Carpe diem!

marts 2020
P O T C P S Sv
« Feb    
 1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
3031  

Historia

Inga Grencberga

IMG_20200316_000321 (1)Cilvēki apgalvo, ka sekss un mīlestība ir divas pavisam atšķirīgas lietas. Varbūt. Bet varbūt arī nē. Man nekad nav izdevies šīs abas lietas atdalīt.

Mīlestība + slikts sekss – kombinācija, ko man par laimi nav nācies piedzīvot, bet es laikam to nosauktu par ABLOMU, gan mīlestībā, gan seksā. Jo mīlestība atrastu ceļu, kā sliktu seksu padarīt par labu. Un ja tā nav, tad no mīlestības tur nav ne smakas. Tieši tik vienkārši un ne citādi.

Labs seks + nemīlestība = viena reize, varbūt divas, bet ne vairāk. Smieklīgi, bet, lai seksu uzskatītu par labu, man nepieciešama mīlestība. Kaut vai tik daudz, cik melns aiz naga. Pat ja tā ir vienpusēja. Tā var arī nebūt mīla uz mūžu, bet tai ir jābūt. Citādi nekas nesanāks.

Slikts seks + nekāda mīlestība = Mieles un morālas paģiras. Bet gadās arī tā.

Mīlestība mēdz būt dažāda. Tā var būt mierinoša, harmoniska, izklaidējoša, cieņpilna, nevaldāma, agresīva un pat iznīcinoša. Ne vienmēr tā ir tāda, kādu mēs to esam iztēlojušies, vai kāda tā tiek aprakstīta mīlas romānos. Arī sekss nav tāds, kā aprakstīts. Ne katrs spēj gaumīgi atainot šīs abas lietas: mīlestību un seksu. Rakstot par mīlestību ir ļoti jāuzmanās, lai nepadarītu to banālu un nepārsaldinātu ar pliekaniem stereotipiem. Ne katrs to prot. Bet par seksu… par seksu rakstīt ir vēl sarežģītāk. Gana intīma un jūtīga tēma. Kā šo procesu, kurā cilvēks atkailinās pilnībā: miesā un garā, pilnībā uzticoties otram, atainot gaumīgi? Nepadarot vulgāru un klišejisku? Bez visiem šiem: “O, jē, mazā, tu padari mani traku! Es zinu, kā tu gribi, lai es tevi izmīlēju!” Ir tikai daži autori, kuri to spēj. Lasot šo autoru darbus neatstāj sajūta, ka rakstāmspalva mērcēta asinis, asarās un kaisles sviedros. Nav liekvārdības un aizplīvurotu mājienu, bezjēdzīgu kunkstu un elsu. Viss šķiet tik reāls, sajūtams, sagaršojam un pat saožams. Šķiet no grāmatas lapaspusēm tvan kairinoša seksa aromāts.

Taču ziniet, kas ir visgrūtākais? Visgrūtākais ir gaumīgi atainot abas šīs abas lietas kopā: mīlestību un seksu. Taču ir autori, kam tas izdodas. Viena no šādiem autoriem ir Inga Grencberga, kuras debijas romāns literatūrā “Sestā sieva” ir ļoti īpašs un vērā ņemams darbs.  Es noteikti gribētu piekrist Dzilindžeram, kura pirmais vērtējums par Ingas sarakstīto esot bijis – “Sieva, es zināju, ka būs labi, bet nedomāju, ka tik labi!” Jo šis tiešām ir viens no retajiem darbiem, kur sekss, mīlestība un sieviete, kā centrālā persona attēlota ļoti reāli, sataustāmi un saprotami, bez kaut kādiem pārspīlējumiem. Šķiet, autore pieslīpējusi katru vārdu, teikumu, domu tuvu ideālam, neļaujot iemaldīties kam banālam vai pliekanam. Bet, ja kāda banalitāte vai pliekanība parādās, tad tādēļ, ka tai tur jābūt. Šis noteikti nav stāsts par sievietes rozā sapni, uz kuru ved meksikāņu seriālu cienīgi līkloči. Tas ir stāsts par sievieti, viņas sapņiem, kvēli, sāpēm, neprātu, robežu pārkāpšanu, vērtību atmešanu un mīlestību, kas kļuvusi par sava veida atkarību. Mīlestība rada un mīlestība arī iznīcina. Vai arī rada iznīcinot. Grāmatas “Sestā sieva” galvenajā varonē Alisē ikviena sieviete, pat visrāmākā un pareizāka, satiks sevi. Vismaz tās sievietes, kas kaut reizi dzīvē ir mīlējušas, aizrāvušās un izjutušas kaisli. Es šo grāmatu neliktu erotiskā žanra sadaļā. Tas nekas, ka tur ir gana daudz seksa. “Sestā sieva” ir kā ļoti intīma un atklāta saruna ar sievieti. Tā ir kā ceļojums cauri Dantes deviņiem elles lokiem. Tikai šajā gadījumā runa ir par sievieti un viņas dvēseli. Šī grāmata var raisīt sašutumu, likt izdzīvot kaunu, saraudināt, izraisīt skaudību, radīt eiforiju un arī just žēlumu, taču tā neatstās vienaldzīgu. Ieteiktu, pirms ķerties klāt šai grāmatai, atmest jebkādas gaidas par to, ko šī grāmata atklās. Aizmirstiet, ka Inga Grencberga ir Džilindžera  sestā sieva, aizmirstiet komentārus internetā un visu, ko par viņu esat dzirdējuši, aizmirstiet priekšstatu, kas radies balstoties uz medijos un interneta vidē izskanējušo informāciju! Atmetiet to visu un vienkārši lasiet!

