Carpe diem!

jūnijs 2018
P O T C P S Sv
« Mai    
 123
45678910
11121314151617
18192021222324
252627282930  

Historia

Igors Kudrjavcevs

lejupielāde“Prieks ir spēka pazīme. Stipri cilvēki bieži mēdz būt priecīgi, turklāt priecājas pat dažādu sīku un nenozīmīgu iemeslu dēļ. Stipriem cilvēkiem nav baiļu, tātad nav arī naida. Viņi ir pārliecināti par sevi un grūtos brīžos apzinās, uz ko ir spējīgi. Viņus piepilda Miers un rāms Prieks.”

Tā par Prieku un tā spēku savā grāmatā “Prieka spēks” stāsta Latvijā pazīstamais ārsts un ciguna skolotājs Igors Kudrjavcevs, par kura spēcīgo harizmu man nav ne mazāko šaubu. Pati par to pārliecinājos klātienē apmeklējot šīs grāmatas prezentāciju. Domāju, ka lielākā daļa klātesošo gluži tāpat kā es bija viņa neatvairāmās personības pārņemti. Autors nevairījās savas prasmes demonstrēt visiem klātesošajiem strāvojot ūdeni. Kā varēju noprast pasākumā piedalījās daudzi no Igora Kudrjavceva pacientiem, kas pateicoties viņam veiksmīgi spēj likt lietā savus iekšējos resursus.

Jāsaka, ka šī grāmata man – nemiera garam bija īsts pārbaudījums. Sevišķi grūti bija izpildīt autora norādījumus par to, kā šī grāmata lasāma – lēni, ar prieku un ik pa brīdim apstājoties, lai pārdomātu izlasīto. Es tiešām centos, bet nevaru apgalvot, ka pilnībā izpildīt šos nosacījumus. Iespējams, ka mana personība līdz šai grāmatai vēl nav izaugusi. Tomēr tieši to, kas bija nepieciešams man, es tajā atradu.

Autors grāmatā izceļ Prieka nozīmi katra cilvēka dzīvē, tā labvēlīgo ietekmi un to kā neļaut šim resursam izsīkt. Prieks palīdz tikt galā ar stresu, veselības problēmām un palīdz paveikt iecerēto. Viņš zinātniski pamato Prieka labvēlīgo ietekmi uz cilvēka organismu, sadalot tos hormonos, precīzāk sakot “laimes hormonos”. Taču viņš neaprobežojas tikai ar teorijas skaidrošanu, bet lasītājiem sniedz praktiskus padomus un apraksta dažādus vingrinājumus, ar kuru palīdzību sajusties labāk. Autora valoda ir lasītājam labi saprotama un viss aprakstītai tiek ilustrēts ar piemēriem no paša autora pieredzes.

Grāmata ir interesanta, bet jāsaka godīgi, es no tās laikam izmantošu tikai pāris no autora ieteikumiem, kas man tiešām likās noderīgi. Pārējam man gan laikam pietrūkst pašdisciplīnas un nepieciešamā vieduma, spēja saglabāt mieru. Es vēl tikai mācos sevi rast Miera un Prieka spēku, bet ar nemierīgām domām tas diezko labi nevedas. Domāju, ka kāds noteikti realizēs visus šajā grāmatā aprakstīto, bet katrs, kas to izlasīs noteikti tur atradīs ko tieši viņam noderīgu.

Māra Rikmane “Mārdadzis”

Foto: LA.lv

Foto: LA.lv

Tie, kas reiz dzīvē mēģinājuši plaukstām apskaut mārdadzi, zina, cik sāpīgs un skaudrs šis apskāviens mēdz būt. Bez vīnsarkanas asinslāses pirkstgalā neiztikt. Taču tas nevienu neattur jūsmot par mārdadža skaistumu un majestātiskumu. Gluži kā mārdadzis skaista, aizraujoša un reizēm līdz kaulam dzeloša ir arī cienījamās latviešu mākslinieces, grafiķes, grāmatu ilustratores Māras Rikmanes grāmata – dienasgrāmata “Mārdadzis”, ko izdevusi izdevniecība “Latvijas Mediji”.

“Mārdadzi” varētu nosaukt par mākslinieces Māras Rikmanes dienasgrāmatu antaloģiju. Šajā grāmatā nopublicēti interesantākie un nozīmīgākie gabaliņi no mākslinieces dienasgrāmatām, kuras viņa raksta jau kopš piecpadsmit gadu vecuma. Tā kā dienasgrāmata ir rakstu darbs, kas sākotnēji tikusi rakstīta paša rakstītāja priekam un personīgai lietošanai, grāmatā publicētie gabaliņi ļauj izsekot ne tikai hronoloģiskajiem notikumiem autores dzīve, bet arī bez bez jebkādiem aizplīvurojumiem sekot līdzi viņas pārdzīvojumiem, jūtu pasaulei, personības izaugsmei. Autore sarunā ar sevi ir maksimāli atklāta un pauž savu viedokli, sajūtas, vērojumus un pārdomas gan par saviem līdzgaitniekiem: māksliniekiem, rakstniekiem, dzejniekiem, mūziķiem un citiem ar kultūru un mākslu saistītiem cilvēkiem, gan par mākslā un valstī notiekošo, gan par pašas ģimeni un radiniekiem. Viņa nebūt ne neizsakās maigi, baidoties kādu aizvainot, bet tas lasītājam ļauj saskatīt cilvēku, kas bieži vien ticis slēpts aiz neaizskaramā mākslinieka oreola. Mani, lasot šo grāmatu, aizrāva tas kā tika parādīti cilvēks, kas vienlaikus ir ģeniāls un bezgala talantīgs, bet tajā pašā laikā grēcīgs un līdz nelabumam sīkumains un mietpilsonisks. Māra Rikmane caur savām dienasgrāmatām ļoti talantīgi parāda ne tikai cilvēkus, bet arī laikmetu. Padomju gadi, pārmaiņu laiki un mūsdienas. Autore ir ļoti vērīga, viņas skatienam un dienasgrāmatai secen nepaiet nekas, ne nesakārtotā valsts politika, ne līdzgaitnieku mīlestība, ne naids, nodevība vai liekulība. Māksliniece norauj maskas no daudzu sejām un arī pati gluži atkailināta nostājas lasītāja priekšā. Tas ir apbrīnojami un ļoti, ļoti drosmīgi.

