Carpe diem!

septembris 2018
P O T C P S Sv
« Aug    
 12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930

Historia

Kristofs Onodibio

300x0_ticet_brinumam_vax2Es ļoti gaidu šodienu. Jau visu nedēļu gaidu. Viņa dēļ. Jo vēlos satikt un redzēt tieši Viņu. Vīrieti, kurš tik prasmīgi spēj rindot vārdus un melno burtu rindās paust emocijas, kuras lasot uzmetas zosādā un kāri gribas tvert pēc nākamā vārda. Viņš ir klāt! Lieliskais franču žurnālists un rakstnieks Kristofs Onodibio ir ieradies Latvijā, lai tiktos ar saviem lasītājiem Latvijā. Mans šis ir šī gada gaidītākais pasākums, jo manuprāt Onodibio ir viens no prasmīgākajiem pēdējo laiku rakstniekiem un es tiešām apbrīnoja viņa meistarību.

Ar franču rakstnieka Kristofa Onodibio daiļradi iepazinos lasot viņa lielisko romānu “Ienirt”. Toreiz lasot viņa romānu jutos apburta. Romāns fascinēja ar savu emocionalitāti, dziļumu un lieliskajām antīkas literatūras zināšanām. Kristofam Onodibio tik prasmīgi sapludina antīko un mūsdienu pasauli, ka katra rindiņa ir baudījums. Ir tik lieliski atpazīt citātus, antīkās literatūras dižgarus un varoņus. Šķita antīkā pasaule atdzīvojusies mūsdienās, turklāt kalpo kā lielisks galvenā varoņa emocionālās pasaules atainotāji.

Kristofa Onodibio jaunākais romāns “Ticēt brīnumainajam”, kas ir iepriekšējā romāna turpinājums mani pārsteidza nesagatavotu. Atverot šo grāmatu es biju pilnīgi pārliecināta, ka mani sagaida lieliskas literatūra, rindas, kas saviļņo, sajūsmina un skar dvēseles smalkākās stīgas, taču tam, ka šis romāns būs tik spēcīgs un tik emocionāls īsti gatava nebiju. Romāns ir tik, tik, tik… Tik emocionāls un aizkustinošs, ka neviļus acīs sariešas asaras. Un to visu ir uzrakstījis vīrietis, ne mirkli nezaudējot vīrišķību. Izmantot antīko literatūru kā dvēseles stāvokļa, emociju atainotāju, un padarīt senos dievus klātesošus un tik dzīvus ir jāprot. Tikpat labi ir jāprot tos nomaskēt mūsdienu pasaulē tā, lai lasītājs tos sākotnēji neatpazītu un nepamanītu, un lai atklāsme nāktu gluži kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, liekot pašam pasmieties par savu alošanos. Onodibo to prot un liek saprast, ka brīnumainais ir it visā mums apkārt, tikai vajag tam ticēt un tu saņemsi atbildi pēc kuras tik ļoti kāro. Apbrīnoju autora spēju atainot sava galvenā varoņa dvēseles stāvokli, šaubas, bailes, sāpēs, ilgas tik prasmīgi, ka tu kā lasītājs to visu sajūti kā savu.

Šī noteikti ir mana grāmata. Un kaut ko stāstīt par tās saturu man pat īsti negribas. Šo grāmatu katram jāatklāj pašam. Es gan ieteiktu vispirms izlasīt pirmo Kristofa Onodibio romānu, jo es otro grāmatu spēju iedomāties tikai pirmās grāmatas kontekstā. Tikai zinot kas mēs bijām, mēs varam būt tas, kas esam. Otrs Onodibio romāns nebūtu tik vienreizējs bez pirmā. Pēc manām domām šie romāni nav lasāmi kā atsevišķi darbi.

Mani ir ir aizrāvis Onodibio teksts un es tiešām nevaru sagaidīt mirkli, kad šo neticamo autoru redzēšu klātienē. Es ceru, ka šī tikšanās man ļaus kaut nedaudz saprast kā viņam izdodas uzrakstīt kaut ko tik brīnumainu.

Valentīna Nazarova

Nazarova_6-664x938Kad šīs grāmatas beigās izlasīju nelielo aprakstu, lai noskaidrotu par ko tad īsti ir stāsts, nolēmu, ka šī grāmata mani varētu interesēt tieši tajā skartās māsu tematikas dēļ. Domāju, ka stāsts būs par māsu mīlestību un saikni starp asinsradiniecēm, taču saņēmu ko vairāk. Valentīnas Nazarovas romāns “Slepenā dziesma” ir ļoti aizraujošs kriminālromāns – trilleris, kura fonā roka notīs tiek izspēlēta galvenās varones emocijas un pārdzīvojumi.