Dace Judina

memaisDaces Judinas un Artūra Nīmaņa radītās romānu sērijas „Laika rata stāsti” otrā grāmata „Mēmais” ir tāds kā aicinājums ikvienam – neklusēt, izstāstīt un nekrāt skeletus dzimtas vērtību skapī. Lai arī tie jau sen izģinduši un zaudējuši ne tikai dvēseli, bet arī miesu, šāds atradums var radīt nevajadzīgus pārdzīvojumus, ne jau pašiem skeletu glabātājiem, bet gan viņu pēcnācējiem paaudžu paaudzēs. Tikai zinot savas dzimtas stāstus, gan par labajiem, gan par ne tik labajiem laikiem, apzinot arī dzimtas melnās avis cilvēks spēj nonākt saskaņā ar sevi un beidzot būt brīvs no noslēpumu sloga, kurš tevi žmiedz arī tad, ja tu par to neko nezini. Pateikts noslēpums izplēn un ikviens beidzot var sajusties brīvs.

Pirms šīs grāmatas izlasīšanas reiz aizdomājos par to, kas mums latviešiem neļauj būt brīviem un dzīvot ar tādu pašu pašapziņu kā dzīvo lietuvieši un igauņi. Starta punkts taču visām nācijām bija vienāds. Sevišķi, ja runājam par mums un igauņiem. Mūsu tautām ir ļoti līdzīgs liktenis. Mūsu problēma ir noslēpumi un klusēšana. Tie paši nelaimīgie maisi. Nez kādēļ mūsu kaimiņi īpaši ar tiem neauklējās. Atvēra, publiskoja un melnā noslēpuma ēna izgaisa. Taču mēs gandrīz trīsdesmit gadus grabinām skeletus skapī un nespējam tapt brīvi, jo noslēpumi un brīvība nav apvienojamas lietas. Jā, var jau būt, ka taisnība, ka neatkarība bija plānota un neviena tik nopietna organizācija kā KGB savu datu bāzi aplūkošanai neatstās, ka tas, kas atstāts  nav nekas nozīmīgs. Var jau būt, bet… ja ar maisu atvēršanu nevilcinātos un to būtu izdarījuši jau neatkarības atgūšanas sākumposmā, mēs būtu pavisam cita nācija un mums būtu cita pašapziņa. Jo noslēpums būtu kliedēts un cilvēkos nemājotu bailes un neuzticēšanās – lietas, kas grauj pat visspēcīgāko pašapziņu.  Lai Daces un Artūra kopdarbs „Laika rata stāsti” rosina runāt tos, kas mēmi klusē!

Jānis Zelčāns

300x0_visi_dati_dodas_uz_debesim_drFebruārī biju nolēmusi pievērsties vīriešu sarakstītai literatūrai. Un kāpēc lai tie nebūtu mūsu pašu autori. Tā pateicoties Zvaigzne ABC manā grāmatu plauktā nonāca Jāņa Zelčāna stāstu un noveļu krājums “Visi dati dodas uz debesīm”. Jāsaka, ka neesmu fantastikas žanra piekritēja, taču šis laikam ir tas žanrs, kurš, manuprāt, ir ļoti iecienīts tieši vīriešu vidū. Varbūt kļūdos, bet parasti šāda veida darbi pieder tieši vīrieša spalvai. Tiešām ceru, ka nekultivēju tagad kādus stereotipus. Lai nu kā, biju patīkami pārsteigta.

Jāņa Zelčāna darbā “Visi dati dodas uz debesīm” apkoptas vairākas noveles un stāsti, kas lasītājam ļauj it kā ielūkoties iespējamajā nākotnē. Tā nav gara prātuļošana par tēmu, kā būtu, ja… Tā drīzāk ir neliela nākotnes modelēšana, tāda kā skice, kura atkarīga no tā, kādam no iespējamajiem nākotnes scenārijiem autors pievērš uzmanību. Ekoloģija, datu aizsardzība, zinātnes sasniegumi un inovācijas, kā arī daudz citu lietu, kas patlaban varbūt ir tikai iztēles auglis. Jāatzīst, tas bija diezgan interesants ceļojums laikā. Autors ļauj lasītājam piedzīvot ļoti dažādu pieredzi, ļaujot nonākt viņa radītajā nākotnes pasaulē un iepazīt nākotnes cilvēku personību, vājības, bailes, kā arī emocijas, kas ar neko neatšķiras no tā ko piedzīvo un pārdzīvo mūsdienu cilvēki. Tas pats saturs tikai citā podiņā jeb laikā. Tas arī šos stāstus padara tik saistošus un saprotamus. Tajos nebija pārāk daudz sarežģītu terminu un zinātniskās fantastiskas, kura būti grūti izprotama lasītājam, kas neaizraujas ar šo žanru. Man patika. Domāju, kā debija literatūrā tiešām labi uzrakstīta.

