Carpe diem!

marts 2017
P O T C P S Sv
« Feb    
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  

Historia

Dzintra Aulmane

mazais-jerinsGRĀMATA “MAZAIS JĒRIŅŠ” MAN PATIKA. VISLABĀK MAN PATIKA  SKAISTAS BILDES UN MAN PATIKA, KA TO VARĒJA ĀTRI IZLASĪT. ES TO IZLASĪJU PUSSTUNDĀ. STĀSTS PAR JĒRIŅU BIJA JAUKS, BET MAN NEPATIKA, KA JĒRIŅŠ BIJA PĀRDROŠS. VIŅŠ  VARĒJA IEKULTIES NEPATIKŠANĀS. VIŅŠ LIELĪJĀS, KA IR DROSMĪGS,  BET VIŅŠ NEBIJA TĀDS UN NOBIJĀS. 300x0_mazais_jerins_vaks

JP Delaney

mikimoto-perlesVai jūs zināt, kas ir Mikimoto? Un kādas viņam sakars ar pērlēm? Es līdz šim nezināju. Taču tad manās rokās nonāca apgāda “Kontinents” izdotā JP Delaney psiholoģiskais trilleris “The Girl befor”, kas pie lasītājiem aizceļojusi ar nosaukumu “Mikimoto pērles”. Jāsaka gan skaidrības labad, ka lai gan pērlēm šajā darbā kādā ļoti saspringtā situācijā ir izšķirošā nozīme, stāsts nav par pērlēm, arī ne par slaveno japāņu pērļu audzētāju Kokiči Mikomoto. Šī romāna galvenā varone, manuprāt, nav pat meitene, kā to vēsta romāna oriģinālais nosaukums, lai gan tajā ir vismaz divas svarīgas meitenes un divi svarīgi vīrieši, kas viņas pielūdz. Lai cik dīvaini tas nešķistu, romāna galvenā varone ir MĀJA.

Arhitektūras ģēnijs Edvards Monkfords ir arhitektūras ģēnijs, kas radījis māju, kurā nav nekā lieka. Māja ir ideāla un to labprāt īrētu daudzi, ja vien nebūtu īpašu atlases paņēmienu un noteikumu, kam jāpiekrīt potenciālajiem mājas īrniekiem. Īrnieks mājā drīkst ievākties tikai tad, kad pēc garu anketu aizpildīšanas ticies ar pašu arhitektu un saņēmis tā apstiprinājumu. Daudzi netiek tālāk par anketas aizpildīšanu. Taču kādam pa reizītei veicas. Lielākoties sievietēm, kas ir līdzīgas izskatā. Vismaz sievietes ir tās, kuras arhitekts apstiprina. Sievietes arī ir tās, kam māja liekas ideāla un kuras dēļ iespējas tajā dzīvot, spēj atteikties no visa, personīgajām mantām, kolekcijām, pat no mīļotā, ja nu ideālajā mājā tas īsti neiederas. Un vēl jau ir sasodīti seksīgais arhitekts, kurš šķiet tik pat ideāls kā māja, un nevienu no dāmām neatstāj vienaldzīgu.

Monkforda namā pirmā pēc daudzām uz dzīvi apmetas Emma, kas domā, ka šī māja ir ideāla un tā viņai ļaus justies drošībā. Šķiet, Emma ir tik trausla, tik neaizsargāta, ka jau pēc pirmajām izlasītajām lapaspusēm skaidrs, ka viņas puisi ir galīgs nejēga. To vēl skaudrāk liek saprast, ideālā vīrieša Edvarda Monkforda parādīšanās. Emma uzskata, ka pēc apmešanās uz dzīvi supergudrajā, ar vissmalkākajām tehnoloģijām aprīkotajā namā viņa kļūs par citu cilvēku. Par cilvēku, kurš nebūs upuris un spēs pastāvēt par sevi. Emma uzskata, ka viņai nepieciešams tieši šis nams viņai ir nepieciešams, lai viņa justos laimīga.

Emma ir meitene pirms tam. Meitene pēc tam ir Džeina, kas neko nezina par Emmu, līdz brīdim, kad uz sava nama sliekšņa atrod baltu liliju pušķi, kas kā vēlāk izrādās nav domāts viņai, bet gan Emmai, kas pirms trim gadiem mirusi šajā namā. Kāds svešinieks, kuru sieviete kādu rītu pārsteidz pie sava nama durvīm, jaunās sievietes nāvē vaino izīrētāju un nama radītāju Edvardu Monkfordu, ar kuru Džeinai sākušas veidoties, kā pats Edvards to sauc, ideālās attiecības. Vai tiešām Edvards vainojams Emmas nāvē un kāda patiesībā bija Emma? Džeina cenšas to noskaidrot un pati nonāk nāves briesmās. Taču arī viņai ir savs noslēpums, kuru viņai jānoslēpj no mājas, kas par savu iedzīvotāju zina pilnīgi visu, jo reģistrē pat niecīgākās izmaiņas iedzīvotāja veselības stāvoklī un ikdienas ieradumos.

