Carpe diem!

jūlijs 2018
P O T C P S Sv
« Jūn    
 1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
3031  

Historia

Andra Manfelde

majas-parnaca-basaAndras Manfeldes grāmata “Mājās pārnāca basa” laikam ir viena no pēdējā mēneša laikā visbiežāk aprakstītajām grāmatām un šoreiz man kaut kā neizdevās izvairīties no savas ierastās taktikas, neko nelasīt par grāmatu pirms neesmu noformulējusi savu viedokli. Izlasīju vairāk kā vienu aprakstu un sapratu, ka esmu sprukās, jo ko tad tagad varu uzrakstīt vēl vairāk. Tomēr mēģināšu.

“Mājas pārnāca basa” nevarētu nosaukt par klasiskiem Sibīrijas stāstiem. Tās ir atmiņas, vēstules, stāsti, ko reiz autorei izstāstījuši uz Sibīriju izsūtītie, kas daudzi vēl bija bērni un pusaudži. Autore šos stāstus nav ielikusi pašas radītā ietvarā, bet ļauj tiem dzīvot tādiem kādus tos izstāstījuši izsūtījumu pārdzīvojušie cilvēki. Emociju gamma līdz ar to šajos stāstos ir daudz bagātīgāka un niansētāka. Stāstījums ļauj uztvert katra stāstītāja personību, pārdzīvojumus, sāpes un “izdzīvošanas recepti”. Tas ļauj saskatīt mīlestību pret ģimeni un neizsakāmu vēlmi nepadoties, izdzīvot un atgriezties dzimtenē. Pārnākt, kaut basām kājām un oļu noberztiem papēžiem! Šie stāsti liek lepoties par mūsu tautas sīkstumu, bet nekur neizsprukt no kaklā kāpjošā asaru kamola. Tas kamols jau rodas ne tādēļ, ka kāds no stāstītājiem žēlotos par notikušo vai pārdzīvoto. Nežēlojas, nesūdzas, jo ir pārnākuši, ir izdzīvojuši…

Monika Zīle

sudrablapsaGrāmatas mēdz būt dažādas. Dažas liek ieslīgt sērās, citas dod neizmērojamu enerģijas lādiņu, kāda liek pārvērtēt dzīvi. Katrai grāmatai ir sava krāsa, garša un smarža. Grāmatas var reibināt vai gluži otrādi – atskurbt. Tās spēj radīt izsalkumu un spēj to arī remdināt. Tas viss atkarīgs no lasītāja un grāmatas, viņu satikšanās brīža un rakstura. Katra jauna grāmata ir kā jauns randiņš. Kāds uz to gājis, lai atklātu ko jaunu un neiepazītu, bet kāds – lai sameklētu ko līdzīgu tam, kas reiz bijis.

Ja man jautātu, kāds ir Monikas Zīles jaunākais stāstu krājums “Mētelis ar sudrablapsu”, es teiktu – Smeķīgs! Tāds gards, dvēseli sildošs un sātīgs. Kā stāsta “Resnie kāposti” galvenās varones Annas gatavotie kāposti, pie kuru grāpja mieloties būtu gatavs vai viss ciems. Nezinātāji varbūt teiks: “Ta ta atraduši delikatesi – kāpostus! Varētu padomāt, ka tas kāds putnu piens!” Taču tie, kas tos baudījuši tikai nosmaidīs un novēlēs teicējam veiksmi putna piena meklējumos, pašiem tā labuma vismaz vairāk paliks.

Monikas Zīles vārds Latvijas lasītājam ir labi zināms. Viena daļa mūsu valsts iedzīvotāju ir izauguši ar šī autores darbiem. Kā nu ne? Cienījamā autore pēc nedaudz dienām, 20, jūlijā svinēs savu  septiņdesmit septīto dzimšanas dienu. Monikas Zīles cienītāji zina “kāpostu” smeķi. Zina, ka tie nebūs pliekani, bet gan bezgali gardi un bagāti dažādam garšas niansēm.

Man šīs autores darbi vienmēr ir patikuši un ķeroties pie stāstu krājuma, zināju, ko sagaidu. Nevīlos! Tie ir klasiski, smeķīgi, aizraujoši un jautri sarakstīti stāsti, kuru varoņos ikviens var saskatīt kaut kripatiņu no sevis.  Stāstu varoņi ir tik dažādi, cik dažādi cilvēki vien var būt. To rīcības, mērķi, dzīves uztvere ir tik atšķirīga, taču tajā pašā laikā tik cilvēciska un labi saprotama. Es pat teiktu, ka šie stāsti ļoti labi parāda mūsdienu Latvijas iedzīvotāju ar visiem tā niķiem, stiķiem, stereotipiem un tarakāniem galvās. Šie stāsti ļauj pasmieties par sevi un nomest kādus pāris kilogramus nopietnības, ko diendienā kraujam uz saviem kamiešiem, jo gribam, lai mūs respektē un uzskata par nopietniem spēlētājiem. Reizēm šajā pārnopietnībā mēs aizmirstam, ka visi esam tikai cilvēki ar savām cilvēciskajām vājībām un nepilnībām. Monikas Zīles varoņi ir tik patiesi cilvēciski, ka lasot šos stāstus pārņem tāda silta mājīguma un laimes sajūta.