Šī grāmata, manuprāt, ir nevis tikai stāsts par saikni starp māsām, bet gan stāsts par neizsakāmu mīlestību pret mūziku. Tā ir mūzika caur ko romāna galvenā varone Nika sajūt saikni ar pazudušo māsu, kuru tā līdz galam iepazīt viņai nav izdevies vecuma atšķirības un māsas prombūtnes dēļ. Tieši mūzikas dēļ aizsākas abu māsu komunikācija un iespējams viņas vēl būtu kļuvušas par lieliskām draudzenēm, ja vien Žeņa mistiski nepazustu. Viņa izgaist, pazūd un neviens pat īsti viņu nemeklē. Tā vismaz liekas Nikai, kurai gada laikā nākas piedzīvot vēl otru zaudējumu, jo mirst viņas māte. Tas pilnīgi un galīgi izposta Nikas ģimeni. Mūzika un vēstules pazudušajai māsai ir tas, kas ļauj Nikai izdzīvot, un kādā brīdī viņa ir gatava doties meklēt savu māsu un noskaidrot, kas īsti noticis 2007. gada vasarā. Šie meklējumi ir labas mūzikas un bīstamu situāciju caurvīti. Nikai nākas iepazīt savu nezināmo māsu un arī pašai sevi. Tas nebūt nav viegli, taču Nika nepadodas un arī lasītājs nepadodas, jo katrā nākamajā romāna lappusē ieskanas jauni akordi un grāmata kļūst par ko līdzīgu nebeidzamai dziesmai, kuru grūti pārstāt klausīties.

Grāmata lasītājus ieved mūzikas pasaulē un ļauj paskatīties no zinātāja skatu punkta uz pasaulē pazīstamām mūzikas grupām un viņu dziesmām. Ik rindiņa vēsta, ka grāmatas autore ir šīs jomas pārzinātāja un viņas varoņu teiktais tiešām ļāva uz šīm dziesmām palūkoties no mūzikas fana skatu punkta, jo tā nu ir sanācis, ka es sevi nekādi nevaru sevi nosaukt par kāda mūzikas veida vai grupas cienītāju. Vēl aizraujošāka grāmatas lasīšana izvēršas tad, ja lasot konkrēto grāmatas nodaļu pirms tās lasīšanas noklausās galvenās varones izvēlēto dziesmu.

Grāmata patiks kriminālromānu, aizraujošu trilleru un rokmūzikas cienītājiem.

Senioru mafija jeb zviedru pensionāri darbībā

Kafija_laupisana_8Cilvēkus vienmēr ir baidījis vecums. Pensijas mazas, baidies bērniem dzīvot uz kakla un tad vēl visādas veselības problēmas. Par sirmiem matiem, šķidriem zobiem un krunkainu ģīmi vispār nerunāsim. Taču tā kā no vecuma neizbēgsi, katrs to sagaida kā nu māk. Kāds taisa kosmētisko operāciju pēc operācijas, kāds nolien kaktā, bet kāds pilnīgi pretēji, vecumā sāk dzīvot uz pilnu klapi pārsteidzot un iedvesmojot ne tikai savus tuviniekus, bet arī citus savus vienaudžus. Tieši par šādiem pensionāriem lasāms zviedru rakstniece Katarinas Ingelmanes-Sundberjas grāmatās “Lāceņu liķieris, kafija un laupīšana” un “Aizdevums – sudrabs, laupījums – zelts”.Aizdevums_sudrabs_laupijums_zelts-664x934

