Carpe diem!

decembris 2009
P O T C P S Sv
« Nov   Jan »
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031  

Historia

Par skaisto, sportisko, sidrabaino. 1. daļa - Bērnība.

Tātad par mani. Par Leo Leonu.Leo_2

Esmu cēlies no Kurzemes, no ventiņiem. Mana māte ir izcilākā ventiņu puses medniece. Peles trīc un dreb viņas vārdu izdzirdot vien. Un ne jau tikai pašu māju peles, par tām es vispār nerunāju, jo tādu tur nemaz vairs nav, un ja arī ir tad baidās elpot, kur nu vēl trīcēt. Trīc kaimiņu māju peles 5 km rādiusā. Un trīc tik  ļoti, ka Ome, kura dzīvo kopā ar manu māti, un rūpējas par viņas labklājību, reizēm domā, ka tā ir zemestrīce. Ai, vecā labā Ome, i paglaudīja, i aiz auss pakasīja, i klēpī paauklēja, pienu ielēja……. mmmmm…. Nav jau kā te daži labi saucamie “saimnieki! Nevīžo neko paši darīt! Vai nu jāuzprasās, vai pašam jādara.

Piedzimu es siltā jūnija vakarā, bēniņaugšā. To, ka tas ir silts es jutu, bet zvaigznes un mēnesi, kas lūkojās uz mums caur jumta spraugu, es ieraudzīju tikai apmēram pēc nedēļas. Man savai mātei piedzimām veseli trīs. Es – sidrabainais. Un māsa un brālis – balti kā sniegs. Tad gan es vēl nezināju, ka sniegs ir balts un saldē ķepas. Mēs bijām līdzīgi viens otram, pusgaru, mīkstu spalvu, dzeltenām izteiksmīgām acīm. Tikai šie balti, bet es sidrabains. Mamma teica, ka mēs esam visskaistākie kaķēni, ko viņas acis redzējušas. Un mūsu mamma arī ir viskaistākā un labāka.

Kādu laiku mēs dzīvojāmies pa bēniņiem. Mamma reizēm mūs atstāja vienus. Aizskrēja palakties siltu pienu, ko Ome lēja skaistā māla bļodiņā. Mēs jau tad bijām mazliet paaugušies un spēlējām bēniņos paslēpes starp vecā mēbelēm, tukšām stikla burkām un nodzeltējušām avīzēm. Kaut kur stūri karājās pa aizmirstam apģērba gabalam un virs galvas smaržoja zāļu tējas. Šad tad mūsu rotaļās iesaistījās pa kādam nerātnam saules zaķim, kas te pazibēja, te pazuda, te sastinga, te aizlēkšoja trakotā steigā. Ne tādu noķert, ne pa zemi pavāļāt! Toties māsu gan varēja noķert, aiz astes paraut, ausī iekost un ierakt salmos. Ui, cik smieklīgi tad viņa pīkstēja un kādu lūpu uzmeta! Un tad tā sūdzēšanās mammai….

Leo_1Tad pienāca diena, kad mamma teica, ka mēs esam pietiekoši lieli, lai dotos ārpus bēniņiem, lejā pa trepēm, pie Omes. Vai, tās trepes gan toreiz likās dikti bailīgas! Ka tik kāja nepaslīd, ka tik zemē nenokrist! Pirms mēs devāmies pie Omes. Mamma mums visiem saglauda galvas spalvu, iedeva buču un teica, ka mums ir jābūt gudriniekiem, jādara viss ko Ome liek. Ka atbraukšot citi cilvēki, jā, starp citu, Ome ir cilvēks, nevis kāds tur suns, kaķis vai kas cits. Tad tie cilvēki mūs izvēlēšoties un nosaukšoties par mūsu “saimniekiem”. Tas gan mums vienmēr esot jāatceras, ka kārtīgam kaķim saimnieka nav. Kārtīgam kaķim ir apkalpojošais personāls. Bet nu tā kā mums šis apkalpojošais personāls ir nepieciešams, jābūt gudriem un mazliet šiem jāpiespēlē. Lai jau šiem ar kāds prieciņš tiek! Nav jau vainīgi, ka nav par kaķiem piedzimuši.

Vēlreiz mūs visus kārtīgi apskatījusi, mamma aizveda mūs pie Omes. Ome tik plaukstas sasita no pārsteiguma. Un atnesa groziņu, kur mums gulēt. Tas bija varen jauks groziņš, izklāts r mīkstām, mīkstām lupatiņām. Un vēl… viņa atnesa kasti ar smiltīm. Es uzreiz aizgāju izpētīt kas tā par kasti. Smiltis bija irdenas un patīkami atvēsināja manas ķepas. Tā vien gribējās tās pakasīt un pasvaidīt pa gaisu. Es ar to darīju. Un tad…. Nu tad man gadījās, kā daždien maziem bērniem gadās, kad tie pārlieku aizraujas ar spēlēšanos. Nu.. man… sanāca… Nu saprotiet paši! Sanāca apslapināties. Man par to bija ļoti liels kauns, jo neviens kārtīgs kaķis neapslapinās tur, kur spēlējas. To mums mamma teica. Kamēr neviens neredz centos noslēpt nodevīgo slapjumu un apkaust to ar smiltīm. Bet… ak vai! To ieraudzīja Ome. Jau nolaidu savu izteiksmīgo kaķa skatienu zemu, zemu un gaidīju, ka mani kauninās. Bet tavu brīnumu! Ome teica, kaut ko par gudru kaķi, par malacīti, kurš zinot, ka jāslapinoties un čupiņas jākrauj kastē nevis uz grīdas. Tad es sapratu, ka tā kaste nav spēļu laukums, kā biju domājis, bet kalpo kam pa visam citam. Tā bija pirmā mācība ko apguvu un zinu vēl joprojām. mēģināju to iestāstīt arī brālim ar māsu, bet tie manī neklausījās. Un vēlāk šiem tas atspēlējās.