Manā vērtējumā šī grāmata ir līdzvērtīga nesen izdotajam Valda Rūmnieka darba “No Mežaparka līdz Murjāņiem”. Abas šīs grāmatas lasītājam palīdz nokļūt mākslinieku, rakstnieku un citu inteleģences pārstāvju pasaulē, ļaujot izprast gan laikmetu, gan cilvēkus, gan vidi.

Lūsinda Railija

300x0_perlu_masa_mazvaksSeptiņas zvaigznes debesīs – sešas māsas uz zemes, tik tuvas un tik atšķirīgas… Viena ir pirmā, otra no vēja, trešā pār ēnām valda, bet par ceturto lūk turpmākais stāsts. :)

Lūsindai Railijai tiešām piemīt apbrīnojama mērķtiecība un pašdisciplīna. Apbrīnoju viņu par viņas milzīgajām darbaspējām. Toreiz, kad biju uz tikšanos ar šo talantīgo rakstnieci un klausījos to, ko viņa stāsta par iecerēto septiņu māsu sēriju, es to uzskatīju par plānu, kas rakstniekam varētu būt diezgan liels izaicinājums. Taču šķiet tāda lieta kā radošā krīze, pašdisciplīnas trūkums, ikdienas klapatas, viņai nav nekāds šķērslis iecerētā paveikšanai. Viena aiz otra nemainīgā regularitātē pie lasītājiem ir nonākušas visas viņas iecerētās septiņu māsu sērijas grāmatas ( “Septiņas māsas” , “Vētru māsa” , “Ēnu māsa” ). Tagad lasītājiem ir iespēja sekot līdzi arī ceturtās māsas – Sese piedzīvojumiem, kas aprakstīti ceturtajā šīs sērijas romānā “Pērļu māsa”.

Jāsaka, ka tieši Selīnas jeb Seses stāstām es jutu līdzi viskvēlāk. Jā, visas iepriekšējās grāmatas un māsas ir brīnišķīgas, taču mazliet neveiklā un varbūt ne īpaši smalkjūtīgā Sese tiešām ir iekarojusi manu sirdi. Varbūt pie vainas tas, ka arī man pagāja diezgan ilgas laiks līdz spēju pieņemt sevi tādu kāda esmu, nedomājot, ka esmu lempīga, neveikla, nepieklājīga, pārlieku skaļa un ka ar mani vienmēr notiek tā kā nenotiek ar citiem. Tikai tagad saprotu, ka tieši centieni iekļauties, būt tādai kā pārējie ir bijis iemesls gan manam lempīgumam, gan visam pārējam, jo cilvēks nevar iet pret savu būtību. To darot viņš gribot negribot kļūst smieklīgs un neizsakāmi daudzu kuriozu galvenais varonis.

Ceturtās māsas stāsts ir vislabākais stāsts, jo parādā Sese ceļu pretī sev. Tas parāda, ka tikai pieņemot sevi, akceptējot sevi un esot pats cilvēks var kļūt laimīgs. Meklējot savas saknes Sese atrod pati sevi un saprot, ka viņai nav par ko kaunēties un ka viņa ir neizsakāmi talantīga, lai arī ko neteiktu viņas mākslu studiju pasniedzēji. Brīnišķīgs personības izaugsmes stāsts.

Katrā savā romānā Lūsinda Railija aizved lasītāju uz kādu zemi, iepazīstinot ar tās dabu, kultūru un vēsturei. Romāns “Pērļu māsa” aizved uz svelmaino Austrāliju, kur Sese saprot, ka ir cēlusies no ļoti bagātas un talantīgas dzimtas, kas savlaik ļoti ietekmējusi tur mītošās sabiedrības ieradumus un sadzīvi. Sese vecvecmāmiņa ir pirmā sieviete, kas drosmīgi metusies apgūt pērļu biznesa aizkulises, brīdī, kad viņas vīra uzņēmums neatrodas visai spožā situācijā. Turklāt viņa tikko ir kļuvusi par atraitni. “Pērļu māsa” ir arī burvīgs mīlas stāsts, kurš izceļ cilvēku vājības un kļūdas, kas izdarītas baidoties no sabiedrības nosodījuma. Tieši bailes būt atšķirīgiem, neiekļauties sabiedrības noliktajos rāmjos ir tās, kas sarežģī ļoti daudzu likteņus un laupa tiem iespēju būt laimīgiem.

Man tiešām bija ļoti grūti šķirties no šīs māsas, taču sirdi silda apziņa, ka viņai viss izdosies. Tādēļ ar lielu nepacietību gaidu abu pēdējo māsu stāstus, kas šķiet vienai no viņām – Tīgijai sākas brīdī, kad viņas dzīvība karājas mata galā.

