Carpe diem!

oktobris 2019
P O T C P S Sv
« Jūl    
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031  

Historia

Lūsinda Railija

meness-masaVasara devusies prom, ļaujot koši jo koši uzplaukt krāsainam lapu salūtam. Gājputni sasaucoties dotas tur kur siltāk, bet tu pats sāc lūkoties pēc siltām vilnas zeķēm un pārskati savus tējas krājumus. Laiks mieram, omulībai, aukstumā kaistošiem vaigiem un pirmā sniega gaidām. Katrs gadalaiks ir brīnumains. Tiem katram piemīt sava burvība un skaistums. Gluži tāpat kā Lusindas Railijas romānu cikla “Septiņas māsas” varonēm. Katra no viņām ir īpaša. Katrai no viņām piemīt savs skaistums, lai arī sākotnēji var rasties pavisam greizs priekšstats. Tā tas ir ar ikvienu no māsām, kas visā krāšņumā atklājas tikai tad, kad turi rokā kārtējo šī cikla grāmatu. Vājā izrādās spēcīga, bet tā, kas sākotnēji šķitusi aroganta un reizumis pat nepieklājīga – dziļi ievainojama, jūtīga un pavisam trausla.

Lusindas Railijas septiņas māsas (romāni: “Septiņas māsas”, “Vētru māsa”, “Ēnu māsa”“Pērļu māsa”) tiek mīlētas visā pasaulē un mani, jaus vairs neizbrīna priecīgs pārsteiguma pilns izsauciens vācu vai holandiešu mēlē, kad kāds no maniem tūristiem pamanījis manā somā kādu no Railijas māsu romāniem. Es pat sajūtos kā kādas īpašas komūnas vai biedrības daļa. Un ja vēl gluži neviļus izveidojas diskusija par to, kura no māsām ir pati, pati interesantākā, mīļākā vai atraktīvāka… Tad diena liekas pavisam izdevusies.

Pienākot rudenim, saulīte debesīs iezaigojas arvien īsāku brīdi, bet mēness arvien dāsnāk dāļā savu sudrabaino gaismu. Varbūt šis ir īsti piemērots brīdis, lai uzrakstītu par Lusindas Railijas māsu cikla piekto grāmatu “Mēness māsa”, kuras stāsts arī sākas rudenī. Šī grāmata vēsta par piekto māsu – Tigiju. Tigija ir ļoti īpaša. Viņa saprot dzīvniekus, spēj tos dziedināt un reizēm viņa redz lietas, kas slēptas citu acīm. Tieši tāpēc viņa ir māsa, kurai nav nepieciešams lasīt karti, lai nonāktu tu, kur viņa dzimusi. Viņa to jau zina, jo Pa Sols no viņas to nemaz nav slēpis. Viņa tāpat to zinātu. Kā daudzas citas lietas. Tieši tādēļ Tigiju mulsi fakts, ka nav sajutusi Pa Sola nāvi.

Tigija nemaz nesteidzas atklāt savas saknes, viņai ir interesants darbs kādā muižā, kuras īpašnieks viņai ir simpātisks. Tomēr viss kā jau tas pienākas kārtīgam romānam, ir daudz sarežģītāk. Un gluži neviļus Tigija jau ir devusies ceļojumā uz savas mātes zemi – uz Granadu Spānijā.

Lusinda Railija kārtējo reizi ļoti veiksmīgi aizved lasītāju ceļojumā uz svešu zemi, ļaujot lasītājam pilnībā izbaudīt konkrētas zemes kolorītu. Romāns atklāj Spānijas daudzveidīgo kultūru, dabu, vēsturi un temperamentu. Šoreiz lielāka uzmanība tiek pievērsta tieši Spānijas čigāniem, viņu kultūrai, tradīcijām un un vēsturei. Taču pāri visam mirdz kaisle pret flamenko. Deju, kas atklāj milzīgu talantu, atbrīvo un liek justies laimīgam. Tas ir stāsts par Tigijas vecmāmiņu – talantīgu flamenko dejotāju, bet tas ir arī stāsts par Tigiju. Abi šie stāsti, viens par otru aizraujošāki norisinās paralēli. Tie caurvijas, satiekas un viens otru papildina. Šeit satiekas uguns un ūdens. Tigijai nākas sevi pieņemt un iemācīties likt lietā to, kas viņai dots no dabas, jo ir muļķīgi nomākt savu asinsbalsi un pretoties tam, kas esi. Tik pat muļķīgi ir pretoties mīlestībai, par spīti tam, ka tā šķiet neiespējama. Un pavisam muļķīgi ir pretoties šī romāna šarmam. :)

Kati Hiekapelto

TumsaKati Hiekapelto detektīvromāna “Tumsa”  galvenā varone Anna Fekete savu atvaļinājumu bija iedomājusies pavisam mierīgu. Cik nu mierīgs tas var būt tādā Balkānu pilsētiņā, kuras iedzīvotāju temperaments ir tikpat atšķirīgs kā viņu tautība. Serbi, ungāri, čigāni, mafijas garā roka, kontrabanda un daudz citu lietu, kas Somijā, kur Anna strādā par policisti, nebūtu iedomājamas. Un tad vēl nepārtrauktie jautājumi par to kā viņai klājas… Šķiet, ikviens, kas kaut nedaudz pazinis viņas tēvu un ģimeni, uzskata par savu pienākumu viņai to pajautāt. Ar to, protams, ir par maz, jo jau pirmajā vakarā, kad Anna ierodas dzimtajā pilsētiņā, viņai tiek nozagta somiņa ar viņas dokumentiem. Iespējams tas būtu tāds sīkums, ko varētu atrisināt vietējā policija, ja vien… ja vien somiņas zaglis nākamajā rītā netiktu atrasts miris. Taču vietējā policija nešķiet pārāk ieinteresēta, lai atklātu mirušā nāves apstākļus un Anna uzsāk izmeklēšanu uz savu galvu, kas gluži neviļus aizved līdz seniem notikumiem, kas reiz izdzēsa Annas tēva dzīvību. Annai nākas iepazīt pagātni, kas tik ilgi no viņas rūpīgi slēpta.

