Carpe diem!

septembris 2021
P O T C P S Sv
« Jūl    
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
27282930  

Historia

Elizabete Nurebeka

saki-kaesi-manaPar mātes mīlestību parasti runā ar bijību, jo māte ir tā, kas bērnam dod dzīvību. Taču tā laikam ir mīlestība par kuru nevar runāt viennozīmīgi. Mātes mīlestība var padarīt bērnu par veiksmīgu un laimīgu cilvēku, tā zina, kad sniegt atbalstu un kad viņas atvase nonākusi nelaimē, bet tā var būt arī postoša, biedējoša un pat bīstama.

Elizabetes Nurebekas romāna “Saki, ka tu es mana”, galvenās varones ir trīs sievietes. Divas mātes un viena meita.  Izabella vēlas noskaidrot, kas viņa ir, jo viņas attiecības ar māti ir tik sarežģītas un biedējošas, ka jaunā sieviete jūtas apmulsusi un pazaudējusi sevi. Stella, veiksmīga psihoterapeite, pusaugu dēla māte, pēkšņi, nonāk aci pret aci ar pirms daudziem gadiem pazaudēto meitu. Vismaz viņa tā domā. Vai tā ir mātes sirds, kas to saka vai arī apmātība, ar kuru viņa nav tikusi galā? Savukārt Šestina darīs visu, lai meita no viņas neattālinātos. Viņa neatdos savu meitu nevienam, pat ja nāksies nogalināt, melot vai pat sagraut citu dzīves. Mātes mīlestība vai slima prāta radīta pieķeršanās, kas smacē un neļauj dzīvot? Kura melo un kura tiek padarīta par meli? Kāpēc?

Elizabete Nurebeka ir uzrakstījusi spriedzes pilnu trilleri, kas vietumis liek nelabumā noskurināties, jo, patiesībā, ir tik grūti pieņemt, ka mātes mīlestība robežojas ar neprātu. Plus punkts autorei par to, ka viņa diezgan prasmīgi maldina lasītāju un nemaz nav tik viegli uzreiz saprast, kurš ir kurš. Sižets ir tik prasmīgi savīts un aizraujošs, ka doma par mierīgu lasīšanu ar lielākiem pārtraukumiem jāatmet. Šī ir no tām grāmatām, kuru, ja lasa, tad lasa uzreiz un līdz galam.

Ruta Zimnoha

foto-sesijas-2018 (28)Lejas skolā  valdīja klusums. Aiz loga lielām pārslām krita sniegs, smaržoja pēc piparkūkām un viss liecināja par Ziemassvētku tuvumu. Prāts nesās uz kādu bezbēdīgu meldiņu. Ja vien viņa spētu tikt vaļā no kņudošās sajūtas pakausī, ka briest kas nelāgs! Šarlote zināja, ka šeit klusums ir mānīgs. Par klusu parastai dienai. No kādas klases atskanēja pa skaļākai balsij, bet nekā tāda, kam vajadzētu pievērst īpašu uzmanību. Lejas skolā klusums meloja. To viņa bija sapratusi diezgan ātri. Tāpat kā to, ka jābūt ļoti piesardzīgai. Uzticēties šeit varēja tikai retajam, bet naivums tika sodīts ar vilšanos vai vismaz tualetes podā noslīcinātiem zābakiem.

Šarlote Lejas skolā ieradās pirms trim gadiem. Tieši no prestižas ģimnāzijas. Divpadsmit gadi vienā darbavietā bija pārvērtušies nomācošā rutīnā. Viņa alka pēc jauniem izaicinājumiem. Lejas skolā par rutīnu un garlaicību nebija laika domāt,  un katra jauna diena bija kā izaicinājums. To Šarlote bija sapratusi savā pirmajā darba dienā. Pēc pirmās nodarbības. Kad aiz skolas zāles durvīm atstātos apavus nevarēja atrast ne uz nodarbību atnākušie skolēni, ne viņa pati. Puiku apavus kāds labvēlis bija  ieracis kupenā turpat pie skolas C korpusa durvīm. Taču Šarlotei Zābaku zaglis bija sagatavojis īpašu sveicienu. Lai saprot, ko viņš domā par teātra mākslu, kuru viņa šeit gatavojās ieviest. Viņas zābakus viens no puikām atrada zēnu tualetē. Podā. Toreiz visi, kas bija cietuši no Zābaku zagļa izrīcībām saskrēja skatīties, kā jaunā teātra pulciņa skolotāja vilks no poda laukā savus zābakus. „Fū!”, „Pretīgi!”, „Jūs tiešām vilksiet tos zābakus kājās?” Skolēnu izsaucieni un cimperlīgums vienu brīdi lika Šarlotei šaubīties, vai viņa tiešām sākusi strādāt skolā, kas paredzēta bērniem ar uzvedības un mācību traucējumiem, un kuras kontingentu lielākoties veidoja ne no tām labvēlīgākajām ģimenēm nākuši bērni. Puikas šķobīja seju, spieda ciet degunus un spiegdami atlēca atpakaļ, kad viens no zābakiem izslīdēja Šarlotei no rokām. Tādi kā cacas! Šarlotei, kas dzimusi un augusi laukos, šāda puišeļu ņemšanās raisīja smieklus. „Es esmu Netīrais zābaks, kurš tikko gardi papusdienojis tualetes podā. Nāciet nu, mani čabulīši, lai varu jums iedot bučiņu!” – pārvērstā balsī runādama Šarlote baidīja puikas ar zābaku. Viņa domāja, ka tas liks tiem smieties. Taču puikas spiegdami un kliegdami metās laukā pa C korpusa durvīm un pazuda galvenās skolas ēkas virzienā. Pēc šī atgadījuma Šarlote bija tikusi pie iesaukas Trakā.

