Carpe diem!

novembris 2019
P O T C P S Sv
« Okt    
 123
45678910
11121314151617
18192021222324
252627282930  

Historia

Saruna rudens pievakarē jeb tasīte kanēļkafijas ar Annu Elizabeti.

daces-gramatasBrāzmains vējš bez žēlastības triec dzeltenas lapas, kas kā zelta dālderi pirms mirkļa mirdzēja rudens saules staros. Padebeši savelkas melnā mākulī. Būs lietus! Tāds rupjš, lielām aukstām lāsēm, kas ieritējušas aiz apkakles saldēs bez žēlastības. Taču šķiet, ka nācēju tas nemaz netraucē. Vējš rausta raganīgās matu cirtas, bet skatienā atmirdz visa iespējamās emociju gamma: uzticēšanās un vilšanās, sāpes un spīts, aizvainojums un ticība labajam, pieredze un jaunatklājēja prieks, viedums un maksimālisms. Šis skatiens sevī slēpj tik daudz… Pat pašiem tuvākajiem tas neatklāj pilnīgi visu. Mums bija jāsatiekas jau sen…

Steidzu liet kafijkannā avota ūdeni un līdzīgi kā seno laiku aptieķnieks krāmēties pa garšvielu plauktiņu. Šoreiz bez kanēļkafijas neiztikt. Annai Elizabetei tā garšo vislabāk.

Viņa ieslīd pa durvīm un smaida to īpašo smaidu, kas visiem, kuri viņu pazīst liek saausīties.

- Sveika!  Kafiju? – pastiepju viņai pretī kanēļu smaržas apvītu krūzīti un aicinu piesēst. Viņa apmierināti ieslīgst manā vecajā klubkrēslā, bet skatiens kā izvērtēdams klīst pa manu seju. Šķiet viņas skatienam nekas nepaliek nepamanīts. Ne nedēļām krāts nogurums, ne pāragri uzradušās vārnu kājiņas ap acīm, ne neapmierinātības ievilktais krunku grāvis starp uzacīm, ne acīs vīdošā vainas apziņa un atvainošanās, ka agrāk nesanāca… tā mierīgi piesēst… un aprunāties.

Te nu viņa bija. Anna Elizabete jeb Līzbete, Pūču mājas saimniece un dvēsele. Reizē tik pazīstama un sveša. Desmit aizraujošu grāmatu garumā iepazīta un apbrīnota. Šķiet, ka pazīstu viņu labāk kā sevi pašu, bet tik un tā pārņem tāds kā satraukums un apmulsums.

- Garda kafija. – viņa bilst un es neviļus piesarkstu.

- Tava recepte! – atbildu un atviegloti nopūšos. Pirmais pārbaudījums izturēts veiksmīgi. Jo, kā secinājuši Pūču mājas iemītnieki un patstāvīgie viesi, laba kanēļkafija raisa domas un padara asāku prātu.

- Priecājos Tevi šeit redzēt. – bilstu. – Bet, ja godīgi, nezinu, ar ko lai sāk. Viss, ko gribēju jautāt, šķiet kaut kur pagaisis un pazudis.

- Sāc ar mazumiņu! – viņa smaida, bet šķiet, ka gaisā novēdī kas līdzīgs skumjām – Mazumiņā mīt spēks! Tikai daudzi to aizmirst. Vajag ātrāk, augstāk un vairāk! Ātru rezultātu, karjeras un naudas dēļ cilvēki ir gatavi nodot savus tuvākos, ziedot līdzcilvēku likteņus un pārdot savu dvēseli. Tiek ignorēta lietu dabiskā kārtība un aizmirstas cauri gadsimtiem izdzīvojušas vērtības. Cilvēks kā viendienītis skrien pretī postošai liesmai un pats nemana, kā apzināti iznīcina un saindē ne tikai sevi, bet arī savus pēcnācējus. Vēstures piemēri, lielo impēriju un varaskāro cilvēku likteņu mums neko nav mācījuši. Cilvēks it kā ir vienīgā būtne, kam dots saprāts, tomēr mēs šo saprātu izmantojam, lai sevi iznīcinātu, nevis lai izdzīvotu, kā to dara visas pārējās dzīvās būtnes uz zemes. Nav zemes virsū nežēlīgāka dzīvnieka par cilvēku!

- Ai! Kādēļ tik skarbi? Viss nav nemaz tik ļauni! Visi taču tādi nav. Ir taču tik daudz labu cilvēku! Es esmu labs cilvēks! Tu tāda esi! – mēģinu viņai iebilst.

- Tu esi par to pārliecināta? – viņa smaida, bet skatiens dur kā īlens. – Kā tad ir ar katra cilvēka personīgo krēslas zonu. Tā mīt ikvienā. Manī. Tevī. Bez tās mēs neviens neizdzīvotu. Tur mīt mūsu iekšējais zvērs, kas pats par sevi nav slikts, ja mēs to piejaucējam, mācām un mīlam, gluži kā kinologs Viktors savu Zorro. Noteikumiem ir jābūt skaidriem un sekām konsekventām, bet tikko mēs savu krēslas zonas iemītnieku atstājam bez uzraudzības vai barojam ar saindētu barību, tumsa izplatās un drīz vien mēs esam kļuvuši par tumsas sējējiem. Neviens no tā nav pasargāts. Ne tu, ne es… Es esmu tik daudzus  pazaudējusi krēslas zonā: Zane, Ģirts, Dins un Ilga… vēl un vēl. Cilvēkus, kas bija blakus, tik tuvu, ka tuvāk vairs nevar! Atvaino, bet absolūtai labsirdībai es sen jau vairs neticu! Cilvēks pirmkārt jau domā par sevi, savu labumu, savām emocijām un pašsajūtu. Tos labsirdīgos samin, izmanto un aizmirst. Atstāj, lai paši salasa savas sadragātās sirds lauskas. Smieklīgi, bet beigās vēl izrādās, ka tas labsirdīgais pats esot vainīgs, ka ticis sāpināts.  Bet tur, kur ir sāpes, tur ir arī vilšanās, aizvainojums – krēslas zonas iemītnieka lielākie kārumi.

- Tu saki saindēta barība. No vilšanās, aizvainojuma un sāpēm mēs neviens neesam pasargāti. Tās palīdz mums attīstīties, augt un kļūt par labākiem cilvēkiem. Tās taču ir lietas no kurām nevaram atteikties, bez kurām neiztikt.  Tas būtu pretdabiski. Tu taču pati zini, bez ļaunā nav labā, tā ir dabiska mēraukla, ko mums ikvienam nākas iepazīt, apgūt un akceptēt.