Vai vēlaties kļūt par aizraujošas izmeklēšanas liecinieku? Izbaudīt Balkānu pilsētiņas krāšņo temperamentu? Atklāt noslēpumus un piedzīvot nevienu vien pārsteigumu? Tad somu rakstnieces Kati Hiekapelto romāns “Tumsa” būs īstā lasāmviela.

Neesmu lasījusi abas šīs autores iepriekšējās grāmatas par policijas izmeklētāju Annu Feketi, bet šī grāmata man šķita aizraujoša un tieši piemērota karstajām vasaras dienām pirms “zaļās ziemas” iestāšanās jūlijā. Šķita, ka pat ar katru ādas poru sajūtu Balkānu tveici. Raitais sižets neļāva ne mirkli atslābt un jāsaka, grāmatu izlasīju vienā rāvienā. Tikai divas stundas un autobuss maršrutā Talsi-Rīga.

Ļoti patika autores atainotais tēlu kolorīts un jā… jāsaka, ka gala iznākums mani pārsteidza. Kā vienmēr atrisinājums deguna priekšā,  bet tu, kā to nemani tā nemani, un kad nu tev to iebaro bezmaz vai ar karotīti, spēj tikai iesaukties: Ak, jā! Patiešām! Tas vien liecina, ka Kati Hiekapelto ir vajadzīgai ķēriens un prasmes, kas nepieciešamas, lai uzrakstītu labu un aizraujošu detektīvu. Un tad vēl tas nelāgais niķis, atstāt nedaudz atrisušu pavedienu un kādu nākotnes notikumu, kuru noteikti nāksies atklāt izmeklētājai Annai. Tikai tā vien šķiet, ka nākotnē viņai būs jāsadzen pēdas pašai sev, vai personai, kas nopirkusi viņas identitāti.

Dženifera Bārkere Vūlgere, Rodžers Dž. Vūlgers

300x0_dievietetevi_978-9934-0-7997-9Sievietei būt ir grūti. Mūsdienās publiskajā telpā arvien biežāk tiek runāts par to, kādai jābūt īstai sievietei. Cik sievišķīgai viņai jābūt, kā jāuzvedas, jāizskatās, kā jāreaģē uz dažādām lietām. Sieviete dieviete, sieviete velns. Uzticamā laulātā draudzene, draiska mīļākā, aizrautīga sarunu biedrene, mīloša māte, utt. Par dārgu naudu tiek piedāvāti sievišķības apgūšanas kursi, sporta un uztura programmas perfektam augumam, bet, lai viss būtu pavisam ideāli, neiztikt bez intīmā fitnesa. No sievietes tiek prasīts ļoti daudz. Ikviens, kam nav slinkums, ir gatavs sniegt padomu, kritizēt un aizrādīt. Nav viegli būt sievietei. Taču visgrūtāk ir šajā visu prasību un noteikumu jūklī sievietei ir sajusties laimīgai un dzīvot saskaņā ar sevi, savu dabu.

Vai tā tas ir bijis vienmēr? Kā mēs vispār līdz kaut kam tādam esam nonākuši, ka ikviens var likt sievietei sajusties nepareizai, neīstai un vainīgai par to, ka neietilpst kādā sabiedrības uzliktajā rāmītim. Kāpēc mēs vispār ļaujam sevi smacēt? Par to arī amerikāņu psihoterapeites Dženiferas Bākeres Vūlgeres un viņas vīra psihologa un psihoterapeita Rodžera Dž. Vūlgera kopdarbā – grāmatā “Dieviete tevī. Mūžīgo mītu atbalsis mūsdienu sievietes dzīvē”.

Pirmkārt, jau vēlos uzsvērt, ka grāmata balstīta uz diezgan pamatīgiem pētījumiem un abu autoru pieredzes, kas viņu izvirzīto teoriju un piesauktos faktus padara visai loģiskus un vērā ņemamus.

Šī grāmata mani uzrunāja divu iemeslu dēļ. Pirmais visai pragmātisks – man kā sievietei, kas principā neatbilst nekādiem rāmjiem un standartiem, bija cerība, ka šajā grāmatā izlasīšu ko tādu, kas apliecinās manu pārliecību, ka visus standartizētājus, moralizētājus un nelūgta viedokļa paudējus droši varu pasūtīt uz poda. Ik pa laikam nācies dzirdēt, ka esmu par skaļu, par emocionālu, pārāk lempīga, pārāk atklāta un tieša, agresīva, bravūrīga, un velns viņu zina kāda, bet, vadoties pēc visa teiktā, neesmu sievišķīga sieviete. Otrs iemesls – mani uzrunāja tas, ka grāmatā sievietes tiek aplūkotas caur sešu antīko dieviešu prizmu.  Man kā cilvēkam, kas reiz četrus gadus cītīgi studējis visus antīko dievu radurakstus, ne tikai latviešu, bet arī latīņu un sengrieķu valodās, šī grāmata šķita ļoti intriģējoša.

Jāatzīst, ka sākumā grāmatu lasīt bija diezgan pagrūti. Pirmās sešdesmit lapas pat kaitināja, taču tad jau biju iegājusi azartā un centos saprast, kura no sešām antīkajām dievietēm ir tā, kas mani vada un dancina pēc savas stabules. Grāmata ļāva uz zināmām lietām paskatīties no cita skatu punkta. Ja godīgi es nekad līdz galam nebiju aizdomājusies, ko tad īsti nozīmē Homēra kaismīgais izsauciens: “Nihil feminai pestielentius – nekas nav postošāks par sievieti!“. Grāmata salika punktus uz “i” un atklāja, ko īsti šis teiciens sevī slēpj un cik ļoti tas ir ietekmējis sievietes lomu sabiedrība cauri daudziem gadu simteņiem.