Un vēl… Šī grāmata liek smaidīt un arī skaļi smiet. Ieteicama tiem, kas žēlojas par sliktu garastāvokli un C vitamīna trūkumu. :)

Dace Judina

UMV_smallPavisam nesen pie Latvijas lasītājiem nonāca Daces Judinas veltījuma Latvijas simtgadei – tetraloģijas pēdējā daļa “Uzraksti man… vakar”. Četru grāmatu garumā ikvienam ir iespēja izsekot notikumiem jaunās Ozolu saimnieces Kates dzīvē viena gada griezumā – no Jāņiem līdz Jāņiem. Šobrīd, lūkojoties uz priekšā nolikto, nu jau izlasīto grāmatu kaudzīti, pārņēmušas neizprotamas skumjas. Varbūt tās ir skumjas par to, ka nākas atvadīties no grāmatas varoņiem, bet varbūt skumjas raisa grāmatā aprakstītie notikumi.

Pirmo tetraloģijas grāmatu “Septiņi vakari” izlasīju aptuveni pirms diviem gadiem, man ne visai vieglā dzīves brīdī. Tā bija grāmata, kas lika aizdomāties par dzimtu, ģimeni, Latviju. Par cilvēku sīkstumu, spēju izdzīvot vissmagākajos apstākļos. Grāmata lika aizdomāties par dzimtas mājām un to nozīmi cilvēka dzīvē, kā arī par to, ka “pienākums” pret dzimtu, ja tas ir pašu cilvēku nomācošs un spārnus aplauzošs, salauž arī cilvēku un neļauj viņam attīstīties kā pilnvērtīgam cilvēkam ar savu stāju un uzskatiem.

Nākamais romāns “Gredzens”pie manis atnāca brīdī, kad atkal noticēju mīlestībai. Uztveru to kā zīmi, kā apliecinājumu tam, ka ir iespējams izveidot stipru ģimeni, kur tikums un godprāts ir godā un ka tiem, kas ir sirdscilvēki un spēj nostāties pret netaisnībai, ļaunumam un apmānam, dzīvē viss sakārtosies. Diemžēl, ne visiem ir drosmes, ne atrod sevī spēku izkāpt no tik ērtās upura lomas, kad labāk šķiet klusēt, noklusēt un noslēpt visu šmuci, ka ne gailis pakaļ nedzied.

Par klusēšanu, noslēpumiem un klusumu, kas ir skaļāks par visskaļākajiem kliedzieniem ir šis tetraloģijas trešā grāmata “Kad klusums kliedz”, kura lieliski parāda, cik būtiski ir neklusēt un neslēpt tumšā skapī grabošos dzimtas skeletus. Ir svarīgi zināt gan savas dzimtas goda avis, gan tās kas dvēselē un savās izdarībās ir bijušas melnākas par pašiem melnākajiem velniem. Jo tikai zinot savas saknes, savas dzimtas tikumus un netikumus, mēs varam zināt, kas esam paši un arī nostāties pretī ļaunumam, lai cik liels tas nebūtu. Tikai runājot, stāstot, arī ikdienā, par savām sajūtām, domām, ģimenes un dzimtas var kļūt stipras. Klusums var tās nonāvēt.

Tagad lasot šīs tetraloģijas pēdējo daļu “Uzraksti man… vakar” mani pārņem skumjas. Atkal ne tas vienkāršākais brīdis manā dzīvē. Ir pazudusi kāda ļoti svarīga manas dzīves daļa. Es no tās atteicos, lai nedarītu pāri sev un savai ģimenei. Atteicos, jo noguru, vīlos un sapratu, ka gandrīz jau esmu pazaudējusi sevi. Tādēļ es izdarīju izvēli.

