Carpe diem!

decembris 2014
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
293031  

Historia

Arvīds Jozaitis

300x0_rigacitacivilizacija_978-9934-0-4353-6“Lūk, divi likteņa līdumnieki Baltijas krastā. Tie esam mēs – lietuvieši un latvieši, latvieši un lietuvieši. No kādreiz daudzajām baltu tautām palikuši tikai divatā. Nav grūti saprast, kāpēc lietuvietis pasaulē nejūtas vientuļs – blakus viņam “elpo” latvietis. Un ja dažreiz Lietuva kā valsts uzvedas drosmīgāk, nekā, šķiet, to pieļautu apstākļi, tā tas ir tāpēc, ka “aiz tā stāv” Latvija. Taču likteņa ironija ir tāda, ka patiesība biežāk atklājas mūsu jūtās, nevis prātā.”

Šie lietuvieša Arvīda Jozaiša ievadvārdi viņa grāmata “Rīga – cita civilizācija” liks priekā nodrebēt ik latvieša sirdij. Vēl skaistāk to nevar pateikt. Jā, lietuvieši ir mūsu brāļu tauta. Tomēr visticamāk tikai retais par šo brālību aizdomājās ikdienas gaitās. Ja godīgi, es personīgi šo kopību visspilgtāk atceros netkarības atgūšanas gados. Toreiz, kad Lietuvā krievu tanki samīcija cilvēkus, bija šī sajūta, tas skar arī mani personīgi. Kopība, kas izskanēja Baltijas ceļā. Pirmais Eirovīzijas koncerts (1999.) ko redzēju un kurā Latvija vēl nepiedalijās, Lietuva gan. Es tolaik strādāju par auklīti Holandē.  Atceros, kā priecājos par katru punktu, ko ieguva Lietuva. Laikam, tik karsti pēcāk neesmu jutusi līds pat savējiem – latviešism. Jā, toreiz šī brālības sajūta vairāk bija jūtama. Bet tagad… Ja, godīgi, neatceros vai pēdejo gadu laikā esmu to izjutis. Neesmu arī manījusi šo brālības apziņu savu draugu, paziņu vai pat valsts līmenī. Šķiet, esam vairāk koncentrējušies katrs uz sevi, savām izjūtām, reizēm un panākumiem, kā jau daždien gadās jebkurā ģimenē. Nezinu, kā tas ir Lietuvā, bet laikam jau līdzīgi, jo kā par latviešu un lietuviešu brālības praktiskajām saka Arvīds Jozaitis:: “Ignorējot vēstures rūgto pieredzi, mēs turpinām skatīties viens otram garām, it kā caur dūmu aizsegu. Mēs dzīvojam, viegli slīdot pāri vēsturiskajiem izaicinājumiem.”

Grāmatas centrā it kā Latvijas galvaspilsēta – Rīga, kurai vienmēr ir biusi ļoti liela loma visas Latvijas liktenī, tomēr autors neatstāj novārtā arī pārējo Latvijas daļu. Patiesībā grāmata ir stāsts par mums – latviešiem. Par mūsu talantiem, panākumiem, mūsu spēku, sīkstumu, bet arī par mūsu muļķību, vājumu, izrādīšanā vēlmi un citām varbūt ne tik cildinošām īpašībām. Jozaitis izpreperē latvieti līdz pašai sīkākajai nervu stīgai. Turklāt dara to ar ļoti atraktīvi, lūkojoties caur humora prizmas. Kā latvietei reizēm nav visai tīkami lasīt, bet ja godīgi, nav jau arī par ko apvainoties, nav pat par ko žēloties. Jo ir, ir mūsu lietuviešu brālim taisnība, lai cik arī mums pašīem šī taisnība varētu nepatikt. Patiesībā, būtu ļoti muļķīgi uzmest lūpu, jo runā brālis. Starp citu šim brālim ir uz to tiesības, jo dzīvojis Latvijā un iemācījies arī latviešu valodu, par ko viņam kompliments. Labāk jau laikam, ka skaudro patiesību saka savējais, kas no līdzīga koka tēsts. Turklāt brālis lietuvietis – nežēlo arī labus vārdus un sajūsmas pilnus izsaucienus par mums – latviešiem. Vietumis pat pavīd balta skaudība, par to, ka lietuvietis neko tādu nav dabūjis gatavu. Tas nekas, ka Jozaities bez žēlastības preparē, pagātni un tagadni, nesaaudzējot arī latviešu “svētos grālus”, iesmejot par mūsu visai neloģiskās izvēles un prioritātes visdažādākajās situācijās, jo to saka savējais, kas mūs varbūt pazīst labāk kā mēs paši. Vismaz es, lasot šo grāmatu, pie šādā secinājuma nonācu. Bija tik daudz dažādu faktu, lietu un notikumu par kuru nozīmi manis kā latvietes dzīvē es pat nebiju aizdomājusies, es to pat nebiju pamanījusi.

