Carpe diem!

jūnijs 2017
P O T C P S Sv
« Mai    
 1234
567891011
12131415161718
19202122232425
2627282930  

Historia

Frēderiks Bakmans

9789984236308Katram septiņgadīgam cilvēkam pienākas pa supervaronim. Tā nu tas ir…

Elzas supervaronis ir viņas Omce. Traks sievišķis, kas savas mazmeitiņas labā ir gatava paveikt visu iespējamo un neiespējamo. Jo viņa ir Elzas Omce un Elza ir citāda. Tā vismaz apgalvo Elzas skolas direktors, skolotāji un uzskata bariņš skolasbiedru, kas nezina, ka būt citādam ir liela priekšrocība. Elzai skolā neiet viegli, jo viņai nepārtraukti jābēg no pāridarītājiem, kas ne tikai izsmej Elzu, bet arī ietekmē fiziski. Kāds cits Elzas vietā varbūt pielāgotos, apspiestu sevi, censtos kļūt tāds kā citi un būtu dziļi nelaimīgs. Taču Elzai ir viņas Omce un Gandrīz-nomod-zemes karalistes. Omce ir tā, kas Elzai māca, ka būt citādam ir labi, bet lai kliedētu mazmeitiņas bēdas, viņa spēj noorganizēt piedzīvojumus, ko Elza neaizmirsīs nekad. Kurš gan spētu aizmirst vecmāmiņu, kas brauc bez tiesībām un flirtē ar policistiem? Kā gan var aizmirst to, ka savos septiņos gados tumšā naktī kopā ar vecmāmiņu esi ielauzies zooloģiskajā dārzā un apmētājis policistus ar mērkaķu kakām? Vai vecmāmiņas rīta izklaidi – garāmgājēju apšaudīšanu no balkona ar peintbola šauteni? Ikvienam, kas apgalvos, ka ar Elzu kas nav kārtībā Omce iemetīs ar globusu vai izplēsīs matus pa vienam vien.

Tomēr neviens nav mūžīgs. Arī septiņgadīgu cilvēku surpervaroņi reiz nomirst. Tā tas notiek ar Elzas vecmāmiņu. Tomēr Elzai vēl ir Gandrīz-nomod-zeme, ceļu uz kurieni viņai ir parādījusi Omce. Turklāt Omce Elzai ir atstājusi uzdevumu, mīklu, kuru atminot Elza labāk iepazīst ne tikai pašu vecmāmiņu, bet arī savu mammu, kuru jau nu nepavisam nelīdzinās Omcei. Pildot Omces atstātos uzdevumus Elza saprot, ka Gandrīs-nomod-zemes karalistēs mītošie varoņi un briesmoņi mīt tepat Elzas mājās, kā arī to, ka Omce nav bijusi tikai viņas supervarone. Elzas dzīvē ienāk jauni cilvēki, draugi, jo Omce ir izdarījusi visu, lai arī pēc nāves sargātu savu mazmeitiņu un kliedētu viņas skumjas par Omces aiziešanu.

Brīnišķīga Frēderika Bakmana grāmata, kas aizrauj, liek aizdomāties un meklēt savu supervaroni pat tad, kad Tev vairs nav septiņi. Gaiša, dzirkstošu humoru piepildīta grāmata, kas rada vēlmi būt labākam, būt supervaronim un būt pašam.

Džeims Gripando

18493176_1575780225800755_649232623_o (1)Vai Tu baidies Tumsas? Nē? Bet vajadzētu…

Vai jūs pazīstat tumsu un tās daudzos veidolus? Gara tumsa, aklums, dvēseles tumsa. Visas šīs tumsas ir biedējošas un nomācošas. Bet kas notiek tad, kad Tumsa ieņēmusi cilvēka veidolu un kur vien dodas aiz sevis atstāj sērojušus ģimenes locekļus, draugus un paziņas. Vai esi mēģinājis tumsu noķert, ieslēgt lādēs, kastēs vai burkās. Reizēm  tumsa mēdz būt mierinoša… Tikai ne tā, kas kāpj no Džeimsa Gripando romāna “Biedējošā Tumsa”.

Policijas Seržants Vinss Paulo dzīvo tumsā. Izpalīdzēdams draugam un cenzdamies pieskatīt viņa nepilngadīgo meitu no nevēlama pielūdzēja Vinss kļūst par meitenes nāves liecinieku. Cenšoties aizturēt slepkavu viņš zaudē redzi. Taču viņš nav vienīgais. Arī slepkavas dzīve kopš šī notikuma slīgst tumsā. Tomēr tas nemaz viņu netraucē pašu sēt tumsu un izdarīt vienu noziegumu pēc otra. Paradoksālākais ir tas, ka savā nelaimē Tumsa vaino tieši Vinsu. Aklais policist iesākumā nemaz nenojauš, ka kļuvis par atriebības mērķi.

Par Tumsu un tās esamību nenojauš daudzi. Arī jaunās meitenes slepkavībā vainotajam Džamalam par to nav ne jausmas. Viņš nemaz nezina, ka caur viņu tiks atriebts sens naids. Vēl jo mazāka skaidrība par visu notikušo ir Džamala advokātam Džekam Svitekam. Tomēr tik daudzi nevēlas, ka viņš uzņemas Džamala aizstāvību, ka nekas cits neatliek. Džamala attaisnošana, ne bez upuriem, kļūst par spriedzes pilnu un aizraujošu dzīšanos pakaļ Tumsai. Romānu var salīdzināt ar Tumsas un Gaismas cīņu, ko sarežģī dažādu datorģēniju klātbūtne, valsts drošības dienestos strādājošo nelegālās darbības, terorisma klātbūtne un dažādas citas tumsas izpausmes.

Grāmata ir aizraujoša un to var izlasīt gan ātrā tempā. Reizēm kāds varonis nedaudz nokaitina, bet galu galā ir skaidrs, ka tas viss piederas pie lietas. Notikumi mijas viens ar otru un ir rēbus ne tikai romāna varoņiem, bet arī lasītājam, kurš labprāt tēlotu viszini un lietu atklātu pirms to ir izdarījuši varoņi. Šo var feini palasīties! :)

Gerijs Čepmens un Ross Kempbels “5 mīlestības valodas bērniem”

300x0_5_milestibas_val_berniem_mazvaksGerija Čepmena grāmata “5 mīlestības valodas” visā pasaulē kļuvušas populāras un daudziem tās kļuvušas par rokasgrāmatu veidojot veiksmīgas laulāto attiecības. Tas kas sākumā bija viena grāmata kādā brīdī ir pārvērtusies grāmatu sērijā, jo tagad iespējams nopirkt “5 mīlestības valodas” bērniem, pusaudžiem, sievietēm un vīriešiem, kurās katrai no minētajām kategorijām tiek pievērsta īpaša uzmanība.

