Carpe diem!

aprīlis 2015
P O T C P S Sv
« Mar   Mai »
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
27282930  

Historia

Dace Judina

300x0_siers-otrajai-pelitei_700“Savus maniakus sabiedrība rada pati…” Šie ir vārdi, kas manā apziņā, lasot Daces Judinas jaunāko detektīvromānu “Siers otrajai pelītei”, atbalsojās visspēcīgāk un visilgāk. Var jau liegties un spuroties pretī, bet kaut kādā mērā tā ir taisnība. Vienaldzība, norobežošanā, skriešana pretī savam mērķim, nerēķinoties ar tiem, kas tiek sabradāti zem mūsu kurpju zolēm.

Visbriesmīgākais ir tas, ka tie samītie ļoti bieži ir tieši bērni, kam jāveido nākotnes sabiedrību. Emocionāla un fiziska vardarbība ģimenē, vienaldzība pret bērnu un viņa emocionālajām vajadzībā, neieklausīšanās bērnā, lēmumu pieņemšana un realizēšana nerēķinoties ar viņa vēlmēm. Tā diemžēl ir realitāte. Bērni ar dažādiem mācību un uzvedības traucējumiem nevienā skolā netiek atplestām rokām gaidīti. No viņiem cenšas pēc iespējas ātrāk atkratīties un pavisam drīz viņi nonāk tā sauktajās speciālajās skolās, ko uzskata par sodu un bieži vien ar to tiek arī draudēts.  Kāpēc? Jo viņi skaļi, ar kliegšanu, neadekvātu rīcību, kaušanos, sauca palīgā, signalizēja, ka viņu dzīvē kaut kas nav kārtībā. Muļķi! Būtu labāk klusu cietuši un dienās kļuvuši par maniakiem. Bļaušana jau neko nedod, jo pat acīmredzami fakti neko nenozīmē. Jo kā savādāk izskaidrot to, ka vīrieši, kas gatavi maksāt par seksu ar bērnu, vienā mierā var dzīvot tālāk. Judinas maniaks arī reiz bija tāds bērns, kuru seksuāli izmantojis paša tēvs un seši brāļi. Māte vienaldzīgi klusēja.

Klusēja arī maniaks Daces Judinas grāmatā, jo patiesība jau nevienu neinteresēja. Bet pārestība sāp ļoti, tāpat kā vienaldzība, tādēļ…soģa loma jāuzņemas pašam. Lūk, pie kā noved klusēšana un pārestības sajūtas nēsāšana sevī. Septiņi līķi, kas saņēmuši sodu par savu egoismu, nežēlību,  bezatbildību, vienaldzību, slavas un varaskāri. Ticiet man, lasot, bija ļoti grūti saglabāt objektīvu skatījumu un nemesties slepkavu attaisnot, jo cietušie tiešām bija pelnījuši sodu, ai, kā pelnījuši. Tomēr, vai tādēļ, ka kāds ir bijis lops un lopiski pret mums izturējies, vai tādēļ arī mums tādiem jākļūst? Vai tiešām mēs gribētu līdzināties savam sāpinātājam? Gandarījuma saņemšana par nodarīto pārestību tiešām ir kaut kas līdzīgs balansēšanai uz naža asmens. Tikai pāris milimetru un tu no cietušā esi pārvērties par vēl drausmīgāku pāridarītāju.

Vislielākais sabiedrības grēks, ko ļoti skaidri sava grāmatā parāda Dace Judina ir vienaldzība. Tieši vienaldzība ir tā, kas manī rada pesimisma sajūtu un liek raudāt aiz bezspēcības un dusmām. Tieši sabiedrības vienaldzība ir tā, kas radīja maniaku Teo.

Tomēr tā nebūtu grāmata no sērijas Anna Elizabete izmeklē, ja tajā runātu tikai par maniaku. Galu galā stāsts ir arī par atraktīvo Annu Elizabeti un viņas tuvākajiem cilvēkiem. Ja domājat, ka Anna un Miks laimīgi gatavojas kāzām, jo iepriekšējā grāmata tieši tā arī beidzās – ar Kaķīša izteikto bildinājumu un Annas stomīgo “Jā!”, tad man jūs jāapbēdina. Annas Elizabetes mīlas dzīvē viss apgriezies kājām gaisā, kā jau tas daždien dzīvē gadās, un šķiet, ka Anna ir vēl laimīgāka kā iepriekš, un tas nav majora Kaķīša nopelns. Mežājos arī miers vēl arvien nevalda. Nav nekāds brīnums, ka maniaka pēdas tiek sadzītas tieši šeit.

Grāmatu ieteicams sākt lasīt no rīta puses, jo tai ir nelāga tendence tikt izlasītai, no tās neatraujoties. Mēģinājums palasīt kaut ko pirms miega, visticamāk beigsies ar negulētu nakti un miega badu nākamajā dienā. Tik pat aizraujošas kā iepriekšējās Judinas grāmatas. Varu tikai apbrīnot autori par viņas talantu radīt tik dziļi psiholoģiskus tēlus. Uzskatu, ka Daci Judinu droši var ierindot blakus pasaules mēroga detektīvžanra lielgrandiem

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>