Carpe diem!

marts 2014
P O T C P S Sv
« Feb   Apr »
 12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930
31  

Historia

Dienasgrāmata - ceļs pretī sev

old-diary-21222784Mūsdienās arvien vairāk tiek runāts par iekšēja miera un harmonijas atrašanu kā laimīgas dzīves atslēgu. Tomēr tas ir iespējams tikai tad, ja cilvēks iepazīt pats sevi, apzinās savas vajadzības un spēj to pieņemt. Ceļi uz sevis iepazīšanu ir ļoti dažādi, kāds to atrod caur procesu, kāds meklē psihoterapeitu, kāds pievēršas reliģijai, kāds jogai, vēl kāds dodas pie zīlnieces, bet kāds cits sevi iepazīst caur skaitļiem.

Par vienu no vienkāršākajiem un pieejamākajiem sevis meklēšanas veidiem tiek uzskatīta dienasgrāmatas rakstīšana. Ir cilvēki, kam dienasgrāmata ir vienīgā uzticamības persona un sarunu biedrs. Daudzi kaut reizi mūžā ir ķērusies pie dienasgrāmatas rakstīšanas, bet ne visi šo nodarbi nav turpinājuši. Lielākās personīgās dienasgrāmatas rakstītāja bailes – rakstīto izlasīs kāds, kura acīm tas nav domāts. Tomēr atkal un atkal kāds meklē piemērotu kladi un rakstāmrīku, lai ķertos pie savas dzīves pierakstīšanas. Kādēļ dienasgrāmata tiek rakstītā? Kāds labums no tās pašam rakstītājam? Kādēļ tik iecienītas ir literārās dienasgrāmatas? Kas ir tā sauktās virtuālās dienasgrāmatas?

Dienasgrāmatas rakstīšanas pirmsākumi

Senie grieķi bija pirmie, kas sākuši veidot ko līdzīgu dienasgrāmatai. Viņi ik gadu veidoja īpašu gadagrāmatu - ἐφημερίς (kalendārs, dienasgrāmata), kurā viņi atzīmēja zvaigžņu un planētu kustību atbilstoši dienām. Vēlāk šo grieķu paradumu rakstīt gadagrāmatu pārņēma romieši. Būdami ļoti praktiski ļaudis, romieši gadagrāmatu papildināja ar dažādu sabiedrisku notikumu aprakstiem, dodot tai jaunu nosaukumu – diārium (nosaukums atvasināts no latīņu vārda dies – diena).

Dienasgrāmatai līdzīgi darbi 8.-9. gs. bija pazīstami Japānā un Ķīnā. Lielākoties tie bija ceļojumu pieraksti vai galma dāmu ikdienas literārie vingrinājumu, kurus mēdza dēvēt arī par spilvengrāmatām.

Pirmā zināmā grāmata, kurā ticis fiksēts katra ieraksta datums ir 11. gadsimtā Tuvajos Austrumos sarakstītā Ibn Bannas dienasgrāmata.

Līdz pat 16. gs otrajai pusei dienasgrāmatu tipa pieraksti lielākoties tikuši izmantoti praktiskām vajadzībām. Viduslaikos tika rakstītas hronikas.

Par dienasgrāmatu mūsdienu izpratnē var runāt, sākot ar manierismu vai vēlīno renesansi, kad aristokrātu vidū dienasgrāmatu rakstīšana kļuva pat ļoti populāra. Personīgās dienasgrāmatas rakstīšana bija gan laika kavēklis, gan apliecinājums rakstītāja apgarotībai. To veicināja laikmetam raksturīgā pievēršanās cilvēka individualitātei, pārmaiņas sabiedrībā, politikā, zinātnes, mākslas un literatūras uzplaukums. Liela nozīme bija papīra rūpniecības attīstībai. Vēlāk šo aristokrātu izklaidi pārņēma arī vidusšķira un vienkāršā tauta. Tieši dažādos laikmetos sarakstītas dienasgrāmatas ir ļāvušas vēsturniekiem gūt labāku ieskatu par konkrēta laika sadzīvi, dzīves apstākļiem un ikdienu.

Literārās dienasgrāmatas

Pirmā publicētā dienasgrāmata, piederējusi anglim Semjuēlam Pīpsam, kur bijis Britu kuģniecības valsts sekretārs un izmantojot saīsinājumus sarakstījis desmitdaļīgu dienasgrāmatu par laika posmu no 1660. gada 1. janvāra līdz 1669. gada 31. maijam. Dienasgrāmata atšifrēta un nodrukātu pēc vairāk kā gadsimta 1825. gadā. Šī dienasgrāmata ir viens no bagātīgākajiem informācijas avotiem par tā laika sabiedrības ikdienu un sadzīvi. Dienasgrāmata tika celta gaismā un atšifrēta tikai pateicoties nelielai rindkopai no dienasgrāmatas par tējas dzeršanu 1812. gadā izdotajā skotu vēsturnieka Devida Mākfērsona apcerējumam „Eiropas un Indijas tirdzniecības vēsture”. Tā kā Pīps dzīvo puritāniskā laikmetā, dienasgrāmata ataino, viņa ikdienas cīņas ar savām vājībām, iedomību, baudkāri, seksuālām dziņām. Pīps savā dienasgrāmatā ar līdz šim neierastu atklātību raksta par prieku, sarūgtinājumu, dusmām, bailēm no soda un nāves. Līdz šim neviens vēl nebija pievērsi tik lielu uzmanību savam iekšējam ES. Tādēļ Pīpsa dienasgrāmatu uzskata par pirmo personīgo dienasgrāmatu.