Lai arī līdz šīm nebiju lasījusi nevienu no Gerija Čepmena grāmatām, par viņa aprakstītajām piecām mīlestības valodām biju dzirdējusi.  Grāmata “5 mīlestības valodas bērniem” mani ieinteresēja, jo man pašai aug dēls, un kā vienīgo vecāku un uz pilnu slodzi strādājošu mammu mani nomoka šaubas par to, vai es visu daru pareizi un kā būt vēl labākai mammai. Tā nu iedvesmas pilna ķēros pie grāmatas lasīšanas. Atzīšos man gāja kā pa kalniem.

Rakstot šo grāmatu Gerijs Čepmens, kurš vairāk specializējies laulāto attiecību jomā, talkā ņēmis bērnu psihiatru Rosu Kempbelu, kā arī izmantojis savu kolēģu veiktos pētījumus. Grāmatā autori apskata piecas mīlestības valodas, kurās vislabāk sazināties ar savu bērnu un parādīt, ka tiešām viņu mīlat. Bērni, tāpat kā pieaugušie ir ļoti dažādi un arī veids, kā viņi vēlas saņemt mīlestību ir atšķirīgs. Vieniem mīlestība ir pieskārieni, otriem – apliecinājuma vārdi, citiem – dāvanas,  bet  vēl kādam ļoti svarīgs ir kopā pavadītais laiks vai praktiskā palīdzība. Pareizā būs viena valoda, bet kā autors uzsver ar bērniem jārunā visās piecās valodās, tā mācot viņiem saprast arī citas valodas, kas viņiem pieaugušo dzīvē ļaus veidot labākas attiecības ar saviem mīļajiem.

Man personīgi ļoti patika autora minētie piemēri no dzīves, kā arī tas, ka autors runā ne tikai pilnajām ģimenēm, bet pievēršas arī vecākiem, kas dažādu apstākļu dēl savus bērnus audzina vieni un kuriem konkrētās situācijas dēl varbūt reizēm nemaz nepietiek spēka, bērnam tik nepieciešamo mīlestību izpaust viņam saprotamā mīlestības valodā un arī visās pārējās četrās. Reizēm šādiem vecākiem pat nav laika, enerģijas un pacietības, lai iedziļinātos un saprastu, kādu tieši mīlestības valodu no viņa sagaida bērns. Autori arī iesaka, ko darīt šādā situācijā un kā pašam vecākam gūt mīlestību, ko dot bērnam, kā arī kur meklēt atbalstu. Būtiski ir tas, ka autori runājot par bērniem, neaizmirst arī par vecākiem un to, ka bērns jutīsies mīlēt un laimīgāks, ja arī vecāki pratīs viens ar otru runāt viņu mīlestības valodā. Autors nedzīvo utopiskā pasaulē, uzskatot, ka runājot ar bērnu viņa mīlestības valodā viss būs ideāli un bērns nedarīs nerātnības un nebūs konfliktu. Vesela nodaļa veltīta bērna disciplinēšanai, izmantojot mīlestības valodu, kā arī nodaļa tam, kā varam bērniem palīdzēt mācībās skolās. Vecākiem, kuriem īsti nav skaidrs, kura no visām piecām valodām ir viņa bērna mīlestības valoda, noderēs spēle grāmatas beigās.

Grāmata pati par sevi ir ļoti noderīga un dažu ieteikumu jau steidzu pielietot dzīvē, tomēr ar lasīšanu negāja tik veikli kā citās reizēs. Var jau būt, ka tas izskaidrojams ar pavasara nogurumu un paveicamo darbu gūzmu, nevaru teikt, ka visu grāmatu lasīju ar vienādu interesi. Vietumis tā mani ļoti aizrāva un lasīju ļoti rūpīgi, vietumis kļuvu izklaidīga un beigās iesākto nodaļu lasīju no jauna. Kādā brīdi atkal grāmata mani, kaitināja, jo likās, ka autori visu pārāk vienkāršo un varbūt par pārāk idealizē paša izstrādāto metodi. Taču pilnīgi iespējams, ka tie ir kaut kādi manis pašas tarakāni, ar kuriem neesmu tikusi galā. Lietas, ko izmēģināju darbojas. Nezinu vai tas ir tādēļ, taču bērns ar mani ir sācis apspriest lietas, ko agrāk neapsprieda. Vairāk tiek pastāstīts arī par skolā notiekošo un lietām, kas viņu satrauc vai apbēdina. Tas mani tiešām iepriecina. Es esmu pārliecināta, ka lielākoties jau vecāki jūt, kā mīlēt savus bērnus, bet šī grāmata noteikti palīdzēs ceļā uz labākā mammas vai tēta titulu. :)

Mišela Ričmonda “Laulību līgums”

17671306_1518160451562733_1029929577_nKāzas cilvēka dzīvē ir ļoti skaists mirklis. Tas ir publisks paziņojums, ka divi cilvēki nolēmuši savu dzīves ceļu turpināt kopā, dalot gan priekus, gan bēdas. Saka jau, ka precēties cilvēki nolemj dažādu iemeslu vadīti un visticamāk tas arī tā ir, bet man tomēr gribētos ticēt, ka lielākā daļa cilvēki par kāzām ir izšķīrušies mīlestības vadīti. Visi cer uz „ilgi un laimīgi”, bet ne visiem iecerētais izdodas realizēt. Kādēļ? Iemesli ir ļoti dažādi: ikdienas rutīna, nevērība vienam pret otru, cilvēkam tik raksturīgais slinkums, garlaicība attiecībās un vēl, un vēl simts dažādu iemeslu, kas bieži vien noved pie laulības šķiršanas.

