Carpe diem!

oktobris 2020
P O T C P S Sv
« Sep    
 1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031  

Historia

Mariana Lekija

Lekija_5Kad Zelma teica, ka naktī sapnī redzējusi okapi, mēs bijām droši, ka vienam no mums jāmirst, turklāt nākamo divdesmit četru stundu laikā …

Tā sākas vācu rakstniece Marianas Lekijas romāna “Ko var redzēt no šejienes” 1. nodaļa. Stāsts par Zelmu, Luīzi, Mārtiņu,  Aļasku, kluso Optiki, neganto Palmu un vienmēr skumjo Marlīzi. Un kāds tiešām mirst. Nāvei šajā stāstā ir sava loma. Tāpat kā dzīvei un mīlestībai. Tās visas mājo mazajā Vestervaldes ciematiņā, uz kuru savus lasītājus aizved romāna autore. Lakoniski, bez garas spriedelēšanas viņa iepazīstina ar ciematiņa iedzīvotājiem, kas ir diezgan kolorīti personāži. Tas ir pavisam parasts ciematiņš. Viens no tiem, kur viens otru pazīst un pieskata. Arī tos, kas varbūt nav paši jaukākie un gudrākie cilvēki. Šeit pieskatītas ir pat stirnas.

Katram no ciematiņa iedzīvotājiem, pat pelēkam noplukušam sunim,  ir sava loma ciematiņa ikdienā, kas nav mazsvarīga. Tādēļ okapi Zelmas sapnī visus padara uzmanīgus. Kāds ieliekas gultā un ar ilgošanos gaida nāvi, cits steidz atklāt noslēpumus, vēl kāds atzīties mīlestībā. Cilvēki steidz izvērtēt būtiskāko un darīt to,  ko līdz šim atlikuši. Ja nu nepaspēs, ja nu nāve atnāks un aizraus tieši viņu. Taču tam nav nozīmes.

Nāve lielākoties atnāk, tad kad to negaida un paņem tos, kas to negaida. Gluži kā mīlestība. Tā vienkārši atnāk. Visdažādākajos veidolos, visnegaidītākajos brīžos. Zelmas mazmeitai Luīzei tā atnāk kādā pelēkā novakarē. Tērpusies budista mūka ietērpā. Neiespējamais  kļūst iespējams un iespējamais neiespējams. Optiķa mīlestība pret Zelmu ir skaidri redzama, taču viņam šķiet, ka tas ir noslēpums. Elizabete zina kā to pieburt. Teodoram liekas, ka tā ir neiespējama. Marlīze par mīlestību nedomā, drīzāk par nāvi. Bet dzīve mazajā ciematiņā rit savu ritējumu. Kādu tas smacē, bet cits nevar iedomāties, ka varētu doties prom. Viņiem visiem ir taisnība. Jo katrs dara to, kas viņam jādara. Un tikai tas ir svarīgi.

Lakonisks, ievelkošs un pārdomas rosinošs romāns, ko vēl aizraujošāku padara kolorītie tēli un kuriozas situācijas. Romānam piemīt kas meditatīvs un nomierinošs. Pēc izlasīšanas paliek pēcgarša, kas tik drīz neatlaiž. Mieriņš. Kaut kas pelēks un pūkains. Okapi. Neiespējami skaists.

Dace Judina

9789934157042Līdz Vakara romānu sērijā izdotais Daces Judinas romāns “Dēls” nonāca pie manis, pagāja kāds laika sprīdis. Tagad, pēc tā izlasīšanas, arī pagājis kāds laiciņš. Ļoti ilgu laiku nevarēju par šo grāmatu uzrakstīt. Nē, ne jau tāpēc, ka nebija ko teikt. Drīzāk tas bija saistīts ar pārdomām, ko raisīja romāns un tas, kā romāna varoņu piedzīvotais, novērotais sasaucās ar ikdienā notiekošo.

Saka, ka grāmata katru uzrunā individuāli. Grāmata sevī var ietvert vairākus vēstījumus. Bieži vien, lasot grāmatu, visspilgtākos iespaidus raisa kāds konkrēts tās vēstījuma aspekts, kurš, visticamāk, sasauksies ar kādu mums lasīšanas brīdi aktuālu tēmu. Vēl grāmata var rosināt pievērst uzmanību kaut kam, par ko varbūt neesam aizdomājušies.

Lasot romānu “Dēls”, kas ir autores iepriekšējā romāna “Ēnas spogulī” turpinājums, lasītājs tiek aizvests uz Vidzemes jūrmalu, kur pēc neveiksmīgas laulības pārcēlusies pirmajā romānā iepazītā psiholoģe Dagnija. Dagnija cer, ka beidzot viņas dzīve ievirzīsies harmoniskā gultnē. Tomēr klusā zvejniekciema miers ir mānīgs. Mēle ir maza, bet izdara lielas lietas. Vārdiem ir ļoti liels spēks. Tie var iedvesmot, pacelt spārnos un radīt. Bet mēle var nest arī postu un satriekt sīkās druskās to, kas šķitis stabils. Diemžēl Dagnijai arī šeit nākas stāties pretī mēlnesībai, tenkām un prāta trulumam. Vai vārdi ir tikai vārdi? Vai arī tajos slēpjas patiesībā? Vai tiešām lāsti, draudi un vārdos pausts apvainojums tiešām ir tikai nevainīga izlādēšanās? Kas ir tas, kas liek otram vēlēt nāvi? Skaudība, neapdomība, iedzimts ļaunums vai gara ļaunums? Romāns “Dēls” liek aizdomāties par to, vai kaķa lāsti tiešām ir tikai kaķa lāsti.

