Carpe diem!

marts 2015
P O T C P S Sv
« Feb   Apr »
 1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
3031  

Historia

Jans Brokkens

Baltische-zielenTo, ka noteikti gribu izlasīt nīderlandiešu rakstnieka Jana Brokkena grāmatu “Baltische zielen” jeb “Baltijas dvēseles” izlēmu, brīdī, kad man to parādīja kāda sieviete no Nīderlandes. Līdz tam nekādi nesapratu, kāpēc tūristi no šīs valsts tik lielu interesi izrāda par Jāņa Rozes grāmatnīcām. Zināju, ka nīderlandieši jūsmo par Gideonu Krēmeru, Māri Jansonu, bet tāda interese par vienu no mūsu vecākajiem grāmatu apgādiem mani tiešām mulsināja. Izrādās, ka  iemesls šādai nīderlandiešu interesei ir tieši šī grāmata, kuras pirmais metiens izdots 2010. gada novembrī. Grāmata guvusi lielu popularitāti un patlaban to gatavojas izdot jau 15 reizi. Daudzās preses un lasītāju atsauksmes liecina par to, ka šī grāmata tiešām atstājusi neaizmirstamu iespaidu.

Jans Brokens jau no bērnības daudz ceļojis, kas viņa radījis interesi par dažādām kultūrām un tautāma. Daudzu gadus autors nostrādājis žurnālistikā un ir vairāku pasaulē iecienītu grāmatu autors. 2011. gadā autors ciemojies arī Rīgā un Grāmatu svētkos prezentējis savu grāmatu “Nelegālie pasažieri”, ko latviešu valodā izdevis apgāds Jānis Roze. Tomēr autors ir sarakstījis vairāk kā divdesmit grāmatas. Daudzas no tām ir veltītas tieši Austrumeiropas valstīm. Baltijā autors ir bijis vairākas reizes un ticies ar dažādiem Latvijas, Lietuvas un Igaunijas cilvēkiem, pētījis pazīstamu cilvēku biogrāfijas un likteņus. Šo tikšanos un pētījumu rezultātā tapa grāmata. Grāmata nav izdota latviešu valodā, lasīju to oriģinālvalodā.

Autors  savā grāmatā parāda Baltijas valstu un cilvēku traģisko likteni. To cik ļoti šīs valstis cietušās zem komunistiskās varas, kādi vēsturiski notikumi, traģēdijas veidojušas šo valstu un cilvēku likteņus. Viņa aprakstītās personas ir dažādu nacionalitāšu: latvieši, lietuvieši, igauņi, ebreji un Baltijas vācieši. Visiem šiem cilvēkiem ir līdzīga saknes – viņi nāk no Baltijas. Salauzti likteņi, nolaupītas cerības, jaunas dzīves sākums kaut kur citur. Tomēr ikviens no viņiem savu vārdu kaut kādā veidā ir nesis pasaulē.

Grāmatas ievadnodaļā autors mani sasmīdina ar saviem pirmajiem iespaidiem par Baltiju, apmeklējot Pērnavu, kaut vai par to, ka visas sievietes Baltijā staigā augstos papēžos un īsos bruncīšos. 1999. tie ir Brokena pirmie iespaidi par baltietēm, es savukārt 1998. sev atklāju Nīderlandi un nīderlandietes, kas man par brīnumu ģērbšanās ziņā nebija un nav ļoti tendētas uz ārišķībām. Man pirmais iespaids Nīderlandē svarīgākais ir ērtums. Es to tiešām novērtēju. Tas par mūsu izskatu. Tomēr, ja runā par baltiešu dvēselēm, Brokkena pirmie iespaidi par baltiešiem ir kā apr cilvēkiem, kas lepojas ar savu zemi un saviem cilvēkiem. Pie sevis gan nosmīnu, ka cits iespaids noteikti būtu veidojies, ja cienījamais autors Baltijā būtu ieradies pirmo reizi tagad, pēc 16 gadiem.

Glaimo tas, ka pirmās trīs grāmatas daļas ir veltītes Latvijai un cilvēkiem, kas cēlušies no Latvijas. Pirmā nodaļa veltīta grāmatu izdevēja Jāņa Rozes un viņa ģimenes liktenim. Tas ir stāsts par Jāni Rozi, viņa kundzi Emmu un meitu Ainu Rozi, ko izsūtīja uz Sibīriju. Tas ir stāsts par abiem izdevēja dēliem, ko liktenis pasargāja, kā arī stāsts par to, ka Jāņa Rozes kundze, kas bija atbēgusi uz Latviju kopā ar no Sībīrijas atbrīvoto meitu Ainu, ļoti ilgi saviem dēla bērniem nedrīkstēja atklāt, ka ir viņu vecmāmiņu. Tas ir arī stāsts par pirmajām brīvības dvesmām pēc padomju gadiem. Viens no tādām bija Jāņa Rozes izdevniecības nosaukuma atjaunošana laikā, kad neviens vēl īsti neticēja, ka pēc pāris gadiem Latvija būs brīva valsts.