Mūsdienās neviens vien ir lauzījis galvu cenšoties izdomāt, kā laulību padarīt stabilāku un saglabāt mīlestību vienam pret otru. Par to arī ir amerikāņu rakstnieces Mišelas Ričmondas romānā „Laulību līgums”, ko izdevis grāmatu apgāds Kontinents.  Domāju, ka nevienam nav jāskaidro, kas ir laulību līgums un ka arvien vairāk cilvēku noformējot savas attiecības oficiāli vēršas pie jurista, lai šādu līgumu sastādītu. Tomēr Līgums, ko paraksta tikko laulības ostā iestūrējušais jaunais pāris – Elisa un Džeiks ir ļoti īpašs. To parakstīt piedāvā tikai izredzētajiem. Tiem, kuru kandidatūras izvērtējusi speciāla komisija un kuri tiek uzskatīti par Līguma cienīgiem. Šī līguma mērķis ir saglabāt laimīgu laulību līdz nenovēršamajam „līdz nāve mūs šķirs”. Tiem, kas šo Līgumu parakstījuši izvēles nav. Viņiem jābūt laimīgiem un jāpadara laimīgu vienam otru. Turklāt tas jādara saskaņā ar biezu rokasgrāmatu, ko saņem ikviens pāris, kurš atstājis savu parakstu zem greznā līguma sējuma. Šī rokasgrāmata ir kā likumu sējums, par kuru neievērošanu saņemams bargāk vai mazāk bargāks sods. Smagākos gadījumos „likumpārkāpēji” tiek nogādāti īpašā cietumā, kur viņiem tiek spriesta tiesa. Kādi ir pārkāpumi? Visparastākie. Pārāk liela koncentrēšanās uz karjeru, sava laulātā vēlmju neievērošana, greizsirdība un daudz citas lietas, kas it kā padara ģimenes dzīvi nelaimīgu.

Sākumā jaunajai advokātei Elisai un psihoterapeitam Džeikam liekas, ka rokasgrāmatā aprakstītais tiešām ļaus stiprināt viņu laulību. Taču pavisam drīz viņi saprot, ka vairs nav savas dzīves noteicēji, jo viņus nepārtraukti vēro modrā Līguma acs, kas nepiedod pat vissīkākos pārkāpumus. Arī pāris liekos kilogramus, kas varētu kļūt par iemeslu tam, ka zūd laulāto simpātijas vienam pret otru. Ja pārim ir kaut mazākā iespēja nebūt laimīgiem, Līgums ar visskarbākajām metodēm piespiedīs viņiem tādiem būt.

Lai cik laba ir bijusi Līguma pamatideja, ne visiem pāriem pilnai laimei ir nepieciešams tas, kas tiek prasīts rokasgrāmatā. To Džeiks un Elisa ātri vien saprot, bet atpakaļceļa vairs nav, jo no Līguma neviens neaiziet. Taču viņi vēlas aiziet, sevišķi jau Džeiks, kurš pats būdams praktizējošs psihoterapeits saprot, cik šāds Līgums ir absurds un patiesībā arī pretlikumīgs. Džeiks nav ar mieru samierināties un meklē iespēju atbrīvoties no Līguma. Viņš pat nenojauš, cik ļoti šie viņa centieni ietekmēs viņu abu dzīvi.

It kā jau realitātē šāds Līgums neeksistē, bet lasot Džeika pārdomas par to, kas pēc Līguma noslēgšanas notiek viņa un Elisas dzīvē, aizdomājos par to, vai mūsdienu sabiedrība droši var teikt, ka ir brīvi savā laulībā, attiecībās un ģimenēs? Cik daudz šīs cilvēkam tik būtiskās saistības ietekmē dažādi sabiedrībā valdoši stereotipi, vecāku nodoti attiecību modeļi un vērtību sistēmas? Cik daudz no mums savā laulībā, attiecībās, pat partneru meklējumos ir brīvi no sabiedrības uzspiestiem priekšrakstiem un no vecākiem aizgūtiem attiecību modeļiem, vai kāda citu gaidu piepildījuma?  Bieži vien mēs vai nu mēģinām izveidot laulību atbilstoši kaut kādam sabiedrībā valdošam ideālam, vai arī cenšamies izveidot ko pēc vecāku laulību parauga, vai ko pilnīgi atšķirīgu. Brīvības sajūta nāk ar laiku, kad jau esi aplauzies un sapratis, ka tev neder  tas, kas der visiem, kad esi audzis un audzis ir cilvēks blakus. Jā, kā tad ir ar to ģimeni, kā individuālu sabiedrības daļiņu un spēju esot kopā būt brīviem un laimīgiem?

Lai nu kā grāmata liek domāt. Ko? Tas atkarīgs no lasītāja un jautājumiem, kas viņa dzīvē konkrētajā brīdī ir paši svarīgākie. Nav vienādu cilvēku, nav vienādu pāru un vienādu ceļu, kas tiem ejami. Katrs gadījums ir atšķirīgs un to lieliski savā darbā arī parāda Mišela Ričmonda.  To lieliski parāda arī Elisa un Džeiks ar savu rīcību grāmatas beigās. Amor vincit omnia.

Lūsinda Railija “Ēnu māsa”