Šī grāmata noteikti ļauj mazliet vairāk iepazīt sevi, saprast, kāpēc rīkojamies un reaģējam tieši tā un ne savādāk. Lasot šo grāmatu, sajutos kā pēddzine, kas cenšas atklāt pati sevi un noskaidrot, kas tad es īsti esmu? Gudrā un atbildīgā Atēna, sportiskā, brīvību mīlošā Artemīda, varas un partnerattiecību dieviete Hēra, draiskā pavedinātāja Afrodīte, rūpīgā māte – Demētra vai mistiskā Persefone. Visas šīs dievietes mīt ikvienā sievietē. Tikai, kura ir pati spēcīgāka un kura bailīgi noslēpusies baidās izdvest kādu skaņu. Starp citu, to noskaidrot ļauj arī grāmatā ievietotais tests, kas kārtēji reizi pierādīja, ka esmu savā pārliecībā alojusies. Lai cik ļoti es nebūtu pārliecināta, ka mana vadoša dieviete ir Atēna, nācās secināt, ka manu dzīvi nosaka tieši draiskā nebēdniece Afrodīte (24 punkti), kurai pa pēdām sekoja Demētra (23 punkti), kas ir visai likumsakarīgi, jo mātes loma šobrīd man ir ļoti aktuāla.  Taču apskatot testa rezultātus secināju, ka esmu sieviete, ko var uzskatīt gandrīz par pašu pilnību, ja ne gluži par ideālu, jo arī Atēnai, Hērai un Artemīdai manā raksturā un dzīvē ir liela noteikšana, katra ir tieši 20 punktus stipra. Tikai nabaga Persefone sēž kaut kur dziļi zemapziņā un iespējams nokaunas par saviem 13 punktiem, kam gan arī atradu visai loģisku un saprotamu skaidrojumu. Līdz ar to tagad vēl ar lielāku pašapziņu stūrēju cauri dzīvei, jo… Ko Tu DIEVIETEI padarīsi? :)

Eve Hietamies

Tetis uz pilnu slodzi (1)Reakcija uz divu strīpiņu parādīšanos grūtniecības testa loksnīte mēdz būt dažāda. Kāds lēkā no prieka, cits grib bēgt prom, vēl kāds vienkārši noģībst no šausmām, bet galu galā lielākā daļa sāk gatavoties svarīgajam notikumam. Gluži tāpat kā reakcija uz grūtniecības faktu, arī gaidas par to, kāda tad izvērsīsies ģimenes ikdiena kopā ar bērnu ir atšķirīga. Pavisam viennozīmīgi ir tas, ka atšķirsies tas, kādu šo ainu iztēlojas vīrietis un kādu sieviete.

Somu rakstnieces Eve Hietamies romāna “Tētis uz pilnu slodzi” galvenajam varonim Anti Pasenenam, gaidot sava pirmdzimtā ierašanos pasaulē, bija pilnīgi skaidrs ģimenes lomu sadalījums. Viņa sieva Pija ar bērnu paliks mājās, bet viņš…

Es būtu izmantojis tās astoņpadsmit un tad vēl tās
sešas tēva atvaļinājuma dienas, kā to visi vīrieši dara. Pēc
tam es, lepnumā piepūties, sēdētu darbā un plātītos, ka
puika jau notur galviņu un šim patīk zilā, pīkstošā Miki-
pele.
“Es būtu izmantojis tās astoņpadsmit un tad vēl tās sešas tēva atvaļinājuma dienas, kā to visi vīrieši dara. Pēc tam es, lepnumā piepūties, sēdētu darbā un plātītos, ka puika jau notur galviņu un šim patīk zilā, pīkstošā Miki-pele. (…)Sestdienās mēs visa ģimene dotos uz Austrumu centra Citymarket iepirkt pamperus, maisījumus un putras.(…)Pija vienmēr zinātu, kas puikam tagad nepieciešams. Konsultācijas apmeklējums, vates plāksnītes, zīdaiņu eļļa vai gumijoti paladziņi. Es stieptu iepirkumu maisus un bērna sēdeklīti, būtu šoferis un morālais atbalstītājs. (…) Mēs būtu sasodīti mīlīga ģimenīte drošā, bērniem draudzīgā piekrastes rajonā.”
Tas ir tas ko sagaida Anti. Viņam viss ir skaidrs. Darbā ieplānoti projekti jau gadu uz priekšu, gluži tāpat kā iknedēļas pasēdēšana ar kolēģi alus bāra. Tādēļ brīdī, kad iznākot no dzemdību nama, viņa sieva Pija pasaka trīs vārdus: “Sorry, es to nespēju!”, iekāpj taksī un pazūd nezināmā virzienā viņš pat īsti neaptver, kas notiek. Viņš pat nezina, pie kā vērsties un ko darīt tālāk. Anti nav ne mazākās nojausmas, kā mazuli pabarot, kā par viņu rūpēties un kur iegādāties visu nepieciešamo. Viņam nav ne mazākās nojausmas, kā sauc mātes piena aizstājēju un ikviens, pie kura viņš vēršas ar jautājumu, kur nopirkt mātes pienu, lūkojās viņā ar neizpratni un aizdomām.
Anti pat savos drūmākajos sapņos nebija iedomājies, ka pēc iziešanas no dzemdību nama viņš kļūs par tēvu uz pilnu slodzi. Viņš neko nezina par atraudziņām, kolikām, zīdaiņu krevelēm. Bērna attīstības fāzes, slimības, apģērbu izmēri, robežu novilkšana un rūpes par bērnu 24/7 režīmā nav tas, ko viņš bija gaidījis. Gluži neviļus viņš ir nonācis situācijā, kad vienam jāuzņemas mātes un tēva loma. Un tas ir ellīgi grūti. Bet vai tāpēc jāmet plinti krūmos? Nē taču! Anti drosmīgi metas iepazīt viņam pavisam svešu pasauli, kurā izdzīvot bez humora un veselīgas ironijas nemaz nav iespējams.
“Tētis uz pilnu slodzi” noteikti ir ļoti aizraujošs romāns, kurš sievietēs, kam jau ir bērni, noteikti izraisīs viszinošu smīnu. Ticiet man, ir visai jautri lasīt par vīrieti, kurš iemests sievietei raksturīgā situācijā un vērot, kā tad nu viņš tiks galā. Jāsaka, ka tiek galā tīri labi. Ne tikai ar dēlu Pāvo, bet arī ar māmiņu “brandžu” un sarunām uz rotaļlaukuma soliņa, kas gluži neviļus kļuvušas par svarīgu Anti dzīves sastāvdaļu. Tiek lauzti stereotipi un viņam nākas mainīt uzskatus par māmiņām un viņu ikdienu.
Tomēr, lai arī romāns uzrakstīts ar lielu devu humora, autore nav atstājusi novārtā galvenā varoņa emocionālo pasauli un pārdzīvojumus. Viņa ļoti toleranti ataino to, kā jūtas varonis, viņa priekus, bēdas, skumjas, to kas viņam sāp un ar ko viņš nespēj samierināties.  Šeit nav ne pārspīlējumu, ne pārāk virspusēja ieskata varoņa iekšējajā pasaulē. Viss ir tieši tik daudz, cik nepieciešams un varonis lasītājam ir ļoti empātisks.
Grāmata tiešām ir ļoti aizraujoša, tā liek smīnēt, pasmaidīt un arī skumt, jo man pazīstams ir pilnīgi viss, ko piedzīvojis Anti Pasenens. Vienīgi es esmu sieviete un tiek uzskatīts, ka sievietes šādā situācijā ir izdevīgākā pozīcijā. Vai tas tiešām tā ir? Nezinu. Es vienmēr esmu darījusi to, ko dara Anti – audzinu savu dēlu. Par to vai tas ir grūti, es nekad neesmu domājusi. Es daru to, kas man jādara, gluži kā jebkurš normāls vecāks. Tomēr domāju, ka šo grāmatu droši varētu pievienot jaunā tēta komplektam. Iespējams, ka pēc šīs grāmatas izlasīšanas vīrietim būtu skaidrāks priekšstats par to, kas sagaida viņa ģimeni un cik daudz ir jāspēj cilvēkam, kas viens pats paliek mājās ar zīdaini.

