Carpe diem!

februāris 2017
P O T C P S Sv
« Jan    
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728  

Historia

Adele Pārksa

16732081_1471270069585105_54781760_oJa runājam par mīlestību un attiecībām, cilvēkus var iedalīt dažādi. Kāds ir nelabojams romantiķis, kāds reālists, kāds praktiķis, bet kāds pilnīgs un galīgs ciniķis. Nē, nē, tas nav nekāds zīmogs pasē vai ieraksts personīgajā lietā, un tas pat nav uz mūžu, jo mums par laimi vai nelaimi lielākā daļa cilvēku mainās un gluži tāpat mainās viņu attieksme pret lietām, uzvedības modelis un skats uz dzīvi. Cilvēka dzīves uztvere un skatījums uz tik fundamentālām lietām kā mīlestība un ģimene pamatā ir balstīta uz viņa personīgo pieredzi sākot jau ar viņa pirmo elpas vilcienu. Tieši bērna ģimeniskajai pieredzei un attiecībām ar vecākiem, vecāku attiecību piemērs ir tas, kas sākotnēji veido viņu kā nākamo mīļoto, vīru/sievu, tēvu/māti. Viss pārējais ir pozitīva vai negatīva pieredze, kas maina sākotnējos pamatuzstādījumus. Katrs jauns cilvēks, kas ienāk mūsu dzīvē, ienes ko jaunu, kaut kādā veidā maina mūs un mūsu attieksmi pret sevi, citiem, mīlestību, attiecībām un ģimeni.

Angļu rakstniece Adele Pārksa savā romānā “The State We’re in”, kuru ar nosaukumu ”Brilles aklai mīlestībai” klajā laidis grāmatu apgāds “Kontinents”, kā reiz pievērsusies cilvēcei vienmēr tik aktuālajām tēmām MĪLESTĪBA, ATTIECĪBAS, ĢIMENE. Savā romānā viņa liek satikties diviem pilnīgi pretējiem cilvēkiem, kuri abi ir noilgojušies pēc siltām ģimeniskām attiecībām, pēc mīlestības un sirdsiltuma. Tikai viņi ir tik atšķirīgi un viņu pieredze ir tik dažāda.

Enerģiskā un nelabojamā Džo visu mūžu pavadījusi ideālās mīlestības meklējumos. Viņas vecāku laulība ir nevainojama. Visu savu apzināto mūžu Džo ir baudījusi vecāku mīlestību, rūpes, vērojusi, cik uzmanīgas un cienņpilnas ir viņu vecāku attiecības. Katrā puisī, ko Džo satiek, viņa redz savu nākamo vīru, lai arī brīdī, kad pašai teju skanējuši kāzu zvani, tieši Džo bija tā, kas atteicās precēties, jo līgavainis nelikās īstais esam. Tagad Džo ir nedaudz pāri trīsdesmit, diezgan liels bijušo saraksts un viņa ir nolēmusi doties uz Čikāgu, lai nolaupītu savu bijušo līgavaini viņa paša kāzu dienā. Viņa pēc daudziem gadiem ir sapratusi, ka Martins ir bijis viņas ideālais un ir pilnīgi pārliecināta, ka kāzu ielūgumu saņēmusi tādēļ, ka bijušais līgavainis vēlas tikt izglābts no laulības ar sievieti, kas viņam nav piemērota. Par saviem plāniem Džo stāsta ikvienam, kas gatavs klausīties un arī tiem, kas īsti nav gatavi to darīt.

Dīns, atšķirībā no Džo, mīlestībai netic un ir nelokāms ciniķis. Ticību ģimenei, mīlestībai un godīgām attiecībām, viņš zaudējis pateicoties paša nežēlīgai pieredzei un bērnībai, kas nemaz nelīdzinās Džo piedzīvotajai. Jaunais vīrietis savā trīdesmitgadnieka dzīvē ir ļoti daudz ko sasniedzi, paveicis un sievietēm viņa dzīvē ir tikai izklaidētāju loma. Viņš nav skops, viņa dāmām nav iemesla sūdzēties par uzmanības trūkumu. Tomēr nevienai no viņām nav ne mazāko izredžu tapt par Dīna Teilora kundzi.

Tieši Dīnam, neskatoties uz smalku mājienu, ka viņu tas neinteresē, Džo lidojuma laikā pilnām mutēm izklāsta savu plānu. Un tieši šajā reisā sākas Džo un Dīna stāsts, kas liek aizdomāties par to, cik ļoti cilvēki var ietekmēt viens otra dzīvi, likt paraudzīties uz to no cita skatu punkta un galu galā to mainīt, kā arī saprast, ka ne vienmēr šķietamais atbilst patiesībai. Ne Džo, ne Dīns vēl nezina, cik lielā mērā viņu likteņi reiz tālā pagātnē bijuši saistīti un ka tieši viņu vecāku pagātnes izvēles var tapt par iemeslu viņu nākotnei. Neviens no viņiem vēl nezina, cik ļoti ietekmēs viens otra dzīvi.

Man personīgi patika tas kā autore spēlējas ar saviem varoņiem, atainojot dažādus ļoti atšķirīgus cilvēkus, liekot tiem satikties, izšķirties un atkal jau satikties citā pozīcijā. Kāds ir mainījies, kāds palicis turpat, kur bijis. Kāds pat guļot uz nāves gultas nespēj dot savam bērnam to pēc kā viņš visu mūžu tik ļoti alcis. Dzīves skaudrums vietumis mijas ar rozā romantisma saldmi. Var teikt ka autore pasniegusi marcipāna kūku ar čili pildījumu, vai varbūt otrādi. Nepārtraukti kaut kas šķebinoši salds mijas ar ko asu un kodīgu, neļaujot izkust starp rozā putkrējuma rozēm. Tādā veidā autore panākusi savdabīgu harmoniju, kas neļauj grāmatu nolikt malā un liek izlasīt līdz beigām, kas… ak, vai! Nebūt nav tādas, kādas visas grāmatas garumā lasītājam tiek apsolītas. Vismaz lasītājs tic, ka tās būs tieši tādas. Bet autore viņam parāda pigu un izdara pa savam.

