Carpe diem!

novembris 2017
P O T C P S Sv
« Okt    
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
27282930  

Historia

Rita Falka

300x0_mannaklimpuafera_978-9934-0-6225-4Brīžos, kad man gribas tā kārtīgi izsmieties, sameklēju grāmatu plauktā kādu no Ritas Falkas grāmatām (”Ziemas kartupeļu knēdeļi”, “Nūdeļu blūzs”, “Cūkgalva al dente”), kuru galvenais varonis ir idilliska Bavārijas ciematiņa lādzīgais policists Francis. Lasot par Franča piedzīvojumiem, viņa žiperīgo omīti un tēvu – hipiju, kuru Francim šad tad nākas pārmācīt ar dienesta ieroča palīdzību, smejos kā traka. Tādēļ jau laicīgi noskaidroju, ka Vācijā iznākušas jau astoņas šīs sērijas grāmatas. Taču nezinu kā  nebiju pamanījusi, ka jau pirms gada tepat Latvijā iznākusi vēl viena no Ritas Falkas grāmatām “Mannāklimpu afēra”. Ieraugot šo grāmatu grāmatnīcā, sapratu, ka jautrs vakars garantēts. Un Rita Falka kārtējo reizi nepievīla.

Brašajam Francim savā iecirknī vienmēr ir darba pilnas rokas, tomēr viņš šad un tad, pašam par lielām errastībām tiek nozīmēts palīgos kolēģiem Landhūtes policijas iecirknī. Kolēģiem un Landhūtei jau nu nebūtu nekādas vainas. Re, Štoperu Karls, pat Franci uzaicinājis uz kāzām! Visas lietas var sarunāt un nokārtot, un neviens tīšuprāt Francim sprunguli ratu riteņos nemetīs. Viss ar tiem ladhūtiešiem būtu kārtībā, ja ne vien Landhūtes policijas priekšnieks Baršls, kas spētu noorganizēt nervu krīzi pat vismierīgākajam vīram. Un Franci Baršls necieš ne acu galā! Kad nu nevar savādāk ieriebt, tad ļauj sev pārgriezt rīkli tajās pašās Štoperu Karla kāzās! Turklāt rīkli negantnieks ļāvis sev pārgriezt ar Franča lielisko nazīti. Pirkstu nospiedumu protams nav, bet brašā Franča domstarpības ar Aršļu, pt,pt, tas ir Baršļu, par galveno aizdomās turamo padara Franci. Labi, ka Francim draugos parts tiesnesis Moračeks, citādi cietums būtu kā likts. Taču pagaidu brīvība krietno policistu nemaz nepriecē, jo laiks iet, bet tie slīmesti Landhūtē nemaz nesteidzas atrast īsto vainīgo. Turklāt ap Franci sāk lakstoties ellīgi seksīgā Brašla kundze, nu jau cienījama atraitne, kas situāciju nemaz nepadara vienkāršāku. Līdz ar to Francim pašam nākas ķerties pie sava ienaidnieka slepkavības izmeklēšanas. Viņam jāatrod ne  tikai slepkava, bet arī jātiek galā ar vētru paša mājās, kas radusies pēc Omes jaunības dienas mīlestības uzrašanās. Francim tiešām nav laika sēdēt rokas klēpī salikušam, bet lasītājam krietna devu smieklu garantēts.

Aiz kraujas rudzu laukā (2017)

RebelInTheRye_670Nu jau aptuveni trīs nedēļas Latvijas kinoteātros ir iespējams noskatīties filmu “Aiz kraujas rudzu laukā”, kuras galvenais varonis ir viens no vispretrunīgāk vērtētajiem 20. gadsimta amerikāņu autoriem Dž. D. Selindžeru. Filma ir autobiogrāfisks stāsts, kas skatītājam ļauj ielūkoties Dž. D. Selindžera dzīvēs gājumam un izprast viņa lēmumu vairs nerakstīt, lai arī viņa romāns “Uz kraujas rudzu laukā” bija kļuvis par tā laika grāvēju un tiek uzskatīts par darbu, kas izmainīja 20. gs. amerikāņu literatūru.

Filma “Aiz kraujas rudzu laukā” iepazīstina mūs ar jaunu censoni Dž. D. Selindžeru (Nikolas Hoults), kuram ir talants izteikties gan vārdos, gan rakstos. Tomēr līdz šim neviens jauno censoni nav ievērojis, bet paša tēvs viņa uz viņa centieniem raugās skeptiski, jo viņš savam dēlam ir iecerējis citu nākotni. Selindžeram jākļūst par jākļūst par desu magnātu. Iespējams, ja ne mātes uzstājība un vajadzīgo diedziņu paraušana, Amerika būtu tikusi pie grāvēja pārtikas jomā – desas Selindžera gaumē. Tā noteikti būtu kārtīgi savircota, jo Selindžers jau no agras jaunības ir dumpinieks, ko lieliski parāda viņa diskusijas ar universitātes radošās rakstīšanas pasniedzēju (Kevins Speisijs), kas noved ne tikai pie pirmo Selidžera darbu publicēšanas, bet arī ciešas draudzības, kas diemžēl abiem nes vilšanos, nesaprašanos un zaudējums. Vairāk ne pašu vainas, bet laikmeta, situācijas un apstākļu dēļ. Manuprāt filmā lieliski parādīts tas, kā Selindžers top par vērā ņemamu balsi amerikāņu literatūrā. Kā tiek lauzti viņa paša stereotipi par sevi un kā viņš no rakstīšanas censoņa kļūst par cilvēku, ko var saukt par autoru. Zināma loma jaunā autora izaugsmē ir viņa un slavenā dramaturga O’ Nīla meitas Ūnas O’ Nīlas (Čarlija Čaplina pēdējās sievas) ne visai veiksmīgajām attiecībām, jo tieši pateicoties sarežģījumiem šajās attiecībās, piedzimst romāna “Uz kraujas rudzu laukā” galvenais varonis Holdens Kolfīlds. Tomēr vislielākā loma Selindžera kā rakstnieka izaugsmē ir tieši 2. pasaules karam. Tieši pārdzīvotās kara šausmas, paša Selidžera centieni atrast veidu, kā pēc visa piedzīvotā izdzīvot un nesajukt prātā, ir tas kas ļauj piedzimt romānam, kurš ātri vien ierindo Selindžeru starp pasaules literatūras klasiķiem.