Tieši pēc romāna izlasīšanas čivinātavā, kur mēdz izteikties visi, kam nav slinkums, pamanīju ierakstu, pēc kura izlasīšanas man kļuva pavisam neomulīgi. Ieraksts bija tapis pāris dienas pēc rakstnieka Paula Bankovska nāves. Kāds bija ierakstījis: “…atdodiet mums Paulu Bankovski un paņemiet autoru X”. Uz manu komentāru, ka konkrētais ieraksts nav akceptējams un pieņemams, jo kaut ko tādu teikt dzīva un miruša cilvēka kontekstā man neliekas pieņemami, atbildes ieraksts vēstīja, ka autors vienkārši pielāgojis savu ierakstu analogam ierakstam par Kurtu Kobeinu un Džastinu Bīberu. Gribējis uzsvērt, ka Bankovskis ir liels zaudējums latviešu literatūrai, bet autors X, viņam kā lasītājam, literatūras jomā ir pats nevajadzīgākais. Kad tomēr iebildu, ka, manuprāt, paust ko tādu publiski ir tas pats mobings, kas var novest līdz depresijām un suicīdam, par ko tik pat aktīvi tiek runāts ne tikai čivinātavā, bet arī citos medijos, kā arī pajautāju, vai ieraksta mērķis bija nest ko labu sabiedrībai vai kaut kā veicināt autora X izaugsmi, atbilde bija, ka mērķa nav nekāda, vienkāršs ieraksts, lai noskaidrotu vai šai domai ir piekritēji. Tas nevienam neko ļaunu nenodarīšot. Tam sekoja piebilde, ka par autoru X ieraksta veicējs varētu ne to vien sarakstīt. Lai neizraisītu publisku ķengāšanos par autoru X, kuram par šo diskusiju, visticamāk, nav ne nojausmas, saraksti pārtraucu. Taču saprast šo nespēju. Kā dzīvam cilvēkam var vēlēt nāvi? Vai tiešām šis čivinātājs nesaprot, ka arī pateiktais var atgriezties kā bumerangs? Vai šis cilvēks ir vesels? Jā, var nepatikt kāds konkrēts literatūras žanrs. Var nepatikt konkrēta autora darbs, rakstības stils, viņa publiskais tēls. Ikvienam cilvēkam ir iespējams izvēlēties, ko viņš lasa vai nelasa. Nepatīk, neinteresē, uzskati autora sarakstīto par sēnalu literatūru? Nelasi! Kāpēc cilvēks sevi pasludina par literatūras guru un atļaujas paziņot, ka konkrētais autors uz zemes nav vajadzīgs. Varbūt kāds to pašu pateica Paulam Bankovskim. Kas ir tas, kas lasītājam liek kaut ko tādu teikt par literāra darba radītāju un kāpēc viņš ir gatavs rakstīt par autoru sliktas lietas? Es to nevaru izskaidrot ne ar ko citu, kā slavaskāru narcismu un garīgajiem traucējumiem, jo neviens lasītājs ar veselu saprātu necenstos personīgi aizskart autoru, kur nu vēl lūgt/pieprasīt, lai šis autors tiek aizsaukts viņsaulē kāda cita, jau miruša autora vietā. Vēl jo vairāk… meklēt savam neprātam piekritējus… Memento mori! – tas ir vienīgais, ko varu šādā situācijā piebilst.

Varat saukt mani par māņticīgu, dumju vai nesaprātīgu, bet es ticu, ka izteikts vārds nav tikai tukša skaņa. Pati uz savas ādas esmu pārbaudījusi, kā teiktais atgriežas pie manis pašas ar lielāku spēku kā to pateicu. Es esmu pārliecināta, ka mēs esam atbildīgi par to, ko sakām vai ierakstām publiskajā telpā, pat ja tā ir virtuāla. Tā ir arī viena no vēstīm, kuru savā romānā “Dēls” līdz lasītājam aiznes Dace Judina. Autore skar arī citas, ne mazāk aktuālas tēmas, bet mani uzrunāja tieši šī.

Hetere Morisa “Cilkas ceļojums”

300x0_cilkascelojums_978-9934-0-8765-3_1“Padomju karavīru vērstais holokausts pret koncentrācijas nometnē izdzīvojušajām ebreju sievietēm”. Tā vai mazliet citādi skanēja kāda pētījuma nosaukums, ko Holokaustam veltītā konferencē prezentēja kāda amerikāņu zinātniece. Toreiz konferencē bija ne mazums lietu, kas man bija jaunums un pat pārsteigums. Taču šis pētījums mani pārsteidza. Es ne reizi nebiju aizdomājusies par to, ka brīdī, kad karš beidzās un tika atvērti koncentrācijas nometņu vārti, ieslodzītajiem vajadzētu satraukties par savu dzīvību. Kino un arī literatūrā biju lasījusi par atbrīvošanu un man bija radies priekšstats, ka tajā brīdī ieslodzītie beidzot varēja justies droši. Tomēr tā nebija. Simtiem sieviešu izvaroja. Tie paši atbrīvotāji. Jo uzskatīja, ja jau esi dzīva, tad esi sadarbojusies ar nacistiem. Nevienu neinteresēja šo sieviešu piedzīvotās šausmas. Padomju armijas karavīri varmācīgi viņas piesmēja. Vecākas sievietes steidza piedāvāt sevi jaunu meiteņu vietā, lai tikai pasargātu un paglābtu no tā, ko nacisti bija aiztaupījuši. Solītās brīvības vietā viņām nācās piedzīvot jaunu netaisnību. Ne viens viņas neaizstāvēja, bet varmākas nesodīti turpināja dzīvot. Kāds padomju armijas ģenerālis, pēc sūdzību saņemšanas, attaisnoja savus karavīrus, sakot, ka vīri sen nebija redzējusi un baudījuši sievieti, līdz ar to nostrādājuši dabiskie instinkti. Daudzas šo nesavaldīto instinktu rezultātā vēlāk laida pasaulē nemīlētus bērnus, bet citas sajuka prātā, bet citām nācās izdzīvot vēl vienu nometni.

Heteras Morisas romāns “Cilkas ceļojums” ir pirmais literārais darbs par holokausta tēmu, kur tiek runāts par to ebreju sieviešu likteni, kuras izdzīvojas nacistu koncentrācijas nometnē. Šī romāna galvenajai varonei Cecīlijai jeb Cilkai Kleinai Otrā pasaules kara beigas un atbrīvošana no koncentrācijas nometnes nav jaunas, laimīgas, cik nu tas ir iespējams pēc nometnē pieredzētā, dzīves sākums. Viņai jādodas uz nākamo nometni, kur nākas atcerēties un izjust no jauna necilvēcību, varmācību, izvarošanas  un visu pārējo, ko Cilka vislabprātāk būtu aizmirsusi. Cilkas vaina – dzīves alkas un prasme izdzīvot, pakļaujoties varmākam, jo citu iespēju jau nav. Nevienu neinteresē, ko pārcietusi šī jaunā sieviete, galvenais ir viņu sodīt, jo viņa izdzīvoja. Tagad, nonākot gulagā, viņa, atšķirībā no citām sievietēm, zina, kas viņas sagaida un tādēļ raisa neizpratni citās sievietēs, taču laika gaitā Cilka, pateicoties savai uzņēmībai, gaišajam prātam, labsirdībai un godīgumam iekaro ne tikai savas barakas, bet arī nometnes ārstu un vadības cieņu.  Šķiet viņu vada divi mērķi: izdzīvot un palīdzēt citiem, par spīti apkārt valdošajai tumsai, varmācībai un aukstumam.