„Čau, Trakā! Pa purnu sen neesi dabūjusi! Ka tūlīt iepisīšu, vairs negribēsi!” – tā ik rītu viņu sagaidīja Edijs no 6.b. Augumā sīkais puišelis, bija Šarlotei knapi līdz degunam. Blatnijs. Sejas izteiksme, gaita kādā Edijs pārvietojās, gaisā paceltais kulaks, liecināja, ka puika nejoko. Ne reizi vien Šarlotei bija nācies Ediju atraut no kāda, kuru viņš bija nolēmis pārmācīt. Iemeslu pārmācīšanai Edijam nevajadzēja. Atlika tikai kādam uzsākt kašķi, iedunkāt vienam otru vai arī tikai veltīt pa kādam „laipnākam” vārdam, kad Edijs bija klāt un lika lietā dūres. „Nositīšu tevi, suka!” – viņš darīja zināmu upurim, ka labāk padoties un sākt skaļi raudāt. Tas gan nenozīmēja, ka mazais agresors liksies mierā un nelaimīgo palaidīs vaļā. Parasti šādi Edija cīņas prasmes demonstrējumi beidzās ar to, ka Šarlote, kamēr jauneklim noiet tvaiks, turēja viņu piespiestu pie sienas, vai bīstamākās situācijas lika lietā reiz studentes gados apgūtās brīvās cīņas paņēmienus. Ticis vaļā no viņas kampiena, Edijs nekad neaizmirsa piedraudēt, ka izrēķināsies ar viņu, bet vēl pēc brīža, viņš, nevainīgu sejas izteiksmi, stāvēja pretī Šarlotei un izstiepis roku vissaldākajā balsī čukstēja: „Končiņu iedosi?” Un Šarlote lūkoja, vai somā nav aizķērusies kāda ledene.

Šorīt Edijs uz Šarlotes sveicienu bija atbildējis ar pastrupu – „..brīt!”, un aizslājis skolas ēdnīcas virzienā. Līdz trešajai stundai viņš nebija piekāvis nevienu pašu. Pat ne pirkstu piedūris kādam. Justiņš no tās pašas 6.b. arī nebija saņēmis savu dienišķo dunku devu. Šarlote redzēja, kā viņš līdzīgi apnicīgai nāvei sekoja Edijam un neatstājās ne par soli. Taču Edijs izlikās viņu neredzam un nedzirdam. Tikai kaut ko neskaidri ņurdēja zem deguna.

Justs bija mūžīgais skolas cietējs. Visi viņu iekaustīja, iedunkāja un apsaukāja. Vienmēr atradās kāds, par kuru Justam bija iemesls pasūdzēties, par kura pāridarījumiem nobirdināt rūgtu asariņu. Visbiežāk Justu slānīja tieši Edijs. Reizēs kā šī, kad neviens Justu neaiztika, viņš nejutās savā ādā un izpaudās kā vien spēja. Saukāja klasesbiedrus par stulbeņiem, smadzenēs izpistajiem un aborta paliekām. Rakstīja aizvainojošas zīmītes un pastāstus par stulbajiem skolasbiedriem. Ne viens vien skolas pedagogs atzina, ka dienās Justs varētu kļūt par labu rakstnieku vai runas vīru. Zēnam tiešām piemita talants izteiktie vārdos un rakstos. Tomēr visbiežāk viņš šo talantu lika lietā, lai kaitinātu savus klasesbiedrus.  Kāds vienmēr neizturēja un pēc brīža Justs jau joza uz sociālā pedagoga kabinetu vai meklēja klases audzinātāju, lai sūdzētos par pāridarītāju.

Šarlotei par brīnumu pēc kāda brīža Justs no Edija atkāpās. Nē, šodien kaut kas nav lāga! Edijs nekaujas un arī Justs neuzprasās uz jauniem zilumiem. Pat nemēģina saņemt brāzienu no Šarlotes vai klases audzinātājas, kuras bieži vien nevis pažēloja, bet vēl sarāja par uzprasīšanos uz nepatikšanām. Tādās reizēs Justam vismaz bija iemesls pasūdzēties par neiejūtīgajiem pedagogiem vai paziņot Šarlotei, ka viņa ir vissliktākā dežūrskolotāja skolas vēsturē.

Šķita, ka Lejas skola dusēja dīvainā Ērkšķrozītes miegā. Krēsli nelidoja, neviens negrūstījās, nekāvās, nelamājās un kolēģi par nevienu nesūdzējās. Pat Fredis no 8.a. klases bez ierunām bija devies uz stundu. „Ko Jūs man piepisāties?!” – bija Freda standarta frāze, ikreiz, kad Šarlote viņu lūdza doties uz nodarbību. Nelīdzēja ne lūgšanās, ne draudi, ne pierunāšana. Būdams divas galvastiesas garāks par Šarloti, Fredis viņu viegli pabīdīja malā, ikreiz, kad Šarlote mēģināja viņu atturēt no vazāšanās pa skolu. Vienīgi reizēs, kad Šarlote izbūra no  somas kādu konfekti, tostermaizi vai ko citu ēdamu, Fredis, laikam juzdamies tā kā Šarlotei parādā, bez liekas tielēšanās aizslāja uz stundu.

Lejas skolas dārgumiņi, kā savus skolēnus dēvēja Šarlote, īpaši savu leksiku necenzēja. „Aizpis muti! Ej dirst! Izpistā vāverīte! Stulbā kuce!” – bija pērles, kas no Šarlotes audzēkņu mutēm bira bez pārtraukuma. Par tradicionālo bļaģ, suka, nahuj vai pohuj vispār nebija jēgas ko bilst. Šie vārdi jau pilnīgi dabiski bija iekļāvušies Lejas skolas skolēnu leksikā neatkarīgi no dzimuma vai vecuma. Tomēr pieklājības normas lejieši zināja. Lai cik dusmīgi uz citiem, sevi, pasauli un dzīvi skolēni nebūtu, vēršoties pie pedagogiem, lielākā daļa no viņiem neaizmirsa, ka skolotāji jāuzrunā uz Jūs. „Atpisieties taču beidzot! Kas Jūs galvā izdrāzta, ka neko nerubijat? Pisieties dirst!”  Šarlote pa šiem gadiem bija iemācījusies uz šādiem skolēnu izteikumiem reaģēt ar humoru vai vienkārši nereaģēt. Taču šodien neviens pat nelamājās. Šarlote nesaprata kā tas iespējams. Ne jau Lejas skolā!

