Carpe diem!

decembris 2017
P O T C P S Sv
« Nov    
 123
45678910
11121314151617
18192021222324
25262728293031

Historia

Jākobs Vegēliuss

300x0_kapteina_pertikis_mazvaksTo, ka pie īstena jūras vilka tēla piedienas papagailis nevienam nav noslēpums. Šad tad literatūrā vai filmu industrijā parādās kāds pērtiķis kā pirātu komandas loceklis. Tomēr šoreiz stāsts nav par pirātiem un viņu mīluļiem. Jakoba Vegēliusa aizraujošais romāns “Kapteiņa pērtiķis “  ir stāsts par Salliju Džounsu. Sallija Džounsa ir ļoti gudra gorilla, ko no visai nožēlojama likteņa paglābis neliela kravas šonera kapteinis Henrijs, ko Sallija Džounsa sauc par Šefu. Šefs un Sallija Džounsa ir lieliska komanda. Šefs viņai ir iemācījis visu, ko prot pats un kopā viņi ceļo no ostas uz ostu. Šķiet, ka nekas viņus nespētu šķirt. Taču kādu dienu Šefs un Sallija Džounsa saņem ļoti izdevīgu darba piedāvājumu. Diemžēl šī piedāvājuma dēļ viņi abi nokļūst nāves briesmas, bet vēlāk Šefs nepatiesi tiek apsūdzēts par slepkavību, ko nav izdarījis. Pateicoties labiem cilvēkiem pati Sallija tik tikko paglābjas no linča tiesas un no drošas bada nāves vai nāves aiz skumjām. Sallija Džounsa maina daudzu cilvēku dzīves gluži neviļus padarot tā labākas, taču viņas mērķis ir pierādīt sava saimnieka nevainību.

Jākoba Vegēliusa “Kapteiņa pērtiķis” ir lielisks piedzīvojuma romāns, kuru es atļautos pielīdzināt gan Žila Verna, gan Roberta Luisa Stīvensona, gan citiem aizraujošiem piedzīvojumu romānu autoriem, kuru darbi pazīstami kā piedzīvojuma literatūras klasika. Tiem, kas kādreiz ar aizrautību lasīja tādas grāmatas kā “Astoņdesmit dienās apkārt zemes lodei”, “Bagātību sala” un “Robinsons Krūzo” šī grāmata būs kā atkalredzēšanās ar sen neredzētiem draugiem. Tāpat kā iepriekšminētajos romānos šeit ir runa par īstiem, neticamiem piedzīvojumiem, kas aizrauj un neatlaiž līdz neesi aizšķīris romāna pēdējo lapu. Šo grāmatu es ieteiktu visiem piedzīvojuma literatūras cienītājiem neatkarīgi no to vecuma. Ļoti ceru, ka šo grāmatu novērtēs jaunā paaudze, jo tad laikam manu sirdi sildītu apjausma, ka ir vērtības, kas paliek nemainīgas un ir būtiskas visos laikmetos. Viennozīmīgi šī ir viena no pēdējā laika labākajām grāmatām, ko esmu lasījusi. Tā šķiet tik laba, ka vienīgais ko varu pateikt: Izlasiet! Nenožēlosiet! :)

Kristofs Onodibio

300x0_ienirt_978-9934-0-6449-4Franču rakstnieka Kristofa Onidibio romāns “Ienirt” pilnībā attaisno savu nosaukumu. Šī bija no grāmatām, kuru nespēju palasīt savā ierastajā grāmatu lasīšanas režīmā – sabiedriskajā transportā, gaidot, kad beigsies bērna dziedāšanas vai peldēšanas nodarbībā, īsajos miera mirkļos starp skolēnu dzenāšanu pa klasēm. Šādā veidā šo grāmatu lasīt nebija iespējams, jo šķita, ka tā izrādu tai necieņu, ka nespēju līdz galam tajā iedziļināties un izbaudīt šo lielisko darbu, kurš ne velti ir saņēmis vairākas literārās godalgas. Šai grāmatai ir nepieciešams laiks, miers un pilnīga ieniršana tekstā. Tā ir grāmata, kuru lasot “jāatslēdz” ārpasaule un ikdiena.

Romāns “Ienirt” ir stāsts par vīrieti un sievieti. Par mīlestību, kurai vajadzēja viņus vienot, bet to nespēja. To nespēja arī viņu dēls, lai arī stāsta galvenais varonis – vīrietis uz to ļoti paļāvās. Viņš viņu vienlaicīgi neizsakāmi mīl un ienīst. Jo viņa mīļotā sieviete un dēla māte viņu ir pametusi, lai arī viņai ir bijis viss, kas it kā būtu nepieciešams, lai cilvēks būtu laimīgs. Tā vismaz viņam šķita. Tikai Pasa tā nedomāja. Talantīgā un atraktīvā māksliniece, kura ar savām izstādēm bija pārsteigusi Eiropas sabiedrību bija devusies prom. Pazudusi no viņu dzīves ar solījumu atgriezties. Tomēr viens vienīgs telefona zvans un kļūst skaidrs,ka laimīgo “mēs” vairs nebūs. Viņam nākas doties ceļojumā, kurā viņš solījies nekad vairs nedoties. Lai viņa mazais dēls iepazītu savu māti, galvenais varonis stāsta viņam par viņa māti, par to kā viņi iepazinušies, kā mīlējuši viens otru un kā viens no otra attālinājušies.

Pasa un viņas mīļotais ir kā divas dažādas pasaules, kas satikušās, lai saplūsto vienā kopējā. Patiesībā jau tik dažādi viņi nemaz nav. Arī viņam reiz piemitis piedzīvojuma gars, vēlme atklāt ko jaunu. Taču viņa pieredze likusi viņu attiekties no ceļošanas uz zemēm, kur varētu būt bīstami. Savukārt viņa nav bijusi nekur tālāk par Eiropu. Viņi abi uzskata, ka Eiropa ir sapuvusi. Tikai viens tajā smok, bet otrs slēpjas kā siltā un drošā kūniņā. Neviens nav gatavs piekāpties, jo sajūtas un iekšējo nemieru jau nevar atslēgt. Šajā gadījumā mīlestība nepalīdz. Vienam tā kļūst par smacējošu rāmi, otram par neizsakāmu sāpju un ciešanu avotu. Šeit arī rodas jautājums par mīlestības jēgu un tās ilgtspēju mūsdienu pasaulē, kur bieži vien tradicionālais tiek uzskatīts par bremzējošu un smacējošu. Tas liek aizdomāties par to, kas rada šo nemieru, šo urdošo sajūtu, kura dzen uz priekšu, liek meklēt, pametot visu, kas tev pirms tam bijis svarīgs. Tas liek arī domāt par to, cik liela vara patiesībā ir bailēm. Kā tās mūs spēj ierobežot! Jo varbūt, ja viņš būtu stājies pretī savām bailēm, viņu stāsts būtu ar laimīgām beigām. Varbūt… Kas to lai zina. Ironiski, ka galvenais varonis jūtas drošs Parīzē un citur Eiropā, kur tagad notiek terorakti. Tieši tur, kur neviens tos negaida notiekam. Tā jau saka, ka mēs saņemam to, no kā visvairāk baidāmies. Grāmatas varonis baidās ceļot ārpus vecās Eiropas, baidās zaudēt mīļoto sievieti, baidās zaudēt mīlestību… Lai to nosargātu, viņš ir gatavs uz negodīgu rīcību, viņš mēģina ietekmēt viņas nākotni, nejautājot viņai. Viņš nespēj būt brīvs pats un nespēj dot brīvību viņai. Tikai caur sāpēm, dusmām un emocionālajiem pārdzīvojumiem, pārvarot savas lielākās bailes viņš spēj pieņemt to, kuru mīlējis un ienirt viņas pasaulē.

Ļoti emocionāls, ļoti jūtīgs un dvēseliski atkailināts stāsts, kas liek aizdomāties par mīlestības, dzīves jēgu un vērtībām, kas veido mūs dzīves uztveri.