“Mikomotas pērles” ir psiholoģisks trilleris, kura centrā ir māja un tās iemītnieki, kam ir savi noslēpumi un iemesli, kāpēc viņi izvēlējušies dzīvot šajā tik netradicionālajā, vienlaicīgi sarežģītajā un vienkāršajā namā. Autore ļoti prasmīgi attēlo katra varoņa raksturu un rīcību atbilstoši viņa psiholoģiskajam stāvoklim. Principā katrs varonis šajā romānā izmisīgi cenšas atgūt kaut ko reiz zaudētu, tikai veids kā viņi to dara ir atšķirīgs un viņi neviens nav gatavi atkāpties no sava mērķa, ja nu vienīgi tas, kuru visi uzskata par šī stāsta melno avi. Spriedzes pilns romāns, kurā ziņkāre vietumis mijas ar riebumu un neizpratni. Ļoti dīvaini centrālie tēli! Ļoti dīvaina māja! Cepuri nost autoram, ka viņš ko tādu izdomājis. Bet, jā, rokas nost no Mikomoto pērlēm! Tās ir brīnumainas savā nevainībā. :)

Gabriela Cīrule

300x0_kritiensuzaugsu_978-9934-0-6504-0Vasarā Lindas Nemieras kriptoromāna “Sofijas noslēpums” atvēršanas pasākumā Zvaigznes ABC pagrabiņā izskanēja ziņa, ka mums latviešiem nav aizpildīta dāmu literatūras niša. Izrādās, mums pietrūkst savas Sofijas Kinselas un Zuzannas Kubelkas, kas rakstītu sulīgus dāmu romānus par sieviešu dienām, nedienām un tipiskajiem izgājieniem, uz kuriem no malas palūkojoties jāsmejas vēderu turot. Toreiz Lindas Nemieras viesu pulkā bija Ilze Enģele, kura tobrīd  sevi ļoti drosmīgi pieteica šajā žanrā ar savu jaunāko romānu “Solo vijolei un termometram” un pavisam drīz es jau smējos vēderu turēdama par šī dzīvespriecīgā romāna galvenās varones piedzīvojumiem. Tagad pie latviešu lasītājām devies vēl viens dāmu romāns – Gabrielas Cīrules “Kritiens augšup”.

Literatūras rakstīšanas semināros runājot par darba galveno varoni, tiek uzsvērts, ka parasti tas ir kāds tēls, kuram ir problēma, kuru viņš nevar atrisināt, jo…. un seko situācijas, notikumi, kas saliekas lasītājam aizraujoša stāstā. Bieži vien šis galvenais varonis ar kaut ko atšķiras no cilvēka parastā vai normālā. Enģeles galvenā varone ir nepārtraukti izdomā sev dažādas slimības un metas tās dedzīgi ārstēt vai no tām izvairīties, jo profilaksei, ja runa ir par veselību, ir liela nozīme. Gabriela Cīrule it kā pievērša ļoti ikdienišķai tēmai – labai ēstgribai. Romāna galvenā varone Doroteja ļoti mīl labi paēst. Nu tik ļoti, ka teiciens – bikses krīt uz leju, dzīve iet uz augšu – nu nemaz nav attiecināms uz šo dzīvespriecīgo un omulīgo dāmu, kura par spīti apkārt valdošajam kārnuma kultam ir tikusi pie mīloša vīra, kuram viņas apaļas formas ir tīkamas. Taču viss nav tik skaisti kā izskatās, jo Dorotejai ir atkarība no ēdiena. Taču viņa to nevēlas akcepēt un tas ir par iemeslu kuriozu notikumu virknei viņas dzīvē.

Doroteja, kā jau daždien sievietēm gadās,  nav mierā ar savu izskatu un viņas dzīve paiet dažādu diētu zīmē. Šķiet nav tādu diētu, ko Doroteja nebūtu izmēģinājusi. Tomēr katra diēta beidzas ar ēšanas maratonu, pēc kura zaudētie kilogrami nāk atpakaļ dubultā. Tas Doroteju neattur ķerties pie nākamās diētas un mēģinājuma zaudēt svaru. Viņa ir spējīga pasmieties par sevi un lasītājam gribot negribot jāsmejas līdzi. Diemžēl Doroteja nav gatava atzīt ka ēšanas ieradumi tiešām ir problēma, kuru nerisinot var tik sagrauta ne tikai viņas veselība, bet arī laulība. Šis dzīvespriecīgais stāsts sevī tomēr slēpj skaudru smeldzi, kas liek aizdomāties par to, kā un kāpēc mēs sievietes graujam gan sevi, gan attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem. Tas ir arī stāsts par izvairīšanos no darba ar sevi, par nevēlēšanos strādāt ar problēmu cēloni, bet cenšanos tik galā ar sekām, kas lielākoties ir neefektīvi. Dorotejai paveicas, viņai ir lieliska ģimene, kas neļauj noēsties līdz kapam un grāmtas beigas nosacīti laimīga. Taču cena, ko viņai nākas samaksāt ir dārga.