Iečīkstējās kādas klases durvis. Šarlote palūkojās koridorā. Viņas virzienā slāja Dins no 6.b. Lidojošu krēslu puisis! Šarlotei vēl tagad spilgti atmiņā palikusi pirmā darba diena kā dežūrskolotājai. Tad viņai likās, ka pēc diviem gadiem šajā skolā, viņa ir redzējusi un dzirdējusi gana daudz. Taču lidojošajiem krēsliem viņa vēl nebija bijusi gatava. Tos Dins vienu pēc otra raidīja nopakaļus no klases bēgošajiem klasesbiedriem un skolotājai. Toreiz Šarlotei gandrīz bija izdevies zēnu  pierunāt iziet no klases un doties nelielā pastaigā ap skolu, lai nomierinātos. Diemžēl ieradās kolēģu izsauktā ārstu brigāde un ducīgi vīri policijas formās. Tas izraisīja jaunu krēslu lidojumu. Kopš tās reizes bija pagājis gandrīz gads un, ja ar kādu no skolēniem Šarlotei bija izveidojies labs kontakts, tad tas bija Dins. Šarlote ļoti ar to lepojās.

„Din, kāpēc neesi klasē?”

„Ai, es visu jau izdarīju! Mums šodien ieskaite. Skolotāja atļāva.”

Tā tas varēja būt, jo lai nu kāds, bet dumjš Dins nebija. Nebūtu sprādzienbīstamā rakstura, Dins mierīgi varētu mācīties parastā skolā.

„Skolotāj, vai Jūs esat facebook?”

„Jā. Kāpēc jautā?” – Šarlote pajautāja, lai gan bija pilnīgi bija pārliecināta, ka vēlākais šovakar saņems no Dina virtuālu uzaicinājumu, kļūt par viņa facebook draugu. Lejas skolas skolnieki nebija augstprātīga tauta un labprāt sociālajos tīklos draudzējās ar saviem skolotājiem. Ar tiem pašiem, ko ikdienā dēvēja par vecajām vafelēm, izdrāztajām kucēm un maukām.

Šarlote nebija gaidījusi belzienu. Cietais grāmatas vāks atsitās pret viņas degunu, brilles aizlidoja kaut kur sāņus. Caur miglu Šarlote pamanīja Dina rokās matemātikas grāmatu. Viņa seju rotāja plats smaids.

„Tagad Jūs esat iesejota matemātikā!” – Dins jautri iesmējās un metās prom pa koridori.

Šarlote nezināja, ko darīt. Smieties! Raudāt! Dusmoties! Taču viens bija skaidrs. Lejas skolā viss ir kārtībā!

Mets Heigs “Pusnakts bibliotēka”

hegsVai ir daudz lietu, ko savā dzīvē nožēlojat? Neizmantotas iespējas, piedāvājumi, apzinīgi nerealizēts laiks, un vēl daudz citu lietu, par kurām lauzāt galvu un domājat: Kā būtu, ja būtu?

Jā, kā tad būtu? Vai tiešām konkrētā izvēle būtu novedusi līdz tādai dzīvei, kādu mēs to iztēlojamies? Vai tiešām mūsu pašreizējā dzīve ir tik nepareiza un nebaudāma, vai arī mēs vienkārši nenovērtējam sevi, savu dzīvi un savas izvēles? Vai likteņa “triecieni” ir sods, vai arī tikai līdzeklis, lai mēs izkustētos un darītu pašu svarīgāko – DZĪVOTU.

Ja saka, ka grāmatas iedvesmo, ārstē un liek saskatīt tev piederošās vērtības, ko pats savā sulā vārīdamies nepamani, tad Meta Heiga romāns “Pusnakts bibliotēka” ir tieši šāda grāmata. Tā iedvesmo, liek novērtēt un saprast, ka neviena no izdarītajām izvēlēm nav viennozīmīga. Heigs sava romāna galvenajai varonei Norai, kuras dzīve kļuvusi tik nepanesama, ka viņa nolemj mirt, liek nokļūt Pusnakts bibliotēkā – vietā, kur viņai tiek dota iespēja ielūkoties  savās dzīvēs, kādas tās būtu izvērtušās, ja viņa būtu citu izvēli: aprecējusies nevis atraidījusi savu līgavaini, kļuvusi par peldēšanas čempioni vai ledāju pētnieci, neizlaidusi no mājas kaķi un to neviens nenobrauktu. Norai ir iespēja nokļūt jebkurā no savām iespējamajām dzīvēm, taču viņa tā arī nevar atrast to īsto. Pat tad, kad viņa ir tikusi pie savas sapņu dzīves. Līdz saprot, ka pareizā un īstā dzīve ir tā, no kuras nolēmusi atteikties. Tikai laiks jau ir beidzies… Vai Nora paspēs dzīvot?

Kā jūs domājat, kura grāmata Noras dzīves bibliotēkā bija visbiezākā? Tāds kārtīga vairākus kilogramus smags klucis? Nožēla. Man tas lika aizdomāties un es sapratu, ka varu pavisam droši “uzsist sev uz pleciņa” un teikt, ka esmu “malacīte”. Es nevaru izdomāt, kura lieta būtu tā, ko es savā dzīvē tiešām nožēloju. Jā ir bijušas iespējas, par kurām nodomāju – žēl, ka neizdarīju, vai varbūt kādi notikumi, par kuriem man ir žēl, ka tas tā izvērties, bet apgalvot, ka to ļoti nožēloju un pārdzīvoju… tā tas nav. Man jau liekas, ka tā mana Nožēlu grāmata būtu plānas burtnīciņas apmērā, bet varbūt es alojos, iespējams, ka  manī, kaut kur dziļi apraktas slēpjas kaudzīte noignorētu nožēlu. Bet tad es pavisam noteikti izvēlos tās neatrakt un netraucēt. Lai dus vien netraucētas tālāk.

“Pusnakts bibliotēka” ir no tām grāmata, kas dod mieru un liek saprast, ka nav jau tādu pareizu vai nepareizu izvēļu, ja tās izdarītas pēc labākās sirdsapziņas.  Tā liek aizslaucīt šaubas un nožēlu, liekot ieskatīties vērīgāk, kādas iespējas sniedz tieši konkrētā izvēle. Šī grāmata ir izcila savā nesarežģītībā, gaišumā un viedumā.

No Jaunmēness līdz Jaunmēnesim jeb kā es pēc Mēness ritmiem ēdu.

ritmiVakar mēness atkal uzsāku jaunu ritējumu. Un šis būtu brīdis, kad vislabāk izdarīt  secinājumus par manu eksperimentu – ēšanu pēc Mēness ritmiem, kurai par pamatu bija Jarinas Perepeļicas grāmata “Ēdam pēc mēness ritmiem”.