Principā Daces Judinas tetraloģijas pēdējā daļa ir par izvēlēm. Par pareizām, nepareizām, izdarītām skaidrā prātā vai pilnīgā tā aptumsumā. Tas ir arī stāsts par izvēli klusēt, izlikties neredzam un pieciest. Jā, ir lietas, ko mēs nespējam ietekmēt, piemēram, to pašu Padomju Savienība teroru pret Latvijas iedzīvotājiem, taču mēs esam tie, kas varam ietekmēt notiekošo mūsu ģimenēs un dzimtās, ieaudzinot bērnos dzīves vērtības, tikumus un cieņu pret sevi, saviem tuvākajiem un zemi, kurā dzīvojam un nostājoties pret nekrietnībām, pret ļaunumu. Tikai savlaicīgi novelkot robežas ir iespējams izaudzināt veselīgi domājošu cilvēku. Pieturoties pie konsekventas rīcības un tajā pašā laikā izrādot cilvēkam nepieciešamo mīlestību, cieņu, respektējot, ir iespējam integrēt arī bērnus ar garīgajiem traucējumiem. Tetraloģijā gandrīz visās daļās, gandrīz katrā dzimtā ir pa šādam rūpju bērnam. Daļai no tiem iespējams līdzētu zāļu terapija komplektā ar konsekventu audzināšanu, bet daļai pietiktu tikai ar otro un stingru robežu novilkšanu. Taču diemžēl, gan pirms Padomijas, gan tās laikā neviens negribēja atzīt, ka viņa ģimenē ir kāds, kurām varētu būt garīgās veselības traucējumi. Padomju Savienībā šādus cilvēkus vispār nogrūda nost no acīm. Ne velti mums Latgalē ir tik daudz speciālo internātskolu. Taču neviens nebija gatavs atzīt, ka viņa ģimenē ir kāds, kam visi simti nav mājās. Parasti bija divi scenāriji – abi cilvēka personību graujoši. Vienā gadījumā pret šāds rūpju bērns izjūt dziļu nemīlestību no tuvāko puses, otrā atkal pārāk lielu mīlestību, kad viņam ir atļauts viss un uz viņa nodarījumiem lūkojas caur pirkstiem. Diemžēl arī mūsdienās ļoti bieži notiek tāpat. Vēl nākusi klāt manipulēšana ar bērna veselības stāvokli sabiedrībā, lai gūtu labumu sev. Manipulēt rūpju bērni no vecākiem iemācās ļoti ātri. Tāpat kā tie, kas tādi nav. Vecāki ir tie, kas parāda viņiem to, kas šajā dzīvē ir pats svarīgākais. Bieži vien tā diemžēl ir vara, manta un lēta slava. Tādēļ lasot Daces pēdējo grāmatu man sametās ļoti skumji, jo mēs vēl arvien neesam neko pa šiem skaudrajiem piecdesmit gadiem iemācījušies – “čakarējam” savas, savu bērnu dzīves un graujam to pašu svarīgāko, kas ir ikvienas tautas pamata balsts – ģimenes un dzimtas. Vai nebūtu laiks aizdomāties?

Klēra Sendija

loti-liela-maja-laukosVasara ir gadalaiks, kad gluži kā laiskam kaķim gribas izlaisties saulītē un murrāt no labsajūtas. Vasarai īsti nepiedienas smagas apceres un dziļas analīzes. Tas lai paliek ziemas pelēkajiem vakariem, kad prāts kļūst apcerīgs un gluži neviļu piezogas skumjas. Vasarā plati jāsmaida saulei un cilvēkiem. Vēl vasarā daudz jāsmejas. Jāstāsta anekdotes, jāskatās smieklīgas komēdijas un jālasa jautras grāmatas.

Viena no vasarā lasāmajām grāmatām varētu būt Klēras Sendijas romāns “Ļoti liela māja”, kuras varoņiem nākas piedzīvot visaizraujošāko atvaļinājumu viņu mūžā. Citādi tas nemaz nevar būt, ja greznā lauku luksusmājā vasaru izbaudīt ieradušās veselas trīs ģimenes, no kurām viena ir uzaicināta tikai tāpēc, ka viena ģimene atkritusi divu ģimeņu matronu strīda dēļ. Tā nu piedzīvojums septiņu pieaugušo, trīs pusaudžu, četru sākumskolnieku, viena zīdaiņa un divu suņu izpildījumā var sākties. Katram no klātesošajiem ir pa noslēpumam, katram savas ilgas, cerības un vismaz ducis tarakānu galvā, kas noved pie neviena vien komiska atgadījuma. Trakākais, ka lasītājam, tāpat kā romāna galvenajai varonei Īvijai šķiet, ka viņam viss ir skaidrs un ka viņš ir tik vieds, ka redz un zina to, ko neredz citi, taču viss izrādās pavisam citādi. Labi vēl, ka lasītājiem nav spēju dot grāmatu varoņiem padomus un kļūt par kubkrēsla psihologu, jo tad Dievs vien zina kā šis romāns beigtos (patiesības labad jāsaka, ka īsti jau tas arī nav skaidrs, jo jautājums, kāpēc nākamā gada atvaļinājumam tiek pieteikts par vienu pieaugušo mazāk, nemaz nav tik viennozīmīgs, ja izlasot romānu sāk pārskaitīt visus pieaugušos). Īsāk sakot iemeslu klusai smaidīšanai, ķiķināšanai un smiešanai pilnām mutēm šai romānā ir gana. Protams, galīgi bez saldsērīgām atmiņām, kaislībām un trillera cienīgiem sižeta pavērsieniem arī gluži nevar. Vajag taču arī ko asaras noritināšanai, dusmu uzjundīšanai un kaut ko, no kā nobīties. Šur tur gan sižeta līnija sasaucas ar autores iepriekšējo romānu “Ne gluži ideāla ģimene”, kas mani mazliet garlaikoja un lika ilgoties saskatīt kādu atšķirīgu galvenās varones šķautni, bet, ja to neņem vērā vai arī ja iepriekšējā grāmata nav lasīta, kā viegls, jautrs vasaras romāns der pat ļoti labi.

