Carpe diem!

decembris 2016
P O T C P S Sv
« Nov    
 1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031  

Historia

Olivers Pečs

300x0_bendes_meita_un_meln_muksJa nu kāds māk rakstīt aizraujošus viduslaiku detektīvus tad tas noteikti ir bendes pēctecis, vācu rakstnieks Olivers Pečs, kurš nebaidās savu tāla senci padarīt par romāna galveno varoni. Ar Olivera Peča daiļradi pirmo reizi iepazinos apmēram pirms gada, kad manās rokās nonāca viņa pirmā grāmata par bendi Jākobu Kuislu un viņa izmeklētajiem noziegumiem – “Bendes meita”. Jau pēc pirmajām grāmatas lappusēm sapratu, ka tā ir no tām grāmatām, kas mani aizrauj. Nezinu kāpēc, bet man ļoti patīk vācu viduslaiku romāni, kas ataino cīņu starp tumsonību un izglītības sniegto gaismu. Turklāt Peča darbs ir detektīvs, kura centrālais tēls ir nicināmākais pilsētas iedzīvotājs – bende. Viduslaikos bende tika nicināts, no viņa baidījās un tomēr bez viņa nevarēja iztikt. Lai cik jancīgi tas nešķistu Jākobs Kuisls, kurš pildīdams savus amata pienākumus nogalinājis ne vienu vien, ir visgodprātīgākais un cilvēcīgākais no Šongavas iedzīvotājiem. Tomēr viens diez vai viņš galā tiktu. Bendem ir sabiedrotie: viņa paša meita Magdalēna un pilsētiņas ārsta dēls, kurš nav vienaldzīgs pret glīto, asprātīgo bendes meitu un spēj saskatīt visu nicinātajā Šongovas bendē gudru un izglītotu cilvēku. Bendes un jaunā ārsta draudzībā visiem ir kā dadzis acīs, bet kamēr suņi rej, karavāna iet tālāk.  Viņus saista ne tikai interese par dziedniecību, bet arī dziņa uzzināt patiesību, atklāt noslēpumus un noziegumus.

Jau pirmo grāmatu izlasīju ar neizsakāmu interesi un burtiski izbaudīju katru lapaspusi. Tikpat aizraujoša ir arī otrā Olivera Peča grāmata “Bendes meita un melnais mūks”, kas aizved lasītāju it kā nenozīmīga lauku mācītāja slepkavas meklējumos. Gudrajam bendem un viņa draugiem šoreiz veiksmīgi atklāt vairāk par vienu noslēpumu.  Templiešu dārgumi, slepkavnieciska mūku banda un  asinskāra lielceļa laupītājus banda. Tas ir tikai mazumiņš ar ko nākas nodarboties Kuislam un viņa draugiem. Arī paši varoņi ne reizi vien nonāk tiešām neapskaužamās situācijās, tomēr galu galā viņiem veiksmīgi izdodas tik ar visu galā. Grāmata lieliski tiek atainota tā laika sabiedrības tumsonība, tikumi un netikumi. Tiek parādīts, cik nežēlīgi var būt it kā godājami pilsoņi. Cik liela vara ir spožām monētām un kāda liekulība valda tā laika reliģiskajās aprindās. Dažādu noslēpumi pavedieni ir savijušies un sapinušies savā starpā, daudzi dzīvo svētā neziņā par to, kas notiek viņu namdurvju priekšā, un tikai visu nicināmais bende, kopā ar savu meitu un jauno ārstu spēj šos pavedienus atšķetināt, nonākot pie patiesībās.

Lielisks lasāmgabals tiem, kam patīk viduslaiku piedzīvojumi, dažādas mīklas un aizraujoši detektīvi. Tiešām ļoti interesanta grāmata.

Lūsinda Railija

300x0_vetrumasa_978-9934-0-6339-8Lūsinda Railija ir no tām autorēm, ko klātienē iepazinu pirms biju izlasījusi kaut rindiņu no tā, ko radījusi viņas spalva. Šogad, februārī, “Grāmatu izstādes 2016″ ietvaros, šī dzīvespriecīgā dāma, kas ar tādu aizrautību stāstīja par saviem jau sarakstītajiem un topošajiem darbiem, bija dzīvs apliecinājums tam, ka ir rakstnieki, kas ir tādi pēc savas pārliecības, būtības un ne mirkli nešaubās, ka rakstniecība nav nekas priekš viņiem. Lūsinda Railija ir ļoti ražīga autore, kas ar saviem darbiem spēj aizraut daudzus visdažādākajās pasaules malās.

Toreiz izstādē viņa ar tādu degsmi stāstīja par savu jauno ieceri – septiņu grāmatu sēriju, kuras centrā būs septiņas māsas, kas reiz tikušas adoptētas, ka es pavisam drīz savā īpašumā ieguvu pirmo šīs sērijās grāmatu “Septiņas māsas“, kas it kā īsi iepazīstināja ar visām māsām, bet bija stāsts par vecāko no tām – Maiju. Kopā ar šo inteliģento jauno sievieti man kā lasītājai bija iespēja ļoti aizraujošā veidā iepazīt Brazīlīju, tās mākslu, kultūru un vēsturi. Pirmās grāmatas beigās autore lasītājam izmeta ēsmu, liekot nojaust par kuru no Pā Solta adoptētajām meitām būs nākamais stāsts. Ēsma tika izmesta tik meistarīgi, ka ar lielu nepacietību gaidīju otrās grāmatas iznākšanu. Tādēļ gluži likumsakarīgi, ka kādā novembra novakarē pie manis nonāca nākamā šīs septiņu grāmatu sērijas daļa – Lūsindas Railijas romāns “Vētru māsa”.