Abas grāmatas stāsta par piecu zviedru Robinu Hudu – pensionāru piedzīvojumiem. Viss aizsākas brīdī, kad dzīves apstākļi pansionātā “Briljantu nams” pēc vadības maiņas strauji pasliktinās un ir skaidrs, ka ar katru dienu paliks tikai sliktāk. Noskatījušie filmu par cietumnieku dzīvi Zviedrijas cietumos, pensionāri nolemj, ka viņiem jānokļūst cietumā, jo pat cietumnieku dzīve izskatās labāka esam par to, ko viņi vada veco laužu pansionātā. Taču, lai plāns tiktu kā pienākas realizēts, labi jāsagatavojas. Jautrais kvintets slepeni uzlauž pansionāta personāla trenažieru zāli un pavisam drīz no nespēcīgie vecīšiem, kļūst par diezgan spēcīgu bandu, kam veiksmīgi izdodas aplaupīt gan vienu no greznākajām viesnīcām, gan Nacionālo Mākslas muzeju. Laupīšana ir tik grandioza, ka nevienam nav īsti skaidrs, kā tā notikusi un kurš ir vainīgs, jo veco senioru atzīšanos neviens negrib ņemt pa pilnu, jo viņi nezina ne kur atrodas nozagtās gleznas, ne par tām pašu pieprasītie miljoni. Taču pie pensionāriem atrastās nedaudzās naudaszīmes liecina par viņu vainu. Pensionāru līga – tā sevi dēvē jautrais kvintets- kā plānot nonāk cietumā, kur kā izrādās dzīve nemaz nav tik salda. Vecuma dēl “jaunieši” no cietuma drīz tiek atbrīvoti, taču tur apgūtās iemaņas un prasmes ļauj realizēt jaunas laupīšanas, kurās gūto naudu Pensionāru līga ieskaita dažādos fondos, kas rūpējās par tām valsts jomām, kurām valdība piešķir maz līdzekļu: pansionāti, skolas, policijas pensijas fonds, mākslas muzeji utt. Plāns ir grandiozs un ieceres lielas, tomēr pateicoties dažādiem pārpratumiem un nekrietniem cilvēkiem Pensionāru līgas pārskaitījumi nesasniedz mērķi, bet viņu rokās nonākušie dārgumi nejauši tiek pazaudēti. Taču atraktīvie seniori nepadodas un tie, kas stājas viņiem ceļā, lai piesargās!!! Viņiem nopietni pretinieki nav ne vietējā policija, ne dienvidslāvu mafija, ne mežonīgas motociklistu bandas.

Asprātīgas, humorīgas grāmatas, kuras lasot tā vien prasās iemalkot glāzīti lāceņu liķiera. Katarina Ingelmane-Sundberja muld uz nebēdu. Lasītājs gribot negribot uz šo muldēšanu pavelkas un ar katru nākamo lapusi nevar sagaidīt kādu jancību spriganie seniori atkal izstrādās. Grāmata, kuru lasot labi var trenēt ķināšanas un spurgšanas māku.

Nina George

300x0_lavanduist_978-9934-0-5032-9Pieradums ir bīstama, iedomīga dieviete. Tā nepieļauj neko, kas pārtrauktu viņas valdīšanu. Citu pēc citas tā nogalina ilgas. Ilgas pēc ceļošanas, pēc cita darba, pēc jaunas mīlestības. Tā kavē mūs dzīvot tā, kā gribam. Jo aiz pieraduma mēs vairs nedomājam, vai vispār vēl gribam to, ko darām”. (Nina George “Lavandu istaba”)

Ninas Georges romāns “Lavandu istaba” noteikti nav no tām grāmatām, ko lasīt steigā un lieliem kampieniem starp darba rutīnu, nenomazgātiem traukiem un uzmanību pieprasošiem bērniem.  Steidzīga lasīšana šīs grāmatas kontekstā būtu pielīdzināma smalka vīna dzeršanai lieliem kampieniem, neizbaudot tā garšas nianses.

Ik teikums, notikums liek aizdomāties, ielūkoties sevī un izvērtēt, vai tikai tas nav arī stāsts par mani. Par manām bailēm, skumjām, slēpšanos aiz ieradumiem un par to, ka varbūt es nemaz nedzīvoju, jo vienkārši neļauju sev to darīt. Šī grāmata ir sava veida terapija tās lasītājam. Ne velti grāmatas galvenais varonis Žans Pardū tiek dēvēts par literāro aptiekāru. Žans Pardū ir palīdzējis daudziem. Viņa ieteiktās grāmatas to lasītājiem ir kā dziedējošs eleksīrs un viņa “literāras aptiekas” slava izskan tālu, tikai neviens no viņa klientiem nezina, ka paša Žana Pardū dvēsele ir nedziedināmi slima un ka viņš pats nespēj spert soli izdziedināšanās virzienā. Taču… ja tu pats neko nedari lietas labā, tad augstāki spēki izdara tā, lai tu būtu spiests izdarīt izvēli un pieņemt lēmumu, kā dzīvot tālāk. Stāties pretī savām bailēm nekad nav par vēlu. Žana Pardū un viņa draugu stāsts ir vistiešākais apliecinājums tam, ka tikai mēs paši varam savā dzīvē ko mainīt, ka tikai pārvarot bailes mēs varam saņemt to, pēc kā esam ilgojušies un ko esam kārojuši. Šī grāmata viennozīmīgi spēj iedvesmot ceļojumam pretī sev. Turklāt tā noteikti būs baudījums literatūras cienītājiem, jo tas ir ne tikai stāsts par cilvēkiem, bet arī par grāmatām. :)

