Carpe diem!

janvāris 2014
P O T C P S Sv
« Dec   Feb »
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  

Historia

Nav rociņu - nav šokolādes jeb pārdomas pēc filmas

neaizskaramieFranču režisoru Olivjē Nakače un Eriks Toledano filma “Netvairāmie” pie manis kā skatītāja nāca divus gadus. Šo filmu man noskatīties ieteica vairāki draugi un paziņas, bet kaut kā ikdienas steigā tā arī to nenoskatījos. Komiskākais ir tas, ka pat tās reizes, kad bija paredzēta šīs filmas noskatīšanās kādā no draugu, paziņu organizētajiem pasākumiem, vienmēr kaut kas nogāja greizi, te projektors negāja, te lielākā daļa klātesošo labāk izvēlējās sarunas sveču gaismā, vēl kādu citu reizi bija pazudusi zibatmiņa ar filmu. Biju jau nedaudz piemirsusi par filmas esamību un solījumu sev, ka filmu noteikti noskatīšos, kad kādu vakaru spēlējoties ar televizora pulti, pamanīju, ka šī vakara filma ir “Neaizskaramiem”.

Filma tiešām ir lieliska. Man patīk franču kino. Vienmēr skatos tās ar baudu. Šī noteikti ir viena no labākajām filmām, ko esmu redzējusi. Fascinējoša. Varbūt tieši tāpēc, ka filmas pamatā ir patiesi notikumu, kuru galvenie varoņi ir reāli, dzīvi cilvēki. Tas ir stāsts par tagad Marokā dzīvojošo francūzi Filipu Pozzo di Borgo un viņa kopēju Algerier Abdel Yasmin Sellou, kurš vairāk kā desmit gadus bijis viņa rokas un kājas.

Filmas pamatā ir 2001. gadā iznākusī Filipa Pozzo di Borgo grāmata. Abiem režīsoriem ļoti ilgi nācās pierunāt  grāmatas autoru dot viņiem tiesības uzņemt pēc tās motīviem filmu. Tas izdevās tikai 2010. gadā, un 2011. gada novembrī tā nonāca pie sajūsminātajiem skatītājiem Francijā un Beļģijā. Ar tādu pašu sajūsmu tā tiek uzņemta kinoteātros visā pasaulē.

Ļoti veiksmīga ir abu galveno lomu atveidotāju izvēlē. Omars Sajs un Fransuā Kluzē ir vienkārši lieliski. Nevaru iedomāties, ka šīs lomas varētu nospēlēt kāds cits. Interesanta ir filmas kompozīcija. Pilnīgs nezinātājs, sākot skatoties filmu, varētu padomāt, ka gaidāma asa šižeta filma ar policijas pakaļdzīšanos. Tādu iespaidu rada filmas prmie kadri. Tomēr izrādās, ka stāsts ir par sirsnību, draudzību un cilvēkmīlestību. Režisori skatītājiem jau filmas sākumā ļauj nedaudz ielūkoties tās nobeigumā, pašu stāstu ieliekot starp diviem filmas beigu fragmentiem.

“Neaizskaramos” varētu nosaukt par sava veida vienlīdzības manifests. Filmas pamatā ir stāsts par divām atšķirīgām pasaulēm, kas kādu dienu, paši pēc savas gribas vai kādu augstāku spēku vadīti, satiekas un apvienojas. Viens no filmas galvenajiem varoņiem – bagāts franču aristokrāts Filips cieš no pilnīgas ķermeņa paralīzes, ko ieguvis pēc neveiksmīga lēciena ar paraplānu. Savukārt Driss nāk no Parīzes nabadzīgā rajona. Viņš tikko atgriezies no cietuma, kur sešus mēnešus atradies par laupīšanu.

Viņi atšķiras pilnīgi ar visu. Atšķirīgas ir viņu izcelsmes, audzināšana, izglītība, dzīves veids un uztvere, pieredze, ādas krāsa. Viens – spēcīgs, vesels, otrs – nespēj iztikt bez citu palīdzības. Tieši pateicoties Drisa tiešajai un atklātajai attieksmei pret Filipu, piedzimst draudzība, kas abus vīriešus padara neaizskaramus. Tā pati neviltotā un neliekuļotā Drisa attieksme ar laiku viņam ļauj sadraudzēties ar pārējo Filipa personālu un audžumeitu.

Drisks nav parasts slimnieku kopējs. Viņš mēdz būt netaktisks, viņa repertuārā ir kaudze melno jociņu, viņš nebaidās izteikt savu viedokli par jebkuru tēmu, tas nekas, ka varbūt pietrūkst skolā gūtu zināšanu. Tomēr tieši viņš ir tas, kurš liek Filipam justies dzīvam un piemirst savu invaliditāti, jo Dris pret viņu neizturas kā pret invalīdu, jo garīgi viņš tāds nav. Šāda attieksme ir tieši tas, ka Filipam nepieciešama, jo bieži vien tieši apkārtējo saudzīgā un īpašā attieksme pret cilvēkiem ar dažādām veselības problēmām ir tas, kas šiem cilvēkiem liek justies slikti. Parasti šie cilvēki nevēlas, lai pret viņiem izturas kā pret slimniekiem. Viņi vēlas lai pret viņiem izturas kā pret līdzvērtīgiem. Driss viņam sniedz sajūtu, ka viņš ir pilnvērtīgs sabiedrības loceklis.

Tieši to pašu var teikt par Filipa attieksmi pret Drisu, kurš pieder pie tā sauktās sociālā riska grupas. Filips ne brīdi neliek Drisam justies nepilnvērtīgi, viņš nešausminās par viņa uzvedību, nedemonstrē savu pārākumu ne izglītības, ne statusa ziņa, viņš nepievērš uzmanību tam, ka viņš atradies cietumā. Viņš viedi nemāj ar galvu un bezspēcīgi neplāta rokas, sakot nožēlas pilnā balsī: Nu, ja! Tāds jau viņš ir. Ko tad var gaidīt no tāda, kas nācis no šāda rajona? Filips Drisu kā līdzvērtīgu partneri ieved savā dzīvē, nesmīkņājot par viņa naivajiem spriedelējumiem, neliekot viņam justies neveikli. Viņš pat diezgan dārgi notirgo Drisa gleznu, liekot noticēt sev pašam. Un tas nepaliek bez rezultāta, jo tieši šī attieksme, ļauj Drisam vēlāk pašam sakārtot savu dzīvi. Sejā raisās smaids vērojot, kā viņš, gluži nemanot, ir pārņēmis šo to no Filipa dzīves veidu.

Viena tiešums, neviltotā un neliekuļotā attieksme pret otra smalkjūtību, toleranci kļuva par pamatu īstai draudzībai. Skatoties šo filmu, gribot, negribot rodas vēlme kļūt labākam un… ēst šokolādi arī tad, ja nav rociņu.

Šī noteikti ir filma, ko iekļaušu savā personīgajā filmu kolekcijā.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>