Carpe diem!

novembris 2020
P O T C P S Sv
« Okt    
 1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30  

Historia

Dace Judina

judinaTrīspadsmit ir skaitlis, kurš daudzus baida. Piektdiena trīspadsmitais. Velna ducis un daudz citu dažādu ticējumu, kas skaitlim trīspadsmit piešķir ne visai pozitīvu auru. Bet varbūt trīspadsmit ir šķīrējskaitlis – robežšķirtne starp veco un jauno. Tieši tāda sajūta pārņem, lasot Daces Judinas jaunāko -  trīspadsmito sērijas Anna Elizabete izmeklē romānu.

“Pēdas putekļos” ir romāns, kuru lasot, pārņem tāds kā nemiers, vēlme sabuntoties, vēlme kaut ko mainīt. Tā realitātes klātbūtne, kā arī atpazīstamās ikdienas situācijas mulsina un biedē, taču rodas sajūta, ka ar to nevar un nevajag samierināties. Notikumi savijas, ierauj un neatlaiž. Reizēm pat sāc svīst no notikumu versmes. Kā tik šeit nav? Smalki izplānota diversija, pazudusi maniaka krimināllieta, asfaltā ierullēts domes priekšsēdis un cita par citu neizprotamākas lietas.  Lasītājam ir ko turēt, bet pēc noziegumu atrisināšanas paliek sajūta, ka beidzot noticis attīrīšanās process. Beidzot ir atvemts, izspļauts un cerams arī noslēgts viss, kas saistīts ar partiju Māja un Ģimene. Kaut kā man šis iestādījums gadu gaitā ir pamatīgi uzkritis uz nerva, un es ceru, ka visi, kas ar to bijuši saistīti ir vai nu izlaiduši garu, vai saņēmuši pēc nopelniem. Gribu jaunus tipāžus, noziegumus un pavērsienus. Esmu pārliecināta, ka autorei noteikti aprocē paslēpts kāds jauns un aizraujošs trumpis. Viss par to liecina. Gaidu ar nepacietību! Taču daži no romānā aprakstītajiem notikumiem mani uzrunāja vairāk kā citi. Lai cik absurdi tas neizklausītos, tie ir saistīti tieši ar māju un ģimeni. Dace Judina atkal un atkal pievēršas šai tēmai, runājot par attiecībām, kas valda it kā tuvu cilvēku starpā. Cik no šīm attiecībām ir īstas un cik tīrs aprēķins? Kas meitai liek ienīst māti un māsai māsu? Kas ir tas, kas liek ienīst savus līdzcilvēkus un kārot tiem nodarīt ko ļaunu, pat pēc daudziem gadiem? Vai pie tā vainojama audzināšana, temperaments vai raksturs, vai arī problēma meklēja konkrēto cilvēku prātos. Cik daudzi no mums ir gatavi atzīt, ka tuvs cilvēks nav pie labas garīgās veselības, tā vēl vairāk pasliktinot jau esošu. Kāpēc mēs tik bieži sāpinām cilvēkus, kurus vajadzētu cienīt, mīlēt un saudzēt? Vai iemesls ir tas, ka uztveram viņus kā pārāk pašsaprotamu savu dzīves daļu un ka viņi jau nu gan no mūsu dzīves nepazudīs? Varbūt mums ir tā maldīgā pārliecība, ka tuvinieki visu sapratīs, aizmirsīs un piedos? Taču, cik daudz viens cilvēks var saprast, piedot un aizmirst? Cik daudz aizvainojumu norīt? Vai mēs neesam pārvērtējuši savu svarīgumu un nozīmību, vai no tā, kam jāciena, jāmīl un jāsaudzē neesam kļuvuši par manipulatoru, varbūt pat varmāku? Iespējams, ka mēs paši savā pārvērtētajā nozīmīgumā atrodamies ar vienu kāju vājprāta muklājā. Un tad… Tad tiek saņemta trīspadsmitā alga. Reizēm šī alga ir ļoti skaudra, bet visticamāk tā ir godam nopelnīta.

Dace Judina, kā jau ierasts norauj rūpīgi darinātās maskas, ļaujot ieraudzīt daudzu sejas visā to neglītumā. Mums var nepatikt tas, ko mēs redzam. Varam kliegt, ka tas viss ir nieki. Muļķības. Tukšas fantāzijas. Taču mēs ļoti labi zinām, kas no tā visa ir patiesība. Tā patiesība, kas skar konkrēti mūs. Tomēr sevi apmānīt ir ļoti grūti vai pat neiespējami. Ja nu vienīgi… Ja nu vienīgi mēs glābiņu meklējam neprātā. Neprāts ir lielisks sabiedrotais. Tas attaisno visu, pat noziegumus, par vainīgo pasludinot nozieguma upurus.