Ligita Paegle

300x0_visassedvietasizpirktas_978-9934-0-8036-4Ironija ir smalka lieta un ne visi to izprot. Taču jāsaka, ka reizēm ironija lieti noder un bez tās cilvēka dzīvē krāsu noteikti būtu krietni mazāk. Ironijas pamatdefinīcija ir pavisam vienkārša – smalks, ar ārēju nopietnību maskēts izsmiekls. Literatūrā un filozofijā tiek runāts vismaz par trim ironijas veidiem, taču mūsdienās esmu novērojusi, ka ne visi, kas sev piedēvē ironisku izteiksmes veidi, tiešām šo smalko māku pieprot. Tādēļ man ļoti patīkams atklājums bija rakstnieces Ligitas Paegles ironisko stāstu krājums “Visas sēdvietas izpirktas”.

Ironijas augstākā pakāpe, manuprāt, ir spēja pašam paironizēt par sevi, savām vājībām, īpatnībām un nedienām. Grāmatas atvēršanas pasākumā autore godīgi atzinās, ka daļai stāstu varoņu viņa esot uzdāvinājusi savus “putnus” un “tarakānus”. Saņēmuši šo mantojumu no savas radītājas, tad nu katrs arī steidzis dzīvot savu dzīvi sev atbilstošā vīzē. Dažs labs bez liekas kautrības savācis sev pat vairākus stāstu, bet vēl kāds, ja nu akurāt nav pats spējis tik vismaz pie diviem stāstiem, izkopis visai veiksmīgu taktiku kļūt par fonu vai vismaz garām slīdošu ēnu kāda cita varoņa stāstā.

Jāsaka, ka Ligitas Paegles stāstu varoņi ir visai neparedzami. Reizēm pār viņiem nākušās atklāsmes, kā teiktu tautas valodā, “reāli iespārda”. Taču tieši šī neparedzamība šo stāstu krājuma padara tik kolorītu un aizraujošu. Domāju, ka pat lielākie skeptiķi pēc šī stāstu krājuma izlasīšanas, ja nu ne gluži smiesies vai ķiķinās, tad bez viegla smīna vai vīpsnas neiztiks. Jo kā lai nesmej, ja stāsta varonis ir tavs, kāda tava tuvinieka vai paziņas spoguļattēls. Ja saproti, ka daudz vieglāk un gudrāk ir nevis apvainoties, uzmest lūpu, bet pasmieties pašam par sevi un savām vājībām

Šis stāstu krājums ir lielisks! Tas neliek raudāt un ciest vai raksties savas dvēseles dzīlēs. Tam nepiemīt nekā smagnēja un nospiedoša. Šis stāstu krājums nodrošina labu garastāvokli un ļauj uz pasauli palūkoties caur asprātīga humora prizmu. Šim stāstu krājumam nav noteiktas auditorijas, tas patiks ikvienam, neatkarīgi no vecuma un sabiedriskā statusa, kam tuva smalkā ironijas māksla un asprātīgs humors.

Matiass Edvardsons

lejupielādeLielākoties mēs ikviens uzskatām, ka mums ir normāla ģimene. Nu, labi! Gandrīz normāla ģimene, jo prefekts šajā dzīvē nav pilnīgi nekas. Tomēr neviena ģimene nav pasargāta no likteņa triecieniem, zaudējumiem un arī vilšanās. Taču noteikti pats grūtāk jebkurai ģimenei ir pieņemt to, ka kāds no ģimenes locekļiem ir izdarījis noziegumu. Ja šis noziegums ir slepkavība, to pieņemt ir gandrīz neiespējami. Tam ir grūti noticēt, to nav iespējams saprast. Sevišķi grūti tas noteikti ir tad, ja kāds ģimenē savus ienākumus nopelna iestājoties par morāles vērtībām un taisnīgumu.