Vladis Spāre

300x0_gajiensarklibozirgu978-9934-0-8532-1Vladi Spāri kā autoru iepazinu caur viņa romānu “Tu nevari dabūt visu, ko gribi”. Ziniet, ja man jautā par ko bija romāns, man būtu grūti izskaidrot, bet pavisam droši varu teikt – šis darbs tiešām ir lielisks! Viens no tiem romāniem, ko lasi un domā: kas ellē ratā tas ir? Taču iesācis lasīt tu nespēj atrauties. Sižeta pavērsieni seko cits citam un tu saproti, ka lasīt šo grāmatu ir tīrā bauda. Autors ir īsts teksta virtuozs, kurš romāna varoņus un pat absurdas situācijas padarīja reāli sajūtamas, liekot smieties pilnā kaklā. Vēl arvien ik pa laikam atceros to maitu Elmoru Betijas ledusskapī un smejos kā traka. Vladis Spāre savā romānā iesmej par nāvi un to turpina darīt arī savā tikko iznākušajā stāstu krājumā “Gājiens ar klibo zirdziņu”.

Šajā stāstu krājumā apkopoti 18 dažādi stāsti. Taču visus vienojošā tēma ir nāve. Klaiņošana pa Lielajiem kapiem ir pārcelta uz konkrētu personāžu un viņa pieredzi. Šie stāsti liek pieņemt nāvi kā neiztrūkstošu cilvēka mūža sastāvdaļu. Tie liek gaidāmās vai jau notikušās nāves faktu pieņemt, izprast un arī paironizēt par to. Autoram ir izdevies uzrakstīt vieglus stāstus. Gluži kā vieglās smiltis, ko palicēji novēl aizgājējam. Neviens stāsts, lai arī runa ir par nāvi nerada nomācošu vai nospiedošu sajūtu. Tie nav kā smagas, lietus pielijušas velēnas, kas kapraču mestas ar būkšķi atsitas pret mūža māju, atstājot smagumu palicēju dvēselēs. Šie stāsti līdzi nes smeldzi, atmiņas, varbūt nepiepildītas ilgas, zaudējuma sāpes, bet tie neliek smagi ciest ne varoņiem, ne lasītājam. “Gājiens ar klibo zirdziņu” iztiek bez klasiskā bēru marša, tajā ieskanas blūzs, roks, kaut kas džezīgs, bet, ja labi ieklausās var sadzirdēt arī ko no popsas un kaislīga tango, jo, kurš ir teicis, ka nāve nevar būt draiska vai kaisles pārpilna.

Jānis Straubergs “Rīgas vēsture. XII-XX gadsimts”

oljATRhmihRa_400x600_2mRPEZPfRīga tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām Eiropas pilsētām. Ir tik daudzi, kas šeit ieradušies un iemīlējušies šajā tik daudzveidīgajā pilsētā, kur satikušās dažādas kultūras, laikmeti un tradīcijas. Rīga tiek dēvēta par iedvesmas pilsētu un greznāko pērli Baltijas valstu kronī. Es pilnībā tam piekrītu, jo personīgi mani šī pilsēta ik dienas pārsteidz no jauna. Jau deviņus gadus savu mīlestību pret šo pilsētu es paužu savā darbā.

Es emu Rīgas gide un mana darba ikdiena paiet iepazīstinot tūristus un arī vietējos iedzīvotājus ar mūsu skaisto pilsētu. Man ir liels prieks par cilvēku interesi un aizrautību, ar kādu viņi klausās stāstos par Rīgu. Cilvēkiem patīk skaistie nami, romantiskās ieliņas, augstie baznīcas torņi, viņus, protams, interesē arī vēsture, taču visvairāk manus klausītājus interesē tieši neparasti stāsti, leģendas un interesanti notikumi, kas saistīti ar pilsētas dzīvi un pilsētnieku ikdienu. Atzīšos, mums gidiem ir tradicionālie stāsti, ko stāstam, taču visu laiku stāstīt vienu un to pašu nav interesanti. Tādēļ tiek šķirstīti dažādi avoti un meklēti vēl nezināmi stāsti vai interesanti fakti, kas esošos stāstus varētu padarīt aizraujošākus, niansētākus un dzīvākus. Manuprāt, vislabāk stāstus par pilsētu atdzīvina tieši vēstījums par to, kādi tad ir bijuši un ir šīs pilsētas iedzīvotāji, viņu darbi un arī nedarbi.