Manuprāt, šī ir laba lasāmviela tieši šim laikam, kad augsta debesis birdina mirdzošās zvaigznes, stārķi kārtojas rindās, lai sekotu dienvidvējam, vasaras spridzīgums kļūst rimtāks, bet prāts kļūst apcerīgāks. Nederēs tiem, kas iecienījuši ļoti spraigu sižetu un ātri izlasāmās grāmatas.

Džila Mensela

debesis-sadziedas-putniAngļu rakstnieces Džilas Menselas (Jill Mensell) darbu “You and Me, Always “, ko apgāds Kontinents latviešu valodā izdevis ar nosaukumu “Debesīs sadziedas putni”, viennozīmīgi var nosaukt par īstenu vasaras romānu. Ja meklējat ko izklaidējoši romantisku ar nelielu intrigas piešprici, tad ziniet – šis romāns būs īstais. Viens no tiem, kuru izlasot gribas teikt: “Ai, cik mīlīgi! Un cik romantiski!” Šeit ir viss. Ģimenes noslēpumi, mīlestība, savstarpēja kacināšana, patieso jūtu slēpšanas, Īstā meklēšana un atrašana, smieklīgi pārpratumi un laimīgas beigas, kur visi labie saņem to, ko sen jau bija pelnījuši, bet sliktie… Mjā, kas tad ir ar sliktajiem? Ziniet, viņi arī dabū visādus labumus. Tas nekas, ka nemaz nav to pelnījuši. Autore, nevienam neliek šausmīgi ciest un visā visumā šis ir ļoti labestīgs romāns. Tas gan nenozīmē, ka varoņiem būtu aiztaupītas kaunpilnas izgāšanās un smieklīgi pārpratumi. Jo vairāk šādu ķezu, jo lasītājam jautrāk.

Tas noteikti nav romāns tiem, kas vēlas ienirt dziļākos ūdeņos, līdz smalkākajai niansei preparējot grāmatas varoņus un paši sevi. Tieši tāpat tas nederēs pārāk nopietnajiem, svarīgajiem un tiem, kas pasakām netic. Un visticamāk arī vīriešu auditorija nealks to lasīt un akurāt negrūstīsies stāvot pēc tās rindā vietējajā bibliotēkā. Šī grāmata drīzāk pieskaitāma pie pasakām pieaugušajām meitenēm. Tām, kam gribas pasapņot un izdzīvot romantiku kopā ar visai simpātiskiem un empātiju raisošiem grāmatas varoņiem. Tā ir grāmata atpūtai, kuru tā vien prasās lasīt gaisā saceltām kājām un sūcot atsvaidzinošu sulu kokteili. Bez liekas iespringšanas un smadzeņošanas tiek pāršķirta lapa aiz lapas un beigās visi ir laimīgi, gan grāmatas varoņi, gan lasītājs. Variet droši saukt mani par seklu, bet reizēm es ar lielāko prieku un aizrautību izlasu šāda veida “pasaku grāmatas”. Un es noteikti neesmu vienīgā, ja jau Džila Mensela tiek dēvēta par vienu no visvairāk lasītajām angļu autorēm pasaulē. Manuprāt, sava žanra ietvaros šis ir pat ļoti baudāms darbs. Mazliet gan gribētos pakritizēt grāmatas korektora darbu, jo vietumis varoņi maina vārdus. Šons, piemēram, kļūst par Semu, bet Geila par Deilu.

Andra Manfelde

majas-parnaca-basaAndras Manfeldes grāmata “Mājās pārnāca basa” laikam ir viena no pēdējā mēneša laikā visbiežāk aprakstītajām grāmatām un šoreiz man kaut kā neizdevās izvairīties no savas ierastās taktikas, neko nelasīt par grāmatu pirms neesmu noformulējusi savu viedokli. Izlasīju vairāk kā vienu aprakstu un sapratu, ka esmu sprukās, jo ko tad tagad varu uzrakstīt vēl vairāk. Tomēr mēģināšu.

