Paņemot rokās Elizabetes Gilbertes grāmatu, cerēju sagaidīt tādu kā rimtu mieru, kurš tomēr piesaista un ierauj sevī. Vismaz tieši tāds rimts miers un lasītprieks mani pārņēma, lasot Gilbertes “Ēd, lūdzies, mīli.”
Lasīju un sagaidīju cerēto. Itkā mierīgu rimtu, bet ļoti aizraujoša ģimenes sāga. Neglītā, bet tik ļoti inteliģentā Alma uzaug ļoti bagātā ģimenē. Dabiskā zinātkāre un vecāku pūliņi jau pusaudzes gados ļauj attapīgajai meitenei aktīvi iesaistīties diskusijās ar zinātniekiem no visas pasaules, kas ir ļoti bieži viņas tēva viesi. Varētu teikt, ka jauno dāmu ir par ko apskaust. Vienīgi nekāda emociju izrādīšana šajā ģimenē nav pieļaujama, jo tas pazemo cilvēku un jā… Almas izskats – tas visiem, arī pašai Almai liek līdzjūtīgi nopūsties. Tomēr jau iesākumā viss liecina, ka Alma sagaidīs savu sapņu princi, ar kuru piepildīt alkas, ko pamodinājusi bibliotēkā atrastā “sliktā literatūra” par lietām, par kurām godājami ļaudis tajā laikā nerunā un nedomā. Almas liktenis tomēr izvēršass citāds, kā sākumā liekas. Alma tā arī paliek jaunavās līdz pat sirmam vecumam, kaut arī lielā mīla atnāk un šī ļoti gudrā sieviete pat iestūrē laulības ostā. Taču stāsts neizvēršas tā, kā lasītājs gaida un… Lasītājam nākas aizdomāties, kāda tad ir VISU LIETU NOZĪME. kas ir tas, kas virza pasauli uz priekšu, kas liek cīnīties, cerēt un turpināt savu pastāvēšanu. Kāpēc daži rīkojas pilnīgi pretēji visiem dabas likumiem, ziedojoties citu labā? Tas ir noslēpums, kuru Alma nekādi nespēj izskaidrot, neskatoties uz visiem saviem pētījumiem un zināšanām.
Grāmata, kas liek aizdomāties, ka pašos pamatos viss it kā ir ļoti labi saprotams, taču ikvienā no mums mīt daļa, ko zinātniski izskaidrot un pamatot nav iespējams un, visticamāk, nevajag. Grāmata, kas lika atcerēties sarunu ar kādu mācītāju, kurš man reiz sacīja… “cilvēki visu tik ļoti grib izskaidrot un pamatot, zinātniski pamatot, ka nesaskata brīnumu ne savā esamībā, ne putna dziesmā…viņi vairs nespēj priecāties”. Tas gan nav attiecināms uz Almu. Tomēr, izlasot šo grāmatu, tieši šis teikums iznira no manas apziņas dzīlēm.
Vēl gribēju tikai piebilst to, ka grāmatas vāks atkal ir izgatavots no tā dievīgā materiāla, kuru tā vien gribas paņemt rokās un noglāstīt.