300x0_enumasa_978-9934-0-6752-5Ziniet, kāpēc man tik ļoti patīk lasīt? Tā ir vienreizēja iespēja ceļot dažādos laikmetos, nokļūt visdažādākajās vietās un pārdzīvot tik atšķirīgas emocijas, ka reizēm pēc grāmatas izlasīšanas nesaproti, kāpēc jūties tik pacilāts, lai arī lasītais nemaz tik priecīgs nav bijis. Man patīk, ka grāmatas ir tik dažādas. Es noteikti neesmu no tiem, kas nepārtraukti lasa dziļi nopietnu literatūru. Man patīk gan sievišķīga dāmu literatūra, gan bezbēdīgi smejamgabali, gan izklaidējoši krimiķi Ritas Falkas garā. Galvenais, ka darbs mani aizrauj un aizved brīnumainā ceļojumā. Viena no pēdējā laika manām mīļākajām autorēm, kuras grāmatu iznākšanu gaidu ar nepacietību ir Lūsinda Railija. Nezinu, kur autore smeļas neizmērojamo iedvesmu un enerģiju, lai radītu jaunus darbus, kas aizrauj un rada bezmaz vai ko līdzīgu nelielai atkarībai. Varu droši apgalvot, ka man šī atkarība radās brīdī, kad izlasīju pirmo grāmatu  no L. Railijas iecerētās septiņu māsu sērijas. Jau pēc romāna “Septiņas māsas” izlasīšanas zināju, ka noteikti gribēšu izlasīt arī pārējos šīs sērijas darbus, jo lai arī pirmā grāmata bija veltīta vecākajai no visām Pā Solta adoptētajām meitām, arī pārējās turpat vien blakus bija. Katra no māsām ir tik kolorīta un savā veidā savdabīga, ka uzzinot par iespēju atklāt katras māsas izcelšanās noslēpumu, pārņēma tāds kā noslēpumu atklājēja azarts, kas tikai pieaug brīdī, kad esi kopā ar kādu no meitenēm atminējis vienu no Pā Solta mīklām. Sauciet mani par naivu vai nelabojamu romantiķi, bet man patīk tā sajūta, kas pārņem pēc katras šis sērijas grāmatas izlasīšanas. Tā ir tā priecīgā sajūta, ka kādam dzīve ir nokārtojusies. Lūsinda Railija nav skopa un laimi savām varonēm nenoskauž. Varonēm ir jāpārvar grūtības, šaubas un bailes, bet viņas diezgan veiksmīgi tiek ar to galā un kā jau tas pieklājas dāmu romānā kļūst laimīgas. Tā tas notiek gan ar Maiju romānā “Septiņas māsas”, gan ar Aliju, kas nodēvēta par “Vētru māsu“, gan ar Zvaigznīti, kas ir šīs sērijas trešās grāmatas “Ēnu māsa” galvenā varone.

Jau romāna “Vētru māsa” pēdējā nodaļa tapa skaidrs, ka nākamā grāmata būs veltīta trešajai no māsām – Zvaigznītei, par kuru pēc abām pirmajām grāmatām radies iespaids, kā ļoti pakļāvīgu būtni, kas principā dzīvo savas nedaudz jaunākās māsas Seses ēnā. Jau kopš agras bērnības abas māsas bijušas nešķiramas un teikšu atklāti, abās pirmajās grāmatās radās iespaids, ka Zvaigznīte ir ļoti pakļāvīga un par sevi nepārliecināta būtne, ko virza enerģiskā Sese. Tomēr grāmata “Ēnu māsa” lasītājam atklāj pilnīgi citu Zvaigznīti un ļoti acīmredzami parāda, ka ne vienmēr šķietamais atbilst patiesībai.

Zvaigznīte tāpat kā abas vecākās māsas nolemj noskaidrot savu izcelsmi. Pā Solta atstātās norādes aizved viņu uz kādu grāmatu veikalu un saved kopā ar kādu visai ekscentrisku ģimeni, kuras bibliotēkā glabājas mīklas atminējums. Tobrīd Zvaigznītei vēl nav ne mazākās nojausmas, kas viņu saista ar šo ģimeni, taču viens ir skaidrs – šīs ģimenes dzimtas mājās viņa jūtas iederīga. Lusinda Railija savā savdabīgajā manierē atkal ļoti prasmīgi ir savijusi divus stāstus no dažādiem laikmetiem, kuru galvenās varones, kā beigās izrādās nav pat attālas radinieces. Tomēr vienas varones dzīvesstāsts ļauj drosmi smelties otra stāsta varonei. Grāmatas beigās vari atviegloti nopūsties, ka vismaz literāro varoņu pasaulē ir par vienu laimīgu varoni vairāk.

Romāna “Ēnu māsa” darbība notiek Londonā un šoreiz autore pieķērusies Anglijas augstākajai sabiedrībai, aplūkojot to gan mūsdienās, gan tā sauktajos ziedu laikos. Tāpat grāmatā ļoti daudz tiek runāts par literatūru un ne velti diviem romāna varoņiem ir ļoti savdabīgi vārdi, turklāt viens no viņiem burtiskā nozīme ir pārņemts ar literatūru. Kā izrādās literatūrā ļoti zinoša ir arī Zvaigznīte, kas nevien ir ļoti talantīga literatūrzinātniece, bet arī rakstniece. Kā izrādās šeit savu artavu devuši arī pašas Zvaignītes no vecākiem mantotie gēni. Zvaigznīti sagaida ne viens vien pārsteigums, sākot ar ļoti ekscentrisku darba devēju, sieviešu dzimuma pielūdzēju, gudru, bet nedzirdīgu zēnu un mīlestību, kas vienkārši atnākt, liekot pārvarēt bailes ne tikai pašai Zvaigznītei, bet arī tam, kurš viņu iecerējis. Par nebeidzamo noslēpumu gūzmu, kas jaunajai dāmai jāatklāj, nemaz nerunāšu.

“Ēnu māsa” ir stāsts par jaunas sievietes ceļu pretī sev un saviem sapņiem, atsakoties no ierastā dzīves modeļa. Tikai ar laiku Zvaigznīte saprot, ka dzīvojot savu dzīvi un piepildot savas vēlmes, viņa palīdz ne tikai sev, bet arī savai māsai, ar kuru tik ilgi bijusi nešķiramas. Bieži vien mums liekas, ka palīdzam sev tuvam cilvēkam pielāgojoties viņa vēlmēm, taču mēs aizmirstam, ka šādā veidā mēs neļaujam būt laimīgiem ne tikai sev, bet arī tam, kuram pielāgojamies. Zvaigznītes stāsts to lieliski parāda, jo tikai tad, kad viņa pievēršas sev un savām interesēm, mainīties sāk arī Sese un kā rāda romāna pēdējā nodaļa, nākamais stāsts būs par viņu. Šoreiz autore lasītāju atstāj pilnīgā neziņā, jo nākamā romāna varone velns vien zina ko dara lidostā un tāpat kā Zvaigznīte it kā pamana Pā Soltu, kurš ir beigts un pagalam. Tā nu lasītājs īsti nesaprot kas notiek un kur nolēmusi doties Sese. Skaidrs ir tikai viens – sekos aizraujošs stāsts Lūsindas Railijas izpildījumā.