Šī grāmata ir arī stāsts par sevis mīlēšanu, kas nav tikai sevis lutināšana un izdabāšana savām iegribām. Šī grāmata atgādina, ka sevis mīlēšana ir arī darbs ar sevi, sevis pieņemšana, iepazīšana un rūpēšanās par sevi, ne tikai ārēji, bet arī iekšēji, pievēršoties savām lielākajām bailēm un mēģinot tās apzināties.  Tas arī ir stāsts par sevis disciplinēšanu un pareizo dzīves mērķu atrašanu, jo ja cilvēka vienīgais dzīves mērķis ir notievēt, pie laba gala tas nevedīs, kam Doroteja ir spilgts piemērs.

Grāmata, ir enerģijas un humora pārpilna, sarakstītā atraktīvā valodā. Savā ziņā tā ir arī pasaules populārāko diētu rokasgrāmata latviskā izpildījumā. Izklaidējoša un motivējoša literatūra domājot par pavasara ģenerāltīrīšanu un vasaru.

Dace Vīgante

300x0_ledusapelsins_978-9934-0-6212-4Mēs latvieši ļoti daudzās jomās esam īpaši. Vismaz pagaidām, kamēr vēl neesam izšķīduši pasaules pelēkajā masā cenšoties globalizēties, pielāgoties, modernizēties un atšķaidot senču atstāto mantojumu, kas vienlaicīgi ir tik rūgts un dziedinošs. Pagaidām mēs vēl spējam atšķirt graudus no sēnalām (esam to iezīduši ar mātes pienu, tas mums nodots caur asinīm), mēs atpazīstam seklu virspusību un pazīstam labu mantu. Mēs esam dzīves gardēži un vēl spējam pamanīt, ka prasmīgi pagatavota bifšteka vietā mums kāds cenšas iesmērēt ko sīkstu un neēdamu. Eh, kaut mēs nebūtu tik toleranti un biežāk izteiktu neapmierinātību, nevis biklā pieklājībā mēģinātu appēst neēdmaņu, kas servēta uz mūsu šķīvja! Bet stāsts nav par ko nebaudāmu. Šis stāsts ir par tiešām lielisku stāstu krājumu, ko pagājušajā rudenī Latvijas lasītājiem servēja rakstniece Dace Vīgante.

Daces Vīgantes stāstu krājums “Ledus apelsīns” ir kā labi noslīpētu dārgakmeņu sauja, ko viņa pasniegusi latviešu literatūras cienītājiem. Grāmatā apkopoti vienpadsmit stāsti, kas katrs pats par sevi ir īpašs vēstījums par cilvēkiem, kuru dzīves, likteņus un pasaules uztveri veidojis 20. gadsimts, kurš pret mums latviešiem nav bijis īpaši saudzīgs. 20. gs. ļāva piedzimt mūsu valstij, 20. gs. lika mūsu vārdam izskanēt pasaulē, tas ļāva piepildīt ilgi lolotu mūsu tautas sapni, tas arī mums šo sapni atņēma. 20. gs mūs cēla saulītē, iegrūda bedrē un atkal pasniedza roku, lai mēs no šīs bedres tiktu ārā. Divdesmitais gadsimts mūs ir rūdījis, mīcījis un kaldinājis, padarījis par tādiem, kādi mēs esam tagad. Ne visiem no mums ir bijusi augsta prove, ne visi no mums bijuši zelta tīrradņi, bet katrs esam dzīvojuši tā, kā licies vispareizāk un pa lielam jau te nav vieta nedz pārmetumiem, nedz nosodījumam. To savos stāstos brīnišķīgi parādā arī Dace Vīgante. Nespēju atcerēties nevienu autoru, kura darbos lasot par diviem pilnīgi pretējiem tēliem, spētu vienlīdz stipri just līdzi abiem tēliem, izprast viņu rīcības motīvus un to, kāpēc šie tēli vienkārši nespēja un nevarēja būt emocionāli tuvi, lai arī pēc visiem priekšrakstiem tā vajadzētu būt. Šie stāsti liek atcerēties par laikiem, par kuriem mans septiņgadnieks saka: “Tas bija senos laikos, ja, mammīt?” , un es sajūtos sasodīti veca. Par laikiem, kas mūsu divdesmitgadniekiem jau liekas eksotika un kaut kas neticams. Taču tie ir stāsti par mūsu vecvecākiem, vecākiem un mums. Tie ir stāsti par to, kāpēc mēs esam tādi kādi esam. Tie ir stāsti par mūsu tautas psiholoģisko mantojumu. Ļoti izjusti un psiholoģiski precīzi stāsti, ko autore izstāsta caur bērna, pusaudža, sievietes un sirmgalves sajūtu prizmu, meistarīgi atainojot to visu uz vēsturisko un sociālo notikumu fona.

