Carpe diem!

septembris 2014
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
2930  

Historia

10 grāmatas, kuras ietekmējušas manu dzīvi.

Duggie du Toit "Books"Jau kādu laiciņu vēroju kā apgriezienus uzņem Spīganas ierosināta skcija – 10 grāmatas, kuras ietekmējušas manu dzīvi. Spīganas mestā sniegapika lēnām pārvērtusies par pamatīgu sniega bumbu. Paldies Dainim, kurš to pagrieza manā virzienā. Nu, ko? Ripinām tālāk!

Es posmā no 7-18 gadiem varētu saukt sevi par grāmatu tārpu. Principā, mana pasaule bija grāmatas. Apkārtējā dzīvē nejutos īsti iederīga. Tādēl slēpos grāmatās Līdz aizbraucu uz gadu uz Holandi un pēcāk sāku studēt Rīgā. Izlasīju es daudz, reizēm 2 -3 grāmatas dienā. Mājās laukos man bija grāmata kūtī, tualetē, sienaugšā, katrā istabā, bēniņos un pat dārzā jasmīnkrūmā. Literatūra visdažādākā, reizēm vecumam nepiemērota. Vienmēr esmu aizrāvusies ar prozu. Tādēl dzejas darbu manā topā nemaz nav.

Nekādi nespēju sadalīt vietas, jo katra grāmata tomēr ir ar savu auru, turklāt katra izlasīta kāda konkrētā dzīves brīdī un citā noteikti nemaz neuzrunātu. Tādēļ mans tops drīzāk ir hronoloģisks. Pārskatot savu sarakstu, secināju, ka tās vairāk ir grāmatas, kas palikušas atmiņā ar atzīmi – ļoti patīk.

ziluks1. Margarita Stāraste “Zīļuks”. Šī noteikti ir viena no manām pirmajām bērnības grāmatām, ko man priekšā lasīja mamma un kuru vēlāk izlasīju arī pati. Mazais zīļu vīriņš, kurš dodas iepazīt pasauli un atrast tajā savu vietu. Tas nekas, ka gadās pa kādam klupienam, pa kādai neveiksme un ka tik daudz vēl jāmācas. Zīļuks iepazīst pasaulei, sevi un satiek jaunus draugus. Uzskatu, ka tieši Zīļuks bija viens no pirmajiem grāmatu tēliem, kas radījā manī vēlmi iepazīt pasauli, jaunus draugus un arī pašai sevi.

1001-nakts-paskas2. 1001 nakts pasakas ir grāmata, kura savā veidā simbolizē visus tos pasaku grāmatu kalnu, ko savā laikā esmu izlasījusi. Brīnumzemes sērija bija mana mīļākā, un ne reizi no bibliotēkas neatgriezos bez kādas no šīs sērijas grāmatām. Bija laika periods, kad mana galvenā literatūra bija tieši dažādu tautu pasakas un teikas. Manās rokās bija nonācis arī kāds vecāks latviešu pasaku krājums. Pamatīgi biezs – tieši manā gaumē. Tomēr nebiju rēķinājusies ar burlaku pasaku nodaļu. Tās man likās briesmīgākās no visām lasītajām. Vēl tagad atceros pasaku par diviem zagļiem, no kuriem viens dabūja galu, nosalstot. Otrs viņa zābakus, kārodams, bet nevarēdams dabūt nost, nogrieza tam kājas, atkausēja siltumā tuvējās saimniecības kūtī, bet no rīta tur līķa kājis pametis, devās prom. Brrr, man vēl šad tad tagad tās nogrieztās kājas acu priekšā nostājas. Ar šo garo penteri gribēju pateikt, ka tieši pasakas ir tās, kas attīstīja manu fantāziju, radošo garu un, visticamāk, pašai nezinot, iedēstīja manī pasakās ievīto senču gudrību un pieredzi.

