Carpe diem!

jūnijs 2020
P O T C P S Sv
« Mai    
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
2930  

Historia

Džulio Andžoni

sardu-baladeBalāde - liroepisks žanrs, sižetisks dzejas darbs, kam raksturīgs kāda varoņdarba, traģiska vai fantastiska notikuma attēlojums, spraiga darbība, dramatisks vēstījums. Dzejisks vēstījums par kādu neparastu, ārkārtēju notikumu ar traģisku izskaņu. Saistītā valodā pausti autora emocionālie pārdzīvojumi.

Tāda ir balādes definīcija un izlasot Džulio Andžoni romānu “Sardu balāde”,  jāsecina, ka šis darbs sevī ietver visu iepriekš minēto, ja vien pieņem, ka balādes var rakstīt prozā bez dzejiska pantmēra un tai raksturīgās liriskās noskaņas. Kaut gan… melos tas, kurš teiks, ka proza ir mazāk liriska kā dzeja.

Romāns “Sardu balāde” sākas ar visai traģisku notikumu, kas lasītājā rada vēlmi noskaidrot, kādēļ notikusi ugunsnelaime un kā ar notikušo ir saistīts romāna galvenais varonis, kurš par notikušo vēsta caur savu skatupunktu. Vecais Konstantino visu savu mūžu ir nodzīvojis balstoties uz tradīcijām un vērtībām, ko jau daudzus gadu simteņus piekopuši šīs salas iedzīvotāji. Viņš arī piedzīvojis, ka jaunā paaudze salu pamet, dodoties uz daudz progresīvākām Eiropas valstīm. Arī Konstatino dēļ Mario ir devies prom uz Dāniju. Tādēļ viņš ir pārsteigts un ar zināmu skepsi raugās uz to, ka viņa dēls ar savu dāņu civilsievu Grētu nolēmis atgriezties, dzimtajā pusē un nodibināt šeit tūrisma uzņēmumu. Viņam neizprotama un pat ķecerīga šķiet abu jauno iecere to, kas bijis viņa ģimenes nodarbošanās un dzīvesveids paaudžu paaudzēs, padarīt par izklaidi svešzemju tūristiem. Vecais kazu gans pēc ilgas pierunāšanas piekāpjas, bet pats sākotnēji notiekošajā neiesaistās. Tikai atrauc: Fate vobis! – Dariet, kā jums tīk! Taču laika gaitā skarbais vīrs, kas visā salā pazīstams ar savu stingrību un turēšanos pie tradīcijām, gluži nemanot, ir kļuvis par būtisku uzņēmuma daļu. Vecais vīrs nepārtraukti diskutē pats ar sevi par to, kas ir pareizi un nepareizi, cik ļoti vajadzētu piekāpties abu jauno idejām un jaunievedumiem. Taču ar katru dienu šīs prasības kļūst arvien īpašākas un mulsinošākās. Konstantino neviļus ir kļuvis par mākslīgi radīta farsa daļu. Konstantino ir apmulsis, pretrunu pārņemts un viņu nepārtraukti vajā nelāga priekšnojauta.

Džulio Andžoni savā romānā „Sardu balādes” atainojis pārmaiņas, kas mūsdienās notiek Sardīnijas lauku sabiedrībā, kas līdz šim ir bijusi diezgan noslēgta un patriarhāla. Visu šo pārmaiņu simbols ir romāna galvenā varoņa – vecā kazu gana Konstantino Sardu dēlā Mario un viņa dāņu civilsievas Grētas lolojums – tūrisma ferma/uzņēmums „Asandira”, kur ik dienas ierodas tūristi, galvenokārt no Ziemeļeiropas, bet arī no citurienes, lai izbaudītu amatu un dzīvi, ko vecais Konstantino dzīvojis jau kopš savas dzimšanas. Romāns aktualizē paaudžu priekšstatu konfliktu, kā arī ataino sadursmi starp pagātnes un tagadnes izpratni par morālajām vērtībām un ētiku, kas noved līdz „Asandiras” traģiskai bojāejai. Un man jāpiekrīt tulkotājai, kas šajā romānā saskata līdzību ar mūsu pašu “Indrāniem”.

Šis romāns pārsteidz ar krāšņu, bagātīgu valodu, kas aizved neizmirstamā ceļojumā uz Sardīniju, ļaujot pilnībā izjust šīs salas mazliet nepieradināto dabu un sīkstumu, kas mīt ne tikai salas dzelkšņainajā zālē un krūmājos, bet arī vecajos saliniekos, kas turas pie vecajām ieražām un tradīcijām. Tas lieliski ataino pretrunas, kas rodas pasaulei mainoties un pakļaujoties vispārējai globalizācijai. “Sardu balāde” parāda dažādu kultūru un uzskatu sadursmi, kas var arī izvērsties traģēdijā. Romāns liek aizdomāties, vai naudas un panākumu dēļ, mēs nenododam paši sevi un sev svarīgas morāles vērtības. Autors ir īsts simbolu virtuozs. Sen nebiju lasījusi darbu, kur autors tik prasmīgi liek lietā dažādus simbolus, lai liktu lasītājam sajusties tieši tā, kā viņš to ir iecerējis.

Hermanis Kohs

KohsMēs visi zinām, kas ir labi un kas ir slikti. Mums nav jāskaidro, ka nežēlība ir kas nepieņemams un atbalstāms. Morāles jēdzieni mums nav nekas svešs. Taču, vai mēs tos interpretējam tā, kā tie būtu jāinterpretē, vai varbūt stiepjam šos jēdzienus un skaidrojam tā, kā mums tas izdevīgāk un pieņemamāk?