Diemžēl autors īsti vairs nespēj iekļauties sabiedrībā, nespēj līdz galam uzticēties cilvēkiem un tādēļ norobežojas no sabiedrības kā tādas, arī no savas ģimenes. Apliecinājis sev un citiem, ka ir talantīgs un spējīgs rakstnieks, Selindžers apklust uz visiem laikiem un kopš 1965. gada nav publicējis ne vārda. Šī rakstnieka norobežošanās gan raisīja nesapratni un izbrīnu literārās sabiedrības kuluāros, taču autors bija nelokāms. Selindžeram norobežošanās no sabiedrības, slavas un ikdienas kņadas bija vienīgā iespēja izdzīvot. Tas parāda, cik patiesībā jūtīgs šis autors bija, ka asā mēle un bravūra patiesībā vienmēr ir bijusi tikai maska. Manuprāt filma labi parāda ne tikai Selindžera attiecības ar ģimeni, sabiedrību, bet arī pašam ar sevi.

Man filma “Aiz kraujas rudzu laukā” patika. Nezinu, cik liela vai neliela ir biogrāfisko faktu sakritība, tomēr šī, manuprāt, ir viena no filmām, kas ļauj iepazīt personību, šajā gadījumā Selindžeru.  Lai arī filmā skartas nopietnas tēmas, nevar teikt, ka tā ir drūma. Filmā ir gana daudz humora, kas ļauj pasmieties, kā arī atklāt varoņu personības. Pēc filmas noskatīšanā nolēmu, ka noteikti izlasīšu arī pašu romānu un… jā tā mudināja mani pieķerties maniem puspabeigtajiem stāstiem, kas datorā jau sākuši apvilkties ar zirnekļa tīkliem.

Sūzena Elizabete Filipsa “Mana spožākā zvaigzne” jeb stāsts par “kruto” Pelnrušķīti

mana-spozhaka-zvaigzneSūzenas Elizabetes Filipsas romāns “Mana spožākā zvaigzne”, kuru pavisam nesen klajā laidis apgāds “Kontinents” noteikti ierindojams pie tiem sieviešu romāniem, kuros apspēlēts Pelnrušķītes stāsts. Tā teikt veca mūzika jaunās skaņās. Ja ne miljonais, tad noteikti simttūkstošais aranžējums. Un var jau smieties par pasakām, to naivumu, tomēr tas ir zinātniski pierādīts, ka ikvienas tautas pasaka nes sev līdzi būtiskus pirmkodus, mācības, kas iedarbojas uz ikvienu. Ne velti pasaku motīvi tik bieži tiek izmantoti reklāmās, kino industrijā, literatūrā, dramaturģijā un citur. Ja tā labi ieskatās, pat visskarbākajos trilleros, iespējams atrast kaut ko, kas raksturīgs pasakām. Un, ja tā godīgi, tas pats “Cietais rieksts”, nav nekas cits kā visparastākā varoņsāga. Daža laba latviešu tautas pasaka ir baisāka par baisāko trilleri. Var jau prezentēt sevi kā visskarbāko ciniķi, tomēr ikviens no mums kaut nedaudz tic brīnumam un pasakām.

Manā skatījumā Filipsas grāmata “Mana spožākā zvaigzne” ir stāsts par veco labo Pelnrušķīti, kura gan ir ļoti labā fiziskajā formā un spēj uz lāpstiņām nolikt ne tikai kādu, kas sadomās nolaupīt viņas ķirbi, bet arī pašu princi, ja tās nemācēs uzvesties kā princim klājas. Romāna Galvenā varone Paipere Dava kā jau kārtīgai Pelnrušķītei pienākas ir bārene. Viņas māte gājusi bojā bumbas sprādzienā un viņu uzaudzinājis tēvs. Jāsaka gan ka tēvs kaut kādā mērā šajā literārajā darbā ir iemiesojies gan ļauno māsu, gan pamātes lomu, jo savā audzināšanā bijis visai skarbs un izaudzinājis Paiperi par ļoti spēcīgu sievieti, kura spēj aizstāvēt ne tikai sevi, bet arī citus. Raudāt, izrādīt emocijas šai Pelnrušķītei nav atļauts. Taču tajā pašā laikā viņai jāprot viss, ko prot jaunas sievietes. Par savu sapni – kļūt par detektīvi un turpināt tēva biznesu, viņai ir jāaizmirst. Tēvs to nemūžam nepieļaus. Līdz ar to ir piedzimusi sieviete, kas no vienas puses ir ļoti spēcīga, inteliģenta un arī pievilcīga, taču tajā pašā laikā mokās ar mazvērtības kompleksiem un nav pārliecināta, ka arī viņai var paveikties. Tikai pēc tēva nāves “krutajai” Pelnrušķītei ar lielām grūtībām izdodas atpirkt tēva detektīv-biroju no skaudīgās pamātes. Jo pamāte viņai ir, kā jau katrai kārtīgai Pelnrušķītei. Tas gan noved pie tā, ka Paiperei jābaidās par savu eksistenci. Un tad… Volā! Atnāk Labā Feja – bagātas, skaistas, inteliģentas klientes izskatā, kuras pasūtījums aizved mūsu Pelnrušķīti pie Prinča izbijuša futbola superzvaigznes Kūpera Greiema. Un šeit lūk sākas viņu deja, kuras laikā abi varoņi prastā valodā runājot “mērās ar krāniņiem”, cenšoties viens otram pierādīt, kurš te vada parādi. Protams, kā jau kārtīgā romānā šeit neiztikt bez nelabvēļiem un bīstamiem piedzīvojumiem, taču kad izskan pēdējās dejas taktis, atskan kāzu maršs un Pelnrušķīte ir dabūjusi savu Princi vai Princis Pelnrušķīti, tas atkarīgs no tā, kā lasītājs pats šo stāstu interpretē.

Manā skatījumā aizraujošs, viegls un izklaidējošs lasāmgabals, kas palīdz atslēgties no ikdienas. Nekādu dziļo jēgu tur nevajag meklēt, bet iespējams, ka arī tā sauktās stiprās sievietes saskatīs šajā “krutajā” Pelnrušķītē sevi un spēs noticēt, ka kaut kur mīt arī Princis, ar kuru iespējams izveidot līdzvērtīgas attiecības. Un… Reizēm vienkārši vajag pasapņot, pat ja šis sapnis nav garāks par 416 lpp. :)

Arvīds Ulme

300x0_pasakaparatsledzinu_978-9934-0-6141-7Viņš teica, lai es noteikti par viņu uzrakstu. Par to kā satikāmies. Laikā kad dārzos zied starainas asteres un zaigo dāliju bumbas. Tur viņš nāca pa Ojāra Vācieša ielu bārdai un garajiem baltajiem matiem plīvojot. Kungs labākajos gados un formā. Mākslinieciski uzliktā berete un smaids sejā mani pārliecināja, ka šis Ziemassvētku  vecītim līdzīgais kungs noteikti zina ceļu uz Jāņa Akurātera muzeju, kur teju bija jāsākas dzejnieka Arvīda Ulmes grāmatas “Pasaka par atslēdziņu” atvēršanas svētkiem. Uzzinājis manu galamērķi, kungs aicināja mani līdz – abiem esot viens gājums. Tūlīt gan vaicāja, vai es dzejniekam rada, vai drauga. Uzzinājis, ka esmu grāmatu blogeris, kunga steidza taujāt, kas tas par zvēru un ko ziemā ēd. Saņēmis atbildi bija mierā un pieteica, lai es noteikti par viņu uzrakstu.

