Carpe diem!

janvāris 2012
P O T C P S Sv
« Nov   Feb »
 1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
3031  

Historia

Enģelis joko

Tik! Tik! Tik! Likās ka laikrādis. Rokas nervozi spēlējās ar mobilā telefona vāciņu. Būs? Nebūs? Kā tur bija? Bagātība, veselība, gudrība, mīlestība. Paldies Jums enģeļi! Bāc! Ar kādām muļķībām viņa te nodarbojas. Ja kāds tagad lasītu viņas domas, noteikti izteiksmīgi pagrieztu pirkstu pie deniņiem. Ha, viņas kaimiņiene noteikti saudzīgā tonī pajautātu: Tu labi jūties? Un tad izspurgtu jautros smieklos.Bet viņai smiekli nenāca. Makā baloja pēdējais lats. Tieši tik ,cik bija nepieciešam, lai rīt aizvestu mazo uz bērnudārzu un pati tiktu uz darbu. Un ko darīt ar šodienu? Šodienai pat nebija 20 santīmu, par ko nopirkt mazajam ikdienas ierasto našķi, kur nu vēl e-talonam. Sasodītais telefons klusēja, ne miņas no īsziņas-glābējas, ka ieskaitīta alga. Un cik tā būs liela, varēja zīlēt kafijas biezumos (gana nereāls pasākums, jo viņa kafiju nelietoja).  Mazais bija sācis iet dārziņā un pirmais mēnesis bija noslēdzies ar slimošanu 2 nedēļu garumā. Un, ja negribēja pēc rēķinu nomaksas kārt zobus vadzī, vajadzēja slimības lapu aiznest uz sociem.

Galvā auļoja viena doma aiz otras. Tā jaucās un pinās, ķērās viena aiz otras, klupa un krita. Varēja jau iet ar kājām, cik tur tā darba. Bat tad viņa nekādi nevar laikus paspēt atdot slimības lapu un izņemt mazo no dārziņa. Hm, varēja jau to lapu aiznest arī rīt. Un rīt noteikti atskanēs glābējīsziņa. Bet rīt darbā jāsēž līdz 18.00, un tas nozīme, ka lapu aiznest vairs nevarēs. Uz brīdi viņa nožēloja, ka nav “bārbija”. Blonds sievišķis ar ideālu frizūru, meikapu, slaida, gracioza, naiva, vienmēr tērpta pēc jaunākās modes un mūžīgi kāda “kena” pavadībā un aizgādībā. Tad viņai nebūtu par to visu jādomā vienai un jālauza galva, kā izvilkt līdz algas dienai. Prom, prom, mānīgās domas! Patiesībā, viņa par savu dzīvi nesūdzējās. Viņa priecājās par to, kas viņai bija dots. Viņa dzīvoja un baudīja savu dzīvi, un to, kas viņai bija dots, mācoties neraudāt pēc tā, kas varēja būt, vai kā nav. Un viņa varētu dzīvot pavisam mierīgi, ja ne… ja ne tas pēdējais lats naudas makā. Eh, varētu viņa iepatikties kādam bagātniekam! Pašai gribot negribot bija jāpasmejas.  Pasaka “Miljonārs un dramadāns”. Nē, nav, ko te sapņot, kā būtu, ja būtu. Nedoddies vēl nedomājot paprasīt Dievam, ko tādu, ko patiesībā nemaz negribi. Gan jau viņš pats labāk zina, kas viņai pienākas un kas nē.

Nu, kur, kur ir mans enģelis? Palīdzi taču! Ja Tu vispār kaut kur esi. Hallo! Tu dzirdi?  Hm, interesanti, vai sargenģelis vienmēr ir līdzās? Un ja jā, tad kur viņš atrodas patreiz. Vai viņš būtu tas zirneklis, kas karājas pie loga. vai varbūt vārna koka zarā, vai varbūt tas izpūrušais zvirbulis? Eh, laiks doties! Izskatās, ka glābējziņa neskanēs, un lietas pašas no sevis nerisināsies.

Nejauks vējš pluinija koku zarus, rupjas lietua lāses iesitās sejā. Tā no kura gala lai sāk?

- Čau! Darba diena beigusies, laiks uz mājām.- Blakus nostājās kolēģe.

- Aha! Tikai pa priekšu man vajadzētu uz sociem. Vienīgi nezinu, vai paspēšu.

- Pagaidi! Varbūt varēsim tevi kādu gabaliņu aizvest. Mums mammai pakaļ uz autoostu jābrauc.