Hermaņa Koha romānam “Vakariņas” ir šķietami ikdienišķs nosaukums, kas asociējas ar draudzīgu vakarēšanu ģimenes vai draugu lokā. Nu, labi, tās varētu būt arī biznesa vakariņas. Vai vakariņas, kuru laikā kas jāpārunā. Lomanu ģimenēm tiešām ir jāpārrunā kas svarīgs. Divi brāļi, Seržs un Pauls, kopā ar savām sievām nolēmuši kopā pavakariņot. Seržs ir veiksmīgs politiķis, bet Pauls – izbijis vēstures skolotājs. Vakariņu patiesais iemesls ir abu ģimeņu atvašu – dēlu Rika un Mišela nodarījums, kas varētu izpostīt ne tikai viņa nākotni, bet arī Serža politisko karjeru. Gaidāmā saruna nav patīkama, tādēļ sākotnēji abas ģimenes runā ar visu iespējamo, bet izvairās no paša svarīgākā. Vakariņu gaitā lasītājs iepazīstas ar abām ģimenēm, varoņiem un to rīcības motīviem. Autors lasītājam nepārtraukti liek pārvērtēt savus uzskatus par morāles jēdzienu kā tādu, cik elastīgas ir tā robežas, kā arī savu attieksmi pret katru no romāna varoņiem.

Tas, kas man likās ļoti interesanti un gudri no autora puses, ir pats romāna vēstījums. Par notiekošo lasītājam vēsta viens no brāļiem – Pauls. Jau sākotnēji ir jaušama viņa negatīvā attieksme pret savu brāli. Viņš brāli izsmej, ironizē, parāda kā ļoti seklu, bet demonstratīvu personu. Pauls vispār uz citiem cilvēkiem, viņu rīcību, dzīvi un uzskatiem raugās ļoti kritiski un par viņiem vīpsnā. Vienalga vai tā ir restorāna apkalpotāja, brāļa viesi, ģimene vai pašu paziņas. jau no sākta gala Pauls pasauli it kā sadala divās daļās. Paula ģimene, viņa sieva un dēls, un visi pārējie, kuru centrā pat pamuļķākais un arogantākais ir viņa brālis. Pret brāļa sievu Babeti viņš ir mazliet saudzīgāks, bet lasītājs, principā, tiek ievilkts tādā kā kopējā vīpsnāšanā par Seržu. Viņš Paulam notic un varbūt pat pie sevis priecājas par galvenā varoņa asprātību, jo tas, ko viņš saka ir saprotams un labi novērojams mūsdienu sabiedrībā. Rodas iespaids, ka Paula ģimene ir ļoti inteliģenta, piezemēta un godprātīga. Tikai dēlam ir gadījusies kļūme un pirmais secinājums, kas lasot nāk prātā – Paula dēlu slikti ietekmējis viņa brāļa dēls vai pat audžudēls. Taču tad, vēstījuma stilam paliekot nemainīgam, vienā brīdī top skaidrs, ka iespējams, tieši Pauls ir tas, kas negatīvi ietekmējis dēlu un līdz ar to brāļa dēlu. To apstiprina vēsts, ka Pauls slimo ar kādu garīgu saslimšanu un lieto zāles. Paula slimība ir iedzimta. Tālākā vēstījumā jau Seržs, par kuru galvenais varonis vēl arvien sniedz negatīvu informāciju, sāk izskatīties pat ļoti saprātīgs. Taču jāsaka, ka romāna nobeigums tiešām ir diezgan šokējošs un ļoti ilgi liek domāt par to, vai vecāku mīlestība un vēlme pasargāt savu bērnu ir pietiekošs iemesls, lai pārkāptu jebkādas ētikas un morāles normas. Vai mums ir tiesības noklusēt, atbrīvot no vainas un pat rosināt darīt visu, lai noklusētais nekad nenāktu gaismā. Kurš nodod savu bērnu? Tas kurš noklusē notikušo vai tas, kurš ziņo par sava bērnu nodarījumu atbildīgajām institūcijām? Kurš no abiem rīkojas vecāku mīlestības vadīts?

Grāmata, pēc kuras izlasīšanas vēl pāris dienas esi mazliet apjucis un ik pa laikam uzsāc diskusijas pats ar sevi. Šis darbs aizraus ar oriģinālu un diezgan žilbinošo vēstījumu, kas brīžam sajūsmina, brīžam apstulbina, tad liek nedaudz distancēties un galu galā pieviļ. Vismaz manas gaidas tas pievīla. Taču grāmata ir žilbinoša. :)

Jana Veinberga

300x0_svesais_draugs_4-1Vai esat kādreiz aizdomājušies par to, cik labi pazīstat cilvēkus, ar kuriem dien dienā tiekaties? Cik liela nozīmē ir negatīvajai informācijai, ko par viņiem zināt vai dažādiem sabiedrībā valdošajiem stereotipiem? Vai esat mēģinājis izvairīties no cilvēkiem, kas nemaz neliekas bīstami vai par kuriem visi citi ir sajūsmā, vien tāpēc, ka instinkts liek bēgt? Vai varbūt kāds, ko sākotnēji uzskatījāt par apdraudējumu, galu galā izrādās glābējs? Cik pārprotamas vai nepārprotamas ir dažādas situācijas un notikumi, ko redzam savā ikdienā? Vai vienmēr esam gatavi noskaidrot un uzklausīt patiesību, vai arī par tādu pasludinām pirmos secinājumus? Un kā tas ietekmē mūsu vai otra cilvēka dzīvi?