- Pasaulē ir gan ļaunais, gan labais. Ne viss nāk viegli un bez sāpēm. Zaudējumi, vilšanās, aizvainojums ir jāakceptē, jāpieņem un no tā jāmācās, jāgūst rūdījumu. Taču cilvēki savu tumsas iemītnieku baro ar aizvainotu pašapziņu, vēlmi izcelties, būt pārākam un īpašākam par citiem, ar sajūtu, ka viņiem pienākas kas vairāk kā dots, ar pārliecību, ka ikviens viņiem ir ko parādā, un ka visās likstās un nelaimēs vainojams kāds cits. Taču vislielākais mūsdienu posts ir paštaisnums un vienaldzība. Cilvēki ir ir aizmirsuši vecās labās vērtības un senču mācības.

- Par kādām vērtībām Tu runā? Neviens taču nenoliedz, ka ļauns ir ļauns un labs ir labs. Principā, bērniem tas arī tiek mācīts un stāstīts. Neviens saprātīgs cilvēks nemāca savus bērnus zagt, slepkavot vai darīt ko citu ļaunu. Tas jau būtu slimi! Jā, daži agrāko laiku likumi vairs nedarbojas, bet mums taču jāiet līdzi laikam.

- O, jā! Laikam līdzi iet mēs protam! Ja nepratīsim, mums to iemācīs! Atzīs par nederīgu esošo, mainīs, vētīs un reformēs, kamēr būsim gana moderni. Mēs Pūču mājā pēdējā laikā bieži runājam par morāli un tikumību. Mūsu pārdomas nekādi nesaskan ar to, kas patlaban notiek mūsu valstī un sabiedrībā. Vecāki pārdod bērnus, tuvinieks apkrāpj tuvinieku, aci nepamirkšķinot nevainīgs cilvēks tiek aizsūtīts uz cietumu, jo kāds iecerējis no tā gūt labumu. Mums liekas, ka tā tam nevajadzētu būt, taču pavisam nesen, kādā radioraidījumā par tikumīgu audzināšanu, kāda jauno izglītojošo reformu ieviesēja sašutumu pilnā balsī izteicās, kā gan  skolotājs varot no skolēna pieprasīt cieņpilnu attieksmi, ja pusdienu starpbrīdī tiek pieprasīts skolas ēdnīcā skolotāju palaist pa priekšu. Mūsu dainās, teikās un pasakās, vienmēr mācīts ar cieņu izturēties pret vecākiem cilvēkiem, pieaugušajiem. Cieņa pret vecāku cilvēku, pieklājība, laipnība. Tās ir lietas, kas līdz šim bijušas vērtības. Tagad tas izrādās ir netikums. Un kā izskatās, jaunie tikumi ieviešas ātri. Izrādīšanās, reitingu ķeršana, ātra slava par jebkādu cenu. Viss tiek samērots naudā, baudā un izdevīgumā. Tās ir modernās vērtības un tikumi. Mūsdienu tehnoloģijas un to piedāvātās iespējas to tikai veicina. Īkšķīšu, sekotāju un atpazīstamības dēļ tiek darītas prātam neaptveramas lietas, un tas, vai publikas reakcija ir pozitīva vai negatīva, nevienu neinteresē. Bet tauta pavelkas. Arī tie, kam liekas, ka ir saprātīgi, ka viņus tas neskar. To nodrošina nevajadzīgas informācijas plūsma, ko bagātīgas devās piegādā mediji.  Tie, kas moralizē, vai tie ir labāki? Vai moralizēšana un diezgan brutāls izteiksmes veids uzmanības pievēršanai, nav tāda pati izrādīšanās? Vai dāmīte, kas twitter vietnē paziņo, ka grib “atrubīt” māti, kura nes sava dēla skolas somu, jo tādā veidā šī bezsmadzeņu māte audzinot tizleni, arī nealkst pēc uzmanības, retvītiem un “like”? Vai viņa nevēlas nodemonstrēt, ka ir gudrāka un labāka? Un vai viņa kaut mirkli ir pabijusi minētās mātes vai viņas bērna “kurpēs”? Taču arī augstprātība un iedomība jau sen kā pieskaitīta tikumiem. To apbrīno un par to apskauž, jo tā palīdz rāpties augstāk, tā palīdz izcelties un tā nepieļauj iebildumus. Lūk, tādi laiki un tikumi!

- Bet ko Tu iesaki? Klusēt? Neteikt neko? Izlikties, ka tas mani neskar?

- To mēs ļoti labi mākam… Klusēt, noslēpt, izlikties neredzam. Esam iemācījušies. Mums bijusi skaudra skola piecdesmit gadu garumā. Daudzi tā dara. Tā taču vieglāk. Tā vietā, lai pamatoti un pieklājīgi vērstos pret nejēdzībām, lai skaidri paustu, ka neesam mierā, mēs klusējam, pieciešam un ļaujam izteikties tiem, kas alkst ātras slavas, uzmanības un lietas būtībā pat neiedziļinās. Jo skaļāks un skandalozāks paziņojums, jo lielāks atbalsts un uzmanība. Nevienu pat neinteresē, cik daudz tajā visā ir patiesības. Mēs sačukstamie, pukstam un ķiķinam pa stūriem, bet neesam spējīgi uz atklātu un tiešu cīņu ar nejēdzībām. Bet, ja kāds to mēģina, mēs viņu nevis atbalstām, bet visgudri vērojam, vai tur kas sanāks? Ja sanāk, metamies komentēt, kā būtu bijis labāk, bet ja nesanāk viszinoši mājam ar galvu un pie sevis smīkņājam: nav ko lēkt augstāk pa savām biksēm!

- Jā, bet ko Tu iesaki darīt?

- Pirmkārt sākt ar sevi. Pašam dzīvot pēc labākās sirdsapziņas un mācīt to arī saviem bērniem. Novērtēt mūsu senču atstātās zināšanas, godāt tās un turēties pie savām saknēm. Cienīt sevi un citus. Neklusēt un nepieciest, vērsties pret nepareizo, nejēdzīgo un ļauno. Negaidīt uz kaut kādiem brīnumiem, bet rīkoties tūlīt. Jo tikai mūsu pašu spēkos ir pateikt nē tam, kas notiek tā kā nevajag. Pieciešot, klusējot un neprotestējot, mēs ļaujam nevēlamajam notikt un līdz ar to esam līdzvainīgi. Ir pienācis laiks kļūt atbildīgam pret sevi, saviem tuvākajiem, sabiedrību un valsti. Nepalikt vienaldzīgam, redzot,ka kādam nepieciešama palīdzība vai atbalsts. Nebaidīties pieprasīt to, kas pienākas. Pats galvenais – godprātīgi darīt savu darāmo un nebūt paštaisniem attiecībā uz citiem. Ir jābūt godīgam pret sevi, bet patiesi godīgam, bez atrunām un nevajadzīgas koķetērijas.

- Paklau, kā tu vispār spēj smaidīt! Tas taču ir tik grūti… Tik skaidri saskatīt visu notiekošo, pat paredzēt sekas un tad vēl visas vilšanās un zaudējumi, ko Tev nācies un vēl nāksies piedzīvot… Kāpēc Tu rocies, kāpēc meklē un iesaisties visu šo noziegumu atklāšanā? Ja pavisam atklāti, ne vienmēr tas tiek novērtēts.