Pirmkārt, par to kā man veicās. Principā sekot autores norādījumiem, ko ievērot konkrētajā mēneša fāzē, atbilstoši  valdošajai horoskopa zīmei nav grūti. platsmaizeViss ir saprotami izskaidrots, tā kā atliek tikai sagādāt sev kalendāru, kur redzamas gan mēness fāzes, gan konkrētās zodiaka zīmes, kuras konkrētajā dienā ietekmē ne tikai cilvēka fizisko, bet arī emocionālo pašsajūtu. Es gan šī ēšanas režīma ceturto līmeni – ēšanu atbilstoši mēness dienām atstāju citai reizei, bet papētot secināju, ka sastādot ēdienkarti, piemēram, nedēļai, vadoties pēc mēness dienām, varētu gan ietaupīt ģimenes budžetu, gan uzlabot pašsajūtu.

picaOtrkārt, par receptēm. Tās bija gardas, īpaši neskādēja maciņam, viegli pagatavojamas un pakļāvās dažāda veida improvizācijām, kā arī iedvesmoja pamēģināt ko jaunu. Visi ēdienu, ko izmēģināju bija pietiekoši sātīgi un nebija nekādas vajadzības lūkoties pēc papildus uzkodas. Man patīkams pārsteigums un atklājums bija “Kukurūzas miltu pica”, kuras gatavošanā izmantoju kukurūza putraimus. Tāpat bija patīkami, ka situācija, kad neesi bijis veikalā un arī nevēlies tur doties, atradās receptes, ko varēja pagatavot vienkārši no tā, kas atrodas mājās.

sampinjoni-ar-sezonas-darzeniemTreškārt, kā tad man gāja? Pirmās divas Mēness fāzes pagāja diezgan mierīgi, bet tad sākās trakotais karstums un bieži vien zuda vēlme vispār kaut ko gatavot vai ēst, kas varbūt nav visai labi, jo ēšanas režīmam ir nozīmes. Bija dienas, kas atļāvos ko neatbilstošu, bet mierināju sevi ar autores teikto, ka viss jādara ar baudu un prieku. Tādēļ ignorēju jebkādus vainas apziņas uzplūdus. Galu galā jāsecina, ka šī eksperimenta laikā esmu pazaudējusi 1, 5 kg, kas manuprāt nemaz nav slikts rādītājs, ņemot vērā, ka tas noticis bez kaut kādas lielas piepūles un sevis ierobežošanas.

pankukasGrāmata noteikti var kalpot kā palīgs ceļā uz veselīgāku ēšanu. Tā ir gana iedvesmojoša un var noderēt, ja nepieciešams pagatavot ko gardu un atšķirīgāku, kā ierastā ēdienkarte. Starp citu, grāmatā aprakstītajam principam var pielāgot arī savu ierasto ēdienkarti, protams, ja tā nav pārblīvēta ar tiešām neveselīgu ēdienu.

No Jaunmēness līdz Jaunmēnesim, ēdot pēc Mēness ritmiem:5.-8.diena

ritmiVakar no rīta iestājās Augošā mēness fāze bet mazliet pēc vienpadsmitiem jutelīgā Jaunava pamāja ardievas Mēnesim, kas nu jau nonācis Svaru pārziņā. Tad nu jau otro dienu tiek svērts un mērīts, ko Augošā Mēness fāzē likt uz šķīvja. lai pēc tam nav sev jāpārmet, ka organisms piepačkāts ar ko pavisam neveselīgu, jo, galu galā, šajā laikā vislabāk tiek uzņemts, viss kas nepieciešams normālai organisma funkcionēšanai vesela mēneša garumā. Taču par to nākamajos aprakstos. Šoreiz par to, kā Jaunmēness laikā sadzīvoju ar ugunīgo Lauvu un tam sekojošo Jaunavu. Protams arī secinājumi pēc mana eksperimenta pirmajām  astoņām dienām.

Pirmdien un otrdien Mēness bija Lauvas zīmē un kā jau tas Lauvam piedienas cieņā ir dažādos veidos uzņemtas olbaltumvielas. Jāsaka, ka šoreiz, darbojoties ar Jarinas Perepeļicas grāmatu “Ēdam pēc mēness ritmiem”, sanāca apmēram tā: paskatieties ledusskapī, tad skapīšos, konstatējiet, ka nekā lāga jau nav un būtu jāiet uz veikalu, bet… negribas nekur iet un arī skopums kabatu žmiedz. Tad atveram pavārgrāmatu un… Volā, te ir ēdieni, ko pagatavot bez došanās uz veikala! Veselīgi, gardi, sātīgi un konkrētajiem Mēness ritmiem atbilstoši ēdieni. Tajā brīdī tas man likās grāmatas lielākais bonuss. Lauvas temperamentam atbilstošais lieliskais četrinieks bija šāds:

kotletiteTeļa gaļas gaļas kotletītes ar dārzeņiem. Man gan uzreiz jāatzīstas, ka šeit mazliet šmaucos. Man maltas teļa gaļas ledusskapī neatradās, bet bija diezgan liesa cūkgaļa. Tāpat nebija gandrīz neviens no receptē minētajiem dārzeņiem. Bija tikai burkāni, sīpoli un saldētavā sviesta  pupas. Tā nu teļa gaļas kotletītes ar dārzeņiem pārtapa par liesām cūkgaļas -burkānu kotletītēm, kuras servēju ar apceptiem burkāniem un sviesta pupiņām. Ceru, ka autore pret šo viņas receptes improvizāciju neiebildīs, bet man likās, ka tas ir ļoti labi, ja ēdiens sanāk garšīgs pat novirzoties no noteiktās receptūras.

biezpienkurkumaGraudainā biezpiena un linsēklu kārtojums ar kurkumu. Šis bija vēl viens ēdiens, varēja bez lieka satraukuma pagatavot no tā, kas bija mājas. Jāsaka gan, ka manai gaumei klāt prasītos vēl šķipsniņa karija un ķiplociņš. Kā ātri pagatavojams brokastu ēdiens, kas pietiekoši remdē izsalkum un dod enerģiju manā gadījumā pat ļoti piemērots.