Šādi jautājumi rodas izlasot Janas Veinbergas detektīvromānu “Svešais draugs”. Romāns sākas ar to, ka uz ielas tiek nogalināta jauna studente. Meitene kādu laiku cietusi no atkarības, tomēr viss liecina, ka šoreiz tā ir slepkavība. Protams, ir daudz un dažādu viedokļu, kas un kāpēc noticis. Kāda ir bijusi minētā meitene, taču slepkava vēl arvien ir brīvībā un nevienam nav ne nojausmas, vai viņš nav noskatījis nākamo upuri. Lielākā daļa uzskata, ka notikušais saistīts ar meitenes pagātni un vairs neviens netiek apdraudēts. Taču vai tas tiešām tā ir? Un vai slepkava nāk no tās sabiedrības grupas, kurai kādreiz piederējusi šī meitene? Tas taču būtu ļoģiski un no tādiem cilvēkiem tieši to arī varētu sagaidīt. Padibenes pašas sevis iznīdē. Vai tiešām tas tā ir? Varbūt slepkava ir šis smaidošais vīrietis pretējā ielas pusē? Vai arī tā sieviete sarkanajā kleitā? Ko mēr par šiem cilvēkiem zinām? Un vai kādam maz ir kāda nojausma, kādēļ meitene, kas kādreiz bijusi tik pareiza pievērsusies narkotikām? Kā ir ar slepkavu? Vai tas, kas sakās esam draugs tiešām ir draugs?

Visi šie jautājumi jānoskaidro augstskolas pasniedzējai Laumai Graudiņai, kura gluži neviļus kļuvusi par detektīva Stasa partneri. Meklējot meitenes slepkavu viņai nākas iepazīt ne tikai mirušo meiteni un viņas tuviniekus, bet arī atklāt pašai sevi. Nākas izkāpt no komforta zonas, pārvarēt bailes un ļauties izaicinājumam. Spriedze aug ar katru nākamo lapaspusi, mainās priekšstati, sagrīļojas stereotipi un nākas stāties pretī briesmām.  Stāsts par cilvēciskām kaislībām, apmātību, neremdināmām ilgām pēc mīlestības un spējas vai nespējas atzīt realitāti un pieņemt to.

Autore prasmīgi audzē spriedzi, sapiņķerē pavedienu un ik pa laikam piemet pa nelielai dzirkstelītei, kas jau pirmajās romāna lapaspusēs uzšvirkst abu galveno varoņu starpā. Darbs skaidri ļauj saskatīt, ka spriest par cilvēku un situāciju pēc ārējām pazīmēm ir muļķīgi un ļoti tuvredzīgi. Raiti izlasāms, izklaidējošs detektīvs, kas rosina aizdomāties.

Inguna Dimante “Komjaunietes pūra nauda”

300x0_komjaunietespuranauda_978-9934-0-8065-4Es pieder pie tiem, kas radīti un piedzimuši laikā, kad seksu varbūt nenoliedza, bet par to skaļi nerunāja un pat mēģināja iekļaut komjaunatnes biedriem ievērojamo noteikumu rullī. Es biju tas pusaudzis, kam tika izdots skandalozais „Zīlītes” izdevums un Ziemassvētkos, tajā laikā gan Vecgada vakarā, zem eglītes tika palikta maza plāna grāmatiņa ar virsrakstu „Pusaudžu sekss”. Tas no manas mātes puses bija visai progresīvs solis, jo mūsmājās seksuālā audzināšana aprobežojās stīvām frāzēm, kas pieklājas un kas nepieklājas, atbilstoši tā laika uzskatiem un pašu vecāku saņemtajai audzināšanai. Tad vēl bija pašas un apkārtējo dabiskā interese par šo tēmu. Jo kā gan citādi manu vecāku grāmatu plauktā, it kā dziļi noslēptas, atradās tādas grāmatas kā „Emanuela”. „Lēdijas Čaterlijas mīļākais”, „Laulību dzīve” , „Puisīts tek uz meitiņu” un pāris neķītru anekdošu krājumi. Jo dziļāk tās bija noslēptas, jo uzcītīgāk es tās lasīju. Kā nu ne? Es taču skaitījos teicamniece? Visu mājās pieejamo šāda veida literatūru ar grāmatu tārpa uzcītību izlasīju jau 6. klasē. Visticamāk pārāk agri. Jo paralēli aizrāvos ar saldeni romantisku lubeņu lasīšanu.  Lai nu kā, par seksa tēmu laikā,  pirms manas piedzimšanas un arī tad, kad es pieaugu, nerunāja brīvi un atklāti. Pārmaiņu laiks atnesa informāciju, kas aizrāva, interesēja un radīja arī pretrunīgas sajūtas, ar kurām nākas cīnīties vēl tagad.

„Es precīzi zinu datumu, Bruno. 1980. gada 20. Oktobrī es uzzināju, ka Padomju Savienībā eksistē sekss.” Šis ir teikums, ko Inguna Dimante savirknē sava romāna “Komjaunietes pūra nauda” galvenās varones domās. Kā tas ir? Būt apzinīgai komjaunietei, sekot visiem partijas noteiktajiem priekšrakstiem, pat tik intīmā nodarbē kā sekss. Censties darīt visu tā, kā nākas, kā tas tiek sludināts un skaidrots partijas izglītojošajās programmās, kur visi pielāgoti vienai mērauklai un pat sekss tiek padarīts pareizā un nepareizā. Bet tad… tu uzzini, ka arī Padomju savienībā eksistē sekss. Sekss kā vislielākā brīvības izpausmes forma. Un kā tas ir? Dzīvot ar domu, ka tev varbūt patīk tas, kas tiek uzskatīts par nepareizu? Domāju, ka ir daudzi, kam šis nav nekas svešs un noteikti būs interesanti izlasīt Ingunas Dimantes romānu “Komjaunietes pūra nauda”. Romāns pieskaitāms pie izklaidējošās literatūras, kas raiti un viegli lasās. Tēmas un situācijas atpazīstamas: ģimene, attiecības, mīlestība un sekss. Taču tas, ka šo grāmatu paņēmu rokā tieši tagad, neilgi pirms mūsu valsts neatkarības atjaunošanas trīsdesmitās gadadienas, man liekas visai interesanti.