Pavisam nesen izdevniecība “Latvijas Mediji” atkārtoti izdeva matemātiķa, izglītības darbinieka, vēstures pētnieka un bijušā pilsētas bibliotekāra Jāņa Strauberga apjomīgo sacerējumu “Rīgas vēsture. XII-XX gadsimts”, kas pirmo reizi izdota 1937. gadā. Jāsaka, ka šī darba apjoms tiešām atbilst saturam un Straubergs ir izdarījis grandiozu darbu apkopojot visus viņam tajā laikā pieejamos avotus ne tikai šeit Latvijā, bet arī ārvalstīs. Kaut kur lasīju, ka savā laikā Straubergam pārmests tas, ka iztrūkušas atsauces un komentāri par avotiem.  Atkārtotajā izdevumā komentāri gan ir atrodami un to, tāpat arī ievadvārdu autors ir vēsturnieks un arheologs, Dr. hist. Andris Šnē. Savukārt priekšvārda autors ir Dr. habil. art. Ojārs Spārītis.

Man ļoti patika tas, ka grāmata ir uzrakstīta viegli lasāmā valodā. Ja neizjustu nepārtrauktu vajadzību izrakstīt kādus man interesējošus faktus, izlasītu to noteikti daudz ātrāk. Taču visvērtīgākā lieta Strauberga sacerējumā ir pilsētnieku sadzīve un ikdienā, kas atainota visos tās smalkumos, īpaši parādot attiecības starp vācu pilsoņiem un “nevāciem” jeb latviešu un lībiešu izcelsmes pilsētas iedzīvotājiem, kam pilsētas sadzīvē un ikdienā bija būtiska loma. Šajā grāmatā atrodami likumi un noteikumi, kas regulējuši pilsētnieku, katras amatu brālības, vāciešu un nevāciešu dzīvi. Tā atklāj, kas bijis atļauts Rīgas pilsoņiem un kas nē. Taču tā ļauj arī ieraudzīt to, ka rīdzinieki šos likumus dažādā veidā mēģinājuši apiet, vai arī vērst par labu savām interesēm. Dažādi sūdzību pieteikumi, rātes lēmumi un tiesas spriedumi lieliski ataino, kā savā starpā sadzīvojuši dažādu slāņu pilsētnieki. Man, kā gidam, kurš vēlas savu stāstījumu padarīt interesantāku un dzīvāku – īsta dārgumu krātuve!

Straubergs savā sacerējumā īpaši izceļ tieši latviešu amatu brālības, kas ņemot vērā laiku, kad šis grāmata sacerēta pilnībā ir saprotama. Tomēr tas nenozīmē, ka viņš ko būtu izskaistinājis vai izdomājis.  Straubergs ir rūpīgi apkopojis dažādus avotus, kas cauri laikmetiem parāda šo amatu brālību cīņu par savām tiesībā, nostādot savas tiesības pret vācu pilsoņu tiesībām un pieprasot līdztiesību. Viņš lieliski parāda, kā laika gaitā mainījusies latviešu un vācu pilsoņu dzīve Rīgā. Man ļoti patīk tas, ka Strauberga “Rīgas vēsturē” latvieši neparādās kā nabaga apspiesti grūtdienīši, bet gan kā vērā ņemams spēks, kas pamatojoties uz to, ka ir bijuši Rīgas pirmiedzīvotāji, pieprasa respektēt viņu tiesības un līdztiesību, kā arī cīnās par to.

Vēl viena no šī darba vērtībām ir lieliskie attēli un kartes, kas ne tikai kalpo kā vizuālais informācijas avots un atdzīvina autora sacerējumu, bet arī man kā gidam lieti noder pētot dažādu informāciju, gatavojot ekskursijas vizuālo materiālu vai, piemēram, tos ļoti labi var izmantot gatavojot interaktīvas ekskursijas jauniešiem un skolēniem.

Es teiktu, ka šis darbs mums gidiem ir kā vērtīga dārgumu lāde, kur iespējams pasmelties iedvesmu, idejas un bagātīgu informāciju, kura ļautu padarīt mūsu ekskursijas īpašas, atšķirīgas un aizraujošas.

Deivids Nikolss

300x0_mes_webvakssNav tā, ka es savā blogā aprakstu pilnīgi visas grāmatas, ko esmu izlasījusi. Ne tāpēc, ka neaprakstītās būtu sliktākas vai mazvērtīgākas. Drīzāk pie vainas ikdienas skrējiens, steiga, rakstīšanas atlikšana, kēksu cepšana un vēl daudz citu lietu. Taču ik pa laikam uzrodas grāmatas, kas iesēžas galvā un neatlaiž.  Par tām jādomā atkal un atkal. Tās laikam ir grāmatas, kas uzrunā īstajā brīdī. Viena no tādām grāmatām ir Zvaigzne ABC 2016. gadā izdotā Deivida Nikolsa romāns “Mēs”.

Ja pavisam godīgi, sākotnēji romāns mani nedaudz garlaikoja. Domāju stīva zinātnieciņa žēlošanās par neizdevušos ģimenes dzīvi. Taču tad noķēru smeķi un sapratu, cik lielisks ir šis romāns. Patiesībā arī šīs romāns ir visai nepierastā veidā izstāstīts pieaugšanas stāsts. Tā nav “Jelgava 94″ un pat ne “Puika, kurš redzēja tumsā”, lai gan šeit var atrast līdzības. Šis ir pieaugšanas stāsts no vecāka skatu punkta. Stāsts, par to, kā gribēdams tikai to pašu labāko, tu attālinies no sava bērna. Jo izrādās, ka tu nemāki ar viņu runāt viņa valodā. Tajā, ko tu labi domādams un darīdams saki, tav bērns saskata noraidījumu, pārmetumu un vilšanos, kaut arī tu nekad neko tādu neesi ne domājis, ne izjutis.