- Ko līdzēs tas, kas žēlošos? Tu taču redzi, ka neesmu vairs tā Anna Elizabete, kas pirms gadiem ieradās Pūču mājā. Es esmu skarbāka, esmu tiešāka. Arī es mācos neklusēt un nepaciest. Es neesmu ērta! Nevienam tas nav noslēpums. Ne velti man nācies dzirdēt dažādus apvainojumus, nievas un draudus. Bet es neesmu ar mieru atbalstīt ļaunumu. Tieši tādēļ es daru to, ko es daru, lai uz pasaules netaisnīgo līdzsvarotu taisnīgais. To darīja mans vectēvs un to, savu iespēju robežās daru arī es. Vairot labo un vērsties pret to, ka līdzi nes ļaunumu un postu. Jā, es nogurstu, viļos un man sāp, bet es to daru, jo citādi nemāku un negribu.

Aiz loga melnē tumsa un traku deju griež vējš. Logā iesitas rupjas lietus lāses, bet viņa atsakās no piedāvātajām naktsmājām. Pūču mājas iemītnieki gaidot. Atveras durvis un viņa pazūd melnajā rudens tumsā. Tā viņu nebaida. Tā baidās viņas.

Vai viņa tiešām te bija? Varbūt jā un varbūt arī nē. Uz galda tvano kanēļkafija. Tā raisījusi pārdomas un kas to zina, vai šeit rakstītais kaut kādā veidā saskan ar pašas Annas Elizabetes vai viņas radītājas Daces Judinas viedokli. Viss manā iztēlē noticis un ar manu spalvu pierakstīts īsu brīdi pirms latviešu rakstnieces Daces Judinas Anna Elizabete izmeklē jaunākās – vienpadsmitās grāmatas “Cietāks par dimantu” došanās pie lasītājiem.

Jūlija Jakovļeva

mednieksMums, Latvijas iedzīvotājiem, jau sen vairs nav noslēpums, cik nežēlīgi bijuši tie sauktie Staļina laiki, kādu postu tie nesuši dažādām nācijām, cik daudz cilvēku šajā laikā samalti varas dzirnakmeņos. Mūsu zemi šīs dzirnas sasniedza 1940. gadā, taču Krievijā tās savu maļamo malušas jau krietni agrāk. Laikā, kad Latvijā cilvēki sāka baudīt to, kā tas ir dzīvot un pašiem būt noteicējiem saviem valstī, Krievijā cilvēki baidījās izteikt kādu lieku vārdu un pievērst sev lieku varas iestāžu uzmanību. Pasargāts nav neviens! Visniecīgākais noslēpums var izrādīties nāvējošs, bet atgriešanās no vietas, kur neviens nedodas no laba prāta, nes līdzi neuzticēšanos un vientulību, jo visu acīs automātiski esi kļuvis par nodevēju.

Jūlijas Jakovļevas romāns “mednieks tieši virsū skrien” ataino 1930. gada Ļeņingradu. Valstī notiek lielā “tīrīšana”. Ikviens, kas valdošajai varai šķiet aizdomīgs tiek pakļauts dažādām eksekūcijām. Neviens nav pasargāts. Ne milicijas darbinieks, ne ietekmīgs partijas darbonis. Milicijas izmeklētājs Zaicevs ir pārliecināts, ka viņš atrodas drošībā, ka viņa biogrāfijā “tīrītāji” nespēs atrast nekā aizdomīga. Viss, kas slēpjams, noslēpts. Viņš godprātīgi dara savu darbu un viņa profesionalitāte ļāvusi atklāt daudz noziegumu. Tomēr pasargāts nav neviens! Tikai brīnums jeb valdošai varai netīkams un baiss noziegums paglābj Zaicevu no tīrītāju ķetnām, un viņš atgriežas darbā. Taču kolēģu sejās neatmirdz atkalredzēšanās prieks un Zaiceva klātbūtnē apklust sadzīviskas sarunas un joki. Viņš ir kļuvis par izstumto. Bet Ļeņingradā plosās slepkava – mākslinieks, kura noziegumi ir pārdomāti līdz pēdējai detaļai. Izpildījums Ermitrāžas cienīgs. Nevienu, izņemot Zaicevu tas neinteresē, bet viņš kā pēdas saodis asinssuns nespēj apstāties un atklāj noslēpumus, kas var kļūt bīstami ne tikai viņam vienam.

Jūlija Jakovļeva ļoti sajūtami apraksta konkrēto laikmetu, ļaujot to sajust ar katru ādas poru un izgaršojot līdz mielēm. Reizumis lasot var sajust, kā uz skausta saslienas matiņi un miesai pārskrien tirpas. Šī nežēlīgā varas mašinērija, cilvēka bezspēcība un niecīgums. Un atziņa, ka mums patiesībā ir ļoti paveicies, ka šie laiki ir pagājuši. Autore veiksmīgi ataino situāciju, kurā nokļuvis varoni. Lasītājs pats uz savas ādas izjūt galvenā varoņa iekšējo cīņu, ļauties plūsmai un izvēlēties vieglāko ceļu vai arī palikt uzticīgam savai pārliecībai un vērtību sistēmai. Ne katram tas ir pa spēkam. Tieši tādēļ galvenais varonis lasītājam ir tik empātisks. Liels grēks būtu nepieminēt mīklainos noziegumus, kurus nākas atrisināt izmeklētājam Zaicevam. To atainojums uzdzen neomulīgu sajūtu, bet tajā pašā laikā iekvēldina pat viskūtrākā lasītāja pēddziņa maņas. Zaicevs ir tik simpātisks tēls, ka ikviens, kas pieķēries šim romānam, automātiski kļūst par viņa sabiedroto.

Lielisks laikmeta atainojums, intriģējošs noziegums un lasītājam simpātisks galvenais varonis. Grāmata, kas aizvedīs nervu kutinošā ceļojumā laikā.

Rūta Hogana

glabatajsCik bieži jūs kaut ko atrodat? Pludmales smiltīs zvīguļojošs auskars, uz trotuāra nokritis plīšu lācītis, no mēteļa notrūkusi poga ir kas pavisam ierasts, bet vai esat atraduši ko neparastu? Ko tādu, ko nevajadzētu atrast aizmirstu vilcienā, uz soliņa vai kur citur. Cepumu kārbā ievietoti nelaiķa pelni, dārgs saderināšanās gredzens vai kāda cita lieta, ko kāds cītīgi meklē visu savu dzīvi, bet cits atviegloti uzelpo brīdī, kad konstatējis, ka konkrētā lieta gājusi zudībā.

