Carpe diem!

novembris 2014
P O T C P S Sv
« Okt   Dec »
 12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930

Historia

Debora Mogaha

downloadCilvēki baidoties no vecuma. Sevišķi jau sievietes. Tomēr man liekas, ka pēdējā laikā cilvēki spēj pasmaidīt par šo neizbēgamo cilvēka dzīves gadalaiku – ziemu, kad mati kļūst balti, locekļi vairs nav ne tik lokani, ne tik veikli kā agrāk, kad sāc sarauties un seja vienās krunkās, bet zobi glabājas glāzē uz naktsjapīša. Televīzijā tautu mulsina “Vecie ērmi”, bet grāmatu pasaulē parādās arvien vairāk grāmatu, kurā neparastos piedzīvojumos, pieņemot gan visus neveiklos brīžus, gan priekšrocības, ko līdzi nes gadu slogs. Viena no šādām grāmatām ir “Vislabākā eksotiskā viesnīca “Kliņģerīte”".

Pēdējā gada, pusotra laikā manās rokās nonākušas vairākas grāmatas, kurā galvenie varoņi ir sirmgalvji diezgan lielā vecumā. Simtgadnieks, kas izkāpj pa logu un dodas pretī piedzīvojumiem. Trīs dāmas gados, kas uzdzīvo lepnā viesnīcā Dubravkas Ugrešicas “Ragana izdēja olu”. Visai jautras, interesantas grāmatas ar vēstures un nelielu skumju piedevu, jo no vecuma jau neizbēgsi, ar to var tikai mēģināt sadzīvot. Tagad šīm grāmatām ir pievienojusies arī visai atraktīvā britu rakstnieces Deboras Mogahas grāmata “Vislabākā eksotiskā viesnīca “Kliņģerīte”".

Ko darīt znotam, kuram pagadījies pilnīgi neciešams sievastēvs, kas gadiem ilgi neveltījis savai meitai nepieciešamo uzmanību un mīlestību, vecumdienās to vien kāro, kā ieritināties meitas paspārnē. Turklāt vecais ērms ir tik nešpetns un sieviešu kārs, ka nevienā pansionātā viņu pretī neņem. Vieni no viņa atteikušies, bet citi atsakās, jo iepriekšējie jau viņu brīdinājuši par vecā nešpetnībām. Pavisam īsa saskriešanās ar sen neredzētu radagabalu no Indijas un… Volā! Otrā pasaules malā top jaun pansionāts – viesnīca, uz kurieni laipni aicināti doties ikvienu sirmgalvis, kam apnikusi Anglijas sabiedrības necienīgā attieksme pret sirmgalvjiem  un vecumu. Indija – zeme, kur vecums tiek godāts. Zeme, pilna krāsu un senatnes vērtību. Vismaz tādu to Anglijas vecīšiem uzbur nešpetnā veča znots un viņa radagabals. Turklāt visa pasākuma galvenā ķīla ir viesnīca “Kliņģerīte”, kura vienīgā uz mūsdienu Indijas fona saglabājusi senatnes auru, kļūstot par nelielu stūrīti vecās Anglijas, lai arī kaut kur tālu, otrā pasaules malā.

Tā viņi visi satikās “Kliņģerītē”. Nešpetns un sieviešu kārs vīrelis. Eleganta kundzīte, kuras bērniem īsti nav viņai laika, ar meitu nav emocionālā kontakta, bet dēls iet sievas pavadā. Novecojusi TV ziņu slavenība, kura reiz jau bijusi “Klinģerītē” , tad, kad tā nebija viesnīca. Viņas protežē  vecāki. Kundze, par kuru reiz rakstīja visa Anglijas prese, jo bija pavadījusi vairākas dienas neparūpēta slimnīcas koridorī. Kāda, kundze, kas neskatoties uz gadiem, apzinās savu burvību un seksapīlu, ieradusies Indijā miljonāra medībās. Viens aiz otra rindā stājas sirmgalvji, kas Indijā ieradušies katrs savu iemeslu vadīti. Kāds, cerot tikt pie indiešu mīļākās, kāds atrast bērnības dienu namu, kāds meklēt piedzīvojumus, vēl kāds aiz vēlmes sākt dzīvot, bet kāds ieradies sameklēt savu bērnu. Tā nu viņi visi satiekas “Kliņģerītē” un maina savu dzīvi, jo citu iespēju jau nav, ja jau esi devies prom no mājām un ierastās vides. Tas nekas, ka galva sirma un locekļi lāga neklausa. Tas nekas, ka viesnīcas medmāsa izrādās podoloģijas māsa, bet šarmantais ārsts pārzina tikai STS un potences ārstēšanas noslēpumus. Dzīve “Klinģerītē” sit augstu vilni un notikumi seko viens otram, nepārprotami apliecinot, ka pasaule ir pavisam maza un ka kaut kādā mērā mēs visi esam saistīti. Vecums ir vecums, un tur kur sirmas galvas, tur mīl iegriezties arī Nāve. Arī „Klinģerītei”  tā neiet secen. Ja pavisam godīgi, nebiju gaidījusi, ka pirmo tā paņems līdzi pašu nešpetnāko un dzīvelīgāko no visiem. Tomēr mēs katrs uz šis pasaules nenodzīvosim ne vairāk, ne mazāk kā mums lemts. Tikai no mums pašiem atkarīgs, kā izlietojam mums atvēlēto laiku.

Šī ir grāmata, par to, ka mainīt dzīvi nekad nav par vēlu, ka ar baudu dzīvot var jebkurā vecumā. Grāmata par vecumu, par tā pieņemšanu, kā dabisku un nenovēršamu procesu. Tā ir par to, ka bez pagātnes nav iespējama tagadne, līdz ar to arī nākotne, par likumsakarībām. Grāmatu, kas liek raudāt ne tikai no smiekliem, jo tā tomēr skar visai jūtīgu stīgu – paaudžu atšķirības, bērnu un vecāku attiecības, cik daudz tām gauži nodara  mūsdienu dzīves ritms, nevaļa, kā arī apziņa, ka ikvienam no mums reiz pienāks brīdis, kad solis būs mazāks, kad augums salīcis, kad jāmeklē pamperi un sanāk piečurāt pašam savas čības. Par to var raudāt, skumt, plēst matus, bet var arī nospļauties un dzīvot nost, atklājot jaunus apvāršņus, kā to dara grāmatas varoņi. Ne velti jāsecina, ka “Klinģerītes” iemītnieku dzīve ir laimīgāka, atraktīvāka kā grāmatā aprakstīto gados jaunāko varoņu dzīve. Ļoti dzīvespriecīga un izklaidējoša grāmata, kas noteikti mazina bailes no vecuma. :)

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>