Pirms pāris dienām izlasīju jauno grāmatu par Latvijas republikas dibinātājiem un atjaunotājiem. Šorīt, kopā ar bērnu televīzijā “Tava klase” skatījāmies raidījumu par 4. maiju, pārrunājām, kā pagāja mana bērnība un pusaudža gadi.  Kādi tad bija tie laiki, ko tad nevarējām, bet tagad varam.  Un tad, kamēr bērns pildīja pārbaudes darbu Latviešu valodā, paņēmu grāmatu. Pirmo, kas atradās lasāmo grāmatu kaudzītē – “Komjaunietes pūra nauda”. Lasīju un aizrāvos. Saistoši, aizraujoši un tik pazīstami! Taču pati galvenais, ko sapratu, lasot šo grāmatu – te, tas ir, vēl viens iemesls, kas liek novērtēt to, ka bija cilvēki, kas gudri izmantoja situāciju un atjaunoja mūsu valsti. Runa nav tikai par sadzīvi un laikmetu, ko autore ataino ļoti taustāmi. Pat ne par vērtībām, bet arī par cilvēka intīmo brīvību. Varas spiedogs un valdošā vara cenzūrēja ne tikai vārdus un viedokļus, bet arī seksu. Tas sasaistīja, ierobežoja un radīja nedabiskus priekšstatus, kuru sekas turpina izjust arī tie, kas piedzimuši jau brīvā valstī.

Grāmata, kurā daudzas dāmas, iespējams, atpazīs kādu pašas piedzīvotu situāciju vai sajūtas, jo, ja tā pavisam godīgi, daudzas no mums līdzi nes kaut nelielu daļu no “komjaunietes mantojuma”, ko mums nodevušas mūsu mammas un vecmāmiņas.

Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji

Dibinataji-800x657Šodien tas, ka dzīvojam brīvā valstī, reizēm tiek uztverts par tik pašsaprotamu lietu, ka varbūt pat neiedomājamies, ka varētu būt arī citādi. Tuvojoties svētku reizēm, par to gan tiek atgādināts un patriotisms uzvējo ar jaunu sparu, bet, cik daudz mēs zinām par tiem, kas mūsu valsti dibinājuši un atjaunojuši? Ir vārdi un uzvārdi, ko zina lielākā daļa, bet gan valsts dibināšanā, gan atjaunošanā piedalījās daudz vairāk cilvēku. Bez šiem cilvēkiem, pavisam noteikti, mums savas valsts nebūtu. Kas bija šie cilvēki un kas ar viņiem noticis? Par ko un kāpēc mums jāpasaka paldies cilvēkiem, kuri pirms 30 gadiem nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu?

Atbildi uz šo jautājumu var sniegt grāmata “Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji”, kuru izdevusi izdevniecība “Latvijas Mediji”. Šajā grāmatā apkopota informācija par 38 Latvijas Republikas dibinātājiem un 138 tās atjaunotājiem. Šī grāmata nav izklaides literatūra, vai darbs, ko varētu palasīt tāpat vien. Šis darbs ir nopietns vēsturisku faktu avots, kas ļauj saskatīt likumsakarības, līdzības un paralēles, kas saista abus šos notikumus. Darbs ļauj izprast notikumus, Latvijā un pasaulē valdošo situāciju, kas ļāva dibināt pašiem savu valsti, bet vēlāk, pēc okupācijas, to atkal atjaunot. Tā ļauj saprast, cik liela loma tomēr ir dažādām likumsakarībām un cilvēkiem, kuri prot tās izmantot, lai gūtu labumu savai valstij un tautai.

Grāmatā atrodama arī informācija par savstarpējām sarunām un to, kā noticis pats Neatkarības deklarācijas pasludināšanas pasākums.  Pēc tam sniegta īsa, bet izsmeļoša informācija par katru, kas parakstījis mūsu valsts dibināšanas deklarāciju. Par šo cilvēku izglītību, nodarbošanos, izcelsmi un ģimenes stāvokli. Par to, kas viņi bijuši pirms un pēc valsts dibināšanas akta. Dažiem aprakstiem pievienoti arī spilgtākie šo cilvēku izteikumi, kuri, manuprāt, būtu uzskatāmi par aktuāliem arī mūsdienās. Lasot valsts dibinātāju biogrāfiju un to, kāds bijis viņu liktenis, jāsecina, ka cilvēks ir un paliek cilvēks, ar savām vājībām, kaislībām un interesēm. Visos laikos. Gan tad, gan tagad. Kāds bijis godavīrs, kāds pieļāvis kļūdas, kāds kādu lobējis, bet kāds kaut ko izsaimniekojis, kāds spējis pielāgoties visām varām. Cik dažādi cilvēki, tik dažādi stāsti.