Akvelīna Līvmane

300x0_atvertosirzusarunas_978-9934-0-6427-2Akvelīnas Līvmanes vārds Latvijas sabiedrībai nav svešs. Talantīgā aktrise nospēlējusi ne mazums skaistu lomu gan uz teātra skatuves, gan filmējoties dažādās kinofilmās. Jau vairākus gadus atraktīvā aktrise pievērsusies astraloģijai un viņas padomi daudziem ļāvuši paraudzīties uz savu dzīvi no cita skatupunkta.

Darbojoties astroloģijas jomā aktrisei nācies uzklausīt ļoti daudzus dzīvesstāstus, kas ļāvuši gūt atziņas ar kurām viņa dāsni dalās savā jaunākajā grāmatā “Atvērto siržu sarunas. Mīl – nemīl!” Var teik, ka autore sagatavojusi bagātīgu ceļamaizi tiem, kas nolēmuši starp ikdienu, sabiedrības normām un maldīgiem stereotipiem atrast, sajust un saprast sevi. Ceļš pie sevis, manuprāt, ir pats grūtākais ceļš, ko cilvēkam savas dzīves laikā nākas veikt. Dodoties šajā ceļojumā pretī sev, ir ļoti svarīgi, ka ir kāds, kas uzmundrina, atbalsta, dod kādas norādes, padomu, tādā veidā liekot novirzīties no jau iemītās un tik ierastās takas. Akvelīnas Līvmanes “Atvērto siržu sarunas” ir kā rokasgrāmat sevis iepazīšanas ceļā. Būtu gan muļķīgi apgalvot, ka cienījamā aktrise un astraloģe sarakstījusi universālu recepti kā ikvienam kļūt laimīgam, taču grāmata noteikti ir avots, kur cilvēks var atrast ko tādu, kas nepieciešams tieši viņam. Varbūt tā būs tikai viena nodaļa, varbūt tikai viena pieredze, viena atziņa vai tikai viens teikums, kas šķitīs noderīgs, bet tas jau būs solītis tuvāk sev. Grāmata ir arī atgādinājums, ka atslēgas uz laimi ir paša cilvēka rokās un ka viss atkarīgs no paša vēlmes ko mainīt un tai sekojošas rīcības – nopietna darba pašam ar sevi.

Grāmatai cauri strāvo neizsakāms pozitīvisms. Autore dalās ar vērtīgām atziņām, zināšanām par dzīvi, lietu uzbūvi un dalās dzīvesstāstos, kas ja ne akurāt ļauj mācīties no citu kļūdām, tad paraudzīties uz lietām no dažādiem aspektiem, varbūt pamanīt, ka paši vien esam tie, kas liedzam sev pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi. Atļaušos apgalvot, ka dažādos cilvēka dzīves posmos, lasītāju uzrunās kas cits no grāmatā rakstītā, kas tāds kas varbūt pirms nedēļas likās nenozīmīgs un varbūt pat muļķīgs. Manā gadījumā tā bija nodaļa par kaķa lāstiem un lamuvārdu ietekmi. Strādāju vietā, kur diemžēl lamuvārdus dzirdu diendienā un brīdī, kad pie manis nonāca grāmata, jutos pilnīgi izsmelta un bez enerģijas. Grāmata sniedza diezgan pamatotu skaidrojumu notiekošajam, ko varbūt pati īsti negribēju atzīt un meklēt veidu, lai justos labāk.

Īsumā var teikt, ka Akvelīna Līvmane saviem lasītājiem ar grāmatas palīdzību ļauj pasmelties malku vieduma, ko viņa ir guvusi dzīvojot, mācoties un palīdzot citiem.

“Zaudētā puse” – Sallijas Grīnas pusaugu burvju sāgas noslēguma daļa.

300x0_zaudeta_puse_mazvaksKad pirms gandrīz četriem gadiem manās rokās nonāca Sallijas Grīnas triloģijas “Tumšā puses” pirmā daļa ar tādu pašu nosaukumu, atzīšos biju nedaudz vīlusies un nekad nebūtu domājusi, ka pēc pēdējās triloģijas daļas “Zaudētā puse” izlasīšanas mani pārņems neizsakāmas skumjas un mežonīga zaudējuma sajūta.

Triloģijas trešā daļa pilnībā atbilst tās nosaukumam, jo aizverot grāmatas pēdējās lapaspuses smeldze paliek. Sajūta tāda, kā pēc tuva drauga bērēm. Autore, traģiskā veidā atņemot galvenajam varonim mīļoto, pilnīgi un galīgi nolaupa ilūzijas, ka beigās viss būs labi. Beigas ļoti daudziem ir laimīgas.  Tikai ne galvenajam varonim. Neitans atriebjas, visiem, kas viņam darījuši ļaunu. Viņš palīdz Aliansei uzvarēt cīņā pret Padomi. Daudzu dzīvības tiek izglābtas. Pēc šī kara burvju pasaule ir kļuvusi labāka.  Tomēr ir tik skaudri un sāpīgi apzināties, ka pats Neitans, brīdī, kad šķiet, vēl jāiztur tikai šis un… un viņš varēs tā no sirds kļūt laimīgs, viņš zaudē pašu dārgāko. Turklāt zaudējums ir tik liels un graujošs, ka sāpēs gribas kaukt kopā ar galveno varoni. Vēl skumjāk ir tas, ka viņš tā arī neatgūst savu zaudēto pusi. Uzvarot cīņā savus visienīstākos ienaidniekus, tieši Neitans ir tas, kurš zaudē visvairāk. Zaudējuma sāpēs ir tik skaudras, ka viņš vairs nespēj pieņemt to, ko liktenis viņam dāvā. Un tas sāp… Šķiet, tas ir tik netaisni, ka pēc visa tā, ko šim pusaugu burvim nācies pārdzīvot, viņam tiek laupīta kārotā laime. Tas ir tik ļauni, ka visu labo, kas noticis pēc Neitana uzvaras padara maznozīmīgu. Un ir tik ļoti, ļoti žēl….