Par Latviju. Arī par varonību, Lāčplēsi, ordeņiem un kavalieriem.

cover_b190d169bb371c6a75ba53855104665cŠī nedēļa ir par Latviju. Sarkanbaltsarkanā lentītē Latvija savijas uzvarā pie blūzēm, žaketēm un mēteļu atlokiem. Tā rūgteni smaržo rubīnsarkanās un baltās krizantēmās. Iezaigojas sveču liesmās un aizvijas tautiskā rakstā mammas adītajā šallē. Šī nedēļa ir par Latviju un tiem, kas tai ļāva piedzimt un aizstāvēt. Šī nedēļa ir par Latviju un Lāčplēšiem, kas nebaidījās tikko dzimušas valsts brīvību likt lielākā vērtē kā savu dzīvību.

“Par Latviju. Lāčplēša Kara ordenis, tā kavalieri un Lāčplēša diena ” ir tā grāmata, kura ļoti piestāv tieši šai nedēļai, kad svinam Lāčplēša dienu un godinām brīvības cīnītājus. Grāmatas autoru pulciņš ir kupls un gribas uzteikt viņus par ļoti labi paveiktu darbu. Patika ļoti pārdomātais grāmatas satura plānojums. Autori pievērsušies gan varonības kulta attīstībai pasaulē un Latvijā, gan tam, kādēļ šāds ordenis nepieciešams un kāpēc, par spīti visiem iebildumiem un diskusijām šīs ordenis tika izveidots. Tāpat aplūkots, kā tad jaunajai valdībai gāja ar šī ordeņa nolikuma un statūtu izveidi, kuri mākslinieki piedalījās konkursā par ordeņa izstrādi, kādi komentāri un viedokļi tika ņemti vai neņemti vērā, veidojot šo ordeni. Grāmata lieliski parāda, cik daudz cilvēku bija iesaistīti ordeņa izveidē, to dažādie viedokļi, kam ordenis būtu jāsaņem, kā arī kā tika noteikts, vai apbalvojumam izvirzītā persona atbilsta visām prasībām, kas ļauj to saņemt. Ļoti patika tas, ka tika aplūkoti dažādi ordeņa kavalieri un viņu likteņi, ne tikai augstākie armijas virsnieki, tas padara grāmatu interesantāku un aizraujošāku. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri ir tik atšķirīgi: zemnieki, karavīri, sievietes, dēkaiņi, cittautieši, veselas ģimenes, utt. Priecē, ka grāmatā nav jālasa par jau pazīstamiem un dzirdētiem Lāčplēša Kara ordeņa saņēmējiem, bet tiek aplūkots viss sabiedrības kolorīts. Domāju, ka šī grāmata varētu būt labs iedvesmas avots tādām biogrāfiska un vēsturiska žanra lietpratējām kā rakstniecei Ingunai Bauerei vai Lindai Šmiti, kuras romāns “Aizved mani uz Hiršenhofu” likās ļoti labs vēsturiskās reālijas atspoguļojums daiļliteratūrā. Nezinu vai abas dāmas man piekritīs, bet es domāju, ka viņām abām sanāktu labi romāni par kādu no grāmatā pieminētajiem Lāčplēša ordeņa kavalieriem. Likteņstāsti, grāmatā publicētās fotogrāfijas, vēstules un citāti no dažādu aktīvistu. politiķu, diplomātu teiktā, kā arī svētku svinēšanu tradīciju izklāsts ļauj iejusties laikmetā un sajust to. Viena no interesantākajām šāda veida grāmatām, ko esmu lasījusi. Domāju, ka šī grāmata būtu labs materiāls vēstures skolotājiem un ļautu skolēniem labāk izprast Lāčplēša dienas nozīmi un svinēšanas tradīcijas. Turklāt grāmatā atrodamais materiāls ļauj to darīt interesantā veidā, izmantojot to radoši. Tāpat tā būs interesanta ikvienam, kas vēlas vairāk uzzināt par šo apbalvojumu un svētkiem, kā arī par tā laika sabiedrību, jo ordeņa kavalieri bija būtiska šīs sabiedrības daļa.

Par Latviju. Par Tevi. Par Mani. Par Mums.