IMG_20170915_170715Septembra sākumā piektdienas pēcpusdienā Jāņa Akurātera muzejā pulcējās Arvīda Ulmes radi un draugi, lai kopā ar cienījamo dzejnieku svinētu viņa grāmatas atvēršanas svētkus. “Pasaka par atslēdziņu” ir dzejolis sešdesmit pantu garumā, ko kā vakara pasaciņu pirms daudziem gadiem Arvīds Ulme sacerējis un veltījis savai meitai Unai Ulmei. Savā laikā šo dzejoli iestudējis Latvijas Valsts Leļļu teātris, taču tagad šis darbs beidzot izdots arī grāmatā. Grāmatas atvēršanas svētkos savās atmiņās par dzejoļa tapšanu dalījās dzejnieka meita Una. Viņa arī pastāstīja par grāmatas tapšanas garo ceļu. Savs vārds bija sakāms arī pašam dzejniekam un grāmatas māksliniecei Anitai Jansonei – Zirnītei, kas ir dzejnieka laba paziņa. Pasākums noritēja ļoti omulīgā un ģimeniskā gaisotnē un īpašu auru tam piedeva tieši prezentācijai izvēlētā vieta – Jāņa Akurātera nulle atjaunotais muzejs. Taču vēl omulīgāku to padarīja vēl vien Ziemassvētku vecītis, kurš gan nebija manis sastaptais Viktors (pavisam nejauši padzirdēju sava pavadoņa vārdu), bet gan komponists un mūziķis Haralds Sīmanis, kurš Arvīda Ulmes sarakstīto pasaciņu realizējis muzikālā versijā. Haralds Sīmanis ir ļoti roķīgs Ziemassvētku vecītis, kas pats izteicās, ka dzejolim ir ļoti labs ritms, kas atvieglo komponista darbu. IMG_20170915_170826
IMG_20170915_171217

“Pasaka par atslēdziņu” ir grāmata, kas raiti lasās un sagādās prieku daudziem pasaku cienītājiem. Tas ir stāsts par cīņu starp labo un ļauno, starp Gaismu un Tumsu. Šī pasaka liek saprast, ka bez gaismas nav tumsas un otrādi. Filozofiski raugoties uz šo Arvīda Ulmes darbu, jāsaka, ka tas ir arī stāsts par cīņu ar saviem pūķiem, par to iepazīšanu, atzīšanu un neitralizēšanu, Bērni to uztvers kā aizraujošu pasaku, ko vēl krāšņāku un aizraujošāku padara šīs grāmatiņas ilustrācijas (Nu, gluži kā no manas bērnības! Iesauksies daudzi, kam tagad ap četrdesmit un vairāk) un grāmatas PIEVIENOTĀ VĒRTĪBA -  muzikālais disks, kas manuprāt neatstās vienaldzīgu nevienu labas mūzikas cienītāju, neatkarīgi no tā vecuma. Tas, kā Haralds Sīmanis izdzied un izspēlē Arvīda Ulmes “Pasaku par atslēdziņu” ir kaut kas vienreizējs un dzirdēšanas vērts. Es neesmu nekāds mūzikas speciālists, bet man topošais mūzikas izpratējs, kam pašam diendienā flauta jāpūš, savos astoņos gados ļoti nopietni noteica: “Mammu, šis disks gan ir ļoti labs, tā skaņa ir tik laba un tā dziedāšana riktīgi forša!” Un prom viņš bija dziedādams gabalu no “Atslēdziņas”.

Romēns Puertolā

300x0_meitenite_kas_norija_mazvaksAr portugāļu izcelsmes franču rakstnieku Romēnu Puertolā iepazinos apmēram pirms diviem gadiem, kad viņš bija ieradies Rīgā, lai prezentētu savu pirmo romānu “Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga IKEA skapī”. Toreiz mums – grāmatu blogeriem bija lieliska iespēja ar autoru iepazīties klātienē un atzīšu, ka šis autors mani aizrāva ne tikai ar savu šarmu, bet arī ar neatlaidību, ar kādu viņš centies sasniegt savu sapni. Tādu neatlaidību varu tikai vēlēties.

Jau toreiz pirms diviem gadiem autors nedaudz pastāstīja par savu nākamo grāmatu “Meitenīte, kas norija mākoni Eifeļa torņa lielumā”. Liels bija man prieks, kad šovasar šo grāmatu ieraudzīju grāmatu veikalu. Zinu, ka ir tādi, kas Puertolā grāmatas dēvē par nelasāmām un nevajadzīgām. Es atļaušos tam nepiekrist. Mani šis autors fascinē ar savu humora izjūtu un to, kā viņš runā par ļoti nopietnām lietām. Viņš nevaid, neraud un negaužas, bet uz visas pasaules traģēdijām, nelaimēm un sāpēm paraugās caur savdabīga humora prizmu. Precīzāk sakot, Puertolā melš kā divi deviņi un triec par lietām, par kurām citi runā ar rūpju nomāktu vaigu, asarām acīs vai nerunā vispār. Pirmajā grāmata tas bija bēgļu jautājums, bet otrajā… Otrajā es sapratu, ka Romēns Puerteolā lieliski prot novērst uzmanību un pēkšņi izrādās, ka stāsts ir pavisam ko citu nekā līdz šim ir licies.

Lasot grāmatu, lasītājam liekas, ka stāsts ir par kādu ļoti īpašu sievieti un kādu ļoti īpašu meitenīte. Providence Dipuā ir  pastniece, kam daba devusi ne tikai lielu uzņēmību un dzīvessparu, bet arī sešus kāju pirkstus (Laikam jau cienījamā Dipuā kundze būs bijusi mums letiņiem rada, jo tas nav noslēpums, ka mūsu brāļi – igauņi dēvē mūs par sešpirkstiem, un katrs, kurš Latvijā pabijis ilgāku laiku, mājās tiek taujāts, vai šim nav uzaudzis sestais kājas pirksts). Liktenis ir bijis labvēlīgs un Providencei, kurai pēc vēža operācijas laupīta jebkāda iespēja iznēsāt bērnu, ir radusies iespēja kļūt par māti. Providences topošā audžumeita ir Zahera, pavisam īpaša maza meitenīte, kura kā melš Puertolā ir norijusi mākoni Eifeļa torņa lielumā. Vismaz tā Zahera, pateicoties savai topošajai audžumātei raugās uz savu slimību. Zahera slimo ar neārstējamu, ģenētisku slimību, kas liek uzkrāties viņas plaušās gļotām, tādējādi pakļaujot viņu nosmakšanai. Lai meitenīte izdzīvotu viņai tiek veikta gļotu atsūkšanas procedūra. Marokā viņas izdzīvošanas potences ir ļoti neliels. Providences sapnis ir atvest Zaheru uz Franciju, kur iespēju ir daudz vairāk. Tomēr Providences un Zaheras laimīgās dzīves plānus izjauc Islandes vulkāna izvirdums, jo pa Eiropas debesīm klīstošie pelnu mākoņi liedz pacelties lidmašīnām, arī tai, kurai Providenci būtu jānogādā Marakešā. Taču Providence nepadodas un nolemj lidot pati. Tas ir sākums aizraujošam piedzīvojumam, kas ļauj pasmieties gan par mūsdienu politiķiem, gan citām pazīstamām personībām, gan pašiem par sevi, jo stāsts jau ir par mums – Eiropas sabiedrību. Puertolā ir lielisks blēņu stāstītājs, tomēr tajā pašā laikā lasītājs sajūt to skaudro smeldzi, ko slēpj šī trakā melšana, Un šī smeldze top vēl lielāka, kad, pēkšņi, atklāja, ka patiesībā jau stāsts nav par mazo slimo meitenīti, kura lēnām izdziest gaidot cerību audžumātes izskatā. Stāsts ir pavisam par ko citu un mirst ne tie, kuru nāve varētu šķist paredzama un iespējama.