nudeluzupaOlu nūdeļu zupa ar Briseles kāpostiem. Te jau veikala apmeklējums bija kļuvis neatliekams un pēc ātrās omletes pusdienās, vakariņās tapa šī aromātiskā zupa, kura pēc receptes tika pasniegta ar vārītām paipalu oliņām. Man gan mazliet paslīdēja roka un zupai pievienoju nedaudz sojas mērces, ka nevien padarīja to pikantāku, bet arī mainīja tās krāsu. Šis mana vienpadsmitgadīgā dēla vārdiem, esot bijis līdz šim pats labākais ēdiens.

biezpiensMaigs biezpiena krēms ar augļiem, ogām un riekstiem. Lauvas laikā velkot uz ballīti. šī tad bija arī mūsu ballīte. Augļu un ogu vietā izmantoju gan tikai zemenes, bet bija ļoti garšīgi. Vienīgi varbūt vajadzētu izvēlēties pavasara vai vasaras ziedu medu, kam ir maigāka graša. Man mājās bija viršu medus, tāpēc bija jūtama diezgan spēcīga medus garša. Viegls, aromātisks deserts ar medainu piesitienu.

Trešdien Mēness sāka draudzēties ar Jaunavām. Šajā laikā esot jūtīgs gremošanas trakts un ieteicams uzturā lietot termiski apstrādātus produktus, ne tikai dārzeņus, bet arī augļus. Jaunavai par godu gatavoju jau iepriekš iepazītos ēdienus no pavārgrāmatas, bet izmēģināju divus, manuprāt Jaunavas jūtīgajai dabai ļoti piemērotus ēdienus:

blodaBļoda jeb bowl. Savā grāmatā autore piedāvā vairākas salātu bļodas, kuras gatavojot bagātīgi tiek izmantoti dažādi dārzeņi, kam var pievienot gan vistas fileju, tunci, vai ko citu katra gaumei un garšas izjūtai atbilstošu. Bļodas var pagatavot gan kā svaigus, gan kā siltus salātus. Tā nu nu mūsmājās Jaunavai par godu tapa siltā Bļoda. Vienreiz tikai ar dārzeņiem, bet citu reizi dažādībai tiem pievienoju kuskusu. Vienkāršs, ātri pagatavojams, sātīgs un veselīgs ēdiens, ko katrs var pielāgot sava ledusskapja un virtuves skapīšu saturam.

cepti-aboliCepti āboli ar riekstiem un žāvētiem augļiem. Arī Jaunava ir ko pelnījusī uz kāra zoba un ja arī augļus iesaka lietot termiski apstrādātus, tad šis deserts ir tieši laikā. Prasīto vīģu vietā biju nolēmusi izmantot dateles. Taču vecums nenāk vien un nācās konstatēt, ka nav ne vīģu, ne dateļu. Pirktas kā dateles no veikalā mājās bija atceļojušas žāvētās plūmes. Taču tas ātrumu nemazināju un izmantoju tās pašas plūmes. Manuprāt, ļoti laba garšu kombinācija un ēdiena struktūra. Ļoti liels plus, ka ātri pagatavojams, noderēs negaidītu viesu gadījumā.

Secinājumi Jaunmēnesim aizejot un Augošam Mēnesim atnākot – esmu zaudējusi pa šīm dienām nepilnu kilogramu, kas manuprāt nav slikti un nepārkāpj veselīgās ēšanas principus. Pašsajūta laba, noskaņojums optimistisks un līdz šim nav piemeklējušas histēriskas ēšanas lēkmes pievakarēs, bet es, protams, nezinu, kas šajā ziņā būs sakāms Augošajai Mēness fāzei. Autore brīdina, ka šajā laikā var gadīties, ka lietā jāliek pašdisciplīna un priekšā ēdieniem bagātais Jāņu laiks.

No Jaunmēness līdz Jaunmēnesim jeb ar Jarinas Perepeļicas pavārgrāmatu azotē: 1.-4. diena

ritmi“Nu vēl vienu gabaliņu jau var…”

“Tās gardās speķmaizītes vai lūdzas, lai viņa apēd…”

“Nu nekas briesmīgs jau tas nav, ja pirms gulētiešanas apēd sešās rupjmaizes rikas ar sviestu un gurķi. Sviesta jau nemaz  tik daudz tur nebija un pārējais ir veselīgs.”

Vai jums reizēm izvēršas šāda veida diskusijas pašiem ar sevi? Man visai bieži. Pat ļoti veselīgi produkti manā vēderā nonāk visneveselīgākajā veidā. Vispār jau pie tā vainīga Klāras tante. Tā es dēvēju to manas visai saprātīgās personības daļu, kas nepārtraukti stiepj roku pēc ēdamā, ja vien tas atrodas tuvāk par pieciem metriem. Klāras tante ir tā, kas reizēm piestūķē kuņģi ar dažāda veida ēdmaņām, līdz tas nabadziņš sāk konvulsīvi raustīties. Taču tieši tāpat viņa ir tā, kas citu dienu par ēšanu un padzeršanos pirmo reizi atceras tikai sešos vakarā un viņa ir arī tā, kas pēc desmitiem vakarā nervozi sāk virināt ledusskapja durvis un ja tur nekā uzreiz apēdama nav, ņem un izcep biskvītkūku. Taču, ja ir slinkums – der arī ķiplokmaizēs pārvērsts puskukulis.

Tagad pandēmijas laikā, pēdējo pusgadu nodarbojos ar Klāras tantes pievēršanu veselīgam uzturam. Pirmkārt drēbju skapja saturs sāka boikotēt manus apmērs, otrkārt lauztās kājas dēļ uz trim mēnešiem biju spiesta samierināties ar supermazkustīgu dzīvesveidu. Apzinīgi izgāju divus uztura klubiņus un par savu ikdienas ritma daļu ieviesu četras ēdienreizes, taču, ak vai, lai cik gardi un tiešām sātīgi ēdienu nebūtu, negausīgas rīšanas epizodes atkārtojās vismaz reizi mēnesī. Nekādi izsalkuma remdināšanas veselīgie paņēmieni neiedarbojās, drīzāk radīja vēl lielāku bada histēriju. Vienīgais secinājums, ka tas varētu būt saistīts ar kaut kādām dabas norisēm. Tādēļ, kad pamanīju, ka iznākusi Jarinas Perepeļicas pavārgrāmata “Ēdam pēc mēness ritmiem”, nolēmu ļauties nelielam eksperimentam un izmēģināt grāmatā publicētās receptes, kā arī autores ieteikumus, balstoties uz pašas pieredzi un zināšanām.

