Carpe diem!

janvāris 2015
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
 1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031  

Historia

Mārgareta Jārdlija Potere

300x0_978-9934-0-4469-4_majas_pie_pavarNe velti ir teiciens, ka bieži vien īstenas pērles atrodamas pašā deguna priekšā, tikai ne katrs spēj tās ieraudzīt. Tā varētu laikam arī teikt par Elizabetes Gilbertas vecvecmāmiņas Mārgretas Jārdlijas Poteres atstāto mantojumu – pavārgrāmatu “Mājās pie pavarda”, kuru cienījamā rakstniece pirmo reizi atvēra, pārkāpjot četrdesmit gadu slieksnim un pārsteigta secināja, ka gadiem viņai piederējusi aizraujoša pavārgrāmata. Patiesībā “Mājās pie pavarda” nav tikai pavārgrāmata. To varētu nosaukt par savdabīgu autores biogrāfiju, pilnu ar dzirkstošu humoru un aizrautību ar ēdienu. Šī grāmata aizved atpakaļ uz laikiem, kad vai ik nedēļu tika rīkotas viesības, kad sanāca radi, draugi paziņas, kas pulcējās pie bagātīga un ar gaumi klāta galda. Katra namamāte uzskatīja par goda lietu kā nākas uzņemt un pamielot ikvienu viesi, gaidītu vai tādu, kas negaidīti uzradies, liekot viņam justies ērti, komfortabli un radot vēlmi, atgriezties atkal un atkal.

Pati Gima, kā viņu dēvē ģimenē, nāk no diezgan turīgas ģimenes un laikmeta, kad viesības un ēdienu pasniegšana bija īpašs rituāls, brīdis, kad cilvēki, baudot gardu ēdienu un omulīgu gaisotni (par ko protams bija atbildīga namamāte), viens ar otru iepazinās, satikās, apmainījās jaunākajām ziņā. Tas bija laiks, kad cilvēku komunikācija, sarunas notika aci pret aci. Brīžiem, lasot, pat tīri pārņem skaudība, jo mūsdienās šādu viesību un kopā būšanas mirkļu ir pavisam nedaudz un neviļas rodas vēlme ieviest ik svētdienas brokastis vai pusdienas ģimenes lokā. Kad Gima vēl bija bērns, par viesību galdu rūpējās speciāli nolīgta virēja vai ēdienu piegādātāji un apkalpotāja. Lai cik ģimene bija nabadzīga šis standarts tika ievērots. Arī Gima savas laulības pirmajos gados pie šīs tradīcijas turējās, līdz brīdim, kad nolīgtais sulainis pievīla, bet auklītei, kas varētu viņu aizstāt, bija jārūpējas par saslimušajiem bērniem. Gimai visu nācās paveikt pašai un tajā brīdī viņa saprata, ka nekādi standarti un tradīcijas nevar garantēt viesību izdošanos, turklāt ne vienmēr ir jāizdod milzu nauda, lai viesi jūsu namā justos laimīgi un būtu gatavi atgriezties vēl un vēl. No šī brīža enerģiskā Gima pretēji iesīkstējušiem uzskatiem, kā jātiek rīkotām un kādām jābūt viesībām, šo rūpalu pilnība pārņem savā ziņā, pa retam uzaicinot kādu palīgu.

Iespējams, ka Elizabetes Gilbertas vecmāmiņu uz šo soli piespieda tas, ka abi ar savu vīru ātri notrieca savu ienākumus, ka bija I pasaules karš un ka visiem sava josta tolaik bija jāsavelk ciešāk, mācoties taupīt un uzburt gardākos ēdienus no lētākām izejvielām. Tomēr tas noteikti nebūtu iespējams bez Gimas intereses par ēdienu gatavošanu, viesmīlības un dzīves svinētājas garu. Šīs viņas īpašības spraucas laukā no katras rindiņas. Šai grāmatai nav pavārgrāmatām raksturīgās struktūras, jo starp receptēm autore dāsni dalās ar notikumiem no savas dzīves, ik pa laikam izmetot pa divdomīgam jociņam. Brīžiem manī apbrīnu raisīja tas, kā un kur šī enerģiskā dāma ieguvusi dažnedažādas receptes. Šķiet, pat dzemdējot dēlu, viņa bloknotā pierakstījusi recepti, ko diktējusi bērnu saņēmēju, jo tieši no vecmātes, kas viņai palīdzējusi dēla dzemdībās, viņa ieguvusi dārzeņu konservu recepti, ko tik ļoti iecienījuši viņas ģimenes locekļi un viesi. Kuģa pavārs, itāļu veikaliņa īpašniece, kempinga saimnieki, īgna pansijas izīrētāja… Gima spēj apvārdot ikvienu labas receptes dēļ, padarot ēdienu uz sava galda neaizmirstamu, tā paliekot nemirstīgai savu tuvinieku, draugu un viesu atmiņās. Pat cilvēki, kas viņu nav redzējuši viņu ne reizi, bet ir baudījuši viņas ēdienu atcerējās viņu ar labu vārdu. ne velti, jo šķiet, ka Elizabetes Gilbertas vecvecmāmiņai ir talants padarīt dzīvi par svētkiem jebkurā situācijā. Grāmatā bez receptēm atradīsiet arī ieteikumus, kā klāt galdu, kā iepriecināt slimnieku, ko dāvināt mīļajiem svētkos, veikalu ķemmēšanas vietā izvēloties padarboties mājās pie pavarda vai kā iekārtot savu “biroju”-virtuvi.

Viena daļa no receptēm gan tiem, kas draugos ar virtuvi būs pazīstamas, dažas mūsdienās tiek gatavotas pēc citas manieres un ir vienkāršāk pagatavojamas, tomēr varu droši apgalvot, ka noteikti atradīsies vismaz desmit ēdieni, ko vēlēsieties izmēģināts. Mans top 10: čilī, ātrie tējas cepumi, kanapē torte, Indijas relišs, gratinētas selerijas, Rokforas siera mērce, Benedikta olas, biskvīta kārtojums, kaperu mērce, grillētas austeres. Viens šogad padarāmajiem darbiem – pagatavot visas mērces no “Mājas pie pavarda”. Pēkšņi sapratu, ka patiesībā ikdienā esmu ieklemmējusies uz divām standarta mērcēm. Varētu būt pienācis laiks izmēģināt un atrast savu ideālo mērci. 🙂 Vienīgais, ko nožēloju grāmatas lasīšanas laikā – manas cepeškrāsns atteikšanos strādāt. Cepeškrāsns ir ļoti būtisks nosacījums Gimas ēdienu pagatavošanā. Tā nu ar nepacietību gaidu algas dienu, lai dotos pēc noskatītās partneres (tā teiktu Gima) virtuvē. 🙂

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>