Vai zinājāt, ka šogad 4. maijā paiet 30 gadu kopš atjaunota mūsu valsts neatkarība? Par to mums jāsaka liels paldies Latvijas Republikas 138 atjaunotājiem, kas gan ir par 100 vairāk kā dibinātāju. Iespējams, tādēļ, ka tobrīd valdošajā situācijā bija nepieciešams lielāks spēks un pārsvars. Patiesībā, biju pārsteigta, cik daudzu vārdi ir saglabājušies manā atmiņā. Brīdī, kad tika atjaunota Latvijas republika, es biju saprātīgā vecumā un to piedzīvoju, taču teikt, ka mana ģimene aktīvi iesaistījās notiekošajā, nevaru teikt. To, ka klausījos radio par balsu saskaitīšanu un tādu īpašu sajūtu, kad tika paziņots par valsts neatkarības atjaunošanu atceros gan, bet neviens no manas ģimenes nav pabijis ne Baltijas ceļā, ne uz barikādēm. Vienīgais, ko izjutu uz savas ādas bija augusta pučs. Man laikam bija divpadsmit, sēdēju vilcienā Smargoņa – Rīga, vilciena radio aizkapa balsī ziņoja par Gorbačova gāšanu, par zemju nacionalizāciju, Lietuvā tanki ar smejošiem omoniešiem, Jelgavā tas pats.  Tā kā nevarētu teikt, ka notiekošajā iesaistījos, tikai dzīvoju līdzi. Tagad pēc trīsdesmit gadiem, lasu šo grāmatu un saprotu, ka zinu šos vārdus un pat atceros, kā šie cilvēki izskatījās. Dažiem pat zināju nodarbošanos. Interesanti, cik daudz lietu noglabāts mūsu atmiņā. Taču, ja nebūtu šādu grāmatu, diez vai šī informāciju sasniegtu nākamās paaudzes, jo ir lietas, ko jau biju piemirsusi un arī tādas, par kurām, pirms grāmatas izlasīšanas, nebija ne jausmas.

Sadaļā par Latvijas Republikas atjaunotājiem, aplūkota katra biogrāfija un tālākās aktivitātes. Pievienoti arī runu un publikāciju fragmenti, kuri ļoti labi raksturo tā laika domāšanu un to, no kā mēs atbrīvojāmies. Tas ļauj labāk saskatīt to, cik patiesībā nebrīvi mēs bijām, jo pat runās par to, ka beidzot jākļūst brīviem, nebrīve jaušama pārpārēm.

Šī grāmata noteikti ir ļoti labs informatīvs avots vēsturniekiem un dažādu vēsturisko personību pētniekiem, arī tiem, kas īsi un koncentrēti vēlas ko uzzināt par kādu no mūsu valsts dibinātājiem vai atjaunotājiem. Tā ļaus labāk izprast 4. maija nozīmīgumu mūsu valsts vēsturē un mūsu tautas liktenī.

Sofija Lundberija

lejupielādeMan patīk romāni, kas mani kā lasītāju aizved pagātnē. Romāni, kuros kopā ar varoņiem var izbaudīt gan aizgājušo laiku šarmu, gan sūrumu. Taču vislabākie ir to autoru darbi, kas ļauj sajust konkrētajam laikam atbilstošu garu, tradīcijas, kultūru un sadzīvi. Tā ir ļoti īpaša sajūta, kad lasot, sajūti smaržas, garšas un pat sadzirdi mūziku. Pēkšņi, atrodies aprakstīto notikumu viducī un izjūti tos uz savas ādas. Vienu šādu darbu nesen izdevusi izdevniecība “Zvaigzne ABC”. Pie lasītājiem nonācis zviedru rakstnieces Sofijas Lundebrijas debijas romāns “Sarkanā adrešu grāmatiņa”.

Ir vairākas lietas, kas šo romānu padara lielisku un aizraujošu:

Romāns ir lielisks laikmeta atainotājs, ļaujot lasītājam pilnībā izjust laikmetu, sabiedrību, kultūru un vēsturiskos notikumus. Tas liek sadzirdēt džezu un tvīkt pie tajā laikā nesaprastu mākslinieku gleznām. Ļauj doties aizraujošā pastaigā pa Parīzi un baudīt vieglprātīgu jaunību. Tajā nogrand bumbu sprādzieni un mutē smeļas jūras, un asiņu sāļums.

Sevišķa uzmanība romānā ir pievērsta sievietes dzīvei un lomai sabiedrībā, kas jau ir nākamā lieta, kura romānu padara īpašu. Autore ar ļoti lielu pietāti izturas pret savu varoni, pret viņas likteni, kaislībām un lēmumiem. Ne mirkli nerodas sajūta, ka viņa kaut ko dara nepareizi. Nepārtraukta empātija pret galveno varoni, no romāna sākuma līdz pēdējai lapaspusei, tiešām ir lielisks autores kā rakstnieces prasmju demonstrējums. Tad vēl galvenās varones profesija – modele. Domāju, ka daudzām mūsdienu modelēm nav ne mazākās no jausmas, kā tas bija – būt manekenei  jeb modelei pašos šīs profesijas pirmsākumos, tomēr domāju, ka ļoti daudzi saskatīs neapstrīdamu līdzību ar mūsdienām. Vēl ar vien ir jomas, darba attiecības un attieksme, kur progress aizkavējies. Taču dzīve tik un tā ir skaista, jo meitenes, arī galvenā varone Dorisa ir jauna, skaista un tik reāla. Jā, viņai ir sapņi, mūža mīlestība, ilgas, viņa kļūdās, noveco, bet viņa pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir un skaidri zina, ko vēlas, bet ko nevēlas.  Apbrīnoju to prāta skaidrību, kas galvenai varonei piemīt līdz pat viņas dzīves pēdējai stundiņai. Es pazīstu Dorisas vienaudzi, sievieti, kas izdzīvojusi šo laikmetu un notikumus. Lasot pieķēru sevi pie domas, ka autores galvenais varones tēls ir ļoti prasmīgi un pārdomāti veidots. Šīs paaudzes sievietes tādas ir un uzlikt tik reālu un dzīvu tēlu uz papīra… tas tiešām ir talants.

