Carpe diem!

jūlijs 2014
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031  

Historia

Pīters Meils

300x0_cover“..Tā bija kūpoša, aromātiska un dāsni izraibināta ar melnām, kraukšķīgām trifeļu skaidiņām, turklāt koši dzeltena; tādu krāsu omletei var piešķirt tikai uz brīvām kājām augušu vistu olas. Rišeranšas pavāram bija izdevies panākt ideālu konsistenci, ko franči apzīmē ar vārdu “baveuse”…”

“… Gaļas struktūra bija smalkāka nekā vistai, arī garša maigāka. Tā bija sulīga un mīksta, ar ideālu ķiploku piedevu…”

“Smarža bija brīnišķīga… Garša bija vēl labāka… Ķiploku garša bija maiga, sviestaina un neuzbāzīga. Arī gaļa bija maiga kā pirmklasīgs steiks un košļājot neizrādīja ne mazāko pretestību…”

“Livaro nav parasts, nemanāms siers. Asa, teju kodīga smaka pavēsta par tā klātbūtni jau labu brīdi pirms tam, kad tas nonācis jūsu mutes tuvumā. Tas ir blīvs, elastīgs, viegli sakošļājams, trekns (tauku saturs – četrdesmit pieci procenti) un visādā ziņā izcils siers – pilnīgs pretstats tiem sājajiem pārtikas industrijas ražojumiem, kas lepni dēvē sevi par mājas sieriem…”

Pastāstiet man, lūdzu, kā kaut ko tādu var izlasīt, nenoslīkstot pats savās siekalās. Ar katru vārdu acu priekšā veidojas kārdinoša aina un kad esi ticis līdz pēdējai rindiņai fiziski jau sajūti izsmalcinātā ēdiena garšu un smaržu. Tikai brīdi, kad roka sāk stiepties, lai nobaudītu to, ko redzi, saod un jau jūti izkūstam uz mēles, garšas kārpiņām murrājot aiz sajūsmas, saproti, ka tas viss ir tikai tavas iztēles radīt auglis, kā dzīvs izkāpis no Pītera Meila grāmatas “Labu apetīti!”.

Ideālā omlete ar smaržīgajām trifeļu skaidiņām, sulīgas varžu kājiņas, ķiploku sviestā ietērpies vīngliemezis, siers, kas “gāž no kājām” pat viss rūdītāko garšu kārpiņu īpašniekus, karaliskās zilkāju vistas, vīna maratons un diēta, ko tā vien prasās atkārtot. Reiz jaunībā Pīters Meils nobaudīja savu pirmo maltīti Francijā. Un atklāja francūzi sevī. Ar pirmo kumosu viņš iemīlējās Francijas virtuvē, ēdienos, dzērienos, cilvēkos un arī zemē. Šī mīlestība bija tik liela, ka viņš pārceļas uz dzīvi Provansā. Par laimi man, kuru vienaldzīgu nav atstājusi neviena P. Meila grāmata par šo zemi. Dzirkstošs humors, tēlaini apraksti, katrs notikums līdzinās aizraujošam piedzīvojumam, pat ja tā ir tikai maltītes baudīšana vai mājās pārbūve. Veids, kā autors parāda Franciju, tās cilvēkus, ikdienu, tradīcijas un kultūru neatstāj vienaldzīgu.

“Labu apetīte” ir īsts gastronomijas un gardēdības ceļojums, jo pasākumi un vietas, ko apmeklē rakstnieks brīžam ir prātā neiedomājami. Varžu kājiņu festivāls, vīna gliemežu festivāli, maratons vīna dzērājiem un pazinējiem, vīna degustācija, trifeles, kuru dēļ var arī pievērsties ticībai, kaut vai tikai uz vienu dienu. Turklāt ikvienā no šiem notikumiem viņam ir iespēja būt goda viesim, kavalierim vai iegūt jebkādu citu amatu, piedzīvojot ne visai vienkāršas, bet gastronomiskas iesvētības un dažādas dīvainas tradīcijas. Jautri mirkļi garantēti tikpat droši, kā kurkstošs vēders un garšas kārpiņu dumpis, kas nekavējoties pieprasa pasniegt ja ne to par, ko tikko izlasīts, tad vismaz kaut ko līdzvērtīgu. Turklāt ir pilnīgi skaidrs, ka francūži mīl ēdienu un ēdienu gatavošanu.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>