Carpe diem!

marts 2015
P O T C P S Sv
« Feb   Apr »
 1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
3031  

Historia

Keita Mosa

300x0_978-9934-0-4702-2_citadeleSākot lasīt britu rakstnieces Keitas Mosas romānu “Citadele”, mani pārņem tāda kā dežavū sajūta. Kaut gan tas nav nekāds brīnums – atkal esmu atgriezusies Karkansonā – pilsētā, kuru tik daudzi centušies pakļaut un iekarot, pilsēta, kura vienmēr cīnījusies līdz pēdējam. Pirms kāda laika izlasīju šīs pašas autores grāmatu “Labirints”, tādēļ jau pirmajā mirklī asociēju “Citadeles” galveno varoni Sandrīnu ar Alaīsu no “Labirinta”. Sirdšķīstas meitenes, kuras redz viedus sapņus un sajūt gaisā virmojam ko īpašu. Meitenes, kuras atrod upmalā mirušu/pusdzīvu vīrieti, meitenes, kas kļūst par visu notikumu galveno atslēgu. Noslēpumi, kas saistīti ar šo atradumu, ar pārdabisku spēku  apveltīti manuskripti. Odriks Bajārs, ko šajā grāmatā jau atpazīstu kā vecu labu draugu. Arī šajā romānā, tāpat kā “Labirintā”, sastopam kādu no de l’ Oradoru dzimtas un neiztrūkstošs ir baznīcas fanātiķis, kurš savu necilvēcisko rīcību pamato ar īstenu ticību. Divas mīlošas sirdis  un divu atšķirīgu laikmetu mijiedarbība. Sakritības nepārprotamas, tikai vēsturiskais fons cits – II pasaules kara šausmas un neatkarības cīņas vāciešu okupētajās teritorijās. Šādā veidā autore apliecina nepārprotamu saistību starp abām grāmatām. Patiesības labad jāsaka, starp visām trim grāmatā, jo otro šīs triloģijas grāmatu “Kapenes”, es neesmu lasījusi.

Taču Keita Mosa ir savos augstumos un, neskatoties uz dežavū sajūtu, tas, kas iesāks lasīt “Citadeli”, nespēs atrauties, līdz nebūs to izlasījis līdz galam. Tā ir sava veida tikšanās ar jau pazīstamie draugiem, ķēdes posmu savienošana un aizrautīgas ceļojums cauri laikam. Jāsaka gan, ka ar ļoti lielu devas nežēlības, kas acīs liek sariesties asarām un lūgties, vēršoties pie augstākiem spēkiem, lai cilvēki reiz mācītos no savu senču kļūdām, saprotot, ka necilvēcībai attaisnojuma nav, nevienā gadsimtā.

Iesākumā gan brīnījos, kā tad tā, kaut kā nesakrīt laiki. „Labirintā” taču jaunākie liela daļa aprakstītā notika vēlāk kā trešajā grāmatā. Taču tad sapratu, ka tā ir autores prasmīga manipulācija ar laiku. Lasot “Citadeli”, lasītājs automātiski pieņem garākā stāsta laiku – II pasaules karu, bet Arīnija stāstu lasa, kā pierakstu uz marginālijām. Taču patiesībā Arīnija stāsts ir turpinājums Alaīsas stāstam, kas loģiski domājot, turpinās “Kapenēs” un tad Citadellē. Taču atrisinājumu Alaīsas stāstam autore dod pirmajā grāmatā nevis pēdējā, tā veidojot gredzenveida savienību starp visām trim grāmatām. Ja godīgu, nedaudz jūtos aplaupīta, ka neesmu lasījusi “Kapenes”. Noteikti izlasīšu arī šo grāmatu.

Grāmata, gluži tāpat kā citas Keitas Mosas sarakstītās lasītāju burtiski iesūc sevī, liekot pašam doties noslēpumainā manuskripta meklējumos, stāties pretī netaisnībai un mīlēt līdz pēdējam elpas vilcienam, nenodot savu pārliecību, ticību un cerību. Lieliskas lasāmviela un iespēja parakāties pagātnē, iejūtoties noslēpuma sargātāju lomā.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>