Kad cerību zaudēs pēdējais dons Kihots...

lejupielāde (1)Es esmu pedagogs. Strādāju Rīgas Sanatorijas internātpamatskolā. Tajā pašā, uz kuru ved meža ceļš, kur reizēm lido krēsli un kā jau visiem ticis paziņots ne skolēni, ne skolotāji neievēro iekšējās kārtības noteikumus. Dienām ilgi visi, kam vien nav slinkums, ir izteikušies par mūsu skolu. Tagad pienākusi mana kārta. Es neesmu ne direktore, ne mācību pārzine, ne kāds cits no skolas administrācijas. Es esmu ierindas skolotājs. Es runāšu tikai savā vārdā un paudīšu savu viedokli. Un tās durvis… Tās durvis ir manas!

Es esmu tas Cerbers, kurš uzrej tiem, kas nosebojuši un nosaka, kam noteiktajā starpbrīdī ļauts laukā iet, kam nē. Es ielienu ik pasolē un kaktā, lai noķertu katru, kas paņēmis brīvsoli. Reizēm es ķeru lidojošus krēslus un kā lingu vicinot savu rokassomu (kurā vienmēr ir pāris pasmagi lasāmgabali) izšķiru kautiņus. Ziniet, man ir ļoti laba reakcija un atstrādāta tehnika! Es spēju noteikt, kurš jāsūta skriet ap skolu, lai nodzen tvaiku un kuram pēc iespējas ātrāk jātiek prom no visiem. Es pagaidām vēl spēju noturēt skolēnu afekta stāvoklī un vienlaikus bazūnēt, lai visi klātesošie ņem ļekas. Es protu pierunāt, uzslavēt, iedvesmot. Ja vajag, noglāstīt galvu vai pateikt ko izcili riebīgu. Man pat ir talants ar vienu sarunu panākt, lai skolēns sāktu sekot savai higiēnai. Vēl es dien dienā dzirdu stāstus, kuru dēļ man gribas kliegt un kādu piekaut. Pieaugušos, ne jau bērnus! Es iestāstu sev, ka katrs rupjš vārds izkausē vienu gramu mana liekā svara, bet aizvainojoši izteicieni liek maniem matiem izskatīties lieliski. Reizēm manas kabatas ir piebāztas ar konfektēm, jo tā ir mūsu skolas cietā valūta. Taču par tikpat labu mantu tiek uzskatītas tostermaizes un ķiploku grauzdiņi. Jums šķiet, es esmu neprofesionāla? Nāciet un izdariet labāk! Jo pie tām durvīm… tur, kur piekāva policistu divas dienas nedēļā stāvu es.

Es esmu audzinātāja un dežūrskolotāja (Nē, tajā liktenīgajā ceturtdienas priekšpusdienā es nestrādāju!).  Es esmu dons Kihots. Tāpat kā mani kolēģi. Un mēs cīnāmies ar vējdzirnavām, kuras neesam iegriezuši ne mēs, ne mūsu skolas vadība. Jo tas, ar ko mēs cīnāmies un par ko mēs cīnāmies ir Latvijas sabiedrības radītais galaprodukts. Tieši to, kuri mūsu skolas skolēnus lamā par dauņiem, kropļiem, izdzimteņiem un vēl kaut kādiem. Jo tieši šādu leksiku viena daļa mūsu bērnu dzird no savu radītāju mutēm. Tie, kas steidz slavināt padomju laikus un tur valdošo kārtību, neaizmirstiet – šie bērni ir padomju laikus piedzīvojušo bērni un mazbērni. Tieši Jūs esat tie, kas savu pieredzi nodevuši tālāk. Tātad, kā šo pagājušo laiku piekritēji, Jūs esat pēc šīs metodikas savus pēcnācējus audzinājuši. Jūs esat viņos ielikuši to sajūtu, ka pa lielam viņi nav nekas, dabas kļūdas, kas nepareizs un greizs, ko jāizlabo ar dunkām, sitieniem un lamām. Tieši Jūs no viņiem atpērkaties ar dārgiem gadžetiem, jo sarunai nav laika. Nemēģiniet man iebilst, ka es Jūs nepatiesi apvainoju, jo tieši jūs internetā kliedzat, ka mūsu skolas bērni ir jāizkastrē, jānošauj, jāatspārda, utt. Kā mežā sauc, tā atskan!

Internātskola – tātad dauņi un noziedznieki!

Ļoti daudzi atļaujas viszinoši spriedelēt un gudri runāt par mūsu skolas skolēniem, viņu vecākiem un pedagogiem, bez iedziļināšanās skolas specifikā un programmā. Varu likt galvu ķīlā, ka neviens no “gudrajiem” komentētājiem, pat ne reizi nav ienācis mūsu skolā un redzējis kā norit ikdienas mācību darbs. Visticamāk viņi vispār nav bijuši nevienā skolā un nezina, kas tur notiek. Internātskola – tātad dauņi vai noziedznieki! Starp citu, tajos pašos dažu piesauktajos padomju laikos radīts stereotips. Plašsaziņas līdzekļiem esot informatīva un izglītojoša funkcija. Viņi esot mūsu ceturtā vara. Tikai, lai kā es nepūlētos, neatradu nevienu rakstu, kas pastāstītu to, kāds ir iemesls tam, ka bērns mācās tieši mūsu skolā. Pacentīšos paskaidrot to, ko mediji neizdarīja, publicējot vienu šausmu stāstu aiz otra:

1) skolēni mūsu skolā nonāk pēc speciālās medicīniskas un pedagoģiskas komisijas lēmuma. Visiem šiem bērniem ir ārstu noteiktas diagnozes. Bieži vien pēc tam, kad bērns jau ir izmētāts pa piecām, sešām standarta skolām. Mūsu skolas programma un specifika tādu iespēju kā skolēna izslēgšanu no skolas līdz 18 gadu vecumam nepieļauj. Pie reizes atgādinu, ka skolas pienākums ir nodrošināt izglītojamajiem izglītības programmas apguvi viņiem piemērotā veidā, nevis bērnus pāraudzināt. Bērnus audzina ģimene.

2) Mēs neesam palīgskola. Mūsu bērni apgūst valstī noteikto vispārīgo pamatizglītību. Viņu problēma ir nespēja iekļauties standarta masu skolās. Turklāt, viena daļa problēmu tieši tur arī ir radušās, ja runājam par ļoti pazeminātu pašvērtējumu, neticību saviem spēkiem un pedagoģisko ielaistību.

3) Pie mums nonāk bērni ar autismu, šizofrēniju, Aspergera sindromu, emocionāliem traucējumiem, kas radušies dažādu traumu rezultātā, hiperaktīvie, un daudzi citi, kuri savu veselības stāvokli nav izvēlējušies, bet saņēmuši šūpulī. Es neesmu ļauna, bet es tiešām novēlu šādu pašu dāvaniņu kā vecākiem vai vecvecākiem saņemt tiem, kas atļaujas izsaukāt mūsu skolas audzēkņus un viņu vecākus. Es novēlu tiem sajust to kā ir tad, kad jūsu bērnā vienlaicīgi mīt dievišķais un nelabais, kā ir tad, kad tu vienā brīdī ar savu bērnu bezgala lepojies, bet nākamajā jau esi gatavs viņu nogalināt. Es novēlu tiem sajust, kā ir tad, kad pašam jāsāk baidīties no sava bērna. Šīs slimības neizvēlas vai tu esi bagāts, nabags, ar pamatskolas, vai vairāku augstskolu izglītību. Tās var skart ikvienu. Es lepojos ar tiem mūsu audzēkņu vecākiem, kas nepadodas un cīnās par saviem bērniem, jo viņi zina, ka katrs mazākais solītis ir milzu panākums. Ne visiem pietiek spēka un padoma. Latvijas sabiedrība nav tā iekļaujošākā un integrējošākā, ko pierāda pēdējās nedēļas ažiotāža internetā.