Dace Judina

4kaulins_456x739_webIesākumā es Daci Judinu iepazinu kā autori, kura relaksējoši romantiskā gaisotnē pavadāmu mēnesi pie jūras var pārvērst par ko  līdzīgu kanibālu dzīrēm, kur viesiem tiek pasniegtas “delikateses”: sasalusi kaija krāšņas tortes virsotnē, apvārīta topoša skatuves dīva, grilēta baņķiere un auksti kūpināts viesnīcas īpašnieks.(“Mēnesis pie jūras”).  Atzīstiet – bezsirdīgi. Izskatās, ka Dace Judina, līdzīgi Baltajai Kaulainajai nešķiro, cik slavens, bagāts vai atraktīvs esi. Viens izkapts vēziens, un kāds no romāna varoņiem, atstājot visus šai zemē tik nozīmīgos krāmus, ir devies uz labākiem medību laukiem. Svarīgākais, lai palicēji gūst mācību, bet lasītāji aizdomājas un nepaliek vienaldzīgi, jo Dace savos darbos runā par to kas viņai sāp un satrauc.

Reizēm kādam var šķist, ka tiek pārspīlēts, ka velns tiek mālēts melnāks nekā tas patiesībā ir un ka Daces rakstītais ir pārāk pesimistisks. Daces aktivitātes sociālajos tīklos bieži pavada spraigas diskusijas, un reizēm varbūt liekas, ka viņa uz kādu komentāru reaģējusi pārāk skarbi vai emocionāli, tomēr tieši šī emocionalitāte un jūtīgums reizēs, kad tiek runāts par mūsu valsti, par tautu, par mūsu tautas vērtībām, tradīcijām un iespējamo nākotni, ir tas, kas Daci padara par autori, kuru mīl un ciena daudzi. Viņa nespēj noklusēt savu viedokli, ja redz, ka kas tiek darīts greizi, ja tiek liekuļots un melots, ja tiek noniecināts tas, kas gadsimtiem ilgi bijis svēts mūsu senčiem. Tāpēc Dace neklusē, bet raksta, izliek uz papīra visu, kas viņu satrauc. Sevišķi labi tas redzams viņas jaunākajos darbos no sērijas “Izmeklē Anna Elizabete”.

Romānā “Siers otrajai pelītei” Dace Judina vēršas pret sabiedrības vienaldzību un neieinteresētību, par skatiena novēršanu un muguras pagriešanu brīžos, kad varēja palīdzēt, iejaukties un novērst noziegumu, vardarbību, pašiznīcināšanos… Var jau teikt, ka tā nav, ka tiek pārspīlēts un ka tas viss līdzinās vaimanoloģijai. Tikai – par ko gan liecina pagājušā gada nogalē notikums ar bērniem Dobelē, nogalinātais un sadedzinātais pusaudzis Liepājā, dzīvi sadedzinātie kaķi Kapsēdē un Priekuļos, vai notikums ar bērnu ratiņos sadegušo meitenīti, kā arī daudzi citi noziegumi, kuri varbūt varēja izpalikt, ja kāds būtu iejaucies, reaģējis un nepalicis vienaldzīgs?

Nākamajā grāmatā par Annu Elizabeti “Trīs klikši līdz laimei” autore pieskaras visu varenajam tīmeklim, nekontrolētai jauniešu aktivitātei internetā, kamēr vecāki norobežojas no savu bērnu audzināšanas, jo… nav laika. Taču nekas nenotiek tāpat. Ir kāds, kas to visu kontrolē, sapin pavedienu aiz pavediena, tīklu pēc tīkla un piebārsta ar kārdinošiem spīguļiem un niekiem: slavu, bagātību, varu, šķietamiem sapņiem un ilūzijām. Un skat, nepaiet ne diena, kad, varenajā tīklā iepinušies, raustās tie, kas izdarīs visu, ko vien šis kāds vēlēsies. Viņš ir gana pārliecinošs… Un ja nu kāds tomēr atjēdzas un saprot, viņam ļoti paveiksies, ja sagaidīs uzaustam nākamā rīta sauli.

Domāju, ka nu jau vairs nevienu īpaši nevajag pārliecināt par to, ka ir dažādas shēmas visā pasaulē, kurās, spēlējoties ar cilvēku vājībām, sapņiem un neizglītotību, tiek ievilkti daudzi. Tikt no šī tīkla laukā nav viegli. Šeit var runāt gan par dažādām sektām, kustībām, gan par to pašu internetspēli “Zilo vali”, par kura esamību vai neesamību Latvijā vēl tiek lauzti šķēpi. Dīvaini gan, ka krimināls nodarījums būtu saskatāms tikai tad, ja tajā visā būtu iesaistīts pieaugušais. Un kā ar robežu novilkšanu bērniem??? Vai šī audzināšanas metode un bērnu harmoniskai attīstībai psiholoģiskā nepieciešamība būtu atcelta? Šeit jau atkal atgriežamies pie vienaldzības un pasivitātes, kas ir vēl briesmīgāka par pašu nodarījumu. Stāv padsmitgadnieks naidu acīs un uzsvērti lēni svepst tev sejā: “Paldies tev! Paldies, Krople!” Ir dusmas un šoks, jo kāds pielicis punktu visatļautībai un izdarījis solīti jau pēc pirmā brīdinājuma. Visi pārējie pa simts lāgiem draudēja, bet reāli – nekā nebija, tik mēles kulstīšana un vāvuļošana. Tie citi vēl ilgi klukstēs, sūdzēsies un cietīs, bet Krople ir novilkusi robežu, ko akceptē un nepārkāpj. Cik ilgi? Līdz brīdim, kad būs jānovelk nākamā robeža. Palasiet Jana Ūves Roge “Bērniem nepieciešamas robežas” – pārbaudīta un efektīva bērnu audzināšanas metode ar gadsimtiem ilgu vēsturi, tikai izpildījums mainījies.

Arī Dace Judina mēģina novilkt robežu, vairāk gan sabiedrībai, kurā vēl vērojams zināms līdzsvars starp tiem kas dzenas pēc visa, kas superultra moderns, kičīgs un prestižs un tiem, kas apelē pie sentēvu gudrībām, paaudžu vērtībām un cilvēces godaprāta. Tomēr ik pa laikam neatstāj sajūta, ka apzināti tiek pārprogrammēta cilvēku apziņa, cenšoties tos padarīt seklus, vērstus uz ārišķībām un skandālu kārus. Par to arī Daces Judinas jaunākais darbs no Annas Elizabetes sērijas – “Ceturais kauliņš”.