Sāra Šūmeikere

lejupielādeŠarlotes Brontē romāns “Džeina Eira” jau sen kā ierindots pie pasaules literatūras klasikas un aizrauj dažādu paaudžu lasītājus jau vairāk nekā 170 gadus un domāju, ka neviens vien man piekritīs, ka šis darbs ir lielisks. Par to liecina gan dažādas šī romāna kino-ekranizācijas un dažādu laikmetu autoru mēģinājumi uzrakstīt Šarlotes Brontē romānam veiksmīgāku vai mazāk veiksmīgākus turpinājumus. Pārsvarā tie ir bijusi stāsti no Brontē romāna galvenas varones Džeinas skatu punkta, taču man vienmēr ir bijis interesanti uzzināt, kas sakāms par visu laiku romantiskāko literāro varoni nodēvētajam misteram Ročesteram. Tādēļ ļoti nopriecājos, kad pamanīju, ka izdevniecība “Latvijas Lediji” izdevuši amerikāņu rakstnieces Sāras Šūmeikeres romānu “Misters Ročesters”. Man patika, pat ļoti patika!

Jāsaka, ka Sāra Šumeikere tiešām ir ļoti talantīga rakstniece. Viņas romāns aizrāva jau no pirmās lapaspuses un neiemīlēt Edvardu Ročesteru ir pilnīgi neiespējams. Autore ļoti labi parāda galvenā varoņa personīgo attīstību no agras bērnības līdz pat mums jau zināmajiem notikumiem. Viss ir loģisks un skaidri saprotams, lasot darbu nerodas neviens lieks jautājums vai šaubas par vienu vai otru Edvarda rakstura šķautni vai rīcību. Empātijas pret viņu lasītājs izjūt jau ar pirmo romāna lapaspusi. Pirms ķēros pie romāna lasīšana mazliet baidījos, vai autores rakstības stils, leksika atbildīs laikmetam, vai nebūs pārāk “salds”, ņemot vērā faktu, ka sieviete raksta no vīrieša skatupunkta, pie tam nevis šāda tāda vīrieša, bet gan no angļu aristokrāta, kam nepiedienas izrādīt pārāk daudz emocionalitātes. Mazliet baidījos vai misters Ročesters nebūs padarīts par nerru. Bažām nebija iemesla. Autore tiešām lieliski realizē savu ieceri un šī romāna lasīšana man sagādāja neizsakāmu prieku. Var teikt, ka autorei veiksmīgi izdodas aizvest lasītāju uz laikmetu, kad dzīvojuši viņas romāna varoņi. Šo romānu droši var nodēvēt par šīs vasaras romānu, jo tā noteikti būs brīnišķīga lasāmviela gan baudot saules glāstus pie jūras, gan slēpjoties no saules tveices dārza pavēnī. No tā, ka romāns ir diezgan biezs baidīties tiešām nevajag, jo pēc tā izlasīšanas secināsiet, ka labprātāk būtu turpinājuši lasīt. :)

Sebastians Ficeks “Astotā nakts”

33386598_1904791869555055_5394270982934364160_nSebastiana Ficeka vārds manu uzmanību piesaistīja atrodoties ceļojumā Vācijā, Dortmundē. Nokļuvu īstā literatūras mīļotāju paradīzē – grāmatu veikalā trijos stāvos. Otrajā stāvā lielākā daļa tirdzniecības zāles bija veltīta tieši dažādiem trilleriem. Un ticiet man, lai arī piedāvājumu klāsts bija milzīgs, Sebastiana Ficeka daiļrade aizņēma ļoti daudz no šī žanra literatūrai atvēlētās vietas. Ficeks bija visur, lai kur tu neskatīties. Viss liecināja par to, ka Vācija Ficeku tiešām mīl. Tad nu arī atcerējos, ka ar grāmatu apgāda “Kontinents” gādību arī manā īpašumā ir nonākusi viena no šī autora grāmatām, kas jau kādu laiku par sevi atgādina no lasāmo grāmatu plaukta.

Jāsaka, ka vāciešiem ir taisnība. Sebastianam Ficekam ir talants radīt aizraujošu, nervu kutinošu un pārsteidzošu darbu. Tieši tāds ir viņa darbs “Astotā nakts”. Tēma, ko Ficeks skar, ir visai būtiska mūsdienu cilvēka ikdienas kontekstā. Autors lieliski parāda problēmu, ko savos pēdējo gadu darbos aktualizē arī latviešu rakstniece Dace Judina. Runa ir par sociālo tīklu ietekmi uz cilvēku prātiem un vērtībām, par internetu kā spēcīgu instrumentu un līdzekli, ar kura palīdzību var ietekmēt milzīgas cilvēku masas visā pasaulē. To par ko Judina brīdina un pa druskai (pa druskai, jo tikko tiek dots vairāk, tiek kliegts, noliegts un lādēts :) ) iebaro mūsdienu sabiedrībai, lai tā aizdomātos, Ficeks parādā ļoti brutālā un nežēlīgā veidā. Jo savādāk to nevar nosaukt. Romāna galvenais varonis Bens neko nezina par internetā klīstošo interaktīvo spēli “Astotā nakts”, kuras ietvaros ikviens, samaksājot konkrētu naudas summu var nominēt kādu cilvēku, kuru tavuprāt vajadzētu nogalināt. Bens ar šo spēli neko nezina, jo dzīvo reālajā dzīvē un ar sociālajiem tīkliem neaizraujas. Taču visa Vācija un liela daļa pārējās pasaules ir aktīvi iesaistījušies šajā spēlē un nominējuši savu kandidātu. Spēles radītāji stāsta, ka pienāks diena, kad tiks nosaukti divi no astotās nakts kandidātiem, kurus ikvienam būs tiesības nogalināt, nesaņemot par to sodu. Tas, kurš nogalinās vienu no abiem kandidātiem, balvā saņems desmit miljonus eiro. Miljoniem cilvēku gaida Astotnakts atnākšanu, bet Bens par to neko nezina līdz brīdim, kad ierauga ekrānā uz kāda nama sienas savu foto un paziņojumu, ka viņš ir desmit miljonu vērts medījums. Bens vairs nekur nevar justies droši, tāpat kā otrs medījums, kāda psiholoģijas fakultātes studente. Ir pienācis mirklis, kad pasaules sabiedrība parāda savu patieso seju. Turklāt spēle iesaistās dalībnieki, kas sāk diktēt abiem upuriem savus noteikumus un spēles radītājs nemaz ar to nav mierā…