musu-setas3. Zenta Ērgle “Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un kaķiem”, “Tā tik bija vasara”. Lieku zem viena kārtas numura, jo manā dzīvē bija periods, kad masīvi lasīju Zentas Ērgles grāmatas. Vairākas reizes pēc kārtas. Abas minētās izlasītas vismaz divas reizes. Kā tas ietekmēja manu dzīvi – es gribēju būt piederīga zēnu kompānijai. Reizēm pat domāju, cik forši būtu, ja es būtu puika. Tobrīd man puišu draudzība likās vienkāršāka, saprotamāka un puišu kompānijā jutos vislabāk. Kopēju puišu uzvedību un vajadzības gadījumā arī iekrāvu kādam pa degunu. Man bija radies iespaids, ka šādi – esot kā puikam, var iekarot zēnu uzmanību, cieņu un draudzību. Tajā laikā jau sāku saprast, ka kā meitene ar ko draudzēties kā ar meiteni (pirmās bučas, pastaigas, dejas skolas ballē) es viņiem neliekos interesanta. Tāpēc kļuvu par pašpuiku. Ja godīgi, šajā lomā aizkavējos ļoti ilgi, pat tagad šad tad par tādu kļūstu. Jāsaka gan, ka iespējam tieši tāpēc man ar puišiem, kamēr tās ir tikai draudzīgas attiecības, kontakts ir ļoti labs.

starp-mums-meitenem4. Zenta Ērgle “Starp mums meitenēm runājot”, “Bez piecām minūtēm vecāki” un “Nosargāt mīlestību”. Vēl 3 grāmatas, kas jāskatā kopumā, jo tas ir stāsts turpinājumos. Šīs grāmatas lika sapņot par lielo mīlestību.  Tas nekas, ka biju iedomājusies – sliktie puiši patiesībā ir ļoti jauki, viņi tikai izliekas, vai arī ir kaut kādā mērā nesaprasti.  Rezultāts, sapņoju, ka mans draugs būs kāds no skolas lielākajiem huligāniem. Ka es viņu sapratīšu, ka mēs viens otru mīlēsim un ka viņš mainīsies mīlestības vārdā utt. Mūžvecā sieviešu alošanās. Lasītas visas vismaz reizes 3.

5. Ulla Maija Āltonena “Pusaudžu sekss”. Mana paaudze vēl paspēja piedzimt laimīgajā PSRS.  Un PSRS seksa nebija. Tad nāca pārmaiņas un “Zīlīte”, kas vēstīja, ka sekss tomēr ir. Mums ģimenē nav pieņemts mīlināties, čubināties vai iedot vienam otram buču. Māsa 13 gadu vecumā, izdzirdot no 3 gadīgā māsīcas dēlēna vārdus: Es tevi mīlu, apraudājās. Ne jau aiz laimes, tādēļ, ka bija pilnīgi pārliecināta, ka bērns piedzimis ar garīgām problēmām. Par seksu ģimenē runāja tikai ar divdomībām (principā tikai mamma, jo īsti neatceros patēvu par šo tēmu izsakāmies) un… ko tur liegties, kā par kaut ko apkaunojošu, ar tādu kā sāju pretīguma garšu. Tas kuram gribas mīlēties, kurš to atzīst un saka, ka viņam tas patīk – nav īsti normāls cilvēks. Apmēram tā. Gandrīz brīnums, ka esam savai mammai 5 bērni. Bet laiki nāca ar pārmaiņām un par seksu jau runāja atklātāk. “Pusaudžu sekss” bija grāmata, ar kuras palīdzību mana mamma veiksmīgi izvairījās no mātes-meitas sarunas par šo tēmu. Ar šo grāmatu aizsākās mani pētījumi par šo tēmu. Nē, nē, līdz praksei es nonācu tikai vecumā, kad viena daļa manu klasesbiedreņu bija dzemdējušas pirmos bērnus, daža pat otros. Bet literatūru… To es jau biju izlasījusi 8.klasē. Vecāku grāmatuskapis izrādījās nemaz nebija tik nevainīgs, tāpat kā pie mums dzīvojošās māsīcas, tajā laikā tehnikuma audzēknes skapītis ar atslēgu, ko biju iemanījusies atmūķet.