Kā jau katrā kārtīgā romānā ir jābūt mīlestībai. Īstai, patiesai un mūžīgai. Tāda te ir. Skaista, neticama un nepiepildīta. Ir kur pa asariņai nobirdināt. Taču mani vairāk saistīja grāmatā atainotā draudzība, kura iztur visus laikmeta radītos pārbaudījumus. Draudzība, kas kaut kādā ziņā ir stiprāka par mīlestību.

Un tad vēl ir mīlestība pret ģimeni. Laipnība un mīlestība pret māsas mazmeitu. Autorei izdodas parādīt ļoti lielu sirsnību, kas valda šo abu dažādo paaudžu sieviešu starpā. Tā ļauj noticēt ģimenes spēkam un vienotībai.

Skaists, emocionāli spēcīgs romāns par cilvēku dzīvēm, likteņiem, draudzību un mīlestību. Patīkama un aizraujoša lasāmviela, kas nes līdzi viedumu un mieru, ļaujot uz pasauli, savu dzīvi, palūkoties ar vēsāku prātu un pieņemt to tādu, kāda tā ir, jo cilvēks laika griežos vien tāds puteklis ir – izsvītrots vārds adrešu grāmatiņā.

Dace Judina

foto - pucesmaja.lv

foto - pucmaja.lv

Aiza starp cilvēkiem, kuri viens otru reiz mīlējuši, kļūst tikai dziļāka un dziļāka, jo kāds tā vietā, lai mīlētu, cienītu, novērtētu un rūpētos, pats sev vij slazdu, no kura izkļūt var tikai nograužot „kāju”. Vai viņš to spēs? Vai viņš to grib?

Slazds vai lamatas vissenākajā šī vārda izpratnē ir ierīce, kas ierīkotas, lai noķertu medījumu. Tomēr laika gaitā šo terminu lieto daudz plašākā izpratnē. Nabadzības slazds, bezdarba slazds, likteņa slazds, utt. Lai arī par kāda veida slazdiem mēs nerunātu, tajos iekļuvušā liktenis, ja viss notiek tā, kā iecerējis to ierīkotājs, noķertajam nav visai patīkams. No labi izlikta slazda atbrīvoties tikpat kā nav iespējams un atliek tikai, vai nu paļauties uz slazdu vijēja žēlastību, vai arī gaidīt galu. Tomēr gan dzīvnieku, gan cilvēku pasaulē ir cilvēki, kas ne tikai prasmīgi spēj izvairīties no izliktajiem slazdiem, bet arī no tiem atbrīvoties. Jā, varbūt šī atbrīvošanās nes līdzi zaudējumu, liek ciest ne tikai fiziski, bet arī emocionāli, bet tas nespēj viņus atturēt un būt brīviem. Kāpēc vieni spēj izkļūt no slazda, bet citi tajā sapinas arvien vairāk un vairāk? Vai vienmēr iekrītam tikai citu izliktajos slazdos?

Izlasot Daces Judinas romānu „Slazdā” man radās pārliecība, ka paši sarežģītākie slazdi ir tie, ko mēs paši savām maigajām rociņām savijam. Tikai mēs paši un neviens cits spējam sev radīt tādus slazdus, no kuriem izpiņķerēties šķiet teju neiespējami, jo kurš gan cits mūs pazīst labāk.  Kurš cits tik labi pazīst mūsu vājības un krēslas zonu, kurā esam paslēpuši to, ko negribam rādīt citiem un, ja tā pavisam godīgi, negribam izskaust. Kādēļ gan piepūlēties, ja var vienkārši nobāzt, neatzīt, ka mums šāds nesmukums piemīt, ja var izliekties balti un pūkaini, bet par paša izraisītām katastrofām un izvēlēm vainot citus? Un tad mēs brīnāmies, nevainīgi mirkšķinām ačteles un  nesaprotam, kā tas nākas, ka esam tik nelaimīgi, tik sapinušies un ar katru mirkli sapinamies arvien vairāk. Nav jau tā, ka cilvēks nesaprot, ka pats šo pinekli savijis. Saprot! Un kā vēl saprot! Tikai ne visiem pietiek spēka un vēlēšanās oficiāli atzīt savus „krēslas bruņiniekus” un stāties tiem pretī, lai kļūtu brīvi. Tādēļ, tiek vainots ikviens, pat zāles stiebrs pļavā, tikai ne pats sev tik ļoti mīļais. Neies taču kā lapsa brīvības dēļ nograuzt sev kāju! Tā nu cilvēks, nenovērtējot dotās iespējas un nevēloties piedzīvot kādu konkrētu zaudējumu, turpina smakt paša savītajā cilpā nemaz nemanot, ka gals vairs nav tālu, ka zaudēts tiek vēl vairāk un ka drīz nebūs neviena paša, kas pasniegs palīdzīgu roku.  Ne velti saka, ka mēs paši esam mūsu lielākie ienaidnieki. To arī apliecina Daces Judinas Anna Elizabete izmeklē sērijas divpadsmitā grāmata „Slazdā”. Jā, romānā tiek labi atainots, kā tiek manipulēts ar cilvēkiem, kā viņi iekrīt citu izliktajās lamatās, bet atkal un atkal jāsecina, ka cietējs savu labumu tomēr licis pirmajā vietā, aizmirstot par godaprātu, sirdsapziņu, to, kas ir labs un slikts.  Un nevajag apgalvot, ka godkāre un personīgo ambīciju apmierināšana neko ļaunu nevar nodarīt. Jā, romāns ir pilns spraigu un aizraujošu notikumu pārpilns. Mīļie, tā taču ir Dace Judina  un viņas rokraksts cienītājiem nav svešs! Viņa paķer un nelaiž vaļā. Šī grāmata nav izņēmums. Ko piedzīvot, pārdzīvot, izdzīvot, bet galvenais – pārdomāt  šajā darbā ir pārpārēm. Annas Elizabetes dzīvība ir briesmās, viņas īpašumu Austrijā iekārojuši sektanti, uzplaukst skaista mīlestība, kuras pamatā ir godīgas un cieņpilnas, stereotipu nenomāktas attiecības. Viens pēc otra dažādās pasaules vietās pazūd cilvēki, kas kādam ir mīļi un dārgi, bet pa Rīgu plosās kārtējais maniaks, kurš nonāvē tos, kas krāpj, iekāro un savu labumu liek lielākā vērtē par citu dzīvi un pat dzīvību.  Taču tik un tā stāsts ir par mums pašiem un par slazdiem, kurus ir izlicis kāds, kurš mūs pazīst vislabāk – mēs paši.