Par spīti tam, ka grāmata skar ļoti smagu tēmu un pilnībā ataino gan koncentrācijas, gan gulaga nometnēs notiekošo, tā ir ļoti sirsnīga un gaiša. Es to pat nosauktu par cilvēkmīlestības manifestu. Viena no tām grāmatām, no kurām grūti atrauties, kamēr nav izlasīts pēdējai teikums. Noteikti iesaku izlasīt ikvienam domājošam cilvēkam, kas saprot, ka bez pagātnes nebūtu iespējama tagadne un arī nākotne. Stāsts par paaudzi, kam bija jāizcieš tik daudz, lai mēs būtu tie, kas esam. Tas nav tikai ebrejietes Cilkas stāsts, tas ir arī latviešu, lietuviešu, čehu, slovāku un citu deportēto sieviešu stāsts.

Jūlija Jakovļeva

Debesis dimantos_JakovlevaPagātne. Tagadne. Nākotne. Trīs lietas, ko nav iespējams šķirt. Laika sprīži, kas mainās gaismas ātrumā. Trīs māsas, kas pārdzimst viena otrā. Taču ir viena, ko daudzi cenšas noliegt, apslēpt vai aizmirst. Vai tas ir iespējams?

Pagātne mūs veido. Tā padara mūs par tiem kas mēs esam. Tā veido mūsu tagadni, tātad arī nākotni. Arī tad, ja šodien tas, ko darījām vakar ir kļuvis par kaunu un negodu. Arī tad, ja to nožēlojam vai vēlamies aizmirst. Pagātne ir tā, kas ļauj tagad un rīt kļūt par labākiem vai arī … sliktākiem. Tas  atkarīgs tikai no mums pašiem un tā, ko mēs ar šo bagāžu darām. Vismaz situācijās, kad tas tiešām ir atkarīgs no mums pašiem. Taču ne vienmēr tas tā ir. Vēsture, un arī šodien notiekošais rāda, cik viegli dažs labas spēlējas ar tautu likteņiem, brīvību un cilvēku dzīvībām. Tad pienāk brīdis, kad tava pagātne tevi var iznīcināt.

To zina arī Jūlijas Jakovļevas retro romānu sērijas “Glabāt mūžīgi” galvenais varonis – Sanktpēterburgas milicijas izmeklētājs Vasīlijs Zaicevs, kurš savu pagātni noslēpis tik rūpīgi, ka pat šīs romānu sērijas pēdējā grāmata “Debesis dimantos” to neatklāj un atstāj lasītāju ilgās pārdomās par to, kas tad īsti ir šis varonis, vai viņš ir tas, par ko uzdodas. Taču viens ir noteikti ir skaidrs – Zaicevs cīnās pret netaisnību un tiem, kuru dēļ dzīvību zaudējis kāds cits. Viņš meklē slepkavu. Arī tad, ja viņiem to neviens to nelūdz. Taču šoreiz viņam jāatrod arī noslepkavotas kinoaktrises dienasgrāmata, par kuru interesējas ne tikai viņa priekšnieks, bet arī valsts drošības iestādes. Kas izlasāms šajā dienasgrāmatā un kurš noslepkavojis vēl pavisam tik slaveno aktrisi Varju Meteļu? Vai pie vainas mantkāre, mīlas kaislības? Vai varbūt jaunās valsts dibinātāju noslēpumi?

Jūlijas Jakovļevas trešais šis sērijas romāns turpina niansēti skicēt jaunās Padomju Krievijas portretu. Tas nav smalks, romantiski aizplīvurots attēls. Tas ir skaudrs, reālismā balstīts portretējums, kas ļauj saskatīt gan neglītas kārpas, gan rētas, gan ciešanu un skumju ievilktas rievas, un ļaunā smīnā sastingušu vienaldzību, varas un atriebības kāri. Taču ja jau pagātne, tad pagātne. Romānā iespējams ieraudzīt arī laiku īsi pirms. To atklāj mirušās aktrises dienasgrāmata, kas ļauj ieskatīties Krievijas impērijas norieta fāzē. Tā ļauj saskatīt pagātnes vaibstus, uz kuriem veidojusies valsts jaunā seja. Smaržo pēc cigāriem, izsmērētas lūpu pomādes un alkām pēc greznības, sakariem, varas.

Autore ļauj ieskatīties tā laika kino industrijā notiekošajā, kur vējo nežēlīga konkurence ne tikai režisoru un aktrišu starpā. Šajā konkurences cīņā viss notiek gluži tāpat kā jaunajā valstī. Liela nozīme ir blatam un ietekmīgiem kontaktiem varas gaiteņos. Gaisā virmo Holivudā pabijušā Sergeja Eižensteina vārds un ļoti daudzi vēlas ja ne viņu pārspēt, tad vismaz būt vienā līmenī ar viņu. Taču tikpat sajūtami kā iepriekšējos romānos parādās fakts, ka cilvēks ir bezvērtīgs un to nemaina ne  jautras filmas uzņemšana, ne slavenu vārdu piesaukšana. Tas ir tikai milisekundes jautājums. Jebkurš, kam rokās nonāk atbilstoša informācija, sevišķi jau pagātnes noslēpumi, var kļūt par citu cilvēka likteņu lēmēju.  Un katrs šai valstī grib izdzīvot. Jautājums – par kādu cenu?

Man romāns patika. Autore spēj noturēt lasītāja interesi. Taču mazliet esmu dusmīga. Viņa ļauj izgaist visām sievietēm kas kaut kādā veidā parādās Zaiceva dzīvē. Šajā romānā vispār neparādās. Ļoti cerēju, ka iepriekšējā romānā iepazītā Zoja paradīsies arī šajā romānā, bet autore, it kā kaitinādama, vienā teikumā piemin viņas vārdu un viss. Palika tāda dīvaina nepierakstītas lapas sajūta.

Lūsinda Railija

300x0_taurenuistaba_978-9934-0-8879-7Jau kādu laiku mājaslapā nepacietīgi pētu Zvaigznes ABC drīzumā izdodamo grāmatu katalogu. Gaidu. Bet pagaidām vēl nav. Īru rakstnieces Lūsindas Railijas Septiņu māsu sērijas sestā grāmata “Saules māsa” visticamāk vēl jāpagaida. Taču šovasar pie lasītājiem devies cits šis pašas autore darbs “Taureņu istaba”. Romāns, kas lieti noderēs kādā lietainākā dienā un aizvedīs lasītāju uz kādu vecu, bet ļoti skaistu muižu.