Romāna galvenais varonis Duglass nonācis sev neērtā situācijā. Viņš ne tikai saprot, ka ir zaudējis kontaktu ar savu dēlu, bet arī viņa laulība ir uz izjukšanas robežas. Viss, ko viņš godprātīgi ir darījis un bijis pārliecināts, ka dara to pēc labākās sirdsapziņas, izrādās ir kaķim zem astes. Duglasa vienīgā cerība ir jau sen ieplānotais Lielais ģimenes ceļojums, kam vajadzētu palīdzēt sakārtot attiecības ne tikai ar dēlu, bet iespējams arī glābt viņa laulību. Taču viss izvēršas ne tā kā viņš ir cerējis.

Man šis romāns lika raudāt. Man ir ļoti sarežģītas attiecības ar mammu. Ilgāk par trim dienām mēs viena otrai blakus pastāvēt nespējam. Mani nepārtraukti vajā sajūta, ka neesmu gana novērtēta, ka neko nespēju izdarīt tā kā nākas. Sajūta, ka esmu slikta meita. Un es es neko nevaru izdarīt. Šī sajūta neatkāpjas, pat ne tas labākajos laikos. Derētu tā kā pieaugt, vai ne? Bet es esmu gluži ka astoņpadsmitgadīgais Albijs no Deivida Nikolsa romāna “Mēs”, un, sasodīts, nespēju tikt ar to galā! Un tad vēl ir Duglass, kurš Albijā rada gluži tādas pat sajūtas, ka manī mana mamma. Bet… Johaidī! Viņu es saprotu! Saprotu, kāpēc viņš saka un dara to, ko saka un dara. Viņš taču to nedara aiz ļauna prāta. Un es jau arī savam bērnam vēlu tikai to labāko. Bet viņš dusmojas. Un ir tik grūti saprast, kurā brīdī es varētu viņu aizvainot, apkaunot vai pārāk daudz kontrolēt. Pēkšņi, es saprotu arī savu mammu. Viņa ir kā Nikolsa Duglass, kurš vēl to labāko, bet neprot runāt manā valodā un es neprotu runāt viņas. Un laikam jau to ir jāsaprot un jāpieņem. Jo izrādās dzīvot un sadzīvot kļūst vieglāk.

Taču vecāku tēma nav vienīgā, kas skarta romānā “Mēs”. Tas ir arī stāsts par attiecībām starp laulātajiem. Stāsts par to, kā tās mainās un kā mēs no tām izaugam. Un pat vislielākā mīlestība nespēj tās saturēt kopā. Un tad neatliek nekas cits, kā novērtēt tos, kas ir bijis, pateikt paldies un atlaist… Atlaist, lai varētu iet tālāk un kļūt laimīgi.

Deivida Nikolsa romāns “Mēs” ir stāsts par spēju pieņemt, saprast, mīlēt un atlaist…

Rasa Bugavičute-Pēce

puikaVai jums ir gadījies, ka pēc grāmatas izlasīšanas gribas klusēt, jo ko teikt ir lieki? Autors jau visu ir pateicis. Visi komentāri ir lieki un neko labāku arī vairs nepateiksi. Šķiet necienīgi ko piebilst, prātot vai izteikt kādus apgalvojumus. Tieši tā man bija ar Rasas Bugatevičutes-Pēces romāna “Puika, kurš redzēja tumsā” izlasīšanas. Es esmu no tiem cilvēkiem, kam pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Taču pēc šī īpašā pieaugšanas stāsta vienīgais ko spēju – klusēt. Klusēt, jo šis darbs atklāj to, par ko mēs ikdienā pat neaizdomājamies – kā ir dzīvot tumsā. Un kā ir būt vienīgajam redzīgajam starp neredzīgajiem. Kā ir būt neredzīgu vecāku bērnam, vienīgajam gaismas avotam viņu tumsā.

“Puika, kurš redzēja tumsā” ir īpašs pieaugšanas stāsts. To nevar salīdzināt ar nevienu citu. Citos šāda veida stāstos bērns, pusaudzis pieaug, izejot cauri tā sauktajam trakajam pusaudžu periodam. Jēkabam, kuram kā jau neredzīgu vecāku bērnam pieaugt nācies jau piedzimstot, drīzāk ir jāpieliek pūles, lai viņš par spīti tai atbildībai, kas gulstas uz viņa pleciem, varētu atļauties būt bērns un pusaudzis. Atļauties būt tāds pats kā citi, normāli pusaudži, mazliet bezrūpīgi, demonstratīvi, riebīgi un pat ļauni. Bez vainas sajūtas. Tāpēc, ka viņš vienkārši jūtas tā kā jūtas. Jēkabs ir tāds pats kā viņi un viņam gribas iekļauties, būt piederīgam. Taču vai Jēkabs to var atļauties?