Pandēmijas ziemas sezona #2

AgendaZiniet, kurā brīdī es pirmo reizi piedzīvoju tādu kā šoku. Sajūtu, ka īsti nezini ko darīt. Tā it kā tava dzīve būtu izjukusi un tu nezini, no kura gala tai pieķerties. Man tā bija 2018. gada marta beigās. Es aizgāju no darba. It kā nekā īpaša. Es no darba biju aizgājusi jau iepriekš. Vairākkārt. Vienmēr pēc tam izjutu tādu kā uzrāvienu. Tā sajūta, kad viens darbiņš pabeigts un priekšā kas jauns. Taču 2018. gadā aiziešana no darba bija citāda. Es tam nebiju gatava. Notikumi sakrita tā, ka citu variantu nebija, lai arī darba devējs manu atlūguma parakstīja negribīgi. Es vienkārši vairs nevarēju! Biju uz izdegšanas robežas un dabūju tā saukto Lielo belzienu no Visuma. Pēc tam uz darbu varēju aiziet tikai pēc 3 cigarešu izsmēķēšanas (šis grēks man nav svešs, bet tas noteikti nekad nav bijis manas dzīves būtiska sastāvdaļa) un 20 minūšu riņķošanas ap darbavietu. Aiziet bija prātīgākais, ko varēju darīt savā un dēla labā. Taču es tam nebiju gatava. Te nu es biju. Bez darba, kas pēdējos sešu gadus bija kalpojis kā rāmis manai ikdienai. Man, protams, vēl bija mana sirdslieta – gida darbs. Taču… sezona vēl īsti nebija sākusies un es ar to nodarbojos brīvajā laikā, pielāgojot pamatdarbam. Līdz ar to nebiju šo rūpalu vēl attīstījusi tik tālu, lai mans plānotājs būtu pilns. Tādēļ mani pārņēma tāda kā panika. Kas rezultētajās ar to, ka vienīgais ko varēju gulēt gultā saritinājusies zem segas un nedarīt pilnīgi neko. Šajā nodarbē es gan biju jau praktizējusies visu pēdējo gadu. Brīvdienās, kad bērns nebija mājās. Un tad, kad man uz darbu bija jāiet pēcpusdienā. Tā ir tāda jocīga sajūta. Tu it kā visu dienu guli, bet tik un tā esi noguris. Jūties slikti un tevi viss kaitina. Pat bērna apkampiens. Tādēļ tu jūties vēl sliktāk. Tik slikti, ka vienīgais ko vari darīt – gulēt.

No šīs stadijas toreiz mani izvilka sezonas sākšanās un gandarījums par to, ko tas sniedza.  Un tā nu es kļuvu par pašnodarbinātu personu. Ar labiem ienākumiem sezonā un ne tik labiem nesezonā. Vasarā veidoju krājumus, bet ziemā no tiem iztiku. Arī šajā laikā neiztiku bez gulšņāšanas periodiem. Tie aktivizējās pavasarī, kad krājumi izsīka, bet sezona vēl tikai gaidāma.

2020. gadam vajadzēja būt ļoti veiksmīgam. Beidzot biju ieskrējusies un plānotājs bija piepildījies decembra beigās. Turklāt darbs nedaudz turpinājās arī ziemā un sezonai vajadzēja sākties jau 18. martā. Pandēmijas izsludināšana 14. martā tam visam pārvilka treknu svītru. Un te jau tā atkal bija. Šī šokējošā sajūta.  Zināju, ka gulšņāt nevaru atļauties. Sevišķi jau tāpēc, ka dēlam, kurš ir noteiktas kārtības un rituālu cienītājs, attālinātais mācību process ar guļšņājošu māti varētu būt traumējošs. Tādēļ pirmais ko izdarīju – sastādīju dienas plānu. To, kas noteikti jāizdara, arī aktivitātes svaigā gaisā un ēdienreizes. Taču, lai nesajuktu prātā no pašas radītās rutīnas, kas grozies kā gribi, iznāca diezgan vienveidīga, nolēmu pabeigt iesākto romānu (tobrīd bija uzrakstītas 40 lapas no 120). Tas bija mans glābiņš, jo pandēmija sākās ar brīvlaika nedēļu un brīvlaikā režīms nesanāk. Šis lēmums un arī tas, ka līdz romāna konkursa beigām bija palikušas tikai divas nedēļas, ļāva man neiekrist jau tik zināmajos sedziņas apkampienos un jāsaka, ka tālāk galā tiku diezgan labi, jo maksātie nodokļi atmaksājās un turēšanās pie režīma nomierināja.