Man paveicās, ka grāmata manās rokās nonāca tieši pusstundu pēc Jaunmēnes iestāšanās, kas arī ir Mēness kalendāra diena. Tā kā puse dienas jau bija nodzīvots, šo dienu veltīju grāmatas un recepšu izpētei. Autore apraksta 4. posmu, kuri būtu pakāpeniski jāiziet, lai ēšanu par mēness ritmiem padarītu par savu ikdienu. Tad nu nolēmu, ka būšu saprātīga un pieturēšos pie ieteiktā pakāpeniskuma un apvienošu 1. posmu, kas nosaka, ko ievērot katras Mēnesfāzes laikā un 2. posmu, kas pievērš uzmanību stihijai, kura tobrīd ir valdošā. atbilstoši stihijām: Zeme, Gaiss, Ūdens un Uguns, pēc kurām sadalās horoskopa zīme.

1. – 3. eksperimenta diena. Godprātīgi uzkāpju uz svariem, lai saprastu, kā šis eksperiments iedarbosies uz manu svaru. Secinājums – svars nevien iesprūdis pie 85 kg, bet klāt nākuši vēl 2 kilogrami pēc Klāras tantes pēdējo dienu rabarberkūku, desiņu un gurķmaizīšu izpriecām. Vēl arvien ir Jaunmēness, bet kā valdošā horoskopā zīme sevi nākamajā divarpus dienām sevi piesaka Ūdens stihijas pārstāvis – Vēzis. Jaunmēness laikā ieteicams atteikties no alkohola un cigaretēm, daudz dzert ūdeni vai zāļu tēju, ieturēt gavēni un samazināt pārtikas apjomu, bet tam atrodoties Ūdens stihijas zīmē organismam vislabāk uzņemt ogļhidrātus.  Tādēļ nolemju turpmākās dienas, līdz svētdienas vakaram, kad sāksies Lauvu laiks, atturēties no gaļas un nevairīties no ogļhidrātiem. Un šeit laiks atvērt pavārgrāmatu “Ēdam pēc mēness ritmiem”. Autore iesaka izmēģināt jaunus ēdienus un tos iekļaut savā ikdienas ēdienkartē.

maizitesPar šo dienu lielisko brokastu ēdienu kļuva “Rupjmaize ar avokado un pupiņām”, kas ir gana sātīga un garda. Kopā ar zaļajiem lapu salātiem tās veido veselīgu brokastu kombināciju. Maizītes viegli pagatavojams, gana ātri pagatavojamas un tiešām ir veselīgas. Manā gadījumā tās izkonkurēja “Auzu pārslu biezputra ar mandeļu pienu, dzērvenēm un datelēm”, kas ir garšas ziņā interesantāk un garšām bagātāks tradicionālās auzu putras variants. Jebkurā gadījumā arī paliekoša manā ēdienkartē.putra

Viens no ēdieniem, kas akurāt iederējās Latvijas mainīgajā vasarā un atbilda konkrētajiem mēneša fāžu kritērijiem bija sildošā, garšas un krāsas ziņā krāšņā “Lēcu zupa ar tomātiem un kurkumu”. Tieši tas, kas nepieciešams brīdī, kad tevi pārsteidzis vasaras negaiss.  Taču lielāku izsalkumu remdēs “Auzzirņi ar kvinoju, baklažāniem un kivi”, kas ir bagātīgs olbaltumvielu un spēs remdēt pat ļoti lielu izsalkumu.   Vēl viens ļoti viegls, bet ļoti gards un izsalkumu remdinošs ēdiens ir “Brokoļu biezzupa ar fetas sieru”.  Maigā brokoļu biezzupa ļoti labi saskaņojās ar pasāļo un nedaudz pikanto fetas sieru bija labāko restorānu cienīga.zupa-lecu

Secinājumi pēc pirmajām trim dienām Jaunmēness un Vēža zīmes tandēmā:

Nepavisam nebija grūti iztikt bez gaļas, lai gan svētdien, man nedaudz paslīdēja kāja brāļa dzimšanas dienas vakariņās un vienā maltītē gaļa izpalika, bet tā kā autore min, ka viss jādara pakāpeniski un ar mēru.

Īpašu izsalkumu nesajutu un viss bija ļoti garšīgs.

Pašsajūta šīs dienas bija laba, bija gan daži brīži, kad pēc maltītes jutos nedaudz piekususi, bet iespējams vajadzēja ēst vēl mazliet mazāk.

Vakar vakarā pienāca Lauvu laiks, kas kā jau plēsējam pienākas lūko pēc olbaltumvielām bagātākas barība, bet par to pēc pāris dienām.

Greguārs Delakūrs

sieviete-kura-nenovecojaBetijas mātes Polas acīs parādījās skumjas, kad viņa runāja par laiku, kas liek izbalēt sievietes skaistumam. Viņa tāpat kā daudzas baidījās no šī mirkļa – pirmo krunku, ādas vītuma un sudrabkrāsā zaigojoša matu sirmuma. Viņai nenācās to piedzīvot.  Arī Betijai nē. Tas, par ko Pola sapņoja, pirms viņas novecošanu apturēja kāds okerkrāsas Ford Taunus, kļuva par Betijas realitāti un postu. Betija pēc trīsdesmit gadu vecuma nemainījās. Viņa piedzīvoja to, par ko tik daudzas sapņojam un kam tērēja kaudzēm naudas – mūžīgo jaunību. Taču iegūtās jaunības dēļ Betijai nācās zaudēt ko daudz svarīgāku un nozīmīgāku. Betijas sapnis nebija būt nemainīgi jaunai un skaistai, viņa sapņoja novecot kopā ar saviem mīļajiem.