Tagad, pēc grāmatas visu triju daļu izlasīšanas, pilnīgi droši varu piekrist tiem, kas jau pirms tās iznākšanas sludināja, ka tā ir pasaules mēroga bestsellers. Fascinējošs un sevī ievelkošs romāns.

Ieva Melngalve

300x0_majas_bez_durviim_3_1_Kā vēsta uzraksts uz Ievas Melngalves jaunākās grāmatas “Mājas bez durvīm” šis darbs ir agrāk izdotā romāna “Mirušie nepiedod” turpinājums. Romānu “Mirušie nepiedod” lasījusi neesmu, taču tas man nemaz netraucēja lasīt jaunāko Melngalves darbu. Jā, reizumis sevi pieķēru pie domas, k gribētos ko vairāk uzzināt par jaunās kilri burves Vegas izcelsmi, par notikumiem, kas veidojuši viņas personību. Tomēr romānu “Mājas bez durvīm” pavisam mierīgi var lasīt kā atsevišķu darbu.

Romāna darbība sākas tiesas zālē. Jaunā burve Vega tiek vainota triju jaunu meiteņu nāvē. Viena no šīm mirušajām meitenēm ir jauna burve, ar kuru Vegai izveidojušās draudzīgas attiecības. Vairāk kā draudzīgas attiecības ar visām mirušajām meitenēm ir kādam citam burvim, kas arī Grāas pilsētā ieradies pavisam nesen. Šarmantais galvaspilsētas burvis Rems ir otrs aizdomās turamais. Ne Vega, ne Rems nav gatavi atzīties nodarījumā un tādēļ tiek ieslodzīti dziļi Grāā pazemē, kādā mājā bez durvīm. Tikai vienam  no viņiem lemts izkļūt no pazemes cietuma. Tam, kurš būs spēcīgāks un piespiedīs otru atzīties.

Caur bailēm no nāves vientulībā, neuzticēšanos, apmānu un manipulācijām dzimst atklāsme, uzticēšanās un tikko tverama draudzība, kas abiem aizdomās turamajiem ļauj saprast, kurš ir īstais slepkava. Tikai, lai to pierādītu, vienam no viņiem ir jāupurē sevi un jāatzīstas. Kurš tas būs? Rems vai Vega? Kurš no viņiem ir gatavs sevi upurēt? Grāmata to atklāj. Atliek tikai izlasīt.

Ja kāds domā, ka Ievas Melngalves darbs “Mājas bez durvīm” ir stāsts par burvjiem brīnumdariem Harija Potera stilā, smagi maldās. Šajā darbā burvju nūjiņas pat neparādās. Te visu nosaka ļoti smalkas psiholoģiskas spēlītes, emocijas un burvju spējas manipulēt ar savām, citu burvju un vienkāršo cilvēku emocijām. Te košā buķetē ir pilnīgi viss: mīlestība, draudzība, naids, vainas apziņa, dusmas, ilūzijas, šaubas, noraidījums, neticēšana sev un saviem spēkiem. Viss, kas kas nav svešs cilvēciskām būtnēm Un burvji… Ievas Melngalves burvji reizēm ir pat cilvēcīgāki par pašiem cilvēkiem. Šķiet, viss romāns ir tādu kā liegu trauslu tīmekļu caurvīts. Tas ievelk sevī, neatlaiž, bet tajā nav nekā pompoza. Tādēļ man ļoti atbilstošs likās Zvaigznes ABC organizētais rakstnieces autogrāfu vakars “Zvaigzne Cafe”, kur ikvienam bija iespējam saņemt autogrāfu un neoficiālā gaisotnē aprunāties ar autori.

Aizverot grāmatas pēdējo lapaspusi neatstāj sajūta, ka nekas vēl nav beidzies un ka patiesībā nu tikai viss pa īstam sāksies.

Šarlote Linka

300x0_maldi_978-9934-0-6046-5Ja ir kāds no detektīvžanra autoriem, pēc kura darbiem bez lielām grūtībām varētu uzņemt nervu kutinošu psiholoģisku trilleri, tad tā noteikti ir Šarlote Linka. Domāju, ka scenārista īpaši nebūtu jāpiepūlas pielāgojot viņas darbu kinoindustrijas vajadzībām. Linka atkal un atkal pierāda, ka spēj lasītāju aizraut, ievilkt notikumu virpulī, liekot sirdij sisties straujāk, pār kauliem skriet aukstiem drebuļiem un izspiesties baiļu sviedriem. Šarlotes Linkas grāmata “Maldi” ir apliecinājums visam iepriekšminētajam.

“Maldi” lasītāju aizved uz Franciju, uz Provansu. Vietu, kur pulcējas tie, kurus vilina Provansas romantiskās ainavas, jūra un kalni. Ja kādam liekas, ka autore iesākumā ļaus rimtā mierā izbaudīt šīs vietas burvību, dziļi maldās, jo jau pirmās rindas grāmatā liek sajusties neomulīgi. It kā jau nekā tāda, bet jau pēc brīža saproti, ka tūlīt, tūlīt kāds bez žēlastības tiks nogalināts. Turklāt slepkava rīkosies rafinēti un bez liekām emocijām. Linka tik prasmīgi ataino upura emociju gammu, ka lasītājs pats uz brīdi it kā iemiesojas konkrētajā grāmatas varonī, sajūtot bailes, šausmas un paniku. Upurim nav nekādu izredžu un lasītājam arī ne, jo grāmata līdz ar pirmajām rindām burtiski ievelk sevī, neļaujot to nolikt malā.

