Carpe diem!

aprīlis 2018
P O T C P S Sv
« Mar    
 1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30  

Historia

Klēra Sendija

ne-gluzhi-ideala-gimeneVai jums patīk vērot cilvēkus? Tā vienkārši sēdēt un vērot. Man patīk. Varbūt kādam es likšos esam lūriķe, bet jā, man patīk vērot cilvēkus un iztēloties, kāda ir viņu dzīve. Lūk tur aiziet iemīlējies pāris… Diez, vai viņi ir precējušies? Skat, kāda tur jauka ģimenīte! Vīrs, sieva un divi jauki eņģelīši. Vai viņi vienmēr ir tik laimīgi? Vai varbūt tā ir tikai labi atstrādāta maska apkārtējai pasaulei?

Vēl man patīk grāmatas un filmas par ģimenēm. Par to, cik reizēm tās mēdz būt trakas, skaļās, ņurdošas un nebūt ne ideālas. Par vienu tādu ģimeni ir arī angļu rakstnieces Klēras Sendijas romāns “Ne gluži ideālā ģimene”.

Šis romāns ir uzskatāms par izklaidējošu literatūru, kas lasītājam ļauj aizbēgt no ikdienas un varbūt no paša “ne gluži ideālās ģimenes”. Tas ļauj pasmieties par dažādiem pārpratumiem, situācijām un notikumiem, kas atainoti romānā un bieži vien nav sveši arī pašam lasītājam.

Fērna Kārlaila ir atrakīva, optimistiska un talantīga sieviete, kas kopā ar vīru, diviem bērniem un suni mitinās namā ar vēsturi un īpašu auru. Šķiet viņa ir viena no laimīgākajām sievietēm, taču kādu dienu Fērna attopas pie sasistas siles, jo vairs nespēj atrast kopēju valodu ar vīru, kuru vēl arvien mīl, bet kurš viņai pārmet spārnu aplaušanu. Pašai Fērna gan ir aizdoma, ka šeit iejaukta cita sieviete. Sieviete vēl nepaspēj atjēgties pēc vīra aiziešanas, kad par savu apmešanos pie viņas paziņo viņas vecā, bet negantā tante Nora. Fērnas viedoklis šeit netiek prasīts. Arī viņas pusaugu dēls ir sagatavojis “jauku pārsteigumu” – Fērna drīz kļūs par vecmāmiņu un viņa draudzenes vecāku noraidošās attieksmes dēļ, Fērnas mājās apmetas vēl viens iemītnieks. It kā ar to vēl nepatiktu, tante Nora panāk, ka nama iemītniekiem pievienojas arī Evka, čehu meitene, kura reiz nolīgta kā palīdze mājas uzkopšanā, bet īsti pat nezina, kur atrodas slota. Palielinoties viņas nama iemītnieku skaitam Fērnai nav laika sēdēt dīkā. Tajā pašā laikā viņai jātiek galā ar savām emocijām, ar mīlestību pret bijušo vīru, jāsamierinās ar to, kā viņš ir mainījies un jāsaprot, kā viņa vispār nonākusi tur, kur nonākusi.

Autore romāna vienai ģimenei likusi pārdzīvot iespējams vismaz piecu ģimeņu stāstus, bet tas tikai šo darbu padara interesantāku un amizantāku. Tas ļauj vērot galvenās varones personības izaugsmi un parāda, cik liela vērtība ir ģimene. Kā arī to, cik viegli mēs šo ģimeni varam zaudēt pavisam vienkārša iemesla dēļ – neizrunājot lietas. Romāns liek arī aizdomāties par mīlestību, par lietām, kas varētu likt tai zust vai apmaldīties pašu cilvēku izveidotajos attiecību režģos un stereotipos. Tomēr visam pāri ir attiecības ģimenes locekļu starpā, jo ģimene ir institūcija, kura apvieno ļoti dažādus raksturus un personības. Turklāt šī institūcija nekad nav pilnīgi noslēgta un tajā vienmēr var uzrastie kāds, kas izjauks ierasto kārtību.

Romāns ir viegla lasāmviela un atbilst uzstādītajam mērķim – izklaidēt un likt lasītājam pasmaidīt. Tas ļaus atpazīt sevi un savus mīļos, pasmaidīt un varbūt arī paša ikdienu tvert mazliet vieglāk. Jā, beigas…. beigas ir mazliet negaidītas, bet labas. Kā jau šāda žanra romānam pienākas.