4) Citu mūsu skolas kontingentu veido skolēni, kuru uzvedību un attieksmi pret dzīvi veido viņu sociālā pieredze. Emocionāls aukstums ģimenē, miris kāds no vecākiem, dzīvu vecāku bāreņi, darbos pārāk aizņemti vecāki, šķirtu vecāku bērni, kāds no vecākiem devies peļņā uz ārzemēm, arī sociāli nelabvēlīgu ģimeņu atvases, utt. Tie ir bērni ar psihozēm un citām dažādu emocionālu un fizisku pārdzīvojumu sekām. Šie bērni ir agresīvi, emocionāli, fiziski traumēti, ar ļoti zemu pašvērtējumu, nepareizu dzīves izpratni. Tā nav bērnu, bet pieaugušo atbildība. Šī ir tā skaistā buķete, ko spēj radīt tikai sabiedrība un tas, ka neviens laicīgi tam nav tam pievērsis uzmanību. Drīzāk vēl stereotipu vadīt viņu stāvokli pasliktinājuši, izsmejot, distancējoties, aprunājot un jau laikus norakstot. Ļoti daudziem ir vienalga, kas notiek aiz viņa nama durvīm, lielākā daļa izliekas neredzam, novēršas vai metas filmēt, cerot uz lētu slavu un klikšķiem internetā. Bieži vien par notikušiem negadījumiem un nelaimēm attiecīgajiem dienestiem paziņots netiek, bet paši lietas labā arī neko nedara, jo cer ka to izdarīs kāds cits.

5) Tas ko mēs savā skolā cenšamies izmainīt ir Latvijas sabiedrības radīts galaprodukts. Tādēļ balvu “Latvijas lepnums” visi kliedzēji un komentētāji var pasniegt tieši sev. To, kādi šie bērni ir kļuvuši, nevar izmainīt vienā dienā. Tas ir gadiem ilgs darbs, solīti, pa solītim. Kāds varbūt par mani smiesies, bet  es lepojos, ka mans skolēns pusstundu dusmu lēkmē vairs neskrien ap skolu spārdīdamies un skaļi lamājoties, bet pēc pāris minūtēm negāciju izlādēšanas spēj apstāties un saprast, ka atkal nav savaldījies. Viņš spēj arī atvainoties un izskaidrot, kāpēc sadusmojies.

6) Visi, kas te skaļi kliedz un prātuļo par viņiem nezina pilnīgi neko. Jā viņi lamājas, jā viņiem ir agresīva un izaicinoša uzvedība, viņi ar grūtībām iekļaujas sabiedrībā, bet paziņojums, esam mazgadīgo noziedznieku skola ir neadekvāts un nepatiess. Tas gluži tāpat kā visas rupjības, paziņojumi, ka pie mums tiek dzerts vienā laidā un ka skola to atbalsta, liek domāt, ka šī daļa komentētāju ir ar garīgās veselības problēmām. Visas pazīmes liecina par šizofrēniju izteiktā formā (vajāšanas mānija, melošana, rupjības, neveselīgas fantāzijas, ieciklēšanās un vienu lietu, viedokli).  Nelielai daļai mūsu skolas skolēniem ir likumpārkāpumi. Parasti tie ir vieni un tie paši personāži. Taču par likumpārkāpumiem un sekām atbild policija, tiesa, ne skola. Ja viņi par saviem pārkāpumiem sekas neizjūt, tā nav mūsu, bet sistēmas kļūda. Mūsu instrumenti ir darba terapija, uzvedības lapas, pēc kurām tiek noteikts, vai skolēns starpbrīdī var iziet laukā (tāda iespēja ir tikai divos starpbrīžos), pārrunas, darbs ar psihologu un psihiatru, sociālo pedagogu, vecāku informēšana, pārrunas ar vecākiem, dažādu dienestu iesaistīšana. Tie visi ir valsts noteikti un apstiprināti līdzekļi un citu mums nav, tāpat kā citās skolās. Neko pretlikumīgu mēs izmantot nedrīkstam. Mums nav tiesību pārmeklēt skolēna somas vai personīgās lietas. Un nebūsim liekuļi, arī citas skolas, arī prestižās, saskaras ar tādām pašām problēmām kā mūsu: smēķēšana, uz skolu atnests alkohols, fiziskas, vārdiska vardarbība, mobings pret skolasbiedriem un skolotājiem. Atšķirība ir tikai tā, ka ja mūsējie visu saka un dara pa tiešo, bet citās skolās tiek pielietotas smalkākas metodes.

7) Mūsu skolas skolēni nav ne nespējīgi, ne netalantīgi. Vistiešākais pierādījums tam ir daudzas godalgotas vietas un atzinības raksti dažādos Latvijas skolu konkursos. Mūsu skolēni komponē, sacer dziesmas un dzeju. Dzied, glezno un spēlē teātri, reizēm tikai pēc lielas pierunāšanas un piespiešanas. Daudziem no viņiem ir milzīgs talants un potenciāls, bet nav vecāku ieinteresētības un vēlme atbalstīt savu bērnu.  Es un mani kolēģi zinām, ka visticamāk, ka pēc skolas viņi to vairs nedarīs, bet mēs tik un tā darām visu, lai kaut šo īso brīdi viņš šos savus talantus un potenciālus attīstītu. Varbūt tomēr kādreiz atcerēsies un izmantos to lietderīgi. Mans un manu kolēģu uzdevums ir palīdzēt šiem bērniem integrēties sabiedrībā. Taču tā ir cīņa ar vējdzirnavām un mēs esam doni Kihoti, kas ar tām cīnās, jo ne mūsu sabiedrība, ne izglītības sistēma, ne pati valsts nav šādu integrāciju veicinoša.

Jau vairākus gadus viens no mūsu valsts varas jājamzirdziņiem ir integrācija. Tiek veidoti visvisādi integrācijas plāni, sākot ar bēgļiem, beidzot ar likumpārkāpējiem. Tas viss ir ļoti labi un apsveicami. Es neesmu kompetenta izteikties par citām jomām, taču es atļaušos paust savu viedokli par integrācijas plāniem izglītībā. Uzskatu, ka mana izglītība, zināšanas, 15 gadu pieredze pedagoģijā, kā arī personīgā pieredze ir pietiekoša, lai es to varētu darīt.

No turienes Tu esi nācis un tur Tev jāpaliek!

Es uzskatu, ka mūsu valstī lietas nav tā sakārtotas, lai tiktu, piemēram, integrēti bērni no sociāli nelabvēlīgajām ģimenē. Tam kā laba ilustrācija varētu kalpot speciālajos izglītības kursos dzirdētais piemērs. Tātad speciālajā internātskolā sāk mācīties Jānītis no X ģimenes, kur vecāki ļoti draudzējas ar zaļo pūķi un nav tas labākais piemērs savam bērnam. Jānītis dzīvo internātā un skolas pedagogi dara visu, lai viņa dzīves uztvere mainītos un viņš spētu izvērtēt, kas ir pareizi, kas nepareizi. Brīvlaikā Jānītis dodas mājās un saprot, ka viņa vecāki nedzīvo īsti pareizi. Kad viņš viņiem mēģina to pateikt, dabū ka kaklu. Pēc tam Jānītis vairs uz mājām neraujas un cik nu ir iespējams dzīvo skolā. Ar laiku viņš ir atindējies no savas ģimenes nelabvēlīgās ietekmes, bet skolotāji ar raizēm skatās nākotnē, jo Jānītim jābeidz devīto klasi un tas nozīmē, ka skolas gaitas beigušās un jāatgriežas “mīlošās ģimenes” klēpī, kur viņu nekas labs negaida. Lai kaut kā paglābtu jaunieti no paredzamās nākotnes pedagogi vēršas vietējā pašvaldībā un bāriņtiesā, izsakot savas bažas un lūdzot rast kādu risinājumu. Uz ko saņem atbildi, ka jaunietim ir dzīvi vecāki, kam par viņu jārūpējas, līdz ar to neko darīt – Jānītim jāatgriežas vecāku mājās. Pēc izlaiduma Jānītis ar dažādu ziedotāju sarūpētu bagāžu dažādu mantu izskatā atgriežas mājās, kur viņu sagaida atplestām rokām. Pēc nedēļas visas viņa lietas ir notirgotas spirtotās dziras papildināšanas nolūkos, bet pats Jānītis 1. septembrī ir atpakaļ skolā un lūdzas viņu ņemt atpakaļ. Skola to nevar darīt un Jānītim vien jāatgriežas pie ģimenes un jādzīvo vidē, no kuras reiz izkļuvis. Šie bērni vēlākais pēc 2 gadiem salūzt un turpina dzīvot tāpat kā viņu vecāki. Tikai retajām izdodas no tā visa izrauties. Tātad valsts politika ir skaidri saprotama – no turienes Tu esi nācis un tur Tev jāpaliek!