Rūtas Hoganas romāna “Pazaudēto lietu glabātājs” galvenai varonis Entonijs Pardū arī reiz pazaudēju ko svarīgu, ko tādu ko viņš turpina meklēt līdz savam pēdējam elpas vilcienam, bet tā arī nekad neatrod. Taču viņš atrod daudz citu lietu. Un nespēj tās atstāt tur, kur tās atrastas. Ja nu kāds tās meklē, ja nu kādam tās ir tikpat svarīgas kā tas, kas zudis viņam. Tomēr, lai kā viņš cenšas atrast atrasto lietu īpašniekus, viņam tas neizdodas. Tā Entonijs kļūst par pazaudēto lietu glabātāju. Viņš tās sanumurē, marķē un pieraksta katalogā.

Kaut kur tai pašā pilsētā mīt Jūnisa. Un vēl ir Spridzinātājs. Dienā, kad Jūnisa satika Spridzinātāju, bija viņas dzīvē pati laimīgākā diena. Viņi satikās todien, kad Entonijs pazaudēja pilnīgi visu, kas viņam kaut ko nozīmēja. Todien Jūnisa kaut ko atrada. Kaut ko, kas piederēja Entonijam. Atrada un aiznesa sev līdz. Kā talismanu. Dienā, kad Jūnisa pazaudēja Spridzinātāju, Entonijs satika Lauru.

Arī Laura ir pazaudējusi kaut ko pavisam svarīgu. Laura ir pazaudējusi sevi. Pazaudējusi un nespēj vairs atrast. Entonijs un viņa māja Laurai ir patvērums un miera osta. Vieta, kur uzelpot. Laura neuzticas sev un cilvēkiem. Taču tieši viņai pēc Entonija nāves pazaudētās lietas jāsaved kopā ar to īpašniekiem. Protams, tikai tādā gadījumā, ja viņi vēlas atgūt zudušo.

Katrai lietai ir savs stāsts. Par notikumiem, cilvēkiem un likteņiem. Cilvēki satiekas, to dzīves saskaras, gaisā novirmo kas īpašs un piedzimst brīnums. Vai Laurai izdosies? Vai viņa atradīs to ko zaudējusi un vai viņai būs pa spēkam izpildīt Entonija pēdējo gribu?

Ļoti rimts un mieru nesošs romāns, kas ļauj atklāt noslēpumus un iedvesmo. Romāns, kuru lasīt ir tīrā bauda. Tas nes līdzi tādu kā mīlīgu omulību un no iekšienes nākošu siltumu, kas sasilda un mierina. Laba lasāmviela rudenī, kad gluži neviļus ieslīgstam saldsērīgā apcerēs un piezogas skumjas. Jo skumjas ir jāizskumst… gluži tāpat kā grāmatas ir jālasa…

Lūsinda Railija

meness-masaVasara devusies prom, ļaujot koši jo koši uzplaukt krāsainam lapu salūtam. Gājputni sasaucoties dotas tur kur siltāk, bet tu pats sāc lūkoties pēc siltām vilnas zeķēm un pārskati savus tējas krājumus. Laiks mieram, omulībai, aukstumā kaistošiem vaigiem un pirmā sniega gaidām. Katrs gadalaiks ir brīnumains. Tiem katram piemīt sava burvība un skaistums. Gluži tāpat kā Lusindas Railijas romānu cikla “Septiņas māsas” varonēm. Katra no viņām ir īpaša. Katrai no viņām piemīt savs skaistums, lai arī sākotnēji var rasties pavisam greizs priekšstats. Tā tas ir ar ikvienu no māsām, kas visā krāšņumā atklājas tikai tad, kad turi rokā kārtējo šī cikla grāmatu. Vājā izrādās spēcīga, bet tā, kas sākotnēji šķitusi aroganta un reizumis pat nepieklājīga – dziļi ievainojama, jūtīga un pavisam trausla.

Lusindas Railijas septiņas māsas (romāni: “Septiņas māsas”, “Vētru māsa”, “Ēnu māsa”“Pērļu māsa”) tiek mīlētas visā pasaulē un mani, jaus vairs neizbrīna priecīgs pārsteiguma pilns izsauciens vācu vai holandiešu mēlē, kad kāds no maniem tūristiem pamanījis manā somā kādu no Railijas māsu romāniem. Es pat sajūtos kā kādas īpašas komūnas vai biedrības daļa. Un ja vēl gluži neviļus izveidojas diskusija par to, kura no māsām ir pati, pati interesantākā, mīļākā vai atraktīvāka… Tad diena liekas pavisam izdevusies.

Pienākot rudenim, saulīte debesīs iezaigojas arvien īsāku brīdi, bet mēness arvien dāsnāk dāļā savu sudrabaino gaismu. Varbūt šis ir īsti piemērots brīdis, lai uzrakstītu par Lusindas Railijas māsu cikla piekto grāmatu “Mēness māsa”, kuras stāsts arī sākas rudenī. Šī grāmata vēsta par piekto māsu – Tigiju. Tigija ir ļoti īpaša. Viņa saprot dzīvniekus, spēj tos dziedināt un reizēm viņa redz lietas, kas slēptas citu acīm. Tieši tāpēc viņa ir māsa, kurai nav nepieciešams lasīt karti, lai nonāktu tu, kur viņa dzimusi. Viņa to jau zina, jo Pa Sols no viņas to nemaz nav slēpis. Viņa tāpat to zinātu. Kā daudzas citas lietas. Tieši tādēļ Tigiju mulsi fakts, ka nav sajutusi Pa Sola nāvi.

Tigija nemaz nesteidzas atklāt savas saknes, viņai ir interesants darbs kādā muižā, kuras īpašnieks viņai ir simpātisks. Tomēr viss kā jau tas pienākas kārtīgam romānam, ir daudz sarežģītāk. Un gluži neviļus Tigija jau ir devusies ceļojumā uz savas mātes zemi – uz Granadu Spānijā.

Lusinda Railija kārtējo reizi ļoti veiksmīgi aizved lasītāju ceļojumā uz svešu zemi, ļaujot lasītājam pilnībā izbaudīt konkrētas zemes kolorītu. Romāns atklāj Spānijas daudzveidīgo kultūru, dabu, vēsturi un temperamentu. Šoreiz lielāka uzmanība tiek pievērsta tieši Spānijas čigāniem, viņu kultūrai, tradīcijām un un vēsturei. Taču pāri visam mirdz kaisle pret flamenko. Deju, kas atklāj milzīgu talantu, atbrīvo un liek justies laimīgam. Tas ir stāsts par Tigijas vecmāmiņu – talantīgu flamenko dejotāju, bet tas ir arī stāsts par Tigiju. Abi šie stāsti, viens par otru aizraujošāki norisinās paralēli. Tie caurvijas, satiekas un viens otru papildina. Šeit satiekas uguns un ūdens. Tigijai nākas sevi pieņemt un iemācīties likt lietā to, kas viņai dots no dabas, jo ir muļķīgi nomākt savu asinsbalsi un pretoties tam, kas esi. Tik pat muļķīgi ir pretoties mīlestībai, par spīti tam, ka tā šķiet neiespējama. Un pavisam muļķīgi ir pretoties šī romāna šarmam. :)