Taureņu istaba – izklausās pavisam romantiski. Gluži neviļus jādomā par ziediem un zaļumiem pilnu istabu, kur brīvi laidelējas brīnumskaisti tauriņi. Mazā Pozija neizsakāmi mīl savu tēvu un tic, ka viņas un tēva noķertajiem tauriņiem Tauriņu istabā ierīkots kas līdzīgs viesnīcai, kur mazie skaistuļi īsu brīžu atpūšas, lai pēc tam dotos tālāk. Neizsakāma ir viņas vilšanās, kad viņa pavisam nejauši šajā istabā atklāj stiklotu, mirušu tauriņu piepildītu stendu. Atklājums liek viņai šausmās un riebumā iet šai istabai iet ar līkumu gandrīz visu viņas dzīvi. Līdz brīdim, kad Taureņu istabas durvis tiek atdarītas un top skaidrs, ka šī telpa slēpj kādu vēl šausmīgāku noslēpumu. Viņai nav ne jausmas, cik ļoti šis noslēpums ietekmējis visu viņas dzīvi!

“Taureņu istaba” ir vēl viens aizraujošs romāns, kas iepriecinās visus Lūsindas Railijas cienītājus. Romāns uzrakstīts tikpat interesanti un aizraujoši, ka visi iepriekšējie. Railija arī šajā darbā liek satikties tagadnei un pagātnei, risinot divas dažādas sižeta līnijas un ļaujot tām saskarties. Šoreiz gan tā vairāk ir viena varoņa – Pozijas tagadne un pagātne, taču tādēļ tā nav mazāk interesanta. Šajā savā darbā autore pieskaras arī tādām tēmām, kā atkarība, līdzatkarība, emocionālā un fiziskā vardarbība. Tāpat tas ir stāsts par mīlestību, kas izdzīvojusi cauri gadiem. Taču tas, kas mani uzrunāja, bija cieņpilnā attieksme pret abu šķirto mīlnieku partneriem. Autore varoņiem pēc šķiršanās liek satikties brīdī, kad viņi abi ir brīvi un bez saistībām. Nav nodevības, dzīvesbiedru pievilšanas un sāpināšanās. Ir tikai pagātnes noslēpums, kas jāatklāj. Tas piešķīra romānam tādu kā nosvērtību, mieru un stabilitāti. Jā, tas laikam bija tas, kas man patika visvairāk – tas, ka varoņi izvēlējās stabilitāti un būt godīgi. Dažiem, gan bija jāsaņem drosme, lai būtu godīgi un atklāti, taču viņi izdarīja pareizo izvēli. Tāpat šis romāns ļauj noticēt līdzcietībai, atbildībai un labsirdībai, kas mājo cilvēkos un ļauj mums ikvienam padarīt šo pasauli labāku.

Man šis romāns, lai arī nemazināja manas ilgas pēc Septiņu māsu sērijas turpinājuma, bija jauka satikšanās ar autori, viņas talantu, kā arī ceļojums laikā, vietā un telpā. Labs lasāmgabals arī lasīšanai šūpuļtīklā, dārzā piesaulītē vai kādā kafejnīcā, kur laiks aizrit nesteidzīgāk kā citur.

Jūlija Jakovļeva

sarkanais-zirgaTālais 1931. gada. Latvijā cilvēki beidzot noticējuši tam, ka paši ir noteicēji savā valstī. Gluži kā mūsdienās notiek cīņas par iekļūšanu valdībā (44 partijas) un deputātu kandidāti nevairās, ne kritizēt jau esošo valdību, ne viens otra virzienā raidīt ironiskas frāzes un izsmejošas piezīmes. Tajā pašā laikā Krievijā ir jāapdomā katrs izteiktais vārds, ja nevēlas nonākt drošības dienesta uzmanības lokā. Šeit godājams pilsonis var vienā mirklī kļūt par noziedznieku, bet noziedznieks par medaļām rotātu biedru. Jāzina tikai ko, kā un kur runāt, par kuru pareizajā kabinetā pačukstēt. Neviens nevar justies drošs. Tā ir pasaule, kur draugs var nodot draugu un brālis brāli, ne vienmēr aiz labas gribas, bet  tādēļ, ka tā ir paša dzīvības cena. Lai gan… tā ir pasaule, kur dzīvība ir bezvērtīga. To ļoti meistarīgi un sajūtami atklāj Jūlijas Jakovļevas otrais romāns par Maskavas izmeklētāju Zaicevu “Sarkanā zirga savaldīšana”.

Maskavas hipodromā sacīkšu laikā bojā iet zirgs un žokejs. Taču tā vien šķiet, ka par zirga, kas ir slavenās Orlova šķirnes izcils eksemplārs, bojāeju ir lielāka brēka kā par nelaimīgā žokeja galu. Šķiet, nevienu nelaimīgā liktenis nesatrauc. Un, visticamāk, tas tiktu traktēts kā nelaimes gadījums, ja ne Zaiceva uzstājība un rīkojums no augšas, jo kāds tomēr vēlas noskaidrots, kurš vainojams slepkavībā. Zirga ne cilvēka.

Šis romāns diezgan uzskatāmi parāda, ka cilvēka dzīvība nekādā vērtē nav ne iepriekšējās varas, ne patreizējās varas acīs. Jaunā vara atšķiras tikai ar to, ka tā nešķiro. Te nav runas par savējiem, par brālību, par kopienu, kur vienaldzība tiek praktizēta tikai pret tiem, kas krituši nežēlastībā. Te iznīcināts tiek ikviens. Padomju kavalērija arī ir kopiena. Patiesībā vecie vēži citā maisiņā. Aizejošās pagātnes ēnas. Ēnas, kas sevi sargā un metas bēgt, ja kāds sāk pārāk daudz interesēties par tās iekšienē notiekošo. Pat ja šis kāds mēģina noskaidrot bojā gājuša kopienas locekļa nāves apstākļus. Noslēpumi ir pārāk bīstami, lai tos atklātu. Tādēļ Zaicevam nākas doties pāri visai Krievijai uz Novočerkasku, kur devušies kavalēristi un mīt lepnie kazaki. Un ceļabiedrs nav tas, ko Zaicevs būtu vēlējies. Par palīgu Zaicevam tiek piekomandēta apzinīga komjauniete Zoja. Pārāk apzinīga… Vai viņa ir tā par ko uzdodas? Zoja ir vēl viens tēls, ar kura palīdzību autore vēl uzskatāmāk parāda to, cik bezvērtīgs šai laikā Padomju Krievijā ir cilvēks un kā sistēma mēģina savus plānus realizēt ar cita rokām. Šoreiz ar Zaiceva.

