Carpe diem!

novembris 2010
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
2930  

Historia

Liekais svars, emocionālā neinteleģence,visuvarenais slinkums un citas ktastrofas :)

Who wants it, looking for an opportunity, who do not want to, cause – tas kurš grib, meklē iespēju, tas, kurš negrib – iemeslu. Nezinu gan, kurš ir šīs ģeniālās frāzes autors, bet šis teiciens pēdējā gada laikā kļuvis man visai mīļš. Esmu skandējusi to it visur, gan kā argumentu, gan kā pamācību, gan kā savas dzīves galveno pamatprincipu.

Viss jau būtu ļoti skaisti, ja pūšot savas 32. dzimumdienas svecīti, pēkšņi nebūtu nonākusi pie secinājuma, ka esmu bijusi lielkule. Nu tāda pavisam liela, trekna. Esmu deklarējusi to, ko pati nemaz tik apzinīgi nepildu. Jā, ja runa ir par lietām, kas man visai labi padodas un pašai patīk….. Nu tur viss ir vislabākajā kārtībā. Bet tikko nepieciešama pašdisciplīna un nedaudz piespiešanās…. Tā veikli meklēju kabatā pēc vecās labās atrunas – “pa kuru laiku?” vai “es taču esmu nogurusi”. Tomēr visģeniālākā ir atruna : “Es to sākšu darīt ar rītdienu”. Un tā tā rītdiena velkas un velkas, un velkas…

Nē, nu tā jau nav, ka esmu neko šajā dzīvē nesasniegusi, slinkuma mākta persona. Ir absolvētas vairākas augstskolas, iegūtas dažnedažādākas specialitātes, gūtas zināšanas dažādos kursos, esmu pa pasauli paceļojusi, spēlēju teātri, rakstu, kad pārvaru slinkumu, man ir darbs, kurā par garlaicību sūdzēties nevaru un vēl man ir man pats lielākais dārgums – mans dēls. Un tas nekas, ka viņa tēvu esmu aizbaidījusi. Kam dzīvē negadās? 🙂 Bet ne jau par to ir stāsts.

Ir lietas, kuras darot es varētu dzīvot un justies labāk. Es pat zinu, kas un kā jādara. Parasti jau visi to zina. 🙂

Es zinu, ka mana dzīves sūtība ir rakstīt. Ja ne ko citu, tad vismaz dienasgrāmatu. Kaut gan apkārt ir ne mazums cilvēku, kas mani mudina šai nodarbei ķerties nopietni klāt, es vienmēr sūdzos par laika trūkumu. Kādā enerģijas uzplūdā, saņēmos un tapa šis blogs. Tikai sev par kaunu jātzīst, ka rakstiņu gada laikā tapis pavisam maz.  Un ne jau tāpēc, ka nebūtu ko rakstīt un teikt. Bet ir arī VISU VARENAIS SLINKUMS, ar kuru tikt galā nav visai viegls uzdevums. Gribu, gribu, bet nedaru…

Vēl es zinu, ka esmu emocionāli neinteleģenta. Esmu no tiem, kam grūti savaldīt savas emocijas. Visa mana emociju gamma krāšņi parādās manā ģīmī un rīcībā. Viss, ka dotajā brīdī ir uz mēlēs, nāk ārā, nerēķinoties, vai tuvumā ir kāds, kam tas nebūtu ne jāredz, ne jādzird. Un par to, vai citiem manas brāzmainās emocijas būtu jāuztver, kā pašas par sevi saprotamas, es pat neaizdomājos. Es ļoti labi apzinos, ka lai ko mainītu, ir pašai ar sevi jāstrādā. Un viens no vienkāršākajiem veidiem ir tieši rakstīšana. Bet tas taču prasa piespiešanos un disciplīnu. Un, šeku reku, aiz stūra jau lūr LIELAIS SLINKUMS. Gribu, gribu, bet nedaru…

Es zinu, ka varu izskatīties ļoti labi. No dabas man ir doti visi labumi, lai liktu vīriešu galvām savā virzienā pagriezties bez liekas piepūles. Bet…… tā nenotiek viss. Un nav jau brīnums. Mugura uzkumpusi, gaita slūcoša, ģērbšanās stils “kaut ko no skapja pagrābu”, par skaistumkopšnas procedūrām atceros reizi mēnesī. Nav jau tā, ka esmu nekopta mežone, bet zinu, ka sistemātiski veicot elementāras lietas, sekojot līdzi savai stājai un gaitai, varētu izskatīties daudz labāk. Un ja godīgi, nu ļoti, ļoti gribas izskatīties neatvairāmai un nevainojami elegantai. Tikai atkal jau….. Gribu, gribu, bet nedaru.

Kamēr baroju dēlu ar krūti, biju varen lielīga, jo ēdu, ko gribēju, bet svars bija mazāks kā pirms grūtniecības. Jutos varen labi un tik apmierināta ar sevi, ka svarus kaktā pārklāja putekļi. Līdz pāris nedēļas atpakaļ secināju, ka viena daļa no skapī esošajiem apģērbiem kļuvuši diezgan apspīlēti, un sapnī mani arvien biežāk apciemoja resna cūkumāte, kura par visu varu cenšas iespīlēties manā izejamajā kārtā. Pogas ciet neturas, tādēļ apģērbs tiek apsiets ar siena presējamo šņori. Kņopes trūkst laukā pa vienai vien, bet cūkumāte pašpamierināti smaida. Šis murgs ir pilnīgi nepārprotama no zemapziņas dzīlēm sūtīta ziņa, ka jāsāk sekot līdzi tam, ko bāžu mutē un beidzot jāķeras pie kādas fiziskas aktivitātes. Es zinu, ko darīt, un vairākas nedēļas jau čīkstu: gribu, gribu…. Bet nedaru.

Šī lūk ir mana grēksūdze. Un es no visas sirds atzīstu, ka man kauns par savu neizdarību. Un tā kā jau senie romieši zināja, ka Facta sunt potentior verba – darbi ir spēcīgāki par vārdiem. Esmu nolēmusi, beidzot ķerties vērsim pie ragiem.  Un jūs, mani lasītāji, kam nu garāmejot sanāk šeit ieklīst, būsiet mana sirdsapziņa, kas neļaus atrunāties.

Verba volant, scripta manet – vārdi aizlido, rakstītais paliek. Paveikto aprakstīšu savā dienasgrāmatā, lai zustu iespēja izlocīties. 🙂

Did you like this? Share it:

2 comments to Liekais svars, emocionālā neinteleģence,visuvarenais slinkums un citas katastrofas :)

  • Daina

    Sarunāts, piesakos sirdsapziņas lomai!
    Lūdzu piesūtīt man darbības plānu, lai varu Tevi pa laikam grauzt, ja plāns netiek izpildīts! 😀

  • Evii

    Ak, Dievs, cik jocīgi! Izlasīju šo rakstu, un man ir sajūta, ka es to esmu rakstījusi es! Man vienīgi nav dēla, bet pārējais…. Es nezinu, kas tu esi, bet … esmu šokā, cik cilvēks var būt līdzīgs man 😀 Gadījumā neesi Dvīnis pēc horoskopa? 🙂

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>