“Vētru māsa” ir stāsts par otro no septiņām māsām Aliju, kas jau pirmajā grāmatā lasītājiem tikusi prezentēta kā ļoti azartiska burātāja, kurai piemīt arī mūziķes talants. Grāmatā sākas ar laimīgāko dzīves posmu Alijas dzīvē. Viņa beidzot ir satikusi vīrieti, ar kuru kopā gribētu nodzīvot atlikušo mūžu. Viņa ir tik laimīga kā vēl nekad. Viņa vislabprātāk savā laimē dalītos arī ar savu patēvu – Pā Soltu. Diemžēl tam nav lemts notikt, jo mirklī, kad Allija ir vislaimīgākā, viņa saņem ziņu, ka viņas tēvs ir miris. Bēdas vieglāk palīdz pārdzīvot viņas mīļotais, tomēr liktenis nolēmis Alliju nesaudzēt un neilgi pēc tēvā nāves viņai nākas pārdzīvot nākamo zaudējumu. Burāšanas sacensību laikā mirst viņas līgavainis.

Smagie zaudējumi liek Allijai ķerties pie tēva atstātās mīklas atšķetināšanas un norādes aizved viņu nekur citur kā uz Norvēģiju. Izrādās, ka Allija nāk no slavenu mūziķu dzimtas un mūziķes talants viņai ir jau gēnos. Meklējot atbildi uz tēva atstātajām mīklām un cenšoties noskaidrot savu izcelsmi Alijai izdodas arī rast mieru sevi un tikt pāri zaudējumiem, ko viņa pārdzīvojusi.

Lūsinda Railija sev raksturīgajā manierē grāmatā ataino dažādus laikmetus kā centrālo tēlu izvirzot sievieti. Grāmatā savijas divu paaudžu sieviešu dzīvesstāsti: pašas Allijas un viņas vecvecvecmāmiņas talantīgas norvēģu dziedātājas – Annas Landvīkas dzīvesstāsts. Autore lieliski ataino gadsimtu atšķirības, sabiedrību un likumus pēc kādiem tā dzīvojusi. Viņa ļauj ielūkoties Norvēģijas kultūrā, vēsturē un mūzikas pasaulē. Autore ļauj noticēt, ka lai kādi vēji plosītu mūsu dzīvi, un kādas nedienas mums neuzklupt, ir iespējams tik ar to visu galā un nodzīvot pilnasinīgu dzīvi. Alijas un viņas priekšteces stāsts ir apliecinājums tam.

Saistošs, sevī ievelkošs darbs, kuru grūti nolikt malā. Piemērots dāmu auditorijai un piešķirs krāsaināku skatu dzīvei, kad liekas, ka rudens un ziemas tumsa uzdzen depresiju un sēras pēc vasaras.

Dace Judina

Vāka autors un mākslinieciskai noformējums - Artūrs Nīmanis

Vāka autors un mākslinieciskai noformējums - Artūrs Nīmanis

Savā romānā “Septiņi vakari” rakstniece skar vairākas mūsdienās ļoti aktuālas tēmas. Kāda no tām liek atgriezties pie savām saknēm, cita šķiet kā norakstīta no pašas dzīves, bet vēl kāda vienkārši iebliež pa olnīcām, liekot ieslīgt diskusijās par stiprām sievietēm un vājiem vīriešiem.

Pirmkārt, Daces Judinas darbs “Septiņi vakari”, manuprāt, pilnībā varētu tikt uzskatīts par vienu no Latvijas simtgadei veltītajiem darbiem. Lai arī daļa romānā aprakstīto notikumu notiek, pirms vēl latvieši paši top par noteicējiem savā zemē, romāns ļoti labi parāda latviešu un Latvijas likteņus dažādos vēstures nogriežņos vienas dzimtas ietvaros.

“Septiņi vakari” ir atgādinājums mums – mūsdienu latviešiem, ka mūsu brīvība, mūsu valsts, tiesības saukt sevi par latvieti un runāt savā zemē latviešu valodā, nav nekas pašsaprotams. Rakstniece nekaunas lasītājam atgādināt, kas tas viss mums ir, pateicoties senču sīkstumam, darba tikumam, dzīves gudrībai un lielajai vēlmei būt noteicējiem ja ne savā zemē, tad vismaz savā mājā un sētā. Un tieši dzimtas māja ir vieta, kas satur kopā dzimtu un neļauj tai izšķīst pasaules plašumos.

Lai arī mūsdienās ir ļoti moderni runāt par globalizāciju, pasauli kā milzīgu ciemu, derētu tomēr atcerēties, ka katras tautas dzīvotspēja slēpjas tieši stiprās ģimenēs un dzimtās, kas spēcīgām saknēm ieaugušas savā dzimtajā zemē. Iepriekšējās paaudzes kopa un saudzēja savas dzimtās mājas, jo zināja, cik daudz sviedru un arī asiņu izliets, lai šīs dzimtas mājas paturētu un atstātu nākamajām paaudzēm. Par to savā darbā runā arī Dace Judina, liekot saprast, ka spēks ir dzimtā, kas godā savu māju, jo no mājām izaug ciemi, pilsētas un valsts. Arī tagad ir cilvēki, kuri kopj savas dzimtas mājas, taču ir ļoti daudzi, kas uzskata, ka tas viss ir nevajadzīgs sentiments. Dzimtas mājas tiek pamestas, izlaupītas, pārdotas, nojauktas un nodedzinātas, jo tā ir vienkāršāk, tā ir vieglāk…

Diemžēl mēs aizmirstam, ka ar katru pamestu vai nojauktu dzimtas māju izzūdam arī mēs paši – latvieši, jo no tautas, kas kopj, mīl un godā savu māju, dzimtu, zemi, kļūstam par klaidoņiem, kuri klīst pa pasauli, meklējot labāku dzīvi. Un tādus nemīl nekur. Nekad nav mīlējuši. Pat tālā senatnē. Ne velti senie romieši, izsmiedami labākas dzīves meklētājus, teicienu Ibi bene ubi patria (Tur labi, kur dzimtene) pārfrāzēja uz Ubi bene ibi patria (Kur labi, tur dzimtene).

Vēl viena no ļoti būtiskām tēmām, kam pievēršas rakstniece, ir Latvijas stiprās sievietes, kuras uz saviem pleciem iznes visu dzimtu. Sieviete, kas dzimtas grožus tur savā rokā un neatdod tos vīriešiem; sieviete, kas dara visu, lai viņas dzimta izdzīvotu un dzimtas mājā viss būtu kārtībā, jo vīrieša vai nu blakus nav vai arī viņš pēc savas būtības ir vājāks.