Franču rakstnieks Greguārs Delakūrs gluži tāpat kā viņa romāna “Sieviete, kura nenovecoja” galvenā varone Betija ir zaudējis savu māti un pats atzīst, ka šajā romānā viņš realizējis vienu no sēru posmiem, ko izdzīvo ikviens cilvēks, kurš zaudējis kādu sev svarīgu un tuvu cilvēkiem. Delakūrs savas sēras ir pārvērtis burvīgā stāstā par mīlestību, pieņemšanu un piedošanu. Autora rakstības stils ir rotaļīgs, bet tas skar ļoti daudz cilvēka dzīvē nopietnas tēmas un pārdzīvojumus, kas, lasot, ik pa laikam liek noritēt pa kādai smeldzes pilnai asarai. Var būt, ka kāds man nepiekritīs, bet šajā romānā katrā burtā sajūtams tas franciskais šarms un attieksme pret dzīvi, kāda vērojama tikai franču autoru – vīriešu, kuri raksta par mīlestību un attiecībām, darbos. Jau izlasot pirmo rindkopu, noliku šo autoru blakus romāna “Smalkjūtība” autoram Davidam Foenkinosam un abu lielisko romānu “Ienirt” un “Ticēt” radītājam Kristofam Onodibio. Arī viņš ir no tiem, kurš tik prasmīgi spēj rindot vārdus un melno burtu rindās paust emocijas, kuras lasot uzmetas zosādā un kāri gribas tvert pēc nākamā vārda. Abus pirmos esmu satikusi dzīvē un ļoti ceru, ka arī Greguārs Delakūrs reiz ieradīsies Latvijā, lai parunātu par literatūru, mīlestību un dzīvi. Tad, kad tas notiks, es sapurināšu sirmot sākušās matu šķipsnas, uzlikšu uz sava delma pilīti franču smaržu un došos uz satikšanos ar vēl vienu autoru, kurš spēj sarunāties ar sievietes dvēseli.

Saša Stanišičs

zaldatsBargi robežsargi ar automātu pie sāna, jauni ātrgaitas ceļi, kas kā mirdzošas lentes vijās cauri kalnainajiem apvidiem, skaistas jaunbūves, bezgala sirsnīgi cilvēki un nomelnējuši bumbu sagrauti nami, ko ieskāva kupli ziedoši krūmāji, it kā cenzdamies dziedēt kara cirstā rētas.  Tieši tāda manā atmiņā palikusi Bosnija – valsts, ko vēl pavisam nesenā pagātnē bija plosījis karš, kurš bija viena no aktuālākajām ziņu tēmām manas pusaudzības noslēguma posmā. Toreiz, kad tur biju, karš bija beidzies pirms divdesmit gadiem, tomēr tā atstātās pēdas vēl arvien bija jaušamas. Taču to, ko šīs mazās valstiņas iedzīvotāji pārdzīvojuši, varēju tikai nojaust. Līdz atvēru bosniešu-serbu izcelsmes rakstnieka Sašas Stanišiča romānu “Kā zaldāts labo gramafonu” un nokļuvu nelielajā Višegradas pilsētiņā kopā ar mazo Aleksandru, kas neizsakāmi mīl savu ģimeni, dzimto pilsētiņu un tic vārdu spēkam.

Pirmais, kas man nāca prātā lasot šo grāmatu – kā es apskaužu autoru! To, kā viņš rindo vārdus un kā runā par lietām un notikumiem. Vīriešu sēras smaržo pēc skūšanās losjona. Tās stāv virtuvē mazos apļos un piedzeras. Sieviešu sēras sēž dzīvojamā istabā pie vecmammas, ierosina jaunus vārdus jaunajai dzīvībai Taifūntantes vēderā un diskutē par veselīgākajām guldināšanas pozām pirmajos mēnešos. Nezinu kā citi, bet izlasot ko tādu es varu tikai skaudībā noelsties un nodomāt – Kāpēc kaut ko tādu neesmu uzrakstījusi es?

Stanišičs ir no tiem autoriem, kas jau ar pirmajām izlasītajām rindkopām ierauj lasītāju sava romāna pasaulē, ļaujot to izjust to visā tā krāšņumā. Tikko sēdēji Rīgā uz dīvāna un malkoji kafiju, bet tad jau atjēdzies plūmju lasīšanas talkā un iemēģini Aleksandra vecvecpapa jauno tualeti. Tu tici valdošajai ideoloģijai un goda vietā turi maršala Tito bildi. Kopā ar  viņu piedzīvo valsts pārvaldes maiņu, pirmo interesi par meitenēm, kacini savus skolotājus, stāsti stāstus par kaimiņiem, radiniekiem un paziņām, viņu mazajām un lielajām traģēdijām. Un tad tu atjēdzies pagrabā, kur slēpies no kara un zaldātiem, kas atnāk un netīriem zābakiem sabradā visu, kam esi ticējis un kas ir bijusi daļa no tavas pasaules. Viņa stāstījumā patiesība mijas ar fantāziju, taču tas ļauj atklāt konkrēto laikmetu, tradīcijas un kara postu ar bērna acīm, caur bērna emociju prizmu.

Autors gluži kā dejodams kādu jestru deju ved lasītāju cauri Bosnijas kara šausmām, bēgļu dzīvei Vācijā un zaudētās dzimtenes sajūtai. Viņš to dara ar ekstravaganci un pamatīgu komisma piesitienu, bet viņa paustais ne mirkli nenonivelē notiekošā traģismu un iesaistīto pārdzīvojumus. Ir jāmāk caur smiekliem paužot sāpīgo, likt to lasītājam sajust uz savas ādas un notiekošo pārdzīvot kā savu. Stanišičs šajā ziņā ir ļoti prasmīgs.

Aizraujošs romāns, kas lasītāju jau no pirmās rindkopas padara par tā varoņu līdzgaitnieku, sniedzot neaizmirstamu paša klātesamības sajūtu. Stanišičs liek ar baudu un aizrautību izdzert visrūgtāko dzīves pieredzi un vēl ilgi sajust tās pēcgaršu. Kolorīti, trakulīgi, it kā pasmejoties, bet ļoti, ļoti sajūtami par to, kā pārdzīvot ierastās pasaules zaudējumu.