“Mājas pārnāca basa” nevarētu nosaukt par klasiskiem Sibīrijas stāstiem. Tās ir atmiņas, vēstules, stāsti, ko reiz autorei izstāstījuši uz Sibīriju izsūtītie, kas daudzi vēl bija bērni un pusaudži. Autore šos stāstus nav ielikusi pašas radītā ietvarā, bet ļauj tiem dzīvot tādiem kādus tos izstāstījuši izsūtījumu pārdzīvojušie cilvēki. Emociju gamma līdz ar to šajos stāstos ir daudz bagātīgāka un niansētāka. Stāstījums ļauj uztvert katra stāstītāja personību, pārdzīvojumus, sāpes un “izdzīvošanas recepti”. Tas ļauj saskatīt mīlestību pret ģimeni un neizsakāmu vēlmi nepadoties, izdzīvot un atgriezties dzimtenē. Pārnākt, kaut basām kājām un oļu noberztiem papēžiem! Šie stāsti liek lepoties par mūsu tautas sīkstumu, bet nekur neizsprukt no kaklā kāpjošā asaru kamola. Tas kamols jau rodas ne tādēļ, ka kāds no stāstītājiem žēlotos par notikušo vai pārdzīvoto. Nežēlojas, nesūdzas, jo ir pārnākuši, ir izdzīvojuši…

Monika Zīle

sudrablapsaGrāmatas mēdz būt dažādas. Dažas liek ieslīgt sērās, citas dod neizmērojamu enerģijas lādiņu, kāda liek pārvērtēt dzīvi. Katrai grāmatai ir sava krāsa, garša un smarža. Grāmatas var reibināt vai gluži otrādi – atskurbt. Tās spēj radīt izsalkumu un spēj to arī remdināt. Tas viss atkarīgs no lasītāja un grāmatas, viņu satikšanās brīža un rakstura. Katra jauna grāmata ir kā jauns randiņš. Kāds uz to gājis, lai atklātu ko jaunu un neiepazītu, bet kāds – lai sameklētu ko līdzīgu tam, kas reiz bijis.

Ja man jautātu, kāds ir Monikas Zīles jaunākais stāstu krājums “Mētelis ar sudrablapsu”, es teiktu – Smeķīgs! Tāds gards, dvēseli sildošs un sātīgs. Kā stāsta “Resnie kāposti” galvenās varones Annas gatavotie kāposti, pie kuru grāpja mieloties būtu gatavs vai viss ciems. Nezinātāji varbūt teiks: “Ta ta atraduši delikatesi – kāpostus! Varētu padomāt, ka tas kāds putnu piens!” Taču tie, kas tos baudījuši tikai nosmaidīs un novēlēs teicējam veiksmi putna piena meklējumos, pašiem tā labuma vismaz vairāk paliks.

Monikas Zīles vārds Latvijas lasītājam ir labi zināms. Viena daļa mūsu valsts iedzīvotāju ir izauguši ar šī autores darbiem. Kā nu ne? Cienījamā autore pēc nedaudz dienām, 20, jūlijā svinēs savu  septiņdesmit septīto dzimšanas dienu. Monikas Zīles cienītāji zina “kāpostu” smeķi. Zina, ka tie nebūs pliekani, bet gan bezgali gardi un bagāti dažādam garšas niansēm.

Man šīs autores darbi vienmēr ir patikuši un ķeroties pie stāstu krājuma, zināju, ko sagaidu. Nevīlos! Tie ir klasiski, smeķīgi, aizraujoši un jautri sarakstīti stāsti, kuru varoņos ikviens var saskatīt kaut kripatiņu no sevis.  Stāstu varoņi ir tik dažādi, cik dažādi cilvēki vien var būt. To rīcības, mērķi, dzīves uztvere ir tik atšķirīga, taču tajā pašā laikā tik cilvēciska un labi saprotama. Es pat teiktu, ka šie stāsti ļoti labi parāda mūsdienu Latvijas iedzīvotāju ar visiem tā niķiem, stiķiem, stereotipiem un tarakāniem galvās. Šie stāsti ļauj pasmieties par sevi un nomest kādus pāris kilogramus nopietnības, ko diendienā kraujam uz saviem kamiešiem, jo gribam, lai mūs respektē un uzskata par nopietniem spēlētājiem. Reizēm šajā pārnopietnībā mēs aizmirstam, ka visi esam tikai cilvēki ar savām cilvēciskajām vājībām un nepilnībām. Monikas Zīles varoņi ir tik patiesi cilvēciski, ka lasot šos stāstus pārņem tāda silta mājīguma un laimes sajūta.