Grāmatā galvenais vēstītājs ir Jēkabs un prizma caur kuru viņš lūkojas uz pasauli, savu ģimeni un ikdienu. Taču pavisam nedaudz, ik pa brītiņam ierunājas arī Jēkaba māte. Tas ir arī viņas stāsts par uzdrošināšanos neredzīgai laist pasaulē bērnu un viņu audzināt. Stāsts par ikkatras mātes bailēm – būt labai mātei un labu vēlot nenodarīt ļaunu. Tā apziņa, ka tavs bērns pieaug, kļūst neatkarīgāks, bailes izlaist grožus no rokām, ja nu noiet no ceļa! Apziņa, ka tev ir jāuzticas savam bērnam, jo tu neredzi un nespēj visam izsekot līdzi tā, kā to spēj redzīgie vecāki. Tik saprotami kļūst mēģinājumi manipulēt ar dēlu, vēlme viņu neatlaist, jo neredzīgas mātes jau ar neko neatšķiras no redzīgajām. Māte vienmēr ir un paliek māte. Viņa vēl savam bērnam to pašu labāko, pat ja varbūt neprot to izrādīt tā, kā tas nepieciešams viņas bērnam.

Ļoti īpašs, ļoti empātisks un prasmīgi uzrakstīts romāns, kurš vārdus padara bezjēdzīgus.

Anna Gavalda

300x0_atzisanas_978-9934-0-8157-6Mazs zēns sēž tēvam uz pleciem, sit plaukstas un smejas. Kafejnīcā pie galdiņa sēž Viņš un Viņa. Rūgteni smaržojot dziest kafija, bet viņi to nemana. Iegrimuši viens otrā. Skaļi smejoties parkam cauri iziet meiteņu bariņš. Viens otru balstīdams nedrošā gaitā aiziet divi seniori. Eleganta kundzīte un sirms kungs. Dzidra asara uz skumjas gaišmates vaiga…

Katru dienu mēs satiekam cilvēkus. Tie nāk mums pretī, paiet garām, uzsmaida. Nejauši sastapušies skatieni. Smaids. It kā nejauša satuvināšanās un… attālināšanās. Mēs veidojam priekšstatus, izdomājam savus stāstus par viņiem un viņu dzīvi. Taču mums nav ne mazākā priekšstata par to, kāda tā ir patiesībā. Mēs nezinām, kas viņus iepriecina un nezinām, kas viņiem liek skumt. Mēs varam tikai iztēloties.

Stāsti par cilvēkiem. Par viņu vājībām, zaudējumiem, sāpēm un cerībām. Tieši tādi ir arī franču rakstnieces Annas Gavaldas stāsti, kas apkopoti krājumā “Atzīšanās”. Stāstu krājumā apkopoti septiņi stāsti, kas ļauj ielūkoties septiņu dažādu cilvēku likteņos. Gavalda prasmīgi iepazīstina lasītājus ar savu stāstu varoņiem, ļaujot iepazīt viņu raksturu, vēlmes, ilgas un sāpes. Sāpes ir tās, kas cilvēku padara vāju. Tās liek saplaisāt rūpīgi veidotajam ārējajam tēlam, ko ik dienas redz apkārtējie, gan tie ko satiekam ik dienas, gan tie, ar kuriem tikai garāmejot pārmīti pavirši skatieni. Sāpes atkailina, satriec, biedē un ļauj izprast, raisot visdziļākās empātijas pret ikvienu no grāmatas varoņiem, neatkarīgi no tā, kas šīs sāpes radījis. Sāpes rada vientulība, nepiepildītas ilgas, tuvinieku zaudējums, aizvainojums… sāpes ir kā daudzsejaina dieviete, kas apciemo ikvienu. Neviens no tām nav pasargāts. To savos stāstos izstāsta Anna Galvada. Tomēr tie nav tikai skumji un sāpju caurvīti stāsti. Šīs rakstnieces stāstos mīt gaišums un cerība. Cerība un ticība labākai nākotnei. Tas nomierina un raisa pozitīvas emocijas. Tas ļauj pieņemt sāpes, kuras ir neatņemama dzīves daļa. Visi šie stāsti ir apliecinājums tam, cik svarīgi ir turpināt dzīvot, pieņemt visas dzīves krāsas, piedot un atvainoties, tiekties pēc mīlestības, draudzības un emocionālas tuvības. Šie stāsti liek saņemties un nezaudēt cerību.

Alesandro Bariko

300x0_jaunaligava_978-9934-0-8405-8Literatūra ir ļoti dažāda. Tā var aizraut, izsaukt sajūsmu, garlaikot, raisīt sašutumu vai nelabumu. Tā var sevī apvienot šķietami neapvienojamo. Ir muļķīgi mēģināt to iebāzt kaut kādos standarta rāmjos un censties uzspiest tai noteiktu štempeli, jo tikpat dažāds kā literatūra ir ari tās lasītājs. Kas vienā raisīs sajūsmu, kādā cita neizpratni. Tādēļ pavisam lieka ir šausmināšanās un skaļa ņemšanās par to, kas un kāpēc lasa konkrēto darbu. De gustibus et coloribus non disputandum! – Par gaumi un krāsām nestrīdas!