Tagad atkal esmu tur, kur biju martā. Tikai viss izskatās bailīgāk. Uzkrājumu nav nekādu, par pēdējo algu samaksāju pusi no rēķiniem. Nezinu, kas būs un ko darīt ar otru pusi, bet no rītiem velku sevi laukā no gultas. Iestāstu, ka tikai dēlu pavadīšu līdz skolai, bet tad nākšu atpakaļ un gulēšu. Tikusi līdz skolai, pierunāju sevi paiet vēl mazliet tālāk. Un tā veselu stundu. Pēc tam jau gulēt iet liekas kaut kā stulbi. Un vēl es izvilku uztura režīmu. To pašu, kuru marta sākuma man izrakstīja uztura speciālists, bet kuru jau pirmajā nedēļā izbojāju. Izrādās, arī tas labi palīdz savākties un sajusties labāk.  Taču tas galīgi netraucē mani sadusmoties. Bet tas varbūt ir labāk kā būt kamoliņam zem segas. Ja godīgi, nezināju, ka manī slēpjas tik daudz agresivitātes. Pavasarī es dusmojos uz kaimiņiem,  kas bija tik bieži sākuši pīpēt dārzā, ka nevarēju tur vienatnē kā iecerēts izdzert savu rīta kafiju. Veikalā man gribējās lamāt mātes, kas velk līdzi savus bērnus, bet kad maijā visi kļuva mazliet vaļīgāki, mani tracināja cilvēku daudzums veikalā un es biju gatava uzrakstīt sūdzību policijai par to, ka lielveikalā trīs dienas pie durvīm nebija uzpildīts dezinfikators. Šobrīd es saprotu, ka dusmas ir tepat. Tikai vēl nezinu, kā tās lietderīgāk izmantot.

Pandēmijas ziemas sezona #1

boosEs aizvakar nenormāli sadusmojos. Tā, ka bija jāraud. Manējie uzskata, ka es raudu daudz. Patiesībā, es nevaru paraudāt. Vismaz tad, kad vajadzētu nevaru. Izraudies! Attīries! Izlaid ārā! Tas man galīgi neder! Zem segas vai vienatnē es raudu reti. Tad, kad tiešām viss sakrājies tā, ka jūtos kā ūdensmuca kurā ar lielu švunku iekritis akmens vai kāds dzelzs gabals. Ūdens lielām šaltīm izskrien no mucas un atbrīvojas vieta. Tikai to akmeni neviens neizvelk. Tas paliek mucā. Krājas kopā ar ūdeni. Līdz nākamajam akmenim. Reizēm es prātoju: Kurā brīdī ūdensmuca pārtaps par akmeņu mucu? Bet ūdeni jau laikam varēs ieliet vienmēr. Tikai vajadzēs mazāk laika, lai tas sāktu skriet pāri mucas malām. Visbiežāk es raudu no dusmām. Raudu, bet vēlos sist, plēst, lamāties un teikt nežēlīgus vārdus. Raudu, jo tas ir mazāk postoši. Es gan mēdzu arī kliegt un šņākt. Tad man esot slepkavniecisks skats. Tāds briesmīgs. Patiesībā, tā ir tikai acs, kas dusmu brīžos sāk šķielēt.

Bet kāpēc es sadusmojos? Ja godīgi, es jau dusmojos visu nedēļu. Uz sevi, jo nepārlasīju tik daudz kartupeļu, cik gribēju. Uz kaķi, jo tas nepārtraukti vēra vaļā dzīvokļa durvis un dieba prom, augšā pa trepēm līdz pat bēniņu stāvam, kur pilnā augumā nostāties pagrūtāk.  Uzskrien. Noguļas un gaida. Domā, ka skriešu pakaļ. Lai tak iet …! Es biju dusmīga! Taču visvairāk es dusmojos uz valdību. Ta ne jau par ārkārtas stāvokli! Par to, ka grib piespiest mani atzīt, ka esmu nabadze! Man vajagot sociālās korekcijas, jo gribu darīt to, kas man patīk. Tad vēl izbeidzās pēdējo mēnešu peļņas avots. Ārkārtas stāvokļa gaidās. Dabūju parādu piedziņas rakstu. Jo par piecām dienām nokavēju terminpagarinājumu lūgumu. Nezināju. Ignorantia non est argumentum. Arī fakts. Labi, ka VID ierēdne sakarīga. Zvanīja, lai nenobīstos, ka aktam sekos prasītais nomaksas grafiks un pagarinājums.  Taču nodokļu maksātaja biogrāfija samaitāta. Tad nu sadusmojos par visu, apraudājos un uzrakstīju pusotru lapu par to, kāds kretīns ir Reiris, Petraviča un visi pārējie. Tad nomierinājos un visu izdzēsu. Lai tak iet…! Upura loma mani kretinē vēl vairāk. Tādēļ nosūtiju CV un pieteikuma vēstuli četriem darba devējiem. Diez Reiris ir paskatījies, kam Nodarbinātības aģentūras lapā tiek piedāvāta alga 1000 un vairāk? Es kā radošais ar 3 augstākajām sev atbilstošā un interesējošā jomā atradu lielāko samaksu 700 eiro pirms nodokļu nomaksas. Prasība augstākā un pieredze, bet cipars šāds. Apsvēru iespēju strādāt par vilciena konduktoru. Varbūt atrastos materiāls vēl vienam romānam. Radošā konduktore/kontroliere – skan labi un neviens nevarēs piesieties sociālo korekciju. Tikai, kas bērnu audzinās, ja man mēnesi 12 naktis var būt komandējumi. Vēl viens iemesls korekcijai – nedzīvo ar vīrieti tikai tāpēc, lai būtu vīrietis blakus. Ir ko koriģēt, lai saprotu, ka nav ko no rāmja laukā līst. Viss taču manis pašas labā! Zelta cilvēks tas Reiris!