Aivars Kļavis

300x0_melnais_akmens_vaaksPirms ķeros pie latviešu rakstnieka Aivara Kļavja jaunākās grāmatas jauniešiem “Melnais akmens” apraksta, man jāatzīstas, ka pat autors mani ir samulsinājis. Ne jau personīgi, bet gan tīri bibliogrāfiski. Sev par kaunu jāatzīst, ka laikam neesmu lasījusi nevienu no šī autora grāmatām, lai gan visu laiku dzīvoju ar pārliecību, ka savos pusaudža gados, kad apriju ik grāmatu, ko ieraudzīju, esmu izlasījusi vismaz divus Aivara Kļavja darbus. Taču tīmeklī atrodamajā rakstnieka biblogrāfijā neatpazīstu nevienu no tur minētajiem nosaukumiem, ja nu “Spoguļa pārbaudījums”, lai gan acu priekšā kā dzīva stāv grāmata plānajos vākos, sarkanīgi melnos toņos ar sacīkšu auto uz vāka. Lai nu kā tur arī nebūtu, autora jaunākais darbs “Melnais akmens” noteikti patiks ne tikai jauniešiem, bet arī pieaugušajiem.

“Melnais akmens” ir vēsturiskas triloģijas “Ceļš uz nezināmo zemi” pirmā grāmata. Šajā darbā autors jauniešiem saprotamā un aizraujošā veidā izklāsta vēsturiskus notikumus jeb stāsta par baltu izcelsmi, par to kā mūsu senči jeb pirmbalti nonākuši pie Baltijas jūras.

30008217_1851254414908801_313569098_nKā savas grāmatas prezentācijā Latvijas Grāmatu izstādē 2018 stāstīja pats Aivars Kļavis, rakstīt grāmatu jauniešiem nebūt nav bijis viegls uzdevums, jo viņš ir baidījies, ka mūsdienu jauniešiem viņa izteiksmes veids varētu būt grūti saprotams. Tieši tāpēc viņš pēc palīdzības vērsies pie Ādažu Brīvās Valfdorfa skolas literatūras skolotājas un audzēkņiem, kuri piekrituši izlasīt viņa uzrakstīto grāmatu. Jauniešiem grāmata patikusi, vēl jo vairāk viņi autoram ieteikuši lielisku ilustrāciju meistaru – pašu klasebiedru Emīlu Mozgu. 30019957_1851254821575427_404614983_nSadarbojoties vairāk kā 20 grāmatu autoram un 8. klases skolēnam ir tapusi lieliska grāmata jauniešiem, kas ir ne tikai aizraujoša, bet arī ļoti skaista pateicoties asprātīgajām ilustrācijām. Mans astoņgadnieks par ilustrācijām ir vienkārši sajūsmā un to dēļ šķirsta grāmatu atkal un atkal.

“Melnais akmens” ir darbs, kurā savijas tagadne ar pagātni. Ne velti autors satraucās, vai viņa mūsdienīgie varoņi runās jauniešiem atbilstošu valodu. Viņš pat darba procesā mazliet pārcenties ar jauniešu sarunvalodu, ko bez žēlastības “izravējusi” viņa mazmeitiņa, kas teikusi: “Opīt, šis jau nu ir par traku!”. Tomēr galarezultāts ir labs un Dāvis, kurš meklējot meteorītu atrod senu akmens plāksni, uz kuras redzami noslēpumaini raksti, ir diezgan reāls un mūsdienīgs jaunietis. Savam laikmetam atbilstošs ir arī visa šī stāsta galvenais varonis – Vardots, kurš mežonīgo klejotāju uzbrukumu laikā zaudē visu savu ģimeni un dzimtu. Viņš nolemj, ka aistiem laiks stāties pretī mežonīgajiem klaidoņiem, kas kā upuravis apkauj vienu aistu jeb pirmbaltu dzimtu pēc otras. Kopā ar citiem pusaudžiem, kas gatavi stāties pretī naidniekiem, viņš izveido jaunu cilti, kas ar katru dienu kļūst varenāka un bagātāka. Aizraujoši piedzīvojumi, dažādu grūtību pārvarēšana, pirmbaltu tradīcijas, cilvēku vājības un spēks ir tas, kas neļauj atrauties no grāmatas. Jāsaka gan, ka grāmatas pirmā daļa beidzas brīdī, kad lasītājam ir skaidrs, ka tūlīt, tūlīt jābūt jaunam pavērsienam. Līdz ar to neatliek nekas cits, kā gaidīt triloģijas nākamo daļu. Kā ilustratīvs materiāls un iztēles rosinātājs šī grāmata noderēs ne tikai literatūras, bet arī vēstures skolotājiem.