Tad vēl ir autori, par kuru veikumu viedokļi ir diametrāli pretēji. Kāds ar sajūsmu gaida katru nākamo grāmatu, bet kāds sašutumā kaistošiem vaigiem to aizsviež pa gaisu jau pēc pāris lappusēm. Tieši šādus, pavisam atšķirīgus viedokļus biju dzirdējusi par itāļu rakstnieka Alesandro Bariko sarakstītajiem darbiem. Bija cilvēki, kas dievināja šo autoru, bet bija arī tādi, kas paziņoja, ka šī autora darbi ir absolūti nelasāmi. Tieši šī iemesla pēc es iepazinos ar Jauno Līgavu un iemīlējos.

Alesandro Bariko darbs “Jaunā Līgava” lika sajūsmā noelsties jau pēc pirmajām desmit izlasītajām lapām. Teksts burtiski apbūra. To lasīt bija tāda bauda, ka jau pēc šīm pirmajām lapaspusēm steidzu twiterī paziņot – Bariko teksts izraisa smadzeņu orgasmu. Teksts, īpašais stāstījums, lomu maiņa… To lasot pārņēma tād kā neizskaidrojama līksmība, es pat teiktu bauda… Bauda, ko spēj sniegt teksts. Ģeniāls teksts, kas rada sajūtu, ka uz kaut ko tik labu spējīgs tikai retais. Tajā brīdī es vēl nesapratu, kas varētu raisīt sašutumu.

Taču jo dziļāk grimu teksta sniegtajā baudā, jo skaidrāka bija apjausma, kur šim sašutumam aug kājas. Ģeniāli uzrakstīts stāsts, kas skar tēmas, kuras ne visiem šķitīs piedienīgas. Domāju, ka viena daļa šo Bariko darbu nodēvēs par nepiedienīgu un perversu. Jo tas ir teksts, kas ielien smadzenēs, palien zem ādas un salien dvēseles pašos tumšākajos kaktos. Tas apgāž vispārējus uzskatus par to, kas ir pareizs vai nepareizs. Bariko rakstītais vispārpieņemtajām normām un uzskatiem liek izskatīties smieklīgiem. Jau tādēļ vien, ka viņš parāda ģimeni, kura dzīvo pēc pašu radītiem, no pārējās sabiedrības atšķirīgiem noteikumiem un likumiem. Ir lietas, kuras jāievēro ļoti strikti un visa ģimenes sadzīves notiek pēc noteiktas sistēmas un shēmas. Taču ikvienam no šīs ģimenes ir noslēpumi, vājības un veids, kā šos noteikumus nemanot pārkāpt, jo citādi neviens no viņiem neizdzīvotu. Gluži neviļus tas liek domāt par gan pagājušajā, gan mūsdienu sabiedrībā valdošo liekulību. Mēs cenšamies būt ļoti normāli, iekļauties, pielāgoties, piederēt, nosodīt tos, kas ir citādi un bailēs nosvīstam, ja kāds sāk apšaubīt mūsu radīto tēlu. Bet ja esam pavisam godīgi… Cik daudz no šī tēla ir patiesība? Cik daudz no pašu uzliktajām normām un noteikumiem mēs slepeni neievērojam un pārkāpjam, pēc tam mokoties sirdsapziņas ēdās un vainas apziņā? Vai tas ir tā vērts? Vai tas nav kaut kādā mērā smieklīgi un absurdi? Es šeit nerunāju par juridisku likumu noteikto kārtību, vairāk gan par pašu cilvēku uzliktajiem uzvedības rāmjiem un stereotipiem. Bariko  taču pavisam acīmredzami parāda, ka šīs normas un uzvedības etiķeti var izveidot jebkurš un tā, kā viņam labpatīkas.

Otra tēma, kas daudziem liek kaist sašutumā ir cilvēku seksualitāte un libido. Lai jau arī tagad topā ir erotiskie bestselleri, šaubos, ka Bariko “Jaunā līgava” būs šīs literatūras cienītāju vidū atzīta. Burvīgs teksts lieliski aprakstīta cilvēka seksualitāte, libido un kaislības, pārkāpjot jeb kuras ierastās robežas… Taču tā noteikti nav standartizēta un erotiskajos romānos simtreiz pārkošļāta erotika. Tas nav romāns par tēmu: “Jā, mazā! Es zinu, ko tu gribi! Es zinu, kādā veidā lai tevi izmīlēju!” Te netiek aprakstīti locekļu izmēri un vagīnu ciešums! Šeit aprakstītais ir cieši saistīts ar cilvēka dvēseli, patību, viņa būtību. Bariko savus varoņus it kā izvērš uz āru un parāda ne tikai to miesas, bet arī dvēseles kailumu. Parāda tajos paslēpto daudzslāņainību. Nav labāka veida kā atklāt cilvēka patieso patību, kā palūkošanās uz viņu caur viņa seksualitātes prizmu. Un es ļoti labi saprotu, kāpēc daudziem varētu “Jaunā līgava nepatikt”. Pirmkārt jau pārāk daudz atklātības laikā, kad tiek uzskatīts, ka noslēpumainība ir ļoti lielā vērtē. Otrkārt, lai jau arī mūsdienu sabiedrība krūtis izriezuši deklarē, ka sekss un cilvēku seksualitāte mums problēmas nesagādā, nav jau dziļie viduslaiki, ļoti bieži vērojama tendence ir mēģinājums citu cilvēku seksualitāti ielikt noteiktos rāmjos un visu, kas tiem neatbilst nosaukt par nepareizu, nenormālu vai perversu.

