Carpe diem!

janvāris 2010
P O T C P S Sv
« Dec   Feb »
 123
45678910
11121314151617
18192021222324
25262728293031

Historia

Huligāna vilinājums jeb kādēļ sievietēm patīk sliktie zēni.

florenz-2008 (39)-sepiaPērs Gints bija sliņķis, vazaņķis un melis, bet Solveiga viņu gaidīja. Domāju, ka nebija viens vien, kurš labprāt ļautos viņas gādībai, rotaļāties ar viņas matu cirtām un klausītos viņas smieklos. Edgars trakoja, dzēra un neturēja savus solījumus, bet “kurvīti” dabūja Akmentiņš, kurš diez vai bija zemē metams. Domājat, ka viņas nezināja, kādi patiesībā ir viņu izredzētie? Teiksiet, tie izdomāti notikumi? Bet arī reālajā dzīvē sievietes izvēlas būt kopā ar vīriešiem, kas viņus sāpina. Un lielākoties viņas zina, kas viņas sagaida. Un šeit nerunāsim par kriminālnoziedzniekiem, dzērājiem vai narkomāniem. Bet par tiem, kas sola un nepilda solīto, kas mānās, kas paģērē, ka visam jānotiek pēc viņu prāta, kas domā tikai par to, ka pašam labi, par tiem, kas vienmēr liek gaidīt, kam viss pārējais ir svarīgāks par jūsu attiecībām.

Kāpēc tas tā notiek?? Kāpēc atkal un atkal sievietes izvēlas sliktos puišus? Skaidri apzinoties, ka viegla dzīve nebūs un ka nāksies izlietot kaudzēm kabatas lakatiņu šņaucot degunu un slaukot asaras. Protams, tas neattiecas pilnīgi uz visām, jo visu pār vienu mērauklu mest nevar. Ir arī viedas dāmas, kas ir saprātīgas un šim vilinājumam neļaujas. Un gadās jau ar kāda mazohiste, kam šādas attiecības sagādā baudu. Bet pārējās?? Kas viņām liedz laisties lapās vien šādu eksemplāru ieraugot?

Var jau būt, ka kļūdos, jo neuzskatu, ka mans viedoklis ir tas pareizākais un neapstrīdamākais. Tomēr balstoties uz pašas pieredzi un novērotā, atļaušos apgalvot, ka pie šādas rīcības noved mūsu, sieviešu, glaimošana pašām sev. Mēs lieliski redzam, kāds ir cilvēks, un tas jau ir sen zināms, ka pamatu pamatos cilvēks ir tāds, kāds viņš ir. Un Jānis nav pasaulē nācis, lai piepildītu Annas gaidas un otrādi. Taču mums, dāmām, pa reizei jau gadās ar kāds vīrietis, piemīt tendence uzskatīt sevi par visuvarenām. Jo mēs esam iedomājušās, ka mūsu spēkos ir otru cilvēku mainīt. Mēs iedomājamies, ka esam sieviešu romānu galvenās varones, kas satapušas savu skarbo varoni, kurš par maitu kļuvis dažādu likumsakarību un ārejo faktoru dēļ. Kāds bērnībā nav bijis mīlēts, kāds skolā apsmiets, kāds palicis sabiedrības nesaprast, bet kādam ir bijusi ļoti slikta iepriekšējo attiecību pieredze. Viņš, nabaga jēriņš nav vainīgs pie tā, ka ir tāds, vainīgs vienmēr ir kāds cits. Viņa vecāki, skolasbiedri, bijusī mīļotā, liktenis, utt. Un šeit mēs sākam sev glaimot. Neviens viņu nav mīlējis tā kā es, neviens nav viņu sapratis, neviens nav uzklausījis un grūtā brīdī roku padevis. Bet es to daru un mana mīlestība liks viņam mainīties, atvērties un saprast, ka viņš rīkojas nepareizi. Un tas nekas, ka viņā nav teicis, ka mīl mani, ka izturas pretīgi. Viņš, nabadziņš, vienkārši to neprot izrādīt, jo līdz šim taču nemīlēts pa pasauli klīdis. Mēs iedomājamies, ka esam dvēseļu dziednieces un smalkas izpratējas. Un nedod dies, kāds no malas iebildīs, ka mēs alojamies. Šis cilvēks vienkārši nezina par ko runā. Un tas nekas, ka reizēm jūtamies aizvainotas, dusmīgas, nenovērtētas, apbēdinātas, raudām spilvenā un kliedzam nakts tumsā. Tas viss taču ir cēlā mērķa labā.

Vai tā visa rezultātā kāda ir laimīga? Vai skarbais princis tiek atmaidzināts? Var jau būt. Bet es gan sliecos domāt, ka labāk beigt glaimot sev un paskatīties uz lietām reāli. Cilvēks mainīties var tikai tad, ja pats to vēlas un ir glupi iedomāties, ka viņš to darīs mūsu dēļ. To protams nav viegli izdarīt, jo lai cik dumi tas neizklausītos, visgrūtāk atzīt, ka esam kļūdījušies ir sev pašam. Un tik ļoti gribas ticēt pasakai un tam, ka esam īpašas….

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>