Igors Kudrjavcevs

lejupielāde“Prieks ir spēka pazīme. Stipri cilvēki bieži mēdz būt priecīgi, turklāt priecājas pat dažādu sīku un nenozīmīgu iemeslu dēļ. Stipriem cilvēkiem nav baiļu, tātad nav arī naida. Viņi ir pārliecināti par sevi un grūtos brīžos apzinās, uz ko ir spējīgi. Viņus piepilda Miers un rāms Prieks.”

Tā par Prieku un tā spēku savā grāmatā “Prieka spēks” stāsta Latvijā pazīstamais ārsts un ciguna skolotājs Igors Kudrjavcevs, par kura spēcīgo harizmu man nav ne mazāko šaubu. Pati par to pārliecinājos klātienē apmeklējot šīs grāmatas prezentāciju. Domāju, ka lielākā daļa klātesošo gluži tāpat kā es bija viņa neatvairāmās personības pārņemti. Autors nevairījās savas prasmes demonstrēt visiem klātesošajiem strāvojot ūdeni. Kā varēju noprast pasākumā piedalījās daudzi no Igora Kudrjavceva pacientiem, kas pateicoties viņam veiksmīgi spēj likt lietā savus iekšējos resursus.

Jāsaka, ka šī grāmata man – nemiera garam bija īsts pārbaudījums. Sevišķi grūti bija izpildīt autora norādījumus par to, kā šī grāmata lasāma – lēni, ar prieku un ik pa brīdim apstājoties, lai pārdomātu izlasīto. Es tiešām centos, bet nevaru apgalvot, ka pilnībā izpildīt šos nosacījumus. Iespējams, ka mana personība līdz šai grāmatai vēl nav izaugusi. Tomēr tieši to, kas bija nepieciešams man, es tajā atradu.

Autors grāmatā izceļ Prieka nozīmi katra cilvēka dzīvē, tā labvēlīgo ietekmi un to kā neļaut šim resursam izsīkt. Prieks palīdz tikt galā ar stresu, veselības problēmām un palīdz paveikt iecerēto. Viņš zinātniski pamato Prieka labvēlīgo ietekmi uz cilvēka organismu, sadalot tos hormonos, precīzāk sakot “laimes hormonos”. Taču viņš neaprobežojas tikai ar teorijas skaidrošanu, bet lasītājiem sniedz praktiskus padomus un apraksta dažādus vingrinājumus, ar kuru palīdzību sajusties labāk. Autora valoda ir lasītājam labi saprotama un viss aprakstītai tiek ilustrēts ar piemēriem no paša autora pieredzes.

Grāmata ir interesanta, bet jāsaka godīgi, es no tās laikam izmantošu tikai pāris no autora ieteikumiem, kas man tiešām likās noderīgi. Pārējam man gan laikam pietrūkst pašdisciplīnas un nepieciešamā vieduma, spēja saglabāt mieru. Es vēl tikai mācos sevi rast Miera un Prieka spēku, bet ar nemierīgām domām tas diezko labi nevedas. Domāju, ka kāds noteikti realizēs visus šajā grāmatā aprakstīto, bet katrs, kas to izlasīs noteikti tur atradīs ko tieši viņam noderīgu.

Māra Rikmane “Mārdadzis”

Foto: LA.lv

Foto: LA.lv

Tie, kas reiz dzīvē mēģinājuši plaukstām apskaut mārdadzi, zina, cik sāpīgs un skaudrs šis apskāviens mēdz būt. Bez vīnsarkanas asinslāses pirkstgalā neiztikt. Taču tas nevienu neattur jūsmot par mārdadža skaistumu un majestātiskumu. Gluži kā mārdadzis skaista, aizraujoša un reizēm līdz kaulam dzeloša ir arī cienījamās latviešu mākslinieces, grafiķes, grāmatu ilustratores Māras Rikmanes grāmata – dienasgrāmata “Mārdadzis”, ko izdevusi izdevniecība “Latvijas Mediji”.

