Carpe diem!

janvāris 2015
P O T C P S Sv
« Dec   Feb »
 1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031  

Historia

Dāvids Valjamss

300x0_smirdulakungs_978-9934-0-4781-7“Smirduļa kungs smirdēja. Viņš arī smirdināja. Un, ja būtu pareizi teikt “smirduļoja”, tad viņš arī smirduļoja. Viņš bija vissmirdīgākais smirdošais smirdulis, kāds jebkad dzīvojis.”

Godīgi runājot, es nebiju gaidījusi, ka šī Dāvida Valjamsa grāmata bērniem, manī radīs tik daudz pretrunīgu pārdomu, kā arī raisīs iekšējus dialogus par tēmu – cik liela vai maza ir mana cilvēkmīlestība. Grāmatu izlasīju pirms pāris nedēļām, bet tā arī īsti skaidrībā neesmu tikusi.

Grāmatas autors savā darbā skar vairākas lietas. Vienā no tām ir neieklausīšanās sev vistuvākajos cilvēkos un centieni dzīvot pēc kaut kādās mistiskas mērauklas. Tiešs piemērs tam ir galvenās varones Hlojas ģimene, kurā visu dzīvi koriģē Hlojas māte. Kaut kādā ziņa viņa ļoti, ļoti atgādina Burkā kundzi no iecienīta angļu seriāla. Smalka uzvešanās, smalka dzīve, smalki hobiji, interesas un runa. To visu no savas ģimenes pieprasa Drupatas kundze, kam pat savs uzvārds šķiet pārāk prasts. Tāpēc viņa sevi sabiedrībā dēvē par Drupā kundzi. Un Drupatas kundzei ir ļoti lielas ambīcijas – viņa vēlas kandidēt parlamenta vēlēšanās. Tieši tādēļ visam viņas ģimenē un mājā jābūt perfektam. Bet tie, kas tādi nav par tādiem tiks padarīti, pat ja tie ir pašas vīrs un meita, kas tādēl jūtas nelaimīgi. Nav brīnums, ka diviem ģimenes locekļiem no četriem pavisam drīz uzrodas pa noslēpumam. Drupatas kungs nespēj pateikt sievai, ka zaudējis darbu un vada savas dienas, slēpjoties patrepē, bet Hloja sadraudzējas ar Smirduļa, kungu, kuru paslēpj šķūnītī un pavisam drīz Drupatu ģimenes māju apvij nejauka smaka. Kaut gan patiesības labad jāsaka, ka Drupatu ģimenē arī pirms Smirduļa kunga smirdēja, pēc meliem, lielkulības, mākslotības un mīlestības trūkuma. Smirduļa kungs ir tikai organoleptiska ilustrācija tam, kas slēpjas zem it kā perfektās Drupatu ģimenes fasādes. Grāmatā tas viss protams ir attēlot sabiezinātās krāsās, piešķirot tam krietnu devu komisma, bet man rodas aizdomas, ka arī reālajā dzīvē šādu perfektu, bet patiesībā smirdošu ģimeņu nav mazums. Viena daļa sabiedrības visos laikos ir  bijusi tendēta uz izrādīšanos, sevi un savu pašlabumu, reizēm nerēķinoties ar sev tuvākajiem. Visbiežāk no tā cieš bērni, Tieši to ar Hlojas tēlu cenšas pateikt autors.

Hloja grāmatā tiek attainota kā ļoti vientuļa, maza meitene, kurai pat nav ar ko godīgi aprunāties. Skolā viņu apsmej, mājās viņai jāpakļaujas mātes prasībām, kas ir aizņemta ar jaunākās meitas Anabellas dievināšanu. Kādēl ne? Anabella ir perfekta, slaida, meitenīga, taisni tāda, kādai, mātesprāt, jābūt jaunai inteliģentai dāmai. Turklāt Anabellai ir tik pat lielas ambīcijas kā pašai Drupatas kundzei. Ar Anabellu ir viegli, jo viņa ir perfekta un visa ģimenes uzmanība pievērsta viņai un viņas sasniegumiem. Tādēl mātei nemaz nav laika pievērst uzmanību lempīgajai, apaļīgajai Hlojai, kurai vienmēr atrodas kādi pretargumenti vai iebildumi. Māte tik viegli nevienam neļaus kāpt sev uz galvas. Tāpēc Hloja vairāk vai mazāk tiek ignorēta, galvenais, ka izpilda mātes prasības, viņas vēlmes, intereses vērā netiek ņemtas. Hloja mīļā miera labad dara, to, ko māte paģēr, bet ir tika nelaimīga, ka gatava doties līdz vecam, smirdīgam bezpajumtniekam, kurš pret viņu izturas jauki.