Un vēl… Šī grāmata liek smaidīt un arī skaļi smiet. Ieteicama tiem, kas žēlojas par sliktu garastāvokli un C vitamīna trūkumu. :)

Dace Judina

UMV_smallPavisam nesen pie Latvijas lasītājiem nonāca Daces Judinas veltījuma Latvijas simtgadei – tetraloģijas pēdējā daļa “Uzraksti man… vakar”. Četru grāmatu garumā ikvienam ir iespēja izsekot notikumiem jaunās Ozolu saimnieces Kates dzīvē viena gada griezumā – no Jāņiem līdz Jāņiem. Šobrīd, lūkojoties uz priekšā nolikto, nu jau izlasīto grāmatu kaudzīti, pārņēmušas neizprotamas skumjas. Varbūt tās ir skumjas par to, ka nākas atvadīties no grāmatas varoņiem, bet varbūt skumjas raisa grāmatā aprakstītie notikumi.

Pirmo tetraloģijas grāmatu “Septiņi vakari” izlasīju aptuveni pirms diviem gadiem, man ne visai vieglā dzīves brīdī. Tā bija grāmata, kas lika aizdomāties par dzimtu, ģimeni, Latviju. Par cilvēku sīkstumu, spēju izdzīvot vissmagākajos apstākļos. Grāmata lika aizdomāties par dzimtas mājām un to nozīmi cilvēka dzīvē, kā arī par to, ka “pienākums” pret dzimtu, ja tas ir pašu cilvēku nomācošs un spārnus aplauzošs, salauž arī cilvēku un neļauj viņam attīstīties kā pilnvērtīgam cilvēkam ar savu stāju un uzskatiem.

Nākamais romāns “Gredzens”pie manis atnāca brīdī, kad atkal noticēju mīlestībai. Uztveru to kā zīmi, kā apliecinājumu tam, ka ir iespējams izveidot stipru ģimeni, kur tikums un godprāts ir godā un ka tiem, kas ir sirdscilvēki un spēj nostāties pret netaisnībai, ļaunumam un apmānam, dzīvē viss sakārtosies. Diemžēl, ne visiem ir drosmes, ne atrod sevī spēku izkāpt no tik ērtās upura lomas, kad labāk šķiet klusēt, noklusēt un noslēpt visu šmuci, ka ne gailis pakaļ nedzied.

Par klusēšanu, noslēpumiem un klusumu, kas ir skaļāks par visskaļākajiem kliedzieniem ir šis tetraloģijas trešā grāmata “Kad klusums kliedz”, kura lieliski parāda, cik būtiski ir neklusēt un neslēpt tumšā skapī grabošos dzimtas skeletus. Ir svarīgi zināt gan savas dzimtas goda avis, gan tās kas dvēselē un savās izdarībās ir bijušas melnākas par pašiem melnākajiem velniem. Jo tikai zinot savas saknes, savas dzimtas tikumus un netikumus, mēs varam zināt, kas esam paši un arī nostāties pretī ļaunumam, lai cik liels tas nebūtu. Tikai runājot, stāstot, arī ikdienā, par savām sajūtām, domām, ģimenes un dzimtas var kļūt stipras. Klusums var tās nonāvēt.

Tagad lasot šīs tetraloģijas pēdējo daļu “Uzraksti man… vakar” mani pārņem skumjas. Atkal ne tas vienkāršākais brīdis manā dzīvē. Ir pazudusi kāda ļoti svarīga manas dzīves daļa. Es no tās atteicos, lai nedarītu pāri sev un savai ģimenei. Atteicos, jo noguru, vīlos un sapratu, ka gandrīz jau esmu pazaudējusi sevi. Tādēļ es izdarīju izvēli.