“Mārdadzi” varētu nosaukt par mākslinieces Māras Rikmanes dienasgrāmatu antaloģiju. Šajā grāmatā nopublicēti interesantākie un nozīmīgākie gabaliņi no mākslinieces dienasgrāmatām, kuras viņa raksta jau kopš piecpadsmit gadu vecuma. Tā kā dienasgrāmata ir rakstu darbs, kas sākotnēji tikusi rakstīta paša rakstītāja priekam un personīgai lietošanai, grāmatā publicētie gabaliņi ļauj izsekot ne tikai hronoloģiskajiem notikumiem autores dzīve, bet arī bez bez jebkādiem aizplīvurojumiem sekot līdzi viņas pārdzīvojumiem, jūtu pasaulei, personības izaugsmei. Autore sarunā ar sevi ir maksimāli atklāta un pauž savu viedokli, sajūtas, vērojumus un pārdomas gan par saviem līdzgaitniekiem: māksliniekiem, rakstniekiem, dzejniekiem, mūziķiem un citiem ar kultūru un mākslu saistītiem cilvēkiem, gan par mākslā un valstī notiekošo, gan par pašas ģimeni un radiniekiem. Viņa nebūt ne neizsakās maigi, baidoties kādu aizvainot, bet tas lasītājam ļauj saskatīt cilvēku, kas bieži vien ticis slēpts aiz neaizskaramā mākslinieka oreola. Mani, lasot šo grāmatu, aizrāva tas kā tika parādīti cilvēks, kas vienlaikus ir ģeniāls un bezgala talantīgs, bet tajā pašā laikā grēcīgs un līdz nelabumam sīkumains un mietpilsonisks. Māra Rikmane caur savām dienasgrāmatām ļoti talantīgi parāda ne tikai cilvēkus, bet arī laikmetu. Padomju gadi, pārmaiņu laiki un mūsdienas. Autore ir ļoti vērīga, viņas skatienam un dienasgrāmatai secen nepaiet nekas, ne nesakārtotā valsts politika, ne līdzgaitnieku mīlestība, ne naids, nodevība vai liekulība. Māksliniece norauj maskas no daudzu sejām un arī pati gluži atkailināta nostājas lasītāja priekšā. Tas ir apbrīnojami un ļoti, ļoti drosmīgi.

Manā vērtējumā šī grāmata ir līdzvērtīga nesen izdotajam Valda Rūmnieka darba “No Mežaparka līdz Murjāņiem”. Abas šīs grāmatas lasītājam palīdz nokļūt mākslinieku, rakstnieku un citu inteleģences pārstāvju pasaulē, ļaujot izprast gan laikmetu, gan cilvēkus, gan vidi.

Lūsinda Railija

300x0_perlu_masa_mazvaksSeptiņas zvaigznes debesīs – sešas māsas uz zemes, tik tuvas un tik atšķirīgas… Viena ir pirmā, otra no vēja, trešā pār ēnām valda, bet par ceturto lūk turpmākais stāsts. :)

Lūsindai Railijai tiešām piemīt apbrīnojama mērķtiecība un pašdisciplīna. Apbrīnoju viņu par viņas milzīgajām darbaspējām. Toreiz, kad biju uz tikšanos ar šo talantīgo rakstnieci un klausījos to, ko viņa stāsta par iecerēto septiņu māsu sēriju, es to uzskatīju par plānu, kas rakstniekam varētu būt diezgan liels izaicinājums. Taču šķiet tāda lieta kā radošā krīze, pašdisciplīnas trūkums, ikdienas klapatas, viņai nav nekāds šķērslis iecerētā paveikšanai. Viena aiz otra nemainīgā regularitātē pie lasītājiem ir nonākušas visas viņas iecerētās septiņu māsu sērijas grāmatas ( “Septiņas māsas” , “Vētru māsa” , “Ēnu māsa” ). Tagad lasītājiem ir iespēja sekot līdzi arī ceturtās māsas – Sese piedzīvojumiem, kas aprakstīti ceturtajā šīs sērijas romānā “Pērļu māsa”.

Jāsaka, ka tieši Selīnas jeb Seses stāstām es jutu līdzi viskvēlāk. Jā, visas iepriekšējās grāmatas un māsas ir brīnišķīgas, taču mazliet neveiklā un varbūt ne īpaši smalkjūtīgā Sese tiešām ir iekarojusi manu sirdi. Varbūt pie vainas tas, ka arī man pagāja diezgan ilgas laiks līdz spēju pieņemt sevi tādu kāda esmu, nedomājot, ka esmu lempīga, neveikla, nepieklājīga, pārlieku skaļa un ka ar mani vienmēr notiek tā kā nenotiek ar citiem. Tikai tagad saprotu, ka tieši centieni iekļauties, būt tādai kā pārējie ir bijis iemesls gan manam lempīgumam, gan visam pārējam, jo cilvēks nevar iet pret savu būtību. To darot viņš gribot negribot kļūst smieklīgs un neizsakāmi daudzu kuriozu galvenais varonis.

Ceturtās māsas stāsts ir vislabākais stāsts, jo parādā Sese ceļu pretī sev. Tas parāda, ka tikai pieņemot sevi, akceptējot sevi un esot pats cilvēks var kļūt laimīgs. Meklējot savas saknes Sese atrod pati sevi un saprot, ka viņai nav par ko kaunēties un ka viņa ir neizsakāmi talantīga, lai arī ko neteiktu viņas mākslu studiju pasniedzēji. Brīnišķīgs personības izaugsmes stāsts.

Katrā savā romānā Lūsinda Railija aizved lasītāju uz kādu zemi, iepazīstinot ar tās dabu, kultūru un vēsturei. Romāns “Pērļu māsa” aizved uz svelmaino Austrāliju, kur Sese saprot, ka ir cēlusies no ļoti bagātas un talantīgas dzimtas, kas savlaik ļoti ietekmējusi tur mītošās sabiedrības ieradumus un sadzīvi. Sese vecvecmāmiņa ir pirmā sieviete, kas drosmīgi metusies apgūt pērļu biznesa aizkulises, brīdī, kad viņas vīra uzņēmums neatrodas visai spožā situācijā. Turklāt viņa tikko ir kļuvusi par atraitni. “Pērļu māsa” ir arī burvīgs mīlas stāsts, kurš izceļ cilvēku vājības un kļūdas, kas izdarītas baidoties no sabiedrības nosodījuma. Tieši bailes būt atšķirīgiem, neiekļauties sabiedrības noliktajos rāmjos ir tās, kas sarežģī ļoti daudzu likteņus un laupa tiem iespēju būt laimīgiem.

