Carpe diem!

marts 2015
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
 1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
3031  

Historia

Inguna Bauere

300x0_macitajs_un_vinja_dels-1_vaksLai arī Latvijas lasītājiem Ingunas Baueres vārds nav svešs, atzīšos “Mācītājs un viņa dēls” ir pirmā šīs rakstnieces grāmata, ko lasīju. Biju patīkami pārsteigta. Grāmata ir stāsts par… jā, par ko gan? It kā jau par mācītāja Kēlbranta dzimtu, vai pareizāk sakot, par viņa attieksmi pret hernhūtiešiem, pret latviešiem.

Lasīt Baueres grāmatu nebija viegli, grūti bija sadalīt savas empātijas. Iesākumā Kārlis Ludvigs Kēlbrants liekas pat ļoti simpātisks. Jauns, enerģijas un mīlas pārpilns cilvēks, kurš ieradies Piebalgā, uzreiz ķeras pie lietas, lai novērstu tur valdošās nekārtības, turklāt nekāds bagātnieks Kēlbrants nav. Viņa vēršanās pret hernhūtiešiem liekas pat labi saprotama, jo lasītājs taču uz to visu raugās no Kēlbranta skatu punkta un pirmā brīdī brālīšu draudzi nez kādēļ automātiski gribas sasaistīt ar kādu sektu.

Ar laiku empātijas pret Kēlbrantu mazinās, attieksme pret otro sievu, dēliem, latviešu nievāšana un šausmīgā vēlme būt redzamam, svarīgam un galvenajam noteicējam. Ļoti daudz melno plankumu un izdarības, kādas jau nu mācītājam nepiedienētos, lai gan tai pašā laikā pirmo empātiju iespaidā ļoti gribas Kēlbranta rīcību saprast un attaisnot.

Tikpat grūti, kā zaudēt iesākumā radušās empātijas pret Kēlbrantu, ir neskatīties uz hernhūtiešiem kā uz sektu. Ja godīgi, mana neuzticība brālīšu draudzei nezuda līdz ar pēdējo grāmatas lapaspusi. Vienīgā pozitīvā brāļu draudzes personība, kas guva manas simpātijas – Dulpes Matīss. Jo, ja godīgi, īpaši jau no Kēlbranta šie neatšķīrās, Zariņu Katrīnu un Annu tāpat ar pirkstiem bakstīja, tāpat galu galā pie draudzes apmeklētāju šķirošanas ķērās. Ja Kēlbranta attieksmi sapratu, kā nekā vācu kundziņš, pēc baltvācu tradīcijām audzināts un dzīvojis, tad hernhūtiešu – latviešu, nē. Kaut gan… citus pirkstiem bakstīt – tas mums latviešiem nav nekas svešs. Var jau teikt – ābols no ābeles tālu nekrīt, bet esmu pārliecināta, ja mazā Anna pēc mātes nāves būtu nonākusi tiešām mīlošā ģimenē, viņas liktenis būtu citāds.

Ierasts, ka grāmata lasītājam parasti ir kāds savs “mīlulis” – tēls, kuram viņš jūt līdz un kura liktenis viņam rūp. Grāmatā “Mācītājs un viņa dēls” šādu izteiktu simpātiju atrast ir ļoti grūti, jo te ļoti simpātisks un saprotams liekas viens tēls, taču tad jau atkal kāds cits. Tie apzināti vai neapzināti dara viens otram pāris, tie visi ir tik cilvēcīgi, ka izvirzīt vienu konkrētu negatīvo vai pozitīvo tēlu ir neiespējami. Nu nespēju es latviešu nievātāju – veco Kēlbrantu līdz galam ienīst vai uz viņu sadusmoties. Psiholoģisko tēlu attīstību un laikmeta raksturojumu autore ir aprakstījusi tik prasmīgi, ka rodas sajūta – citādāk tas notikt nevarēja, tā tam bija būt. Šis pat īsti nav stāsts par labo un slikto, šis ir stāsts par aizgājušiem laikiem, par uzskatiem un iesīkstējušām tradīcijām, par varas spožumu no kura tagad pāri palikuši tikai putekļi.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>