Pirmdien… Laikam mēģināšu beidzot izkrāmēt plauktus un notirgot dažas grāmatas. Dienišķajiem nodokļiem. Pirms sākusies lielā koriģēšanas akcija. Vēl varētu cept un tirgot maizi, vai uzadīt cimdus. Bet varbūt labāk vienkārši saēsties kūkas? Ja viņiem trūkst maizes, lai ēd kūkas! Kaut ko noteikti darīšu. Ja neko citu, tad vismaz stāstu uzrakstīšu.

Melisa Harisone

300x0_zeltainsmiezulauks_978-9934-0-8855-1Vai esat kādreiz vērojuši labības lauku? Zeltainās vārpas, kas līgani šūpojas vējā, solot izauklēt maizes klaipu pusdienu galdam un biezas putas miestiņam? Labības laukos jaušas kas pamatīgs un nomierinošs. Tie it kā apliecina, kādu sen zināmu kārtību un vērtības, kura esamība it kā nomierina un “pietur pie zemes”. Bet vai tas tiešām tā ir? Vai šķietamajā mierā neslēpjas graujošs nemiers?

Eiropas Savienības literatūras balvas ieguvēja Melisa Harisone savā romānā “Zeltains miežu lauks” apraksta lauku dzīvi kādā Anglijas provincē. Viņa mūs aizved uz 1935.gadu, uz kādu lauku ciematiņu. Uz vienu no tiem, kur lēnām ienāk progress, bet vēl arvien saglabājušās senās tradīcijas un kārtība, ko tēvs nodevis dēlam un tas atkal tālāk saviem pēcnācējiem. Šajā ciematā vēl arvien valda patriarhālie principi, kas nosaka arī ciematiņa iedzīvotāju sadzīvi un ikdienu. Šeit sievietes zina savu vietu un lomu. Bet vai viņas ar to ir mierā? Enerģiskās un pēc vīriešu modes tērptās rakstnieces-pētnieces Konstances ierašanās šeit tiek uzlūkota ar nelielu skepsi. Taču Konstances šarms apbur gandrīz ikvienu. Jo īpaši Gobu fermas jaunāko atvasi Edīti. Pavisam drīz abas kļūst nešķiramas. Taču… vai viss tiešām ir tik nevainīgi kā izskatās? Ko slēpj šķietamais lauku miers un vai Konstances nolūki ir tik nevainīgi kā izskatās?

Man Melisu Harisoni gribētos nodēvēt par mākslinieci ar pildspalvu. Viņa tik niansēti zīmē lauku dzīves ainiņas, ka reizēm, lasot, pēkšņi atjēdzies uz ēnainas meža takas un dzirdi kā zem kājām čab rudens vēja norautās lapas, sajūti rudenīgo trūdu aromātu un atver plaukstas retajām lietus lāsēm, kas pakšķēdamas sitas pret zemi. Romāns ir kā krāšņu pastorālu lauku ainiņu krājums, kas lasītāju it kā nedaudz iemidzina. Grāmata ir no tām, par kurām saka: “Kaut kā lēni lasās!” Lēni, bet krāšņi! Mūsdienās, kad cilvēki pieraduši pie draiva, pie tā, ka lietas notiek pēc pāris pirksta kustībām, būs tādi, kas kliegs: “Kādēļ tik daudz vārdu? Kas tā par wikipediju? Garlaicīgi! Vajag īsāk, konkrētāk un ātrāk!” Nē, nevajag! Jo tieši šajā lēnumā, rimtumā un detaļu izzīmēšanā slēpjas autores spēks, un romāna sāls. Rakstot par pastorālo lauku dzīvi, autore lieliski ataino vairākas laikmetam būtiskas norises, kam ir nozīmīga loma pasaules vēsturē un sabiedrības attīstībā. Tas pirmkārt jau ir jaunas sievietes pieaugšanas stāsts, kas ir īpašs, jo it kā pavisam nemanāmi tiek aplūkota cilvēka garīgā veselība un tas, kas to ietekmē. Tikai mazliet, pavisam mazliet autore pieskaras liktenim, kas tajā laikā sagaidīja cilvēkus ar garīgās veselības problēmām, bet vajadzīgo reakciju no lasītāja viņa panāk. Tāpat romānā parādās problēma, kuru, izņemot Vāciju un Hitleru, visās citās Eiropas valstīs noliedza, bet tas nenozīmē, ka tās nebija. Runa ir par antisemītismu, par vēršanos pret ebrejiem kā rasi. Pat mazajā, visu aizmirstajā ciematiņā tā iedīgļi bija vērojami un ieinteresētu personu mērķtiecīga darbošanās to varēja pārvērst tādā pat ugunsgrēkā kādā pārvērtās Gobu fermas miežu raža. Nav tādu valstu, kur pirms II pasaules kara nefigurētu antisemītisma idejas. Arī Latvija tādas bija. Un Latvijas ebreji to izjuta uz savas ādas, lai arī tas bija aizliegts un izpaudās it kā pavisam nevainīgi. Tāpat kā Anglijā, Zviedrijā un citur.