Man tiešām bija ļoti grūti šķirties no šīs māsas, taču sirdi silda apziņa, ka viņai viss izdosies. Tādēļ ar lielu nepacietību gaidu abu pēdējo māsu stāstus, kas šķiet vienai no viņām – Tīgijai sākas brīdī, kad viņas dzīvība karājas mata galā.

Sāra Šūmeikere

lejupielādeŠarlotes Brontē romāns “Džeina Eira” jau sen kā ierindots pie pasaules literatūras klasikas un aizrauj dažādu paaudžu lasītājus jau vairāk nekā 170 gadus un domāju, ka neviens vien man piekritīs, ka šis darbs ir lielisks. Par to liecina gan dažādas šī romāna kino-ekranizācijas un dažādu laikmetu autoru mēģinājumi uzrakstīt Šarlotes Brontē romānam veiksmīgāku vai mazāk veiksmīgākus turpinājumus. Pārsvarā tie ir bijusi stāsti no Brontē romāna galvenas varones Džeinas skatu punkta, taču man vienmēr ir bijis interesanti uzzināt, kas sakāms par visu laiku romantiskāko literāro varoni nodēvētajam misteram Ročesteram. Tādēļ ļoti nopriecājos, kad pamanīju, ka izdevniecība “Latvijas Lediji” izdevuši amerikāņu rakstnieces Sāras Šūmeikeres romānu “Misters Ročesters”. Man patika, pat ļoti patika!

Jāsaka, ka Sāra Šumeikere tiešām ir ļoti talantīga rakstniece. Viņas romāns aizrāva jau no pirmās lapaspuses un neiemīlēt Edvardu Ročesteru ir pilnīgi neiespējams. Autore ļoti labi parāda galvenā varoņa personīgo attīstību no agras bērnības līdz pat mums jau zināmajiem notikumiem. Viss ir loģisks un skaidri saprotams, lasot darbu nerodas neviens lieks jautājums vai šaubas par vienu vai otru Edvarda rakstura šķautni vai rīcību. Empātijas pret viņu lasītājs izjūt jau ar pirmo romāna lapaspusi. Pirms ķēros pie romāna lasīšana mazliet baidījos, vai autores rakstības stils, leksika atbildīs laikmetam, vai nebūs pārāk “salds”, ņemot vērā faktu, ka sieviete raksta no vīrieša skatupunkta, pie tam nevis šāda tāda vīrieša, bet gan no angļu aristokrāta, kam nepiedienas izrādīt pārāk daudz emocionalitātes. Mazliet baidījos vai misters Ročesters nebūs padarīts par nerru. Bažām nebija iemesla. Autore tiešām lieliski realizē savu ieceri un šī romāna lasīšana man sagādāja neizsakāmu prieku. Var teikt, ka autorei veiksmīgi izdodas aizvest lasītāju uz laikmetu, kad dzīvojuši viņas romāna varoņi. Šo romānu droši var nodēvēt par šīs vasaras romānu, jo tā noteikti būs brīnišķīga lasāmviela gan baudot saules glāstus pie jūras, gan slēpjoties no saules tveices dārza pavēnī. No tā, ka romāns ir diezgan biezs baidīties tiešām nevajag, jo pēc tā izlasīšanas secināsiet, ka labprātāk būtu turpinājuši lasīt. :)

Sebastians Ficeks “Astotā nakts”

33386598_1904791869555055_5394270982934364160_nSebastiana Ficeka vārds manu uzmanību piesaistīja atrodoties ceļojumā Vācijā, Dortmundē. Nokļuvu īstā literatūras mīļotāju paradīzē – grāmatu veikalā trijos stāvos. Otrajā stāvā lielākā daļa tirdzniecības zāles bija veltīta tieši dažādiem trilleriem. Un ticiet man, lai arī piedāvājumu klāsts bija milzīgs, Sebastiana Ficeka daiļrade aizņēma ļoti daudz no šī žanra literatūrai atvēlētās vietas. Ficeks bija visur, lai kur tu neskatīties. Viss liecināja par to, ka Vācija Ficeku tiešām mīl. Tad nu arī atcerējos, ka ar grāmatu apgāda “Kontinents” gādību arī manā īpašumā ir nonākusi viena no šī autora grāmatām, kas jau kādu laiku par sevi atgādina no lasāmo grāmatu plaukta.