Šis Sebastiana Ficeka darbs ļoti prasmīgi parāda cik bīstams savienojums ir varaskāre, naids, sociālie tīkli un nauda. Kā zinoši cilvēki var manipulēt ne tikai ar dažiem, bet daudziem cilvēkiem. Pāris video, labas datorprasmes, talants manipulēt ar cilvēku vājībām un tu jūties bezmaz kā pasaules karalis, kuram nav nekādu ierobežojumu, ne grama cilvēcības, jo mērķis attaisno rīcību. Par laimi gan galu galā katrs saņem pēc nopelniem un jāsaka, ka mīklas atrisinājums ir visi negaidīt un pārsteidzošs.

Var jau teikt, ka autora aprakstītais ir pārspīlējums, neveselas fantāzijas auglis, bet… Ja tas tiešām ir tik nekaitīgi, kāpēc gan pastāv tādas interneta spēlēs kā “Zilais valis”, kāpēc gan jaunieši viens pēc otra metas pildīt daznedažādus izaicinājumus un kādēļ gan pat pirmklasnieks, kam vēl slapjš aiz ausīm sapņo par savu youtube kontu?

Mans simtgades prieks: 100 pasakas, 100 mākslinieki un 100 gadi

Latvijas simtgades tēma tiek daudzināta vismaz 3 gadus. Gandrīz katrs pēdējo gadu kultūras pasākums norisinās zem Latvijas simtgades karoga. Man personīgi tas rada divejādas sajūtas: aizkaitinājumu un prieku.

Aizkaitinājums kā dusmu mākulis briest ikreiz, kad redzu, ka it kā simtgades  svinību mērķim pa labi un kreisi bez apdomas tiek šķiesta valsts nauda, kuru varētu izmantot lietderīgāk. Es dusmojos, ka šo Latvijas simtgades tēmu sprauž vietā un nevietā. Diez  vai lielāka daļa skolu jauniešu, kuriem pēdējo triju gadu laikā, lai kādā pasākumā viņi nepiedalītos atkal un atkal priekšā tiek likta valsts simtgade, ir kļuvuši patriotiskāk noskaņoti kā iepriekš. Ticiet man, vienā brīdī tas piegriežas. Ne velti saka, kas par daudz, tas par skādi. Turklāt simtgades birka tiek pielikta pat visneiedomājamākajām lietām. Tas tiešām tracina!

Taču man ir arī milzīgs prieks par kolosālām filmām, teātra izrādēm, mākslas darbiem un grāmatām, kas tapušas par godu mūsu valsts simtajam gadam. Un es ticu, ka liela daļa no tiem tik pieminēt arī mūsu valsts divsimtajā dzimšanas dienā.

32738959_1897293476971561_332406330994196480_nViens no maniem simtgades priekiem ir grāmatu apgāda “Zvaigzne ABC” izdotais pasaku krājums “Latviešu tautas pasakas”, kurā apkoptas 100 dažādas pasakas, bet tās ilustrējuši 100 Latvijas mākslinieku.

12. maijā tirdzniecības centrā “Plaza Rīga” radošā gaisotnē notika šīs grāmatas atvēršanas svētki. Kā jau kārtīgā ballītē neiztikt bez dažādām aktivitātēm. Sanākušajiem bija iespēja uz brīdi pašiem tapt par īstiem māksliniekiem zīmējot kaķi. runcisNosacījums atstāt zem zīmējuma parakstu bija obligāts, jo kā solīja pasākuma vadītāja, kādam no māksliniekiem būs iespēja savu zīmējumu ieraudzīt uz zīmēšanas albuma vāka. Turpat norises vietā pulcējās daļa no plašās grāmatu mākslinieku saimes, kuri pastāstīja par sevi, savu veikumu un nākotnes plāniem. Ikviens, kas vēlējas varēja ar mākslinieku aprunāties un iegūt autogrāfu.

kukaBieži vien pasakas beidzas ar frāzi: Es tur biju, mutē putnu pienu lēju… Arī šoreiz par putnu pienu bija padomāts un ikviens no klātesošajiem varēja nobaudīt neizsakāmi gardo kūku. Kūka tiešām bija brīnišķīga gan pēc garšas, gan izskata, tāpēc vislielākie komplimenti konditoriem, kas to tapinājuši par godu šim pasākumam.

klav2Pēc mielošanās lieli un mazi tika aicināti uz meistardarbnīcām, kur tapa skaistas grāmatzīmes un sapņu ķērāji. Šo iespēju lielākoties izmantoja bērni, taču sapņu ķērāju radīšana, kā novēroju, bija aizrāvusi arī dažu labu mākslinieka. klavs1Šeit bija arī iespēja tikt pie mākslinieces radīta, unikāla kaķa “tetovējuma”. Kā teica mans astoņgadnieks: Viss bija brīnišķīgi, bet pat labākais ir tas, ka es to varu nofotografēt ar savu jauno fotoaparātu. :) Paldies apgādam “Zvaigzne ABC” par jaukajiem pasaku svētkiem!