Blēņu stāsts, kas sevī ietver smeldzi, milzīgu devu šarmanta humora un pārsteidz nesagatavotu.

Santa Montefjore

milasdziesmas_rekl (1)Vai jums patīk aizraujošas dzimtas sāgas? Attiecības starp aristokrātiem un viņu kalpotājiem? Gadsimtiem glabāti noslēpumi un leģendas?Aizraujoši likteņstāsti? Drosmīgas sievietes un bezbailīgi vīri, kuri nebaidās cīnīties pret netaisnību, pat riskējot izpelnīties savu tuvinieku dusmas? Stāsti, kurus caurvij īsta un kaislīga mīlestība, kurai liktenis un cilvēki liek šķēršļus? Ja jūs aizrauj šis lietu un apstākļu salikums, grāmatu apgādam “Kontinents” ir lieliska lasāmviela tieši jums.

Pagājušajā nedēļā klajā nācis Santas Montefjores Deverili dzimtas triloģijas pirmais romāns “Mīlas un kara dziesmas”, kas noteikti aizraus visus īru sāgu cienītājus. Patiesības labad gan jāsaka, ka tas nav tikai stāsts par īriem. “Mīlas un kara dziesmas” ir aizraujošs romāns par angļiem, īriem un skotiem, par šo tautu vēsturi un savstarpējām attiecībām.

Kitija Deverila ir senas angloīru dzimtas pēctece, kurai piemīt īpašas spējas. Sena leģenda vēsta, ka Deverilu dzimta ir nolādēta. Tās vīrieši pēc nāves nespēj rast mieru un to gars nevis dodas uz labākiem medību laukiem, bet gan gadsimtiem cauri klimst pa Deverilu pili. Šādā veidā Deverili tikuši sodīti par to, ka reiz atņēmuši zemi O’Līriju senčiem. Lāsts tiks lauzts tikai tad, kad kāds no Deveriliem atlīdzinās O’Līrījiem nodarīto. Lielākā daļa no Deveriliem par šo nostāstu smej, tikai Kitijai smiekli nenāk, jo viņa un viņas vecmāmiņa Deverila, diendienā redz jau mirušos senčus klīstam pa pili. Taču romāns nav par spokiem. Spoki ir tikai tie, kas pavēsta par dažādiem likteņa pavērsieniem, tie kalpo kā amizants fons aizraujošiem notikumiem un situācijām. Tomēr nevienam no Deveriliem, ne dzīviem, ne mirušiem nav ne mazākās nojausmas, ka tieši Kitija varētu kļūt par Deverilu lāsta lauzēju.

Romāna “Mīlas un kara dziesmas” centrā ir jaunās, karstasinīgās un taisnprātīgās lēdijas Kitijas Deverilas un Džeka O’Līrija mīlas stāsts. O’Līrija izcelsme un sabiedrībā valdošie uzskati jau pašos pirmsākumos šo mīlestību neatbalsta. Kitija ir bagātu angļu aristokrātu pēctece. Taču vecāku, sevišķi mātes vienaldzība ir iemesls tam, ka jau no agras bērnības Kitijai izveidojas ļoti labas attiecības gan ar kalpotājiem, gan ar tuvējā ciema iedzīvotājiem. Tomēr ne visi īri pieņem Kitiju kā savējo. Līdz ar to, Kitija atrodas it kā starp diviem dzirnakmeņiem. Viņas sirds pieder Īrijai un Džekam O’Līrijam, viņas labākā draudzene ir īriete, taču viņa ir un paliek angliete, kuru īri īsti nepieņem. Ir pat tādi, kas viņu ienīst un neskatoties uz to, ka Deverili vienmēr izturējušies labi pret vienkāršajiem ļaudīm un saviem kalpotājiem, spēj viņai nodarīt ļaunu. Sevišķi asi tas redzams īru brīvības cīņu laikā, ko dažš izmanto kā aizsegu savām nekrietniībām. Arī Kitijas pašas dzimta nemūžam nepieņemtu viņas un Džeka attiecības, neskatoties uz to, ka ir jau divdesmitā gadsimta sākums.

Kitija ir ļoti gudra, skaista un stipra sieviete, kura spēj pretoties jebkuram likteņa triecienam un nesalūzt. Tādēļ priecē arī tas, ka viņas mūža mīlestība Džeks O’Līrijs ir viņai līdzvērtīgs. Lasot Montefjores “Mīlas un kara dziesmas” neviļus vilku paralēles Sāras Larkas Jaunzēlandes triloģiju , jo viennozīmīgi šie abi darbi ir līdzvērtīgi, tikai Montefjores centrālais vīriešu kārtas varonis savos uzskatos un dzīvesveidā ir daudz godprātīgāks un cēlāks. Īsts bruņinieks bez aristokrātiskām saknēm, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc Kitija un Džeks nevar būt kopā. Bet arī tad, kad viņi nolēmuši nepakļauties sabiedrības noteiktiem likumiem un normām, liktenis un cilvēki liek viņu laimei šķēršļus.

Bez abiem centrālajiem tēliem romānā ir ne mazums citu varoņu, kuru likteņi lasītājiem ir ne mazāk aizraujoši. Autore lieliski atklāj katra varoņa raksturu, personības attīstību un rīcības motīvus, kā arī meistarīgi ataino vēsturisko situāciju un konkrētā laika sabiedrību. Rakstniece saviem varoņiem liek doties gan uz Angliju, gan Skotiju, gan tālo Ameriku. Jāuzsver, ka romāns nav stāsts par sliktajiem angļiem un labajiem īriem. Tas ir stāsts par cilvēkiem, to vājībām un spēku, neatkarīgi no nacionālās piederības.