Šis noteikti ir viens no tiem romāniem, kas atstāj jūtamu pēcgaršu un liek par sevi domāt arī pēc tā izlasīšanas. Man atkal un atkal nācās domāt par to, vai mūsdienās ir citādi, kā bija 1935. gadā, kurš bija laiks pirms viena no postošākajiem kariem pasaules vēsturē. Varbūt esmu pesimiste, bet ir jomas un lietas, kur mēs vēl arvien esam turpat un tādā pašā līmenī. Diemžēl. Visi, kam nav slinkums kliedz par brīvību, ko it kā ierobežo mazs lupatas gabaliņš, bet ir gatavi aplaudēt tiem, kas ar finanšu un likuma rīkiem vēlas liegt  vienai daļai no sabiedrības piepildīt savus sapņus un darīt to, kas viņiem patīk, pat ja samaksa ir neliela. Lai tak strādā normālu darbu! Nav ko dzīvot uz citu rēķinu! utt. Žēl, ka viena daļa brīvības ierobežojumus saskata mazā lupatiņā, bet ar lielāko prieku ieliktu rāmītī tos, kas varbūt nedzīvo klišejisku standarta dzīvi. Brīvība nomirst brīdī, kad nomirst izvēles iespēja darīt to, kas tev patīk un liek justies laimīgam. Tāpat vēl arvien aktuāla ir garīgās veselības tēma un sabiedrības attieksme pret cilvēkiem, kam ir šādas saslimšanas. Tā ir graujoša, jo ļoti daudziem liekas, ka tādi cilvēki mums nav vajadzīgi. Ir dzirdētas runas par piespiedu sterilizāciju, ieslodzīšanu un vēl briesmīgākas lietas. Tā vietā, lai izdomātu, ka likt cilvēkiem zemoties un pasludināt sevi par nabagiem, varbūt būtu vērts pievērsties šai un citām tēmām, kuras varas gaiteņos gadiem tiek ignorētas.

Mariana Lekija

Lekija_5Kad Zelma teica, ka naktī sapnī redzējusi okapi, mēs bijām droši, ka vienam no mums jāmirst, turklāt nākamo divdesmit četru stundu laikā …

Tā sākas vācu rakstniece Marianas Lekijas romāna “Ko var redzēt no šejienes” 1. nodaļa. Stāsts par Zelmu, Luīzi, Mārtiņu,  Aļasku, kluso Optiki, neganto Palmu un vienmēr skumjo Marlīzi. Un kāds tiešām mirst. Nāvei šajā stāstā ir sava loma. Tāpat kā dzīvei un mīlestībai. Tās visas mājo mazajā Vestervaldes ciematiņā, uz kuru savus lasītājus aizved romāna autore. Lakoniski, bez garas spriedelēšanas viņa iepazīstina ar ciematiņa iedzīvotājiem, kas ir diezgan kolorīti personāži. Tas ir pavisam parasts ciematiņš. Viens no tiem, kur viens otru pazīst un pieskata. Arī tos, kas varbūt nav paši jaukākie un gudrākie cilvēki. Šeit pieskatītas ir pat stirnas.

Katram no ciematiņa iedzīvotājiem, pat pelēkam noplukušam sunim,  ir sava loma ciematiņa ikdienā, kas nav mazsvarīga. Tādēļ okapi Zelmas sapnī visus padara uzmanīgus. Kāds ieliekas gultā un ar ilgošanos gaida nāvi, cits steidz atklāt noslēpumus, vēl kāds atzīties mīlestībā. Cilvēki steidz izvērtēt būtiskāko un darīt to,  ko līdz šim atlikuši. Ja nu nepaspēs, ja nu nāve atnāks un aizraus tieši viņu. Taču tam nav nozīmes.