Zviedru rakstnieka Matiasa Edvardsona romānā “Gandrīs normāla ģimene”  savus varoņus varētu teikt ir nostādījis pat ļoti neveiklā situācijā. Ģimenes galva Ādams Sandels ir mācītājs. Lundā labi pazīstama un cienīta persona. Viņa sieva Ulrike ir ne mazāk zināma Lundas sabiedrībai. Viņa ir veiksmīga advokāte. Un tad vēl ir Stella. Ļoti gudra, ļoti īpaša un ļoti nesavaldīga. Viņa saviem vecākiem sagādā ne mazums raižu. Taču vairāk vai mazāk viss turējies rāmjos. Vismaz tā liekas Ādamam, kurš ar savu ticību tam, ka visu var labot, mainīt un ievirzīt pareizajās sliedēs, izskatās visnaivākais no šīs trijotnes. Laikam jau tieši tādēļ viņam rakstnieks ir ļāvis runāt visvairāk. Vai arī vienkārši viņš ir visatklātākais, gan savās emocijās, gan vārdos. Ziņa, ka viņa meita tiek apsūdzēta slepkavībā, liek Ādamam pārvērtēt sevi, savu ģimeni un visu dzīvi. Notiekošais ir liels pārbaudījums gan viņa tēva mīlestībai, gan mācītāja morālajai stājai. Kurš uzvarēs? Tēvs vai mācītājs? Cik tālu viņš ir spējīgs iet, lai pasargātu savu bērnu.

Romāns ir trīsbalsīgs. Tēvs, meita un māte vēsta par notiekošo, par sekām un cēloņiem. Viņu stāsti viens otru papildina. Tie liek palūkoties uz notiekošo no atšķirīga skatu punkta.  Šī ģimene tiek izķidātā vissīkākajās detaļās, tomēr pat pēc romāna izlasīšanas neatstāj sajūta, ka palicis kaut kas nepateikts vai arī palicis nepamanīts lasītāja vērīgajai acij. Jebkurā gadījumā romāns aktualizē  vairākus jautājumus; Cik labi mēs pazīstam paši sevi un savu ģimeni? Vai mēs pieņemam sevi, savu sievu/vīru un bērnus tādus, kādi esam? Cik liela ietekme uz mūsu ģimenes mikroklimatu ir sabiedrībai un viņu viedoklim par to, kas ir normāls un kas nē? Vai mēs ģimenē esam patiesi viens pret otru?

Šis romāns spēlē pa dvēseles stīgām, mežģī prātu, ievelk pārdomās un neatstājas pat pēc tā izlasīšanas. Es pat teiktu gandrīz normāls romāns, ja vien nesecinātu, ka tajā ir kas vairāk par gandrīz normālu. Autors spēlē ne tikai psiholoģiskas spēlītes ar saviem varoņiem, bet arī ar lasītāju. Jau nedēļu mani neliek mierā kāda mīkla, ko romāns man kā lasītājam sagādāja gandrīz pie pašām beigām. Pamanīju nesakritību abu vecāku notikumu izklāstā. Viņi stāstot par kādu notikumu, pēc kura īsti nerīkojās tā, lai izpelnītos meitas uzticību, atbildību noveļ viens uz otru. Tad nu tagad lauzu galvu par to, vai autors pats ko sajaucis, vai arī kāds no varoņiem cenšas parādīt labākā gaismā. Tikai kurš? Tēvs vai māte? Es balsoju par māti. Gan viņa, gan meita apgalvo, ka tēvs ir pats godīgākais viņu ģimenē. Mani, lasot, neatstāja sajūta, ka tēva stāsts vairāk līdzinās grēksūdzei, līdz ar to nāk no sirds. Māte vēl piebilst, ka vienīgi cilvēki, kas var apmānīt viņas vīru, ir viņa un viņas meita. Māte ir melojusi un krāpusi. Tātad nedodu ne pieci, ka tik pat labi viņa spēj apmānīt lasītāju. Taču tajā pašā laikā gan māte, gan meita uzsver, ka tēvs fanātiski rūpējas par to, lai ģimenes nesmukumus neviens nepamanītu ārpus ģimenes. Tas varētu norādīt uz to, ka melis ir tēvs. Tā nu ik pa laikam prātoju. Kā šķiet jums? Kurš melo?

Imodžena Edvardsa

5772acdb-0e77-4e07-b35d-d0a3137eac3a20. gs. sākums. Krievijas impērijas tronī sēdies pēdējais Krievijas cars Nikolajs II. Cars, kuram pārmet kļūdainus lēmumus, norobežošanos no tautas un pakļaušanos sievai – tautā nemīlētai “vācietienei”. Sievai, kuru viņš pats nemaz nav izvēlējies, jo Krievijas impērijas troņmantniekam jāprec sieviete, ko par labu atzinuši vecāki. Patikšana un mīlestība šeit vērā ņemamu lomu nespēlē. Ja laulības laikā tā rodas – lieliski! Ja nē – samierinies!

Cars nav vienīgais, kuram jāsaista sevi uz mūžu ar vecāku izvēlētu dzīvesbiedru. Sanktpēterburgā ieradušās arī divas no Melnkalnes karaļa meitām, kuru likteni izlēmis cars un viņu tēvs. Visu nosaka abpusējs izdevīgums un aprēķins. Milicai un Stanai grūts ceļš priekšā, jo ne tikai jāatrod patikšana pret saviem topošajiem vīriem, bet arī jāiekļaujas tā laikā Krievijas aristokrātu vidū. Melnkalnes princeses Krievijas dižciltīgo acīs ir niecība, “kazu princeses” un raganas. Taču pats galvenais princešu uzdevums ir piekļūt caram, precīzāk, viņa armijai, kuras palīdzību un atbalstu alkst viņu tēvs.

Imodženas Edvardsas romānā “Sanktpēterburgas raganas” aprakstītais laika posms kaut kādā mērā līdzinās dzīrēm mēra laikā. Tauta slīgst nabadzībā, bet aristokrātija svin dzīvi. Bagātīgas maltītes, straumēm plūst šampānietis un opija tinktūra šo dzīvi padara krāsaināku, ļaujot aizmirst par raizēm. Gluži neviļus lasot to salīdzināju ar mūsdienu slavenību ballītēm. Paradumi līdzīgi tikai laikmets cits. Augstu vilni sit misticisms un ilgas pēc brīnuma. Skaudība, nievas, izsmiekls un atstumšana…  No tā neglābs ne tituls, ne labas attiecības ar caru, vai pareizāk sakot carieni, kura, grozies kā gribi tomēr šajā laulībā izrādās tā spēcīgākā. Nemīlēta, nicināta un apsmieta par nespēju dāvāt Krievijas tronim troņmantnieku, cariene ir gatava pieķerties pēdējam salmiņam, lai nostiprinātu savu statusu un liktu smējējiem apklust. Kurš nemīlētu carieni sapratīs vislabāk? Protams, ka tās, kas pašas tiek nicinātas – “kazu princeses”.  Atrodot atslēgu uz carienes sirdi un palīdzot sagādāt kāroto Krievijas troņmantnieku, māsām ir iespēja ne tikai apmierināt tēva vēlmes, bet arī pašām nostāties pretī uzpūtīgajiem Krievijas aristokrātiem. Tikai cik ilgi vara paliks viņu rokās un vai pašu veidotie ieroči nepavērsīsies pret viņām pašām?