Grāmata jau pati par sevi ir neizsakāma vērtība, jo tajā apkopota viena no mūsu tautas bagātībām – pasakas, kas ir mazākais desmit reizes vecākas par mūsu valsti. Pasakās ir ierakstīts katras nācijas psiholoģiskais kods un zemapziņa. Šīs pasakas parāda mūsu tautas dzīvesgudrību un spēju pasmieties pašiem par sevi. Tās jau pašas par sevi ir unikāla vērtība, kas dzīvos cauri ne tikai gadu simteņiem, bet arī gadu tūkstošiem. Krājumā ietvertas gan maģiskas brīnumpasakas, gan dzīvnieku pasakas, kas labi raksturo mūsu tautas saikni ar visu dzīvo. Te atradīsiet arī asprātīgas un smieklīgas sadzīves pasakas, ar kuru palīdzību mūsu senči pasmējušies par saviem netikumiem.

Vēl vērtīgāku to padara tās ilustrācijas, jo apgāds “Zvaigzne ABC” šīs grāmatās tapšanā ir pulcinājis simts Latvijas māksliniekus, kas ir atšķirīgi ne tikai savās mākslinieciskajās izpausmēs, dzīvesveidā, pieredzē un temperamentā, bet arī izcelsmē, jo mākslinieku tautība ir dažāda. Pati Latvija ir dažāda un daudzveidīga. Cauri gadu simteņiem uz zemes pleķīša, ko tagad sauc par Latviju, kopā dzīvojušas visdažādākās nācijas. Dzīvojušas un sadzīvojušas, lai arī ko kāds neteiktu. Manuprāt šī lieliskā grāmata simbolizē to kopības sajūtu, toleranci un spēju pieņemt atšķirīgo, kas vienmēr valdījusi Latvijas iedzīvotāju starpā, lai arī dažādi stereotipi pie mums ir diezgan spēcīgi. Ir tik daudz lietu, par kurām mēs visi krītam un ceļamies, neskatoties ne uz nacionalitāti, vecumu, dzimumu vai orientāciju. Tas arī ir vislabākais apliecinājums mūsu kopā būšanai. Nesaskaņas, diskusijas, un viss pārējais ir tikai loģisks blakusprodukts šai kopā būšanai. Tas, ka grāmatu ilustrējuši simts Latvijas mākslinieki, viennozīmīgi ierindo to unikālo Latvijas grāmatu starpā un es uzskatu, ka tā ir grāmata, kam vajadzētu būt katra Latvijas iedzīvotāja plauktā. Šī noteikti ir lieliska dāvana jebkuram absolventam, sākot ar bērnudārza beidzēju un beidzot ar zinātņu maģistru. To vajadzētu dāvināt gan kāzās, gan krustabās, gan citos godos.

Martina Hāge “Uz mūžu. Līdz sestdienai”

hc481geAprīlī Latvijas lasītāju vērtējumam izdevniecība “Latvijas mediji” nodeva zviedru rakstnieces un aktrises Martinas Hāges romānu “Uz mūžu. Līdz sestdienai”, kurš 2016. gada Zviedrijā nominēts kā gada labākais romāns. Baltais vāks ar rozā un violetā piesitienu piešķir grāmatai tādu kā romantiski noskaņu, tādu kā vieglumu. Savukārt nosaukums un vāka zīmējums liek domāt, ka gan jau šis būs stāsts par laulību dzīves nedienām un laimīgām beigām. Taču tā tas nav…

Es ticu, ka grāmatas, lai kādas tā būtu: labas, sliktas, izcilas, jautras, priecīgas, nervus kutinošas vai mierinājumu sniedzošas, pie sava lasītāja atnāk konkrētajā brīdī, liekot sajust emocijas, ko cilvēks varbūt cenšas noliegt, aizmirsts vai ignorēt. Man šobrīd ir skumji. Nu tik skumji, ka reizēm gribas kaukt. Lai arī īsti nemaz nav laika skumt. Tomēr skumjas neatstājas un saka: Hei! Mums ir jābūt! Mums ir jāizskumst! Lai tālāk Tu ietu ar pilnu jaudu, nevis klupdams un krizdams, pats sevi bremzēdams. Skumjas ir jāizskumst un tā līdz mielēm! Un alojas tie, kas domā, ka skumjas nevar raisīt smaidus. Var! jo skumstam jau mēs parasti tad, ja zaudējam kaut ko, kas mums ir bijis svarīgs. Un kaut ko zaudējot vienmēr rodas sēras. Cilvēki mēdz sērot par daudz ko: par zaudētām mājām, draugiem, mīļotajiem, sapņiem, kanārijputniņiem un ideāliem. Un te nelīdzes tas ko bieži mēdz teikt apkārtējie: “Ei! Nu, ko tu ņemies! Nospļaujies un ej tālāk. Ir sācies jauns dzīves posms, laiks jauniem piedzīvojumiem! ” Tie ir tikai vārdi, jo lai sāktu ko jaunu ir kaut nelielu brīdi jāapglabā un jāapraud vecais. Tikai caur sērām un skumjām mēs atdzimstam, lai iet tālāk. Tās mums liek veikt ģenerālo tīrīšanu savos emociju kambaros, izmest bezjēdzīgo un paturēt svarīgāko,

Martinas Hāges romāns “Uz mūžu. Līdz sestdienai.” ir par sērām… par vilšanos, skumjām, sērām un atdzimšanu, ko autore pasniedz caur ļoti smalkjūtīgu humoru, tādā veidā nenomācot galvenās varones pārdzīvojumus un izjūtas ar vulgāru ķiķināšanu vai homēriskiem smiekliem. Viss ir vajadzīgajās devās un tieši tik daudz, lai lasītājs neieslīgtu galvenās varones skumjās, bet kopā ar viņu pasmietos par sevi un paironizētu par situāciju, kurā viņa nokļuvusi. Humora ir tieši tik daudz, lai ne varonei, ne lasītājam neļautu zaudēt cerību, ka emociju jūklis, skumjas un ellišķīgās sirdssāpes ir smags, bet dziedinošs un pārejošs dzīves posms, kurš ir jāizdzīvo.

