Carpe diem!

aprīlis 2014
P O T C P S Sv
« Mar   Mai »
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
282930  

Historia

Igmārs Līdaka

300x0_coverIngmāra Līdakas grāmata “Zoodārzs manā pagalmā”‘ kopā ar autora autogrāfu manās rokās nonāca šīs grāmatas atvēršanas svētkos Baltijas Grāmatu svētkos. Guvums ļoti biezs un krāšņs. Varētu pat teikt sava veida Latvijā sastopamo dzīvnieku un putnu enciklopēdija. Turklāt grāmatas galvenie varoņi sastapti turpat Ingmāra Līdakas dzimtas mājās “Skaros”, kas patiesībā varētu būt jebkura lauku māja meža tuvumā, kuras saimnieki vairāk vai mazāk dzīvo saskaņā ar dabu.

Ļoti patika tas, ka šoreiz runa nav par tāliem un eksotiskiem dzīvniekiem, ko labākajā gadījumā var aplūkot zoodārzā, bet gan par tiem, kuri dzīvo tepat – mums līdzās. Pagrabā vai bēniņos mītošais sikspārnis, kauslīgie zvirbuļbērni, rudaste lapsa un daudz citi, kas ir mūsu ikdienas pamanāma vai gluži otrādi nemanāma  daļa. Šad tad parkā pavēroju pa kādai vārnai, pīlei vai zvirbuļu bariņam, bet ja godīgi, vairāk esmu aizklīdusi pati savās domās. Tādēļ, aizbraucot uz laukiem, bieži vien gluži kā pasakās, klausos mammas stāstos par vārnu, strazdu vai žagatu izdarībām. Reizēm tie ir stāsti par šo putnu, mūsu piecu kaķu vai abu suņu komunikāciju. Domāju, ka daudzi no mums ir dzirdējuši līdzīgus stāstus. Ingmārs Līdaka ir bijis tas, kas gadiem ilgi pats savām acīm vērojis šos stāstus un bieži vien pats bijis to dalībnieks, jo kopš bērnu dienām vienmēr gribējis izzināt visu par putnu un dzīvnieku dzīvi. Ļoti lielu materiālu un krāšņās fotogrāfijas autors ieguvis, savā laikā gatavojot LTV1 raidījumu “Dabas grāmata”. Iespējams, ka autors vēl ilgi šos stāstus būtu paturējis pie sevi, ja vien kādu dienu, lecot pār zoodārza žogu, nebūtu pārrāvis Ahileja cīpslu un ticis pie neplānota 3 mēnešu ilgā atvaļinājumā.

Autora stāstījums ir ļoti aizraujošs. No viņa dvesmo latviešu zemnieka pamatīgums un dzīvās dabas vērotāja aizrautīgums. Viņa skatījums ir īpaši tīkams, jo ar savu viedokli autors “neiebrauc” galējībās, iestājoties par intensīvu zemkopību vai tādu dabas aizstāvi, kas īsti nesaprot, ka dabā visam ir jābūt harmonijā, ka nevar mesties aizsargāt tikai vienu konkrētu dzīvnieku sugu, tā liekot bojā aiziet citai. Ingmāra Līdakas viedoklis ir kaut kur pa vidu. Viņu varētu saukt par zelta vidusceļa gājēju. Par cilvēku, kas aizsargās dzīvo dabu, bet vajadzības gadījumā, tomēr vadīsies atbilstoši cilvēku drošībai un interesēm.

Šī grāmata sajūsminās dažāda vecuma auditoriju. Reti kuru varētu vienaldzīgu atstāt autora pētnieka gars, kas spraucas ārā no katras grāmatas lappuses. Maziem bērniem varbūt grūtāk saprotama, bet viņi būs sajūsmā par skaistajām bildēm. Mans četrgadnieks ik pa laikam ņem grāmatu, ieritinās man klēpī un aplūko bildes. Citreiz prasa: “Palasi man Ingmāru!”(Tā viņš autoru dēvē kopš redzējis autoru dzīvajā, un nākas skaidrot, ka pieaugušu cilvēku, kas nav paziņa vai draugs, jādēvē vārdā un uzvārdā.) Tad nu nākas grāmatā sameklēt kādu interesantāku gabalu, par vārnām vai lapsu, kas apēdusi suņa vakariņas. Esam grāmatas iespaidā sākuši vērot putnus savā pilsētas mājas dārzā, uz ielas un pie omes laukos. Grāmata atsauc atmiņā kādu citu, bērnībā lasītu, kurā bija stāstīts par Rīgas ZOO iemītniekiem. Īsti neatceros nosaukumu, bet autore, ja nemaldos, bija Dzidra Rinkule- Zemzare. Pavisam noteikti viņa bija autore stāstu krājumam par ziloņmeiteni Zuzīti.

Ļoti dzīva, ar humoru pilna grāmata, kuras autors prot pasmieties pats par sevi un pilnībā atzīst, ka putnubērns vai zvērēns, galu galā, izrādās gudrāks par viņu – cilvēku.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>