Jau pēc romāna “Trīs klikšķi līdz laimei” izlasīšanas bija skaidrs, ka nekas vēl nav beidzies, lai arī šķiet, ka lieta atrisināta un vainīgie saņēmuši sodu. Tā vis nav, jo lielais zirneklis turpina aust savu tīklu, bet viņa pakalpiņi turpina strādāt pat aiz cietuma restēm. Tiek filmēts šovs, kura dalībnieki pat nenojauš, ka ne jau scenārijs ir tas, kas interesē viņu darba devējus. Interesantākas ir tieši spēlītes ar dzīviem cilvēkiem, ar viņu vājībām. Tas, kuram ir vēl kāda kripata godaprāta, metīsies meklēt glābiņu pie psihoterapeita, lai neļautu kādam ar sevi manipulēt, izmantojot paša vājības, bet tas, kurš sirdsapziņu gatavs iemainīt pret slavu un maldīgu pārākuma sajūtu, ar baudu iesaistīsies spēlītē, kas ļauj bradāt pa citu dzīvēm, spēlēties ar cilvēkiem un viņu dzīvībām.

Memento morī” – saka sens teiciens. “Memento morī” - saka Dace Judina un visi ļaundari saņem pēc nopelniem, neatkarīgi no tā, vai nelietība (par ko uzskatāma arī robežu nenovilkšana un svešu grēku notušēšana) bijusi maziņa vai liela. Dubultā nākas maksāt visiem. Gan tam, kurš uzspļāvis mīlestībai un uzticībai, gan tam, kurš nežēlīgi izmantojis, gan tam, kas iekārojis svešu mantu, gan tam, kas centies uz citu rēķina sev labumu gūt, utt. Visi kā viens saņems sodu. Kāds lielāku, kāds mazāku, bet nodarītais nāks atpakaļ dubultā.

Varētu teikt, ka savā romānā “Ceturtais kauliņš” autore it kā rezumē visu, par ko jau runājusi abos iepriekšējos un vēl agrāk. “Ceturtais kauliņš” līdzinās vēstījumam par apokalipses atnākšanu. Romānā aprakstītie notikumi liek domāt par lietām, kas notiek, bet par kurām daļa sabiedrības  negrib runāt vai arī saka, ka tas viss ir pārspīlēts. Cilvēki vienkārši  nevēlas ticēt, ka viss notiek tepat aiz kaimiņu durvīm.

Tā tikai šķiet, ka vecāki visiem ieaudzinājuši gan morāles vērtības, gan godaprātu, gan darba mīlestību, gan cieņu pret cilvēkiem, zemi un tautu, kurā dzīvo. Diemžēl nav. Ir tik grūti pieņemt, ka tepat līdzās dzīvo cilvēki, kam tas viss ir svešs.

Mēs mēdzam lamāt valdību, kurnēt par viņas varaskāri, mantkārību un lēmumiem, kas iznīdē, nevis ceļ saulītē mūsu valsti. Tikai, cik daudzi no mums ir aizdomājušies, ka mūsu simts gudrās galvas patiesībā ir spogulis tam, kāda ir mūsu sabiedrība? Protams, šeit nevar mest visus vienā katliņā. Tāpat kā tos simts. Taču lasot “Ceturto kauliņu” es aizdomājos par to, cik ļoti mēs ietekmējamies no dažādiem medijiem, kā ļaujam viņiem mainīt mūsu domas…

Un, jā, vēl ir tā žults, kas tiek izlieta virtuālajā telpā. Vienu brīdi lasot facebook ziņas, man likās, ka esmu nonākusi pasaulē, kur viss ir slikts un visi par kaut ko ir šokā, vai kāds uzvilcis mugurā kaut ko ne tādu. Gribam vai negribam, virtuālajam tīmeklim mūsu dzīvē ir ļoti liela nozīme, un var tikai vēlēties, lai visi spētu atšķirt pelavas no graudiem.

Runājot par Annu Elizabeti un “Ceturto kauliņu”, skaidrs – lai arī lieta ir atrisināta, diez vai ir iestājies miers. Jo dažu ļaundaru atmaskošana Daces Judinas pēdējos trijos šīs sērijas romānos uzzīmēto ainu nav padarījusi gaišāku un spodrāku. Ko tālāk?

Diāna Čemberlena

sadragatie-sapniNesen grāmatnīcu plauktos nonācis viens no amerikāņu rakstnieces Diānas Čemberlenas agrīnajiem darbiem “Secret lives”, ko ar nosaukumu “Sadragātie sapņi” klajā laidusi izdevniecība “Kontinents”. Kopumā autores kontā ir vairāk kā divdesmit darbu un jāsecina, ka autore ir viena no tiem autoriem, kuri visticamāk nespēj nerakstīt, jo viņas bibliogrāfija vēsta, ka ik gadu tiek sarakstīta jauna grāmata. Tiešām apbrīnojama disciplīna un darba spējas!

Romāns “Sadragātie sapņi” ir stāsts par cilvēkiem, dzīvēm, sapņiem, kuriem nav bijis lemts piepildīties, jo likteņi un situācijas, kurās nokļuvuši romāna varoņi īpaši lielu izvēli neatstāj.

Romāna centrālais tēls ir slavenā aktrise Īdena Railija, ar kuru lasītājs tiek iepazīstināts viņas dzīves ne tai labākajā posmā. Īdenas laulība ir izjukusi, bet karjera vairs nesniedz gaidīto gandarījumu. Pēkšņas idejas iedvesmota viņa nolemj uzņemt grāmatu par savu māti – slavenu bērnu grāmatu autori Ketrinu Sviftu, kura traģiski gājusi bojā Īdenai vēl mazai esot. Ketrīnas Sviftas vārds sabiedrībā raisa divejādas izjūtas. Viņa tiek uzskatīta par brīnišķīgu rakstnieci, bet tajā pašā laikā tiek mēļots par to, cik dīvaina, savdabīga un ekscentriska bijusi šī talantīgā sieviete. Īdena nolēmusi mest izaicinājumu sabiedrībai un mainīt tās uzskatus par viņas māti. Lai noskaidrotu ko vairāk par savu māti, Īdena atgriežas mātes dzimtajās mājās, kur dzīvo viņas mātesbrālis Kails, pret kuru aktrise izjūt skaudru vainas sajūtu. Tobrīd viņa vēl nezina, ko līdzi nesīs šī atgriešanās mājās un kādus dzimtas noslēpumus nāksies atklāt.