Pēdējā laikā publiskajā telpā izskan diskusijas par Latvijā valdošo matriarhātu, kas pēc savas būtības esot solis atpakaļ tautas attīstībā, jo vēsturiski matriarhāts bijis pirms patriarhāta. Bieži vien tiek pārmests, kas stiprās sievietes neļauj vīrietim būt vīrietim, jo vienpersoniski uzņemas abas lomas. Tomēr tas ir koks ar diviem galiem. Tieši sieviete ir dzimtas tradīciju glabātāja. Tieši viņa ir tā, kas nodod jaunajai paaudzei senču vērtības. Sieviete ir tā, no kuras atkarīgs, vai situācijā, kad ģimene zaudē apgādnieku – vīrieti, tā izdzīvos. Par sievieti kā pavarda kūrēju, dzimtas mājas sargātāju runā arī Dace Judina, parādot to dzīvu, sajūtamu un atpazīstamu. Esmu pārliecināta, ka tādas ir katrā dzimtā.

Grāmatā lieliski parādīts, kā stiprās dzimtas sievietes viena no otras pārņem dzimtas grožus, darot visu, lai dzimta izdzīvotu, jo vīri mirst savas vai citu vainas dēļ, tiek samalti vēstures ratā vai arī pēc būtības ir sapņotāji, gatavi atdot savu dzīvību augstāku ideju vārdā. Mūsu tautas vēsture nav ļāvusi latviešu sievietēm būt vājām, viņām ar zobiem un nagiem bijis jācīnās par savu dzimtu un māju. Nereti, kā tas redzams arī romānā, dzimtas vārdā tika aplauzti spārni šo sieviešu un viņu bērnu sapņiem, liekot atteikties no saviem plāniem un neļaujot būt pašiem. Protams bija arī tādi, kas nepakļāvās un sekoja savam sapnim, taču tie bija vīrieši. Sievietēm bija jāpaliek un jārūpējas par dzimtu… Un sievietes šo lomu bez ierunām uzņēmās un uzņemas vēl arvien, jo diemžēl, lai arī laiki ir citi, liela daļa latviešu vīriešu izvēlas būt vāji un uz sieviešu stipruma rēķina kļuvuši arī egocentriski.

Taču romāns lika man domāt arī par to, ka patiesībā šis ir akmens arī sieviešu dārziņā, jo mēs neaudzinām tikai meitas, mēs audzinām arī dēlus. Bieži pret dēliem esam saudzīgākas kā pret meitām, bet tēvus, kas varbūt ir bargāki un prasīgāki, no audzināšanas atstumjam. Savukārt jaunas sievietes vairs nespēj būt sievietes, jo izjūt naidu, necieņu un dusmas pret vājajiem vīriešiem, nespējot viņiem vairs uzticēties. Varbūt, ka beidzot pienācis laiks rast harmoniju starp vīrieti un sievieti un rūpes par dzimtu sadalīt, jau kopš mazotnes mācot saviem dēliem būt stipriem, lai spētu uzņemties atbildību par savu dzīvi un ģimeni?

Likumsakarīgi ir arī tas, ka Dace Judina savā darbā runā par attiecībām starp vīrieti un sievieti. Jo dzimtu var veidot tikai vīrietis un sieviete kopā. Autore septiņos, īsi ieskicētos vakaros lasītājam atklāj aizraujošu dzimtas vēsturi, neaizmirstot arī parādīt, kur šī dzimta atrodas šobrīd. Dzimtas turpinājums ir Katrīna jeb Kate – ļoti stipra, jauna latviešu sieviete, kuru pat mantkārīgā un ambiciozā māte, kas aizvedusi viņu prom no Latvijas, nav spējusi izraut no dzimtās zemes un mājām. Taču Kate mājās neatgriežas viena. Viņai līdzi ir draugs Mārtiņš, racionāls aprēķinātājs, kas visai skeptiski skatās uz spriedelējumiem par dzimtas saknēm un pirmsākumiem. Latvijai raksturīgi, Mārtiņš nav stiprais Latvijas vīrietis; vecāku saudzēts un bīdīts, viņš nezina, kas ir grūtības un dzīves sūrums.

Patīk autores redzējums: lai arī Kate ir stipra sieviete un lēmumu par mājas pirkšanu pieņēmusi pati (jo zina, ko grib), taču viņa nevada vīrieti sev līdzās; viņa ļauj tam uzzināt savas dzimtas vēsturi, saistību ar māju un pašam izdarīt izvēli. Autore neliek Katei lēkāt mīļotajam apkārt, lūgties un skaidroties vai sist dūri galdā. Šī gudrība jau ir solis pretim ģimenei, dzimtai, ko sargās divi – stiprs vīrietis un stipra sieviete, lai arī tas nebūs viegli.

Patika. Raisīja ļoti dažādas pārdomas un pastiprināja sajūtu, ka mani pēdējā laikā pieņemtie lēmumi ir pareizi.

Tikai viens jautājums… Vai Likteņtēvam pie Autores ir blats?

Kā citādi Viņš atsūtītu grāmatu, kura skar man aktuālas tēmas – gan tās, ko jau vairākus gadus šķetinu psihoterapeita kabinetā, gan tās, kas konkrētajā brīdī dod pa smadzenēm..? Visur tiek skandēts, ka tagad jau vieglāk jaunu uzcelt, ne veco atjaunot. Tā nu vairākums dzīvo, nepiepūloties, neiespringstot uz sentimentu un no paaudzes uz paaudzēm nodotām vērtībām, svarīga ir tikai ātra eiforija. Lūk, manos laukos jaunais kaimiņmāju īpašnieks veco māju ar buldozeru nonesa, ugunskurā sakrāva un nodedzināja. Klausījos mammas stāstīto pa telefonu un skatījos uz “Septiņiem vakariem”. Viens pret vienu.