Jāsaka, ka vāciešiem ir taisnība. Sebastianam Ficekam ir talants radīt aizraujošu, nervu kutinošu un pārsteidzošu darbu. Tieši tāds ir viņa darbs “Astotā nakts”. Tēma, ko Ficeks skar, ir visai būtiska mūsdienu cilvēka ikdienas kontekstā. Autors lieliski parāda problēmu, ko savos pēdējo gadu darbos aktualizē arī latviešu rakstniece Dace Judina. Runa ir par sociālo tīklu ietekmi uz cilvēku prātiem un vērtībām, par internetu kā spēcīgu instrumentu un līdzekli, ar kura palīdzību var ietekmēt milzīgas cilvēku masas visā pasaulē. To par ko Judina brīdina un pa druskai (pa druskai, jo tikko tiek dots vairāk, tiek kliegts, noliegts un lādēts :) ) iebaro mūsdienu sabiedrībai, lai tā aizdomātos, Ficeks parādā ļoti brutālā un nežēlīgā veidā. Jo savādāk to nevar nosaukt. Romāna galvenais varonis Bens neko nezina par internetā klīstošo interaktīvo spēli “Astotā nakts”, kuras ietvaros ikviens, samaksājot konkrētu naudas summu var nominēt kādu cilvēku, kuru tavuprāt vajadzētu nogalināt. Bens ar šo spēli neko nezina, jo dzīvo reālajā dzīvē un ar sociālajiem tīkliem neaizraujas. Taču visa Vācija un liela daļa pārējās pasaules ir aktīvi iesaistījušies šajā spēlē un nominējuši savu kandidātu. Spēles radītāji stāsta, ka pienāks diena, kad tiks nosaukti divi no astotās nakts kandidātiem, kurus ikvienam būs tiesības nogalināt, nesaņemot par to sodu. Tas, kurš nogalinās vienu no abiem kandidātiem, balvā saņems desmit miljonus eiro. Miljoniem cilvēku gaida Astotnakts atnākšanu, bet Bens par to neko nezina līdz brīdim, kad ierauga ekrānā uz kāda nama sienas savu foto un paziņojumu, ka viņš ir desmit miljonu vērts medījums. Bens vairs nekur nevar justies droši, tāpat kā otrs medījums, kāda psiholoģijas fakultātes studente. Ir pienācis mirklis, kad pasaules sabiedrība parāda savu patieso seju. Turklāt spēle iesaistās dalībnieki, kas sāk diktēt abiem upuriem savus noteikumus un spēles radītājs nemaz ar to nav mierā…

Šis Sebastiana Ficeka darbs ļoti prasmīgi parāda cik bīstams savienojums ir varaskāre, naids, sociālie tīkli un nauda. Kā zinoši cilvēki var manipulēt ne tikai ar dažiem, bet daudziem cilvēkiem. Pāris video, labas datorprasmes, talants manipulēt ar cilvēku vājībām un tu jūties bezmaz kā pasaules karalis, kuram nav nekādu ierobežojumu, ne grama cilvēcības, jo mērķis attaisno rīcību. Par laimi gan galu galā katrs saņem pēc nopelniem un jāsaka, ka mīklas atrisinājums ir visi negaidīt un pārsteidzošs.

Var jau teikt, ka autora aprakstītais ir pārspīlējums, neveselas fantāzijas auglis, bet… Ja tas tiešām ir tik nekaitīgi, kāpēc gan pastāv tādas interneta spēlēs kā “Zilais valis”, kāpēc gan jaunieši viens pēc otra metas pildīt daznedažādus izaicinājumus un kādēļ gan pat pirmklasnieks, kam vēl slapjš aiz ausīm sapņo par savu youtube kontu?

Mans simtgades prieks: 100 pasakas, 100 mākslinieki un 100 gadi

Latvijas simtgades tēma tiek daudzināta vismaz 3 gadus. Gandrīz katrs pēdējo gadu kultūras pasākums norisinās zem Latvijas simtgades karoga. Man personīgi tas rada divejādas sajūtas: aizkaitinājumu un prieku.

Aizkaitinājums kā dusmu mākulis briest ikreiz, kad redzu, ka it kā simtgades  svinību mērķim pa labi un kreisi bez apdomas tiek šķiesta valsts nauda, kuru varētu izmantot lietderīgāk. Es dusmojos, ka šo Latvijas simtgades tēmu sprauž vietā un nevietā. Diez  vai lielāka daļa skolu jauniešu, kuriem pēdējo triju gadu laikā, lai kādā pasākumā viņi nepiedalītos atkal un atkal priekšā tiek likta valsts simtgade, ir kļuvuši patriotiskāk noskaņoti kā iepriekš. Ticiet man, vienā brīdī tas piegriežas. Ne velti saka, kas par daudz, tas par skādi. Turklāt simtgades birka tiek pielikta pat visneiedomājamākajām lietām. Tas tiešām tracina!

Taču man ir arī milzīgs prieks par kolosālām filmām, teātra izrādēm, mākslas darbiem un grāmatām, kas tapušas par godu mūsu valsts simtajam gadam. Un es ticu, ka liela daļa no tiem tik pieminēt arī mūsu valsts divsimtajā dzimšanas dienā.