Šis romāns, tāpat kā iepriekšējais, ir tāds, kas liek domāt un novērtēt to,kas mums ir dots. Tas it kā pārceļ uz laiku un vietu, kur neviens saprātīgs cilvēks nevēlētos nokļūt. Taču mūsu vecvecākiem un vecākiem šie laiki bija realitāte. Šķebinoša, baiļu trīsas raisoša un draudīga realitāte, kurā viņiem, gluži kā romāna galvenajam varonim Zaicevam, bija jāizdzīvo. Autore šo laikmetu ataino ar apbrīnojamu meistarību. Lasot, rodas sajūta, ka elpo to pašu smacīgo, šķebīgo, baiļu piepildīto gaisu, ko romāna varoņi. Vienīgais, kas liek noticēt, ka pastāv cerība, ir Zaicevs, jo viņa mērķis ir atklāt patiesību un likt atbildēt vainīgajam, vienalga, vai tas ir nopelniem bagāts kompartijas biedrs, vai kāds aizgājušo laiku spīdeklis. Viņa mērķis ir atklāt patiesību.

Šoreiz ne par grāmatām, bet atbalstu otra sapnim.

Varenais Lielvīruss jau ir mainījis un turpina mainīt mūsu dzīves. Man tas padarīja baltas visas jau decembrī pierakstītās plānotāja lapaspuses. Ekskursiju atteikumi savēlās kā smagi akmeņi manā māgā un man bija sevi gaužām žēl. Tik žēl, ka reizēm gribējās saritināties čokurā un dienām ilgi nekustīgi gulēt.  Taču kādā brīdī tu saproti, ka no tās sevis žēlošanas jau nekādas jēgas nav un, ja tā godīgi, nekāda milzu katastrofa jau arī nav notikusi. Un tad tu sāc domāt, ko darīt tālāk? Es pa šo laiku esmu sapratusi, ka gribu darīt to, ko daru – vadīt ekskursijas un rakstīt. Protams, es varu darīt vēl daudz ko citu, cept bulciņas, klapēt karbonādes, būt mājas buks, aukle, izglītot bērnus, berzt grīdas, lasīt zemenes, kaplēt vagas, slaukt govis, stāvēt pie kases un vēl daudz ko citu. Ja, citu iespēju nebūs, visticamāk, kaut ko no tā visa arī darīšu. Taču pagaidām es vēl gribu turpināt darīt to, ko daru. Tādēļ milzīgs paldies manai ģimenei, draugiem un paziņām, kas atbalsta mani šajos centienos un ļauj noticēt, kas viss izdosies. Paldies! Jūs esat mans zelts!

Saka, ka labais vairo labo. Tādēļ šoreiz savā blogā nolēmu uzrakstīt par kāda cita sapni. Manu paziņu lokā ir kāda meitene, kuras sapnis ir vācu dabīgās kosmētikas “Bergland” izplatīšana Latvijā. Viņa tā pavisam kautrīgi mani uzrunāja, vai es nevēlētos izmēģināt ko no viņas internet-veikalā Econaturlines nopērkamajiem produktiem un uzrakstīt savu viedokli par šiem produktiem. Pavisam godīgi, sākumā izteicu šaubas, vai es būtu piemērota šādam uzdevumam. Ja runa ir par kosmētiku, ikdienā izmantoju tikai nepieciešamo minimumu, lai gan katrai sievietei nepieciešamā sarkanā lūpu krāsa man protams ir. Taču man patika tas, ka šī meitene nemetās mani pārliecināt un pierunāt. Viņai tas ir sapnis, ko viņa vēlas piepildīt. Viņa šos produktus ir atzinusi par labiem un vēlas attīstīt savu nelielo biznesiņu paralēli maizes darbam. Un var būt… varbūt kādreiz tas būs viņas vienīgais rūpals. Un šajā brīdī es aizdomājos par to, ka varu atbalstīt kāda sapni, tāpat kā citi atbalsta manu. Tad nu tālāk rakstā nedaudz par tiem “Bergland” produktiem, ko izmēģināju uz savas ādas. :)

36050aloesonnencremeAloe veras sauļošanās krēms. Šis krēms man lieti būtu noderējis saules tveicē laukos, ravējot biešu vagas. Ja vien es kaut reizi dzīvē būtu bijusi apzinīga sauļošanās krēma lietotājā. Tatjanas krēmu, dodoties uz laukiem, ieliku somā, kur arī tas nogulēja, kamēr es uz biešu lauka ieguvu vārīta vēža nokrāsu. Es vienkārši par krēmu aizmirsu.  Taču vakarā, kad āda svila un nezināju, kur likties, pēru vien to pašu krēmu saulē izcepinātajai miesai virsū. Un ziniet! Palīdzēja! Noņēma sūrstoņu un nakti varēju izgulēt bez bēdu. Arī nākamajā dienā nekas nesūrstēja un pēc kāda laika sarkano krāsu nomainīja brūnums. Krēms sākotnēji liekas nedaudz taukains, bet manā āda to ļoti labi uzsūca. Patika tas, ka šim produktam, tāpat kā pārējiem, ir ļoti neitrāls aromāts.

36054_aloegesichtswasserAloe vera sejas toniks. Arī šim produktam ir ļoti neitrāls aromāts. Pēc tonika uzklāšanas uz sejas, radās sajūta, ka nav nekādas nepieciešamības lietot krēmu. Toniks it kā jau mitrināja seju, līdz ar to bija tāda sajūta, ka papildus tā nav jāmitrina. Ļoti labi, manuprāt, tas darbojās tieši karstajā dienās, kad ne vienmēr gribas uz sejas ziest krēma kārtu. Tonikam ir atsvaidzinošs efekts. Es karstajās dienās izmantoju tikai toniku, bet krēmu atstāju vēsākam laikam. Nu, labi, esmu slinka un reizēm uz nakti arī vienkārši uz sejas uzklāju tikai toniku. :)

36046aloemaskaAloe Vera maska. Vēl viens produkts, kas ļaus atstāt mierā sejas krēma bundžiņas. Tās sastāvā esošā organiskā alveja, gurķu un meloņu ekstrakti, dažādas dabīgās eļļas un organiskais šī sviests gan mitrina, gan pabaro ādu. Man ļoti patika kāda mana sejas āda bija pēc šīs maskas lietošanas. Nezinu, vai tā izlīdzināja manas grumbas, bet sajūtas bija labas. Es masku lietoju pirms gulētiešanas. Pāris reizes grēkoju un pēc 15 minūtēm nenoslaucīju to, kas nav iesūcies sejas ādā, bet spilvens speķains nekļuva un sejas āda no rīta izskatījās laimīga. :)

26028teebaumzahncremeTējas koka zobu pasta. Man jau liekas, ka ir diezgan grūti aprakstīt zobu pastu. Produkts, ko ikdienā lietojam. Nekad īpaši neesmu mēģinājusi iedziļināties zobu pastu īpašībās. Tas kas man noteikti patika ir zobpastas garša. Diezgan labi ir jūtams tieši tējas koks. Reizēm zobu pastām ir tāda mistiska saldena garša un reizēm no rīta ir sajūta, ka naktī esi ēdis konfektes. Šai zobu pastai tā nav. Pēc zobu tīrīšanas ir ļoti svaiga sajūta. Principā, produkts manā gaumē.