Anna Lora Bondū, Žans Klods Murlevā

300x0_padejosim_vaks_webvaksEpistolārais jeb vēstuļu žanrs ir gandrīz tik pat vecs kā mūsu civilizācija. Tā radīšanu piedēvē senajiem grieķiem, tomēr uzskatu, ka patiesībā arī zīmējumi uz alu sienām pieskaitāmi pie šī žanra, jo nekas cits kā vēstulīte pašiem tuvākajiem tie nebija. Senie grieķi uzskatīji, ka tieši vēstulēs cilvēks var būt pats un vislabāk izteikt sevi. Pēcāk arī senie romieši bez kautrēšanās plaši izmantoja šo izteiksmes veidu uzticot papīram daudz ko tādu, ko nespētu paust mutvārdos.”Epistula non erubiscit  (vēstule nenosarkst)” – noteica senais romietis un ķērās pie rakstīšanas (sūdzību, izsmejošu dzejoļu, vēstuļu, utt.). Arī viduslaikos un laika posmā, ko dēvējam par mūsdienām, šis žanrs bijis gana populārs un jāsaka, ka ir arī viens no maniem mīļākajiem literatūras žanriem. Pēdējos desmit gados gan arvien biežāk tiek runāts par epistolāra žanra degradāciju. Datoru un dažādu viedierīču ienākšana mūsdienu cilvēka ikdienā padarot šo žanru neinteresantu un seklu. Šis žanrs kā baudāma literatūra lēnā garā izmirstot. Neskatoties uz visiem šiem epistolārajai prozai veltītajiem negatīvajiem izteikumiem, man tomēr liekas, ka “velns tiek mālēts melnāks nekā tas ir”. Kā apliecinājums tam varētu būt franču rakstnieku dueta: Anas Loras Bondū un Žana Kloda Murlevā romāns e-pasta vēstulēs “Padejosim?”, kuru tiešām izlasīju ar lielu interesi un baudu. Vēstulēs izvērstā tematika, varoņu dialogi, notikumu, emocionālo stāvokļu apraksti, asprātīgie jociņi – nekas neliecināja par domu seklumu un to, ka šis žanrs būtu degradējies vai ka cilvēki vairs nespēj skaisti izteikties vēstulēs.

Annas Loras Bondū un Žana Kloda Murlevā romāna “Padejosim?” romāna varoņi rakstnieks Pjērs Marī Soto un Adelīna Parmelāna. iepazīstas ar vēstuļu starpniecību, kas varētu šķist visai dīvaini mūsdienu steidzīgajā un dažādām tehnoloģijām pārpildītajā laikmetā. Tās protams nav uz grezna vēstuļpapīra rakstītas rindas un viņu mērķis nebija iepazīties. Pjērs Marī Soto brīdī, kad atrodas savas radošās krīzes dziļākajā bedrē saņem mīklainu sūtījumu no kādas dāmas – Adelīnas Parmelānas. Domādams, ka tas ir manuskripts, ko viņam atsūtījusi kāda raksniece – diletante, Pjērs šo sūtījumu neatver, bet sameklējis internetā sūtītājas e-pastu, nosūtu ziņu, kurā paziņo, ka sūtījumu neatvērs un atvainojas par to. Viņš saņem pieklājīgu Adelīnas atbildi un gluži neviļus aizsākas asprātīga, humorpilna sarakste, kas izgaismo gan abu sarakstes dalībnieku dēmonus, ļaujot viņiem tikt galā ar savām dvēseles sāpēm un aizvērt durvis uz pagātni. Šajā sarakstē gluži neviļus tiek “ievilkti” arī citi Pjēra draugi un paziņas, kas padara romānu interesantāku, jo ļauj ielūkoties ne tika Adelīnas un Pjēra, bet arī citu tiešāk vai netiešāk iesaistītu personāžu sadzīvē.  Šis romāns ir tiešs apliecinājums tam, ka epistula non erubiscit. Abi varoņi bez kautrēšanās apspriež visdažādākās tēmas, ne brīdi nekļūstot vulgāri vai banāli. Asprātīgā ķircināšanās līdzinās duelim, kurā tā dalībnieki izmanto nevis dzelzs špagas, bet gan vārdus. Viņi ir līdzvērtīgi pretinieki un viņu duelis var beigties tikai pēc noslēpumainā sūtījuma atvēršanas. Vai tās būs beigas? Varbūt tomēr jauns sākums kaut kam, ko abi uzskatījuši par neatgriezeniski zaudētu. Bet varbūt tas drīzāk uzskatāms par deju – tango, pasadobli vai rumbu, ko abi varoņi uzsākuši vēstuļu rindās un iespējams turpinās dzīvē. Ne velti grāmatas nosaukums ir “Padejosim?”

Aizraujošs, interesants romāns vēstulēs, ko, manuprāt, īpašu padara tas, ka tas ir dialogs starp vīrieti un sievieti. Liela nozīme ir tam, ka sievietes vārdā runā reāla sieviete, bet vīrieti pārstāv reāls vīrietis. Mēs varam tielēties un noliegt, saukt pēc līdztiesības, izkliegt feministiskus saukļus, nu, esam… esam mēs sievietes atšķirīgas no vīriešiem, ne tikai izskatā, bet arī domāšanā un pasaules uztverē. Tur nav nekā slikta vai nepareiza.