Ļoti aizraujošs romāns, kas patiks visiem Sāras Larkas faniem. Viens no darbiem, kas aizrauj, ievelk un neatlaiž. Jāsaka gan, ka pēc pirmās daļas izlasīšanas lasītājs paliek tāds kā pusēdis. Tā ir tā dīvainā sajūta, kad esi nobaudījis ko gardu, tavas garšas kārpiņas ir aktivizējušās, lai baudītu ko vēl gardāku, bet pavārs paziņo, ka virtuve slēgta. Ļoti ceru, ka apgāds “Kontinents” pavisam drīz Latvijas lasītājiem servēs arī nākamos Deverilu sāgas romānus.

Paskāls Mersjē “Lea”

300x0_lea_978-9934-0-5011-4Paskāla Mersjē  romāns “Nakts vilciens uz Lisabonu” uzskatāms par darbu, ar kuru aizsākās manis kā grāmatu blogeres gaitas. Toreiz likās, ka grāmata rakstīta tieši man un ka tā ir zīme tam, ka mana izvēle bijusi pareizā. Tā nostiprināja manī pārliecību, ka grāmata pati atrod lasītāju īstajā laikā, sniedzot nepieciešamās atbildes. Jau kādu laiku manā īpašumā atradās vēl kāda Paskāla Mersjē grāmata, kuras lasīšanu aizvien atliku. Līdz brīdim, kad šovasar grāmata pati burtiskā nozīmē iekrita man rokās, brīdī, kad mēģināju grāmatu plauktā atrast draudzenei apsolītu grāmatu.

Romāns “Lea” ir aizkustinošs stāsts par neizmērojamu tēva mīlestību pret meitu, kura pēc mātes nāves zaudējusi dzīvesprieku. Šis stāsts sākas ar kādu satikšanos ceļmalas kafejnīcā Provansā, kur liktenim labpaticies savest kopā divus kungus. Adrians Hercogs ir veiksmīgs ķirurgs, kura dzīvi mainījis kāds negadījums uz ielas. Savukārt Marteins van Flīts ir zaudējis visu, kas reiz licis viņam justies laimīgam. Abi kungi kļūst par ceļabiedriem un kopējā ceļojuma laikā van Flīts izstāsta Hercogam stāstu, kas viņam liek pārvērtēt savu dzīvi un viņa attiecības ar paša meitu.

Marteins van Flīts nekad nav uzskatījis sevi par labu tēvu. Ar mazās meitiņas Leas audzināšanu vienmēr lieliski tikusi galā viņa sieva Sesila. Van Flīts ir veiksmīgs zinātnieks, kura dzīve mainās līdz ar viņa sievas slimību un nāvi. Pirms sievas nāves Marteins  viņai apsola, ka parūpēsies par Leu. Pašdisciplīna un pedantiska plānošana ļauj viņam nodrošināt meitai ierasto ikdienu. Tomēr kopš mātes nāves Lea ne reizi nav smaidījusi un šķiet pilnība zaudējusi bērniem tik raksturīgo dzīvesprieku. Meitenes skatiens zaudējis ierasto mirdzumu un van Flīts būtu gatavs uz daudz ko, lai tikai viņa meitas acis iemirdzētos.

Kādu dienu Leu Bernes dzelzceļa stacijā savaldzina nezināmas vijolnieces spēlēts Baha skaņdarbs. Mūzika atstāj uz meiteni tik lielu iespaidu, ka vijoļspēle kļūst par viņas jauno aizrautību. Lea ir kā mūzikas noburta un viņas acīs ir atgriezies sen zudušais mirdzums. Marteins van Flīts ir gatavs uz visu, pat uz noziegumu, lai tikai šis mirdzums meitas skatienā saglabātos un viņa būtu laimīga. Lea ir ļoti talantīga un panākumi neizpaliek, diemžēl šim stāstam nav laimīgu beigu. Šis aizkustinošais un traģiskais stāsts liek aizdomāties par to, cik neizmērojama var būt vecāku mīlestība. Cik daudz reizēm vecāki ir gatavi darīt savu bērnu labā. Un ka reizēm mīlestība pret bērnu neļauj noticēt acīmredzamajam. Tas ir arī stāsts par godkāri, kas diemžēl var kļūt par apsēstību, tas ir stāsts par mūzikas varu, par ģenialitāti, kas robežojas ar vājprātu. Ļoti saviļņojošs un aizkustinošs stāsts Paskālam Mersjē raksturīgajā stilā, kura centrālais tēls ir talantīga personība ar jūtīgu dvēseli, kura diemžēl nespēj izdzīvot reālajā pasaule.

Tas nebūtu Paskāls Mersjē, ja savā romānā izstāstītu tikai vienu stāstu. Paralēli stāstam par Lea, risinās arī paša Adriana Hercoga stāsts par viņa ģimeni un attiecībām ar viņa meitu. Tas ir arī stāsts par abiem nejaušajiem ceļabiedriem. Stāsts par neizmērojamām dvēseles skumjām, kas pielīp arī lasītājam, padarot viņu par aprakstīto notikumu netiešu līdzgaitnieku. Stāsts par Leu un viņas tēvu liek skumt un norauj dvēseles bruņas, ar kurām tu tik cītīgi esi centies pasargāt sevi no sāpēm, vilšanās un skumjām. “Lea” noteikti ir grāmata, kas saraudinās pat visrūdītāko lasītāju. Vēl viens apliecinājums tam, ka Paskāls Mersjē lieliski izprot cilvēku dvēseli, pazīst tās spēku un vājumu. Šis romāns ir savdabīgs piemineklis tēva mīlestībai.

Dace Judina

Gredzens-664x1014Daces Judinas “Gredzens “ir viena no grāmatām, pēc kuras izlasīšanas atkal gribas ticēt tam, ko citi dēvē par muļķīgu ideālismu, kam ar reālo dzīvi nav nekāda sakara. Brīžiem mani pārņem sajūta, ka viņiem taisnībā, ka mana pārliecība ir pašas izdomāti maldi, arhaiskas vērtības, kas mūsdienās jau pasludinātas par zudušām un nevajadzīgām. Taču  tad atnāk kāda zīme vai vēstījums, kas aizdzen visas šaubas un liek atkal noticēt. Šoreiz šis vēstījums ir Daces Judinas romāna „Septiņi vakari” turpinājums „Gredzens”.