Ārzemēs cilvēki ar speciālajām vajadzībām tiek integrēti visdažādākajos veidos, taču galvenais mērķis ir radīt sajūtu, ka viņi ir sabiedrībai noderīgi cilvēki. Tieši tāpēc ārvalstīs cilvēks, kas slimojis ar bērnu trieku var būt ģeniāls grāmatvedis, jo viņš ir saņēmis izglītību viņam piemērotā veidā, bet lai strādātu un nopelnītu sev iztikas līdzekļus, valsts viņu ir nodrošinājusi ar speciālu datortastatūru, kura ir domāta nevis strādāšanai ar pirkstiem, bet gan ar kulakiem. C līmeņa bērni, kam būtiskākais ir iemācīties parūpēties par sevi, skolā ir speciālas klases, kuras var atbilstoši pārveidot mācību tēmai: vannasistaba, virtuve, viesistaba, utt. Viņi neapgūst ne fizikas formulas, ne citas pārgudras lietas. Viņi mācas operēt ar sadzīves lietām un tehniku, viņi mācās dzīvot neesot atkarīgi no citiem. Savukārt paralizētie ar mutes palīdzību liek kastītēs skrūvītes, saņemot par to algu. Viņiem ne brīdi nav sajūta, ka būtu nevienam nevajadzīgi.

Netiec galā – neesi profesionālis!

Patlaban izskatās, ka vienīgais veids kā integrēt bērnus ar speciālajām vajadzībām, pēc mūsu valsts ierēdņu domām ir šādiem bērniem likt mācīties standarta skolā. Tikai par to, ka skolas tam nemaz nav gatavas, neviens nerunā. Skolotāji nav īsti sagatavoti, piemēram, darbam ar bērnu, kam ir psihozes. Ja netiec galā, tiek apšaubīta tava profesionalitāte. Bet kursi kas nepieciešami, lai strādātu ar šādiem bērniem maksā gana daudz un ne katrs pedagogs to var atļauties.  Bērniem ar mācību un uzvedības traucējumiem nepieciešama individuāla pieeja, ko nevar nodrošināt klasē, kur sēž trīsdesmit skolēni. Lai to nodrošinātu nepieciešami palīgskolotāji. Taču palīgskolotājiem, arī speciālajiem pedagogiem valsts budžetā naudas nav.  Arī tādām kā mūsu nav. Mazajām skolām, kas šādiem bērniem būtu piemērotākas pēc izglītības ministra teiktā televīzijā nākotnes nav. Zinot mūsu skolas kontingentu un vajadzības, droši varu apgalvot, ka viena daļa skolu neapmeklēs un izies ielās, jo nespēs turēt līdzi tempam, ko pieprasa darbs standarta klasē, kā arī bērni, kas nespēj nepārtraukti nosēdēt klasē. Citi, redzot, ka nespēj tikt līdzi citiem, zaudēs motivāciju. Pašapziņa vēl vairāk pazemināsies.  Tas viss izpaudīsies kā agresīva vai neadekvāta uzvedība, no kuras cietīs pārējie bērni, arī pedagogi. Nav noslēpums, ka jau tagad šādi notiek. Šādus bērnu patlaban mētā no skolas uz skolu, līdz beidzot viņi nonāk, piemēram, mūsu skolā. Ticiet man, “dāvaniņas”, ko saņemam pēc pedagoģiski medicīniskās komisijas ir neapskaužamas. “Lāča pakalpojumu” izdara arī savā laikā veiktā izglītības reforma “Nauda seko skolēnam”, kā arī mūžīgā cīņa par augstāku reitingu.

“Nauda seko skolēnam” un visuvarenais reitings.

Izglītības sistēma tiek reformēta nepārtraukti, solot lielāku algu skolotājiem un pilnvērtīgāku izglītību bērniem. Tikai realitātē tas izskatās citādāk.  Reforma “Nauda seko skolēnam” tika prezentēta kā liels ieguvums skolām un skolotājiem. Taču šī reforma ir viens no iemesliem, kāpēc sāka brukt man ideālisms un visas ilūzijas par izglītības sistēmu kā tādu. To, ka reforma nav bērniem draudzīga, sapratu strādājot vienā no Rīgas prestižajām skolām. Tā kā nauda seko skolēnam, jau tā lielajā skolā palielinājās  klašu skaits un vidusskolas desmitajā klasē tika uzņemti visi. Vairāk skolēnu – vairāk naudas. Mazāk skolēnu – slēgta skola. Kopš reforma sākusi savu darbību ik gadu tiek slēgtas vairākas skolas. Tas mazākām skolām liek trīcēt par katru skolēnu, bet lielās metas skrējienā pēc visuvarenā reitinga. Bilde veidojas visai savdabīga. Vidusskolās un ģimnāzijās 10. klasē tiek uzņemti skolēni, bet vēlāk 11. vai 12.klasē uz 1. semestra beigām, tad kad nauda jau piešķirta atbilstoši skolēnu skaitam, vecākiem iesaka pameklēt citu skolu, jo šo bērns sekmīgi nepabeigšot. Patiesais iemesls – bērna sekmju dēļ tiks bojāts skolas reitings. Es savā naivumā domāju, ka tas tā notiek tikai manā bijušajā darbavietā, bet alojos. Apmēram pusotru gadu atpakaļ dzīve mani saveda kopā ar rakstošiem cilvēkiem. Mūsu pulciņā visjaunākā bija vidusskolniece ar visai sarežģītu likteni, bet ļoti, ļoti talantīga meitene. Jau tolaik viņa bija vairāku literāro balvu laureāte. Atceros kā viņa ar sajūsmu stāstīja par skolu, kurā sākusi mācīties, par lieliskajām literatūras stundām. Liels man bija pārsteigums, kad apmēram pirms gada viņa paziņoja, ka viņai skola jāpamet. Viņai ticis pateikts, ka skolas top priekšmetā viņas vidējā atzīme ir 8,5, bet skolas reitingam nepieciešams 8,9, tādēļ viņai ieteikts pameklēt citu skolu, jo dēļ tāda un tāda priekšmeta viņu skolu nepabeigs. Tā kā meitenes māte viņai nebija nekāds atbalsts, meitene divpadsmito klasi pabeidza vakarskolā, bet naudiņa tika piešķirta iepriekšējai skolai. Meitenei ir mugurkauls un viņa tagad studē budžetā universitātē, viss viņas dzīvē lēnām sakārtojas. Viņa atkal ir dabūjusi balvu par savu stāstu un es viņai novēlu visu labāko. Tas par vidusskolām un reitingiem. Un galu galā vidējā izglītība nav obligāta. Taču mēs savā skolā šo reformu izjūtam ļoti. Septembrī, kad dala naudu, mums katru gadu ir mazāk skolēnu kā iepriekšējā gadā, kas atstāj iespaidu uz mūsu algām – tās samazinās. Oktobrī, smejies vai raudi, mums ir skolēnu pieplūdums.  Skolēnu skaits palielinās ,bet nauda palikusi tā pati. Un tā, kā teiktu mans kolēģis: Katru gad’ no jauna… Tad sakiet man par kādu integrāciju šeit vispār var būt runa.

Ik gadu skolās trūkst pedagogi. Arī standarta skola sastopas ar smēķēšanas, alkohola problēmām, vārdisku, emocionālu un fizisku agresiju no skolēnu puses. Ne vienmēr vecāki sadarbojas un bieži vien paši nezina ko darīt. Taču parasti tiek meklēta pedagoga vaina vai arī viņš neprofesionālis. Jau sen pagājuši tie laiki, kad pret pedagogiem izturējās ar cieņu. Pietiek palasīt sociālos tīklus. Arī valsts mērogā attieksme ir viennozīmīgs. Pedagogi, kam tuvojas pensija, sakož zobus un cenšas izturēt līdz pensijai, bet tie kam ap 30-40 gadiem, met mieru un pievēršas citām profesijām, jo ir sapratuši, ka cīnās ar vējdzirnavām. Un vēl ir doni Kihoti, kas cīnās idejas vārdā, bet es pat negribu iedomāties, kas notiks tad, kad cerību zaudēs pēdējais dons Kihots.