Ja man kāds lūgtu ieteikt grāmatu, ko noteikti vajadzētu izlasīt, noteikti ieteiktu “Ledus apelsīns”. Vismaz tiem, kas atceras pirmā maija svētkus un ierindas mācību skolas zālē. Daces Vīgantes stāsti ļaus padzenāt dažus tarakānus, kas manīgi noslēpušies dažos piemirstos apziņas nostūros. Un jā… Tie arī ir stāsti, kas sevī nes daļu nostaļģijas pēc vērtībām, ko mūsdienās esam zaudējuši.

Adele Pārksa

16732081_1471270069585105_54781760_oJa runājam par mīlestību un attiecībām, cilvēkus var iedalīt dažādi. Kāds ir nelabojams romantiķis, kāds reālists, kāds praktiķis, bet kāds pilnīgs un galīgs ciniķis. Nē, nē, tas nav nekāds zīmogs pasē vai ieraksts personīgajā lietā, un tas pat nav uz mūžu, jo mums par laimi vai nelaimi lielākā daļa cilvēku mainās un gluži tāpat mainās viņu attieksme pret lietām, uzvedības modelis un skats uz dzīvi. Cilvēka dzīves uztvere un skatījums uz tik fundamentālām lietām kā mīlestība un ģimene pamatā ir balstīta uz viņa personīgo pieredzi sākot jau ar viņa pirmo elpas vilcienu. Tieši bērna ģimeniskajai pieredzei un attiecībām ar vecākiem, vecāku attiecību piemērs ir tas, kas sākotnēji veido viņu kā nākamo mīļoto, vīru/sievu, tēvu/māti. Viss pārējais ir pozitīva vai negatīva pieredze, kas maina sākotnējos pamatuzstādījumus. Katrs jauns cilvēks, kas ienāk mūsu dzīvē, ienes ko jaunu, kaut kādā veidā maina mūs un mūsu attieksmi pret sevi, citiem, mīlestību, attiecībām un ģimeni.

Angļu rakstniece Adele Pārksa savā romānā “The State We’re in”, kuru ar nosaukumu ”Brilles aklai mīlestībai” klajā laidis grāmatu apgāds “Kontinents”, kā reiz pievērsusies cilvēcei vienmēr tik aktuālajām tēmām MĪLESTĪBA, ATTIECĪBAS, ĢIMENE. Savā romānā viņa liek satikties diviem pilnīgi pretējiem cilvēkiem, kuri abi ir noilgojušies pēc siltām ģimeniskām attiecībām, pēc mīlestības un sirdsiltuma. Tikai viņi ir tik atšķirīgi un viņu pieredze ir tik dažāda.

Enerģiskā un nelabojamā Džo visu mūžu pavadījusi ideālās mīlestības meklējumos. Viņas vecāku laulība ir nevainojama. Visu savu apzināto mūžu Džo ir baudījusi vecāku mīlestību, rūpes, vērojusi, cik uzmanīgas un cienņpilnas ir viņu vecāku attiecības. Katrā puisī, ko Džo satiek, viņa redz savu nākamo vīru, lai arī brīdī, kad pašai teju skanējuši kāzu zvani, tieši Džo bija tā, kas atteicās precēties, jo līgavainis nelikās īstais esam. Tagad Džo ir nedaudz pāri trīsdesmit, diezgan liels bijušo saraksts un viņa ir nolēmusi doties uz Čikāgu, lai nolaupītu savu bijušo līgavaini viņa paša kāzu dienā. Viņa pēc daudziem gadiem ir sapratusi, ka Martins ir bijis viņas ideālais un ir pilnīgi pārliecināta, ka kāzu ielūgumu saņēmusi tādēļ, ka bijušais līgavainis vēlas tikt izglābts no laulības ar sievieti, kas viņam nav piemērota. Par saviem plāniem Džo stāsta ikvienam, kas gatavs klausīties un arī tiem, kas īsti nav gatavi to darīt.

Dīns, atšķirībā no Džo, mīlestībai netic un ir nelokāms ciniķis. Ticību ģimenei, mīlestībai un godīgām attiecībām, viņš zaudējis pateicoties paša nežēlīgai pieredzei un bērnībai, kas nemaz nelīdzinās Džo piedzīvotajai. Jaunais vīrietis savā trīdesmitgadnieka dzīvē ir ļoti daudz ko sasniedzi, paveicis un sievietēm viņa dzīvē ir tikai izklaidētāju loma. Viņš nav skops, viņa dāmām nav iemesla sūdzēties par uzmanības trūkumu. Tomēr nevienai no viņām nav ne mazāko izredžu tapt par Dīna Teilora kundzi.

