Carpe diem!

novembris 2010
P O T C P S Sv
« Jūl   Dec »
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
2930  

Historia

Kāslis Krekšķētājs

Kāslis Krekšķētājs atnāca neaicināts. Ielīda pa durbju spraugu un klusi apsēdās stūrī. Un gaidīja piemērotu brīdi, lai uzrīkot baļļuku. Un ne jau šādu tādu, bet tādu, lai galva sāp, lauž kaulus, tek deguns, pūžņo acis, kasās kaklā un viena pēc otras dun rejoša klepus zalves. Un viņam bija pilnīgi vienalga, ka nācis neaicināts, negaidīts un reizēm tiek baidīts prom ar citrona šeikiem, ķiploku krellēm un dzērveņu salūtu. Viņu interesēja tikai paša labums un galvenais, ka dzīve jautrāka.

Šorīt pamodos slima, kakls sāpēja kā nelabais. Kakla kasīšanās mijās ar ilglaicīgām klepus lēkmēm, galva griezās un uz pieres lāsoja aukstas sviedru lāses. Uz darbu, protams, neaizgāju. Algas dienā makā būs parādījies robs, bet mans mazais Bumbulis visu dienu smaidīja vien un apmierināts kaut ko vāvuļoja savā valodiņā. Viņam nabagam arī nav viegli, mocas ar acu gripu. Actiņas grauž, bet tādam maziņam jau neiestāstīsi, ka tās berzējot būs tikai sliktāk. Pēcpusdienā dabūjam pilienus un uz vakara pusi bērns jūtas pavisam labi. Pirms aizmigšanas māj man ar rociņu un sūta gaisa bučas. Aug man pašai savs pielūdzējs. :)

Pateicoties Kāslim Krekšķim, izpaliek arī divi vēdera svētki nedēļas nogalē. Siekalu pilna mute, un dusmīgs vēders. Sēdēsim vien abi ar Bumbuli mājās un pārdomāsim dzīvi. Jo, ja godīgi, parasti cilvēki saslimst tad, ja ikdienas steigā aizmirst par sevi. Un tad slimošana nāk kā piespiedu starpbrīdis, lai tak kaut uz brīdi atvilktu elpu un katrs padomātu, kur un kāpēc tā skrien.

Uz pēcpusdienu, pēc vairāku ķiploku notiesāšanas, pāris pulverīšiem un upeņu saujas, sāku justies nedaudz pēc cilvēka. Tādēl izmantoju brīdi, kad mazais guļ un ķeros pie riņķošanas. Kamēr vēlme vēl svaiga un nav uznācis lielais slinkums. Kas zina, varbūt pēc cītīgas padarbošnās trīs, četru nedēļu garumā, rinķošana kļūst par ieradumu.

Apzinīgi izpildu vakardienas iesildīšanās programmu. Viss it kā labi. Tikai man par brīnumu sāp rokas. Kas pie vainas, nesaprotu. Vai nu pati riņķošana, vai arī hanteļu cilāšana. Ta nu hanteles! Tur jau zirgam jāsmejas! Kilogramu smaga katra. Kādas mocības tad mani sagaidītu, ja izdomātu pacilāt 3 kg hanteles?

Šodien riņķošanai paredzētās 5 minūtes liekas 2 reizes garākas kā vakar. Sāni smeldz  un riņķis ne lūdzams negrib turēties pie mana rumpja. Sev par prieku gan secināju, ka pa divi lāgi bez pātraukuma izdevās noriņķot 20 sekundes. Esmu iemanījusies riņķa uztveršanai izmantot kājas. Visu šo nodarbi ar pārtraukumiem papildina klepus lēkmes un šķavas. Ir palikusi tikai minūte līdz riņķošnas beigām, kad atskan glābējzvans. Pēc pustundas garas runāšanas pa telefonu riņķot atlikušo minūti ir dumji. Mani nabaga sāpošie sāni sāk protestēt visai jūtami. Atsildīšanās vietā rāpoju 4-rāpus pa istabu un smīdinu mazo. Skats no malas visai jokains, bet bērnam lieli prieki.

Uz vakaru Kāslis atkal taisa savus pigorus. Tiek jautāts, vai tad neredzu, ka savējie sanākuši, ka tā reju. Māšele gatavojas savai jaunjai dzīvei Londonā un revidē skapjus. Es taustu savus sāpošos sānus, pa starpai saskaitu 3 zilumus, kas uz lielās smeldzes fona, ja godīgi, liekas nieks. Ja ne tā sāpe!

Pierimst dienas duna un istabās gaidīts ienāks naktsmiers un klusums. Tikai vienā kaktā nemiera gars Kāslis Krekšķētājs dejo un diebj. Interesanti, cik ilgi tā var……… priecāties vienatnē.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>