Santa Montefjore

deverilupilsmeitas_rekl (1)Šodien priecīga diena ir tiem lasītājiem, kas lasījuši Santas Montefjores Deverilu sāgas pirmo daļu “Mīlas un kara dziesma”, kurā iepazinās ar diezgan atšķirīgo Deverilu dzimtu: dzīvesgudro Kitiju, vieglprātīgo Sīliju, mūžīgo veiksminieku – Digbiju un daudzus citus, kuru kaislības, prieki un bēdas lika aizrautīgi lasīt lapu pēc lapas. Pie lasītājiem dodas otrs šīs īru sāgas romāns “Deverilu pils meitas”, kurš ir tikpat aizraujošs, kā pirmā daļa.

Romānā “Devrilu pils meitas” turpinās pirmajā daļā iepazīto varoņu likteņstāsti, daļa no tiem apraujas, daļa tiek ierauta piedzīvojumu virpulī, bet citi tiek parādīti ne visai labā gaismā, turklāt uzrodas jauni varoņi, kuri ir ne mazāk pievilcīgi. Lai arī pirmais pasaules karš ir beidzies un šķiet, ka pasaulē valda miers, ka viss lēnā garā nostājas. Tomēr tas viss izrādās ir  mānīga ilūzija, jo grāmatas varoņi vienu pēc otru pārdzīvo dažādus likteņa triecienus, kas tiem liek pieaugt, mainīties uz saprast, kas ir viņu patiesās vērtības. Viens pēc otra krīt noslēpumu plīvuri un atklājas Deverilu īstais gars. Santa Montefjore neļauj lasītājam atslābt ne mirkli, jo ik brīdi jādzīvo līdzi vienam vai otram varonim. Viņa prasmīgi aizved lasītāju uz visdažādākajām vietām pasaulē un noliek to dažādu notikumu epicentrā. Ja romāna pirmajā daļā priekšplānā bija Kitija Deverila, tad otrajā daļā lielāka uzmanība ir pievērsta viņas vieglprātīgajai māsīcai Sīlijai, kura pierāda, ka ir īstena Deverila un ka viņai piemīt īstens šīs dzimtas gars, par spītu visu priekšstatam par Sīliju kā krāšņu, bet vieglprātīgu tauriņu. Liktenis Sīlīju nežēlo un viņai nākas izciest vienu triecienu pēc otra, taču viņa iztur, jo ir īsta Deverila.

Grāmatā parādās vēl viena Deverila un tā vien šķiet, ka tieši viņai būs lemts lauzt Deverilu dzimtas lāstu. Aizvesta tālu prom no dzimtenes, viņa atgriežas, lai atrastu savas saknes. Taču viņa nav vienīgā, kas atgriežas, jo no tālienes dzimtajā ciemā atgriežas arī viņas māte un Kitijas mīļotais Džeks O’Līrijs. Viss liecina, ka šīs aizraujošās sāgās varoņus trešajā romānā gaida ne mazāk aizraujoši piedzīvojumi.

Dace Judina

Tiritajs_vax_webPirms pāris dienām braucu autobusā. Iekāpa trīs sveštautieši. Čalma uz viena galvas apliecināja viņu piederību Indijai (vēlāk noskaidrojās, ka puiši studē medicīnu Latvijā). Un tad iekāpa viņš – stalts latvju tautu dēls, kurš ieraugot trijotnes eksotisko apjautājās par puišu izcelsmes zemi. Kad nu tas bija noskaidrots tautu dēls apjautājās, vai eksotiskajiem putniem mūsu zeme patīkot. Indieši ar sajūsmu apliecināja, ka patīkot. Uz ko no mūsu tautiešu mutes izvēlās vārdi – melni kā purva krupji: “Es ienīstu šo zemi, maz naudas un stulba valsts!” Tam sekoja slavas dziesmas Zviedrijai, kur viņš esot kādu laiku strādājis. Vērojot šo epizodi un klausoties tautu dēla teikto man kļuva bezgala skumji un man neviļus ienāca prātā sociologa Aivja Biķernieka teiktais Daces Judinas grāmatas atvēršanas svētkos. Viņa teiktais bija skarbs. Mēs latvieši esam puves apsēsti, visos līmeņos, jo ja jau jaunās māmiņas facebook grupās cenšas apkrāpt tādas pašas māmiņas ar mazuli pie krūts, tad valdības un citos sektoros notiekošais ir tikai mūsu nācijas dvēseles spogulis. Un kamēr šī puve netiks apkarota sevī, ģimenēs un dzimtās, diez vai kas mainīsies valsts mērogā. Par puvi un tās apkarošanu savā romānā “Tīrītājs” runā arī Dace Judina. Un ir, ir tā puve, jo kā gan citādi pie mums notiktu šādas lietas: Continue reading Dace Judina “Tīrītājs”

Dace Rukšāne

300x0_laimes_kods_vaks_mazsGada sākumā pabiju ļoti laimīgā pasākumā, kur visi apmeklētāji tika mieloti ar īsteni latviskiem ambrozijiem: rudzu maizi ar kupinātu speķīti un sīpola šķēli pa virsu, ķilavmaizēm, biezpiena plātsmaizēm, speķa pīrādziņiem un citiem gardumiem, kas latvieša garšas kārpiņām un māgai liek murrāt labsajūtā. Taču visu ambroziju ambrozijs neapstrīdami bija rakstnieces Daces Rukšānes marinētās sēnītes, kuru recepti grāmatu izdevniecības “Zvaigzne ABC” vadītāja Vija Kibloka Dacei bija pārprasījusi atkal un atkal.