Tā arī nesapratu, smieties vai raudāt…

Korina Bomane

300x0_taurenu_salaVācu rakstnieces Katrīnas Bomanes romānā “Taureņu sala” veiksmīgi apvienotas trīs lietas, kas varētu uzrunāt tieši sievietes: dzimtas stāsts, noslēpums un jaunas dzīves sākums. Lai arī cik moderna nebūtu mūsdienu sabiedrība, sieviete ir dzimtas atslēgu turētāja un tradīciju sargātāja. Tā tas ir bijis senatnē un tā tas tas ir arī tagad. Vīrieši drīzāk iesmies par sieviešu ņemšanos ar dažādiem senču māņiem un ticēšanu brīnumiem. Zobodamies viņi mūs sauc par burvēm un raganām. Sievietes ir ziņkārīgas. Tur nav ko liegties. Mūs ļoti interesē dažādi noslēpumi. Sevišķi jau sveši. Mums patīk, ja zinām ko tādu, ko nezina citi. Vēl mūs ik pa laikam piemeklē vēlme sākt jaunu dzīvi. Mūs iedvesmo stāti par sievietēm, kas mainījušas savu dzīvi. Aizgājušas no neuzticīgiem vīriem, nometušas svaru vai vienkārši sākušas dzīvot tā kā pašām patīk. Mēs izjūtam vēlmi mainīties un mainīt savu dzīvi.

“Taureņu sala” ir stāsts par kādu dzimtu un dzimtas noslēpumu, kuru jāatklāj jaunai sievietei – vienīgajai šīs dzimtas turpinātājai. Tikai no viņas ir atkarīgs vai šīs dzimtas kokā tiks piezīmēts vēl kāds zars. Diāna Vāgenbaha ir jauna dāma no Berlīnes. Diemžēl Diānas dzīve nav izveidojusies tāda kā cerēts. Viņai ir veiksmīga karjera un profesionālajā vidē viņas viedoklis tiek ņemts vērā. Tomēr Diānas laulība ir cietusi krahu. Iespējams jaunā sieviete ieslīgtu sevis žēlošanā, ja ne zvans no Anglijas. Diāna steigā dodas uz Angliju, lai vēl pēdējo reiz satiktu savu vectanti Emīliju, kuras ilgais mūžs tuvojas savam noslēgumam. Līdz ar mantojumu Diāna saņem norādes, kas liek viņai doties tālā ceļojumā uz Šrilanku, lai atklātu savas dzimtas noslēpumus un izzinātu savas saknes.

Šī grāmata ir burvīgs stāsts par aizliegtu mīlestību, liktenīgām kaislībām nostāšanos pret sabiedrības noteiktiem likumiem un normām. No steidzīgās Berlīnes tā aizved uz dūmakainajiem Anglijas laukiem un košām krāsām, pikantām smaržām pielieto Šrilanku. Pagātnes noslēpumu šķetināšana maina arī pašas Diānas dzīvi un iedvesmo viņu jaunas dzīves sākšanai. Tā ļauj noticēt mīlestībai, aizmirstot iepriekšējo vilšanos un bailes. Autore ļoti veiksmīgi savij kopā divus laikmetus, ļaujot atdzīvoties un runāt ne tikai dzīvajiem, bet arī tiem, kuru pīšļi jau sen nogūluši pagātnes kambaros. Apbrīnojami precīzi autore attēlojusi gan atšķirīgos laikmetus, gan vidi, sabiedrību, kurā grāmatas varoņi dzīvojuši, ļaujot lasītājam sajusties klātesošam. Intriģējošie notikumi liek šķirt lapu pēc lapas, lai ilgi glabātais noslēpums beidzot tiktu izzināts. Ļoti krāšņi autore ataino Šrilankas dabu un vēsturi, tās saistību ar Angliju.

Aizraujoša lasāmviela pelēkiem rudens vakariem, kad rodas vēlme pēc kā krāsaināka, piemēram pēc tauriņiem, debesīs vai vēderā.

Monika Pēca

300x0_septinasdienasbez_978-9934-0-6039-7Domāju, ka diez vai samelošos, ja teikšu, ka vismaz reizi katras sievietes dzīvē pienāk brīdis, kad tiek pieņemts lēmums kaut ko darīt lietas labā. Gan jau ne vienai vien nācies konstatēt, ka iemīļotās džinsas kļuvušas par šauru, ka nespēj ielīst jaunajā kleitā, kurā veikalā burtiski iemīlējies un ka gluži neviļus pieķer sevi sniedzamies pēc otrā vai pat trešā kūkas gabala. Un tad vēl tie nodevīgie svari, kas nav iemācījušies melot un bez žēlastības pavēsta: “Dārgā, tavs ideālais svars jau sen pārsniegts!” Tādās reizēs mēs sievietes nereti ķeramies pie ekstremāliem līdzekļiem. Badošanās, olu diētas, distancēšanās no draugu burziņiem un pusdienām kopā ar kolēģiem, sporta klubu abonementu iepirkšana un sevis nodzīšana trenažieru zālēs. Tas viss ideālas figūras dēļ,

Arī Monikas Pēces romāna “Septiņas dienas bez” galvenās varones – piecas draudzenes: Eva, Kiki, Karolīna, Judīte un Estella nolēmušas veikt organisma attīrīšanas kūri septiņu dienu garumā un veselu nedēļu iztikt bez ēdiena. Draudzenes ilgi nedomādamas pieņem šo izaicinājumu. Kāda grib tikt prom no vientulības, kāda no nomācošās ikdienas, bet kādas mērķis tiešām ir seksīgais Chanel kostīmiņš, kurā nevar ielīst. Tikai Karolīnai šķiet visai aizdomīgi, ka doties uz Ahenkirhi ierosina tieši Eva, kura pazīstama kā lieliska pavāre un gurmāne. Un kādēļ tāda steiga? Aizdomām ir pamats, jo Eva nolēmusi senās pils mūros uzzināt kaut ko par savu tēvu, jo viss norāda uz to, ka viņas ekstravagantā māte tieši no Ahenkirhes pirms daudziem gadiem atgriezusies ar mazo Evu zem sirds. Tā nu visas piecas draudzenes ierodas senā viduslaiku pilī, kur cer aizbēgt no ikdienas steigas, stresa un vienkārši atslābināties. Taču ceļš uz elli esot labiem nodomiem kaisīts. To pašu var teikt par draudzeņu dzīvi šajā nedēļas nogalē. Atpūtas vietā notiek dažādi pārpratumi, izceļas strīdi un dažai pašas noslēpumi naktīs neļauj mierīgi gulēt. Bet galu galā, kā jau tas pienākas kārtīgā dāmu romānā, viss beidzas labi un visi ir laimīgi.