Kati Hiekapelto

TumsaKati Hiekapelto detektīvromāna “Tumsa”  galvenā varone Anna Fekete savu atvaļinājumu bija iedomājusies pavisam mierīgu. Cik nu mierīgs tas var būt tādā Balkānu pilsētiņā, kuras iedzīvotāju temperaments ir tikpat atšķirīgs kā viņu tautība. Serbi, ungāri, čigāni, mafijas garā roka, kontrabanda un daudz citu lietu, kas Somijā, kur Anna strādā par policisti, nebūtu iedomājamas. Un tad vēl nepārtrauktie jautājumi par to kā viņai klājas… Šķiet, ikviens, kas kaut nedaudz pazinis viņas tēvu un ģimeni, uzskata par savu pienākumu viņai to pajautāt. Ar to, protams, ir par maz, jo jau pirmajā vakarā, kad Anna ierodas dzimtajā pilsētiņā, viņai tiek nozagta somiņa ar viņas dokumentiem. Iespējams tas būtu tāds sīkums, ko varētu atrisināt vietējā policija, ja vien… ja vien somiņas zaglis nākamajā rītā netiktu atrasts miris. Taču vietējā policija nešķiet pārāk ieinteresēta, lai atklātu mirušā nāves apstākļus un Anna uzsāk izmeklēšanu uz savu galvu, kas gluži neviļus aizved līdz seniem notikumiem, kas reiz izdzēsa Annas tēva dzīvību. Annai nākas iepazīt pagātni, kas tik ilgi no viņas rūpīgi slēpta.

Vai vēlaties kļūt par aizraujošas izmeklēšanas liecinieku? Izbaudīt Balkānu pilsētiņas krāšņo temperamentu? Atklāt noslēpumus un piedzīvot nevienu vien pārsteigumu? Tad somu rakstnieces Kati Hiekapelto romāns “Tumsa” būs īstā lasāmviela.

Neesmu lasījusi abas šīs autores iepriekšējās grāmatas par policijas izmeklētāju Annu Feketi, bet šī grāmata man šķita aizraujoša un tieši piemērota karstajām vasaras dienām pirms “zaļās ziemas” iestāšanās jūlijā. Šķita, ka pat ar katru ādas poru sajūtu Balkānu tveici. Raitais sižets neļāva ne mirkli atslābt un jāsaka, grāmatu izlasīju vienā rāvienā. Tikai divas stundas un autobuss maršrutā Talsi-Rīga.

Ļoti patika autores atainotais tēlu kolorīts un jā… jāsaka, ka gala iznākums mani pārsteidza. Kā vienmēr atrisinājums deguna priekšā,  bet tu, kā to nemani tā nemani, un kad nu tev to iebaro bezmaz vai ar karotīti, spēj tikai iesaukties: Ak, jā! Patiešām! Tas vien liecina, ka Kati Hiekapelto ir vajadzīgai ķēriens un prasmes, kas nepieciešamas, lai uzrakstītu labu un aizraujošu detektīvu. Un tad vēl tas nelāgais niķis, atstāt nedaudz atrisušu pavedienu un kādu nākotnes notikumu, kuru noteikti nāksies atklāt izmeklētājai Annai. Tikai tā vien šķiet, ka nākotnē viņai būs jāsadzen pēdas pašai sev, vai personai, kas nopirkusi viņas identitāti.

Dženifera Bārkere Vūlgere, Rodžers Dž. Vūlgers

300x0_dievietetevi_978-9934-0-7997-9Sievietei būt ir grūti. Mūsdienās publiskajā telpā arvien biežāk tiek runāts par to, kādai jābūt īstai sievietei. Cik sievišķīgai viņai jābūt, kā jāuzvedas, jāizskatās, kā jāreaģē uz dažādām lietām. Sieviete dieviete, sieviete velns. Uzticamā laulātā draudzene, draiska mīļākā, aizrautīga sarunu biedrene, mīloša māte, utt. Par dārgu naudu tiek piedāvāti sievišķības apgūšanas kursi, sporta un uztura programmas perfektam augumam, bet, lai viss būtu pavisam ideāli, neiztikt bez intīmā fitnesa. No sievietes tiek prasīts ļoti daudz. Ikviens, kam nav slinkums, ir gatavs sniegt padomu, kritizēt un aizrādīt. Nav viegli būt sievietei. Taču visgrūtāk ir šajā visu prasību un noteikumu jūklī sievietei ir sajusties laimīgai un dzīvot saskaņā ar sevi, savu dabu.

Vai tā tas ir bijis vienmēr? Kā mēs vispār līdz kaut kam tādam esam nonākuši, ka ikviens var likt sievietei sajusties nepareizai, neīstai un vainīgai par to, ka neietilpst kādā sabiedrības uzliktajā rāmītim. Kāpēc mēs vispār ļaujam sevi smacēt? Par to arī amerikāņu psihoterapeites Dženiferas Bākeres Vūlgeres un viņas vīra psihologa un psihoterapeita Rodžera Dž. Vūlgera kopdarbā – grāmatā “Dieviete tevī. Mūžīgo mītu atbalsis mūsdienu sievietes dzīvē”.

Pirmkārt, jau vēlos uzsvērt, ka grāmata balstīta uz diezgan pamatīgiem pētījumiem un abu autoru pieredzes, kas viņu izvirzīto teoriju un piesauktos faktus padara visai loģiskus un vērā ņemamus.

Šī grāmata mani uzrunāja divu iemeslu dēļ. Pirmais visai pragmātisks – man kā sievietei, kas principā neatbilst nekādiem rāmjiem un standartiem, bija cerība, ka šajā grāmatā izlasīšu ko tādu, kas apliecinās manu pārliecību, ka visus standartizētājus, moralizētājus un nelūgta viedokļa paudējus droši varu pasūtīt uz poda. Ik pa laikam nācies dzirdēt, ka esmu par skaļu, par emocionālu, pārāk lempīga, pārāk atklāta un tieša, agresīva, bravūrīga, un velns viņu zina kāda, bet, vadoties pēc visa teiktā, neesmu sievišķīga sieviete. Otrs iemesls – mani uzrunāja tas, ka grāmatā sievietes tiek aplūkotas caur sešu antīko dieviešu prizmu.  Man kā cilvēkam, kas reiz četrus gadus cītīgi studējis visus antīko dievu radurakstus, ne tikai latviešu, bet arī latīņu un sengrieķu valodās, šī grāmata šķita ļoti intriģējoša.

Jāatzīst, ka sākumā grāmatu lasīt bija diezgan pagrūti. Pirmās sešdesmit lapas pat kaitināja, taču tad jau biju iegājusi azartā un centos saprast, kura no sešām antīkajām dievietēm ir tā, kas mani vada un dancina pēc savas stabules. Grāmata ļāva uz zināmām lietām paskatīties no cita skatu punkta. Ja godīgi es nekad līdz galam nebiju aizdomājusies, ko tad īsti nozīmē Homēra kaismīgais izsauciens: “Nihil feminai pestielentius – nekas nav postošāks par sievieti!“. Grāmata salika punktus uz “i” un atklāja, ko īsti šis teiciens sevī slēpj un cik ļoti tas ir ietekmējis sievietes lomu sabiedrība cauri daudziem gadu simteņiem.