Grāmatas centrālais tēls ir Laura Simons, kuras vīrs pazūd ceļojuma laikā. Cenšoties noskaidrot, kas galu gala noticis ar viņas vīru, Laurai nākas vēlreiz iepazīt savu vīru, jo viņas it kā ideālā laulības dzīve būvēta uz meliem, maldiem un noslēpumiem. Laura ne mirkli nevarēja iedomāties, ka jau par nelieti nodēvētais vīrs atradīsies. Tikai viņš jau vairs neko nevarēs paskaidrot. Mirušie nerunā. Skaidrs gan ir tikai viens, ka pa Provansas gleznainajām ārēm klīst sērijveida slepkava. Laurai nav ne mazākās nojausmas, cik tuvu viņa jau sev pielaidusi slepkavu. Paralēli autore ļoti prasmīgi ataino arī citu cilvēku dzīvi, liekot izprast viņu kaislības, dzīvesveidu, bailes un ilgas. Neviens no tēliem nav lieks, jo ikvienam aprakstītajos notikumos ir sava loma un ietekme.

“Maldi” patiesībā ir stāsts par mīlestību, par ilgām pēc ģimenes laimes un siltuma, par vēlmi sajust blakus otru cilvēku, kurš atbalstīs grūtā brīdī, sagaidīs pēc garas darba dienas un liks justies mīlētam. Tikai šoreiz šīs ilgas, burtiski apmātība ar domu par laimīgu ģimeni un to, kādai tai jābūt… šo ilgu nerealizēšanās cilvēkiem liek darīt baisas lietas. Viena daļa no grāmatas varoņiem jūtas nelaimīgi. Taču neviens no viņiem nav gatavs uzņemties atbildību par savu dzīvi un laimes sajūtu, pēc kuras tik ļoti dzenas. Viņi gaida, ka laimīgus viņus padarīs kāds cits. Viņi nedara neko savā labā, bet velti šķiež enerģiju dusmojoties uz tiem, kas viņiem šo laimi nesniedz, ienīstot tos, kas viņuprāt traucē viņiem būt laimīgiem. Kāds galu galā ņem rokā virvi un nazi. Tikai tādēļ, ka viss nenotiek tā, kā viņaprāt būtu jānotiek.

Veids, kā autore savērpj sižetu, cik niansēti attēlo katra varoņa izjūtas, raksturu un rīcības vadmotīvu ir vienkārši apbrīnojams. Autorei piemīt spējas izprast cilvēku psiholoģiju vissmalkākajās tās niansēs, gluži tāpat kā stāstnieces talants, kas ļauj to visu ietērpt pareizajos vārdos.

Olivers Pečs

300x0_bendes_meita_un_meln_muksJa nu kāds māk rakstīt aizraujošus viduslaiku detektīvus tad tas noteikti ir bendes pēctecis, vācu rakstnieks Olivers Pečs, kurš nebaidās savu tāla senci padarīt par romāna galveno varoni. Ar Olivera Peča daiļradi pirmo reizi iepazinos apmēram pirms gada, kad manās rokās nonāca viņa pirmā grāmata par bendi Jākobu Kuislu un viņa izmeklētajiem noziegumiem – “Bendes meita”. Jau pēc pirmajām grāmatas lappusēm sapratu, ka tā ir no tām grāmatām, kas mani aizrauj. Nezinu kāpēc, bet man ļoti patīk vācu viduslaiku romāni, kas ataino cīņu starp tumsonību un izglītības sniegto gaismu. Turklāt Peča darbs ir detektīvs, kura centrālais tēls ir nicināmākais pilsētas iedzīvotājs – bende. Viduslaikos bende tika nicināts, no viņa baidījās un tomēr bez viņa nevarēja iztikt. Lai cik jancīgi tas nešķistu Jākobs Kuisls, kurš pildīdams savus amata pienākumus nogalinājis ne vienu vien, ir visgodprātīgākais un cilvēcīgākais no Šongavas iedzīvotājiem. Tomēr viens diez vai viņš galā tiktu. Bendem ir sabiedrotie: viņa paša meita Magdalēna un pilsētiņas ārsta dēls, kurš nav vienaldzīgs pret glīto, asprātīgo bendes meitu un spēj saskatīt visu nicinātajā Šongovas bendē gudru un izglītotu cilvēku. Bendes un jaunā ārsta draudzībā visiem ir kā dadzis acīs, bet kamēr suņi rej, karavāna iet tālāk.  Viņus saista ne tikai interese par dziedniecību, bet arī dziņa uzzināt patiesību, atklāt noslēpumus un noziegumus.