Monikas Pēces romāns “Septiņas dienas bez” ir turpinājums jau iepriekš Latvijā izdotajai šīs pašas autores grāmatai “Otrdienas draudzenes”. Tās lasītājas, kas šīs dāmas jau iepazinušas pirmajā grāmatā, sagaidīs viņas kā vecas paziņas un visticamāk jau pazīst niķus un stiķus, kas piemīt katrai no šis dzīvespriecīgās piecotnes, bet arī tām, kas nav pirmo grāmatu lasījušas nekas netiks noslēpts un šī būs visai tīkama lasāmviela, kas liks pasmieties un dzīvot līdzi citu nedienām nevis pārdzīvot par savām. Izklaidējošs gabals galvas izvēdināšanai un kas zina… varbūt kādu iedvesmos uz mentālu vai miesisku attīrīšanos. :D

Jū Nesbē

300x0_coverJū Nesbē detektīvromāns “Glābējs” ir no tām grāmatām, kurā jūti līdzi slepkavam nevis upurim, un arī Harijs Hols nepieviļ. Viennozīmīgi, lasot šo grāmatu man bija divi favorīti: mūžīgais ideālists cīņā par taisnību Harijs Hols un vēl viens tāds pats – SLEPKAVA. Un milzīgs prieks par to, ka  kā vienmēr uzvar TAISNĪBA, lai arī nevainīgo asinīm slacīta.

Jū Nesbē kā vienmēr ar brutālām ainām un aprakstiem neskopojas, taču tas SLEPKAVA! Īsts taisnīguma karotājs un profesionālis, ar savu stilu. Grūti neizjust pret viņu simpātijas. Un alojas tas, kurš gribēdams savu netīro darbu izdarīt ar cita rokām, domā izbēgt taisnas tiesas. Parasti Nesbē romānos slepkavas lasītājam nemaz tik ātri rokās nedodas un paiet zināms laika sprīdis, lai saprastu, kurš ir vainīgais. Tomēr šoreiz bija citādi. Jau pirmajā nodaļā nojautu, kurš ir īstais NELIETIS un nojauta mani nepievīla. Jāsaka gan, ka vienu brīdi Nesbē diezgan meistarīgi jauca pēdas, liekot man kā lasītājam šaubīties par savas nojautas pareizību. Es tomēr neļāvos šim apmānam un biju priecīga par to, ka nojauta mani nebija vīlusi.

“Glābējs” ir stāsts par milzīgi liekulību, par nelieša dabas slēpšanu zem svētulīgas maskas. Teikšu godīgi arī dzīvē šādi cilvēki man derdzas. Vairāk cienu cilvēkus, kas atklāti parāda savas emocijas: dusmas, naidu, prieku, sāpes pat ja apkārtējiem liekas, ka tas neatbilst nekādām uzvedības normām. Šie cilvēki ir atklāti. Tie nestaigā svētulīgu seju, it kā mierpilna gara apdvesti, bet tajā pašā laikā veikdami vienu nelietību aiz otras. Turklāt svētulīgais spēj izvarot, nogalināt un savu upuri nepārtraukti mocīt, tajā pašā laikā būvējot eņģelim raksturīgu nimbu un tēlojot nevainīgus cietējus.

Harijam Hola uzdevums nav īpaši viegls. Viņam jāvajā algots slepkava, jānosargā tā nolūkotais upuris un jāatklāj patiesība, kas šoreiz nav tāda kā izskatās. Paša Harija dzīve kā parasti ir sarežģījumu pilna. Viņš ir ticis pie jauna priekšnieka un vēl arvien nav kļuvis par Kriminālpolicijas šefa favorītu. Šī lieta Harijam laupa draugus, norauj maskas, ļauj ieraudzīt patiesību, liek vilties, arī iegūt jaunas uzticības personas un varbūt pat nedaudz iemīlēties. Taču viņš kā vienmēr cīnās par Taisnību tās dziļākajos slāņos, pat ja lieta nemaz nenonāk līdz tiesas zālei. Jūs Nesbē ir uzticīgs amerikāņu detektīvu skolai, ļoti aizraujošs, bet … LĪDZ NELABUMAM BRUTĀLS. Šķiet kādam laikam brutalitātes būšu sasmēlusies. :)

Gvena Kūpere

300x0_homeraodiseja_978-9934-0-5526-3Man kā cilvēkam, ka četru gadu garumā būries latīņu unt sengrieķu literatūrai svešs nav ne Homērs, ne viņa Odiseja. Vēl tagad atceros pasniedzējā Gusāna homēriskos smieklus (tā mēs vismaz tos dēvējām :) ) brīžos, kad neveiksmīgi centros ietrāpīt pareizajā pantmērā. Homēra “Odiseja” jau sen kā kļuvusi par klasisku vērtību un nozīmīgu antīkās literatūras pieminekli. Gvenas Kūperas grāmata “Homēra odiseja” ir stāsts par Homēru un viņa odiseju jeb dzīves ceļojumu. Tomēr alojas tie, kas domā, ka stāsts ir par diženo grieķi, kura pīšļi jau sen kā izkliedēti pasaules vējos. Šis darbs visticamāk arī nekļūs par pasaules līmeņa literatūras pieminekli, taču tas jau ir kļuvis par bestselleru, kas aizrāvis ne vienu vien cilvēku. Gvenas Kūperes grāmatas galvenajam varonim gan ir šis tas kopīgs ar seno dižgaru. Viņi ir vārdabrāļi, abi ir akli un abi ir apbrīnojami talantīgi un radoši. Grāmatas “Homēra odiseja” galvenais varonis ir akls kaķēns, kuru adoptē grāmatas autore, kas konkrētajā brīdī īsti netiek galā ar savu dzīvi un kurai, jau esot divu kaķu saimniecei, diez vai dzīvi atvieglotu vēl trešais kaķis, kurš piedevām ir akls. Taču, ja kādu tikšanos var nosaukt pat liktenīgu, tad tā noteikti ir Gvenas un šī mazā, melnā, aklā kaķēna tikšanās. Gvenas rūpes un gādība kaķēnam Homēram ļauj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, bet viņš kļūst par rakstnieces iedvesmas avotu jeb asi, kas liek viņai pašai iegriez savu dzīvi. Liek saprast, ka mēs katrs pats esam savas dzīves stūrmaņi un ka tikai nebaidoties, ejot un darot mēs varam piepildīt savus sapņus un dzīvot tādu dzīvi, kādu paši vēlamies.