Runa ir par nevienu citu, kā Daces Rukšānes sarakstīto grāmatu “Latviskais laimes kods”, kurš tapis aktīvi sadarbojoties izdevniecībai, sabiedrībai un rakstniecei. Izdevniecībai, iedvesmojoties no dāņu autora Meika Vikinga grāmatas “Mazā Hugge grāmata”, radās ideja noskaidrot, kas tad latvietim liek justies laimīgam. Sabiedrībā aktīvi atsaucās uz aicinājumu iesūtīt foto ar lietām, notikumiem, procesiem, kas viņiem liek justies laimīgiem. Dace Rukšāne kā prasmīga meistare  to visu ietērpa vārdos un teikumos. Rezultāts tiešām ir lielisks un es atļaušos apgalvot, ka mums ir sava simtgades grāmata, kas atklāj latvieša būtību un dvēseli. Šī grāmata noteikti būs burvīga dāvanu visiem, kam Latvija ir mīļa. Grāmata liek saprast, ka patiesībā mēs spējam priecāties un izgaršot dzīvi nesliktāk, kā dāņi vai kādas citas tautības pārstāvji. Nemaz jau mēs neesam tik atšķirīgi un tieši līdzīgie uzskati par to, kas mums liek justies laimīgiem arī ir tas, kas mūs padara par nāciju.

IMG_20180208_141102Pati no šis grāmatas guvu iedvesmu un savā darba vietā – skolā projektu nedēļas ietvaros 6.a un b. klases skolēni pētīja un vētīja, kas tad īsti ir mūsu skolas skolēnu, skolotājiem un darbiniekiem liek justies laimīgiem. Laimes kodu centāmies arī atklāt mielojoties, sportojot, slidojot, slēpojot un mēģinot atklāt Rīgu kvesta spēlē. Iegūtos rezultātus apkopojām plakātos. Vēl mums 9. martā būs neliels pasākums, kura nosaukums – “Literārā kafejnīca “Latviskais laimes kods”" diez vai liks rasties jautājumiem par iedvesmas avotu.  Tādēļ vēlreiz un vēlreiz varu apliecināt – šī grāmata ir ļoti iedvesmojoša un tai vajadzētu atrasties katra Latvijas iedzīvotāja grāmatu plauktā.

Rita Falka

300x0_skabokapostukoma_978-9934-0-7039-6Pirms kāda laiciņa Latvijas grāmatnīcās parādījusies nu jau mūsu lasītājiem pazīstamās vācu rakstnieces Ritas Falkas kārtējā grāmatiņa par drosmīgo policistu Franci Eberhoferu. Sen nevienam nav noslēpums, ka šī asprātīgā un humorīgā detektīvsērija ir saistīta ar gastronomiskajām izvirtībām Franča enerģiskās Omes izpildījumā. Ebenhoferu Ome tur savus vīriešus, dēlu un abus mazdēlus, stingros grožos un nepaklausība tiek atalgota ar aukstu pavardu un tukšiem šķīvjiem. Tieši tāpēc arī katrai grāmatiņai par brašo Franci ir ar kulināriju saistīts nosaukums. “Ziemas kartupeļu knēdeļiem”, “Nūdeļu blūzam”, “Cūkgalvai al dente” un “Manāklimpu afērai” Latvijas grāmatveikalos pievienojusies arī piektā no Ritas Falkas grāmatiņām “Skābo kāpostu koma”, kas ne tikai liek skaļi un aizrautīgi smieties par Franča piedzīvojumiem, bet arī notecināt pa garai siekalai, jo visi tie gardumi, ko Ome liek galda rada ēstgribu. Labi vēl, ka grāmatas beigās autore dāsni padalās arī ar receptēm no Omes pavārgrāmatas.