Jau pirmo grāmatu izlasīju ar neizsakāmu interesi un burtiski izbaudīju katru lapaspusi. Tikpat aizraujoša ir arī otrā Olivera Peča grāmata “Bendes meita un melnais mūks”, kas aizved lasītāju it kā nenozīmīga lauku mācītāja slepkavas meklējumos. Gudrajam bendem un viņa draugiem šoreiz veiksmīgi atklāt vairāk par vienu noslēpumu.  Templiešu dārgumi, slepkavnieciska mūku banda un  asinskāra lielceļa laupītājus banda. Tas ir tikai mazumiņš ar ko nākas nodarboties Kuislam un viņa draugiem. Arī paši varoņi ne reizi vien nonāk tiešām neapskaužamās situācijās, tomēr galu galā viņiem veiksmīgi izdodas tik ar visu galā. Grāmata lieliski tiek atainota tā laika sabiedrības tumsonība, tikumi un netikumi. Tiek parādīts, cik nežēlīgi var būt it kā godājami pilsoņi. Cik liela vara ir spožām monētām un kāda liekulība valda tā laika reliģiskajās aprindās. Dažādu noslēpumi pavedieni ir savijušies un sapinušies savā starpā, daudzi dzīvo svētā neziņā par to, kas notiek viņu namdurvju priekšā, un tikai visu nicināmais bende, kopā ar savu meitu un jauno ārstu spēj šos pavedienus atšķetināt, nonākot pie patiesībās.

Lielisks lasāmgabals tiem, kam patīk viduslaiku piedzīvojumi, dažādas mīklas un aizraujoši detektīvi. Tiešām ļoti interesanta grāmata.

Lūsinda Railija

300x0_vetrumasa_978-9934-0-6339-8Lūsinda Railija ir no tām autorēm, ko klātienē iepazinu pirms biju izlasījusi kaut rindiņu no tā, ko radījusi viņas spalva. Šogad, februārī, “Grāmatu izstādes 2016″ ietvaros, šī dzīvespriecīgā dāma, kas ar tādu aizrautību stāstīja par saviem jau sarakstītajiem un topošajiem darbiem, bija dzīvs apliecinājums tam, ka ir rakstnieki, kas ir tādi pēc savas pārliecības, būtības un ne mirkli nešaubās, ka rakstniecība nav nekas priekš viņiem. Lūsinda Railija ir ļoti ražīga autore, kas ar saviem darbiem spēj aizraut daudzus visdažādākajās pasaules malās.

Toreiz izstādē viņa ar tādu degsmi stāstīja par savu jauno ieceri – septiņu grāmatu sēriju, kuras centrā būs septiņas māsas, kas reiz tikušas adoptētas, ka es pavisam drīz savā īpašumā ieguvu pirmo šīs sērijās grāmatu “Septiņas māsas“, kas it kā īsi iepazīstināja ar visām māsām, bet bija stāsts par vecāko no tām – Maiju. Kopā ar šo inteliģento jauno sievieti man kā lasītājai bija iespēja ļoti aizraujošā veidā iepazīt Brazīlīju, tās mākslu, kultūru un vēsturi. Pirmās grāmatas beigās autore lasītājam izmeta ēsmu, liekot nojaust par kuru no Pā Solta adoptētajām meitām būs nākamais stāsts. Ēsma tika izmesta tik meistarīgi, ka ar lielu nepacietību gaidīju otrās grāmatas iznākšanu. Tādēļ gluži likumsakarīgi, ka kādā novembra novakarē pie manis nonāca nākamā šīs septiņu grāmatu sērijas daļa – Lūsindas Railijas romāns “Vētru māsa”.

“Vētru māsa” ir stāsts par otro no septiņām māsām Aliju, kas jau pirmajā grāmatā lasītājiem tikusi prezentēta kā ļoti azartiska burātāja, kurai piemīt arī mūziķes talants. Grāmatā sākas ar laimīgāko dzīves posmu Alijas dzīvē. Viņa beidzot ir satikusi vīrieti, ar kuru kopā gribētu nodzīvot atlikušo mūžu. Viņa ir tik laimīga kā vēl nekad. Viņa vislabprātāk savā laimē dalītos arī ar savu patēvu – Pā Soltu. Diemžēl tam nav lemts notikt, jo mirklī, kad Allija ir vislaimīgākā, viņa saņem ziņu, ka viņas tēvs ir miris. Bēdas vieglāk palīdz pārdzīvot viņas mīļotais, tomēr liktenis nolēmis Alliju nesaudzēt un neilgi pēc tēvā nāves viņai nākas pārdzīvot nākamo zaudējumu. Burāšanas sacensību laikā mirst viņas līgavainis.

Smagie zaudējumi liek Allijai ķerties pie tēva atstātās mīklas atšķetināšanas un norādes aizved viņu nekur citur kā uz Norvēģiju. Izrādās, ka Allija nāk no slavenu mūziķu dzimtas un mūziķes talants viņai ir jau gēnos. Meklējot atbildi uz tēva atstātajām mīklām un cenšoties noskaidrot savu izcelsmi Alijai izdodas arī rast mieru sevi un tikt pāri zaudējumiem, ko viņa pārdzīvojusi.

Lūsinda Railija sev raksturīgajā manierē grāmatā ataino dažādus laikmetus kā centrālo tēlu izvirzot sievieti. Grāmatā savijas divu paaudžu sieviešu dzīvesstāsti: pašas Allijas un viņas vecvecvecmāmiņas talantīgas norvēģu dziedātājas – Annas Landvīkas dzīvesstāsts. Autore lieliski ataino gadsimtu atšķirības, sabiedrību un likumus pēc kādiem tā dzīvojusi. Viņa ļauj ielūkoties Norvēģijas kultūrā, vēsturē un mūzikas pasaulē. Autore ļauj noticēt, ka lai kādi vēji plosītu mūsu dzīvi, un kādas nedienas mums neuzklupt, ir iespējams tik ar to visu galā un nodzīvot pilnasinīgu dzīvi. Alijas un viņas priekšteces stāsts ir apliecinājums tam.

Saistošs, sevī ievelkošs darbs, kuru grūti nolikt malā. Piemērots dāmu auditorijai un piešķirs krāsaināku skatu dzīvei, kad liekas, ka rudens un ziemas tumsa uzdzen depresiju un sēras pēc vasaras.