“Homēra odiseja” ir burvīgs stāsts par attiecībā starp kaķi un cilvēku. Stāsts par to, ka patiesa mīlestība nav ar acīm saredzama. Tas ir stāsts par to cik daudz cilvēkam var dot dzīvnieks. Stāsts par neizmērojamu mīlestību un uzticēšanos. Kā arī stāsts par mīlestību, rūpēm un atbildību par tiem ko esi pieradinājis, neskatoties cik grūtā situācijā esi nonācis. “Homēra odiseja” ir stāsts par izejas meklēšanu un draugu nenodošanu. Mūsdienās, kad cilvēka labākie draugi – kaķi un suņi, dažu cilvēku skatījumā ir kas līdzīgs rotaļlietai, ko var viegli iegādāties un no kuras tikpat viegli var atteiktie pie pirmajām grūtībām, šis stāsts liek noticēt cilvēku cilvēcīgumam un godīgumam ne tikai vienam pret otru, bet arī pret dzīvniekiem par kuriem esam uzņēmušies atbildību. Aizrautība un mīlestība ar kādu Gvena Kūpere stāsta par savu dzīvi ar kaķiem vienaldzīgu atstās reto. Tos, kam ikdiena paiet kaķa zīmē, jo pašiem ir sava dzīve ar kaķi, šī grāmata noteikti sajūsminās, jo visticamāk tajā viņi atpazīs paši sevi un savu mīluli.

Atzīšos, man arī ir melns kaķis. Gandrīz tāds pats kā Homērs. Tikai madāma un Mellene vārdā. Kā ziņoja vetārsts: ideālā formā un ar labiem gēniem. Jau no sākta gala bija skaidrs, ka mums ir rakstura nesaderība. Vismaz tā es to traktēju. Priekš manis pārāk mīlīga un uzbāzīga, bez sirdsapziņas ēdām kāpj pāri visām manis noteiktajām robežām un pieprasa mīlestību. Tomēr… lai cik ļoti mans kaķis savā nevainīgajā uzbāzība mani nekaitinātu, ja kāds man teiktu: iedomājies, ka esi dzīvnieks. Kas tu būtu? Es nespēju iedomāties nevienu citu, kā savu melno kaķeni. Ne velti saka, ka kaķis atklājot sava saimnieka pašu slepenāko būtību. Patiesībā jau arī pati Gvena pirms satikšanās ar Homēru savā ziņā ir bijusi akla un nevarīga, ja runa ir par viņas dzīvi un situāciju, kādā viņa ir nonākusi brīdī, kad satiek aklo kaķēnu. Tieši Homērs ir tas, kas parāda: Ei! Tu visu vari! Tev sanāks! Aiziet! Dzīve ir krāšņa un to var nodzīvot pilnasinīgi arī esot akls! Šis vēstījums grāmatā ir skaidrs un nepārprotams.

Toms Kreicbergs

pavasaris-vasara-2016 (95)Toma Kreicberga grāmata “Lopu ekspresis” ir no tām, ka liek padomāt, atkal padomāt un… vēlreiz padomāt. Grāmata ir jau savdabīga ar to, ka autors neraksta latviešu valodā, lai gan ir latvietis un raksta par tēmu, kas skārusi ļoti daudzas Latvijas ģimenes un dzimtas. Toms Kreicbergs savā grāmatā ļauj lasītājam ceļot ar laika vilcienu, ik pa brīdim pārkāpjot no viena vagona nākamajā, te drudžainā Volstrīta, te ierastā Latvija, te uz Sibīriju skrejošs lopu ekspresis pilns salauztu likteņu. Vilcienam Kreicberga romānā ir ļoti nozīmīga loma. Tas simbolizē tādu kā dzīves ritumu. Tādu kā dunoņu, kaut ko tādu, kas iet tikai uz priekšu noteiktā ritmā. Pasažieri ir ļoti atšķirīgi, katrs ar savu stāstu, neviens nezina, kāds ir galamērķis, bet visi tic nez kādai gaišajai, puspelēkajai vai pelēkajai tālei, lai arī ainas aiz loga rāda, ka nu jau ir pavisam greizi un nepareizi. Ārā neviens nelec. Neriskē lauzt kāju vai kaklu. Ja nu tomēr tur galā viss būs labi…

Tādā vilcienā sēžam mēs ikviens. Gan tie, kas ikdienas iet uz darbu, ko pacieš kā mokošas zobusāpes, nepieliekot punktu sevi izsmēlušām attiecībām, nevēloties iedziļināties sevī un arī apkārt notiekošajā. Toms, kura vectēvs reiz arī bija ticis izsūtīt uz Sibīriju, rakstot bija pētījis jautājumu, kāpēc  cilvēki vienkārši neizkāpa no vilciena. Pat tad, kad tas bija iespējams. Kāpēc ļāva sevi aizvest un upurēt? Kāpēc izvēlējās būt upurjēri uz svešas varas altāra? Kāpēc? Visi ticēja, ka tas ļaunākais nepiepildīsies. It kā izvēlējās mazāko ļaunumu. Nolēma labāk izvēlēties zināmo, bet necilvēcīgo nekā nezināmo. Uzskatīja, ka tā ir sistēma, kurai pretoties nav jēgas. Galu galā tā arī nezināja, ko pret notiekošo iesākt. To izlasot aizdomājos par to, ka mēs sevi arī šādi ļaujam vest. Redzam, ka nav lāga, pabļaustāmies, pakultivējam ķēķa politiku, bet ārā neviens nekāpj, ļaujas straumei, ļaujas sistēmai, pielāgojoties, izvēloties dzīvot kā ierast. Izvēloties sēdēt vilcienā, nevis paši vadīt vilciena maršrutu, kā to romāna beigās darīta Kreicberga romāna varone Laura. Daudzi izvēlas palikt manipulējošā sistēmā, to balstot un ļaujot tai darboties bez aizķeršanās, nevis izkāpjot no vilciena, kā to dara romāna galvenais varonis- jaunais Volstrītas censonis – Pēteris. Un tos, kas izkāpj – nesaprot. Tikai reto apbrīno. Lielākoties, jau viņi tiek noķengāti un saukti par muļķiem, autsaideriem vai dīvaiņiem, jo visi taču brauc vilcienā un iekļaujas sistēmā, kam jāizlec un jālaiž vējā vilcienā piedāvātās ērtības. Viss taču iekļauts biļetes cenā. Tikai retais aizdomājas par to, ka varbūt šī cena ir nesamērīga, bet vilcienā sēdošo prasības kļuvušas piezemētas.