Romāna galvenā varone  Petra ir veiksmīga rakstniece, kura līdz asarām un vēdera krampjiem spēj sasmīdināt savus lasītājus. Viņai ir lielisks vīrs un burvīgi bērni. Viņu ģimenes foto rotā žurnālu vākus un Petra tiešām tic, ka reiz pie altāra dotais solījums ir vienādi nozīmīgs gan viņai gan viņas vīram. Diemžēl tā tas nav, jo viņas vīram jau kādu brīdi ir mīļākā. Šoreiz stāstam nav veiksmīgas beigas, jo laulātais draugs nolēmis, ka otra sieviete ir viņa īstā mīla. Mīlas taureņu aplidots Petras vīrs dodas pie citas mīkstajiem sāniem, bet Petra paliek ar sāpēm, skumjām, vilšanos un vēl veselu kaudzi emociju gūzmu, kas jāpārvar un jānoslēpj, jo bērniem jānodrošina kaut cik mierīga vide un arī lasītāji no viņas sagaida smieklus. Visu šo procesu vēl smagāku vīra meli. Autore ļoti labi ataino visu emociju gammu, sajūtas un domas, ko piedzīvo cilvēks, kas savā dzīvē zaudējis ko svarīgu un aptver, ka tas kas šķitis ļoti stabils izrādās tāds nemaz nav bijis. Un alojas tie, kas varbūt domā, ka grāmata tādēļ ir grūti lasīt. Teksts raisās, ritinās vieglā deju solī, jo viegli var izdejot arī skumjas.

Grāmata liek domāt par saviem zaudējumiem, skumjām, par to, ka esmu tikusi ar to galā. Tā ļauj izjust empātiju pret galveno varoni, jo tas viss ir tik pazīstams un labi saprotams, kā arī liek cīnīties, saņemties un savās skumjās atrast prieku, tā liek tās pieņemt un palīdz tās atlaist. Es domāju, ka ikviens zina, kas ir sirdssāpes un kādus pārdzīvojumus tās nes, bet gandrīz visi tiek tam pāri, arī Petra.

“Uz mūžu. Līdz sestdienai” ir grāmata, kas liek skumt, smaidīt un ataino to, kas mūs padara par cilvēkiem.

Lulū Teilore “Salā sastingusī saule”

sala-sastingusi-sauleSaka, karā un mīlā visi ieroči labi. Pēc šī principa šķiet vadās arī viena no angļu rakstnieces Lulū Teilores romāna “Salā sastingusī saule” galvenajām varonēm. No malas izskatās, ka Frančeskai pieder viss, ko vien var vēlēties veiksmīga, koša un sabiedrībā pazīstama sieviete. Bagāts vīrs, burvīgi bērni un kredītkarte, kas ļauj viņai lutināt ne tikai sevi, savus mīļos, bet arī studiju laika draugu – Denu. Taču ne Dens, ne viņa sieva Olīvija nenojauš Frančeškas patiesos nodomus. Un liktenis piespēlē Frančeskai veiksmīgu kārti, kas ļauj viņai radīt pavisam velnišķīgu plānu. Tikai… Memento te hominem esse – atceries, ka esi cilvēks! Lai cik gudri un slīpēti mēs nebūtu un lai cik velnišķīgus plānus nebūvētu, ir muļķīgi iedomāties sevi par Dievu esam, jo tik un tā galu galā viss notiks pēc kāda cita plāna.  To lieliski parāda gan Frančeskas, Dena un Olīvijas stāsts, gan stāsts, kuru ļoti ilgus gadus glabājis kāds skaists, aristokrātisks nams, kurš gluži neviļus kļuvis par Frančeskas plāna sastāvdaļu. Tikai… tāds pavisam neliels sīkums…velns ne vienmēr ir tik melns, cik melnu to mālē. Lasītājs mierīgi dzīvo ar apziņu, ka viņam ir skaidrs, kurš te ir tas labais un kurš tas sliktais, bet tad autore par grēkāzi padara kādu citu.