Dace Judina

Vāka autors un mākslinieciskai noformējums - Artūrs Nīmanis

Vāka autors un mākslinieciskai noformējums - Artūrs Nīmanis

Savā romānā “Septiņi vakari” rakstniece skar vairākas mūsdienās ļoti aktuālas tēmas. Kāda no tām liek atgriezties pie savām saknēm, cita šķiet kā norakstīta no pašas dzīves, bet vēl kāda vienkārši iebliež pa olnīcām, liekot ieslīgt diskusijās par stiprām sievietēm un vājiem vīriešiem.

Pirmkārt, Daces Judinas darbs “Septiņi vakari”, manuprāt, pilnībā varētu tikt uzskatīts par vienu no Latvijas simtgadei veltītajiem darbiem. Lai arī daļa romānā aprakstīto notikumu notiek, pirms vēl latvieši paši top par noteicējiem savā zemē, romāns ļoti labi parāda latviešu un Latvijas likteņus dažādos vēstures nogriežņos vienas dzimtas ietvaros.

“Septiņi vakari” ir atgādinājums mums – mūsdienu latviešiem, ka mūsu brīvība, mūsu valsts, tiesības saukt sevi par latvieti un runāt savā zemē latviešu valodā, nav nekas pašsaprotams. Rakstniece nekaunas lasītājam atgādināt, kas tas viss mums ir, pateicoties senču sīkstumam, darba tikumam, dzīves gudrībai un lielajai vēlmei būt noteicējiem ja ne savā zemē, tad vismaz savā mājā un sētā. Un tieši dzimtas māja ir vieta, kas satur kopā dzimtu un neļauj tai izšķīst pasaules plašumos.

Lai arī mūsdienās ir ļoti moderni runāt par globalizāciju, pasauli kā milzīgu ciemu, derētu tomēr atcerēties, ka katras tautas dzīvotspēja slēpjas tieši stiprās ģimenēs un dzimtās, kas spēcīgām saknēm ieaugušas savā dzimtajā zemē. Iepriekšējās paaudzes kopa un saudzēja savas dzimtās mājas, jo zināja, cik daudz sviedru un arī asiņu izliets, lai šīs dzimtas mājas paturētu un atstātu nākamajām paaudzēm. Par to savā darbā runā arī Dace Judina, liekot saprast, ka spēks ir dzimtā, kas godā savu māju, jo no mājām izaug ciemi, pilsētas un valsts. Arī tagad ir cilvēki, kuri kopj savas dzimtas mājas, taču ir ļoti daudzi, kas uzskata, ka tas viss ir nevajadzīgs sentiments. Dzimtas mājas tiek pamestas, izlaupītas, pārdotas, nojauktas un nodedzinātas, jo tā ir vienkāršāk, tā ir vieglāk…

Diemžēl mēs aizmirstam, ka ar katru pamestu vai nojauktu dzimtas māju izzūdam arī mēs paši – latvieši, jo no tautas, kas kopj, mīl un godā savu māju, dzimtu, zemi, kļūstam par klaidoņiem, kuri klīst pa pasauli, meklējot labāku dzīvi. Un tādus nemīl nekur. Nekad nav mīlējuši. Pat tālā senatnē. Ne velti senie romieši, izsmiedami labākas dzīves meklētājus, teicienu Ibi bene ubi patria (Tur labi, kur dzimtene) pārfrāzēja uz Ubi bene ibi patria (Kur labi, tur dzimtene).

Vēl viena no ļoti būtiskām tēmām, kam pievēršas rakstniece, ir Latvijas stiprās sievietes, kuras uz saviem pleciem iznes visu dzimtu. Sieviete, kas dzimtas grožus tur savā rokā un neatdod tos vīriešiem; sieviete, kas dara visu, lai viņas dzimta izdzīvotu un dzimtas mājā viss būtu kārtībā, jo vīrieša vai nu blakus nav vai arī viņš pēc savas būtības ir vājāks.

Pēdējā laikā publiskajā telpā izskan diskusijas par Latvijā valdošo matriarhātu, kas pēc savas būtības esot solis atpakaļ tautas attīstībā, jo vēsturiski matriarhāts bijis pirms patriarhāta. Bieži vien tiek pārmests, kas stiprās sievietes neļauj vīrietim būt vīrietim, jo vienpersoniski uzņemas abas lomas. Tomēr tas ir koks ar diviem galiem. Tieši sieviete ir dzimtas tradīciju glabātāja. Tieši viņa ir tā, kas nodod jaunajai paaudzei senču vērtības. Sieviete ir tā, no kuras atkarīgs, vai situācijā, kad ģimene zaudē apgādnieku – vīrieti, tā izdzīvos. Par sievieti kā pavarda kūrēju, dzimtas mājas sargātāju runā arī Dace Judina, parādot to dzīvu, sajūtamu un atpazīstamu. Esmu pārliecināta, ka tādas ir katrā dzimtā.

Grāmatā lieliski parādīts, kā stiprās dzimtas sievietes viena no otras pārņem dzimtas grožus, darot visu, lai dzimta izdzīvotu, jo vīri mirst savas vai citu vainas dēļ, tiek samalti vēstures ratā vai arī pēc būtības ir sapņotāji, gatavi atdot savu dzīvību augstāku ideju vārdā. Mūsu tautas vēsture nav ļāvusi latviešu sievietēm būt vājām, viņām ar zobiem un nagiem bijis jācīnās par savu dzimtu un māju. Nereti, kā tas redzams arī romānā, dzimtas vārdā tika aplauzti spārni šo sieviešu un viņu bērnu sapņiem, liekot atteikties no saviem plāniem un neļaujot būt pašiem. Protams bija arī tādi, kas nepakļāvās un sekoja savam sapnim, taču tie bija vīrieši. Sievietēm bija jāpaliek un jārūpējas par dzimtu… Un sievietes šo lomu bez ierunām uzņēmās un uzņemas vēl arvien, jo diemžēl, lai arī laiki ir citi, liela daļa latviešu vīriešu izvēlas būt vāji un uz sieviešu stipruma rēķina kļuvuši arī egocentriski.