Šī grāmata noteikti ļauj mazliet vairāk iepazīt sevi, saprast, kāpēc rīkojamies un reaģējam tieši tā un ne savādāk. Lasot šo grāmatu, sajutos kā pēddzine, kas cenšas atklāt pati sevi un noskaidrot, kas tad es īsti esmu? Gudrā un atbildīgā Atēna, sportiskā, brīvību mīlošā Artemīda, varas un partnerattiecību dieviete Hēra, draiskā pavedinātāja Afrodīte, rūpīgā māte – Demētra vai mistiskā Persefone. Visas šīs dievietes mīt ikvienā sievietē. Tikai, kura ir pati spēcīgāka un kura bailīgi noslēpusies baidās izdvest kādu skaņu. Starp citu, to noskaidrot ļauj arī grāmatā ievietotais tests, kas kārtēji reizi pierādīja, ka esmu savā pārliecībā alojusies. Lai cik ļoti es nebūtu pārliecināta, ka mana vadoša dieviete ir Atēna, nācās secināt, ka manu dzīvi nosaka tieši draiskā nebēdniece Afrodīte (24 punkti), kurai pa pēdām sekoja Demētra (23 punkti), kas ir visai likumsakarīgi, jo mātes loma šobrīd man ir ļoti aktuāla.  Taču apskatot testa rezultātus secināju, ka esmu sieviete, ko var uzskatīt gandrīz par pašu pilnību, ja ne gluži par ideālu, jo arī Atēnai, Hērai un Artemīdai manā raksturā un dzīvē ir liela noteikšana, katra ir tieši 20 punktus stipra. Tikai nabaga Persefone sēž kaut kur dziļi zemapziņā un iespējams nokaunas par saviem 13 punktiem, kam gan arī atradu visai loģisku un saprotamu skaidrojumu. Līdz ar to tagad vēl ar lielāku pašapziņu stūrēju cauri dzīvei, jo… Ko Tu DIEVIETEI padarīsi? :)

Eve Hietamies

Tetis uz pilnu slodzi (1)Reakcija uz divu strīpiņu parādīšanos grūtniecības testa loksnīte mēdz būt dažāda. Kāds lēkā no prieka, cits grib bēgt prom, vēl kāds vienkārši noģībst no šausmām, bet galu galā lielākā daļa sāk gatavoties svarīgajam notikumam. Gluži tāpat kā reakcija uz grūtniecības faktu, arī gaidas par to, kāda tad izvērsīsies ģimenes ikdiena kopā ar bērnu ir atšķirīga. Pavisam viennozīmīgi ir tas, ka atšķirsies tas, kādu šo ainu iztēlojas vīrietis un kādu sieviete.

Somu rakstnieces Eve Hietamies romāna “Tētis uz pilnu slodzi” galvenajam varonim Anti Pasenenam, gaidot sava pirmdzimtā ierašanos pasaulē, bija pilnīgi skaidrs ģimenes lomu sadalījums. Viņa sieva Pija ar bērnu paliks mājās, bet viņš…

Es būtu izmantojis tās astoņpadsmit un tad vēl tās
sešas tēva atvaļinājuma dienas, kā to visi vīrieši dara. Pēc
tam es, lepnumā piepūties, sēdētu darbā un plātītos, ka
puika jau notur galviņu un šim patīk zilā, pīkstošā Miki-
pele.
“Es būtu izmantojis tās astoņpadsmit un tad vēl tās sešas tēva atvaļinājuma dienas, kā to visi vīrieši dara. Pēc tam es, lepnumā piepūties, sēdētu darbā un plātītos, ka puika jau notur galviņu un šim patīk zilā, pīkstošā Miki-pele. (…)Sestdienās mēs visa ģimene dotos uz Austrumu centra Citymarket iepirkt pamperus, maisījumus un putras.(…)Pija vienmēr zinātu, kas puikam tagad nepieciešams. Konsultācijas apmeklējums, vates plāksnītes, zīdaiņu eļļa vai gumijoti paladziņi. Es stieptu iepirkumu maisus un bērna sēdeklīti, būtu šoferis un morālais atbalstītājs. (…) Mēs būtu sasodīti mīlīga ģimenīte drošā, bērniem draudzīgā piekrastes rajonā.”
Tas ir tas ko sagaida Anti. Viņam viss ir skaidrs. Darbā ieplānoti projekti jau gadu uz priekšu, gluži tāpat kā iknedēļas pasēdēšana ar kolēģi alus bāra. Tādēļ brīdī, kad iznākot no dzemdību nama, viņa sieva Pija pasaka trīs vārdus: “Sorry, es to nespēju!”, iekāpj taksī un pazūd nezināmā virzienā viņš pat īsti neaptver, kas notiek. Viņš pat nezina, pie kā vērsties un ko darīt tālāk. Anti nav ne mazākās nojausmas, kā mazuli pabarot, kā par viņu rūpēties un kur iegādāties visu nepieciešamo. Viņam nav ne mazākās nojausmas, kā sauc mātes piena aizstājēju un ikviens, pie kura viņš vēršas ar jautājumu, kur nopirkt mātes pienu, lūkojās viņā ar neizpratni un aizdomām.
Anti pat savos drūmākajos sapņos nebija iedomājies, ka pēc iziešanas no dzemdību nama viņš kļūs par tēvu uz pilnu slodzi. Viņš neko nezina par atraudziņām, kolikām, zīdaiņu krevelēm. Bērna attīstības fāzes, slimības, apģērbu izmēri, robežu novilkšana un rūpes par bērnu 24/7 režīmā nav tas, ko viņš bija gaidījis. Gluži neviļus viņš ir nonācis situācijā, kad vienam jāuzņemas mātes un tēva loma. Un tas ir ellīgi grūti. Bet vai tāpēc jāmet plinti krūmos? Nē taču! Anti drosmīgi metas iepazīt viņam pavisam svešu pasauli, kurā izdzīvot bez humora un veselīgas ironijas nemaz nav iespējams.
“Tētis uz pilnu slodzi” noteikti ir ļoti aizraujošs romāns, kurš sievietēs, kam jau ir bērni, noteikti izraisīs viszinošu smīnu. Ticiet man, ir visai jautri lasīt par vīrieti, kurš iemests sievietei raksturīgā situācijā un vērot, kā tad nu viņš tiks galā. Jāsaka, ka tiek galā tīri labi. Ne tikai ar dēlu Pāvo, bet arī ar māmiņu “brandžu” un sarunām uz rotaļlaukuma soliņa, kas gluži neviļus kļuvušas par svarīgu Anti dzīves sastāvdaļu. Tiek lauzti stereotipi un viņam nākas mainīt uzskatus par māmiņām un viņu ikdienu.
Tomēr, lai arī romāns uzrakstīts ar lielu devu humora, autore nav atstājusi novārtā galvenā varoņa emocionālo pasauli un pārdzīvojumus. Viņa ļoti toleranti ataino to, kā jūtas varonis, viņa priekus, bēdas, skumjas, to kas viņam sāp un ar ko viņš nespēj samierināties.  Šeit nav ne pārspīlējumu, ne pārāk virspusēja ieskata varoņa iekšējajā pasaulē. Viss ir tieši tik daudz, cik nepieciešams un varonis lasītājam ir ļoti empātisks.
Grāmata tiešām ir ļoti aizraujoša, tā liek smīnēt, pasmaidīt un arī skumt, jo man pazīstams ir pilnīgi viss, ko piedzīvojis Anti Pasenens. Vienīgi es esmu sieviete un tiek uzskatīts, ka sievietes šādā situācijā ir izdevīgākā pozīcijā. Vai tas tiešām tā ir? Nezinu. Es vienmēr esmu darījusi to, ko dara Anti – audzinu savu dēlu. Par to vai tas ir grūti, es nekad neesmu domājusi. Es daru to, kas man jādara, gluži kā jebkurš normāls vecāks. Tomēr domāju, ka šo grāmatu droši varētu pievienot jaunā tēta komplektam. Iespējams, ka pēc šīs grāmatas izlasīšanas vīrietim būtu skaidrāks priekšstats par to, kas sagaida viņa ģimeni un cik daudz ir jāspēj cilvēkam, kas viens pats paliek mājās ar zīdaini.

