Carpe diem!

decembris 2014
P O T C P S Sv
« Nov   Jan »
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
293031  

Historia

Domenika de Rosa

9789022562772_VRKLaikam jau manī mīt kaut kas no itālietes vai francūzietes. Kā lai savādāk izskaidro manu aizraušanos ar grāmātām par Itāliju, Franciju? Sevišķi jau ar tām, kurās šīs zemes, to iedzīvotāji, tradīcijas un virtuve aprakstīta rimti, bez liekas steigas, filigrāni gleznojot ik ainu, ik situāciju. Vienmēr esmu smējusi, ka reiz man būs māja Toskānā. Tagad tas liekas visai nereāli, bet…kas zina, varbūt kādu dienu. :)

Mans pēdējai guvums par Itālijas tēmu pie manis atnāca, ciemojoties pie draugiem Nīderlandē. Grāmatu veikalā uzdūros anģļu rakstnieces Dominikas de Rosas romānam “Villa Serena”.  Agrāk par šo autori neko neesmu dzirdējusi, bet cik uzzinu no tīmekļa, autore pati dzīvo Braitonā, bet viņas aizrautība ir Itālija, par ko arī liecinas veselas četras grāmatas par Itālijas tēmu. Viņas vīrs ir arheologs un tādēļ ģimene daudz laika pavada Itālijā. Pati autore izaugusi Londonā, kur arī vairākus gadus strādājusi izdevniecībā.

Tā, kā manas angļu valodas zināšanas ir ļoti minimālas, parasti lasu grāmatas vācu, nīderdiešu, flāmu vai krievu valodā. “Villa Serene” lasīju nīderlandiešu valodā.

Villas Serenas saimniece ir žurnāliste Emīlija Robertsone, kura aptuveni pirms gada ar vīru un trim bērniem pārcēlusies uz dzīvi Toskānā. Kopš Emīlija ir precējusies ar Paulu, finansiālās rūpes ir bijušas viņa ziņā, arī Villas Serenas pirkšana un pārbūve. Emīlija ik nedēļu sūta uz Londonu aprakstus par Toskānas sadzīvi, ikdienu, cilvēkiem un virtuvi. Tie ir tieši tādi, kādus tos grib lasīt cilvēki Anglijā…tad, kad viņi lasa par Toskānu. Tas nekas, ka patiesība ir pavisam cita un līdz šim Emīlija īsti nav iedzīvojusies Itālijas sabiedrībā un patiesībā Toskānas ikdiena ir pavisam citāda. Visticamāk Emīlija tā arī turpinātu mānīt angļu sabiedrību un sevi, ja kādu dienu viņas vīrs viņu nepamestu, izvēloties jaunāku un tievāku. Turklāt viņas vecākā meita ir līdz ausīm iemīlējusies vietējā donžuānā, bet jaunākajai draud saslimšana ar anoreksiju.

No šī brīža Emīlijas dzīve uzņem apgriezienus. Vietējā sabiedrība izrādās uzņem viņu ar atplestām rokām. Šķiet, viņi to vien ir gaidījuši, kad Emīlija paliks viena. Viņa un viņas bērni tiek iesaistīti dažādos pasākumos un sabiedriskajās aktivitātes un neviļus viņa tiek ierauta dažādos notikumos. Gluži negaidīti, kādā tumšā naktī Emīlijas mājās ieveļas milzīgs dubļiem notašķīts vīrs ar nekustīgu ķermeni rokās. Notiekošais daudz neatšķiras no daždien šausmu filmās redzētā. Tieši tā Emīlijas dzīvē ienāk arheologs Raffaello un suns Totti. Raffaello ir kā traks uz etruskiem un tādēļ visa apkaime Emīlijas mājas apkārtnē ir izrakāta, tādēļ sabiedrībā sākas nepmierinātas runas par mirušo traucēšanu. Ne jau bez iemesla, jo izrakumos tiek atrasti skeleti, kas noteikti nepieder kādam no etruskiem. Nē, nē, neviens no cieminiek nav nežēlīgs slepkavnieks. Abi nelaiķi ir II pasaules kara laikā pazudušie partizāni, ko nogalinājis esesiešu priekšnieks. Viens no mirušajiem ir Emīlijas auklītes tēvs. Kā vēlāk izrādās, partizānus, cenzdamies glābt ciema iedzīvotāju dzīvības, nodevis patreizējais ciema pastors, kurš tobrīd bijis pusaudzis.

Emīlija iemīlas un šķiet, varētu sākt jaunu, laimīgu dzīvi, ja vien… Ja vien viņa nedzīvotu pagātnē. Kā soli pa solim atklājas grāmatā, Emīlija visu dzīvi ir domājis par savu jaunības dienu mīlestību – itāļu puisi – Mihaēlu un cerējusi, ka reiz viņš pie viņas atgriezīsies. Tieši viņš un viņa māte Džīna ir tā, kas parādija Emīlijai, cik skaista ir Itālija. Emīlija ir pārliecināta, ka ir Mihaēla īstā un vienīgā, ka viņš reiz to sapratīs un atbrauks viņai pakaļ. Tāpēc viņa arī rada sapņainos Toskānas aprakstus, lai nodemonstrētu viņam, cik viņa labi dzīvo, cik viņa ir veiksmīga un cik viņai ir laimīga ģimene. Pat tad, kad Emīlijas dzīvē viss kļūst, harmonisks un ienāk jauna mīlestība Rafaello, viņa nedomājot atsaucas uz pagātnes aicinājumu un gatavojas doties uz Mihaēla mātes restorāna atklāšanu turpat Itālijā. Nekas nespēj atrunāt viņu no šī brauciena. Tikai tad, kad pagātne nostājas viņas virtuvē un izrādās, ka Mihaēls, jau vairākus mēnešus Emīliju izseko, slepeni bijis vairākkārt viņas mājā, rakājies pa viņas datoru, vērojis viņu, viņas dēlu. Stāvot Emīlijas virtuvē, Mihaēls uzbur viņu kopējo dzīvi, cik tas būs burvīgi… bet Emīlija saprot, ka vienīgais ko viņa vēlas, lai Mihaēls pazustu no viņas virtuves un dzīves. Tas viss draud pārvērsties īstā trillerī, kad atkal pa Emīlijas durviem “iegāžas” Rafaells.

Grāmatā paralēli tiek aprakstīta Emīlijas draudzenes Petras dzīvi, bērnu domas, bailes, pārdzīvojumus, attiecības ar viņas vecākiem un cieminiekiem. Ļoti interesanti bija atttainots katra bērna skatījums uz notīekošo, uz vecāku šķiršanos, ģimenes pārcelšanos uz Itāliju. Katrs domu gājiens bija atbilstošs bērna vecumam un raksturam. Gan dzīvespriecīgā Sjēna, gan noslēgtā Parisa, gan piecgadīgais Čārlijs.

Grāmata ir aizraujoša, pilna raibām Itālijas ikdienas ainiņām, attiecībām, mīlestību un pamatīgu humora devu. Mazliet pasmaidīju, kad grāmatā parādījās frāze par to, ka itāļi ir vienīgā zināma tauta, kas spējīga sarīkot svētkus par godu dažādiem ēdieniem un delikatesēsm (atcerējos Pītera Meila “Labu apetīti”). Saulaina literatūra tumšiem ziemas vakariem, kad kārojas saules, piedzīvojumu un gabaliņš Itālijas. Gards gabaliņš sievietes sapņainajai dvēseles daļai, no kura grūti atrauties.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>