emanuela6. Emanuēla Arsāna “Emanuēla”. Lūk, ar ko es turpināju pētīt tēmu – sekss. Šo grāmatiņu sarkanos vākos atradu noslēptu vecāku grāmatu plaukta tālākajā stūrī. Tāpat kā “Lēdijas Čaterlija mīļāko” un “Laulības dzīves pamatus”. Interesanti, kas es jau zināju kas tā ir par grāmatu. Biju dzirdējusi mammas sarunu ar kādu viesi , turklāt neveiksmīgi izpļāpājos, ka savā istabā pa kluso esmu skatījusies raidījumu PIK. Lai nu kā man bija skaidrs, ka ir tāda un tāda grāmata, un es pieliku gana lielas pūles, lai to atrastu. Man veicās atradu veselas 5, jo iepriekšminētajām blakus stāvēja arī nerātnās anektdotes un nerātno dainu krājums. Pirmā grāmata, kuru lasot apzinājos, ka šī tēma mani interesē, liekas tīkama un par to lasot, mani pārņem jaunas vēl nepazītas sajūtas. Sāku saprast, ka sekss ne tikai nav fui, bet arī var sagādāt prieku. Paralēli gan aizrautīgi lasīju viduslaiku lubenes, līdzar to manī vairāk un vairāk nostiprinājās pārliecība par īstā bruņinieka sagaidīšanu un tad…Aidā!! Kārtīgas meitenes to dara ar vīru. Un es taču biju kārtīga meitene, tādēļ daudzo partneru dēļ Emanuēlas tēls tomēr bija negatīvs. Es sapņoju par to, kā reiz apprecēšos un kopā ar vīru ļaušos mīlas priekiem.

stepes-vilks7. Hermanis Hese “Stepes vilks”. Man nav konkrētu mīļāko grāmatu. Uzskatu, ka katra lasītājam ko dod. Tomēr, ja man jautā, kura ir mana mīļākā grāmata, automātiski par lūpām nāk šīs grāmatas nosaukums. Jocīgākais, ka pat īsti vairs neatceros par ko šajā grāmatā bija. Vīrietis, bāri, sevis meklējumi, viesnīcas istaba, cīņa ar sevi, sieviete. Tas ir viss, kas man nāk prāta. bet tā sajūta, kāda mani bija pārņēmusi šo grāmatu lasot, jūtu ikreiz, kad šo grāmatu pieminu. Mana draudzne gan pāris dienas atpakaļ apgalvoja, ka tie esot dzērāja murgi, par ko apstulbu, jo man tādu asociāciju nav. Tādēļ nolēemu, ka grāmata jāizlasa vēlreiz, ar mau tagadējo skatienu uz dzīvi. Tikai bail, ka vairs nejutīšu to pašu, ko pirmoreiz lasot.

wir-kinder8. Christiane F. “Wir Kinder vom Banhof ZOO”. Ļoti satricinoša un pārdomas radoša grāmata, arī filma. Abas baudīju orģinālvalodā. Gam lasot, gan skatoties, skumjas, asaras mijās ar dusmām un bezspēcības sajūtu, ka nespēj palīdzēt, ka tā notiek. Ilgi domāju par to, kā izvērtās galvenās varones dzīve. Nejauši apmēram pirms gada redzēju raidījumu ar viņas piedalīšanos. Man bija liels prieks, ka viņai viss vairāk vai mazāk ir izdevies: bijusi karjera kā mūziķei un aktrisei, ir dēls un 2013. gadā iznākusi grāmata “Mein zweites Leben”.

sieviets-ar-vilkiem9. Ph. D. Klarisa Pinkola Estesa “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”. Šī grāmata ir sajūsminājusi daudzas sievietes. Es teikšu īsi – laba grāmata. Sevišķi brīdī, kad esi izlēmis izkāpt no ierastās dzīves, un “tā vajag, jo tā ir pieņemts” vēlies pārslēgt uz “es to gribu, tā vajag man””. Tas gan nav viegli un grāmata ir tikai ceļa rādītājs, jāiet pa šo ceļu ir katrai pašai.

300x0_cover10. Paskāls Mersjē “Nakts vilciens uz Lisabonu”. Ir grāmatas, ko mēs izvēlamies izlasīt tāpēc, ka kāds to iesaka, ir grāmatas, ko paķeram pirmā mirkļa iepapidā un ir grāmatas, ka atnāk pie mums īstajā brīdī. Šī grāmata ir viena no tādām, jo atnāca pie manis brīdī, kad sāku apšaubīt savu izvēli, un pārliecību, ka varu mainīt savu dzīvi. Grāmata man nesa apjausmu, ka mana izvēle ir pareiza un ka es to varu.

Tas bija mans top 10. Varbūt atklātāks kā biju domājusi rakstīt. Principā, tās ir pirmās desmit grāmatas, kas nāk uzreiz prātā. Stafeti nododu tālāk Laurai –  http://laurakrampe.blogspot.com, Maijai – http://domgraudi.blogspot.com/

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>