Iespējams, ka kāds man nepiekritīs, bet man šī grāmata raisīja ļoti pozitīvas sajūtas. Par spīti šausminošajiem dzimtas noslēpumiem, par spīti tam, ka parādīta cilvēku melnākās īpašības, par spīti salauztajām dzīvēm un likteņiem. Nav tā, ka man nebūtu žēl, ka lasot nenoritētu pa asarai, ka nesāpētu, bet… Es priecājos par krietnajiem, par tiem, kam nepiemīt varaskāre un vēlme iedzīvoties uz citu ciešanu rēķina. Es priecājos, ka tiem krietnajiem iet labi. Es laikam esmu no tiem naivajiem, kas līdz pēdējam elpas vilcienam ticēs labajam katrā cilvēkā un tam, ka vienmēr jāsāk ar sevi un, ka ir jācīnās par sevi un sev mīļajiem. Es cīnos, es nespēju pieņemt upura lomu, mani sadusmo, ja kāds mani nodēvē par upuri vai “mazo nabadzīti”. Tādēļ. atzīšos pavisam godīgi, mani sadusmoja dažu varoņu bezspēcība un samierināšanās ar varmāku. Brālis, kas ļauj otram brālim aizvilt līgavu, kas gaida viņa bērnu. Māte, kas samierinās, ka varmāka vīrs nogalina viņas tikko dzimušo bērnu, jo tas nav viņa bērns. Un daudz citas samierināšanās, upurēšanās… Var jau teikt, tādi laiki, tāds cilvēks. Bija bail. Es zinu, ka es nesamierinātos, es zinu, ka nepaliktu jau pēc pirmā nozieguma pret mani un man mīļajiem. Man upura loma nav pieņemam. Un ja tiešām mana cīnīšanās novestu pie mana gala, mirtu ar apziņu, ka es nepadevos, ka nesamierinājos, jo pa lielam jau tā samierināšanās un padošanas neko nemaina. To, kas reiz izdzīvojuši KGB šausmas, pieredze tam ir vistiešākais apliecinājums. Arī Daces Judinas grāmatā “Gredzens” aprakstītais Kalēju dzimtas stāsts to apliecina. Samierināšanās, klusēšana, baidīšanās neko nemaina – varmāka turpina darīt savus melnos darbus, sagādājot ciešanas arvien vairāk cilvēku. Manā uztverē tas, kurš izvēlas būt upuris vienkārši attaisno savu bezdarbību. Ir taču tik viegli vainot visus, ko vien iespējams vainot, bet pašam raudāt par savu ļauno likteni un tiem, kas apbižo. Ja es izvēlētos būt upuris, necīnītos un nedarītu, mans bērns būtu pusēdis, noskrandis, nelaimīgs un kompleksu nomākts. Manam psihoterapeitam šajā sakarā būtu ko teikt, bet es nevaru atļauties būt vāja. Tieši tāpēc šoreiz, lasot Daces Judinas grāmatu, es no tās smēlos pozitīvo. Es priecājos par krietniem ļaudīm, to attiecībām un cerību, ka pavisam drīz varētu rasties jauna stipra dzimta.

Tāpat kā „Septiņos vakaros” arī šajā darbā Dace runā par dzimtām, kas ir mūsu tautas pamatu pamats. Jo stiprākas būs mūsu ģimenes, jo stiprāka būs mūsu tauta un valsts. Tomēr, ja pirmajā grāmatā autore ir pievērsusies dzimtas māju liktenim, ļaujot caur vienas dzimtas prizmu aplūkot mūsu tautas likteni un vēsturi sākot no baronu laikiem līdz mūsdienām, tad „Gredzens” liek saprast, ka katrs cilvēks pats ir sava likteņa kalējs. Tikai katrs pats ir atbildīgs par savām izvēlēm un rīcību. Ne velti šis ir Kalēju dzimtas stāsts.

Pirmajā grāmata autore pievērsusies pašas Katrīnas dzimtai, izceļot šīs dzimtas sieviešu spēku, kas ļāvis dzimtai izdzīvot. Katrīna ir cienīga dzimtas māju un vērtību mantiniece, kas šo mantojumu nesīs tālāk. Tomēr ģimeni veido divi – vīrietis un sieviete. Savā otrajā grāmatā autore pievēršas Katrīnas drauga Mārtiņa Kalēja dzimtai. Jau pirmajā grāmatā neatstāj sajūta, ka Mārtiņš Katrīnai nav īsti piemērots. Viņš varbūt nav slikts, bet viņi ar Katrīnu neskatās vienā virzienā, viņu vērtību sistēma un dzīves uztvere ir atšķirīga. Romāna nobeigumā gan šķiet, ka viss būs labi, taču otrās grāmatas pirmā nodaļa liecina, ka tā nav. Katrīna, Mārtiņa aicināta, ieradusies viņa vecāku mājās uz kartupeļu talku, par ko priecājas gan Mārtiņa vecāki, gan vecāmāte. Visi cer uz precībām un neviens nenojauš, ka tās patiesībā ir abu attiecību beigas. Iespējams, ka punkts šīm vēl kādu laiku netiktu pielikts, ja ne vecs, brīnumskaists gredzens, ko kartupeļu laukā atrod Katrīna. Gredzena atrašana atklāj Katrīnai Kalēju dzimtas stāstu, kurā spilgti tiek izgaismoti gan dzimtas krietnākie, gan nekrietnākie pārstāvji. Ja stāstā par Ozola dzimtu grožus savās rokās turēja sievietes, tad Kalēju dzimtā vienmēr noteicēji bijuši vīrieši. Viņi arī vienmēr bijuši tie, kas izvēlējušies iet krietnus vai nekrietnus ceļus. Viņi ir tie, kas izkaluši savas ģimenes laimi. Šajā dzimtā netrūkst krietnu vīru, bet ir arī tādi, kurus vairāk interesējusi nauda, vara un slava. Ir tādi, kas nav vairījušies slepkavot, nodot, sist sievas un iedzīvoties uz citu nelaimes rēķina. Principā tas nav nekas pārsteidzošs, jo domāju, ka katrā ģimenē ir pa savam skeletam, noslēpumam un melnai avij. Katrs pats ir savas laimes kalējs un katrs pats, neatkarīgi no vecāku audzināšanas, izcelsmes un izglītības izvēlas, kā nodzīvot savu dzīvi, ko uzskatīt par vērtību. Tas skaidri atklājas Kalēju dzimtas stāstā. Līdz ar gredzena atrašanu tiek atklāts pēdējais dzimtas noslēpums, kam vajadzētu likt pārvērtēt nu jau Katrīnas bijušajam draugam Mārtiņam, kādu ceļu viņš izvēlēsies iet, un vai viņš ir ko sadzirdējis no Katrīnas un viņa paša vecāku teiktā. Tagad ir atkarīgs tikai no paša Mārtiņa.

