Carpe diem!

novembris 2013
P O T C P S Sv
« Sep   Dec »
 123
45678910
11121314151617
18192021222324
252627282930  

Historia

Paskāls Mersjē

275107lPar Paskāla Mersjē romānu “Nakts vilciens uz Lisabonu”  droši varu teikt, ka konkrētajā brīdī šī ir grāmata, kas uzrakstīta tieši man. Saka, ka cilvēkam nepieciešamās lietas un informācija pie viņa nonāk tieši īstajā brīdī, turklāt visnegaidītākajā veidā. Mans vēstnesis bija šis romāns.

Līdz ar grāmatas pirmajām rindām pārņēma dežavū sajūta. Ar galveno varoni mani vieno profesija. Gan es, gan Raimunds Gregoriuss lielu daļu savas dzīves esam veltījuši latīņu valodas apgūšanai un mācīšanai. Tieši tāpat kā viņš, arī es pieņēmu lēmumu izkāpt no savas komforta zonas un doties ceļojumā. Ceļojumā, kura gala mērķis esmu esi tu pats. Ceļojumā pretī savai dziļākajai būtībai.

Jau no pirmās lapaspuses grāmata lasītāju pārņem savā varā. Tā rada savdabīgu atkarības sajūtu, kas nebeidzas līdz ar pēdējā teikuma izlasīšanu. Vēl ilgi pēc grāmatas aizvēršanas neatstāj ilgas pēc kārtējās “devas” un sajūta, ka autors nav uzrakstījis pēdējo nodaļu, liekot pašam lasītājam lauzīt galvu par to,  kāds ir turpmākais galvenā varoņa liktenis.

Raimunda Gregoriusa jeb Mundusa, kā viņu dēvē skolnieki un kolēģi, dzīve apgriežas kājām gaisā, kad kādu rītu, pa ceļam uz ģimnāziju, viņš uz tilta ierauga sievieti, kura, kā šķiet, nolēmusi mesties pāri tilta margām. Līdz ar brīdī, kad Munduss uzrunā sievieti sarkanajā mētelī, viņa dzīve uzņem pilnīgi citus apgriezienus. Apziņa par cilvēka dzīvības trauslumu, skolēnu ziedošā jaunība un paša sirmie deniņi, noslēpumainā portugāļu izcelsmes sieviete un grāmatnīcā it kā nejauši uzietā portugāļu ārsta Amadeu Prada grāmata, liek Mundusam doties ceļojumā, kādā līdzšim viņš nebija uzdrošinājies doties.

Mēģinot ko vairāk uzzināt par nezināma portugāļu ārsta dzīvi, galvenais varonis iepazīstas ne tikai iepazīstas ar dažādiem cilvēkiem, bet iepazīst arī pats sevi, tādā veidā mainot savu tik ļoti ierasto dzīvi. Piedzīvotā, dzirdētā un lasītā iespaidots viņš vairs nespēj dzīvot pa vecam. Viņš mācās portugāļu valodu, lai arī līdz šim par vērtīgām bija atzinis tikai senās valodas un vērtības, maina ģērbšanās stilu un uzvedību, nomaina vecās smagnējās un miglainās brilles pret jaunām, kas ļauj pasauli saskatīt skaidrāk.

Lasot, cik strauji mainās Munduss kā personība, kā viņš atbrīvojas no paša radītā “rāmīša”, rodas kas līdzīgs eiforijai. Gribas uzzināt ko vairāk par galvenā varoņa tālāko attīstību. Rodas pārliecība, ka ja jau viņš var, tad ikviens to var. Tādēļ īsts šoka moments pārņem grāmatas 3. nodaļā, kad Mundus pēkšņi, netavadoties no jaunajiem draugiem un paziņām, pieņem lēmumu atgriezties mājās. Par laimi tas ir tikai vājuma brīdis un jau pēc pāris lapām viņa ceļojums turpinās.

Patiesībā  ”Nakts vilciens uz Lisabonu” uzskatāms par grāmatu grāmatā, jo autors ar spraigā piedzīvojuma romāna palīdzību manīgi lasītājam iebaro filozofiska satura traktātu par cilvēka dzīves jēgu, par apstākļiem, kas ietekmē konkrētā cilvēka raksturu, par noslēpumiem, kas slēpjas katrā cilvēkā, par nāves baiļu iemeslu. Lai arī grāmata ir aizraujoša un sižets spraigs, liekot kā izslāpušam tvert katru nākamo rakstīto vārdu, filozofiskā rakstura teksti liek apstāties un aizdomāties, kā tas attiecināms ne tikai uz galveno varoni, bet arī uz pašu lasītāju. Varētu pat teikt, ka šī grāmata ir sava veida psihodrāmas kurss lasītājam, jo paralēli Pradu un Mundusa dzīvei ir iespējams izspēlēt pašam savu personīgo psihodrāmu. Lai arī grāmatas lasu diezgan ātri, šo grāmatu ātri izlasīt nebija iespējams, kas liecina, ka grāmata tiešām ir ļoti labi, ka tajā nav stereotipisku un paredzamu tekstu, kuriem parasti tikai ar acīm pārskrienu pāri. Šajā grāmatā katrs vārds liekas izlasīšanas vērts un izbaudāms.

Nelielu vilšanos rada romāna nobeigums. Lasītājam tā arī paliek noslēpums, vai reiboņi, kas pēdējā romāna nodaļā tik bieži piemeklē galveno varoni ir kas pavisam nenopietns vai bīstamas slimības priekšvēstnesis. Visticamāk to autors darījis ar gudru ziņu, jo vēl vismaz piecas dienas lasītājs pavada pārcilājot atmiņā izlasīto un meklējot kādu kopsakarību starp notikumiem, Mundusu un Pradu. Grāmata ir atmiņa paliekoša, jo ik pa brīdim pieķeru sevi analizējot kādu no grāmatā aprakstītajiem notikumiem.

Dažas atziņas, ko guvu no grāmatas:

- Mēs dzīvojam dzīvī pēc paša radītajiem priekštatiem par to, kādai tai jābūt.

-Visslielākās bailes no nāves rada tieši bailes, ka nenodzīvosim savu dzīvi tā kā esam to iztēlojušies.

- Nav iespējams dzīvot dzīvi tikai šeit un tagad, jo tieši pagātne un mūse pieredzi ir tā, kas mūs veido tādus, kādi esam. Tikai apzinoties savu pagātni, mēs varam iepazīt savu tagadni.

- Mūsos slēpjas tik daudz dažādu personību, bet atklātībai mēs parādam tikai vienu no daudzajām.

- Tieši bailes no vientulības ir tās, kas liek paciest falšumu un viltu savā dzīvē, neļaujot dzīvot tā kā to vēlamies.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>