Rita Falka

300x0_mannaklimpuafera_978-9934-0-6225-4Brīžos, kad man gribas tā kārtīgi izsmieties, sameklēju grāmatu plauktā kādu no Ritas Falkas grāmatām (”Ziemas kartupeļu knēdeļi”, “Nūdeļu blūzs”, “Cūkgalva al dente”), kuru galvenais varonis ir idilliska Bavārijas ciematiņa lādzīgais policists Francis. Lasot par Franča piedzīvojumiem, viņa žiperīgo omīti un tēvu – hipiju, kuru Francim šad tad nākas pārmācīt ar dienesta ieroča palīdzību, smejos kā traka. Tādēļ jau laicīgi noskaidroju, ka Vācijā iznākušas jau astoņas šīs sērijas grāmatas. Taču nezinu kā  nebiju pamanījusi, ka jau pirms gada tepat Latvijā iznākusi vēl viena no Ritas Falkas grāmatām “Mannāklimpu afēra”. Ieraugot šo grāmatu grāmatnīcā, sapratu, ka jautrs vakars garantēts. Un Rita Falka kārtējo reizi nepievīla.

Brašajam Francim savā iecirknī vienmēr ir darba pilnas rokas, tomēr viņš šad un tad, pašam par lielām errastībām tiek nozīmēts palīgos kolēģiem Landhūtes policijas iecirknī. Kolēģiem un Landhūtei jau nu nebūtu nekādas vainas. Re, Štoperu Karls, pat Franci uzaicinājis uz kāzām! Visas lietas var sarunāt un nokārtot, un neviens tīšuprāt Francim sprunguli ratu riteņos nemetīs. Viss ar tiem ladhūtiešiem būtu kārtībā, ja ne vien Landhūtes policijas priekšnieks Baršls, kas spētu noorganizēt nervu krīzi pat vismierīgākajam vīram. Un Franci Baršls necieš ne acu galā! Kad nu nevar savādāk ieriebt, tad ļauj sev pārgriezt rīkli tajās pašās Štoperu Karla kāzās! Turklāt rīkli negantnieks ļāvis sev pārgriezt ar Franča lielisko nazīti. Pirkstu nospiedumu protams nav, bet brašā Franča domstarpības ar Aršļu, pt,pt, tas ir Baršļu, par galveno aizdomās turamo padara Franci. Labi, ka Francim draugos parts tiesnesis Moračeks, citādi cietums būtu kā likts. Taču pagaidu brīvība krietno policistu nemaz nepriecē, jo laiks iet, bet tie slīmesti Landhūtē nemaz nesteidzas atrast īsto vainīgo. Turklāt ap Franci sāk lakstoties ellīgi seksīgā Brašla kundze, nu jau cienījama atraitne, kas situāciju nemaz nepadara vienkāršāku. Līdz ar to Francim pašam nākas ķerties pie sava ienaidnieka slepkavības izmeklēšanas. Viņam jāatrod ne  tikai slepkava, bet arī jātiek galā ar vētru paša mājās, kas radusies pēc Omes jaunības dienas mīlestības uzrašanās. Francim tiešām nav laika sēdēt rokas klēpī salikušam, bet lasītājam krietna devu smieklu garantēts.

Aiz kraujas rudzu laukā (2017)

RebelInTheRye_670Nu jau aptuveni trīs nedēļas Latvijas kinoteātros ir iespējams noskatīties filmu “Aiz kraujas rudzu laukā”, kuras galvenais varonis ir viens no vispretrunīgāk vērtētajiem 20. gadsimta amerikāņu autoriem Dž. D. Selindžeru. Filma ir autobiogrāfisks stāsts, kas skatītājam ļauj ielūkoties Dž. D. Selindžera dzīvēs gājumam un izprast viņa lēmumu vairs nerakstīt, lai arī viņa romāns “Uz kraujas rudzu laukā” bija kļuvis par tā laika grāvēju un tiek uzskatīts par darbu, kas izmainīja 20. gs. amerikāņu literatūru.

Filma “Aiz kraujas rudzu laukā” iepazīstina mūs ar jaunu censoni Dž. D. Selindžeru (Nikolas Hoults), kuram ir talants izteikties gan vārdos, gan rakstos. Tomēr līdz šim neviens jauno censoni nav ievērojis, bet paša tēvs viņa uz viņa centieniem raugās skeptiski, jo viņš savam dēlam ir iecerējis citu nākotni. Selindžeram jākļūst par jākļūst par desu magnātu. Iespējams, ja ne mātes uzstājība un vajadzīgo diedziņu paraušana, Amerika būtu tikusi pie grāvēja pārtikas jomā – desas Selindžera gaumē. Tā noteikti būtu kārtīgi savircota, jo Selindžers jau no agras jaunības ir dumpinieks, ko lieliski parāda viņa diskusijas ar universitātes radošās rakstīšanas pasniedzēju (Kevins Speisijs), kas noved ne tikai pie pirmo Selidžera darbu publicēšanas, bet arī ciešas draudzības, kas diemžēl abiem nes vilšanos, nesaprašanos un zaudējums. Vairāk ne pašu vainas, bet laikmeta, situācijas un apstākļu dēļ. Manuprāt filmā lieliski parādīts tas, kā Selindžers top par vērā ņemamu balsi amerikāņu literatūrā. Kā tiek lauzti viņa paša stereotipi par sevi un kā viņš no rakstīšanas censoņa kļūst par cilvēku, ko var saukt par autoru. Zināma loma jaunā autora izaugsmē ir viņa un slavenā dramaturga O’ Nīla meitas Ūnas O’ Nīlas (Čarlija Čaplina pēdējās sievas) ne visai veiksmīgajām attiecībām, jo tieši pateicoties sarežģījumiem šajās attiecībās, piedzimst romāna “Uz kraujas rudzu laukā” galvenais varonis Holdens Kolfīlds. Tomēr vislielākā loma Selindžera kā rakstnieka izaugsmē ir tieši 2. pasaules karam. Tieši pārdzīvotās kara šausmas, paša Selidžera centieni atrast veidu, kā pēc visa piedzīvotā izdzīvot un nesajukt prātā, ir tas kas ļauj piedzimt romānam, kurš ātri vien ierindo Selindžeru starp pasaules literatūras klasiķiem.

Diemžēl autors īsti vairs nespēj iekļauties sabiedrībā, nespēj līdz galam uzticēties cilvēkiem un tādēļ norobežojas no sabiedrības kā tādas, arī no savas ģimenes. Apliecinājis sev un citiem, ka ir talantīgs un spējīgs rakstnieks, Selindžers apklust uz visiem laikiem un kopš 1965. gada nav publicējis ne vārda. Šī rakstnieka norobežošanās gan raisīja nesapratni un izbrīnu literārās sabiedrības kuluāros, taču autors bija nelokāms. Selindžeram norobežošanās no sabiedrības, slavas un ikdienas kņadas bija vienīgā iespēja izdzīvot. Tas parāda, cik patiesībā jūtīgs šis autors bija, ka asā mēle un bravūra patiesībā vienmēr ir bijusi tikai maska. Manuprāt filma labi parāda ne tikai Selindžera attiecības ar ģimeni, sabiedrību, bet arī pašam ar sevi.

Man filma “Aiz kraujas rudzu laukā” patika. Nezinu, cik liela vai neliela ir biogrāfisko faktu sakritība, tomēr šī, manuprāt, ir viena no filmām, kas ļauj iepazīt personību, šajā gadījumā Selindžeru.  Lai arī filmā skartas nopietnas tēmas, nevar teikt, ka tā ir drūma. Filmā ir gana daudz humora, kas ļauj pasmieties, kā arī atklāt varoņu personības. Pēc filmas noskatīšanā nolēmu, ka noteikti izlasīšu arī pašu romānu un… jā tā mudināja mani pieķerties maniem puspabeigtajiem stāstiem, kas datorā jau sākuši apvilkties ar zirnekļa tīkliem.