Tieši Dīnam, neskatoties uz smalku mājienu, ka viņu tas neinteresē, Džo lidojuma laikā pilnām mutēm izklāsta savu plānu. Un tieši šajā reisā sākas Džo un Dīna stāsts, kas liek aizdomāties par to, cik ļoti cilvēki var ietekmēt viens otra dzīvi, likt paraudzīties uz to no cita skatu punkta un galu galā to mainīt, kā arī saprast, ka ne vienmēr šķietamais atbilst patiesībai. Ne Džo, ne Dīns vēl nezina, cik lielā mērā viņu likteņi reiz tālā pagātnē bijuši saistīti un ka tieši viņu vecāku pagātnes izvēles var tapt par iemeslu viņu nākotnei. Neviens no viņiem vēl nezina, cik ļoti ietekmēs viens otra dzīvi.

Man personīgi patika tas kā autore spēlējas ar saviem varoņiem, atainojot dažādus ļoti atšķirīgus cilvēkus, liekot tiem satikties, izšķirties un atkal jau satikties citā pozīcijā. Kāds ir mainījies, kāds palicis turpat, kur bijis. Kāds pat guļot uz nāves gultas nespēj dot savam bērnam to pēc kā viņš visu mūžu tik ļoti alcis. Dzīves skaudrums vietumis mijas ar rozā romantisma saldmi. Var teikt ka autore pasniegusi marcipāna kūku ar čili pildījumu, vai varbūt otrādi. Nepārtraukti kaut kas šķebinoši salds mijas ar ko asu un kodīgu, neļaujot izkust starp rozā putkrējuma rozēm. Tādā veidā autore panākusi savdabīgu harmoniju, kas neļauj grāmatu nolikt malā un liek izlasīt līdz beigām, kas… ak, vai! Nebūt nav tādas, kādas visas grāmatas garumā lasītājam tiek apsolītas. Vismaz lasītājs tic, ka tās būs tieši tādas. Bet autore viņam parāda pigu un izdara pa savam.

Akvelīna Līvmane

300x0_atvertosirzusarunas_978-9934-0-6427-2Akvelīnas Līvmanes vārds Latvijas sabiedrībai nav svešs. Talantīgā aktrise nospēlējusi ne mazums skaistu lomu gan uz teātra skatuves, gan filmējoties dažādās kinofilmās. Jau vairākus gadus atraktīvā aktrise pievērsusies astraloģijai un viņas padomi daudziem ļāvuši paraudzīties uz savu dzīvi no cita skatupunkta.

Darbojoties astroloģijas jomā aktrisei nācies uzklausīt ļoti daudzus dzīvesstāstus, kas ļāvuši gūt atziņas ar kurām viņa dāsni dalās savā jaunākajā grāmatā “Atvērto siržu sarunas. Mīl – nemīl!” Var teik, ka autore sagatavojusi bagātīgu ceļamaizi tiem, kas nolēmuši starp ikdienu, sabiedrības normām un maldīgiem stereotipiem atrast, sajust un saprast sevi. Ceļš pie sevis, manuprāt, ir pats grūtākais ceļš, ko cilvēkam savas dzīves laikā nākas veikt. Dodoties šajā ceļojumā pretī sev, ir ļoti svarīgi, ka ir kāds, kas uzmundrina, atbalsta, dod kādas norādes, padomu, tādā veidā liekot novirzīties no jau iemītās un tik ierastās takas. Akvelīnas Līvmanes “Atvērto siržu sarunas” ir kā rokasgrāmat sevis iepazīšanas ceļā. Būtu gan muļķīgi apgalvot, ka cienījamā aktrise un astraloģe sarakstījusi universālu recepti kā ikvienam kļūt laimīgam, taču grāmata noteikti ir avots, kur cilvēks var atrast ko tādu, kas nepieciešams tieši viņam. Varbūt tā būs tikai viena nodaļa, varbūt tikai viena pieredze, viena atziņa vai tikai viens teikums, kas šķitīs noderīgs, bet tas jau būs solītis tuvāk sev. Grāmata ir arī atgādinājums, ka atslēgas uz laimi ir paša cilvēka rokās un ka viss atkarīgs no paša vēlmes ko mainīt un tai sekojošas rīcības – nopietna darba pašam ar sevi.

Grāmatai cauri strāvo neizsakāms pozitīvisms. Autore dalās ar vērtīgām atziņām, zināšanām par dzīvi, lietu uzbūvi un dalās dzīvesstāstos, kas ja ne akurāt ļauj mācīties no citu kļūdām, tad paraudzīties uz lietām no dažādiem aspektiem, varbūt pamanīt, ka paši vien esam tie, kas liedzam sev pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi. Atļaušos apgalvot, ka dažādos cilvēka dzīves posmos, lasītāju uzrunās kas cits no grāmatā rakstītā, kas tāds kas varbūt pirms nedēļas likās nenozīmīgs un varbūt pat muļķīgs. Manā gadījumā tā bija nodaļa par kaķa lāstiem un lamuvārdu ietekmi. Strādāju vietā, kur diemžēl lamuvārdus dzirdu diendienā un brīdī, kad pie manis nonāca grāmata, jutos pilnīgi izsmelta un bez enerģijas. Grāmata sniedza diezgan pamatotu skaidrojumu notiekošajam, ko varbūt pati īsti negribēju atzīt un meklēt veidu, lai justos labāk.