Varētu domāt, ka romāns beidzas uz skumjas nots, jo Katrīna ir palikusi viena un cerības par jaunas stipras ģimenes rašanos ir zudušas. Tomēr tā tas nav. Jo Katrīna ir sastapusi cilvēku ar līdzīgām vērtībām, interesēm un vēlmēm. Viņa ir sastapusi līdzvērtīgu partneri, kurš ir gatavs kļūt par viņas balstu, aizstāvi un domubiedru. Tieši šī sižeta līnija lika man atkal noticēt, ka viss ir iespējams un mans priekšstats par to, kādām vajadzētu būt attiecībām starp vīrieti un sievieti, lai rastos stipra ģimene, nav pašas radīta ilūzija. Man ļoti patika visi Kalēju dzimtas stiprie vīri, kas dzīvojuši saskaņā ar sirdsapziņu un godaprātu, taču vislielākās manas simpātijas ieguva tieši Katrīnas kaimiņš Kaspars, kas simbolizē spēcīgu, izglītotu un mūsdienīgu vīrieti, kas spēj piecelties arī pēc vislielākajiem likteņa triecieniem. Taču Dace Judina nebūtu Dace Judina, ja visā notiekošajā neievītu ko mistisku un maģisku. Kā gan lai citādi izskaidro to, ka slavenais Kalēju dzimtas gredzens pirms četrsimts gadiem kaldināts kādam Kaspara sencim Nordenam, kura pēcteči laika gaitā mūspusē pārtapuši par Ziemeļiem. Kalēju-Nordenu dzimtas sāga lieliski parāda, ka nav nozīmes tam, kas esi pēc izcelsmes. Nozīmē ir tikai tam, ko tu savā dzīves laikā uzskati par vērtību.

Pēc romāna „Gredzens” izlasīšanas pārņem ļoti pozitīva noskaņa un rodas pārliecība, ka ar mums te Latvijā viss būs labi, neskatoties ne uz ko, jo mums ir un būs stipras dzimtas. Manuprāt tas ir tieši tas, kas nepieciešams mūsu valsts simtgadi sagaidot.

Katrīna Pankola

vel-viena-dejaJau kādu laiku, klejojot pa grāmatu veikaliem, kaut kur ar tālāko acu kaktiņu esmu manījusi apgāda “Kontinents” izdotās grāmatas, kuras nodēvētas par “jauno franču līniju”. Atnākot vasarai un atvaļinājuma laikam, nolēmu, ka pienācis laiks papētīt, kas tad īsti slēpjas zem šī nosaukuma un manā īpašumā nonāca vairākas Katrīnas Pankolas (Katherine Pancol) grāmatas.

Autore pati dzimusi Marokā, pēc izcelsmes francūziete. Pēc ģimenes pārcelšanās uz Franciju studējusi literatūru. Savā laikā strādājusi gan kā franču, gan latīņu valodas skolotājā, gan žurnālisti. Katrīnas Pankolas grāmatas tulkotas vairāk kā 25 valodās un ir kļuvušas par iecienītu lasāmviela dažādos pasaules nostūros. Pankolu mēdz dēvēt par sīvus sieviešu tiesību aizstāvi, kas spējīga kafejnīcā iekraut pa aci vīrieti, kurš fiziski aizskāris savu draudzeni, ar kuru strīdējies. Par sievietēm, to spēku un vājumu ir arī Pankolas grāmatas. Šoreiz par vienu no šīs autores darbiem “Vēl viena deja”.

Romāns “Vēl viena deja” ir stāsts par sešiem bērnības draugiem, kas izauguši uz vienas ielas un kurus saista kopēji pārdzīvojumu. Sešinieku veido četras draudzenes: Klāra, Lisila, Agnese, Klāras brālis Filips un jaunais talantīgais gleznotājs Rafs. Abiem vīriešiem ir sava loma sešinieka dzīvē un romānā aprakstītajos notikumos, taču tā centrā ir visas četras draudzenes, viņu draudzība, sevis meklējumi, sapņi, zaudējumi un savstarpējās attiecības. Katra no sievietēm dzīvo savu dzīvi, reizi mēnesī satiekas meiteņu vakarā, uztic viena otrai savu bēdu un šķietami šo četrotni nevien nespēs šķirt vai sanaidot.  Taču tad nāk notikums, kas draudzeņu dzīvi apgriež kājām gaisā. Katrai no varonēm nākas stāties pretī savām vislielākajām bailēm, saprasts, kas tad ir tas, ko viņas vēlas, kā arī iepazīt pašām sevi un pārvērtēt savu draudzību, jo reizēm draugs var izrādīties pats lielākai ienaidnieks.

Autore ļoti meistarīgi atklāj katra varoņa dzīves uztveri, pārdzīvojumus un patieso būtību. Viņa parāda katru niecīgāko niansi, katru pārdzīvojumu, katru notikumu, kam ir bijusi būtiska nozīme konkrētās personības veidošanās procesā jau no agras bērnības. Nevienam no varoņiem nav bijusi harmoniska bērnība. Katram no viņiem ir bērnības traumas un pārdzīvojumi, ar kuriem viņi ir tikuši vai gluži otrādi nav tikuši galā. Katrs no viņiem cenšas būt laimīgs atbilstoši savai dzīves izpratnei, sirdsapziņai un savai vērtību skalai. Kādu vada dusmas, kādu skaudība, kādu bailes, bet kāds grib būt uzmanības centrā. Tikai no katra paša ir atkarīgs, kāda turpmāk izvērtīsies viņa dzīve un cik laimīgs viņš būs.

“Vēl viena deja” ir stāsts par cilvēku attiecībā, stāsts par to, ko cilvēki saprot ar vārdu mīlestība. Kādam tā vienkārši ir un viņš pats ir mīlestība. Kāds varbūt to nespēj saskatīt. Vēl kāds no tās bēg, smīnot un ironizējot par to. Kāds tic, ka otra cilvēka mīlestība ir tik stipra, ka spēj piedot vislielāko nodevību, bet kāds ir pārliecināts, ka mīlēt var piespiest. Tikai dzīve parādīs, kuram no viņiem ir taisnība. Varbūt nevienam…

Šī grāmata lasītājos rosina diskusiju ar sevi, liek aizdomāties un mēģināt saprast, kāda tad īsti ir mana dzīve. Tā katrā no varoņiem ļauj saskatīt kaut ko no sevis, kā arī liek izvērtēt, cik daudz man dzīvē ir dots un cik daudz no tā varbūt es pat nepamanu un nenovērtēju.

Laima Kota

mana-turku-kafija-6a9Vai tu zini kāds ir turks? Kāda ir turka dvēsele? Kas turkam ir pats svarīgākais un kas pie turkiem tiek godā turēts?