Taču romāns lika man domāt arī par to, ka patiesībā šis ir akmens arī sieviešu dārziņā, jo mēs neaudzinām tikai meitas, mēs audzinām arī dēlus. Bieži pret dēliem esam saudzīgākas kā pret meitām, bet tēvus, kas varbūt ir bargāki un prasīgāki, no audzināšanas atstumjam. Savukārt jaunas sievietes vairs nespēj būt sievietes, jo izjūt naidu, necieņu un dusmas pret vājajiem vīriešiem, nespējot viņiem vairs uzticēties. Varbūt, ka beidzot pienācis laiks rast harmoniju starp vīrieti un sievieti un rūpes par dzimtu sadalīt, jau kopš mazotnes mācot saviem dēliem būt stipriem, lai spētu uzņemties atbildību par savu dzīvi un ģimeni?

Likumsakarīgi ir arī tas, ka Dace Judina savā darbā runā par attiecībām starp vīrieti un sievieti. Jo dzimtu var veidot tikai vīrietis un sieviete kopā. Autore septiņos, īsi ieskicētos vakaros lasītājam atklāj aizraujošu dzimtas vēsturi, neaizmirstot arī parādīt, kur šī dzimta atrodas šobrīd. Dzimtas turpinājums ir Katrīna jeb Kate – ļoti stipra, jauna latviešu sieviete, kuru pat mantkārīgā un ambiciozā māte, kas aizvedusi viņu prom no Latvijas, nav spējusi izraut no dzimtās zemes un mājām. Taču Kate mājās neatgriežas viena. Viņai līdzi ir draugs Mārtiņš, racionāls aprēķinātājs, kas visai skeptiski skatās uz spriedelējumiem par dzimtas saknēm un pirmsākumiem. Latvijai raksturīgi, Mārtiņš nav stiprais Latvijas vīrietis; vecāku saudzēts un bīdīts, viņš nezina, kas ir grūtības un dzīves sūrums.

Patīk autores redzējums: lai arī Kate ir stipra sieviete un lēmumu par mājas pirkšanu pieņēmusi pati (jo zina, ko grib), taču viņa nevada vīrieti sev līdzās; viņa ļauj tam uzzināt savas dzimtas vēsturi, saistību ar māju un pašam izdarīt izvēli. Autore neliek Katei lēkāt mīļotajam apkārt, lūgties un skaidroties vai sist dūri galdā. Šī gudrība jau ir solis pretim ģimenei, dzimtai, ko sargās divi – stiprs vīrietis un stipra sieviete, lai arī tas nebūs viegli.

Patika. Raisīja ļoti dažādas pārdomas un pastiprināja sajūtu, ka mani pēdējā laikā pieņemtie lēmumi ir pareizi.

Tikai viens jautājums… Vai Likteņtēvam pie Autores ir blats?

Kā citādi Viņš atsūtītu grāmatu, kura skar man aktuālas tēmas – gan tās, ko jau vairākus gadus šķetinu psihoterapeita kabinetā, gan tās, kas konkrētajā brīdī dod pa smadzenēm..? Visur tiek skandēts, ka tagad jau vieglāk jaunu uzcelt, ne veco atjaunot. Tā nu vairākums dzīvo, nepiepūloties, neiespringstot uz sentimentu un no paaudzes uz paaudzēm nodotām vērtībām, svarīga ir tikai ātra eiforija. Lūk, manos laukos jaunais kaimiņmāju īpašnieks veco māju ar buldozeru nonesa, ugunskurā sakrāva un nodedzināja. Klausījos mammas stāstīto pa telefonu un skatījos uz “Septiņiem vakariem”. Viens pret vienu.

Tā arī nesapratu, smieties vai raudāt…

Korina Bomane

300x0_taurenu_salaVācu rakstnieces Katrīnas Bomanes romānā “Taureņu sala” veiksmīgi apvienotas trīs lietas, kas varētu uzrunāt tieši sievietes: dzimtas stāsts, noslēpums un jaunas dzīves sākums. Lai arī cik moderna nebūtu mūsdienu sabiedrība, sieviete ir dzimtas atslēgu turētāja un tradīciju sargātāja. Tā tas ir bijis senatnē un tā tas tas ir arī tagad. Vīrieši drīzāk iesmies par sieviešu ņemšanos ar dažādiem senču māņiem un ticēšanu brīnumiem. Zobodamies viņi mūs sauc par burvēm un raganām. Sievietes ir ziņkārīgas. Tur nav ko liegties. Mūs ļoti interesē dažādi noslēpumi. Sevišķi jau sveši. Mums patīk, ja zinām ko tādu, ko nezina citi. Vēl mūs ik pa laikam piemeklē vēlme sākt jaunu dzīvi. Mūs iedvesmo stāti par sievietēm, kas mainījušas savu dzīvi. Aizgājušas no neuzticīgiem vīriem, nometušas svaru vai vienkārši sākušas dzīvot tā kā pašām patīk. Mēs izjūtam vēlmi mainīties un mainīt savu dzīvi.