Nāve lielākoties atnāk, tad kad to negaida un paņem tos, kas to negaida. Gluži kā mīlestība. Tā vienkārši atnāk. Visdažādākajos veidolos, visnegaidītākajos brīžos. Zelmas mazmeitai Luīzei tā atnāk kādā pelēkā novakarē. Tērpusies budista mūka ietērpā. Neiespējamais  kļūst iespējams un iespējamais neiespējams. Optiķa mīlestība pret Zelmu ir skaidri redzama, taču viņam šķiet, ka tas ir noslēpums. Elizabete zina kā to pieburt. Teodoram liekas, ka tā ir neiespējama. Marlīze par mīlestību nedomā, drīzāk par nāvi. Bet dzīve mazajā ciematiņā rit savu ritējumu. Kādu tas smacē, bet cits nevar iedomāties, ka varētu doties prom. Viņiem visiem ir taisnība. Jo katrs dara to, kas viņam jādara. Un tikai tas ir svarīgi.

Lakonisks, ievelkošs un pārdomas rosinošs romāns, ko vēl aizraujošāku padara kolorītie tēli un kuriozas situācijas. Romānam piemīt kas meditatīvs un nomierinošs. Pēc izlasīšanas paliek pēcgarša, kas tik drīz neatlaiž. Mieriņš. Kaut kas pelēks un pūkains. Okapi. Neiespējami skaists.

Dace Judina

9789934157042Līdz Vakara romānu sērijā izdotais Daces Judinas romāns “Dēls” nonāca pie manis, pagāja kāds laika sprīdis. Tagad, pēc tā izlasīšanas, arī pagājis kāds laiciņš. Ļoti ilgu laiku nevarēju par šo grāmatu uzrakstīt. Nē, ne jau tāpēc, ka nebija ko teikt. Drīzāk tas bija saistīts ar pārdomām, ko raisīja romāns un tas, kā romāna varoņu piedzīvotais, novērotais sasaucās ar ikdienā notiekošo.

Saka, ka grāmata katru uzrunā individuāli. Grāmata sevī var ietvert vairākus vēstījumus. Bieži vien, lasot grāmatu, visspilgtākos iespaidus raisa kāds konkrēts tās vēstījuma aspekts, kurš, visticamāk, sasauksies ar kādu mums lasīšanas brīdi aktuālu tēmu. Vēl grāmata var rosināt pievērst uzmanību kaut kam, par ko varbūt neesam aizdomājušies.

Lasot romānu “Dēls”, kas ir autores iepriekšējā romāna “Ēnas spogulī” turpinājums, lasītājs tiek aizvests uz Vidzemes jūrmalu, kur pēc neveiksmīgas laulības pārcēlusies pirmajā romānā iepazītā psiholoģe Dagnija. Dagnija cer, ka beidzot viņas dzīve ievirzīsies harmoniskā gultnē. Tomēr klusā zvejniekciema miers ir mānīgs. Mēle ir maza, bet izdara lielas lietas. Vārdiem ir ļoti liels spēks. Tie var iedvesmot, pacelt spārnos un radīt. Bet mēle var nest arī postu un satriekt sīkās druskās to, kas šķitis stabils. Diemžēl Dagnijai arī šeit nākas stāties pretī mēlnesībai, tenkām un prāta trulumam. Vai vārdi ir tikai vārdi? Vai arī tajos slēpjas patiesībā? Vai tiešām lāsti, draudi un vārdos pausts apvainojums tiešām ir tikai nevainīga izlādēšanās? Kas ir tas, kas liek otram vēlēt nāvi? Skaudība, neapdomība, iedzimts ļaunums vai gara ļaunums? Romāns “Dēls” liek aizdomāties par to, vai kaķa lāsti tiešām ir tikai kaķa lāsti.