“Skābo kāpostu koma” aizved mūs uz Minheni, jo izrādās, ka priekšniecība paģēr Francim doties uz Minheni, jo tas ir neprāts tik labu policistu kā Francis Ebenhofers “norakt” kaut kur provincē. Francis par notiekošo nav sajūsmā, bet neviens jau viņa viedokli nejautāt. Visi kā sadziedājušies apgalvo, ka tas taču ir lieliski, jo Ebenhofera jaunajā darba vietā uzņemts visiem pazīstams detektīvseriāls. Par gaidāmajām pārmaiņām Francis labprāt aprunātos ar savu mīļoto Sūziju. Taču… Ak vai! Viņa šķiet atradusi tīkamāku sabiedrību par Franci bijušā skolasbiedra personā. Šķiet Franča vieta pie Sūzijas sāniem ir apdraudēta, jo glumais Karls Heincs iekārojis viņa sirdsdāmu. Francis saprot, ka pienācis laiks pieņemt nozīmīgus lēmumus. Un viss jau būtu labi, ja ne pirmā lieta, ko Francim nākas izmeklēt, nebūtu viņa tēva vecā auto bagāžniekā atrastās meitenes slepkavība. Nepietiek jau ar līķi bagāžniekā, Minhenes kolēģi pēc ekspertīzes sāk interesēties, vai ar minēto auto nebrauc kāds narkodīleris. Lūk pie kā var novest Papa un tiesneša Morečeka izklaides Nīderkaltenkirhenē. Tā nu Francim nākas rauties starp Minheni un dzimto ciemu, starp slepkavības izmeklēšanu un mīļotās pasargāšanu no aizvīlēja. Ja vēl nebūtu tā siekalcūča Leopolda, kas nespēdams sakārtot savu ģimenes dzīvi, dara visu, lai izpostītu brāļa attiecības ar Sūziju… Francim ir ko turēt. Un viņš nepadodas, ļaujot lasītājam ar smaidu un skaļiem smiekliem dzīvot līdzi viņa piedzīvojumiem.

Rita Falka un viņas Francis Ebenhofers – smieklīga, aizraujoša un uz gastronomiskām izvirtībām rosinoša kompānija. :)

Ieva Sīmane

772486_640x420Jau apmēram pusgadu Latvijā tiek lauzti šķēpi par kādu pašmāju erotikas žanrā uzrakstītu romānu, kurš neviļus kļuvis par nacionālo dižpārdokli. Viedokļi ir ļoti dažādi un atsauksmes nav viennozīmīgas, bet viens ir skaidrs, ka Latvijas lasītājs ir izsalcis pēc literatūras, kas tendēta uz sajūtām zem jostasvietas. Kāds to atzīs, kāds noliegs.

Seksualitāte un erotika visos laikos bijusi mazliet neērta tēma. Par tādu to savulaik (ļoti, ļoti daudzus gadsimtus atpakaļ) padarījusi pati sabiedrība. Tomēr gan skarbajos viduslaikos, gan vēlāk pie lasītājiem, visdažādākos veidos ir ceļojuši erotiska satura literatūra, ko ar lielu interesi lasījušas kā godājamas dāmas, tā eleganti kungi. Parasti gan tās bijušas nelielas burtnīciņas, kas par nopietnu literatūru nav tikušas uzskatītas un neviens atklāti neatzinās, ka lasa šāda veida literatūru. Ja nu tomēr uzradās kāds autors, kas izdeva vērā ņemamāku grāmatu par šo tēmu, viņš tika aizliegts un tika sasaistīts ar visdažādākajiem skandāliem. Mūsdienās erotika un seksualitāte nav tabu tēma, taču diskusijas, kas vērojamas tīmeklī liecina par to, ka ja šīs tēmas apraksta kāds ārzemju autors, mēs no tās tā kā distancējamies, taču tiklīdz ko līdzīgu ar savu spalvu radījis kāds pašmāju autors ažiotāža ir visai liela. Jāsaka gan, ka mūsu rakstnieki līdz šim šajā žanrā arī īpaši daudz nav izpaudušies. Tāpēc nav brīnums, ka katra jauna vēsma tiek uztverta ar lielām ovācijām, neskatoties uz to, ka darbam var piesieties gan tekstuālā, gan stilistiskā, gan sižetiskā ziņā.

Es erotiskajai literatūrai pieķēros diezgan agrā jaunībā. Tik agrā, ka manai mammai to uzzinot mati uz galvas stāvus sacēlās. Arī vēlāk nekaunējos lasīt līdzīgu literatūru un to analizēt. Tāpēc zinu, ko no šāda žanra daiļdarba sagaidu, zinu, kas mani tracina un garlaiko, bet kas darbu padara interesantu. Tādēļ bez lielas tielēšanās piekritu izlasīt apgāda “Kontinets” izdoto Ievas Sīmanes romānu “Svētlaimes medniece”.

