Carpe diem!

novembris 2014
P O T C P S Sv
« Okt   Dec »
 12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930

Historia

Sofija Kinsela

Sofija Kinsela "Man ir tavs telefons"

Sofija Kinsela "Man ir tavs telefons"

Pirmo reizi ar Sofijas Kinselas atraktīvo un humora pilno rakstīšanas stilu iepazinos pirms vairākiem gadiem, kad bibliotēkā uz labu laimi paņēmu viņas grāmatu “Antimājsaimniece”. Tolaik to, kas nebija dzīvē centos izdzīvot grāmatās. Tā teikt, alku pēc vecās labās pasakas par princi baltā zirgā. Lasīju tā saukto dāmu literatūru visādos veidos un izmēros, izdzīvojot svešus rozā sapņus. Daži bija tik rozā un cits citam līdzīgi, ka vienu brīdi šķērmi sametās. Visā šajā saldo mīlas stāstu kokteilī Kinselas “Antimājsaimniece” bija kā svaigs un atspirdzinošs malks. Sajutos līdzīgi, kā lasot  austriešu rakstnieces Zuzannas Kubelkas darbus. Es pat teiktu ka Kinselā ir kaut kas no Kubelkas, bet varbūt arī otrādi. Smējos, raudāju un dusmojos kopā ar grāmatas galveno varoni. “Antimājsaimniece”  ir grāmata, kurai pateicoties Sofijas Kinselas vārds noglabājās manos atmiņu kuluāros. Pie grāmatas “Man ir tavs telefons” lasīšanas ķēros, alkstot sagaidīt tādas pašas emocijas kā lasot “Antimājsaimnieci”. Nepievīlos, jo grāmata man tiešām patika.

Jau pati ideja par vienu telefonu un diviem cilvēkiem ir kas ģeniāls. Šaubos, ka uz ko tādu parakstītos pat ļoti tuvi cilvēki, kas viens otram uzticas. Tomēr… Kāpēc gan nē? Var pafantazēt arī par šo tēmu. Kā Kinsela to lieliski parāda, tā fantazējot, var rasties aizraujošs romāns.

Tas, kādās dzīves situācijas autore noliek savus varoņus, kā arī tas kā viņi tiek galā ar visām savām ķibelēm, cik smieklīgus attaisnojumus atrod sev, savai rīcībai un cik komiskās situācijās nonāk, ir vienkārši apbrīnojami. Vēl tagad jāsāk balsī smieties, kad iedomājos to īpašo brīdi, kad Popija atklāj, ka savas topošās vīramātes dzimšanas svinībās, pārpratuma pēc uzvilkusi jubilārei domāto pikanto dāvanu no vīra. Tiešām neapskaužama situācija: “Es sēžu pie vakariņu galda, ģērbusies savas topošās vīramātes apakšveļā! Tas ir kā murgs, no kura pamostoties tu domā: “Augstais debess! Cik labi, ka tas notika tikai sapnī!” Ap galdu redzamas nekustīgas sejas atkārtiem žokļiem – varētu teikt, gleznas “Kliedziens” savdabīgi varianti.

Šī grāmata ir īpaša ar to, ka ka lieliski parāda pie kā var novest tā sauktais “komunikācijas gļuks”, kad cilvēki nerunā viens ar otru par lietām, kas viņiem ir svarīgas, kad nepastāv par sevi un pacieš to, kas patiesībā viņiem nemaz nepatīk. Ja Popija nebaidītos runāt atklātu valoda, tad tik daudz lietu tiktu noskaidrotas jau laikus, gan tas ka topošais vīrs nemaz nav tik ideāls kā liekas, gan to, ka patiesībā topošā vīra vecāki viņu dievina nevis nicina, kā viņai tas visu laiku šķitis.

Un vēl… Grāmatā redzama lielākai daļai cilvēku, sevišķi sievietēm piemītošā tieksme kārtot citu dzīvi. Tik daudzām galvā un dzīvē ir mazā ellīte, bet tā vietā, lai to sakārtotu, metas kārtot kāda cita dzīvi, jo liekas, ka tik labi redzams, kā tam otram jārīkojas. Tieši tā rīkojas Popija, cenšoties palīdzēt savam telefona partnerim Semam. Popijas aktivitātes Semam rada ne mazums neveiklu mirkļu, un lai arī tās galu galā veiksmīgi atrisinās, turklāt daži ieteikumi tiešām izrādās noderīgi (gan tikai tad, ja Popija par tiem diskutē ar Semu, nevis pati uzņemas iniciatīvu), Popijai nākas secināt, ka visu cilvēku dzīve nav atrodama viņa telefonā un ka bieži vien viss ir citādāk kā izskatās vai pat izklausās. Sevišķi viņai nākas par to aizdomāties brīdī, kad saprot, ka patiesībā viņa neko nezina par cilvēku ar kuru dodas pie altāra. Labi, ka apjausma nāk, kaut arī pēdējā brīdi. Pretējā gadījumā es būtu vīlusies gan Popijā, gan Sofijā Kinselā.

Mani fascinēja daudzās zemsvītru piezīmes. Pluspunkts no manis autorei par tām. Atzīšos, ļoti ilgu laiku, ja tādas kādā grāmatā parādījās, nepievērsu tām vispār uzmanību, ja tā akurāt nebija zinātniska satura literatūra un man nebija jāraksta pētnieciskais darbs. Domāju, ka tā tas ir lielai daļai grāmatu lasītāju. Šajā grāmatā autore zemsvītras piezīmes ir padarījusi par svarīgu grāmatas daļu. Jo Popijai tās tik ļoti patīk un liekas nozīmīgas. Un… Kas par to, ka Magnus un viņa traki gudrā zinātnieku ģimenīte saka, ka patiesībā tās nemaz nav svarīgas. Popijas stāstā zemsvītru piezīmes ir svarīgas, jo arī tās ir stāsts par Popiju.

Iesaku šo grāmatu, kā aizraujošu, jautru un izklaidējošu literatūru tumšiem rudens vakariem, kad gribas ieritināties dīvānā ar tējas krūzi pa rokai. Tomēr tā būs laba arī kā ceļojuma vai atvaļinājuma literatūra. Īsāk sakot, grāmata jautriem mirkļiem, kas tomēr liek arī mazliet aizdomāties, vai vismaz pasmieties ar sevi.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>