Par turkiem pasaulē klīst ļoti daudz stereotipi un ne vienmēr tie ir tie pozitīvākie. Mans vācu priekšnieks kādā lietainā dienā, savācot no lauka strādniekus, aizcirta pieskrējušam turkam deguna priekšā auto durvis un skaļi nosmējās: “Tā smirdīgā turku pakaļa manā mašīnā nekāps!” Holandē kāds holandiešu paziņa, kas prot latviešu valodu, redzot, ka blakus mājā ievākušies turki, noteica: “Re, kur sūdi! Tādi riktīgi smirdīgi sūdi!”  Tas gan man bija pārsteigums, jo jau tad un arī tagad uzskatu, ka holandieši ir viena no tolerantākajām valstīm imigrācijas jautājumos, vismaz cilvēki, ko pazinu tādi bija un ir. Taču to atceroties man gribot negribot bija jāsmīn, kad Eiropas valstu pārstāvji, pārmeta, ka Latvijas iedzīvotāji nav toleranti un ir pat rasistiski noskaņoti, jo nav sajūsmā par to, ka jādod patvērums Sīrijas bēgļiem. Vai tad pašiem tas baļķis acī nemaz negrauž?

Latvijā meitenes, kas iepazinušās ar turkiem tiek biedētas ar harēmu, mūžīgajiem lakatiem ap galvu, bezierunu paklausību vīram un verdzenes likteni līdz mūža galam. Es pati ar turkiem esmu saskārusies pavisam mazliet. Hāgā zināju tikai vienu turku. Skaistu kā bildi un savos deviņpadsmit bija iemīlējusies no pirmā acu skatiena. Diez kā tas būtu beidzies, ja mūsu ceļi krustotos vairāk par vienu reizi. Vācijā strādājot melleņu plantācijā satiku citādus turkus: vairākas ģimenes, kas lielākoties bija pārstāvētas no sievietēm un bērniem, bet pa vidu kā gailis vienmēr rosījās arī pats ģimenes galva, kas arī pieskatīja, lai viņējie netiktu “apbižoti”. Mēs latvieši, lietuvieši, igauņi un poļi no turkiem turējāmies pa gabalu. Skaļie turki, kas savā starpa sasaucās mums nesaprotamā valodā mūs biedēja, lai gan… visticamāk, viņi par mums domāju to pašu. Un galu galā, mēs jau arī ne vienmēr sapratām, ko runā poļi, lietuvieši vai igauņi savā mēlē. Taču mēs visi dzīvojām uz vietas plantācijā un savā starpā ne tikai komunicējam, bet arī sadraudzējāmies, iemīlējāmies. Mūsu ikdiena meža vidū līdzinājās savdabīgam realitātes šovam. Kut kur aiziet lielākoties sezonas laikā bija maz iespēja. Taču turki darba dienas beigās sakāpa savos auto un aizbrauca, bet jau nākamajā dienā melleņu rindā atskanēja turciskais: “Čabuk, čabuk!” Taču ne par bēgļiem, rasismu vai tautu savstarpējo netoleranci šoreiz ir stāsts, jo šeit var runāt par konkrētiem cilvēkiem nevis tautu. Šoreiz par Laimas Kotas grāmatu “Mana turku kafija” un to kā viņa savus un arī manus stereotipus par turkiem lauza.

Esmu lasījusi dažus Laima Kotas agrāko laiku darbus. Tos, ko viņa sarakstīja laikos, kad tika dēvēta citā uzvārdā. Man patika. Taču tad nesen pie manis nonāca viņas sarakstītā “Miera ielas vilkme”. Kauns atzīties, bet es nespēju šo grāmatu izlasīt!!! Nepatika, neaizrāva un likās pilnīgs murgs. Visticamāk, neesmu šai grāmatai vēl nobriedusi. Gluži tā pat kā Muntes “Stāstam par Sanmikēlu” – grāmatu, kurā nespēju ielasīties, lai arī ar visām maņām sapratu, ka laba.

“Man turku kafija” man atšķirībā no “Miera ielas vilkmes” patika. Pat ļoti. Grāmata piesaista jau ar savu noformēju. Paskatoties uz grāmatas vāku neviļus rodas māju sajūta. Gribas saritināties uz dīvāna ar kafijas krūzi rokā. Savukārt zeltītās priekšlapas, liek domāt par ko ļoti stabilu, vērtīgu, ko tajā pašā laikā nevar izmērot nekādā naudā.

Laima Kota caur grāmatu ļauj lasītājam atklāt Turcijas garšu, izgaršot to pa malkam vien, lēni un nesteidzīgi, baudot un sagaršojot pašu smalkāko niansi. Rakstot par turkiem, viņu ikdienu, kultūru un vērtībām, rakstniece runā ar ļoti lielu pietāti, taču tajā pašā laikā nezaudējot sevi kā latvieti. Ir lietas uz kurām viņa lūkojas ar latvietim raksturīgo piesardzību un skepsi, ir lietas, ko viņa apbrīno un ir lietas, kurās saskata līdzību ar mums latviešiem.  Mums eiropiešiem turki šķiet skaļi, uzmācīgi, pārāk pašpārliecināti. Un ir jau grūti to pieņemt, ja pats dzīvo pēc principa “Nu ko tad es? Es taču esmu mazs nabadziņš. Es taču tā nevaru. Ko citi par mani padomās? utt.” Taču pēc “Manas turku kafijas” izlasīšanas sapratu, ka šai pašpārliecinātībai ir  iemesls. Turki mīl savu zemi un lepojas, ka ir turki. Lasot grāmatu manī apbrīnu radīja tas ar kādu cieņu turki izturas pret savu dzimtu, ģimeni un tradīcijām, pat ja no malas varbūt tā tas nemaz neizskatās. Kaut mēs latvieši tik ļoti turētos pie šīm no senčiem mantotajām vērtībām.  Kaut mēs spētu ar tik pat lielu pašpārliecinātību vērsties pret ikvienu, kas pret šīm vērtībām izturas ar necieņu.

Grāmata pilnīgi sagrāva manu iespaidu par “nabaga turku sievietēm”, jo kā izrādās katrai turku sievietei ap plaukstas locītavu zvīļo nodrošinājums gadījumam, ja liktenis iegrozās tā, ka ar visu jātiek galā pašai. Taču arī grūtos brīžos viņai ir kas vērtīgāks par zeltu – viņas dzimta, draugi un paziņas, kas atbalstīs un palīdzēs. Kāds noteikti iesauksies: Bet kā tad ir ar stāstiem par ļaunajiem turku vīriem, ar noziegumiem, kas veikti tradīciju un ticības vārdā? Tiem es gribētu atbildēt ar visiem sen zināmu frāzi: Katrā ģimenē ir savas melnās avis, neatkarīgi no tautības. Un lai nu kam, bet mums latviešiem, kurus vēstures gaitā maluši daudz dažādas varas un sistēmas, vajadzētu to zināt vislabāk. Katrā trešajā dzimtā atrodama pa melnajai avij vai puspuvušam ābolam, par ko cenšas nerunāt vai mēģina iegrūst dziļi, dziļi skapī.

Laimas Kotas “Mana turku kafija” ir ļoti kolorīts un aizraujošs lasāmgabals, kurš lauž stereotipus un ļauj iepazīt, manuprāt, ļoti apbrīnojamu tautu.