Principā Daces Judinas tetraloģijas pēdējā daļa ir par izvēlēm. Par pareizām, nepareizām, izdarītām skaidrā prātā vai pilnīgā tā aptumsumā. Tas ir arī stāsts par izvēli klusēt, izlikties neredzam un pieciest. Jā, ir lietas, ko mēs nespējam ietekmēt, piemēram, to pašu Padomju Savienība teroru pret Latvijas iedzīvotājiem, taču mēs esam tie, kas varam ietekmēt notiekošo mūsu ģimenēs un dzimtās, ieaudzinot bērnos dzīves vērtības, tikumus un cieņu pret sevi, saviem tuvākajiem un zemi, kurā dzīvojam un nostājoties pret nekrietnībām, pret ļaunumu. Tikai savlaicīgi novelkot robežas ir iespējams izaudzināt veselīgi domājošu cilvēku. Pieturoties pie konsekventas rīcības un tajā pašā laikā izrādot cilvēkam nepieciešamo mīlestību, cieņu, respektējot, ir iespējam integrēt arī bērnus ar garīgajiem traucējumiem. Tetraloģijā gandrīz visās daļās, gandrīz katrā dzimtā ir pa šādam rūpju bērnam. Daļai no tiem iespējams līdzētu zāļu terapija komplektā ar konsekventu audzināšanu, bet daļai pietiktu tikai ar otro un stingru robežu novilkšanu. Taču diemžēl, gan pirms Padomijas, gan tās laikā neviens negribēja atzīt, ka viņa ģimenē ir kāds, kurām varētu būt garīgās veselības traucējumi. Padomju Savienībā šādus cilvēkus vispār nogrūda nost no acīm. Ne velti mums Latgalē ir tik daudz speciālo internātskolu. Taču neviens nebija gatavs atzīt, ka viņa ģimenē ir kāds, kam visi simti nav mājās. Parasti bija divi scenāriji – abi cilvēka personību graujoši. Vienā gadījumā pret šāds rūpju bērns izjūt dziļu nemīlestību no tuvāko puses, otrā atkal pārāk lielu mīlestību, kad viņam ir atļauts viss un uz viņa nodarījumiem lūkojas caur pirkstiem. Diemžēl arī mūsdienās ļoti bieži notiek tāpat. Vēl nākusi klāt manipulēšana ar bērna veselības stāvokli sabiedrībā, lai gūtu labumu sev. Manipulēt rūpju bērni no vecākiem iemācās ļoti ātri. Tāpat kā tie, kas tādi nav. Vecāki ir tie, kas parāda viņiem to, kas šajā dzīvē ir pats svarīgākais. Bieži vien tā diemžēl ir vara, manta un lēta slava. Tādēļ lasot Daces pēdējo grāmatu man sametās ļoti skumji, jo mēs vēl arvien neesam neko pa šiem skaudrajiem piecdesmit gadiem iemācījušies – “čakarējam” savas, savu bērnu dzīves un graujam to pašu svarīgāko, kas ir ikvienas tautas pamata balsts – ģimenes un dzimtas. Vai nebūtu laiks aizdomāties?

Klēra Sendija

loti-liela-maja-laukosVasara ir gadalaiks, kad gluži kā laiskam kaķim gribas izlaisties saulītē un murrāt no labsajūtas. Vasarai īsti nepiedienas smagas apceres un dziļas analīzes. Tas lai paliek ziemas pelēkajiem vakariem, kad prāts kļūst apcerīgs un gluži neviļu piezogas skumjas. Vasarā plati jāsmaida saulei un cilvēkiem. Vēl vasarā daudz jāsmejas. Jāstāsta anekdotes, jāskatās smieklīgas komēdijas un jālasa jautras grāmatas.