“Sanktpēterburgas raganas” lasītāju aizved ceļojumā laikā. Autore lieliski ataino laikmetu, Krievijas aristokrātijas, paražas un dzīves stilu, spriedzi, ko izjuta pēdējais cars un viņa ģimene. Taču viskrāšņāk atainotas, protams, ir varas spēlītes, manipulācijas un otra vājību izmantošana, lai sasniegtu sev vēlamo.

Runājot par cara Nikolaja II ģimeni un viņu likteni, nekādi nevar iztikt bez kāda ļoti kolorīta tēla Krievijas vēsturē. Arī šajā grāmatā bez viņa neiztikt. Ļoti nozīmīgs tēls šajā romānā ir leģendām apvītais Rasputins. Ar šī tēla palīdzību autore vēl jo vairāk izceļ Krievijas galma divkosību, aprobežotību un lieliski parāda, kas notiek tad, ja pārvērtē savu ietekmi un neveiksmīgi sapinies paša izmestajos tīklos.

Lūks Alnats

300x0_mumspiederdebesis_978-9934-0-7868-2Angļu žurnālista un rakstnieka Lūka Alnata debijas romāns “Mums pieder debesis” ir viens no tiem īpašajiem romāniem, kas katram liek aizdomāties par dzīvi, par to, kam tajā vispār ir kāda vērtība un nozīme. Diemžēl mūsdienās ļoti daudz cilvēku to saprot tikai tad, kad viņus skar smaga nelaime. Līdz tam notiek dzīšanās pēc skaļas slavas, atzinības, mantiskajam vērtībām, kaut kādiem ideāliem, kas galu galā izrādās sabiedrībā valdoši stereotipi. Tam visam pa vidu tiek pazaudēts pats cilvēks un prieks dzīvot. Taču patiesības labad jāsaka, ka arī tie, kas dzīvo ar prieku, no likteņa spērieniem un nelaimēm nav pasargāti. Ne velti jau senie romieši, manīdami cilvēkam raksturīgo tieksmi sevi nedaudz iecelt Dieva lomā, ir teikuši “Memento mori” – atceries par nāvi jeb atceries, kas esi mirstīgs. Mums visiem ir zināms, ka gals pienāks jebkurā gadījumā un tikai mēs varam izvēlēties, kā mums doto laiku nodzīvot. Taču pats svarīgākais laikam ir apzināties un pieņemt mūsu dzīvē tās lietas, ko ietekmēt nespējam.

Romāna “Mums pieder debesis” galvenais varonis Robs visā visumā ir veiksminieks. Viņam ir viņa sapņu darbs, kas varbūt īsti neatbilst sabiedrības priekšstatam par to, ar ko vajadzētu nodarboties vīrietim. Robs ir laimīgs vīrs un mīlošs tēvs savam dēlam Džefam. Viņa dzīvē laimīgi rit savu ritējumu, līdz brīdim, kad viņa dēlam atklāj smadzeņu vēzi, kurš par spīti veiksmīgai operācijai atgriežas vēl agresīvākā formā kā iepriekš, Robam un viņa sievai Annai ir jāpieņem fakts, ka viņu dēls nav izārstējams.

Grāmata ir ļoti emocionāla. Man jāpiekrīt tiem, kas apgalvo, ka šīs grāmatas autors apgāž visus līdz šim valdošos stereotipus, ka rakstnieki vīrieši emociju paušanā grāmatās ir daudz vēsāki un distancētāki kā sievietes. Autors ļoti prasmīgi parāda tās emocijas, kas vīrieti, tēvu pārņem brīdī, kad viņš uzzina, ka viņa bērns mirst. Neticība, bezspēcība, vēlme cīnīties, ko darīt, lai novērstu nenovēršamo un neizsakāmas bēdas ir Roba pavadones kopš mirkļa, kad uzzināta dēla diagnoze. Viņš nespēj pieņemt notiekošo un cenšas atrast brīnumlīdzekli, tērējot ģimenes budžetu un melojot pašam tuvākajam cilvēkam – savai sievai. Tas viņu tuvina ne tikai personīgajam sabrukumam, bet arī izjauc viņa laulību. Lai turpinātu dzīvot, Robam ir jānonāk savas dzīves zemākajā punktā. Taču mīlestība pret mirušo dēlu un dēla aizrautība ar fotografēšanu ir tas, kas Robam ļauj izrāpties no bedres, kurā viņš ir iekritis. Tā ļauj dzīvot un novērtēt mazos dzīves mirkļus un laiku, kas pavadīts kopā ar mīļajiem.

Ļoti skumjš, taču tajā pašā laikā ļoti gaišs romāns. Stāsts par notiekošā pieņemšanu un cīņu ar savu personīgo ego, kurš nevēlas piedzīvot pašu sāpīgāko zaudējumu, kurš ir nenovēršams. Tas, ko galvenais varonis tiešām nožēlo, ir laiks, ko viņš, dzenoties pēc brīnuma, neizbaudīja esot kopā ar dēlu. Mēs esam ļoti dažādi. Kāds skaudru nelaimi pieņem, akceptē un iekšēji sagatavojas nenovēršamajam, cits cīnās, plosās un cenšas rast risinājumu, vēl kāds kļūst emocionāli stings, viņš tās izslēdz, paliekot vēss un aukstasinīgs. Cilvēki ir dažādi un dažādas ir viņu reakcijas uz notiekošo, nav pareizu vai nepareizu variantu kā reaģēt. Tikai katrs pats, sev piemērotā veidā spēj tikt galā ar mīļa cilvēka zaudējumu, kādam no malas šeit ko teikt vai pamācīt nav tiesības. Apkārtējie var tikai sniegt nepieciešamo atbalstu.

