Carpe diem!

decembris 2013
P O T C P S Sv
« Nov   Jan »
 1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
3031  

Historia

Pamela Drakermena

francFrancijā dzīvojošās amerikāņu žurnālistes Pamelas Drakermenas grāmatu “Bērnu audzināšana franču gaumē” gribētu ieteikt ikvienai sievietei, kuru šad un tad pārņem bailes vai šaubas par to, vai viņa velta gana daudz laika savam bērnam un bērna audzināšanai. Pat ja kaut kas no grāmatā aprakstītā Tev neliksies pieņemams vai derīgs, zināmu devu sirdsmiera tā sniegs. Sevišķi, jau tām, kas jūtas vainīgas par to, ka par svarīgām uzskata arī savas vajadzības.

Esmu no tiem, kas parasti iemieg, lasot tradicionālas bērnu audzināšanas grāmatas. Sāku žāvāties jau pēc pirmās nodaļas un lielākā daļa no grāmatām paliek neizlasītas. Galu galā bērnu audzināšanas jautājumos uzticos tikai savai vēdersajūtai, cerot, ka tā ir pareizākā un nekas nevar noiet greizi, jo, ja jau šis mazais cilvēks par savu māti ir izvēlējies mani, es emu tieši tāda māte, kāda viņam ir nepieciešama.

“Bērnu audzināšana franču gaumē”  noteikti nav tradicionāla grāmata par bērnu audzināšanu. Nebiju lasījusi nevienu šai tēmai veltītu grāmatu ar tik lielu aizrautību, vietumis smejoties balsī. Nekādu gudru spriedelējumu par zinātniskajiem pētījumiem un bērnu attīstību, par to, ko vajadzētu vai nevajadzētu. Drīzāk to var nosaukt par asprātīgu, humora pilnu ceļvedi bērnu audzināšanā, kas balstīts uz pašas autores un viņas paziņu pieredzi, salīdzinot bērnu audzināšanu dzimtenē – Amerikā un jaunajā mītnes zemē – Francijā. Tomēr grāmatai ir arī zinātniskais segums, jo rakstot šo grāmatu autore ir gan lasījusi attiecīgo zinātnisko literatūru, gan izbūrusies cauri daudzām grāmatām par bērnu attīstību un audzināšanu, kā arī personīgi tikusies ar dažādiem bērnu ārstiem, pediatriem, psihoterapeitiem un psihologiem. Autore neņemas citēt dažādus korifējus un savā grāmatā pārrakstīt viņu teikstu, bet gan paņem no tiem tikai pašu būtiskāko, lai parādītu, ka viena vai otra bērnu audzinošanas metode, kas tiek ievērota Francijā sasaucas ar dažādiem zinātniskiem pētījumiem, kas veikti ne tikai Francijā, bet arī citur pasaulē.

Jāatzīst gan, ka daudzas no “franču” metodēm, kas sagādā autorei pārsteigumu un izbrīnu, mums jau ir labi zināmas, dažas varbūt tiek nepamatoti ignorētas, cenšoties būt moderniem vecākiem. Kaut vai prasība, lai bērns vienmēr lietotu vārdus “labdien”, “uzredzēšnos”, “lūdzu” un “paldies”. Varbūt mēs šajā jautājumā neesam tik strikti un prasīgi kā franču vecāki, bet tās noteikti ir lietas, ko iemāca saviem bērniem. Tāpat neuzskatām, ka bērnu sūtīšana bērnudārzā ir noziegums pret bērnu, drīzāk tas ir ieguldījums bērna attīstībā un izglītībā. Saprotamas gan ir autores raizes, jo Amerikā esošās pirmskolas bērnu iestādes ir ar diezgan apšaubāmu slavu.

Man ļoti patīk franču pieeja, ka bērns jāuztver kā racionāla, līdztiesīga un saprātīga būtne un tā arī pret viņu jāizturas, ļaujot viņam pašam dabiski attīstīties un necenšoties mākslīgi paātrināt viņa attīstīb, pārslogojot viņu ar kaudzi speciālām nodarbībām un pulciņie. Pilnīgi iespējams, ka šī patika izskaidrojama ar to, ka šī nostādne sasaucas ar manējo. Līdz ar to projām tika aizslaucītas manas šaubas, vai manam bērnam pietiek ar deju apmeklēšanu bērnudārza ietvaros un peldētapmācības nodarbībām reizi nedēļā.

Ar tādu pašu patiku pieņēmu nostādni, ka bērna piedzimšana nav jāuzskata par faktu, kura dēļ tiek norakstītas vecāku vajadzības. Vecāki arī pēc bērnu piedzimšanas ir un paliek tie paši cilvēki, kas bija iepriekš. Viņiem vienkārši ir piedzimis bērns. Tas nav iemesls aizmirst par sevi un savām vajadzībām. Šo noteikti nesaprastu manas mammas paaudze.

Apbrīnu un skaudību rada tas, cik lielu uzmanību franči velta tieši galda kultūras audzināšanai. Kā uzvesties pie galda, kā un cik daudz baudīt ēdienu. Pie tam 3-4 ēdieni vienā ēdienreizē, mācot katru nogaršot un pacietīgi paskaidrojot, kas uzlikts uz šķīvja. Nav brīnums, ka lielāka daļa francūžu ir gardēži. Francijā bērniem jau kopš bērnības tiek ielikti veselīga uztura pamati, liekot tam kļūt par cilvēka dzīves dabisku sastāvdaļu. Manuprāt ļoti labs ir uzstādījums, ka bērnam jānogaršo viss, kas uzlikts uz šķīvja. Balstoties uz iekšējo sajūtu, to vienmēr esmu pieprasījusi savam bērnam. Starp citu, ļoti labi šo uzstādījumu papildina filmiņas “Ratatulli” noskatīšanās, jo mans četrgandieks sāka runāt par vairāku garšu kombinēšanu un brīnumiem, kā arī kombinēšanu izmantot realitātē.

Grāmatas izlasīšana man ļāva saprast, ka tīri intuitīvi, vairāk vai mazāk, esmu nostājusies uz pareizā ceļa leitās, kas saistītas ar bērnu audzināšanu. Tā palīdzēja paskatīties no malas uz dažādiem audzināšanas stereotipiem, kā arī šo to izmainīt jau ierastajās attiecībās ar savu bērnu.

Dažas grāmatā gūtās atziņas:

Bērns nav jāpasargā no dzīves sagādātajām neērtībām un vilšanās, tas nodarīs vairāk ļauna nekā laba.

Bērnam ir jānosaka “rāmis”, bet jāļauj brīvi izpausties tā ietvaros.

Vecākiem nav nav jādzīvo bērna  dzīve, pat ja viņš ir mazulis autiņos. Bērnam jāļauj dzīvot savu dzīvi.

Vecākiem pašiem ir savas intereses un vajadzības, kuras nav jāupurē bērna dēļ.

Gaidīšana nāk par labu bērna attīstībai.

Ideālas mātes neeksistē!

Ideālas mātes neesksistē!!

Ideālas mātes neeksistē!!!

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>