“Taureņu sala” ir stāsts par kādu dzimtu un dzimtas noslēpumu, kuru jāatklāj jaunai sievietei – vienīgajai šīs dzimtas turpinātājai. Tikai no viņas ir atkarīgs vai šīs dzimtas kokā tiks piezīmēts vēl kāds zars. Diāna Vāgenbaha ir jauna dāma no Berlīnes. Diemžēl Diānas dzīve nav izveidojusies tāda kā cerēts. Viņai ir veiksmīga karjera un profesionālajā vidē viņas viedoklis tiek ņemts vērā. Tomēr Diānas laulība ir cietusi krahu. Iespējams jaunā sieviete ieslīgtu sevis žēlošanā, ja ne zvans no Anglijas. Diāna steigā dodas uz Angliju, lai vēl pēdējo reiz satiktu savu vectanti Emīliju, kuras ilgais mūžs tuvojas savam noslēgumam. Līdz ar mantojumu Diāna saņem norādes, kas liek viņai doties tālā ceļojumā uz Šrilanku, lai atklātu savas dzimtas noslēpumus un izzinātu savas saknes.

Šī grāmata ir burvīgs stāsts par aizliegtu mīlestību, liktenīgām kaislībām nostāšanos pret sabiedrības noteiktiem likumiem un normām. No steidzīgās Berlīnes tā aizved uz dūmakainajiem Anglijas laukiem un košām krāsām, pikantām smaržām pielieto Šrilanku. Pagātnes noslēpumu šķetināšana maina arī pašas Diānas dzīvi un iedvesmo viņu jaunas dzīves sākšanai. Tā ļauj noticēt mīlestībai, aizmirstot iepriekšējo vilšanos un bailes. Autore ļoti veiksmīgi savij kopā divus laikmetus, ļaujot atdzīvoties un runāt ne tikai dzīvajiem, bet arī tiem, kuru pīšļi jau sen nogūluši pagātnes kambaros. Apbrīnojami precīzi autore attēlojusi gan atšķirīgos laikmetus, gan vidi, sabiedrību, kurā grāmatas varoņi dzīvojuši, ļaujot lasītājam sajusties klātesošam. Intriģējošie notikumi liek šķirt lapu pēc lapas, lai ilgi glabātais noslēpums beidzot tiktu izzināts. Ļoti krāšņi autore ataino Šrilankas dabu un vēsturi, tās saistību ar Angliju.

Aizraujoša lasāmviela pelēkiem rudens vakariem, kad rodas vēlme pēc kā krāsaināka, piemēram pēc tauriņiem, debesīs vai vēderā.

Monika Pēca

300x0_septinasdienasbez_978-9934-0-6039-7Domāju, ka diez vai samelošos, ja teikšu, ka vismaz reizi katras sievietes dzīvē pienāk brīdis, kad tiek pieņemts lēmums kaut ko darīt lietas labā. Gan jau ne vienai vien nācies konstatēt, ka iemīļotās džinsas kļuvušas par šauru, ka nespēj ielīst jaunajā kleitā, kurā veikalā burtiski iemīlējies un ka gluži neviļus pieķer sevi sniedzamies pēc otrā vai pat trešā kūkas gabala. Un tad vēl tie nodevīgie svari, kas nav iemācījušies melot un bez žēlastības pavēsta: “Dārgā, tavs ideālais svars jau sen pārsniegts!” Tādās reizēs mēs sievietes nereti ķeramies pie ekstremāliem līdzekļiem. Badošanās, olu diētas, distancēšanās no draugu burziņiem un pusdienām kopā ar kolēģiem, sporta klubu abonementu iepirkšana un sevis nodzīšana trenažieru zālēs. Tas viss ideālas figūras dēļ,

Arī Monikas Pēces romāna “Septiņas dienas bez” galvenās varones – piecas draudzenes: Eva, Kiki, Karolīna, Judīte un Estella nolēmušas veikt organisma attīrīšanas kūri septiņu dienu garumā un veselu nedēļu iztikt bez ēdiena. Draudzenes ilgi nedomādamas pieņem šo izaicinājumu. Kāda grib tikt prom no vientulības, kāda no nomācošās ikdienas, bet kādas mērķis tiešām ir seksīgais Chanel kostīmiņš, kurā nevar ielīst. Tikai Karolīnai šķiet visai aizdomīgi, ka doties uz Ahenkirhi ierosina tieši Eva, kura pazīstama kā lieliska pavāre un gurmāne. Un kādēļ tāda steiga? Aizdomām ir pamats, jo Eva nolēmusi senās pils mūros uzzināt kaut ko par savu tēvu, jo viss norāda uz to, ka viņas ekstravagantā māte tieši no Ahenkirhes pirms daudziem gadiem atgriezusies ar mazo Evu zem sirds. Tā nu visas piecas draudzenes ierodas senā viduslaiku pilī, kur cer aizbēgt no ikdienas steigas, stresa un vienkārši atslābināties. Taču ceļš uz elli esot labiem nodomiem kaisīts. To pašu var teikt par draudzeņu dzīvi šajā nedēļas nogalē. Atpūtas vietā notiek dažādi pārpratumi, izceļas strīdi un dažai pašas noslēpumi naktīs neļauj mierīgi gulēt. Bet galu galā, kā jau tas pienākas kārtīgā dāmu romānā, viss beidzas labi un visi ir laimīgi.

Monikas Pēces romāns “Septiņas dienas bez” ir turpinājums jau iepriekš Latvijā izdotajai šīs pašas autores grāmatai “Otrdienas draudzenes”. Tās lasītājas, kas šīs dāmas jau iepazinušas pirmajā grāmatā, sagaidīs viņas kā vecas paziņas un visticamāk jau pazīst niķus un stiķus, kas piemīt katrai no šis dzīvespriecīgās piecotnes, bet arī tām, kas nav pirmo grāmatu lasījušas nekas netiks noslēpts un šī būs visai tīkama lasāmviela, kas liks pasmieties un dzīvot līdzi citu nedienām nevis pārdzīvot par savām. Izklaidējošs gabals galvas izvēdināšanai un kas zina… varbūt kādu iedvesmos uz mentālu vai miesisku attīrīšanos. :D