Nākamajā nodaļā lasītājs tiek iepazīstināts ar Sergeju Eizenšteinu un viņa tēvu Mihailu Eizenšteinu, kuram pateicoties Rīga ir pazīstama ar savu jugendstilu. Autors smalki izpreperē Eizenšteinu ģimenes attiecības, kā arī likteni. Stāsts par Eizenšteiniem ir pirmais, kurā nodomāju, cik daudz lielisku autoru darbi izpaliktu, ja viņu ģimenēs valdītu harmoniskas attiecības. Tieši disharmonija ģimenē, smagās attiecības ar tēvu un mātes aiziešana no ģimenes ir tā, kas Sergeju Eizenšteinu padarīja par lielisku filmu režisoru, lai arī cik šausmīgi tas neizklausītos. Tas jau vien ir baisi, ka tēvs un dēls reāli gandrīz bijuši situācijā, kad viens otru varētu nogalināt, vien cīnījies carisko spēku pusē, otrs bija sarkanarmietis.

Nākamās traumatiskās attiecības ar tēvu parādās arī stāstā par Gideonu Krēmeru. Kremers vecākais ir vienīgais, kas palicis dzīvs pēc pret ebrejiem vērsto holokaustu. Viņa sieva, meite, visi radinieki tika noslepkavoti. To nav iespējams aizmirst un Kremers seniors par to runā visu atlikušo dzīvi, ar šiem stāstiem izaug arī Gideons Kremers. Un tad vēl lielais prasīgums pret dēlu, pret viņa vijoļspēli, reizēm pat līdz bezspēkam. Jā tā visa nebūtu, varbūt neviens pat nezinātu, kas ir Gideons Kremers. Ir jāatzīst, ka Otrais pasaules karš bija tā laika paaudzei un viņa pēcnācējiem ļoti traumatisks. Un to mēs jūtam vēl arvien. Tikai diemžēl, man reizēm liekas, ka laikmeta cirstā rēta pārāk bieži tiek urķēta ar netīrām rokām, neļaujot tai sadzīt.

Pēc Latvijas Brokens pārceļas uz Lietuvu un lasītāji tiek iepazīstināti ar rakstnieku Romanu Kačevu no Viļņas, kas patiesībā vienmēr centies slēpt savu saistību ar Lietuvu un plašākai sabiedrībai bijis pazīstams kā Romains Gary un tiek pielīdzināts hameleonam. Tad seko stāsts par Loretu Asanavičaiti, meitene, kas gatavojās precēties, sapņoja par nākotni, bet kura kļuva par pirmo upuri 1991. gada notikumos pie Viļņas televīzijas torņa. Kauns atzīties, bet vienīgais lietuvietis par ko kaut ko biju dzīrdējusi izrādījās komponists Jurgis Gaižauskas, jo pārējo vārdus, gluži tāpat kā  tēlnieka Lipchitza vārdu dzirdēju pirmo reizi, bet citur viņi ir pazīstami.

Pēcāk Brokken lasītāju aizved uz bijušo Kēningsbergu jeb Kaļiņingradu, kas savas prūsiskās pagātnes pēc arī uzskatāma par Baltijai piederošu. No šīs pilsētas nākusi ebreju izcelsmes filozofe Hanna Arendt – arī atklājums man. Tālāk Brokens atkal dodas Latvijas – Kurzemes virzienā un velta vairākas nodaļas Latvijas baltvāciem, konkrētāk vācu baroniem. Šeit Brokens raksta par Hercogu Jēkabu, par dažādiem vācu baroniem un viņu likteņiem, par dzīvi pēc īpašumu denacionalizācijas Latvijas pirmās republikas laikā, par viņu uzskatiem, par attieksmi pret latviešiem, par viņu priekiem, bēdām, radošajiem talantiem un likteņiem. Brokkens paviesojas Rundālē, Aizputē, Stāmerienā, Kazdangā, kur meklē liecības par Baltijas baronu kādreizējo varenību un iepazīst vidi, kas viņus ietekmējusi, jo baltieši atšķiras no pārējiem.