Ievas Sīmanes “Svētlaimes mednieci” es nosauktu par latviešu Emanuēlu. Grāmatas galvenā varone Eva gluži tāpat Arsānas darba varone atklāti bez kautrēšanās stāsta par saviem seksuālajiem piedzīvojumiem, fantāzijām un atklāsmēm. Viņa neminstinās, nesarkst un nestostās, viņa zina ko grib un kā to sasniegt. Lai gan viss nemaz nav tik vienkārši kā izskatās. Un šeit man neviļus jādomā par vienu no izcilākajiem un vispretrunīgāk vērtētajiem angļu rakstniekiem D. H. Lorensu un viņa romānu “Lēdijas Čaterlijas mīļākais”. Sīmanes darbā jaušams, kas no abiem šiem savā laikā provokatīvajiem daiļdarbiem. Eva principā ir vidusmēra latviešu sieviete manā vecumā, kura piedzīvojusi laikus, kad par seksu skaļi nerunāja un tika radīts iespaids, ka tāda vispār nav. Erotika un seksualitāte tika saistīta ar sapuvušo kapitālismu. Šajā laikā visvairāk tika kritizētas tieši sievietes un ja nu kāda atļāvās būt brīva savā seksualitātē, tika dēvēta ne visai glītā vārdā un aprunāta pēc pilnas programmas. Jau no bērnības meitenēm tika noteikts ko drīkst un ko nedrīkst, apspiestas jebkuras tendences izcelties vai klaji demonstrēt savu seksualitāti. Daudzu pašapziņa un pašpārliecinātība tika sadragāta jau agrīnos pusaudžu gados. Viņu priekšā tika vicināts etalons, kuram katrai sievietei vajadzēja līdzināties, aizmirstot savu individualitāti un vajadzības. Un ja nu tu esi piedzimusi ar tikpat spēcīgu libido, kā vidusmēra vecis…savācies! Sievietēm neklājas tā uzvesties!

Ievas  Sīmanes “Svētlaimes medniece” principā ir stāsts par savas seksualitātes atklāšanu, iepazīšanu un pieņemšanu. Eva principā dara to, ko mēs daudzas dažādu stereotipu vadītas neatļaujamies. Viņa ļauj vaļu savam libido, paņemot un iegūstot to, kas viņai nepieciešams. Tai pašā laikā tā nav tikai plika dzīšanās pēc fiziska akta un orgasma, Eva meklē emocionālo piesaisti un savu Lielisko vīrieti. Gluži kā ikviena sieviete. Tikai viņa neiespringst un katrā kaut cik pieņemamā vīrietī nesaskata savu Liktenīgo. Viņa neieciklējas un nebūvē nereālas sapņu pilis, pazaudējot sevi, jo cenšas izdabāt viņas dzīvē ienākušajam vīrietim. Eva bauda to, ko dzīve sniedz, lai reizēs, kad nepaveicas, līksmi smaidīdama dotos tālāk, paliekot atbrīvota un atvērta jaunām attiecībām, jaunam erotiskam piedzīvojumam. Katrs vīrietis, katrs jauns mīļākais ļauj atklāt jaunu Evu un ved viņu tuvāk viņas Lieliskajam, padarot viņus ideāli saderīgus.

Šis Ievas Sīmanes romāns tiešām ir lasīšanas vērts, lai gan reizēm man personīgi traucēja pārāk tēlaini epiteti un slavas dziesma galvenās varones vagīnai. Domāju, ka moralizētājiem noteikti būs ko teikt par šo visai pikanto un aizraujošo darbu, taču, būsim godīgi, noliedzot grāmatā aprakstīto, mēs noliegtu ļoti būtisku savas esības daļu, kas patiesībā ir tik pat dabiska vajadzība kā barības uzņemšana un elpošana. “Svētlaimes medniece” noteikti nav saldā sīrupā mērcēta rozīga biskvītkūka ar milzīgām sviesta rozēm. Es to drīzāk salīdzinātu ar pikantu un sātīgu čilī, kas pēc tā baudīšanas, ikvienam liek ieslīgt laiskā apmierinātībā.

Džeina Korija

asinsmasasBrāļu un māsu attiecības ne vienmēr ir vienkāršas. Parasti tie, kas tevi pazīst vislabāk, mēdz atstāt vissāpīgākos  zilumus un dziļākās rētas. Taču saikne, kas vieno māsas un brāļus līdz galam nepārtrūkst nekad. Kaut kur dziļi, dziļi vēl arvien dzīva ir kopības sajūta, kuras dēļ bieži vien māsas un brāļi tiek apskausti. Un skaudība nebūt ne nav tik nevainīga. Tā izpostījusi ne viena vien cilvēka likteni.

Reizēm skaudība noved līdz traģēdijai. Džeinas Korijas romāna “Asinsmāsas” pamatā ir traģēdija, ka notikusi brīdī, kad viena māsa centusies pasargāt otru no ciešanām, ko centies radīt kāds no malas. Tas nekas, ka šis kāds ir labākā draudzene vai asinsmāsa, pie kuras asiņojošās brūces esi pielikusi savējo, tas nekas, ka ar īsto māsu satiekat kā suns ar kaķi un ka tev uzticēts noslēpums, lai tu ar tā palīdzību viņu iznīcinātu.