Lasot Toma Kreicberga grāmatu un domājot par to cik daudz simbolizē tāds vilciens, atcerējos to, ko ekskursijas laikā stāstīja Stūra mājas gide. Laimīgs esot bijis tas cilvēks, kuru kāda izdevies pabrīdināt, lai nemin nevienu vārdu, cerot, ka tiks saaudzēti tuvinieki un mīļie, jo ko sistēma nolēmusi iznīdēt, to iznīdēs tāpat. Vilciens ritēs tālāk, bet turēties pretī bija tas pats, kas izkāpt, izlīst no vilciena. Un bija  cilvēki, kas turējās, mēģināja, nepadevās, ņirgājās par sargiem un pratinātājiem. Tādi cilvēki bija un es ticu, ka ir vēl arvien. Tāds ir arī Kreicberga romāna “Lopu ekspresis” galvenais varonis Pēteris, kurš atsakās no ienesīgas, bet negodīgas spēles Volstrītas biznesa džungļos un izkāpj no vilciena. Es ticu, ka arī reālajā Latvijā, pasaulē mīt tādi cilvēki, kas izkāps no vilciena, brīdī, kad sapratīs, ka tas ved nepareizā virzienā. Nesamierināsies, nepielāgosies, bet izkāps, vai arī spiedīs uz bremzē, varbūt pārslēgs sliežu ceļu. Darīs vienalga ko, neļaus vest sevi kā kaušanai paredzētu aunu baru. Tas vien, ka tik jauns cilvēks kā Toms, izvēlas rakstīt par tik nopietnu tēmu kā Sibīrija, ka arī tas kādu viņš parāda sava romāna varoņu vērtību sistēmu, liecina, ka ir vēl arvien cilvēki, kas mēģinās vai nu virzīt vilciena maršrutu vai arī no tā izkāpt.

Runājot par grāmatu “Lopu ekspresis” būtu noziegums nepieminēt jauno un talantīgo mākslinieku Miku Dunci, kas šo tā jau īpašo romānu papildinājis tik pat īpašiem zīmējumiem. Noteikti gribētu Mika darbus redzēt vēl kāda grāmatā.

Nikolā Barro “Sievietes smaids”

300x0_sievietessmaids_978-9934-0-5575-1Vai jūs zināt, cik brīnumains var būt sievietes smaids? Kāds maģisks spēks tam piemīt? Kā tas iedvesmo, aizrauj un liek darīt neierastas lietas? Dažs  sievietes smaida apburts to nolaupa, lai radītu romānu, kura cienītāju pulks ir lielāks kā cerēts. Ziepes gan sākas brīdī, kad smaida īpašniece ierodas, lai iepazītos ar “laupītāju”, kas nemaz nav tas, par ko uzdodas. Taču ziepes ir lielākas kā izskatās, jo vaininieks ir neglābjami iemīlējies, bet neuzdrošinās atklāt patiesību. Bet nenosodiet viņu bargi tik bargi! Karā un mīlestībā katrs līdzeklis labs. :)

Franču rakstnieka Nikolā Barro romāns “Sievietes smaids” aizved lasītāju uz nelielu, bet omulīgu Parīzes kafejnīcu, kurā saimnieko skaistā Orelī. Orelī sirdslieta ir nelielā kafejnīca, kuru viņa pārņēmusi no sava tēva. Un viņai ir burvīgs smaids. Iespējams, ka Orelī par sava smaida burvību tā arī neko neuzzinātu, ja vien… ja vien viņa neviltos mīlestībā un gluži neviļus savā īpašumā neatgūtu grāmatu, kuras galvenā varone ir viņa pati. Tūlīt pēc grāmatas izlasīšanas Orelī nolemj uzmeklēt grāmatas autoru. Tomēr tas nemaz nav tik vienkārši, jo autoram ir noslēpums, kura atklāšana varētu maksāt viņa karjeru. Tādēļ viņš izvēlas melot, bet… iemīlas skaistajā kafejnīcas īpašniecē, kas liek melot vēl vairāk. Romantiska mīlestība, bailes zaudēt mīļoto, meli un komiski notikumi, kas liek smieties, dusmoties un sapņot par skaistu mīlestību. Varbūt pat tai noticēt. Tas ir arī stāsts par Parīzi, lieliskie, ēdieniem, sarkanu mēteli, matos iekritušu sniegpārslu un un skūpstu, kurā satiekas mīlestība, kas spēj piedot.

Man šī grāmata patika, tieši tai piemītošā Parīzes šarma dēļ un galveno varoņu dēļ.  Romāns ar dzirksteli, kas spēj pārsteigt. Nu ļoti šarmanta literatūra, kas līdzinās smalkai pavedināšanai bez prastuma.

Ilze Eņģele “Solo vijolei un termometram”

300x0_solovijoleiuntermometram_978-9934-0-5810-3To, ka gribēšu izlasīt šo Ilzes Eņģeles darbu, zināju jau pirms grāmatas iznākšanas. Facebook pamanīju nelielu konkursiņu, kurā pēc neliela ieskata vienā no grāmatas nodaļām, ikvienam bija dota iespēja piedāvāt savu versiju par vēl neizdotās grāmatas nosaukumu. Pamanījos piedāvāt arī pāris savus variantus, bet jāatzīst, ka nosaukums “Solo vijolei ar termometru” ir visai intriģējošs un piemērots nosaukums šai grāmatai. Nevaru lielīties, ka esmu šīs autores daiļrades pazinēja, bet kāds Ilzes Eņģeles stāsts manā uzmanības lokā nonācis bija un arī atmiņā palicis kā visai interesants.