Gunita Lagzdiņa

avots: liepajniekiem.lv

avots: liepajniekiem.lv

Sievietes sajūtas, emocijas un attiecību peripetijas ir lietas, kas interesē un piesaista sievietes. Lai cik mēs necenstos norobežoties no liekas informācijas par citu cilvēku dzīvēm, lai cik mēs skaļi nepostulētu, ka mūs interesē tikai mūsu pašu dzīve, sajūtas un emocijas, mums tik un tā saistoši ir citu sieviešu dzīves stāsti, kaut vai dažādu filmu vai grāmatu formātā. Jā tas tā nebūtu, diez vai tik pieprasīta būtu tā sauktā “dāmu literatūra”. Var jau sevi pasludināt par zvērinātu nopietnās literatūras cienītāju un tikai dziļu domu meklētāju, bet atzīstiet, ir taču tik patīkami, ik pa laikam paņemt, un izlasīt ko labi uzrakstītu un nepavisam ne sarežģītu. Ja vēl rakstītais saskan ar tevis pašas piedzīvoto, sajusto un izsapņoto, tad grāmata ne tikai aizrauj, bet arī iedvesmo un kalpo kā sava veida psihoterapija.

Gunitas Lagzdiņas stāstu krājums “Ieraudzīt varavīksni”, ir viena no šādam grāmatām. Grāmatā apkopoti septiņi stāsti, kuru galvenās varones ir septiņas dažādas sievietes. Katra no viņām ir ar savu raksturu, savu audzināšanu, dzīves pieredzi, attiecību bagāžu un situāciju, kurā viņas atrodas brīdī, kad stāsts sāk savu ritējumu. Gunita Lagzdiņa nekaunas savas varones nolikt tādu izvēlu priekšā, kas viņu turpmāko dzīvi var apgriezt ar kājām gaisā. Sekas šīm izvēlēm var būt visdažādākās. Kādai tās var izpostīt visu, kas līdz šim cītīgi būvēts, citai liktu izkāpt no ierastās komforta zonas, vēl kādai ļautu piepildīt sapņus. Izvēles nav ne pareizas, ne nepareizas. Šajā gadījumā ir runa par katra stāsta varones spēju izvērtēt, kas viņai pašai ir svarīgi, kā tad galu galā viņa vēlas dzīvot tālāk un vai viņa ir spējīga uzņemties atbildību par savām izvēlēm. Šeit runa ir nevien par atbildību pret savu ģimeni un līdzcilvēkiem, bet arī par atbildību pret sevi, saviem sapņiem un vēlmēm. Tas ir stāsts par spēju uzņemties atbildību par savu laimi, esošo vai iespējamo.

Gunita Lagzdiņa savos stāstos ieved lasītāju gan pazīstamās, gan nepazīstamās situācijās, liekot izvērtēt arī pašai sevi, personīgās vērtības skalas un pašas novilktās robežas, un to, cik gatavas mēs esam šīs robežas pārkāpt brīžos, kad to prasa kāda mūsu sapņu realizācija. Tas, kur mēs ieraudzīsim savu varavīksni un vai būsim gatavi tai pieskarties, ir atkarīgs tikai no mums pašām. Stāstu krājums “Ieraudzīt varavīksni” ataino atšķirīgus skatu punktus mēģinot katrai saskatīt savu varavīksni, kas dzīvi padara krāšņāku, un parāda vairākas iespējas, kā šai varavīksnei pieskarties vai nepieskarties, jo varbūt tas nemaz nav nepieciešams.

Viennozīmīgi burvīgs lasāmgabals nedēļas nogalei, atvaļinājumam vai kā manā gadījumā, braucot ceļojumā. Garlaicīgie ceļa gabali paskries nemanot.

Linda Šmite

Smite_4“Latvijas tauta” ir bijis viens no biežāk lietotajiem vārdu salikumiem pēdējā pusgada laikā. Vēlēšanas, ar to saistītās reklāmas, pārraides, uzrunas, mēļošana sociālajos tīklos. Pēcāk atkal rezultātu apspriešana, politiķu taisnošanās un visas citas peripetijas, kurās piesaukta “Latvijas tauta”, “latviešu tauta vai visa nācija”. Šī visa kontekstā, gluži neviļus rodas jautājums, kas tad ir šī nācija un tauta? Kas mūs veido un no kāda māla esam mīcīti? Cik lielu lomu tajā visā spēlē tautība? Un kā tad galu galā ir ar stereotipiem, aizspriedumiem un vēstures notikumu radītajiem nosacījumiem, kas svešos padara par savējiem un savējos par svešajiem?

Izdevniecības “Latvijas Mediji” izdotā Lindas Šmites grāmata “Aizved mani uz Hiršenhofu!” ir viena no tām, kas liek par šo tēmu aizdomāties. Nav jau nekāds noslēpums, ka tīrasiņu latvieti mūsdienās pat ar uguni neatrast. Mūsu dzīslās tek asins kokteilis, kura sastāvdaļas var atrast visās pasaules malās. Kā te tikai nav? Poļi, zviedri, čigāni, ebreji, vāci, krievi, bulgāri, itāļi, angļi, grieķi, ukraiņi un daudz citi, ir atstājuši savus nospiedumus mūsu gēnos, ietekmējot gan uz mūsu izskatu, gan temperamentu. Tomēr neskatoties uz šo mūsos mītošo gēnu miksli, sabiedrībā valdošie stereotipi, kas saistīti ar cilvēka tautību ir gana spēcīgi. Daudziem ir neapstrīdams viedoklis par čigāniem, ebrejiem, krieviem, poļiem un visiem pārējiem, kas neietilpst kategorijā “latvietis”. “Savējo” un “svešo” esamība uzsvērta jau latvju dainās un tas ir saprotami, jo ņemot vērā vēsturiskos notikumu un situācija, dainas gadsimtiem ilgi kalpojušas kā latviešu nacionālās pašapziņas stiprinātājas un saglabātājas. Tomēr neskatoties uz to, ka laiki ir mainījušies un sen jau vairs nedzīvojam pēc dainās minētās kārtības, cilvēku dalīšana savējos un svešajos pie mums vēl arvien ir ļoti spēcīga. Bet ko darīt situācijā, kad atklājas, ka tas ko uzskatīji par svešu, patiesībā ir daļa no tevis?