Līga Rozentāle. Angese Aizpuriete “Apsveic Latviju!”

foto - la.lv

foto - la.lv

Novembris ir ļoti patriotisks mēnesis. Par to liecina gan pēdējie statistikas dati, gan īpašā gaisotne, kas valda laikā posmā no 11. – 18. novembrim. Šis laiks mums latviešiem ir ļoti īpašs. Tādēļ ļoti labi var saprast to, kas pirms šķendējas par pārāk steidzīgajiem Ziemassvētku sludinātājiem, kuru mērķis ir pārdot pēc iespējas vairāk. Šķendēties liek bailes. Bailes, ka starp mirdzošajiem bumbuļiem un jautrajiem džinglbeliem apmaldīsies Lāčplēša dienas liesmiņas, streļķu dziesmas un šī mums tik īpašā laikā nozīmīgums. Kā to saglabāt, kā nodot šo brīvības vēsti tālāk nākamajām paaudzēm? Kā jauniešiem un bērniem likt saprast, ka sava valsts nav pašsaprotama lieta, un ka tikai no mums pašiem ir atkarīgs, kāda šī valsts būs? Un kā patriotisma sajūtu ieaudzināt bērnos, kā viņiem izskaidrot, ko mums nozīmē Latvija un kā tā veidojusies?

Vecākiem, kas jau no mazotnes vēlas savos bērnos ieaudzināt mīlestību un atbildību pret savu dzimteni, ļoti labs palīgs varētu būt jaunākais Līgas Rozentāles un  mākslinieces Agneses Aizpurietes veikums  grāmatiņa un darba burtnīca bērniem “Apsveic Latviju!”.

Šī jaukā un krāsainā grāmatiņa bērniem labi saprotamā veidā izskaidro, kas ir Latvija, Lāčplēša diena un 18. novembris, kāpēc šis laiks mums ir tik nozīmīgs. Šīs mīlīgās grāmatiņas galvenie varoņi ir bērni, kas ‘tikai bērniem raksturīgā manierēm cenšas noskaidrot lietas un atklāt pasauli. Ar šiem varoņiem ir viegli identificēties un tas varētu būt arī viens no galvenajiem trumpjiem, kāpēc šī grāmatiņa varētu būt bērniem saistoša. Ļoti patika tas, ka varoņi nav samāksloti, uzvedība, domu gājiens un valoda atbilstoša katra tēla vecumam un pieredzei. Tas šo grāmatu tās mērķauditorijai padara labi uztveramu un saprotamu. Manuprāt,  ļoti laba priekšā lasāmā grāmata ģimenes lokā. Tā varētu būt arī laba lasāmviela mazāko klašu skolēniem

Skatoties uz grāmatu tīri no pedagoģiskā viedokļa, jāsaka, ka papildus punktus šī grāmata nopelna ar komplektā esošos uzdevumu un radošo darbiņu krājumiņu, kas veido tā saukto atgriezenisko saiti, rosina bērnos vēlmi izzināt, sadzirdēt un sekot līdzi lasītajam. Grāmatiņā ir vairāki radošie uzdevumi, kā arī uzdevumi, kas liek padomāt un saprast, cik tad labi es pazīstu Latvijas dabu. Bērnus noteikti iepriecinās tas, ja vecāki šos uzdevumus un radošos darbiņus veiks kopā ar viņiem. Gan grāmata, gan uzdevumu krājums lieti noderēs arī pirmsskolas un sākumskolas pedagogiem Vismaz es viņu vietā šo grāmatu novembrī turētu pa rokai.

Grāmatas trešais un krāšņākais trumpis ir mākslinieces Agneses Aizpurietes ilustrācijas. Agnesei Aizpurietei ir piemīt tāds pavisam īpašs rokraksts. Par viņas ilustrācijām mans dēls saka: Tās ir tik mīlīgas! Taču Agnesei Aizpurietei pie viņa ir blats. Brīdī kad neticēja, ka var vinnēt kādā konkursā viņš Ķīpsalas grāmatu izstādē, atbildēja pareizi uz mākslinieces jautājumu un tika pie grāmatas par Trako lapsu, kas bija… Tiiiiiiiik mīīiīiīlīga! Arī grāmatas “Apsveic Latviju” ilustrācijas ir TIK MĪĪĪĪLĪĪĪGAS!