Stāstot par Baltijas dvēselēm, noteikti pieminams arī mākslinieks no Dauvgauvpils – Marks Rotko. Brokkens ļoti iedziļinājies Rotko biogrāfijā, izstaigājs viņa bērnības takas, cenšoties izprasts, vai Rotko ģenialitātes noslēpums meklējams šeit Baltijā. Viņš burtiski ar vārdiem uzglezno laiku pirms I pasaules kara, to kā tajā laikā ritējusi dzīve Daugavpilī. Kas mani ļoti izbrīna ir antisemītisma tēma tieši Latvijā un Lietuvā, par kuru runā Brokkens savā grāmatā. Man protams ir zināms par genocīdu pret ebrejiem II pasaules kara laikā, tomēr nebiju aizdomājusies, ka antisemītisms tik ļoti izpaudies arī iepriekš, sadzīvē, attiecībās ar latviešiem un lietuviešiem. Protams zinu,  ka tā laika latviešu literatūrā ebreji tiek saukti par žīdiem un nereti tiem piešķirts komisks vai negatīvs raksturs, tāpat briesmu stāsti par žīdiem, kas maziem bērniem izsūcot asinis, utt., bet nekad nebiju aizdomājusies, ka tā varētu būt antisemītiska rakstura izpausme, kas nāk no tā laika uzskatiem par ebreju izcelsmes cilvēkiem. Tikai lasot grāmatu, aizdomājos, ka arī mūsdienās ir cilvēki, kas pauž negatīvu attieksmi pret ebrejiem vai čigāniem, un ka tas jau ir tīri stereotipiski. Kaut gan arī savā virzienā esmu dzirdējusi nievājošā tonī izteiktu: “latiška”. To pašu var teikt par mūsu latviešu augstprātīgajiem izteikumiem: “Ko tad no krieva vairāk var gaidīt vai arī krievuškas daba dara savu, utt.”. Lasot Brokkenu, sapratu, tepat vien mūsu vidū tas antisemītisms mīt, tikai dzīvodama savā pārliecībā, ka visi cilvēki ir cilvēki, neskatoties uz tautību un ka dažādi stereotipi ir cilvēku neizglītotības sekas, tā īsti nekad par to nebiju domājusi un tam pievērsusi uzmanību.

No Daugavpils Jans Brokkens ceļo tālāk uz Igauniju. pievēršoties komponista Arvro Paertam, Igaunijas muižniekiem, kas līdz pēdējam cerēja palikt Igaunijas pilsoņi, tad neliela pastaiga par Tallinu un tad… Man par izbrīnu sekoja stāsts par bijušo Igaunijas policijas un drošības dienesta priekšnieku Simm, kas sašmugulējies, pārdodot informāciju Krievijas specdienestiem. Visticamāk šis stāstu Brokken iekļāva, lai parādītu, cik meistarīgi Krievijas un specdienesti visos laikos manipulējušie ar cilvēkiem, viņu godkāri, bailēm un kaut kādām rakstura īpašībām. Lai arī Simms ir ļaunais, jāsaka, ka viņš ir daļa no Baltijas kopējās dvēseles. Arī viņš ir cilvēks ar vēstures, sistēmas salauztu likteni, cilvēks, kurš nespēja bezbailīgi nostāties tam visam pretī un pateikt nē, cilvēks, kas pakļāvās manipulācijām. Arī šādi cilvēki ir daļa no Baltijas dvēselēm.

Visā visumā grāmata man patika, grāmata ir uzrakstīta ļoti smalkjūtīgi, parādot katras personālijas biogrāfijas, rakstura nianses, kas cilvēkiem ārpus Baltijas noteikti ļauj saprast, ko cilvēki šeit ir piedzīvojuši un kam gājuši caur. Tomēr man pietrūka tieši lietuviskās, latviskās  un igauniskās dvēseles šajā grāmatā. Jo mūs tur bija maz. Iepriekš lasītajā Jozaiša “Rīga – cita civilizācija” Baltijas dvēsele bija vairāk sajūtama, kā Brokkena grāmatā. Nezinu kādēļ, iespējams, Brokkenam piemīt talants rakstīt, mainot savu izteiksmes stilu, bet bija sajūta, ka dažas nodaļas rakstījis pavisam cits cilvēks. Bet jāņem vērā, ka katrs no aprakstītajiem cilvēkiem ir atšķirīgs un nes līdzi atšķirīgu noskaņu.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>