Alisona un Kitija ir māsas. Viņām ir viena māte, bet atšķirīgi tēvi. Alisona ir talantīga, gudra un skaista. Kitija arī tāda būtu, varbūt pat daudz skaistāka un talantīgāka. Taču kopš vienpadsmit gadu vecuma ir skaidrs, ka Kitija vairs nekad tāda nebūs. Kitija vispār nekad vairs nespēs dzīvot bez aprūpētājiem un aizsardzības ķiveri galvā. Nekad. Taču viņa izdodas iegūt to, par ko Alisona tikai sapņo. Alisonai ir noslēpums, taču Kitijai būtu daudz ko pastāstīt, ja vien viņa to spētu. Kitija visā vaino citus. Alisonu moka neizsakāma vainas sajūta. Brīnījos, ka autore viņai nav uzvilkusi baltu T-kreklu ar uzrakstu “Mea culpa”.  Galvenās varones vainas sajūta ir tik liela, ka viņa neuzdrošinās sevi aizsargāt pret acīmredzamiem draudiem. Šķiet viņa pati izaicina likteni un viņas vajātājs nav gatavs padoties.  Tomēr līdz pat pēdējai romāna rindkopai nevienam nav ne mazākās nojausmas, ka varbūt pašam vajātājam bijusi lemta vajājamā loma. Romāns liek arī saprast, ka ne vienmēr sliktais ir tikai slikts un labais labs.

Vainas sajūta, noslēpumi, skaudība, tikko uzplaukusi mīlestība un nodevība, kas savā aukstasinībā šokē un satriec, māsu lietas, likteņu līkloči un spriedzes pilni notikumi padara šo grāmatu par aizraujošu lasāmvielu.

Sofija Hanna

300x0_aizvertais_skirsts_mazvaksSofija Hanna ir angļu rakstniece, kurai ļauts kļūt par Agatas Kristi daiļrades turpinātāju, jo tieši viņu slavenās rakstnieces fonds ir aicinājis rakstīt turpinājumus par slaveno beļģu detektīvu – Erkilu Puaro. Bija laiks, kad ļoti cītīgi izlasīju visus Agatas  Kristi detektīvromānus latviešu valodā, tādēļ  ar lielu interesi ķēros klāt arī Sofijas Hannas jaunajam romānam par Erkilu Puaro.

Jāsaka bija visai interesanta sajūta. No vienas puses tu apzinies, ka autore ir pilnīgi cita, taču no otras… no otras puses tu ceri atrast otru Agatu Kristi. Agatu Kristi neatradu, bet jāatzīst, ka Sofija Hanna ir talantīga rakstniece, kas savā darbā veiksmīgi realizē  Agatas Kristi aizsākto detektīvžanra tradīciju.

Romāna “Aizvērtais šķirsts” darbība, kā jau tās raksturīgs darbiem par Erkilu Puaro notiek vietā, kur pulcējušies dažādi sabiedrības pārstāvji. Lēdija Atelinda Pleiforde, Anglijā pazīstama rakstniece, savā savrupnamā rīko viesības, kurās ielūgti arī Erkils Puaro un inspektors Edvards Kepčūls no Skoteljarda. Nevienam no viņiem nav skaidrs, kāpēc tikuši ielūgti, tādēļ pēc tam, kad cienījamā rakstniece nāk klajā ar visai dīvainu paziņojumu, abiem izmeklētājiem rodas aizdomas par to, ka viņas dzīvībai draud briesmas. Liels ir viņu pārsteigums, kad par slepkavības upuri kļūst kāds, kura dienas jau tāpat ir skaitītas, turklāt liecinieku sniegtās liecības ir visai pretrunīgas. Taču ģeniālajam detektīvam Erkilam Puaro neviena mīkla nav par grūtu.

Man grāmata visā visumā patika, lai gan sākums likās pārāk izstiepts. Abu detektīvu prātuļošana par to, kāpēc ataicināti, kas varētu notikt, citu viesu apspriešana, kā arī cienījamās rakstnieces un visu pārējo “spēlītes” vietumis sāka garlaikot, bet abu detektīvu mēģinājums pasargāt iespējamo slepkavības upuri visai neveikls. Tomēr brīdī, kad sākas izmeklēšana stāsts beidzot uzņem apgriezienus un Erkils Puaro atkal ir savā elementā, tāpat kā viņa draugs inspektors Kepčūls. Rakstniece centusies sekot Erkila Puaro radītājai, saglabājot tēla raksturu un īpatnības. Jāsaka, ka viņai tas izdevies visai veiksmīgi, lai gan ir skaidrs, ka šis tomēr ir cits Puaro… Un tas varbūt nemaz nav slikti, jo laika gaitā maināmies mēs visi. Kāpēc, lai nemainītos arī Erkils Puaro?