Pēc Pīpsa dienasgrāmatas atšifrēšanas, dienasgrāmatu publicēšana kļuva populāra. Viena pēc otras tika izdota dažādu rakstnieku personīgās piezīmes. Jāpiemin gan, ka izdevēji nebija paši rakstnieki, bet gan viņu radinieki, kuru rokās, parasti pēc autora nāves, šīs dienasgrāmatas nonāca. Sevišķi populāra dienasgrāmata kā literārais žanrs kļūst 20. gs. Tas saistīts ar tā laika politiskajiem notikumiem, abiem pasaules kariem, sociālo izolāciju, ko radīja nacistu nākšana pie varas. Šajā laikā ļoti daudzi cilvēki savus pārdzīvojumus un kara šausmas uzticēja dienasgrāmatām. Slavenākais darbs ir Annas Frankas dienasgrāmata.

Personīgā dienasgrāmata

Personīgā dienasgrāmata, ja vien autors nav iecerējis kādreiz publicēt vai atstāt kā savu garīgo mantojumu, tiek rakstītas tikai paša autora lietošanai. Principā, dienasgrāmata ir tikšanās pašam ar sevi. Dienasgrāmata nav ikdienas notikumu fiksēšana. Ja tāda notiek, tad tāpēc lai kalpotu kā fons rakstītāja iekšējās pasaules atklāšanai.

Dienasgrāmatas rakstīšana ļauj palūkoties no malas pašam uz sevi, vai kādu situāciju, kas izraisa negatīvas sajūtas un pārdzīvojumu, kā arī rast risinājumu. Tā palīdz sekot līdzi saviem iekšējiem dvēseles procesiem, kā arī pārvērtēt savu dzīvi. Ar dienasgrāmatas palīdzību ir iespējams integrēt pretrunīgas un konfliktējošas psihes daļas, kā arī iespējams labāk izprast savus sapņus. Daudzi pētījumi ir pierādījuši, ka dienasgrāmatas rakstīšanai ir terapeitisks efekts, īpaši, ja runā par bēdām, traumatisku pieredzi vai zaudējumu. Dienasgrāmata labi kalpo kā pašaudzinošs līdzeklis ceļā uz izvirzītajiem mērķiem. Ja esi apņēmies paveikt sev ko nozīmīgu, tieši dienasgrāmatas rakstīšana varētu tev palīdzēt saprast, vai šī apņemšanās tev pašam ir svarīga un saskatīt, kā izvirzīto mērķi vislabāk sasniegt. Pie tam rakstīšana pati par sevi radošs process.

Publiskās dienasgrāmatas jeb blogi

21. gadsimts ir kļuvis par dažādu publisko „dienasgrāmatu” vai blogu laikmetu. Ar vien vairāk cilvēku savu ikdienu, sajūtas, fotogrāfijas nodod plašākas sabiedrības vērtējumam. Parasti tā ir nepieciešamību dalīties pārdomās, viedokļos par redzēto, dzirdēto un piedzīvoto. Arī agrāk cilvēkiem bija šāda vajadzība, taču tad šādas diskusijas lielākoties notika klātienē, nelielās cilvēku grupiņās. Interneta vide dod iespēju dalīties pārdomās un viedokļos ar lielāku daudzumu cilvēku, aptverot plašu teritoriju.

Publiskās dienasgrāmatas izveides iespējas piedāvā dažādi serveri un vietnes. Virtuālajā vidē sastopami dažāda veida blogi. Ir blogi, kuru autori reāli un atpazīstami, savukārt citi izveidojuši sev iedomātu tēlu. Blogs ir iespēja aizbēgt no ikdienas, esot pašam vai tādam, kādu sevi vēlies redzēt. Virtuālā vide ir iespēja pašam radīt savu pasauli, piešķirot tai tieši tādu nokrāsu, kādu pats autors vēlās. Ir vienkārši blogi, kuros autori raksta par sev interesējošām tēmām, tās var būt dažādas. Citi savam blogam izvēlas specifiku. Kāds raksta tikai par politiku, kāds par IT tehnoloģijām, kādam tuva tēma ir ēdiens, bet vēl kādas ir cītīgs grāmatu lasītājs. Blogos aplūkotās tēmas var būt visdažādākās.

Daži ir iecienījuši tā saukto miniblogu vai twitter, kas pietiekoši ātri ļauj dalīties ar informāciju, fotogrāfijām, kā arī saņemt atgriezenisko saikni komentāru veidā.

Ar blogu palīdzību ir iespējams pievērst daudzu uzmanību kādai savai sirdslietai, hobijam, kas varētu kļūt par peļņas avotu. Ir cilvēki, kas pateicoties saviem blogiem ir kļuvuši sabiedrībā pazīstami. Citiem caur savu blogu ir izdevies pievērst dažādu izdevēju uzmanību un saņemt piedāvājumu izdot grāmatu. Publiskā dienasgrāmata var būt pakāpiens savu ieceru un sapņu realizēšanai. Tomēr der atcerēties, ka katrs pats vien esam atbildīgs par uzrakstīto. Turklāt publiskie ieraksti ir pieejami ikvienam.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>