Carpe diem!

jūnijs 2014
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
 1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30  

Historia

Greiems Simsions “Projekts “Rozija””

300x0_cover (1)Jūs taču zināt kā ir būt vienam. Skumju un ilgpilnu skatienu noskatīties pārīšos, kas rokas sadevušies klīst pa ielām. Redzēt ģimenes, kas ucina savus pirmdzimtos. Gluži kā apsēstība jūs vajā tendence pamanīt cilvēkus, no kuriem jau pa gabalu dveš kopā būšanas prieks un aizrautība. Tur, gribot negribot, uzrodas balta skaudība un nepilnvērtības sajūta, ka pašam nekā tāda nav. Var jau, protams, tādēļ birdināt krokodila asaras, bet var arī rīkoties.

Dons Tilmans ir nolēmis rīkoties. Viņš plāno apprecēties. Tas nekas, ka līdz šim visi viņa iepazīšanās mēģinājumi beigušies neveiksmīgi. Dons vienkārši šai lietai nav pievērsies pietiekoši nopietni un ar sev raksturīgo precizitāti. Taču tagad viņš zina, kā atrast savu ideālo sievieti. Talkā nāks sešpadsmit lapaspušu gara anketa, kas nepieļaus iespēju kļūdīties. Kandidāte, kas atbildīs visiem kritērijiem, būs viņa īstā.  Dons gan nav rēķinājies ar to, ka viņa dzīvē iebrāzīsies pavisam nepiemērota sieviete, kuras projekts “Tēvs” gluži neviļus nobīdīs malā viņa paša projektu “Sieva”. Turklāt izrādās – zinātne mīlestības priekšā ir bezspēcīga. Mīlestība atnāk pati, pie tam visnegaidītākajā veidolā un formā.

Grāmata ir ļoti atraktīva un humora pilna. Tā liek smieties vēderu turēdamam. Tomēr tā raisa arī pavisam nopietnas pārdomas. Pēdējā laikā sanācis tā, ka līdzīga žanra vai vēstījuma grāmatas pie manis atnāk vienā laikā. Rudenī viena pēc otras pie manis nonāca grāmatas par Franciju. Tad gada sākumā veseli četri fantāzijas žanra romāni, kam sekoja grāmata par ziloņiem Āfrikā un mūsu pašu Ingmāra Līdakas “Zoodārzs” manā pagalmā. “Projekts “Rozija”‘ pie manis nonāca vienā laikā ar Dāvida Foenikosa grāmatu “Smalkjūtība”. Man bija interesanti, kad sapratu, ka abās grāmatās ļoti spilgti parādās vīrieša skatījums uz attiecībām, mīlestību un sievieti. Turklāt abiem galvenajiem varoņiem, gan Donam, gan Markusam  “Smalkjūtībā” , piemīt mazvērtības komplekss un ir neveiksmīga pieredze attiecībās ar sievietēm. Abi šie tēli kaut kādā mērā ļoti sasaucās. Abi diezgan neveikli un vērsti uz savu iekšējo pasauli. Galu galā, abi arī iegūst grāmatu galveno sieviešu tēlu sirdis.

Otra lieta, par ko aizdomājos, bija tas, cik bieži mēs kaut kādās savās neveiksmēs un dzīves likstās vainojam savus vecākus. Rozija ir apvainojusies uz savu patēvu, ka tas nav pildījis bērnībā doto solījumu, aizvest viņu uz Disnejlendu. Viņa uzskata, ka patēvs viņu nemīl un balstās uz faktu, ka viņš it kā nav viņas īstais tēvs. Lai gan patēvs tobrīd tīri fiziski nevarēja izpildīt solījumu. Taču stāsts nav par to. Stāsts ir par to, cik bieži mēs sevī nēsājam līdzi bērnības apvainojumus, nespējot pieauguši uz tiem palūkoties no pieaugušā skatu punktu. Mēs spītīgi saglabājam apvainotā bērna pozu, neuzņemoties atbildību par savu dzīvi, bet vainojot savus vecākus. Stāsts ir arī par to, cik ļoti daudzu cilvēku dzīvi var mainīt viens maldīgs un nepārbaudīts paziņojums. Rozija meklē tēvu, cerot gūt ko labāku par savu patēvu. Patēvu moka vainas apziņa, ka nav gana labs. Tomēr liktenim patīk pasmīkņāt par cilvēku spriedelējumiem un pierādīt, ka visa brēka bija par neko, jo patiesība ir tāda kāda tā ir. Tomēr, ja tā nebūtu paslēpta, Dons nekad neiemīlētu Roziju, bet Rozija Donu. Šeit jau atkal gaisā virmo atziņa, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>