Carpe diem!

novembris 2009
P O T C P S Sv
    Dec »
 1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30  

Historia

Bez piecām minūtēm 30

Uz priekšu rit laika rats, un pēc gada skrien gads. Skat, jau tuvojas sievietes dzīvē baismais skaitlis – trīsdesmit. Tās, kurām vīrs pie sāniem un bērnu bariņš mājā, var atviegloti nopūsties. Jums visas briesmas aiz muguras. Jūs esat godājamas matronas, mātes un sievas. Varat smaidīt, Jums paveicies, Jūs darāt un Jums izdodas.
Bet pārējās………………

Jums jādreb šausmās un jāslauka auksti sviedri, nervozi ik rītu jāpārskaita krunkas un jākrīt depresijā par katru klāt nākošo kilograms. Arī man.
Diez vai te ir kāda naivā, kas jautās: Kādēļ tad tā? Ja nu kāda naivule šo lasa, paskaidrošu. Lasot internetā rakstīto un komentēto, balstoties uz dažādiem ikdienā dzirdētiem gan vīriešu, gan, par lielu izbrīnu manai necilajai personai, sieviešu izteikumiem, jāsecina, ka sievietes dzīve pēc 30 tikpat kā ir beigusies. Ja nav vīra, civilvīra vai vismaz patstāvīga pielūdzēja, tad mūžam pie otrās pusītes netiksi, sekss būs tikai pa svētku reizēm, kad kādam apreibušam tipam izskatīsies gana pievilcīga.
Ir vīrieši (neattiecinu to uz visiem un negribu nevienu lieki aizvainot), kas uzskata, ka Tava lielākā nelaime ir celulīts visās iespējamajās vietās, kam tiek pieplusota Tev it kā piemītošā nepamatotā iedomība par tavu vērtīgumu. Sievietēm pēc trīsdesmit esot raksturīga nepamatota savas dvēseles slavināšana un jaunāku pielūdzēju piedēvēšana savai personai. Tas viss esot muļķības, jo, ja trīsdesmit gadu slieksni pārkāpusī sieviete nav kāda pazīstama aktrise, TV diktore, dziedātāja vai cita pazīstama personība, viņa pēc trīsdesmit gadiem atgādina celulīta pārņemtu, miesās izplūdušu, nekoptu personu, kurai nav nekā vairāk par iedomību nav.
Neapstrīdēšu šo stiprā dzimuma pārstāvju viedokli, un garās diskusijās iesaistīties nevēlos. Ne jau tāpēc, ka man bail. Vienkārši, esmu pie sevis secinājusi, ka šo cilvēku dievinošā attieksme pret sevi un pārliecība par sava viedokļa neapstrīdamu pareizību ir tik liela, ka no šīs diskusijas nekas nemainīsies. Ne visiem saprašana dota (no dzimšanas nav iemantota), ka diskusijas mērķis ir nevis principiāli pierādīt savu viedokli, bet no tās gūt un saprast ko jaunu, varbūt uz lietu paskatīties no cita rakursa, varbūt secināt, ka mans viedoklis tomēr nemaz nav tik pareizs. Nav taču nekādas jēgas vairāku stundu garumā malt vienu un to pašu un galu galā nenonākt pie kāda kopsaucēja, vai vismaz pie kāda secinājuma. Kādēļ tad velti vārdus un enerģiju šķiest? Katram sava taisnība. Patiesībā, es šos cilvēkus no vienas puses apbrīnoju. Tāda viedokļa nemainība, tāda principialitāte, tāda ticība sava viedokļa pareizībai, tāda pašpārliecinātība un pastāvība! Es labāk pieturēšos pie klasiskajām vērtībām – „izdzīvos, kas pārvētīsies” un „non progredī est regredī – neiet uz priekšu nozīmē iet atpakaļ”.
Ir sievietes (protams, ne jau visas, nevar tak visus pēc vienas mērauklas mērīt), kas redzot, ka tuvojas trešais gadu desmits, pašas sāk šausmās vaidēt: vai, vai viss cauri, vai, vai vīra, nav, karjeras nav, bērnu nav…. Vai, vai, esmu veca, vai, vai, esmu resna, vai, vai, vaiiiiiiiiiiiii, man ir celulīts, vai, vai, te kg lieks un te pārāk daudz miesas, te āda par ļenganu un te krunku par daudz………… Vaiiiiiiiiiiiiiiii, vaiiiiiiiiiiiiiii, ko tad es? Es jau vairs nevaru. Kas mani tādu gribēs? Vai, vai!!! Un ir lieki šīm dāmām stāstīt, ko par iespējām, kas paveras, vai par interesantām lietām, ko var darīt, vai par to, ka katrs ir pats savas laimes kalējs. Liekas, ka viņas ir nolēmušas lobēt iepriekšminēto vīriešu viedokli un tā pastāvīgumu cauri gadiem. Vienīgi nav saprotams, kāpēc šīs dāmas, izdzirdot šos pašus vārdus no vīrieša mutes, protestē vēl dedzīgāk kā tās dāmas, kas neņaud un mierīgi dzīvo savu dzīvi. Ko sēsi, to pļausi. Tā nu tas ir. Ko padarīsi?
Tad vēl dāmas, kurām pašam ir veicies, kavalieris pie sāniem, ģimene, bērni un viss pārējais, bet kuras, nez kādēļ, satrauc tas, ka tā visa nav citām. Varbūt nosauksim viņas par Žēlsirdīgajām. Viņas noraud žēlu asariņu par draudzeni, māsu, meitu, kolēģi vai kaimiņieni, kam tik ļoti nav veicies, mudina to ko darīt lietas labā, dod padomus un pašas cenšas iejusties savedējas lomā. Viņas baida „neveiksminieces” ar terminu „vecmeita”. Appludina ar mūžīgiem jautājumiem par potenciālajiem preciniekiem, kāzām un atgādinājumiem par vecumu, kas it kā tuvojoties ar joni. Nav brīnums, ka to visu noklausoties, dažai iestājas panika, citai sākas depresija, bet kāda sāk lūkoties pēc striķa. Velti Žēlsirdīgajām skaidrot, ka tā ir tikai tava darīšana un tu pati tiksi ar savām lietām galā, ka var dzīvot arī tā.
Un tā, apdomājot visus šos stereotipus un viedokļus, man, bez 2 mēnešiem trīsdesmitgadniecei, un arī citām bēdu māsām ir atlikušas tikai dažas iespējas:
1) jākrīt panikā un atlikušajā laikā jādara viss iespējamais un neiespējamais, lai mainītu savu statusu;
2) Tūlīt pat sevi jānoraksta, jo laika ir pavisam nedaudz un sāk jau parādīties pirmās vecuma pazīmes. Tādēļ attiecīgi vai nu jāpievienojas ņaudētāju ordenim, vai arī jāmeklē pēc striķa un ziepēm;
3) Jāturpina dzīvot tālāk un darīt to, kas tīk, nešauboties ne mirkli, ka iegūs to, ko vēlas, lai ar ko dažs labs nedomātu un neteiktu. Kā es māku, tā es maunu!

Un tā………. Paziņoju, ka esmu nolēmusi vienā mierā dzīvot tālāk, nedomājot par gadu skaitu. Un, lai arī ko kāds neteiktu, es netaisos atteikties no saviem sapņiem, vēlmēm, iespējas apgūt un izmēģināt ko jauna. Un Jums, meitenes, iesaku to pašu. Ja kādam kas nepatīk,…………. Lai mierīgi iet vien savu ceļu!

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>