Īsumā var teikt, ka Akvelīna Līvmane saviem lasītājiem ar grāmatas palīdzību ļauj pasmelties malku vieduma, ko viņa ir guvusi dzīvojot, mācoties un palīdzot citiem.

“Zaudētā puse” – Sallijas Grīnas pusaugu burvju sāgas noslēguma daļa.

300x0_zaudeta_puse_mazvaksKad pirms gandrīz četriem gadiem manās rokās nonāca Sallijas Grīnas triloģijas “Tumšā puses” pirmā daļa ar tādu pašu nosaukumu, atzīšos biju nedaudz vīlusies un nekad nebūtu domājusi, ka pēc pēdējās triloģijas daļas “Zaudētā puse” izlasīšanas mani pārņems neizsakāmas skumjas un mežonīga zaudējuma sajūta.

Triloģijas trešā daļa pilnībā atbilst tās nosaukumam, jo aizverot grāmatas pēdējās lapaspuses smeldze paliek. Sajūta tāda, kā pēc tuva drauga bērēm. Autore, traģiskā veidā atņemot galvenajam varonim mīļoto, pilnīgi un galīgi nolaupa ilūzijas, ka beigās viss būs labi. Beigas ļoti daudziem ir laimīgas.  Tikai ne galvenajam varonim. Neitans atriebjas, visiem, kas viņam darījuši ļaunu. Viņš palīdz Aliansei uzvarēt cīņā pret Padomi. Daudzu dzīvības tiek izglābtas. Pēc šī kara burvju pasaule ir kļuvusi labāka.  Tomēr ir tik skaudri un sāpīgi apzināties, ka pats Neitans, brīdī, kad šķiet, vēl jāiztur tikai šis un… un viņš varēs tā no sirds kļūt laimīgs, viņš zaudē pašu dārgāko. Turklāt zaudējums ir tik liels un graujošs, ka sāpēs gribas kaukt kopā ar galveno varoni. Vēl skumjāk ir tas, ka viņš tā arī neatgūst savu zaudēto pusi. Uzvarot cīņā savus visienīstākos ienaidniekus, tieši Neitans ir tas, kurš zaudē visvairāk. Zaudējuma sāpēs ir tik skaudras, ka viņš vairs nespēj pieņemt to, ko liktenis viņam dāvā. Un tas sāp… Šķiet, tas ir tik netaisni, ka pēc visa tā, ko šim pusaugu burvim nācies pārdzīvot, viņam tiek laupīta kārotā laime. Tas ir tik ļauni, ka visu labo, kas noticis pēc Neitana uzvaras padara maznozīmīgu. Un ir tik ļoti, ļoti žēl….

Tagad, pēc grāmatas visu triju daļu izlasīšanas, pilnīgi droši varu piekrist tiem, kas jau pirms tās iznākšanas sludināja, ka tā ir pasaules mēroga bestsellers. Fascinējošs un sevī ievelkošs romāns.

Ieva Melngalve

300x0_majas_bez_durviim_3_1_Kā vēsta uzraksts uz Ievas Melngalves jaunākās grāmatas “Mājas bez durvīm” šis darbs ir agrāk izdotā romāna “Mirušie nepiedod” turpinājums. Romānu “Mirušie nepiedod” lasījusi neesmu, taču tas man nemaz netraucēja lasīt jaunāko Melngalves darbu. Jā, reizumis sevi pieķēru pie domas, k gribētos ko vairāk uzzināt par jaunās kilri burves Vegas izcelsmi, par notikumiem, kas veidojuši viņas personību. Tomēr romānu “Mājas bez durvīm” pavisam mierīgi var lasīt kā atsevišķu darbu.

Romāna darbība sākas tiesas zālē. Jaunā burve Vega tiek vainota triju jaunu meiteņu nāvē. Viena no šīm mirušajām meitenēm ir jauna burve, ar kuru Vegai izveidojušās draudzīgas attiecības. Vairāk kā draudzīgas attiecības ar visām mirušajām meitenēm ir kādam citam burvim, kas arī Grāas pilsētā ieradies pavisam nesen. Šarmantais galvaspilsētas burvis Rems ir otrs aizdomās turamais. Ne Vega, ne Rems nav gatavi atzīties nodarījumā un tādēļ tiek ieslodzīti dziļi Grāā pazemē, kādā mājā bez durvīm. Tikai vienam  no viņiem lemts izkļūt no pazemes cietuma. Tam, kurš būs spēcīgāks un piespiedīs otru atzīties.

