Carpe diem!

novembris 2010
P O T C P S Sv
« Jūl   Dec »
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
2930  

Historia

Par cīņām, ieročiem un sajūtām.

Vīvere est militāre – dzīvot nozīmē cīnīties. Ar ko un par ko tikai cilvēks savā dzīves laikā necīnās: cīnās par vietu zem saules, cīnās par citu uzmanību, cīnās ar trokšņainu kaimiņu, cīnās par mīlestību, par augstāku amatu, par lieku rubuli, par iespēju pirmajam iespraukties pa trolejbusa durvīm.

Cīnās ar sāncenšiem, cīnās ar skauģiem, cīnās ar ar dusmām, ar skaudību, ar bailēm, ar slinkumu un ar uzmācīgām mušām saulainā pavasara rītā.

Ieroči, protams, ir visdažādākie, un neviens tos nešķiro. Jo ikviens cīniņš, lai arī cik mikroskopisks un ar aci nesaskatām tas būtu, ir karš. Savukārt karā un mīlā, kā vēsta sena gudrība, ikviens līdzeklis ir noderīgs.

Viens no maniem mērķiem ir atbrīvoties no tauku polsterējuma, kas mīlīgi apmeties vietās, kur jau tā apaļumu gana. Mūsdienās, karā pret šo ienaidnieku tiek piedāvāti visdažādākie ieroči un iespēju arī miljons. Jau iesākumā atmetu visus brīnumlīdzekļus, ripiņas, jostiņas un vibratorus, kas solīja visu paveikt manā vietā. Sporta zāles apmeklējums atkrita tā kā man ir mazs bērns, kuram jau tā ir jāsamierinās ar pustraku mammu, kas nepārtraukti kaut kur skrien un velk līdzi arī viņu. Velisopēdu iegādājos vasarā, bet “jaukie” laika apstākļi aiz loga īpaši nevilina doties izbrauciens, lai gan sava veida treniņš jau būtu riteņa nogādāšana no 8 stāva uz pirmo un atpakaļ. Lai nu kā, bet iegūt Švarcenēgera cienīgas rokas komplektā ar riepu nabas rajonā, īsti neatbilst manām vēlmēm un iecerēm. Tikai nepārprotiet mani, man nav nekas pret cienījamo gubernatora kungu! :)

Man vajadzēja ko tādu, ko varētu izmantot mājas apstākļos, un kas nebūtu trenažieris. Jo ar maniem apgriezieniem, salauzts būtu vai nu trenažieris, vai kāds no maniem locekļiem. Kā saka, sargā sevi pats un Dievs tevi sargās.

Un te nu Tas bija. Ciets, stingrs, maigi rozā, ar bumbulīšiem iekšpusē. Lūkojos uz To ar ar sajūsmu. Rokas pašas sniedzās pēc Tā. Tas bija mans jaunais vingrošanas rinķis. (Un ko tad jūs padomājāt!!! Ai, ai, ai! ;) )Te nu tas bija, mans jaunais draugs, misters HolaHops Dinamiskais, ražots Dienvidkorejā un manās rokās nonācis ar Rinķotāju kluba gādību (starp citu, kordinātore Kristīne ir ļoti jauka un, manuprāt, zinoša).

Ir cilvēki, kaa kaut ko labu un garšīgu neapēd uzreiz, bet pataupa vēlākam laikam. Es noteikti pie šī tipa cilvēkiem nepiederu, bet mana vājība ir pa pastu nākušas pakas. Pirmo sajūsmu es izjūtu paku saņemot un parakstoties par saņemšanu. Tad, mājās, nolieku to redzamā vietā un vēl kādu laiku priecājos vienkārši par to, ka man ir atsūtīta paka. un tikai pēc vairākām stundām, reizēm pēc dienām, es ar sajūsmu ķeros pie pakas izsaiņošanas un jūtos kā bērns, kas ticis pie Ziemassvētku dāvanu maisu. Varbūt smieklīgi, bet šīs īpašās pakas saņemšanas sajūtas es atteikties nespēju. Ne no gaidām, ne no fantāzijām par pakas saturu, ne no trīsām, kas tevi pārņem ar pirmās papīra kārtas noplēšanu. Ir taču tik labi, kaut uz mirkli sajusties kā bērnam.

Starp citu, savu rinķi es izpakoju tikai pēc 4 dienām. Un līdz ar šīs pakas atvēršanu kādā mērā esmu mainījusies arī es. Reiz , kādā grāmatā lasīju: ar katru jaunu frizūru, jaunu tērpu,rotaslietu vai mīļāko piedzimst jauna sieviete. Un kādēļ lai par iemeslu jaunas sievietes piedzimšanai nekļūtu vingrošnas rinķis? :)

Did you like this? Share it:

1 comment to Par cīņām, ieročiem un sajūtām.

  • Daina

    Zilumus no riņķa nedabūji? Man tāāāādus stāstus stāstīja par to bumbiņu aplīmēto riņķi..
    bet viena sieviete no maniem angļu valodas kursiem (tā ap 45, divi bērni) ar riņķi bija ieguvusi super skaistu vidukli, tā ka uz priekšu!
    P.S.Vivere est militare – un es domāju, ka tas par manu darbu Aizsardzības ministrijā :D :D

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>