Šis romāns tiek saukts par psiholoģisks trilleris un zināmā mērā tas tāds ir, tomēr man šis romāns uzdzen skumjas. Skumjas par to, cik mērķtiecīgi cilvēki reizēm dzenas pakaļ pašu radītām vīzijām un ilūzijām. Par visu varu gribam iegūt to, kas nav iegūstams un lai apmierinātu savas alkas, esam gatavi ziedot uz savu ilgu altāra citus cilvēkus, viņu dzīves un sapņus. Tas pats skumjākais ir tas, ka savā apmātībā cilvēks nespēj novērtēt to, cik daudz jau viņam ir dots un cik laimīgs viņš patiesībā ir. Šī laime bieži vien tiek likta uz spēles skaistu iedomu burbuļu vārdā. Tādēļ es pat nespēju uz Frančesku dusmoties, jo man viņas vienkārši bija žēl, jo viņa savu laimi saistīja ar vienu vienīgu cilvēku. Šis cilvēks diemžēl nebija viņa pati. Arī ne tas cilvēks, kas ļāva viņai sajusties dzīvai pēc smagām ciešanām un bēdām. Pat ne viņas bērni. Viņa savu laimi saistīja ar to, kurš jau reiz viņas dzīvi un sapņus bija satriecis smalkās druskās. Diemžēl šādi dzīvo ļoti daudzas sievietes, kas spītīgi atsakās ieskatīties acīs patiesībai un tikai pašas sevi pakļauj savu ilūziju radītām mocībām visas dzīves garumā. Viens ir mocīt sevi, bet pavisam baisi kļūst tad, kad apmātības vārdā tiek aizmirsts par cilvēcīgumu. Diemžēl cilvēcīgums mūsdienu attiecībās izpaliek arvien biežāk. Būtu pavisam cilvēcīgi otram nedot veltas cerības un būt pret viņu godīgam, taču ļoti daudzi izvēlas aizbēgt klusumā un nepieliekot punktu. Tikpat cilvēcīgi būtu nepadarīt otru par vienīgo savas laimes avotu, bet… Egoisms, apmātība, gļēvulība, aizspriedumu un meli… Tas viss ir savijies, saplūdis un satecējis Lulū Teilores romānā “Salā sastingusī saule” un radījis stāstu, kas kādam rada spriedzi, bet kādam skumjas.

Šī noteikti ir kārtējā grāmata, kas liek novērtēt to, kas man jau pieder, kā arī pārskatīt savu vēlmju sarakstu, vai tur nav iezagusies kāda vēlme, kas jau kļuvusi par slimīgu apmātību, kas traucē nevis ļauj attīstīties.

Kad traka lapsa ceļo un tironozauram klājas plānas

Nesen radio dzirdēju raidījumu par bērnu grāmatām. Runa bija par LALIGABA izvirzītajām četrām grāmatām, kuru autori bija arī savu grāmatu ilustrētāji. Nosauktie autori visi kā viens jau iepriekš plūkuši laurus grāmatniecībā, bet šoreiz arī ķērušies pie sava darba ilustrēšanas. Ja jau minētie autori izvirzīti Latvijas Literatūras gada balvai, jāsecina – viņiem tas ir izdevies. Literatūras speciālisti spriež, ka arvien tiekot izdotas grāmatas, kur autors ir ne tikai autors, bet arī mākslinieks. 30771768_1874302695937306_2012576021_oNeesmu lasījusi  un pat ne pāršķirstījusi nevienu no LALIGABA nominētajām grāmatām, par to esamību uzzināju tikai klausoties minēto raidījumu un intervijas ar autoriem, taču februārī notikušajā Latvijas Grāmatu izstādēs 2018 apmeklēju pasākumu, kurā tika prezentētas trīs bērnu grāmatas. Šajā gadījumā gan jāsaka, ka grāmatas mākslinieks bija tās autors, jo visas trīs autores ir profesionālas mākslinieces. Pasākums manam dēlam un viņa draugam patika. Tomēr abu jauniešu simpātijas viennozīmīgi iekaroja Agnese Aizpuriete ar savu Trako lapsu. Tad nu šoreiz par Trako lapsu un tironozauru, kuram kā apgalvo grāmatas autore Veronika Veldze klājās plānis.

AGNESE AIZPURIETE “TRAKĀ LAPSA CEĻO”

300x0_trakalapsa_celovaxdrNo abām izstādē iegūtajām grāmatām manam astoņgadniekam šī patika vislabāk. Pirmkārt jau šī grāmata paņem ar savām skaistajām ilustrācijām. Autorei bonuss par ļoti veiksmīgo Trakās lapsas tēlu, kā arī ideju, ka lasītājs un arī pats autors par lapsas piedzīvojumiem uzzina caur Trakās lapsas sūtītajām pastkartēm un fotogrāfijām. Principā galvenais informācijas nesējs šajā grāmatā ir ilustrācijas (kas ir visai likumsakarīgi, ja grāmatas autore ir māksliniece), taču īsie, kodolīgie un asprātīgie komentāri pie katra attēla liek pasmaidīt un padara grāmatu vēl saistošāku. Tie ļauj izprast lapsas būtību un raksturu, jo Trakā lapsa nav nekāda parastā lapsa. Viņa ir viņa pati un nemaz nebaidās atzīties savās vājībās, kas ir tik cilvēcīgas un labi saprotamas. Ļoti patika tas, ka lapsa ceļo ne tikai pa ārzemēm, bet arī pa Latviju. Lasot šo grāmatu tiek radīta arī interese par dažādām vietām Latvijā un pasaulē. 30911928_1874302899270619_2052403040_oMan vismaz nācās grāmatas lasīšanas procesā skaidrot, kas ir Rotko, kurā novadā atrodas Latvijas vecākā pilsēta – Ludza un kāpēc ir bīstami aiztikt latvāņus. Ja man taujātu kādam vecumam grāmata domāta, grūti pateikt, bet es lēšu ka 6-8 gadīgajiem tā varētu šķist interesanta, lai gan… arī man tā tīri labi patika.