Inga Grencberga

IMG_20200316_000321 (1)Cilvēki apgalvo, ka sekss un mīlestība ir divas pavisam atšķirīgas lietas. Varbūt. Bet varbūt arī nē. Man nekad nav izdevies šīs abas lietas atdalīt.

Mīlestība + slikts sekss – kombinācija, ko man par laimi nav nācies piedzīvot, bet es laikam to nosauktu par ABLOMU, gan mīlestībā, gan seksā. Jo mīlestība atrastu ceļu, kā sliktu seksu padarīt par labu. Un ja tā nav, tad no mīlestības tur nav ne smakas. Tieši tik vienkārši un ne citādi.

Labs seks + nemīlestība = viena reize, varbūt divas, bet ne vairāk. Smieklīgi, bet, lai seksu uzskatītu par labu, man nepieciešama mīlestība. Kaut vai tik daudz, cik melns aiz naga. Pat ja tā ir vienpusēja. Tā var arī nebūt mīla uz mūžu, bet tai ir jābūt. Citādi nekas nesanāks.

Slikts seks + nekāda mīlestība = Mieles un morālas paģiras. Bet gadās arī tā.

Mīlestība mēdz būt dažāda. Tā var būt mierinoša, harmoniska, izklaidējoša, cieņpilna, nevaldāma, agresīva un pat iznīcinoša. Ne vienmēr tā ir tāda, kādu mēs to esam iztēlojušies, vai kāda tā tiek aprakstīta mīlas romānos. Arī sekss nav tāds, kā aprakstīts. Ne katrs spēj gaumīgi atainot šīs abas lietas: mīlestību un seksu. Rakstot par mīlestību ir ļoti jāuzmanās, lai nepadarītu to banālu un nepārsaldinātu ar pliekaniem stereotipiem. Ne katrs to prot. Bet par seksu… par seksu rakstīt ir vēl sarežģītāk. Gana intīma un jūtīga tēma. Kā šo procesu, kurā cilvēks atkailinās pilnībā: miesā un garā, pilnībā uzticoties otram, atainot gaumīgi? Nepadarot vulgāru un klišejisku? Bez visiem šiem: “O, jē, mazā, tu padari mani traku! Es zinu, kā tu gribi, lai es tevi izmīlēju!” Ir tikai daži autori, kuri to spēj. Lasot šo autoru darbus neatstāj sajūta, ka rakstāmspalva mērcēta asinis, asarās un kaisles sviedros. Nav liekvārdības un aizplīvurotu mājienu, bezjēdzīgu kunkstu un elsu. Viss šķiet tik reāls, sajūtams, sagaršojam un pat saožams. Šķiet no grāmatas lapaspusēm tvan kairinoša seksa aromāts.

Taču ziniet, kas ir visgrūtākais? Visgrūtākais ir gaumīgi atainot abas šīs abas lietas kopā: mīlestību un seksu. Taču ir autori, kam tas izdodas. Viena no šādiem autoriem ir Inga Grencberga, kuras debijas romāns literatūrā “Sestā sieva” ir ļoti īpašs un vērā ņemams darbs.  Es noteikti gribētu piekrist Dzilindžeram, kura pirmais vērtējums par Ingas sarakstīto esot bijis – “Sieva, es zināju, ka būs labi, bet nedomāju, ka tik labi!” Jo šis tiešām ir viens no retajiem darbiem, kur sekss, mīlestība un sieviete, kā centrālā persona attēlota ļoti reāli, sataustāmi un saprotami, bez kaut kādiem pārspīlējumiem. Šķiet, autore pieslīpējusi katru vārdu, teikumu, domu tuvu ideālam, neļaujot iemaldīties kam banālam vai pliekanam. Bet, ja kāda banalitāte vai pliekanība parādās, tad tādēļ, ka tai tur jābūt. Šis noteikti nav stāsts par sievietes rozā sapni, uz kuru ved meksikāņu seriālu cienīgi līkloči. Tas ir stāsts par sievieti, viņas sapņiem, kvēli, sāpēm, neprātu, robežu pārkāpšanu, vērtību atmešanu un mīlestību, kas kļuvusi par sava veida atkarību. Mīlestība rada un mīlestība arī iznīcina. Vai arī rada iznīcinot. Grāmatas “Sestā sieva” galvenajā varonē Alisē ikviena sieviete, pat visrāmākā un pareizāka, satiks sevi. Vismaz tās sievietes, kas kaut reizi dzīvē ir mīlējušas, aizrāvušās un izjutušas kaisli. Es šo grāmatu neliktu erotiskā žanra sadaļā. Tas nekas, ka tur ir gana daudz seksa. “Sestā sieva” ir kā ļoti intīma un atklāta saruna ar sievieti. Tā ir kā ceļojums cauri Dantes deviņiem elles lokiem. Tikai šajā gadījumā runa ir par sievieti un viņas dvēseli. Šī grāmata var raisīt sašutumu, likt izdzīvot kaunu, saraudināt, izraisīt skaudību, radīt eiforiju un arī just žēlumu, taču tā neatstās vienaldzīgu. Ieteiktu, pirms ķerties klāt šai grāmatai, atmest jebkādas gaidas par to, ko šī grāmata atklās. Aizmirstiet, ka Inga Grencberga ir Džilindžera  sestā sieva, aizmirstiet komentārus internetā un visu, ko par viņu esat dzirdējuši, aizmirstiet priekšstatu, kas radies balstoties uz medijos un interneta vidē izskanējušo informāciju! Atmetiet to visu un vienkārši lasiet!