Tomēr grāmatas “galvenā ass” ir Smirduļa kungs. Tieši viņš ir tas, kas atmasko gan Drupatas kundzes, gan paša Anglijas premjerministra lielkulību. Smirduļa kungs sevī apvieno bezgalīgu prastumu un aristikrātisku izturēšanos. Viņš smird trakāk par pašu smirdīgāko radījumu, mazgājas vienreiz gadā, viņa bārdā pūst ēstas pārtikas krikumi un brīžiem nav īpaši cermoniāls, kā jau tas daždien bezpajumtniekam un dīkdienim pienākas. Šī viņa visai antisociālā būtība cilvēkus atbaida un nav nekāds brīnums, ka neviens nepamana viņā lorda cienīgas audzināšanas pazīmes. Vienīgā, kas tās pamana ir Hloja, kura izturas pret veco vīru labvēlīgi, nenosodot, nevairoties un gribot viņam palīdzēt. Hloja ir vērotāja u tādēl tieši viņa ir tā, kas uzzina, ka patiesībā Smirduļa kungs ir bagāts lords, ka kļuvis par klaidoni pēc traģiskas nelaimes, kas skārusi viņa ģimeni.

Smirduļa kunga teiktais, ka katram bezpajumtniekam ir savs stāsts, ir vērā ņemams apgalvojums. Parasti jau gribas visu nolīdzināt pēc vienas mērauklas, bakstot ar pirkstu, kauninot un viebjot degunus par kādu kas ir atšķirīgs, rīkojas atšķirīgi vai varbūt muļķīgi. Tomēr, ja godīgi, nevienam to darīt nav tiesības, jo… kā saka Smirduļa kungs, katram ir savs stāsts, savi pārdzīvojui un savās emocijas.

Grāmatas vēstījums ir skaidri nolasāms – ieklausīties savos tuvākajos, nekoncentrēties tikai uz sevi un savām ambīcijām, izvairīties no stereotipiem un palīdzēt līdzcilvēkiem, interesēties par tiem. Grāmata ir grāmata, bet vienā brīdī aizdomājos par to, ka mums rinķī apkārt ir nemazums šādu Smirduļu kungu un kundžu. Es tiešām neesmu pārliecināta, vai vēlētos, ka mans nepilngadīgais bērns kādu dienu nolemtu iepazīties ar kādu no viņiem, kā to dara Hloja grāmatā par Smirduļa kungu. Viņš gan nav Hloja un es neesmu Drupatas kundze, un ļoti ceru, ka daru un vienmēr darīšu visu, lai mans bērns justos uzklausīts, saprasts un mīlēts. Vienmēr izjutusi diskomfortu šādu Smirduļu kungu/džu tuvumā. Pirmkārt – es vemju, otrkārt – rrodas vēlme mukt. Esmu gan zvanījusi ātrajiem, redzot sniegā guļošu Smirduļa kungu ar asiņainu galvu, bet…Hloja grāmatā ir tik labsirdīga un ar lielu cilvēkmīlestību apveltīta, ka sajutos ļauna. Tomēr es laikam ar šo faktu samierināšos un visticamāk necentīšos izzināt Smirduļa patieso būtību.

Es īsti vēl neesmu sapratusi, vai grāmata man patīk un cik ļoti, tomēr tā ir interesanta un kaut kādā mēra iespaidīga, ja jau domāju par to vēl divas nedēļas pēc izlasīšanas. Var jau būt, ka peķēru uz pārāk nopietnas nots, jo pati grāmatiņa ir humora pilna un pat smieklīga.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>