Ligita Paegle

300x0_visassedvietasizpirktas_978-9934-0-8036-4Ironija ir smalka lieta un ne visi to izprot. Taču jāsaka, ka reizēm ironija lieti noder un bez tās cilvēka dzīvē krāsu noteikti būtu krietni mazāk. Ironijas pamatdefinīcija ir pavisam vienkārša – smalks, ar ārēju nopietnību maskēts izsmiekls. Literatūrā un filozofijā tiek runāts vismaz par trim ironijas veidiem, taču mūsdienās esmu novērojusi, ka ne visi, kas sev piedēvē ironisku izteiksmes veidi, tiešām šo smalko māku pieprot. Tādēļ man ļoti patīkams atklājums bija rakstnieces Ligitas Paegles ironisko stāstu krājums “Visas sēdvietas izpirktas”.

Ironijas augstākā pakāpe, manuprāt, ir spēja pašam paironizēt par sevi, savām vājībām, īpatnībām un nedienām. Grāmatas atvēršanas pasākumā autore godīgi atzinās, ka daļai stāstu varoņu viņa esot uzdāvinājusi savus “putnus” un “tarakānus”. Saņēmuši šo mantojumu no savas radītājas, tad nu katrs arī steidzis dzīvot savu dzīvi sev atbilstošā vīzē. Dažs labs bez liekas kautrības savācis sev pat vairākus stāstu, bet vēl kāds, ja nu akurāt nav pats spējis tik vismaz pie diviem stāstiem, izkopis visai veiksmīgu taktiku kļūt par fonu vai vismaz garām slīdošu ēnu kāda cita varoņa stāstā.

Jāsaka, ka Ligitas Paegles stāstu varoņi ir visai neparedzami. Reizēm pār viņiem nākušās atklāsmes, kā teiktu tautas valodā, “reāli iespārda”. Taču tieši šī neparedzamība šo stāstu krājuma padara tik kolorītu un aizraujošu. Domāju, ka pat lielākie skeptiķi pēc šī stāstu krājuma izlasīšanas, ja nu ne gluži smiesies vai ķiķinās, tad bez viegla smīna vai vīpsnas neiztiks. Jo kā lai nesmej, ja stāsta varonis ir tavs, kāda tava tuvinieka vai paziņas spoguļattēls. Ja saproti, ka daudz vieglāk un gudrāk ir nevis apvainoties, uzmest lūpu, bet pasmieties pašam par sevi un savām vājībām

Šis stāstu krājums ir lielisks! Tas neliek raudāt un ciest vai raksties savas dvēseles dzīlēs. Tam nepiemīt nekā smagnēja un nospiedoša. Šis stāstu krājums nodrošina labu garastāvokli un ļauj uz pasauli palūkoties caur asprātīga humora prizmu. Šim stāstu krājumam nav noteiktas auditorijas, tas patiks ikvienam, neatkarīgi no vecuma un sabiedriskā statusa, kam tuva smalkā ironijas māksla un asprātīgs humors.

Matiass Edvardsons

lejupielādeLielākoties mēs ikviens uzskatām, ka mums ir normāla ģimene. Nu, labi! Gandrīz normāla ģimene, jo prefekts šajā dzīvē nav pilnīgi nekas. Tomēr neviena ģimene nav pasargāta no likteņa triecieniem, zaudējumiem un arī vilšanās. Taču noteikti pats grūtāk jebkurai ģimenei ir pieņemt to, ka kāds no ģimenes locekļiem ir izdarījis noziegumu. Ja šis noziegums ir slepkavība, to pieņemt ir gandrīz neiespējami. Tam ir grūti noticēt, to nav iespējams saprast. Sevišķi grūti tas noteikti ir tad, ja kāds ģimenē savus ienākumus nopelna iestājoties par morāles vērtībām un taisnīgumu.

Zviedru rakstnieka Matiasa Edvardsona romānā “Gandrīs normāla ģimene”  savus varoņus varētu teikt ir nostādījis pat ļoti neveiklā situācijā. Ģimenes galva Ādams Sandels ir mācītājs. Lundā labi pazīstama un cienīta persona. Viņa sieva Ulrike ir ne mazāk zināma Lundas sabiedrībai. Viņa ir veiksmīga advokāte. Un tad vēl ir Stella. Ļoti gudra, ļoti īpaša un ļoti nesavaldīga. Viņa saviem vecākiem sagādā ne mazums raižu. Taču vairāk vai mazāk viss turējies rāmjos. Vismaz tā liekas Ādamam, kurš ar savu ticību tam, ka visu var labot, mainīt un ievirzīt pareizajās sliedēs, izskatās visnaivākais no šīs trijotnes. Laikam jau tieši tādēļ viņam rakstnieks ir ļāvis runāt visvairāk. Vai arī vienkārši viņš ir visatklātākais, gan savās emocijās, gan vārdos. Ziņa, ka viņa meita tiek apsūdzēta slepkavībā, liek Ādamam pārvērtēt sevi, savu ģimeni un visu dzīvi. Notiekošais ir liels pārbaudījums gan viņa tēva mīlestībai, gan mācītāja morālajai stājai. Kurš uzvarēs? Tēvs vai mācītājs? Cik tālu viņš ir spējīgs iet, lai pasargātu savu bērnu.