Meitas vēlme godināt savas mātes piemiņu tomēr ir jauka, bet kas tas būtu par bestselleru, kurā netiktu mīlēts un ciest. Tādēļ autore Īdenas dzīvē ieved pievilcīgo arheologu Benu Aleksandru, no kura visi godīgi cilvēki pēdējos divus gadus izvairās, bet draugi un paziņas izliekas nepazīstam. Taču Īdena neko nezina par skandālu, kas izpostījis Bena laulību un veiksmīgo karjeru. Viņa pat apzināti atsakās uzklausīt Bena stāstu. Īdena domā, ka uzveiks sabiedrību un spēs norobežoties no tās viedokļa. Vai tiešām tiks sadragāti arī Īdenas pašas sapņi un dzīve?

Romāna sižets ir aizraujos un dažādu noslēpumu pārpilns. Tas līdzinās īstam noslēpumu labirintam, kurā vienam noslēpumam seko nākamais. Noslēpumi ir visiem iesaistītajiem un to atklāšana Īdenai ļauj iepazīt pašai sevi un savus tuvākos. Iespējams, ļauj pašai kļūt par labāku cilvēku un saprast, kas viņas dzīvē viņai pašai ir tas svarīgākais. Autore ļoti prasmīgi ataino to, kā veidojusies katra grāmatā iesaistītā dzīves uztvere, psihiskais stāvoklis, kas pamato arī tēla rīcību konkrētās situācijās.

Grāmata tiem, kam patīk lasīt par dažādiem attiecību līkločiem, izprast dažādu cilvēku rīcības motīvus. Un arī tiem, kas tic, ka labais uzvar un ka ir iespējams izrāpties no jebkuras bedres.

Dzintra Aulmane

mazais-jerinsGRĀMATA “MAZAIS JĒRIŅŠ” MAN PATIKA. VISLABĀK MAN PATIKA  SKAISTAS BILDES UN MAN PATIKA, KA TO VARĒJA ĀTRI IZLASĪT. ES TO IZLASĪJU PUSSTUNDĀ. STĀSTS PAR JĒRIŅU BIJA JAUKS, BET MAN NEPATIKA, KA JĒRIŅŠ BIJA PĀRDROŠS. VIŅŠ  VARĒJA IEKULTIES NEPATIKŠANĀS. VIŅŠ LIELĪJĀS, KA IR DROSMĪGS,  BET VIŅŠ NEBIJA TĀDS UN NOBIJĀS. 300x0_mazais_jerins_vaks

JP Delaney

mikimoto-perlesVai jūs zināt, kas ir Mikimoto? Un kādas viņam sakars ar pērlēm? Es līdz šim nezināju. Taču tad manās rokās nonāca apgāda “Kontinents” izdotā JP Delaney psiholoģiskais trilleris “The Girl befor”, kas pie lasītājiem aizceļojusi ar nosaukumu “Mikimoto pērles”. Jāsaka gan skaidrības labad, ka lai gan pērlēm šajā darbā kādā ļoti saspringtā situācijā ir izšķirošā nozīme, stāsts nav par pērlēm, arī ne par slaveno japāņu pērļu audzētāju Kokiči Mikomoto. Šī romāna galvenā varone, manuprāt, nav pat meitene, kā to vēsta romāna oriģinālais nosaukums, lai gan tajā ir vismaz divas svarīgas meitenes un divi svarīgi vīrieši, kas viņas pielūdz. Lai cik dīvaini tas nešķistu, romāna galvenā varone ir MĀJA.

Arhitektūras ģēnijs Edvards Monkfords ir arhitektūras ģēnijs, kas radījis māju, kurā nav nekā lieka. Māja ir ideāla un to labprāt īrētu daudzi, ja vien nebūtu īpašu atlases paņēmienu un noteikumu, kam jāpiekrīt potenciālajiem mājas īrniekiem. Īrnieks mājā drīkst ievākties tikai tad, kad pēc garu anketu aizpildīšanas ticies ar pašu arhitektu un saņēmis tā apstiprinājumu. Daudzi netiek tālāk par anketas aizpildīšanu. Taču kādam pa reizītei veicas. Lielākoties sievietēm, kas ir līdzīgas izskatā. Vismaz sievietes ir tās, kuras arhitekts apstiprina. Sievietes arī ir tās, kam māja liekas ideāla un kuras dēļ iespējas tajā dzīvot, spēj atteikties no visa, personīgajām mantām, kolekcijām, pat no mīļotā, ja nu ideālajā mājā tas īsti neiederas. Un vēl jau ir sasodīti seksīgais arhitekts, kurš šķiet tik pat ideāls kā māja, un nevienu no dāmām neatstāj vienaldzīgu.

Monkforda namā pirmā pēc daudzām uz dzīvi apmetas Emma, kas domā, ka šī māja ir ideāla un tā viņai ļaus justies drošībā. Šķiet, Emma ir tik trausla, tik neaizsargāta, ka jau pēc pirmajām izlasītajām lapaspusēm skaidrs, ka viņas puisi ir galīgs nejēga. To vēl skaudrāk liek saprast, ideālā vīrieša Edvarda Monkforda parādīšanās. Emma uzskata, ka pēc apmešanās uz dzīvi supergudrajā, ar vissmalkākajām tehnoloģijām aprīkotajā namā viņa kļūs par citu cilvēku. Par cilvēku, kurš nebūs upuris un spēs pastāvēt par sevi. Emma uzskata, ka viņai nepieciešams tieši šis nams viņai ir nepieciešams, lai viņa justos laimīga.

Emma ir meitene pirms tam. Meitene pēc tam ir Džeina, kas neko nezina par Emmu, līdz brīdim, kad uz sava nama sliekšņa atrod baltu liliju pušķi, kas kā vēlāk izrādās nav domāts viņai, bet gan Emmai, kas pirms trim gadiem mirusi šajā namā. Kāds svešinieks, kuru sieviete kādu rītu pārsteidz pie sava nama durvīm, jaunās sievietes nāvē vaino izīrētāju un nama radītāju Edvardu Monkfordu, ar kuru Džeinai sākušas veidoties, kā pats Edvards to sauc, ideālās attiecības. Vai tiešām Edvards vainojams Emmas nāvē un kāda patiesībā bija Emma? Džeina cenšas to noskaidrot un pati nonāk nāves briesmās. Taču arī viņai ir savs noslēpums, kuru viņai jānoslēpj no mājas, kas par savu iedzīvotāju zina pilnīgi visu, jo reģistrē pat niecīgākās izmaiņas iedzīvotāja veselības stāvoklī un ikdienas ieradumos.

