Carpe diem!

novembris 2011
P O T C P S Sv
« Sep   Jan »
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
282930  

Historia

Sargenģelis

zirneklisSargenģelis pārvērties par zirnekli šūpojās zirnekļa tīklā un vēroja savu aizbilstāmo.

Viņs bija ļoti jautrs enģelis, humora pilns, atraktīvs un radošs. Tieši tāds pats kā viņa aizbilstamā. Tikai ikdienas rūpju un pašas prāta vāvuļošanas dēļ viņa bieži vien to aizmirsa. Pārāk bieži. Patiesībā ļoti bieži viņa neticēja pati sev un tam, ko spēj paveikt. Vai arī ieklemmējās uz kādu vienu lietu, atstājot novārtā pārējās, kas tiešām bija svarīgas viņai pašai, viņas labsajūtai un harmonijai. Stundām ilgi viņa varēja klausīties sava prāta monologos, diskutēt pati ar sevi, domāt par lietām un cilvēkiem, par to, ko viņi domā, kāpēc rīkojas tā un šitā. Analizēt un rakties pagātnes notikumos, fantazēt un sapņot, kā būtu, ja būtu. Tikai dzīvot tagad un tūlīt viņai mūždien aizmirsās. Viss, ko viņa darīja tagad vairāk bija saistīts ar iedomāto nākotni, vai arī lai ko pierādītu cilvēkiem no pagātnes. Sargenģelis reizēm nesaprata, kamdēļ viņai par visu varu jāstaipa līdzi pagātne. Aizvainojums, dusmas, sāpēs, pieviltas cerības un sapņi, salauzta sirds – tas viss taču bija ellīgi smaga bagāža. To visu taču varēja pavisam vienkārši atstāt. Kā čemodānu stacijā pie soliņa, vai somu taksometrā, kas noķerts uz ielas. Un ja neizdodas aizmirst nejauši, tad taču to var izdarīt tīšām. It kā nejauši. Nolikt kaut kur un tad steidzīgi doties prom, atpakaļ neskatoties un galvenais neatgriežoties. Un vienmēr der atcerēties, ka katra pazaudēta lieta ir arī iespēja iegādāties vietā jaunu, daudz krāšņāku, modernāku un skaistāku. Mjā, enģelis pasmīnēja. Viņa aizbilstamai ar šo mēdz būt problēmas. Ir lietas, ko viņa pati var izsviest bez žēlastības. Par to neskumstot un nedomājot. Izsviež un priecīgi meklē vietā jaunu. Fantazē un priecājas, ka dzīvē kas mainījies. Savukārt ik lieta, ko viņa ir pazaudējusi negribot, tiek apcerēta un apraudāta gana ilgi. Bet vietā iegādātajai jaunajai mūžīgi, ja netiek atrasta kāda vaina, tad vienmēr tiek pieminēts, ka lūk zaudētajai lietai tas un tas ir bijis labāks. Reizēm viņa pat nepapūlējās jauno lietu izzināt līdz galam. Izmantoja minimālās funkcijas un viss.

Nē, nē, dāmai nevarētu nosaukt par ļoti konservatīvu. Viņa nepārtraukti alka pārmaiņu, nespēja nosēdēt mierā. Ik pa brīdim tika sameklēts atspēriena punkts, lai savā dzīvē ko mainītu vai sāktu no jauna. Tikai pēdējā laikā tas kaut kā neizdevās. Kaut kur bija pazudis prieks un spars šis pārmaiņas līdz galām ieviest dzīvē. Atkal un atkal viss atgriezās ierastajā gultnē. Pa laikam kas tika darīts. Bet… lidojums atkal un atkal tika atcelts. Nē, viņa vienkārši vairs neprot lidot. Ieskrienas, palecas, atraujas no zemes, nopriecājas, ka ir gaisā, tikai ta spārnus kustināt aizmirst. Un… bladāc! Ar degunu ar zemi.  Lai lidotu ir jākustina spārni. Neviens cits to nezināja labāk par viņu, kam spārni jāvecina ik dienu. Ko līdz krāt dažādas prasmes, zināšanas, apzināties kaut kādus talantus un spējas, ja tos neizmato savā labā, ja būvē gaisa pilis, bet realitātē netiek tālāk par pamatiem.

Enģelis nogrozīja galvu. Tas sievišķis ir aizmirsis par tagadni. Pārāk ilgi apraud pirms pusgadsimta nosprāgušu kanārijputniņu un aizrāvusies ar fantāzijām, kas būtu, ja putniņu tomēr nebūtu ķērusi sirdstrieka. Pārāk maz ticības sev un arī viņam. Viņas sargenģelim. Viņš labprāt viņai palīdzētu. Bet viņs neko nevar izdarīt, ja viņa viņam to nepalūdz. Viņam nav nekādas tiesības iejaukties viņas dzīvē, kamēr viņa to neļauj. Patiesībā, viņa pat nebija īpaši aizdomājusies par viņa esamību vai neesamību. Viņš iejaucās tikai brīžos, kad savādāk nevarēja. Un tādos brīžos paratsi pie viņa atlidoja tāds pavisam vārīgs domu mirgojums: Man laikam kāds sargenģelis stāvēja klāt. Parasti šo domu mirgojumu pavadīja pateicības jūtas. Un it kā jau sargenģelim ar to pietiek. Bet reizēm viņam gribējās kliegt.

aizņēmos bildi no šī bloga: http://img.fotoblog.lv/117/614/900.jpg

aizņēmos bildi no šī bloga: http://img.fotoblog.lv

Un viņš kliedza: Aļļo! Es esmu tepat Tev blakus! Vienmēr Tev līdzās! Notici reiz taču sev un man! Es esmu šeit lai Tev palīdzētu daudz vairāk kā to daru. Mans uzdevums ir būt tev līdzās un palīdzēt Tev tavās gaitās. Ļauj taču man reiz Tev palīdzēt!

Bet viņš kliedza tukšumā. Viņa viņu nedzirdēja un neredzēja. Kaut arī viņs vissvisādi bija centies dot par sevi ziņu. Nolicis pa pa rokai meklētas lietas. Kā uz burvju mājiena izpildījis vēlmes, kuras viņa domās bija atdevusi augstākajiem spēkiem piepildīšanai. Un viņš, Sargenģlis, bija ausgstākais spēks. Tagad pat visu dienu bija pavadījis viņa darba vietā karājoties kā zirneklis zirnekļa tīklā, bet vairāk par iesauku Filips, no bērneļiem, kas viens pēc otra ienāca šajā telpā, nebija saņēmis.

Aiz loga krēslo, viena aiz otra iedegas laterna. Sargenģelis pārvērties par zirnekli šūpojas zirnekļa tīklā un vēro savu aizbilstāmo, kura meklē pazaudēto lidojuma sajūtu un pat neiedomājas, ka katrs jauns lidojums ir citāds un sajūtas ur citādas. Un viņš cer, ka reiz viņa noticēs sev un arī viņam…

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>