0066_balanceshampooBalance šampūns. Šis laikam bija produkts, kas man īsti nederēja, jo esmu krāsojusi matus, līdz ar to pēc mazgāšanas mati bija spuraini. Tomēr jāatzīst, ka uz galvas ādu iedarbojās efektīgi. Man visi šampūni neder, jo rodas blauzgnas. Šīs šampūns iedarbojās labvēlīgi, blauzgnu nebija. Taču man noteikti lietojot šo šampūnu, nepieciešama papildus mitrināšana matiem. Izmēģināju uz dēlu, kam mati ir tādi, kā daba devusi. Efekts bija pilnīgi cits. Mati vijīgi, mirdzoši un viegli ķemmējas.

Tāds lūk bija mans piedzīvojums ar “Bergland” kosmētiku, ja tevi ieinteresēja vari aplūkot produktus Econaturilines mājas lapā. Šī ir mana artava, lai atbalstītu kāda sapni.

Dace Judina, Artūrs Nīmanis

vilnosLaiks. Daudz laika. Maz laika. Jāpaspēj laikā! Neizniekot laiku. Skarbi laiki. Saulains laiks. Laiks visu saliek vietās. Laimīgais laiks. Aizgājušais laiks. Laiks maksā naudu. Veltīt savu laiku. Nolemtais laiks. Novilkt laiku. Laika grieži. Laika rats. Noteiktajā laikā. Vējā palaists laiks. Plānotais laiks. Laiks dziedē. Laiks salauž…

Laiks laikam ir vienīgā mērvienība, kurai cilvēka dzīvē ir kāda nozīme, neatkarīgi no tā, vai mēs to vēlamies vai nē. No laika nav iespējam aizbēgt. To nav iespējams apturēt. Tas nekas, ka ir cilvēki, kas apgalvo pretējo. Laiku var dēvēt par relatīvu. To var ignorēt. Mēģināt izbaudīt. Taču tas ritēs savu ritējumu. Un stāstīs savus stāstus. Stāstus, kas jāizstāsta, stāstus, ko nedrīkst noklusēt. Domāju, ka mums katram šajā dzīvē ir kāds noteikts uzdevums. Kāds rada pretvēža zāles, kāds ģeniālus mākslas darbus, bet Dacei Judinai un Arturam Nīmanim ir jāstāsta Laika stāsti. Jo citādi viņi nevar…

Ir pagājis aptuveni gads, kopš pie lasītājiem devies Daces Judinas un Artura Nīmaņa radītā Laika stāstu sērijas pirmais romāns “Devītais”, kurš lasītājus mudināja ielūkoties savas dzimtas stāstos. Apzināties savas saknes, savu dzimtas koku visos tā zaros un sīkākajos atzaros. “Devītais” aicina pievērst uzmanību ikvienam dzimtas koka atzaram, gan tam kurā iemetusies trupe vai postoša brants, gan tam kas dzen veselīgas atvases. Tas liek saskatīt dzimtas sīkstumu, kas ļauj uzplaukt brīnumskaistam ziedam arī tur, kur gadiem ilgi plosījusies postoša kaite vai savus ļaunos darbus darījuši kaitēkļi. “Devītais” ir stāsts par dzimtas spēju turēties kopā, atlaist bērniem tēvu tēvu grēkus un spēju atrast ceļu vienam pie otra. Vai to vispār vajag? Piedot, pieņemt, akceptēt notikušo? Tie ir jautājumi uz ko, iespējams, atbildi sniedz “Devītais”.

Otrais šīs sērijas romāns “Mēmais” turpina iesākto tēmu – dzimta dažādos laika nogriežņos, taču šoreiz tiek runāts par atklātību, pa nepieciešamību izstāstīt noklusēto, pat ja ir kauns, ja ir sāpīgi un visu to gribas aizmirst. Šis ir stāsts par to, ka patiesības atklāšana dziedē, gan to, kas klusējis, gan to, kam noklusēts. Tikai zinot patiesību, mēs varam iepazīt savu dzimtu un arī paši sevi. Visi noteikti zina par tēvu grēku atdzimšanu līdz septītajai paaudzei. Bet vai zinājāt, piemēram, to, ka dzimtai automātiski pievienojas ne tikai tā dzimta, kuras pārstāvji salaulājas? Dzimtai pievienojas arī tie, kurus esat ļoti mīlējuši, tie ar kuriem bijuši kaislīgi mīlas romāni, intīmas attiecības, radušies bērni, pat ja neesat kopā. Tāpat pievienojas tie, kam esat nodarījuši ko ļaunu vai ļoti palīdzējuši grūtā brīdī. Un viņi nenāk vieni. Līdz ar viņiem nāk visa viņa dzimta. Nav tikai sliktu dzimtu un tādu, kur visi ir sirdsskaidri. Katrā dzimtā ir izcili cilvēki un melnās avis. Tā tas vienkārši ir. Bet vai zinājāt, ka izcilie dzimtas pārstāvji un arī tie, kas slepkavojuši vai darījuši smagus noziegumus, dzimtu ietekmē līdz pat sešpadsmitajai paaudzei. Abi katrā nākamajā paaudzē meklē kādu, kurā izpaust savu potenciālu un realizēt to. Mūsu izvēlē – pakļauties vai nepakļauties šim spēkam. Mums jāizvērtē, kura senča aicinājuma sekot, kura nē. Tā, piemēram, dzimtā, kur neviens nav bijis ar māksliniecisku ievirzi, pēkšņi, pēkšņi uzrodas ģeniāls mākslinieks, bet kādā ļoti godprātīgā dzimtā nāk kāds, kas zog, skauž un dara visādas citas negantības. Vai tādēļ vien nebūtu vērts izzināt visu. Arī to, ko liekas, ka labāk noklusēt. Par to arī “Mēmais”. Par nepieciešamību runāt un neklusēt.