Caur bailēm no nāves vientulībā, neuzticēšanos, apmānu un manipulācijām dzimst atklāsme, uzticēšanās un tikko tverama draudzība, kas abiem aizdomās turamajiem ļauj saprast, kurš ir īstais slepkava. Tikai, lai to pierādītu, vienam no viņiem ir jāupurē sevi un jāatzīstas. Kurš tas būs? Rems vai Vega? Kurš no viņiem ir gatavs sevi upurēt? Grāmata to atklāj. Atliek tikai izlasīt.

Ja kāds domā, ka Ievas Melngalves darbs “Mājas bez durvīm” ir stāsts par burvjiem brīnumdariem Harija Potera stilā, smagi maldās. Šajā darbā burvju nūjiņas pat neparādās. Te visu nosaka ļoti smalkas psiholoģiskas spēlītes, emocijas un burvju spējas manipulēt ar savām, citu burvju un vienkāršo cilvēku emocijām. Te košā buķetē ir pilnīgi viss: mīlestība, draudzība, naids, vainas apziņa, dusmas, ilūzijas, šaubas, noraidījums, neticēšana sev un saviem spēkiem. Viss, kas kas nav svešs cilvēciskām būtnēm Un burvji… Ievas Melngalves burvji reizēm ir pat cilvēcīgāki par pašiem cilvēkiem. Šķiet, viss romāns ir tādu kā liegu trauslu tīmekļu caurvīts. Tas ievelk sevī, neatlaiž, bet tajā nav nekā pompoza. Tādēļ man ļoti atbilstošs likās Zvaigznes ABC organizētais rakstnieces autogrāfu vakars “Zvaigzne Cafe”, kur ikvienam bija iespējam saņemt autogrāfu un neoficiālā gaisotnē aprunāties ar autori.

Aizverot grāmatas pēdējo lapaspusi neatstāj sajūta, ka nekas vēl nav beidzies un ka patiesībā nu tikai viss pa īstam sāksies.

Šarlote Linka

300x0_maldi_978-9934-0-6046-5Ja ir kāds no detektīvžanra autoriem, pēc kura darbiem bez lielām grūtībām varētu uzņemt nervu kutinošu psiholoģisku trilleri, tad tā noteikti ir Šarlote Linka. Domāju, ka scenārista īpaši nebūtu jāpiepūlas pielāgojot viņas darbu kinoindustrijas vajadzībām. Linka atkal un atkal pierāda, ka spēj lasītāju aizraut, ievilkt notikumu virpulī, liekot sirdij sisties straujāk, pār kauliem skriet aukstiem drebuļiem un izspiesties baiļu sviedriem. Šarlotes Linkas grāmata “Maldi” ir apliecinājums visam iepriekšminētajam.

“Maldi” lasītāju aizved uz Franciju, uz Provansu. Vietu, kur pulcējas tie, kurus vilina Provansas romantiskās ainavas, jūra un kalni. Ja kādam liekas, ka autore iesākumā ļaus rimtā mierā izbaudīt šīs vietas burvību, dziļi maldās, jo jau pirmās rindas grāmatā liek sajusties neomulīgi. It kā jau nekā tāda, bet jau pēc brīža saproti, ka tūlīt, tūlīt kāds bez žēlastības tiks nogalināts. Turklāt slepkava rīkosies rafinēti un bez liekām emocijām. Linka tik prasmīgi ataino upura emociju gammu, ka lasītājs pats uz brīdi it kā iemiesojas konkrētajā grāmatas varonī, sajūtot bailes, šausmas un paniku. Upurim nav nekādu izredžu un lasītājam arī ne, jo grāmata līdz ar pirmajām rindām burtiski ievelk sevī, neļaujot to nolikt malā.

Grāmatas centrālais tēls ir Laura Simons, kuras vīrs pazūd ceļojuma laikā. Cenšoties noskaidrot, kas galu gala noticis ar viņas vīru, Laurai nākas vēlreiz iepazīt savu vīru, jo viņas it kā ideālā laulības dzīve būvēta uz meliem, maldiem un noslēpumiem. Laura ne mirkli nevarēja iedomāties, ka jau par nelieti nodēvētais vīrs atradīsies. Tikai viņš jau vairs neko nevarēs paskaidrot. Mirušie nerunā. Skaidrs gan ir tikai viens, ka pa Provansas gleznainajām ārēm klīst sērijveida slepkava. Laurai nav ne mazākās nojausmas, cik tuvu viņa jau sev pielaidusi slepkavu. Paralēli autore ļoti prasmīgi ataino arī citu cilvēku dzīvi, liekot izprast viņu kaislības, dzīvesveidu, bailes un ilgas. Neviens no tēliem nav lieks, jo ikvienam aprakstītajos notikumos ir sava loma un ietekme.