Sūzena Elizabete Filipsa “Mana spožākā zvaigzne” jeb stāsts par “kruto” Pelnrušķīti

mana-spozhaka-zvaigzneSūzenas Elizabetes Filipsas romāns “Mana spožākā zvaigzne”, kuru pavisam nesen klajā laidis apgāds “Kontinents” noteikti ierindojams pie tiem sieviešu romāniem, kuros apspēlēts Pelnrušķītes stāsts. Tā teikt veca mūzika jaunās skaņās. Ja ne miljonais, tad noteikti simttūkstošais aranžējums. Un var jau smieties par pasakām, to naivumu, tomēr tas ir zinātniski pierādīts, ka ikvienas tautas pasaka nes sev līdzi būtiskus pirmkodus, mācības, kas iedarbojas uz ikvienu. Ne velti pasaku motīvi tik bieži tiek izmantoti reklāmās, kino industrijā, literatūrā, dramaturģijā un citur. Ja tā labi ieskatās, pat visskarbākajos trilleros, iespējams atrast kaut ko, kas raksturīgs pasakām. Un, ja tā godīgi, tas pats “Cietais rieksts”, nav nekas cits kā visparastākā varoņsāga. Daža laba latviešu tautas pasaka ir baisāka par baisāko trilleri. Var jau prezentēt sevi kā visskarbāko ciniķi, tomēr ikviens no mums kaut nedaudz tic brīnumam un pasakām.

Manā skatījumā Filipsas grāmata “Mana spožākā zvaigzne” ir stāsts par veco labo Pelnrušķīti, kura gan ir ļoti labā fiziskajā formā un spēj uz lāpstiņām nolikt ne tikai kādu, kas sadomās nolaupīt viņas ķirbi, bet arī pašu princi, ja tās nemācēs uzvesties kā princim klājas. Romāna Galvenā varone Paipere Dava kā jau kārtīgai Pelnrušķītei pienākas ir bārene. Viņas māte gājusi bojā bumbas sprādzienā un viņu uzaudzinājis tēvs. Jāsaka gan ka tēvs kaut kādā mērā šajā literārajā darbā ir iemiesojies gan ļauno māsu, gan pamātes lomu, jo savā audzināšanā bijis visai skarbs un izaudzinājis Paiperi par ļoti spēcīgu sievieti, kura spēj aizstāvēt ne tikai sevi, bet arī citus. Raudāt, izrādīt emocijas šai Pelnrušķītei nav atļauts. Taču tajā pašā laikā viņai jāprot viss, ko prot jaunas sievietes. Par savu sapni – kļūt par detektīvi un turpināt tēva biznesu, viņai ir jāaizmirst. Tēvs to nemūžam nepieļaus. Līdz ar to ir piedzimusi sieviete, kas no vienas puses ir ļoti spēcīga, inteliģenta un arī pievilcīga, taču tajā pašā laikā mokās ar mazvērtības kompleksiem un nav pārliecināta, ka arī viņai var paveikties. Tikai pēc tēva nāves “krutajai” Pelnrušķītei ar lielām grūtībām izdodas atpirkt tēva detektīv-biroju no skaudīgās pamātes. Jo pamāte viņai ir, kā jau katrai kārtīgai Pelnrušķītei. Tas gan noved pie tā, ka Paiperei jābaidās par savu eksistenci. Un tad… Volā! Atnāk Labā Feja – bagātas, skaistas, inteliģentas klientes izskatā, kuras pasūtījums aizved mūsu Pelnrušķīti pie Prinča izbijuša futbola superzvaigznes Kūpera Greiema. Un šeit lūk sākas viņu deja, kuras laikā abi varoņi prastā valodā runājot “mērās ar krāniņiem”, cenšoties viens otram pierādīt, kurš te vada parādi. Protams, kā jau kārtīgā romānā šeit neiztikt bez nelabvēļiem un bīstamiem piedzīvojumiem, taču kad izskan pēdējās dejas taktis, atskan kāzu maršs un Pelnrušķīte ir dabūjusi savu Princi vai Princis Pelnrušķīti, tas atkarīgs no tā, kā lasītājs pats šo stāstu interpretē.

Manā skatījumā aizraujošs, viegls un izklaidējošs lasāmgabals, kas palīdz atslēgties no ikdienas. Nekādu dziļo jēgu tur nevajag meklēt, bet iespējams, ka arī tā sauktās stiprās sievietes saskatīs šajā “krutajā” Pelnrušķītē sevi un spēs noticēt, ka kaut kur mīt arī Princis, ar kuru iespējams izveidot līdzvērtīgas attiecības. Un… Reizēm vienkārši vajag pasapņot, pat ja šis sapnis nav garāks par 416 lpp. :)

Arvīds Ulme

300x0_pasakaparatsledzinu_978-9934-0-6141-7Viņš teica, lai es noteikti par viņu uzrakstu. Par to kā satikāmies. Laikā kad dārzos zied starainas asteres un zaigo dāliju bumbas. Tur viņš nāca pa Ojāra Vācieša ielu bārdai un garajiem baltajiem matiem plīvojot. Kungs labākajos gados un formā. Mākslinieciski uzliktā berete un smaids sejā mani pārliecināja, ka šis Ziemassvētku  vecītim līdzīgais kungs noteikti zina ceļu uz Jāņa Akurātera muzeju, kur teju bija jāsākas dzejnieka Arvīda Ulmes grāmatas “Pasaka par atslēdziņu” atvēršanas svētkiem. Uzzinājis manu galamērķi, kungs aicināja mani līdz – abiem esot viens gājums. Tūlīt gan vaicāja, vai es dzejniekam rada, vai drauga. Uzzinājis, ka esmu grāmatu blogeris, kunga steidza taujāt, kas tas par zvēru un ko ziemā ēd. Saņēmis atbildi bija mierā un pieteica, lai es noteikti par viņu uzrakstu.

IMG_20170915_170715Septembra sākumā piektdienas pēcpusdienā Jāņa Akurātera muzejā pulcējās Arvīda Ulmes radi un draugi, lai kopā ar cienījamo dzejnieku svinētu viņa grāmatas atvēršanas svētkus. “Pasaka par atslēdziņu” ir dzejolis sešdesmit pantu garumā, ko kā vakara pasaciņu pirms daudziem gadiem Arvīds Ulme sacerējis un veltījis savai meitai Unai Ulmei. Savā laikā šo dzejoli iestudējis Latvijas Valsts Leļļu teātris, taču tagad šis darbs beidzot izdots arī grāmatā. Grāmatas atvēršanas svētkos savās atmiņās par dzejoļa tapšanu dalījās dzejnieka meita Una. Viņa arī pastāstīja par grāmatas tapšanas garo ceļu. Savs vārds bija sakāms arī pašam dzejniekam un grāmatas māksliniecei Anitai Jansonei – Zirnītei, kas ir dzejnieka laba paziņa. Pasākums noritēja ļoti omulīgā un ģimeniskā gaisotnē un īpašu auru tam piedeva tieši prezentācijai izvēlētā vieta – Jāņa Akurātera nulle atjaunotais muzejs. Taču vēl omulīgāku to padarīja vēl vien Ziemassvētku vecītis, kurš gan nebija manis sastaptais Viktors (pavisam nejauši padzirdēju sava pavadoņa vārdu), bet gan komponists un mūziķis Haralds Sīmanis, kurš Arvīda Ulmes sarakstīto pasaciņu realizējis muzikālā versijā. Haralds Sīmanis ir ļoti roķīgs Ziemassvētku vecītis, kas pats izteicās, ka dzejolim ir ļoti labs ritms, kas atvieglo komponista darbu. IMG_20170915_170826
IMG_20170915_171217

“Pasaka par atslēdziņu” ir grāmata, kas raiti lasās un sagādās prieku daudziem pasaku cienītājiem. Tas ir stāsts par cīņu starp labo un ļauno, starp Gaismu un Tumsu. Šī pasaka liek saprast, ka bez gaismas nav tumsas un otrādi. Filozofiski raugoties uz šo Arvīda Ulmes darbu, jāsaka, ka tas ir arī stāsts par cīņu ar saviem pūķiem, par to iepazīšanu, atzīšanu un neitralizēšanu, Bērni to uztvers kā aizraujošu pasaku, ko vēl krāšņāku un aizraujošāku padara šīs grāmatiņas ilustrācijas (Nu, gluži kā no manas bērnības! Iesauksies daudzi, kam tagad ap četrdesmit un vairāk) un grāmatas PIEVIENOTĀ VĒRTĪBA -  muzikālais disks, kas manuprāt neatstās vienaldzīgu nevienu labas mūzikas cienītāju, neatkarīgi no tā vecuma. Tas, kā Haralds Sīmanis izdzied un izspēlē Arvīda Ulmes “Pasaku par atslēdziņu” ir kaut kas vienreizējs un dzirdēšanas vērts. Es neesmu nekāds mūzikas speciālists, bet man topošais mūzikas izpratējs, kam pašam diendienā flauta jāpūš, savos astoņos gados ļoti nopietni noteica: “Mammu, šis disks gan ir ļoti labs, tā skaņa ir tik laba un tā dziedāšana riktīgi forša!” Un prom viņš bija dziedādams gabalu no “Atslēdziņas”.