Daces Judinas un Artura Nīmaņa trešais romāns “Viļņos” turpina vēstīt par laika un cilvēka likteņu mijiedarbību. Taču šis stāsts ir atšķirīgs. Tas līdzinās smeldzīgai ģitāras dziesmai, kuru klausoties aizraujas elpa un šķiet sirds apstājusies pukstēt. Līdz šim, lasot Laika stāstu sēriju, romāna lapaspusēs mēģināju identificēt, kuras no rindām pieder Dacei, bet kuras Arturam. Pirmajos abos romānos to izdarīt bija diezgan viegli. Starp Daces smieklu zvārgulīšiem un raganīgā splīnuma ieskanējās Artura basi. Vietumis tā pabailīgāk, it kā atvainojoties, citviet noducinot stiprākos toņos. Taču trešajā romānā, to izdarīt bija pagrūtāk. Abi autori bija harmoniski saskaņojušies skaistā, nedaudz smeldzīgā dziesmā – mīlas dziesmā. Šis nav tikai divu cilvēku mīlastāsts. Katrā romāna lapaspusē jaušama mīlestība pret mūziku un savu nodarbošanos. Romāna galvenais varonis Ralfs ir mūziķis. Ļoti talantīgs un aizrautīgs. Viņa ģitāras spēle valdzina ne tikai Rasu, bet arī daudzu citus. Viņš nespēj dzīvot bez mūzikas. Taču Ralfs nav no tiem, kas lec pirmajās rindās. Viņš nelielās ar savu ģenialitāti un tādēļ varbūt paliek nenovērtēts. Arī Rasai, profesionālai žurnālistei, strādājot televīzijā, vēlāk avīzē, jāsaskaras ar cilvēkiem, kas cenšoties izvirzīt priekšplānā sevi, nenovērtē ne viņas darbu, ne pats savas spējas. Pie kā tas novedis? Tāda izlekšana un iznešanās? Domāju nav nevienam jāskaidro. Viss kā uz delnas redzams gan mūsdienu mediju telpā, gan mūziķu vidū. Ziniet, es pat reizēm apskaužu cilvēku, kuri visā nopietnībā un ar visdziļāko pārliecību runā par to, cik viņi ir talantīgi, inteliģenti un unikāli. Es arī gribēt, lai man būtu šāda pārliecība, bet… man liekas, ka par mani jārunā maniem darbiem, ne mutei. Arī grāmatas varoņi sevi pierāda ar darbu, ļoti smagu darbu.  Tas varbūt neļauj izlekt priekšplānā, bet ļauj darīt to, ko dara pēc labākās sirdsapziņas.

Man šis romāns, par spīti smeldzei, likās ļoti gaišs. Stāsts par satikšanos un nesatikšanos. Mīlestība, kas nezūd par spīti atšķirtības laikam un pagātnes rētu radītai nedrošībai. Nedrošībai, kuras pamatā nav bailes no atbildības. Drīzāk tā ir pārāk liela atbildības sajūta pret otru. Jo ir bail savas kaislības un aizraušanās dēļ nodarīt pāri, kādam kas ir ļoti dārgs un svarīgs. Varētu jau to visu izrunāt, bet vai visu var pateikt vārdiem? Un vai viss ir jāizrunā? Varbūt vienkārši jādara? Vai varoņi ļaus sev būt laimīgiem?

Džulio Andžoni

sardu-baladeBalāde - liroepisks žanrs, sižetisks dzejas darbs, kam raksturīgs kāda varoņdarba, traģiska vai fantastiska notikuma attēlojums, spraiga darbība, dramatisks vēstījums. Dzejisks vēstījums par kādu neparastu, ārkārtēju notikumu ar traģisku izskaņu. Saistītā valodā pausti autora emocionālie pārdzīvojumi.

Tāda ir balādes definīcija un izlasot Džulio Andžoni romānu “Sardu balāde”,  jāsecina, ka šis darbs sevī ietver visu iepriekš minēto, ja vien pieņem, ka balādes var rakstīt prozā bez dzejiska pantmēra un tai raksturīgās liriskās noskaņas. Kaut gan… melos tas, kurš teiks, ka proza ir mazāk liriska kā dzeja.

Romāns “Sardu balāde” sākas ar visai traģisku notikumu, kas lasītājā rada vēlmi noskaidrot, kādēļ notikusi ugunsnelaime un kā ar notikušo ir saistīts romāna galvenais varonis, kurš par notikušo vēsta caur savu skatupunktu. Vecais Konstantino visu savu mūžu ir nodzīvojis balstoties uz tradīcijām un vērtībām, ko jau daudzus gadu simteņus piekopuši šīs salas iedzīvotāji. Viņš arī piedzīvojis, ka jaunā paaudze salu pamet, dodoties uz daudz progresīvākām Eiropas valstīm. Arī Konstatino dēļ Mario ir devies prom uz Dāniju. Tādēļ viņš ir pārsteigts un ar zināmu skepsi raugās uz to, ka viņa dēls ar savu dāņu civilsievu Grētu nolēmis atgriezties, dzimtajā pusē un nodibināt šeit tūrisma uzņēmumu. Viņam neizprotama un pat ķecerīga šķiet abu jauno iecere to, kas bijis viņa ģimenes nodarbošanās un dzīvesveids paaudžu paaudzēs, padarīt par izklaidi svešzemju tūristiem. Vecais kazu gans pēc ilgas pierunāšanas piekāpjas, bet pats sākotnēji notiekošajā neiesaistās. Tikai atrauc: Fate vobis! – Dariet, kā jums tīk! Taču laika gaitā skarbais vīrs, kas visā salā pazīstams ar savu stingrību un turēšanos pie tradīcijām, gluži nemanot, ir kļuvis par būtisku uzņēmuma daļu. Vecais vīrs nepārtraukti diskutē pats ar sevi par to, kas ir pareizi un nepareizi, cik ļoti vajadzētu piekāpties abu jauno idejām un jaunievedumiem. Taču ar katru dienu šīs prasības kļūst arvien īpašākas un mulsinošākās. Konstantino neviļus ir kļuvis par mākslīgi radīta farsa daļu. Konstantino ir apmulsis, pretrunu pārņemts un viņu nepārtraukti vajā nelāga priekšnojauta.