Indreks Hargla “Aptiekārs Melhiors un Akas iela rēgs”

aptiekarsGrāmatas sniedz lielisku iespēju doties ļoti īpašos ceļojumos. Tās ļauj nonākt ne tikai vietās, kur vēlētos nokļūt vai varbūt jau esam bijuši, bet arī ceļot laikā, doties savu varoņu dvēseles, atmiņu un emociju ceļojumos, tā ļauj ceļot to domās un fantāzijās. Dodoties šajos ceļojumos ar grāmatas palīdzību mēs ceļojam arī sevī. Labi uzrakstīta grāmata savu stāstu ļauj sajust, sasmaržot, ieraudzīt un arī sadzirdēt.

Igauņu rakstnieka Indreka Hargla romāns “Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs” ir romāns, kas pāris minūšu laikā lasītāju izrauj cauri laika lokiem un iemet viduslaiku Tallinas nakts melnumā. Nē, tā nebūs romantiska tikšanās vai pastaiga, jo pirmais ko sajūti ir smaka, kas liecina par kaulainās tuvumu. Notikumu pavērsiens ilgi nav jāgaida, jo dīvainos apstākļos mirst cilvēki, kuru nāvē vaino Akas ielas rēgu. Tallinas aptieķnieku Melhioru tādi māņi nepārliecina un tā aizsākas aizraujoša izmeklēšana īstenā viduslaiku stilā.

Šī grāmata ir aizraujoša un interesanta ne tikai tās sižeta dēļ. Apbrīnojami ir tas, cik prasmīgi Hargla apraksta Tallinu konkrētajā laika posmā. Jau pats pilsētas apraksts vien. Lasot burtiski var ieraudzīt pilsētu, aplūkot namus, pagalmus, izstaigāt tās un ieelpot tās senatnīgo elpu, kas ietver visu iespējamo smaržu buķeti.  Arī pilsētas iemītnieku un tā viesu apraksts ir ļoti dzīvs. Tas, kā viņi uzvedās, ko domā, kas viņus satrauc – viss atbilstoši laikmetam un ne mirkli nav sajūtas, ka stāstā iemaisījies kas no sveša laikmeta. Taču lieta par ko es tiešām autoru apskaužu, ir viņa prasme parādīt senās Tallinas iedzīvotāju valodu, to kā viņi sarunājās par dažādām lietām, kā komunicē savā starpā. Šajā komunikācijā nav liekas jaunāko laiku klīrības. Vismaz manuprāt, tieši varoņu sarunas un izteiksmes veids ļauj vislabāk sajust aprakstīto laikmetu un atklāt romāna varoņus visā to daudzveidībā.  Vislielākie cieņas apliecinājumi autoram par viņa talantu, viņš tiešām ļoti sajūtami spēj uzburt pagātnes realitāti.  Nav nekāds brīnums, ka pagājušo vasaru uzsākta šī romāna ekranizācija. Šis romāns ir  ļoti pateicīgs materiāls aizraujošas kinofilmas radīšanai. Tā kā Tallinas vecpilsētu darba dēļ nācies izstaigāt krustu šķērsu, varu pavisam droši apgalvot, ka atrast atbilstošu namu vai ielu konkrētas epizodes uzfilmēšanai nebūs grūti.

Man šis ceļojums laika patika un ja man reiz atkal radīsies vēlme pēc piedzīvojumiem viduslaiku stilā, es noteikti lūkošu pēc kāda no Indreka Hargla darbiem.

Dāvids Grosmans

9789984237183_108Ir grāmatas, kas vairāk vai mazāk patīk. Ir grāmatas, pret kurām nav nekādu emociju. Tām laikam ir visneapskaužamākais status. Ir grāmatas, kas vairāk vai mazāk nepatīk. Dažas pat sadusmo. Un tad ir tādas grāmatas, ar kurām tu nevari tik skaidrībā. Patīk? Nepatīk? Aizrauj? Garlaiko? Iepriecina? Sadusmo? Tas tādēļ, ka, lasot šādu grāmatu, tu it kā izdzīvo visu iepriekšminēto. Līdz ar to vēl pēc izlasīšanas staigā lauzīdams galvu – Laba? Slikta? Ko man tā deva? Kāpēc nevarēju nolikt? Kas patika, kas nē? Tās ir negantas grāmatas, jo pēc pieredzes tās atceras visai ilgi.

Izraēlas rakstnieka Dāvida Grosmana romāns “Bārā ienāk zirgs” ir viens no šādiem darbiem. Autors ļoti prasmīgi aizved savu lasītāju uz bāru, kurā ar stendapu uzstājas viņa galvenais varonis. Tu nepaspēj ne aci nomirkšķināt, kad jau atrodies patumšajā lokālā un saod uz skatuves esošā mākslinieka sviedrus. Šis mākslinieks ņemas kā traks, lai noturētu publiku. Taču tajā visā jaušas tāds izmisum, ka jau pēc brīža gribi, līdzīgi kā daļa publikas, piecelties un doties prom. WTF! KAS TAS PAR SVIESTU! Trauksme, tāda kā panika, histēriskais izmisums, kas joņiem vien gāžas virsū no grāmatas lappusēm. Un tad tie patizlie un parupjie joki! Tie nomāc stāstu, kura dēļi ar grāmatas lapu starpniecību atrodies  tumšajā lokālā starp izbijušu tiesnesi un sirmu kundzīti – punduri. Taču tie paši tizlie joki un mežonīgie smiekli disonē ar neizsakāmajām skumjām, kas pārklāj un veido galvenā varoņa dzīvi. Pasmejies par sevi pats! Citādi par tevi pasmiesies vēl kāds! Smiekli un muļķošanās ļauj noslēpties ne tikai no citiem, bet arī no sevis. Tāpat kā aiz šķietamas  atklātības. Dodiet cilvēkiem to, ko viņi sagaida un neviens neievēros patiesību. Esmu savā laikā šo māku labi izkopusi. Varbūt tieši tāpēc lasot šo grāmatu man gribējās piecelties un aiziet. Ļaut, lai man aizejot uzvelk uz tāfeles sarkano strīpu. Es aizietu, ja līdzīgi kā palikušie negribētu dzirdēt Dova stāstu. Es paliku. Tagad mani vajā skumjas. Ikreiz, kad atceros par šo grāmatu.

Romāns, kas krata iekšas kā augstsprieguma trieciens un neļauj aizbēgt. Patika? To apgalvot nevaru. Nepatika? Tas arī neatbilstu patiesībai.  Iespaidoja noteikti. Sevišķi jau autora stils.