Romēns Puertolā

300x0_meitenite_kas_norija_mazvaksAr portugāļu izcelsmes franču rakstnieku Romēnu Puertolā iepazinos apmēram pirms diviem gadiem, kad viņš bija ieradies Rīgā, lai prezentētu savu pirmo romānu “Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga IKEA skapī”. Toreiz mums – grāmatu blogeriem bija lieliska iespēja ar autoru iepazīties klātienē un atzīšu, ka šis autors mani aizrāva ne tikai ar savu šarmu, bet arī ar neatlaidību, ar kādu viņš centies sasniegt savu sapni. Tādu neatlaidību varu tikai vēlēties.

Jau toreiz pirms diviem gadiem autors nedaudz pastāstīja par savu nākamo grāmatu “Meitenīte, kas norija mākoni Eifeļa torņa lielumā”. Liels bija man prieks, kad šovasar šo grāmatu ieraudzīju grāmatu veikalu. Zinu, ka ir tādi, kas Puertolā grāmatas dēvē par nelasāmām un nevajadzīgām. Es atļaušos tam nepiekrist. Mani šis autors fascinē ar savu humora izjūtu un to, kā viņš runā par ļoti nopietnām lietām. Viņš nevaid, neraud un negaužas, bet uz visas pasaules traģēdijām, nelaimēm un sāpēm paraugās caur savdabīga humora prizmu. Precīzāk sakot, Puertolā melš kā divi deviņi un triec par lietām, par kurām citi runā ar rūpju nomāktu vaigu, asarām acīs vai nerunā vispār. Pirmajā grāmata tas bija bēgļu jautājums, bet otrajā… Otrajā es sapratu, ka Romēns Puerteolā lieliski prot novērst uzmanību un pēkšņi izrādās, ka stāsts ir pavisam ko citu nekā līdz šim ir licies.

Lasot grāmatu, lasītājam liekas, ka stāsts ir par kādu ļoti īpašu sievieti un kādu ļoti īpašu meitenīte. Providence Dipuā ir  pastniece, kam daba devusi ne tikai lielu uzņēmību un dzīvessparu, bet arī sešus kāju pirkstus (Laikam jau cienījamā Dipuā kundze būs bijusi mums letiņiem rada, jo tas nav noslēpums, ka mūsu brāļi – igauņi dēvē mūs par sešpirkstiem, un katrs, kurš Latvijā pabijis ilgāku laiku, mājās tiek taujāts, vai šim nav uzaudzis sestais kājas pirksts). Liktenis ir bijis labvēlīgs un Providencei, kurai pēc vēža operācijas laupīta jebkāda iespēja iznēsāt bērnu, ir radusies iespēja kļūt par māti. Providences topošā audžumeita ir Zahera, pavisam īpaša maza meitenīte, kura kā melš Puertolā ir norijusi mākoni Eifeļa torņa lielumā. Vismaz tā Zahera, pateicoties savai topošajai audžumātei raugās uz savu slimību. Zahera slimo ar neārstējamu, ģenētisku slimību, kas liek uzkrāties viņas plaušās gļotām, tādējādi pakļaujot viņu nosmakšanai. Lai meitenīte izdzīvotu viņai tiek veikta gļotu atsūkšanas procedūra. Marokā viņas izdzīvošanas potences ir ļoti neliels. Providences sapnis ir atvest Zaheru uz Franciju, kur iespēju ir daudz vairāk. Tomēr Providences un Zaheras laimīgās dzīves plānus izjauc Islandes vulkāna izvirdums, jo pa Eiropas debesīm klīstošie pelnu mākoņi liedz pacelties lidmašīnām, arī tai, kurai Providenci būtu jānogādā Marakešā. Taču Providence nepadodas un nolemj lidot pati. Tas ir sākums aizraujošam piedzīvojumam, kas ļauj pasmieties gan par mūsdienu politiķiem, gan citām pazīstamām personībām, gan pašiem par sevi, jo stāsts jau ir par mums – Eiropas sabiedrību. Puertolā ir lielisks blēņu stāstītājs, tomēr tajā pašā laikā lasītājs sajūt to skaudro smeldzi, ko slēpj šī trakā melšana, Un šī smeldze top vēl lielāka, kad, pēkšņi, atklāja, ka patiesībā jau stāsts nav par mazo slimo meitenīti, kura lēnām izdziest gaidot cerību audžumātes izskatā. Stāsts ir pavisam par ko citu un mirst ne tie, kuru nāve varētu šķist paredzama un iespējama.

Blēņu stāsts, kas sevī ietver smeldzi, milzīgu devu šarmanta humora un pārsteidz nesagatavotu.

Santa Montefjore

milasdziesmas_rekl (1)Vai jums patīk aizraujošas dzimtas sāgas? Attiecības starp aristokrātiem un viņu kalpotājiem? Gadsimtiem glabāti noslēpumi un leģendas?Aizraujoši likteņstāsti? Drosmīgas sievietes un bezbailīgi vīri, kuri nebaidās cīnīties pret netaisnību, pat riskējot izpelnīties savu tuvinieku dusmas? Stāsti, kurus caurvij īsta un kaislīga mīlestība, kurai liktenis un cilvēki liek šķēršļus? Ja jūs aizrauj šis lietu un apstākļu salikums, grāmatu apgādam “Kontinents” ir lieliska lasāmviela tieši jums.

Pagājušajā nedēļā klajā nācis Santas Montefjores Deverili dzimtas triloģijas pirmais romāns “Mīlas un kara dziesmas”, kas noteikti aizraus visus īru sāgu cienītājus. Patiesības labad gan jāsaka, ka tas nav tikai stāsts par īriem. “Mīlas un kara dziesmas” ir aizraujošs romāns par angļiem, īriem un skotiem, par šo tautu vēsturi un savstarpējām attiecībām.

Kitija Deverila ir senas angloīru dzimtas pēctece, kurai piemīt īpašas spējas. Sena leģenda vēsta, ka Deverilu dzimta ir nolādēta. Tās vīrieši pēc nāves nespēj rast mieru un to gars nevis dodas uz labākiem medību laukiem, bet gan gadsimtiem cauri klimst pa Deverilu pili. Šādā veidā Deverili tikuši sodīti par to, ka reiz atņēmuši zemi O’Līriju senčiem. Lāsts tiks lauzts tikai tad, kad kāds no Deveriliem atlīdzinās O’Līrījiem nodarīto. Lielākā daļa no Deveriliem par šo nostāstu smej, tikai Kitijai smiekli nenāk, jo viņa un viņas vecmāmiņa Deverila, diendienā redz jau mirušos senčus klīstam pa pili. Taču romāns nav par spokiem. Spoki ir tikai tie, kas pavēsta par dažādiem likteņa pavērsieniem, tie kalpo kā amizants fons aizraujošiem notikumiem un situācijām. Tomēr nevienam no Deveriliem, ne dzīviem, ne mirušiem nav ne mazākās nojausmas, ka tieši Kitija varētu kļūt par Deverilu lāsta lauzēju.