Pēc pusstundas viņa  jau bija iesniegusi slimības lapu un labā omā soļoja pakaļ mazajām uz bērnudārzu. He, viņai ir savs sargenģelis. Tāds pavisam īsts. Paldies Jums Gaišie spēki! Lai arī kur Jūs būtu un kādi izskatītos. Un vispār… viss ir lieliski! Un tas nekas, ka viņai nav vīrieša blakus. Ne jau vīrieti tā sāls. Pie tam viņa zināja, ka būs. Noteikti būs. Pēc diviem gadiem viņa aprecēsies ar Īsto. Ar to ar kuru dzīvos saskaņā, harmonijā, mīlestībā. Ar kuru kopā sirmā vecumā sēdēs savas mājas dārzā un našķosies ar mazmazbērniem (jo viņi abi taču dzīvos ilgi un laimīgi) nočieptiem čupačupiem. Eh, viņa zināja, ka tā notiks, lai arī citi par šo viņas iedomu grozīja galvu un iesmēja. Un tas nekas, ka viņai nebija ne mazākā priekšstata ar ko varētu apprecēties. Būtu smieklīgi, ja pēkšņi uz līdzenas vietas uzrastos kāds, kas viņu bildinātu. No debesīm sūtīts līgavainais, īstais un vienīgais. Ha, ha, ha! Viņa garāmejot ielūkojās veikala skatlogā un apsmējās. Dotajā brīdī viņa akurāt izskatījās kā sieviete, kuru ieraugot vien visi metas sniegt viņai zelta gredzentiņu. Līdz acīm uzmaukta nāģene, mēteļa kabatās sabāztas rokas, velveta biksēs zaigojoša vīnkrāsa un pelēkas kedas. Nudien īsts topošās līgavas komplekts. Viņa iespurdzās atkal un atkal, bet garāmgājēji viņā nolūkojās ra tādu ļoti īpašu skatienu.

Trolejbuss lēni rāpoja augšup pa Zemitānu tiltu. Mazais likās pieņēmis svarā vismaz par kilogramu. Visas sēdvietas bija aizņemtas, un vietu neviens nepiedāvāja. Un pirms brīža viņa bija sapņojusi, ka kāds varētu piedāvāt savu sirdi un roku. Viņ atkal iespurdzās. Mazais izbrīnīts paskatījās uz māti un sāka smiet. Cik maz viņam vajadzēja, priecīga mamma un pats priecīgs. Izkāpjot no trolejbusa, sejā iesitās smalks lietus. Ir nu gan šodien tas puika smags, varētu viņu kāds cits manā vietā panest.

- Izviņitje, kak papastj vņiz? –  Viņai pretī stāvēja simpātisks, inteliģenta paskata vīrietis.

- Tur un arī tur ir trepes. Kur Jums jānokļūst?

- V Dominu. Ja vsegda na mašiņe jedu, sevodnja ņemnoga vipil i pajehal na transportje, sečas ņeznaju gdje mnje itji.

- Tad jums jādodas uz priekšu un lejā pa trepēm.

- A davaitje paidjom mestje. Daiķi, ka suda parņa. Što Vi, ženšina budjetje takova tježolova rebjonka tašitj.

Viņa nepaspēja neko atbildēt, kad vīrietis jau bija paķēris puiku.

-Mņe dva djetej, uže baļlšije. Kak jevo zavut?

- Klāvs.

- A ja Aļeksandr. A davaitje ja vazmu vas podrukoi. Paidjom kak muž i žena.

- Un ja tagad pretī nāks jūsu sieva, būs skandāls. :)

- Njet, ja bez ženi. Razveļis. Mnje sečas toļka biznes.

- Citiem biznes kā sieva.

-  Da, bivajet i tak. A u Vas? Muž jest?

- Nav

- A znaitje što? Vihadjitje za meņa zamuž!

Viņai sanāca smiekli. Izskatās, ka viņas Sargenģelis šodien nolēmis pajokot un burtiski piepildīt visas vēlmes.

- Ja savsem serjozna. Ja mužčina samastajatjeļnij, mņe svaja stomotoloģiskaja firma, harošaja mašina. Vot toļka ņepomņu gde ja jejo astavil.

- Laikam jau tur, kur dzērāt.

- Na Stabu pil, dentjistam.

- Tad jau rīt atradīsiet.

- No ja kļuči ņemagu naitji, ņepomju gdje palažil.

- Gan jau rīt viss būs kārtība. Redziet, Domina, esam klāt.

- Nu, budjitje vihadjit za meņa?

-  Jā! Kāpēc nē?

- A ja savsem serjozna.

- Es arī. Tā kā Jūs neatceraties, ne kur ir jūsu auto, ne auto atslēgas. Es domāju, ka šodien pilnīgi droši varu apsolīt kļūt par jūsus sievu. :)

Abiem sanāca smiekli. Aleksandrs pateicās par kompāniju un ienira lielveikala steigā. Bet viņa knapi valdot smieklus devas tālāk, sūtīdama savam sargenģelim smaidīgas domas. Viņam nudien bija laba humora izjūta. Bet pats jaukākais, ka šajā vakarā mazais tomēr tika pie sava našķa, jo pa ceļam kāds bija atstājis veikala ratiņu ar divdesmit santīmiem tajos. Mājās viņi ieradās pavisam laimīgi un labā omā. Mazā mute bija nosmērēta ar šokolādi, bet viņa zināja, ka viņas sargenģelis ir ar viņu, lai uzmundrinātu, lai pamestu kādu domu, lai sasmīdinātu, kad diena liekas pavisam pelēka.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>