Džulio Andžoni savā romānā „Sardu balādes” atainojis pārmaiņas, kas mūsdienās notiek Sardīnijas lauku sabiedrībā, kas līdz šim ir bijusi diezgan noslēgta un patriarhāla. Visu šo pārmaiņu simbols ir romāna galvenā varoņa – vecā kazu gana Konstantino Sardu dēlā Mario un viņa dāņu civilsievas Grētas lolojums – tūrisma ferma/uzņēmums „Asandira”, kur ik dienas ierodas tūristi, galvenokārt no Ziemeļeiropas, bet arī no citurienes, lai izbaudītu amatu un dzīvi, ko vecais Konstantino dzīvojis jau kopš savas dzimšanas. Romāns aktualizē paaudžu priekšstatu konfliktu, kā arī ataino sadursmi starp pagātnes un tagadnes izpratni par morālajām vērtībām un ētiku, kas noved līdz „Asandiras” traģiskai bojāejai. Un man jāpiekrīt tulkotājai, kas šajā romānā saskata līdzību ar mūsu pašu “Indrāniem”.

Šis romāns pārsteidz ar krāšņu, bagātīgu valodu, kas aizved neizmirstamā ceļojumā uz Sardīniju, ļaujot pilnībā izjust šīs salas mazliet nepieradināto dabu un sīkstumu, kas mīt ne tikai salas dzelkšņainajā zālē un krūmājos, bet arī vecajos saliniekos, kas turas pie vecajām ieražām un tradīcijām. Tas lieliski ataino pretrunas, kas rodas pasaulei mainoties un pakļaujoties vispārējai globalizācijai. “Sardu balāde” parāda dažādu kultūru un uzskatu sadursmi, kas var arī izvērsties traģēdijā. Romāns liek aizdomāties, vai naudas un panākumu dēļ, mēs nenododam paši sevi un sev svarīgas morāles vērtības. Autors ir īsts simbolu virtuozs. Sen nebiju lasījusi darbu, kur autors tik prasmīgi liek lietā dažādus simbolus, lai liktu lasītājam sajusties tieši tā, kā viņš to ir iecerējis.

Hermanis Kohs

KohsMēs visi zinām, kas ir labi un kas ir slikti. Mums nav jāskaidro, ka nežēlība ir kas nepieņemams un atbalstāms. Morāles jēdzieni mums nav nekas svešs. Taču, vai mēs tos interpretējam tā, kā tie būtu jāinterpretē, vai varbūt stiepjam šos jēdzienus un skaidrojam tā, kā mums tas izdevīgāk un pieņemamāk?

Hermaņa Koha romānam “Vakariņas” ir šķietami ikdienišķs nosaukums, kas asociējas ar draudzīgu vakarēšanu ģimenes vai draugu lokā. Nu, labi, tās varētu būt arī biznesa vakariņas. Vai vakariņas, kuru laikā kas jāpārunā. Lomanu ģimenēm tiešām ir jāpārrunā kas svarīgs. Divi brāļi, Seržs un Pauls, kopā ar savām sievām nolēmuši kopā pavakariņot. Seržs ir veiksmīgs politiķis, bet Pauls – izbijis vēstures skolotājs. Vakariņu patiesais iemesls ir abu ģimeņu atvašu – dēlu Rika un Mišela nodarījums, kas varētu izpostīt ne tikai viņa nākotni, bet arī Serža politisko karjeru. Gaidāmā saruna nav patīkama, tādēļ sākotnēji abas ģimenes runā ar visu iespējamo, bet izvairās no paša svarīgākā. Vakariņu gaitā lasītājs iepazīstas ar abām ģimenēm, varoņiem un to rīcības motīviem. Autors lasītājam nepārtraukti liek pārvērtēt savus uzskatus par morāles jēdzienu kā tādu, cik elastīgas ir tā robežas, kā arī savu attieksmi pret katru no romāna varoņiem.

Tas, kas man likās ļoti interesanti un gudri no autora puses, ir pats romāna vēstījums. Par notiekošo lasītājam vēsta viens no brāļiem – Pauls. Jau sākotnēji ir jaušama viņa negatīvā attieksme pret savu brāli. Viņš brāli izsmej, ironizē, parāda kā ļoti seklu, bet demonstratīvu personu. Pauls vispār uz citiem cilvēkiem, viņu rīcību, dzīvi un uzskatiem raugās ļoti kritiski un par viņiem vīpsnā. Vienalga vai tā ir restorāna apkalpotāja, brāļa viesi, ģimene vai pašu paziņas. jau no sākta gala Pauls pasauli it kā sadala divās daļās. Paula ģimene, viņa sieva un dēls, un visi pārējie, kuru centrā pat pamuļķākais un arogantākais ir viņa brālis. Pret brāļa sievu Babeti viņš ir mazliet saudzīgāks, bet lasītājs, principā, tiek ievilkts tādā kā kopējā vīpsnāšanā par Seržu. Viņš Paulam notic un varbūt pat pie sevis priecājas par galvenā varoņa asprātību, jo tas, ko viņš saka ir saprotams un labi novērojams mūsdienu sabiedrībā. Rodas iespaids, ka Paula ģimene ir ļoti inteliģenta, piezemēta un godprātīga. Tikai dēlam ir gadījusies kļūme un pirmais secinājums, kas lasot nāk prātā – Paula dēlu slikti ietekmējis viņa brāļa dēls vai pat audžudēls. Taču tad, vēstījuma stilam paliekot nemainīgam, vienā brīdī top skaidrs, ka iespējams, tieši Pauls ir tas, kas negatīvi ietekmējis dēlu un līdz ar to brāļa dēlu. To apstiprina vēsts, ka Pauls slimo ar kādu garīgu saslimšanu un lieto zāles. Paula slimība ir iedzimta. Tālākā vēstījumā jau Seržs, par kuru galvenais varonis vēl arvien sniedz negatīvu informāciju, sāk izskatīties pat ļoti saprātīgs. Taču jāsaka, ka romāna nobeigums tiešām ir diezgan šokējošs un ļoti ilgi liek domāt par to, vai vecāku mīlestība un vēlme pasargāt savu bērnu ir pietiekošs iemesls, lai pārkāptu jebkādas ētikas un morāles normas. Vai mums ir tiesības noklusēt, atbrīvot no vainas un pat rosināt darīt visu, lai noklusētais nekad nenāktu gaismā. Kurš nodod savu bērnu? Tas kurš noklusē notikušo vai tas, kurš ziņo par sava bērnu nodarījumu atbildīgajām institūcijām? Kurš no abiem rīkojas vecāku mīlestības vadīts?

Grāmata, pēc kuras izlasīšanas vēl pāris dienas esi mazliet apjucis un ik pa laikam uzsāc diskusijas pats ar sevi. Šis darbs aizraus ar oriģinālu un diezgan žilbinošo vēstījumu, kas brīžam sajūsmina, brīžam apstulbina, tad liek nedaudz distancēties un galu galā pieviļ. Vismaz manas gaidas tas pievīla. Taču grāmata ir žilbinoša. :)