Nāca mūs cilvēki lūkot. Ja godīgi, galīgie dunduki. Ierauga mani: “Ai kāds pelēks!” Vai tad neredz, ka es sidrabains, nevis pelēks? Grrr! Un tad kā uzburti uz manu māsu un brāli: “Vai kādi skaistulīši, kādi mīlulīši! Cik balti un pūkai!” Es jutos pavisam neomulīgi. Ar ko tad šie labāki? Toreiz sev nozvērējos: “Jūs vēl gribēsiet ar mani draudzēties! Vēl gribēsiet mani pazīt!” Phe, baigi jau man šo uzmanību vajadzēja! Un es nemaz neraudāju! Tā asara acīs sariesās no vēja. Un nevajadzēja šie man nemaz. Ome jau man bija atradusi “saimnieci”, bez visas tās čubināšanas un čamdīšanas. Caur tīmekli. Tas esot tā: cilvēki katrs savā mājā sēž pie tādas kastes, klabina tādas mazas podziņas, raksta burtus un vārdus.. Un tad…. Tad tos burtus un vārdus izlasa kāds cits cilvēks, kas atrodas kaut kur pavisam citur. Ome man saimnieci esot draugos.lv sarunājusi. Tā kā es liels gudrinieks esmu un pats uz kasti ejot. Es tālu tikšot un uz lielpilsētu braukšot. Uz Rīgu. Būšot īstens rīdzinieks.Es jau gan pats labprāt būtu izvēlējies, un labāk jau vīrieti, bet kā nu bija tā nu bija. Reizēm kaķis domā, bet Kaķu dievs dara. Mēģināju vēlreiz brālim ar māsu par kasti izstāstīt, bet šiem varen bija galvā sakāpis, teica, lai es ar savām pelēkajām gudrībām viņus neapgrūtinot. Velti, viņi mani neklausīja! Vēlāk, jau Rīgā, dzirdēju, ka šie tā arī kastes mācību nav apguvuši un nu šiem liegta iespēja būt par mājas kaķiem kā mammai. Šie abi tagad par kūts kaķiem piestrādājot. Nu ko līdz sniegbalts kažoks, ja tas ož pēc kūts un tu netiec uz Omes mūrīša sildīties?

Bet man kādu rītu pakaļ atbrauca Omes mazbērni, lai vestu uz Rīgu pie “saimnieces”. Nejēgas gan šie pilnīgi. Ielika mani tukšā kastē  un kasti ielika vēl citā kastē, ko paši sauca par bagāžnieku. Aiztaisīja to ciet un atstāja mani galīgā tumsā. Un tad atskanēja tā briesmīgā rūkoņa. Likās man uzklūp 100 Rekšu, bija Omei tāds lempis un nejēga suns pie ķēdes. Es skrēju uz vienu pusi, uz otru, uz trešo. Sirds likās tūlīt izkāps pa muti laukā. Bet kur tu aizmuksi no divām kastēm? Ieritinājos stūrī un gaidīju, no kuras puses nāks baismīgie zobi. Bet nekā nenotika. Tad, kad biju mazliet nomierinājies, sapratu, šie grib mani noindēt. No nez kurienes kastē sāka rasties putekļi un dūmu smaka. Es kampu pēc svaiga gaisa, es šķaudīju, klepoju un…. atkal ļoti, ļoti baidījos. Es raudāju un saucu palīgā, bet neviens mani nedzirdēja. Pieplaku pie kastes un kratījos līdz ar to šurpu turpu. Vēlāk gan kratīšana izzuda, bet putekļi un dūmi lika man šķaudīt atkal un atkal.

Un tad….. viss apklusa, putekļi izklīda un kastes vāks atvērās. Es jau sagatavojos pašam briesmīgākajam……. Mani paņēma rokās un ielika citās rokās, kas noglauda manu izspūrušo cekulu (velti mamma lika man to saķemmēt!), ieskatījās acīs un teica: “Sveiks, kaķi! Pienu gribi?”

Did you like this? Share it:

1 comment to Par skaisto, sportisko, sidrabaino. 1. daļa – Bērnība.

  • Maija Pohodneva

    Ļoti jauks stāsts! Pašai jau 2 menesi mazs kaķis mājā :) Noteikti izlasīšu arī pārējos kaķa stāstus. Paldies!!!!

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>