“Maldi” patiesībā ir stāsts par mīlestību, par ilgām pēc ģimenes laimes un siltuma, par vēlmi sajust blakus otru cilvēku, kurš atbalstīs grūtā brīdī, sagaidīs pēc garas darba dienas un liks justies mīlētam. Tikai šoreiz šīs ilgas, burtiski apmātība ar domu par laimīgu ģimeni un to, kādai tai jābūt… šo ilgu nerealizēšanās cilvēkiem liek darīt baisas lietas. Viena daļa no grāmatas varoņiem jūtas nelaimīgi. Taču neviens no viņiem nav gatavs uzņemties atbildību par savu dzīvi un laimes sajūtu, pēc kuras tik ļoti dzenas. Viņi gaida, ka laimīgus viņus padarīs kāds cits. Viņi nedara neko savā labā, bet velti šķiež enerģiju dusmojoties uz tiem, kas viņiem šo laimi nesniedz, ienīstot tos, kas viņuprāt traucē viņiem būt laimīgiem. Kāds galu galā ņem rokā virvi un nazi. Tikai tādēļ, ka viss nenotiek tā, kā viņaprāt būtu jānotiek.

Veids, kā autore savērpj sižetu, cik niansēti attēlo katra varoņa izjūtas, raksturu un rīcības vadmotīvu ir vienkārši apbrīnojams. Autorei piemīt spējas izprast cilvēku psiholoģiju vissmalkākajās tās niansēs, gluži tāpat kā stāstnieces talants, kas ļauj to visu ietērpt pareizajos vārdos.

Olivers Pečs

300x0_bendes_meita_un_meln_muksJa nu kāds māk rakstīt aizraujošus viduslaiku detektīvus tad tas noteikti ir bendes pēctecis, vācu rakstnieks Olivers Pečs, kurš nebaidās savu tāla senci padarīt par romāna galveno varoni. Ar Olivera Peča daiļradi pirmo reizi iepazinos apmēram pirms gada, kad manās rokās nonāca viņa pirmā grāmata par bendi Jākobu Kuislu un viņa izmeklētajiem noziegumiem – “Bendes meita”. Jau pēc pirmajām grāmatas lappusēm sapratu, ka tā ir no tām grāmatām, kas mani aizrauj. Nezinu kāpēc, bet man ļoti patīk vācu viduslaiku romāni, kas ataino cīņu starp tumsonību un izglītības sniegto gaismu. Turklāt Peča darbs ir detektīvs, kura centrālais tēls ir nicināmākais pilsētas iedzīvotājs – bende. Viduslaikos bende tika nicināts, no viņa baidījās un tomēr bez viņa nevarēja iztikt. Lai cik jancīgi tas nešķistu Jākobs Kuisls, kurš pildīdams savus amata pienākumus nogalinājis ne vienu vien, ir visgodprātīgākais un cilvēcīgākais no Šongavas iedzīvotājiem. Tomēr viens diez vai viņš galā tiktu. Bendem ir sabiedrotie: viņa paša meita Magdalēna un pilsētiņas ārsta dēls, kurš nav vienaldzīgs pret glīto, asprātīgo bendes meitu un spēj saskatīt visu nicinātajā Šongovas bendē gudru un izglītotu cilvēku. Bendes un jaunā ārsta draudzībā visiem ir kā dadzis acīs, bet kamēr suņi rej, karavāna iet tālāk.  Viņus saista ne tikai interese par dziedniecību, bet arī dziņa uzzināt patiesību, atklāt noslēpumus un noziegumus.

Jau pirmo grāmatu izlasīju ar neizsakāmu interesi un burtiski izbaudīju katru lapaspusi. Tikpat aizraujoša ir arī otrā Olivera Peča grāmata “Bendes meita un melnais mūks”, kas aizved lasītāju it kā nenozīmīga lauku mācītāja slepkavas meklējumos. Gudrajam bendem un viņa draugiem šoreiz veiksmīgi atklāt vairāk par vienu noslēpumu.  Templiešu dārgumi, slepkavnieciska mūku banda un  asinskāra lielceļa laupītājus banda. Tas ir tikai mazumiņš ar ko nākas nodarboties Kuislam un viņa draugiem. Arī paši varoņi ne reizi vien nonāk tiešām neapskaužamās situācijās, tomēr galu galā viņiem veiksmīgi izdodas tik ar visu galā. Grāmata lieliski tiek atainota tā laika sabiedrības tumsonība, tikumi un netikumi. Tiek parādīts, cik nežēlīgi var būt it kā godājami pilsoņi. Cik liela vara ir spožām monētām un kāda liekulība valda tā laika reliģiskajās aprindās. Dažādu noslēpumi pavedieni ir savijušies un sapinušies savā starpā, daudzi dzīvo svētā neziņā par to, kas notiek viņu namdurvju priekšā, un tikai visu nicināmais bende, kopā ar savu meitu un jauno ārstu spēj šos pavedienus atšķetināt, nonākot pie patiesībās.

Lielisks lasāmgabals tiem, kam patīk viduslaiku piedzīvojumi, dažādas mīklas un aizraujoši detektīvi. Tiešām ļoti interesanta grāmata.