Lindas Šmites darbs “Aizved mani uz Hiršenhofu” aizskar tēmu, par kuru nemaz tik plaši netiek runāts, par vācu kolonistiem Latvijā. Jā, mums ir zināms senais stāsts par vācu muižniekiem, bruņiniekiem, tirgotājiem un citiem inteliģences pārstāvjiem Latvijā, bet retāk tiek pieminēti vācu amatnieki un daudzi citi, kas Latvijas teritorijā apmetušies carienes Katrīnas II aicināti, un atšķirībā no šeit mītošajiem latviešiem saņēmuši diezgan lielas privilēģijas. Šādas privilēģijas nebūt neveicināja siltas attiecības latviešu un iebraucēju starpā. Turklāt atšķirīgā pasaules uztvere, tradīcijas un dzīvesveids nekad neļauj atbraucējiem šeit Latvijā kļūt par savējiem, neskatoties pat uz to, ka atbraucēji nav nekādi augstie kungi un dažs labs rocības ziņā pielīdzināms latvietim. Padomju laikā par šim kolonijām nerunāja vispār, tas bija noslēpums, ko glabāja šeit palikušie un atklāja tie izdzīvojušie kolonisti, kas Latvijā savas zaudētās dzimtenes meklējumos ieradās līdz ar neatkarības atgūšana.

“Aizved mani uz Hiršenhofu!” ir skaudrs dzimtas stāsts, kas jāceļ gaismā pirms pēdējie, kas to varētu izstāstīt ir pārcēlušies citā valstībā. Centrālās stāsta varones ir viena no bijušajām Iršu vācu kolonijas kolonistēm Roze Kalniņa un viņas mazmeitiņa Gabriela. Roze dzimusi Pirmā pasaules kara laikā Krievijā, kur varas spēļu un vēsturisko norišu rezultātā no Latvijas izsūtīti vācu kolonisti. Atgriešanās pēc Pirmā pasaules kara kā bērnam vecāku zaudētajā dzimtenē Iršos, ir pirmā, bet ne pēdējā reize, kad viņa šeit atgriežas. Roze savā mūžā piedzīvo gan Latvijas valsts piedzimšanu, gan okupāciju, gan izsūtījumu. Taču Roze ar saknēm ir ieaugusi Latvijas zemē. Šīs stiprās saknes viņas dzīvē ir nesušas daudz sāpju un zaudējumu, kā arī smagus noslēpumus, kurus viņa ir glabājusi garus gadus. Ne Rozes dēls Hermanis, ne mīļotā mazmeitiņa Gabriela, kur nu vēl kaimiņi nezina, ka Roze ir vāciete, ka patiesībā arī viņi ir vācieši. Viņiem nav ne mazākās nojausmas kā tas viss ietekmēs viņu un arī apkārtējo iedzīvotāju domas, sajūtas un rīcību. Gabrielai, kurai ir ļoti cieša saikne ar vecmāmiņu, jātiek galā ne tikai ar vecmāmiņas glabāto noslēpumu, bet arī pašai jāsaprot, kas tad viņa īsti ir? Latviete vai vāciete?

Jāsaka, ka šo grāmatu sākt lasīt ir diezgan grūti. Pirmajā brīdī ir ļoti grūti uztvert darba ritmu un tam pielāgoties. Taču kādā brīdī grāmata pārņem savā varā. Mijas laikmeti, mijas stāsta vēstītāji, sajūtas mijas ar notikumu izklāstu. Notiekošais netiek izklāstīts kā tradicionāls stāstījums. Tā drīzāk ir romāna varoņu apziņas plūsma, viņu sajūtas, pārdomas, emocijas, kas atklāj notiekošo. Katram varonim ir savs raksturs, dzīves pieredze un izglītības līmenis, katra stāsts skan atšķirīgi. Šajos stāstos iespējams sajust varoņu emocijas, rīcības vadmotīvus, izaugsmi. Autore ļoti labi parāda gan pagātnes, gan tagadnes notikumus aculiecinieka vērtējumā. Labi atainotas dažādu laikmetu politiskās norises, kā tas ietekmē un parāda Latvijas sabiedrību. Autore līdz kaulam ļauj izjust pagātnes notikumus un arī pašam lasītājam liek atgriezties, laikos, kurus viņš jau ir piedzīvojis, liekot iesaukties: “Hei! Tā tiešām bija! Šo es atceros!” Tas, ka autore par sevi un notiekošo liek runāt pašiem varoņiem, ļauj uz notiekošo palūkoties no ļoti atšķirīgiem skatupunktiem un jāsaka, ka tā ir visai iedarbīga metode, ja vēlas, lai lasītājs ieslīgtu diskusijā pats ar sevi un mainītu dažu labu iesīkstējušu viedokli vai stereotipu, pie kura līdz šim ir turējies.

Šī grāmata ir viena no tām, kas raisa pārdomas un liek apzināties, cik patiesībā šaura ir tā pasaulīte, kurā mēs katrs dzīvojam un cik maz mēs zinām par to, kas atrodas aiz tās robežām. Man personīgi tās bija pārdomas par to, cik ļoti mēs latvieši uzsveram to, cik ļoti mēs esam cietuši dažādos vēstures griežos, taču aizmirstam, ka mēs nebijām vienīgie. Arī it kā svešajiem starp savējiem zaudējumi, sāpēs un pārdzīvojumi bija tieši tādi paši vai pat skaudrāki, jo savai izcelsmes zemei vairs nejutās īsti piederīgi, bet šeit par savējiem tā arī īsti netika pieņemti. Runājot vēstures kontekstā, domāju, ka sevišķi sāpīga šī apjausma cittautiešiem bija Ulmaņa uz latvietību vērstās politikas laikā pirms Otrā pasaules kara, kad viņu nepiederība šai zemei tika īpaši uzsvērta.