“Mikomotas pērles” ir psiholoģisks trilleris, kura centrā ir māja un tās iemītnieki, kam ir savi noslēpumi un iemesli, kāpēc viņi izvēlējušies dzīvot šajā tik netradicionālajā, vienlaicīgi sarežģītajā un vienkāršajā namā. Autore ļoti prasmīgi attēlo katra varoņa raksturu un rīcību atbilstoši viņa psiholoģiskajam stāvoklim. Principā katrs varonis šajā romānā izmisīgi cenšas atgūt kaut ko reiz zaudētu, tikai veids kā viņi to dara ir atšķirīgs un viņi neviens nav gatavi atkāpties no sava mērķa, ja nu vienīgi tas, kuru visi uzskata par šī stāsta melno avi. Spriedzes pilns romāns, kurā ziņkāre vietumis mijas ar riebumu un neizpratni. Ļoti dīvaini centrālie tēli! Ļoti dīvaina māja! Cepuri nost autoram, ka viņš ko tādu izdomājis. Bet, jā, rokas nost no Mikomoto pērlēm! Tās ir brīnumainas savā nevainībā. :)

Gabriela Cīrule

300x0_kritiensuzaugsu_978-9934-0-6504-0Vasarā Lindas Nemieras kriptoromāna “Sofijas noslēpums” atvēršanas pasākumā Zvaigznes ABC pagrabiņā izskanēja ziņa, ka mums latviešiem nav aizpildīta dāmu literatūras niša. Izrādās, mums pietrūkst savas Sofijas Kinselas un Zuzannas Kubelkas, kas rakstītu sulīgus dāmu romānus par sieviešu dienām, nedienām un tipiskajiem izgājieniem, uz kuriem no malas palūkojoties jāsmejas vēderu turot. Toreiz Lindas Nemieras viesu pulkā bija Ilze Enģele, kura tobrīd  sevi ļoti drosmīgi pieteica šajā žanrā ar savu jaunāko romānu “Solo vijolei un termometram” un pavisam drīz es jau smējos vēderu turēdama par šī dzīvespriecīgā romāna galvenās varones piedzīvojumiem. Tagad pie latviešu lasītājām devies vēl viens dāmu romāns – Gabrielas Cīrules “Kritiens augšup”.

Literatūras rakstīšanas semināros runājot par darba galveno varoni, tiek uzsvērts, ka parasti tas ir kāds tēls, kuram ir problēma, kuru viņš nevar atrisināt, jo…. un seko situācijas, notikumi, kas saliekas lasītājam aizraujoša stāstā. Bieži vien šis galvenais varonis ar kaut ko atšķiras no cilvēka parastā vai normālā. Enģeles galvenā varone ir nepārtraukti izdomā sev dažādas slimības un metas tās dedzīgi ārstēt vai no tām izvairīties, jo profilaksei, ja runa ir par veselību, ir liela nozīme. Gabriela Cīrule it kā pievērša ļoti ikdienišķai tēmai – labai ēstgribai. Romāna galvenā varone Doroteja ļoti mīl labi paēst. Nu tik ļoti, ka teiciens – bikses krīt uz leju, dzīve iet uz augšu – nu nemaz nav attiecināms uz šo dzīvespriecīgo un omulīgo dāmu, kura par spīti apkārt valdošajam kārnuma kultam ir tikusi pie mīloša vīra, kuram viņas apaļas formas ir tīkamas. Taču viss nav tik skaisti kā izskatās, jo Dorotejai ir atkarība no ēdiena. Taču viņa to nevēlas akcepēt un tas ir par iemeslu kuriozu notikumu virknei viņas dzīvē.

Doroteja, kā jau daždien sievietēm gadās,  nav mierā ar savu izskatu un viņas dzīve paiet dažādu diētu zīmē. Šķiet nav tādu diētu, ko Doroteja nebūtu izmēģinājusi. Tomēr katra diēta beidzas ar ēšanas maratonu, pēc kura zaudētie kilogrami nāk atpakaļ dubultā. Tas Doroteju neattur ķerties pie nākamās diētas un mēģinājuma zaudēt svaru. Viņa ir spējīga pasmieties par sevi un lasītājam gribot negribot jāsmejas līdzi. Diemžēl Doroteja nav gatava atzīt ka ēšanas ieradumi tiešām ir problēma, kuru nerisinot var tik sagrauta ne tikai viņas veselība, bet arī laulība. Šis dzīvespriecīgais stāsts sevī tomēr slēpj skaudru smeldzi, kas liek aizdomāties par to, kā un kāpēc mēs sievietes graujam gan sevi, gan attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem. Tas ir arī stāsts par izvairīšanos no darba ar sevi, par nevēlēšanos strādāt ar problēmu cēloni, bet cenšanos tik galā ar sekām, kas lielākoties ir neefektīvi. Dorotejai paveicas, viņai ir lieliska ģimene, kas neļauj noēsties līdz kapam un grāmtas beigas nosacīti laimīga. Taču cena, ko viņai nākas samaksāt ir dārga.

Šī grāmata ir arī stāsts par sevis mīlēšanu, kas nav tikai sevis lutināšana un izdabāšana savām iegribām. Šī grāmata atgādina, ka sevis mīlēšana ir arī darbs ar sevi, sevis pieņemšana, iepazīšana un rūpēšanās par sevi, ne tikai ārēji, bet arī iekšēji, pievēršoties savām lielākajām bailēm un mēģinot tās apzināties.  Tas arī ir stāsts par sevis disciplinēšanu un pareizo dzīves mērķu atrašanu, jo ja cilvēka vienīgais dzīves mērķis ir notievēt, pie laba gala tas nevedīs, kam Doroteja ir spilgts piemērs.

Grāmata, ir enerģijas un humora pārpilna, sarakstītā atraktīvā valodā. Savā ziņā tā ir arī pasaules populārāko diētu rokasgrāmata latviskā izpildījumā. Izklaidējoša un motivējoša literatūra domājot par pavasara ģenerāltīrīšanu un vasaru.