32738959_1897293476971561_332406330994196480_nViens no maniem simtgades priekiem ir grāmatu apgāda “Zvaigzne ABC” izdotais pasaku krājums “Latviešu tautas pasakas”, kurā apkoptas 100 dažādas pasakas, bet tās ilustrējuši 100 Latvijas mākslinieku.

12. maijā tirdzniecības centrā “Plaza Rīga” radošā gaisotnē notika šīs grāmatas atvēršanas svētki. Kā jau kārtīgā ballītē neiztikt bez dažādām aktivitātēm. Sanākušajiem bija iespēja uz brīdi pašiem tapt par īstiem māksliniekiem zīmējot kaķi. runcisNosacījums atstāt zem zīmējuma parakstu bija obligāts, jo kā solīja pasākuma vadītāja, kādam no māksliniekiem būs iespēja savu zīmējumu ieraudzīt uz zīmēšanas albuma vāka. Turpat norises vietā pulcējās daļa no plašās grāmatu mākslinieku saimes, kuri pastāstīja par sevi, savu veikumu un nākotnes plāniem. Ikviens, kas vēlējas varēja ar mākslinieku aprunāties un iegūt autogrāfu.

kukaBieži vien pasakas beidzas ar frāzi: Es tur biju, mutē putnu pienu lēju… Arī šoreiz par putnu pienu bija padomāts un ikviens no klātesošajiem varēja nobaudīt neizsakāmi gardo kūku. Kūka tiešām bija brīnišķīga gan pēc garšas, gan izskata, tāpēc vislielākie komplimenti konditoriem, kas to tapinājuši par godu šim pasākumam.

klav2Pēc mielošanās lieli un mazi tika aicināti uz meistardarbnīcām, kur tapa skaistas grāmatzīmes un sapņu ķērāji. Šo iespēju lielākoties izmantoja bērni, taču sapņu ķērāju radīšana, kā novēroju, bija aizrāvusi arī dažu labu mākslinieka. klavs1Šeit bija arī iespēja tikt pie mākslinieces radīta, unikāla kaķa “tetovējuma”. Kā teica mans astoņgadnieks: Viss bija brīnišķīgi, bet pat labākais ir tas, ka es to varu nofotografēt ar savu jauno fotoaparātu. :) Paldies apgādam “Zvaigzne ABC” par jaukajiem pasaku svētkiem!

Grāmata jau pati par sevi ir neizsakāma vērtība, jo tajā apkopota viena no mūsu tautas bagātībām – pasakas, kas ir mazākais desmit reizes vecākas par mūsu valsti. Pasakās ir ierakstīts katras nācijas psiholoģiskais kods un zemapziņa. Šīs pasakas parāda mūsu tautas dzīvesgudrību un spēju pasmieties pašiem par sevi. Tās jau pašas par sevi ir unikāla vērtība, kas dzīvos cauri ne tikai gadu simteņiem, bet arī gadu tūkstošiem. Krājumā ietvertas gan maģiskas brīnumpasakas, gan dzīvnieku pasakas, kas labi raksturo mūsu tautas saikni ar visu dzīvo. Te atradīsiet arī asprātīgas un smieklīgas sadzīves pasakas, ar kuru palīdzību mūsu senči pasmējušies par saviem netikumiem.

Vēl vērtīgāku to padara tās ilustrācijas, jo apgāds “Zvaigzne ABC” šīs grāmatās tapšanā ir pulcinājis simts Latvijas māksliniekus, kas ir atšķirīgi ne tikai savās mākslinieciskajās izpausmēs, dzīvesveidā, pieredzē un temperamentā, bet arī izcelsmē, jo mākslinieku tautība ir dažāda. Pati Latvija ir dažāda un daudzveidīga. Cauri gadu simteņiem uz zemes pleķīša, ko tagad sauc par Latviju, kopā dzīvojušas visdažādākās nācijas. Dzīvojušas un sadzīvojušas, lai arī ko kāds neteiktu. Manuprāt šī lieliskā grāmata simbolizē to kopības sajūtu, toleranci un spēju pieņemt atšķirīgo, kas vienmēr valdījusi Latvijas iedzīvotāju starpā, lai arī dažādi stereotipi pie mums ir diezgan spēcīgi. Ir tik daudz lietu, par kurām mēs visi krītam un ceļamies, neskatoties ne uz nacionalitāti, vecumu, dzimumu vai orientāciju. Tas arī ir vislabākais apliecinājums mūsu kopā būšanai. Nesaskaņas, diskusijas, un viss pārējais ir tikai loģisks blakusprodukts šai kopā būšanai. Tas, ka grāmatu ilustrējuši simts Latvijas mākslinieki, viennozīmīgi ierindo to unikālo Latvijas grāmatu starpā un es uzskatu, ka tā ir grāmata, kam vajadzētu būt katra Latvijas iedzīvotāja plauktā. Šī noteikti ir lieliska dāvana jebkuram absolventam, sākot ar bērnudārza beidzēju un beidzot ar zinātņu maģistru. To vajadzētu dāvināt gan kāzās, gan krustabās, gan citos godos.