Romāna “Mīlas un kara dziesmas” centrā ir jaunās, karstasinīgās un taisnprātīgās lēdijas Kitijas Deverilas un Džeka O’Līrija mīlas stāsts. O’Līrija izcelsme un sabiedrībā valdošie uzskati jau pašos pirmsākumos šo mīlestību neatbalsta. Kitija ir bagātu angļu aristokrātu pēctece. Taču vecāku, sevišķi mātes vienaldzība ir iemesls tam, ka jau no agras bērnības Kitijai izveidojas ļoti labas attiecības gan ar kalpotājiem, gan ar tuvējā ciema iedzīvotājiem. Tomēr ne visi īri pieņem Kitiju kā savējo. Līdz ar to, Kitija atrodas it kā starp diviem dzirnakmeņiem. Viņas sirds pieder Īrijai un Džekam O’Līrijam, viņas labākā draudzene ir īriete, taču viņa ir un paliek angliete, kuru īri īsti nepieņem. Ir pat tādi, kas viņu ienīst un neskatoties uz to, ka Deverili vienmēr izturējušies labi pret vienkāršajiem ļaudīm un saviem kalpotājiem, spēj viņai nodarīt ļaunu. Sevišķi asi tas redzams īru brīvības cīņu laikā, ko dažš izmanto kā aizsegu savām nekrietniībām. Arī Kitijas pašas dzimta nemūžam nepieņemtu viņas un Džeka attiecības, neskatoties uz to, ka ir jau divdesmitā gadsimta sākums.

Kitija ir ļoti gudra, skaista un stipra sieviete, kura spēj pretoties jebkuram likteņa triecienam un nesalūzt. Tādēļ priecē arī tas, ka viņas mūža mīlestība Džeks O’Līrijs ir viņai līdzvērtīgs. Lasot Montefjores “Mīlas un kara dziesmas” neviļus vilku paralēles Sāras Larkas Jaunzēlandes triloģiju , jo viennozīmīgi šie abi darbi ir līdzvērtīgi, tikai Montefjores centrālais vīriešu kārtas varonis savos uzskatos un dzīvesveidā ir daudz godprātīgāks un cēlāks. Īsts bruņinieks bez aristokrātiskām saknēm, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc Kitija un Džeks nevar būt kopā. Bet arī tad, kad viņi nolēmuši nepakļauties sabiedrības noteiktiem likumiem un normām, liktenis un cilvēki liek viņu laimei šķēršļus.

Bez abiem centrālajiem tēliem romānā ir ne mazums citu varoņu, kuru likteņi lasītājiem ir ne mazāk aizraujoši. Autore lieliski atklāj katra varoņa raksturu, personības attīstību un rīcības motīvus, kā arī meistarīgi ataino vēsturisko situāciju un konkrētā laika sabiedrību. Rakstniece saviem varoņiem liek doties gan uz Angliju, gan Skotiju, gan tālo Ameriku. Jāuzsver, ka romāns nav stāsts par sliktajiem angļiem un labajiem īriem. Tas ir stāsts par cilvēkiem, to vājībām un spēku, neatkarīgi no nacionālās piederības.

Ļoti aizraujošs romāns, kas patiks visiem Sāras Larkas faniem. Viens no darbiem, kas aizrauj, ievelk un neatlaiž. Jāsaka gan, ka pēc pirmās daļas izlasīšanas lasītājs paliek tāds kā pusēdis. Tā ir tā dīvainā sajūta, kad esi nobaudījis ko gardu, tavas garšas kārpiņas ir aktivizējušās, lai baudītu ko vēl gardāku, bet pavārs paziņo, ka virtuve slēgta. Ļoti ceru, ka apgāds “Kontinents” pavisam drīz Latvijas lasītājiem servēs arī nākamos Deverilu sāgas romānus.

Paskāls Mersjē “Lea”

300x0_lea_978-9934-0-5011-4Paskāla Mersjē  romāns “Nakts vilciens uz Lisabonu” uzskatāms par darbu, ar kuru aizsākās manis kā grāmatu blogeres gaitas. Toreiz likās, ka grāmata rakstīta tieši man un ka tā ir zīme tam, ka mana izvēle bijusi pareizā. Tā nostiprināja manī pārliecību, ka grāmata pati atrod lasītāju īstajā laikā, sniedzot nepieciešamās atbildes. Jau kādu laiku manā īpašumā atradās vēl kāda Paskāla Mersjē grāmata, kuras lasīšanu aizvien atliku. Līdz brīdim, kad šovasar grāmata pati burtiskā nozīmē iekrita man rokās, brīdī, kad mēģināju grāmatu plauktā atrast draudzenei apsolītu grāmatu.

Romāns “Lea” ir aizkustinošs stāsts par neizmērojamu tēva mīlestību pret meitu, kura pēc mātes nāves zaudējusi dzīvesprieku. Šis stāsts sākas ar kādu satikšanos ceļmalas kafejnīcā Provansā, kur liktenim labpaticies savest kopā divus kungus. Adrians Hercogs ir veiksmīgs ķirurgs, kura dzīvi mainījis kāds negadījums uz ielas. Savukārt Marteins van Flīts ir zaudējis visu, kas reiz licis viņam justies laimīgam. Abi kungi kļūst par ceļabiedriem un kopējā ceļojuma laikā van Flīts izstāsta Hercogam stāstu, kas viņam liek pārvērtēt savu dzīvi un viņa attiecības ar paša meitu.

Marteins van Flīts nekad nav uzskatījis sevi par labu tēvu. Ar mazās meitiņas Leas audzināšanu vienmēr lieliski tikusi galā viņa sieva Sesila. Van Flīts ir veiksmīgs zinātnieks, kura dzīve mainās līdz ar viņa sievas slimību un nāvi. Pirms sievas nāves Marteins  viņai apsola, ka parūpēsies par Leu. Pašdisciplīna un pedantiska plānošana ļauj viņam nodrošināt meitai ierasto ikdienu. Tomēr kopš mātes nāves Lea ne reizi nav smaidījusi un šķiet pilnība zaudējusi bērniem tik raksturīgo dzīvesprieku. Meitenes skatiens zaudējis ierasto mirdzumu un van Flīts būtu gatavs uz daudz ko, lai tikai viņa meitas acis iemirdzētos.

Kādu dienu Leu Bernes dzelzceļa stacijā savaldzina nezināmas vijolnieces spēlēts Baha skaņdarbs. Mūzika atstāj uz meiteni tik lielu iespaidu, ka vijoļspēle kļūst par viņas jauno aizrautību. Lea ir kā mūzikas noburta un viņas acīs ir atgriezies sen zudušais mirdzums. Marteins van Flīts ir gatavs uz visu, pat uz noziegumu, lai tikai šis mirdzums meitas skatienā saglabātos un viņa būtu laimīga. Lea ir ļoti talantīga un panākumi neizpaliek, diemžēl šim stāstam nav laimīgu beigu. Šis aizkustinošais un traģiskais stāsts liek aizdomāties par to, cik neizmērojama var būt vecāku mīlestība. Cik daudz reizēm vecāki ir gatavi darīt savu bērnu labā. Un ka reizēm mīlestība pret bērnu neļauj noticēt acīmredzamajam. Tas ir arī stāsts par godkāri, kas diemžēl var kļūt par apsēstību, tas ir stāsts par mūzikas varu, par ģenialitāti, kas robežojas ar vājprātu. Ļoti saviļņojošs un aizkustinošs stāsts Paskālam Mersjē raksturīgajā stilā, kura centrālais tēls ir talantīga personība ar jūtīgu dvēseli, kura diemžēl nespēj izdzīvot reālajā pasaule.

Tas nebūtu Paskāls Mersjē, ja savā romānā izstāstītu tikai vienu stāstu. Paralēli stāstam par Lea, risinās arī paša Adriana Hercoga stāsts par viņa ģimeni un attiecībām ar viņa meitu. Tas ir arī stāsts par abiem nejaušajiem ceļabiedriem. Stāsts par neizmērojamām dvēseles skumjām, kas pielīp arī lasītājam, padarot viņu par aprakstīto notikumu netiešu līdzgaitnieku. Stāsts par Leu un viņas tēvu liek skumt un norauj dvēseles bruņas, ar kurām tu tik cītīgi esi centies pasargāt sevi no sāpēm, vilšanās un skumjām. “Lea” noteikti ir grāmata, kas saraudinās pat visrūdītāko lasītāju. Vēl viens apliecinājums tam, ka Paskāls Mersjē lieliski izprot cilvēku dvēseli, pazīst tās spēku un vājumu. Šis romāns ir savdabīgs piemineklis tēva mīlestībai.