Dace Judina

memaisDaces Judinas un Artūra Nīmaņa radītās romānu sērijas „Laika rata stāsti” otrā grāmata „Mēmais” ir tāds kā aicinājums ikvienam – neklusēt, izstāstīt un nekrāt skeletus dzimtas vērtību skapī. Lai arī tie jau sen izģinduši un zaudējuši ne tikai dvēseli, bet arī miesu, šāds atradums var radīt nevajadzīgus pārdzīvojumus, ne jau pašiem skeletu glabātājiem, bet gan viņu pēcnācējiem paaudžu paaudzēs. Tikai zinot savas dzimtas stāstus, gan par labajiem, gan par ne tik labajiem laikiem, apzinot arī dzimtas melnās avis cilvēks spēj nonākt saskaņā ar sevi un beidzot būt brīvs no noslēpumu sloga, kurš tevi žmiedz arī tad, ja tu par to neko nezini. Pateikts noslēpums izplēn un ikviens beidzot var sajusties brīvs.

Pirms šīs grāmatas izlasīšanas reiz aizdomājos par to, kas mums latviešiem neļauj būt brīviem un dzīvot ar tādu pašu pašapziņu kā dzīvo lietuvieši un igauņi. Starta punkts taču visām nācijām bija vienāds. Sevišķi, ja runājam par mums un igauņiem. Mūsu tautām ir ļoti līdzīgs liktenis. Mūsu problēma ir noslēpumi un klusēšana. Tie paši nelaimīgie maisi. Nez kādēļ mūsu kaimiņi īpaši ar tiem neauklējās. Atvēra, publiskoja un melnā noslēpuma ēna izgaisa. Taču mēs gandrīz trīsdesmit gadus grabinām skeletus skapī un nespējam tapt brīvi, jo noslēpumi un brīvība nav apvienojamas lietas. Jā, var jau būt, ka taisnība, ka neatkarība bija plānota un neviena tik nopietna organizācija kā KGB savu datu bāzi aplūkošanai neatstās, ka tas, kas atstāts  nav nekas nozīmīgs. Var jau būt, bet… ja ar maisu atvēršanu nevilcinātos un to būtu izdarījuši jau neatkarības atgūšanas sākumposmā, mēs būtu pavisam cita nācija un mums būtu cita pašapziņa. Jo noslēpums būtu kliedēts un cilvēkos nemājotu bailes un neuzticēšanās – lietas, kas grauj pat visspēcīgāko pašapziņu.  Lai Daces un Artūra kopdarbs „Laika rata stāsti” rosina runāt tos, kas mēmi klusē!

Jānis Zelčāns

300x0_visi_dati_dodas_uz_debesim_drFebruārī biju nolēmusi pievērsties vīriešu sarakstītai literatūrai. Un kāpēc lai tie nebūtu mūsu pašu autori. Tā pateicoties Zvaigzne ABC manā grāmatu plauktā nonāca Jāņa Zelčāna stāstu un noveļu krājums “Visi dati dodas uz debesīm”. Jāsaka, ka neesmu fantastikas žanra piekritēja, taču šis laikam ir tas žanrs, kurš, manuprāt, ir ļoti iecienīts tieši vīriešu vidū. Varbūt kļūdos, bet parasti šāda veida darbi pieder tieši vīrieša spalvai. Tiešām ceru, ka nekultivēju tagad kādus stereotipus. Lai nu kā, biju patīkami pārsteigta.

Jāņa Zelčāna darbā “Visi dati dodas uz debesīm” apkoptas vairākas noveles un stāsti, kas lasītājam ļauj it kā ielūkoties iespējamajā nākotnē. Tā nav gara prātuļošana par tēmu, kā būtu, ja… Tā drīzāk ir neliela nākotnes modelēšana, tāda kā skice, kura atkarīga no tā, kādam no iespējamajiem nākotnes scenārijiem autors pievērš uzmanību. Ekoloģija, datu aizsardzība, zinātnes sasniegumi un inovācijas, kā arī daudz citu lietu, kas patlaban varbūt ir tikai iztēles auglis. Jāatzīst, tas bija diezgan interesants ceļojums laikā. Autors ļauj lasītājam piedzīvot ļoti dažādu pieredzi, ļaujot nonākt viņa radītajā nākotnes pasaulē un iepazīt nākotnes cilvēku personību, vājības, bailes, kā arī emocijas, kas ar neko neatšķiras no tā ko piedzīvo un pārdzīvo mūsdienu cilvēki. Tas pats saturs tikai citā podiņā jeb laikā. Tas arī šos stāstus padara tik saistošus un saprotamus. Tajos nebija pārāk daudz sarežģītu terminu un zinātniskās fantastiskas, kura būti grūti izprotama lasītājam, kas neaizraujas ar šo žanru. Man patika. Domāju, kā debija literatūrā tiešām labi uzrakstīta.