Tā kā ievāktā informācija un grāmatas apraksts liecināja, ka grāmata varētu būt diezgan aizraujošs smejamgabals ar medicīnisku piesitienu, šī bija viena no grāmatām, ko iebāzu somā dodoties uz “kūrortu” – slimnīcu. Doma vienkārša: davai, ka pasmiešos par spīti situācijai un vietai kur esmu nokļuvusi!  Jāatzīst – smieties traucēja pēcoperācijas drena sānos, bet šis tas, par ko iesmiet atradās.

“Solo vijolei ar termometru” tiek prezentēts kā dāmu romāns, kurš latviešu literatūrā pēdējā laikā it kā nav īpaši daudz pārstāvēts. Statistika man tiešām nav zināma un, tas tiesa – manis pašas grāmatu plauktā lielākoties atrodami šī žanra ārzemju autoru darbi. Tā kā pilnīgi iespējams, ka Ilze Eņģele ir viena no retajiem jaunākās paaudzes autoriem, kas pieķērusies šim žanram. Man pašai ar dāmu literatūru Latvijā vienmēr nez kādēļ vienmēr asociējušies Monikas Zīles darbi, kurus vienmēr esmu lasījusi ar lielu aizrautību. No ārzemju autoriem mani favorīti ir Sofija Kinsela un Zuzanna Kubelka. Vēl tagad atceros, kā pilnā balsī sāku smieties trolejbusā lasot Kubelkas “Ofēlija mācas peldēt” (pirmā no šis autores grāmatām, ko izlasīju). Līdzīgi bija ar Kinselas “Antimājsaimnieci”.

Par dāmu romānu “Solo vijolei ar termometru” viennozīmīgi var nosaukt. Darba centrā, kā jau tas piedienas īstam dāmu romānam ir sieviete, kuras dienas un nedienas tad arī tiek nodotas lasītāja vērtējumam. Lielākoties jau grāmatu varoņi savā veidā kaut kā atšķiras no pelēkās masas, kaut vai ar to, ka ir pelēkāki par par pašu pelēko masu. Grāmatas galvenā varone ir Gunta Nijole – hipohondriķe, kas ar savām iedomu slimībām ir nomocījusi ne tikai savus ģimenes locekļus, bet arī mīļoto vīrieti Māri, kuram ir ļoti grūti noskatīties, ka ziedošā, atraktīvā un seksuāli pievilcīgā sieviete, kuru viņš reiz iemīlējis ir pārvērtusies par vāju, izkāmējušu radījumu, kas visur saskata apdraudējumu savai veselībai un vairs nespēj priecāties par dzīvi. Māris šo Guntas stāvokli nespēj un negrib akceptēt, kas protams rada nesaskaņas viņu abu attiecībās. Tomēr sieviete Guntā Nijolē nav mirusi un, lai arī cik slima un vāja nejustos Gunta, viņa ir noskatījusi sev piemērotu dzīves partneri – kolēģi no darba, ar kuru bez liekām raizēm var apspriest visas kaites un dalīties savos pārdzīvojumos, jo Normunda veselība ir tikpat jūtīga, cik Guntas. Bet arī šeit liktenis Guntu nežēlo, jo viņai ir konkurente – pašas priekšniece, kura, lai arī burtiski plīst no veselības, met acis uz Normundu. Kā redzat situācija visai sarežģīta un vārgajai Guntai Nijolei ir jātiek ar to galā.

Cepure nost autorei par kolorītā Guntas tēla radīšanu un amaizantajām situācijām, kurās viņa nokļūst, tomēr man lasot grāmatu radās neskaidrības un jautājumi, uz kuriem tā kā skaidras atbildes neatradu. Teikšu atklāti, Gunta mani vienā brīdī mani nokaitināja ar savu ņemšanos veselības frontē, nevarēju sagaidīt, kad beidzot būs lūzuma punkts un viss mainīsies. Man lasot grāmatu īsti nebija saprotams, kas ir bijis par iemeslu tam, ka galvenā varone tik krasi ir mainījusies, jo kā vēsta pati Gunta viņa reiz bijusi ziedoša, seksuāla, atraktīva un piedzīvojumus alkstoša dzīvespriecīga sieviete. Vai pie vainas ir tas, ka viņa ir bijusi spiesta pamest iepriekšējo mājvietu un pārējie tā kā nav rēķinājušies ar viņas vēlmēm? Vai vainojamas darbabiedrenes, ar kurām viņa pavada kopā lielāko savas dienas daļu? Vai arī kas cits? Man grūti saskatīt iemeslu, jo viņai ir jauka ģimene, mīlošs vīrietis, neslikts darbs. Pēc loģikas vajadzētu būt kādam ļoti traumatiskam notikumam, lai tik ļoti mainītos cilvēka personība. Es nespēju saskatīt izteiktu iemeslu varones pagātnē, vismaz viņa tādu neatklāj. Man nācās diezgan grūti noticēt varones pēkšņai saslimšanai. Atveseļošanās proces mani pārliecināja, lai gan biju gaidījusi ko vairāk. Kādu krāsaināku notikumu. Pēdējā Guntas un Normunda saruna vīrieša kabinetā ir visai amizanta un vēdera krampjus izraisoša. Taču tas jau ir kulminācijas brīdis, kad pārmaiņas jau ir sākušās un attīstījušās. Vai tiešām viena enerģiska cilvēka iespraukšanās un iejaukšanās hipohondriķa dzīvē, spēj to mainīt? Vai arī tur jānotiek kam vairāk? Tās ir manas pārdomas, kas radās lasot grāmatu. Iespējams, ka roku par dziļu, jo tā grāmata visā visumā izklaidējoša, asprātīga un aizraujoša. Ja neievāc galvenās varones anamnēzi, tajā neiedziļinās un necenšas tēlot psihoterapeitu, gana labs smejamgabals brīžiem, kad īsti negribas pasmieties par sevi, bet gan par kādu citu. :)