VERONIKA VELDZE “TIRONOZAURAM PLĀNI KLĀJAS”

300x0_vaki_tiranozauram_plani_klajas_jpgAtklāti runājot jāsaka, ka šī grāmata mani mazliet samulsināja. Īsti nesaprotu, kādai vecuma grupai tā domāta. Man jaunietis vienreiz apskatīja bildes un nolika plauktā, ka tā ir bēbīšu grāmata, lai gan ne ilustrācijas, ne teksts īsti atbilstošs mazuļiem nelikās. Vecākiem bērniem tomēr gribētos izvērstāku stāstu par tironozaura piedzīvojumiem. Mēģināju grāmatu prezentēt māsīcas mazajai meitiņai, šajā gadījumā vairāk interesēja bildes, bet teksts uzmanību piesaistīja tikai tad, kad lasīju to pārvērstā balsī. Lielāku uzmanību gan bildes un teksti izpelnījās pieaugušo auditorijā, kaut gan arī šeit jāpiebilst, ka bija komentāri par to, ka pateikts daudz par maz un īsti nav skaidrs, vai tas ir dzejolis, vai stāsts.  Par gaumi tiešām nestrīdas, bet šī laikam nav grāmata, kas atbilst manam priekšstatam par labu bērnu grāmatu. Lai gan tajā pašā raidījumā par bērnu grāmatām tika teikts, ka pēdējā laika tendence esot radīt bērnu grāmatas, kas ir tendētas arī uz pieaugušajiem. Nekas šai dzīvē nav viennozīmīgs.

Valdis Rūmnieks

300x0_rumnieks-starp_munm_vaksValda Rūmnieka autobiogrāfijai „Starp Mežaparku un Murjāņiem” ir apakšvirsraksts Atmiņas, piedzīvojumi un pārdzīvojumu 1951-1980, kas vislabāk norāda uz šī darba vienīgo un neatkārtojamo pirmavotu – pašu autoru. Grāmata „Starp Mežaparku un Murjāņiem” ir uz rakstnieka Valda Rūmnieka  piedzīvotā, dzirdētā un sajustā balstīts atraktīvs stāstījums par latviešu rakstniekiem, māksliniekiem, aktieriem un citām ar kultūru saistītām personībām. Tā ir arī grāmata no kuras lapām pludo milzīga mīlestība pret literatūru.

Šī noteikti nav no tām sausajām autobiogrāfijām, kur fakti un gadi rindojās rātnā secībā un reizēm lasot uznāk snaudiens. Lasot šo autobiogrāfiju ir iespējams sadzirdēt mūziku, sasmaržot persikus miglainā rītā un sajust uz mēlēs kafejnīcas „Sēnītes” slavenās desiņās ar kāpostiem. Tā ir grāmata, kuru lasot acu priekšā nostājās mazāk vai vairāk amizantas ainiņas, notikumi no latviešu rakstnieku, dzejnieku un citu ar literatūru un mākslu saistītu cilvēku dzīves, ļaujot iepazīt to talantus, spēku, vājības un arī dažas  īpatnības. Grāmata ļauj ielūkoties aprakstīto cilvēku ikdienā un sadzīve.  Autors lasītājām atklāj lietas, ko nemāca ne skolā, ne augstskolā, tādā veidā padarot konkrēto personību labāk izprotamu un cilvēcīgāku, jo nezinu kā tas ir citiem, bet man rakstnieki, dzejnieki, kultūrā nozīmīgas personības ir bijušas mazliet tā kā uzliktas uz „pjedestāla”, vismaz tie, ar kuru radītajiem darbiem esmu izaugusi.  Tomēr ik rindā jaušama cieņa un mīlestība pret  aprakstīto personu, ja vien tas nav bijis kāds, par kura glupību pelnīti jāpasmejas. Galu galā secinājums viens – visi cilvēki vien esam.

Pats  interesantākais ir tas, ka autors ļauj lasītājam palūkoties uz minētajām personībām gan no mazā Valda acīm, gan trakulīga pusaudža, gan jau ar pieauguša vīrieša – rakstnieka, literatūras pētnieka skatu punkta.  Atzīšos, ka pat izjutu zināmu skaudību pret rakstnieku, kuram ne tikai palaimējies piedzimt radošu cilvēku ģimenē, bet jau no zīdaiņa vecuma būt vidē, kurā bagātīgos slāņos apgrozās Latvijas literāti un citas radošas personības. Es tiešām apskaužu Valdi Rūmnieku par to vieglumu, ar kādu viņš pieņēma lēmumu par to, ar ko vēlas nodarboties nākotnē, ar ko vēlas pelnīt dienišķo maizi. Šķiet viņam izpalikušas mokas, ko nākas pārdzīvot tiem, kas tā kā gribētu un varētu rakstīt, bet nav īstas drosmes sevi iztēloties rakstnieku esam.

Mani fascinēja cik izjusti un ar kādu vieglumu Valdis Rūmnieks apraksta laikmetu, kurš nemaz nebija tik draudzīgs un iedvesmojošs. Ne visiem bija pa spēkam sadzīvot ar to, ka nācās rakstīt tā, kā tiek pieprasīts. Taču radošie cilvēki vienmēr ir meklējuši un atraduši veidu kā paust savu un savu līdzcilvēku viedokli. „Starp Mežaparku un Murjāņiem” ļoti labi ilustrē šo radošo personību uzdrīkstēšanos un drosmi, kā arī apbrīnojamo izdomu, ar kuru viņi izkuļas no dažādām likstām. Rūmnieks ne rindiņā nežēlojas par laikmetu un situāciju Latvijā un citās padomijas tīklā nonākušajās valstīs,  bet caur humora prizmu kā izcils mākslinieks uzzīmē patieso ainu neliekot ne mirkli aloties mānīgos priekšstatos pa Lielajā Vissavienībā valdošo gaisotni.

Manuprāt ļoti interesanta  un izglītojoša grāmata. Lasīju to kā visaizraujošāko romānu, kur varoņi top dzīvi un šķiet tūlīt, tūlīt izkāps no grāmatas lapaspusēm. Vienu brīdi pat aizdomājos, kāpēc man studējot filoloģiju nemaz neienāca prātā, ka varētu pievērsties literatūras pētniecībai.