Hei, Bārmen, man glāzē visstiprāko dziru lej! Negrozies un nekrati galvu, jel manā glāzē jautrības dzirksti ber! Un nemurmulē kaut ko zem deguna par galvassāpēm, kas rīt mani sveiks! Man dvēselē šovakar divsimt dēmonu dej.
Hei, Puis, panāc tuvāk! Man savu karstāko skūpstu sniedz! Jel aizmirsti mammas un papus, un morāles vērtības cēlās! Pie velna lai visi, kas pārāk augstu degunu ceļ! Šai naktī mēs būsim divi vien.
Hei, Dīler, kur tu tā steidz? Jel brīdi piestāj, es zinu, ka svētlaimi nēsā sev līdz! Nu beidz, es zinu, tu neesi skops! Jel pārdod man sapņus košrozīgos! Arī man reiz gribas pasapņot.
Hei, Bārmen, man glāzē dzīvības sulu lej! Sirdsapziņa šovakar derības ar Nelabo dzer.
Gandrīz kā dzeja…
Šīs rindas man atgādina kādu augusta otrdienas vakaru bārā “Pulkvedim neviens neraksta!” Viss beidzās un sākās… Beidzās ar nākošās dienas paģirām un sākās ar jaunu, skaistu tikšanos…
hmmm, beidzās tak ļoti labi!