Manuprāt, ka šī būtu lieliska grāmata ikvienam, kas vēlas apzināties – kāds tad īsti es – latvietis esmu? Kas ir mans vājums un mans spēks? Ar ko varu lepoties, bet par ko man vajadzētu pakaunēties, nevis savu negodu nest pasaulē? Ļoti jēdzīga, izglītojoša, atraktīvi uzrakstīta un tai pašā laikā izklaidējošas literatūra, kas ļauj paskatīties uz sev kā latvieti un galu galā… pasmieties pašam par sevi. Man grāmata ļoti patika, lasīju to ar baudu un atļaušos apgalvot, ka varētu tā nepatikt tikai retajam. Ne jau velti Arvīds Jozaitis ievadvārdā saka: Esi sveicināts, labvēlīgais lasītāj! – Būk pasveikintas, geranoriškas skaitytojau!

Ko tad Jozaitis īsti izpreparējis, jālasa grāmatā. Šeit Jozaiša prātojumi par to, kas ir latvietis grāmatas sākumā: 🙂

–  Latvietis tik sūdzas, ka neviens viņa dvēseli nepazīst. Bet kā tad pazīsi, ja pat lielā latviešu-autoritāte-akadēmiķis Jānis Stradiņs- nesen izmeta tādu hipotēzi, ka vai jākauc, pāri laukiem bēgot. It kā latvieša dvēsele un asinis nesaskan savā starpā, it kā ģenētiski latvietis pieder somugriem, t.i., ir igaunis, bet viss pārējais – no lietuviešiem. Vārdu sakot, latviskā dvēsele arī varbūt ir, bet ne tajā ķermenī. ņem tagad un draudzējies pēc tādiem paziņojumiem nezin pat īsti ar ko.


– Savācās Baltijas mākslinieki pie jūras un vienā laidā apkampās. Grafiķi, gleznotāji, tēlnieki-visi kā brāļi… Un tad jau sprieda, kas ir kā vērts. ne tik daudz par mākslu kā par raksturiem ierunājās. Lietuvieši teica: “Igauņi – zvērināti modernisti, viņiem tik padod visu, kas Rietumos svaigs.” Bet igauņi mēdz atcirst: “Tie lietuvieši – īsti vēsturnieki un etnogrāfi, bez Žalgira viņiem neko vairāk nevajag.” Taču visvairak bēdu sagādāja latvieši – ne lietuvieši, ne igauņi nezināja, ko par viņiem pateikt. Sačukstējās savā starpā un nopūtās: “Velns viņu ziņa – ne īsti cepts, ne vārīts”.


– Tā arī ir- tautu nosaka trīs visbiežāk tās valodā dzirdamie vārdi….. Vāciešiem – Arbait, Ordnung und Gemeinschaft – darbs, kārtība un kopiena; krieviem – душа, судьба и тоска – dvēsele, liktenis un ilgas. … latviešiem – ?????… -Zirga galva tu! – iesaucas latviešu Kindzulis. – Neesi pa galvu dabūjis? Mums svarīgāki ir laime, dziesma un sapnis. Laime, dziesma, sapnis? Var jau būt. bet lietuvietim izskatās, it kā trīs paceltas buras latviešu okeānā balo: mērķis, nauda un svētki, un ko tu viņam padarīsi…

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>