Carpe diem!

maijs 2010
P O T C P S Sv
« Feb   Jūl »
 12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930
31  

Historia

Tētim dzimšanas dienā

saulriets“Mammmmu, Vai ir jau 10.00?”.

“Nē, vēl nav?”

“Bet cik ir?”

“Astoņi.”

“Cik vēl jāgaida?”

“2 stundas”

“Labi, tad es vēl pazīmēšu.”

“Bet tu taču man pateiksi, kad būs 10.00?” zēns jautājoši palūkojas uz māti.

“Noteikti, Saša!” Māte noglauda zēna galvu.

Jau kopš pusseptiņiem četrgadīgais  Saša dežūrē pie pulkstens tuvumā. Visu nedēļu Saša bija skaitījis dienas, tagad skaitīja atlikušās stundas un minūtes, atkal un atkal pārjautādams māteik, cik pulkstens un cik ilgi vēl jāgaida.

Noliecies par papīra lapu zēns zīmēja. Pieri saraucis, ar zobiem iekodies apakšlūpā zēns vilka burtu pēc burta. Uz baltā papīra lapas rindojās vārdi: “Tētim dzimšanas dienā”.  Saša vēl nemācēja rakstīt. Mamma teica, viņš tam vēl ir par mazu. Tomēr, pēc ilgas lūgšanās un Sašas sistemātiskas īdēšanas, māte beidzot šo  frāzi bija viņam uzrakstījusi priekšā. Veselu nedēļu, dienu no dienas zēns bija stundām ilgi sēdējis un rakstījis šo frāzi, burtu pa burtam. Un ik reiz atzinis, ka nav gana labi sanācis.

Saša vilka burtus atkal un atkal. Blakus vāzē ziloja zilas sniegpulkstenītes. Tās viņš vakar jau vēlā pēcpusdienā bija salasījis piemājas dārzā. Zilā bija tēta mīļākā krāsa.

Tētis atnāks šodien. Tētis dzīvo citur, bet Saša šeit, kopā ar mammu. Saša ļoti, ļoti mīl mammu. Un ļoti, ļoti mīl arī tēti. Tikai viņi viens otru vairs nemīl. Tā vismaz saka onkulis Fedja. Bet Saša jau šito nesaprotot. Saša tādai saprašanai vēl esot par mazu. Tā vismaz teica Fedja. Saša nezina kā tur īsti ir ar to mīlēšanu vai nemīlēsanu, saprašnu vai nesaprašanu. Viņš tikai zina to, ka reizēm, par to visu domājot, viņam gribas gauži raudāt.

Bet šodien viņš neraudās. Šodien viņš būs laimīgs un priecīgs. Šodien atnāks tētis. Saša viņu apsveiks. Tētis aplūkos viņa zīmējumu un teiks, ka Saša ir malacis. Un tad Saša viņam pastāstīs par kaimiņu strīpaino runci, kurš vakar pārdūra Sašas bumbu, par jauko bērnudārza auklīti, vasarraibumaino meiteni no māja ielas otrajā pusē, par….

Liruslirulir!!! Ievīterojās durvju zvans. Zils treniņtērps, pāris baltu sporta kurpju, uz nulli noskūta galva, tetovējums uz kakla zem auss, zelta ķēde ap rokas locītavu.

“Tēti!” zēns metas ap kaklu pa durvīm ienākušajam vīrietim.

“”Tēti, es….”

“Pagaidi, dēls! Ne tagad! Ģērbies!” vīrietis steidzina zēnu.

“Sveiks, Jurij!”

Īss skatiens, gļēvs smaids.

“Sveika, Jadviga! Astoņos es viņu atvedīšu!”

“Septiņos!”

“Kā vēlies!”

Jadviga pieiet pie zēna, sabučo.

“Izklaidējies labi!! Līdz vakaram! Es tevi mīlu!”

Zēns apkampj māti cieši, cieši.

“Es arī tevi mīlu, mammīt, ļoti ļoti!”

“Saša, ejam!!” Jurijs nemierīgi mīņājas uz sliekšņa.

Uz ielas iznāk vīrietis steidzīgā gaitā. Līdzās tam tipina četrgadīgs zēns. Vienā rokā mazajam zilas sniegpulkstenītes, otrā zīmējums ar uzrakstu: Tētim dzimšanas dienā.

“Tēti, es…..”

“Vēlāk, dēls, vēlāk, mani Miša gaida!!”

Caur logu istabā iespraucas sarkanīgi rietošās saules stari. Kāds nerātnāks iemet sārtu dzirksti tieši Jadvigai acīs. Nodevīgs slapjums norit pār vaigu. Pirksti atkal un atkal spiež telefona podziņas.

“Telefons izslēgts vai atrodas ārpus uztveršanas zonas.” Telefons kā sabojājies patafons kladzina vienu un to pašu. Istabas klusumā atskan bezspēcīgas raudas

Kādā daudzstāvu namu pagalmā ap soliņu pulcējas vīri. Skan smiekli, mijas viegli aizmigloti skatieni, jautri izsaucieni, popsu ķērcošs disku spēlētājs, pudeļu šķinda, cigarešu dūmi, svilpieni garām ejošām meitenēm…..

Pašā stūrītī uz soliņa sēž zēns. Sejā pacietīgi gaidošs skatiens. Vienā rokā sažņaugtas pusapvītušas zilo sniegpulkstenītes, otrā – balta lapa ar uzrakstu:

Tētim dzimšanas dienā.

Did you like this? Share it:

5 comments to Tētim dzimšanas dienā…..

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>