Viena no vasarā lasāmajām grāmatām varētu būt Klēras Sendijas romāns “Ļoti liela māja”, kuras varoņiem nākas piedzīvot visaizraujošāko atvaļinājumu viņu mūžā. Citādi tas nemaz nevar būt, ja greznā lauku luksusmājā vasaru izbaudīt ieradušās veselas trīs ģimenes, no kurām viena ir uzaicināta tikai tāpēc, ka viena ģimene atkritusi divu ģimeņu matronu strīda dēļ. Tā nu piedzīvojums septiņu pieaugušo, trīs pusaudžu, četru sākumskolnieku, viena zīdaiņa un divu suņu izpildījumā var sākties. Katram no klātesošajiem ir pa noslēpumam, katram savas ilgas, cerības un vismaz ducis tarakānu galvā, kas noved pie neviena vien komiska atgadījuma. Trakākais, ka lasītājam, tāpat kā romāna galvenajai varonei Īvijai šķiet, ka viņam viss ir skaidrs un ka viņš ir tik vieds, ka redz un zina to, ko neredz citi, taču viss izrādās pavisam citādi. Labi vēl, ka lasītājiem nav spēju dot grāmatu varoņiem padomus un kļūt par kubkrēsla psihologu, jo tad Dievs vien zina kā šis romāns beigtos (patiesības labad jāsaka, ka īsti jau tas arī nav skaidrs, jo jautājums, kāpēc nākamā gada atvaļinājumam tiek pieteikts par vienu pieaugušo mazāk, nemaz nav tik viennozīmīgs, ja izlasot romānu sāk pārskaitīt visus pieaugušos). Īsāk sakot iemeslu klusai smaidīšanai, ķiķināšanai un smiešanai pilnām mutēm šai romānā ir gana. Protams, galīgi bez saldsērīgām atmiņām, kaislībām un trillera cienīgiem sižeta pavērsieniem arī gluži nevar. Vajag taču arī ko asaras noritināšanai, dusmu uzjundīšanai un kaut ko, no kā nobīties. Šur tur gan sižeta līnija sasaucas ar autores iepriekšējo romānu “Ne gluži ideāla ģimene”, kas mani mazliet garlaikoja un lika ilgoties saskatīt kādu atšķirīgu galvenās varones šķautni, bet, ja to neņem vērā vai arī ja iepriekšējā grāmata nav lasīta, kā viegls, jautrs vasaras romāns der pat ļoti labi.

Igors Kudrjavcevs

lejupielāde“Prieks ir spēka pazīme. Stipri cilvēki bieži mēdz būt priecīgi, turklāt priecājas pat dažādu sīku un nenozīmīgu iemeslu dēļ. Stipriem cilvēkiem nav baiļu, tātad nav arī naida. Viņi ir pārliecināti par sevi un grūtos brīžos apzinās, uz ko ir spējīgi. Viņus piepilda Miers un rāms Prieks.”

Tā par Prieku un tā spēku savā grāmatā “Prieka spēks” stāsta Latvijā pazīstamais ārsts un ciguna skolotājs Igors Kudrjavcevs, par kura spēcīgo harizmu man nav ne mazāko šaubu. Pati par to pārliecinājos klātienē apmeklējot šīs grāmatas prezentāciju. Domāju, ka lielākā daļa klātesošo gluži tāpat kā es bija viņa neatvairāmās personības pārņemti. Autors nevairījās savas prasmes demonstrēt visiem klātesošajiem strāvojot ūdeni. Kā varēju noprast pasākumā piedalījās daudzi no Igora Kudrjavceva pacientiem, kas pateicoties viņam veiksmīgi spēj likt lietā savus iekšējos resursus.

Jāsaka, ka šī grāmata man – nemiera garam bija īsts pārbaudījums. Sevišķi grūti bija izpildīt autora norādījumus par to, kā šī grāmata lasāma – lēni, ar prieku un ik pa brīdim apstājoties, lai pārdomātu izlasīto. Es tiešām centos, bet nevaru apgalvot, ka pilnībā izpildīt šos nosacījumus. Iespējams, ka mana personība līdz šai grāmatai vēl nav izaugusi. Tomēr tieši to, kas bija nepieciešams man, es tajā atradu.

Autors grāmatā izceļ Prieka nozīmi katra cilvēka dzīvē, tā labvēlīgo ietekmi un to kā neļaut šim resursam izsīkt. Prieks palīdz tikt galā ar stresu, veselības problēmām un palīdz paveikt iecerēto. Viņš zinātniski pamato Prieka labvēlīgo ietekmi uz cilvēka organismu, sadalot tos hormonos, precīzāk sakot “laimes hormonos”. Taču viņš neaprobežojas tikai ar teorijas skaidrošanu, bet lasītājiem sniedz praktiskus padomus un apraksta dažādus vingrinājumus, ar kuru palīdzību sajusties labāk. Autora valoda ir lasītājam labi saprotama un viss aprakstītai tiek ilustrēts ar piemēriem no paša autora pieredzes.

Grāmata ir interesanta, bet jāsaka godīgi, es no tās laikam izmantošu tikai pāris no autora ieteikumiem, kas man tiešām likās noderīgi. Pārējam man gan laikam pietrūkst pašdisciplīnas un nepieciešamā vieduma, spēja saglabāt mieru. Es vēl tikai mācos sevi rast Miera un Prieka spēku, bet ar nemierīgām domām tas diezko labi nevedas. Domāju, ka kāds noteikti realizēs visus šajā grāmatā aprakstīto, bet katrs, kas to izlasīs noteikti tur atradīs ko tieši viņam noderīgu.