Romāns ir trīsbalsīgs. Tēvs, meita un māte vēsta par notiekošo, par sekām un cēloņiem. Viņu stāsti viens otru papildina. Tie liek palūkoties uz notiekošo no atšķirīga skatu punkta.  Šī ģimene tiek izķidātā vissīkākajās detaļās, tomēr pat pēc romāna izlasīšanas neatstāj sajūta, ka palicis kaut kas nepateikts vai arī palicis nepamanīts lasītāja vērīgajai acij. Jebkurā gadījumā romāns aktualizē  vairākus jautājumus; Cik labi mēs pazīstam paši sevi un savu ģimeni? Vai mēs pieņemam sevi, savu sievu/vīru un bērnus tādus, kādi esam? Cik liela ietekme uz mūsu ģimenes mikroklimatu ir sabiedrībai un viņu viedoklim par to, kas ir normāls un kas nē? Vai mēs ģimenē esam patiesi viens pret otru?

Šis romāns spēlē pa dvēseles stīgām, mežģī prātu, ievelk pārdomās un neatstājas pat pēc tā izlasīšanas. Es pat teiktu gandrīz normāls romāns, ja vien nesecinātu, ka tajā ir kas vairāk par gandrīz normālu. Autors spēlē ne tikai psiholoģiskas spēlītes ar saviem varoņiem, bet arī ar lasītāju. Jau nedēļu mani neliek mierā kāda mīkla, ko romāns man kā lasītājam sagādāja gandrīz pie pašām beigām. Pamanīju nesakritību abu vecāku notikumu izklāstā. Viņi stāstot par kādu notikumu, pēc kura īsti nerīkojās tā, lai izpelnītos meitas uzticību, atbildību noveļ viens uz otru. Tad nu tagad lauzu galvu par to, vai autors pats ko sajaucis, vai arī kāds no varoņiem cenšas parādīt labākā gaismā. Tikai kurš? Tēvs vai māte? Es balsoju par māti. Gan viņa, gan meita apgalvo, ka tēvs ir pats godīgākais viņu ģimenē. Mani, lasot, neatstāja sajūta, ka tēva stāsts vairāk līdzinās grēksūdzei, līdz ar to nāk no sirds. Māte vēl piebilst, ka vienīgi cilvēki, kas var apmānīt viņas vīru, ir viņa un viņas meita. Māte ir melojusi un krāpusi. Tātad nedodu ne pieci, ka tik pat labi viņa spēj apmānīt lasītāju. Taču tajā pašā laikā gan māte, gan meita uzsver, ka tēvs fanātiski rūpējas par to, lai ģimenes nesmukumus neviens nepamanītu ārpus ģimenes. Tas varētu norādīt uz to, ka melis ir tēvs. Tā nu ik pa laikam prātoju. Kā šķiet jums? Kurš melo?

Imodžena Edvardsa

5772acdb-0e77-4e07-b35d-d0a3137eac3a20. gs. sākums. Krievijas impērijas tronī sēdies pēdējais Krievijas cars Nikolajs II. Cars, kuram pārmet kļūdainus lēmumus, norobežošanos no tautas un pakļaušanos sievai – tautā nemīlētai “vācietienei”. Sievai, kuru viņš pats nemaz nav izvēlējies, jo Krievijas impērijas troņmantniekam jāprec sieviete, ko par labu atzinuši vecāki. Patikšana un mīlestība šeit vērā ņemamu lomu nespēlē. Ja laulības laikā tā rodas – lieliski! Ja nē – samierinies!

Cars nav vienīgais, kuram jāsaista sevi uz mūžu ar vecāku izvēlētu dzīvesbiedru. Sanktpēterburgā ieradušās arī divas no Melnkalnes karaļa meitām, kuru likteni izlēmis cars un viņu tēvs. Visu nosaka abpusējs izdevīgums un aprēķins. Milicai un Stanai grūts ceļš priekšā, jo ne tikai jāatrod patikšana pret saviem topošajiem vīriem, bet arī jāiekļaujas tā laikā Krievijas aristokrātu vidū. Melnkalnes princeses Krievijas dižciltīgo acīs ir niecība, “kazu princeses” un raganas. Taču pats galvenais princešu uzdevums ir piekļūt caram, precīzāk, viņa armijai, kuras palīdzību un atbalstu alkst viņu tēvs.

Imodženas Edvardsas romānā “Sanktpēterburgas raganas” aprakstītais laika posms kaut kādā mērā līdzinās dzīrēm mēra laikā. Tauta slīgst nabadzībā, bet aristokrātija svin dzīvi. Bagātīgas maltītes, straumēm plūst šampānietis un opija tinktūra šo dzīvi padara krāsaināku, ļaujot aizmirst par raizēm. Gluži neviļus lasot to salīdzināju ar mūsdienu slavenību ballītēm. Paradumi līdzīgi tikai laikmets cits. Augstu vilni sit misticisms un ilgas pēc brīnuma. Skaudība, nievas, izsmiekls un atstumšana…  No tā neglābs ne tituls, ne labas attiecības ar caru, vai pareizāk sakot carieni, kura, grozies kā gribi tomēr šajā laulībā izrādās tā spēcīgākā. Nemīlēta, nicināta un apsmieta par nespēju dāvāt Krievijas tronim troņmantnieku, cariene ir gatava pieķerties pēdējam salmiņam, lai nostiprinātu savu statusu un liktu smējējiem apklust. Kurš nemīlētu carieni sapratīs vislabāk? Protams, ka tās, kas pašas tiek nicinātas – “kazu princeses”.  Atrodot atslēgu uz carienes sirdi un palīdzot sagādāt kāroto Krievijas troņmantnieku, māsām ir iespēja ne tikai apmierināt tēva vēlmes, bet arī pašām nostāties pretī uzpūtīgajiem Krievijas aristokrātiem. Tikai cik ilgi vara paliks viņu rokās un vai pašu veidotie ieroči nepavērsīsies pret viņām pašām?

“Sanktpēterburgas raganas” lasītāju aizved ceļojumā laikā. Autore lieliski ataino laikmetu, Krievijas aristokrātijas, paražas un dzīves stilu, spriedzi, ko izjuta pēdējais cars un viņa ģimene. Taču viskrāšņāk atainotas, protams, ir varas spēlītes, manipulācijas un otra vājību izmantošana, lai sasniegtu sev vēlamo.

Runājot par cara Nikolaja II ģimeni un viņu likteni, nekādi nevar iztikt bez kāda ļoti kolorīta tēla Krievijas vēsturē. Arī šajā grāmatā bez viņa neiztikt. Ļoti nozīmīgs tēls šajā romānā ir leģendām apvītais Rasputins. Ar šī tēla palīdzību autore vēl jo vairāk izceļ Krievijas galma divkosību, aprobežotību un lieliski parāda, kas notiek tad, ja pārvērtē savu ietekmi un neveiksmīgi sapinies paša izmestajos tīklos.