Tieši pēc romāna izlasīšanas čivinātavā, kur mēdz izteikties visi, kam nav slinkums, pamanīju ierakstu, pēc kura izlasīšanas man kļuva pavisam neomulīgi. Ieraksts bija tapis pāris dienas pēc rakstnieka Paula Bankovska nāves. Kāds bija ierakstījis: “…atdodiet mums Paulu Bankovski un paņemiet autoru X”. Uz manu komentāru, ka konkrētais ieraksts nav akceptējams un pieņemams, jo kaut ko tādu teikt dzīva un miruša cilvēka kontekstā man neliekas pieņemami, atbildes ieraksts vēstīja, ka autors vienkārši pielāgojis savu ierakstu analogam ierakstam par Kurtu Kobeinu un Džastinu Bīberu. Gribējis uzsvērt, ka Bankovskis ir liels zaudējums latviešu literatūrai, bet autors X, viņam kā lasītājam, literatūras jomā ir pats nevajadzīgākais. Kad tomēr iebildu, ka, manuprāt, paust ko tādu publiski ir tas pats mobings, kas var novest līdz depresijām un suicīdam, par ko tik pat aktīvi tiek runāts ne tikai čivinātavā, bet arī citos medijos, kā arī pajautāju, vai ieraksta mērķis bija nest ko labu sabiedrībai vai kaut kā veicināt autora X izaugsmi, atbilde bija, ka mērķa nav nekāda, vienkāršs ieraksts, lai noskaidrotu vai šai domai ir piekritēji. Tas nevienam neko ļaunu nenodarīšot. Tam sekoja piebilde, ka par autoru X ieraksta veicējs varētu ne to vien sarakstīt. Lai neizraisītu publisku ķengāšanos par autoru X, kuram par šo diskusiju, visticamāk, nav ne nojausmas, saraksti pārtraucu. Taču saprast šo nespēju. Kā dzīvam cilvēkam var vēlēt nāvi? Vai tiešām šis čivinātājs nesaprot, ka arī pateiktais var atgriezties kā bumerangs? Vai šis cilvēks ir vesels? Jā, var nepatikt kāds konkrēts literatūras žanrs. Var nepatikt konkrēta autora darbs, rakstības stils, viņa publiskais tēls. Ikvienam cilvēkam ir iespējams izvēlēties, ko viņš lasa vai nelasa. Nepatīk, neinteresē, uzskati autora sarakstīto par sēnalu literatūru? Nelasi! Kāpēc cilvēks sevi pasludina par literatūras guru un atļaujas paziņot, ka konkrētais autors uz zemes nav vajadzīgs. Varbūt kāds to pašu pateica Paulam Bankovskim. Kas ir tas, kas lasītājam liek kaut ko tādu teikt par literāra darba radītāju un kāpēc viņš ir gatavs rakstīt par autoru sliktas lietas? Es to nevaru izskaidrot ne ar ko citu, kā slavaskāru narcismu un garīgajiem traucējumiem, jo neviens lasītājs ar veselu saprātu necenstos personīgi aizskart autoru, kur nu vēl lūgt/pieprasīt, lai šis autors tiek aizsaukts viņsaulē kāda cita, jau miruša autora vietā. Vēl jo vairāk… meklēt savam neprātam piekritējus… Memento mori! – tas ir vienīgais, ko varu šādā situācijā piebilst.

Varat saukt mani par māņticīgu, dumju vai nesaprātīgu, bet es ticu, ka izteikts vārds nav tikai tukša skaņa. Pati uz savas ādas esmu pārbaudījusi, kā teiktais atgriežas pie manis pašas ar lielāku spēku kā to pateicu. Es esmu pārliecināta, ka mēs esam atbildīgi par to, ko sakām vai ierakstām publiskajā telpā, pat ja tā ir virtuāla. Tā ir arī viena no vēstīm, kuru savā romānā “Dēls” līdz lasītājam aiznes Dace Judina. Autore skar arī citas, ne mazāk aktuālas tēmas, bet mani uzrunāja tieši šī.

Hetere Morisa “Cilkas ceļojums”

300x0_cilkascelojums_978-9934-0-8765-3_1“Padomju karavīru vērstais holokausts pret koncentrācijas nometnē izdzīvojušajām ebreju sievietēm”. Tā vai mazliet citādi skanēja kāda pētījuma nosaukums, ko Holokaustam veltītā konferencē prezentēja kāda amerikāņu zinātniece. Toreiz konferencē bija ne mazums lietu, kas man bija jaunums un pat pārsteigums. Taču šis pētījums mani pārsteidza. Es ne reizi nebiju aizdomājusies par to, ka brīdī, kad karš beidzās un tika atvērti koncentrācijas nometņu vārti, ieslodzītajiem vajadzētu satraukties par savu dzīvību. Kino un arī literatūrā biju lasījusi par atbrīvošanu un man bija radies priekšstats, ka tajā brīdī ieslodzītie beidzot varēja justies droši. Tomēr tā nebija. Simtiem sieviešu izvaroja. Tie paši atbrīvotāji. Jo uzskatīja, ja jau esi dzīva, tad esi sadarbojusies ar nacistiem. Nevienu neinteresēja šo sieviešu piedzīvotās šausmas. Padomju armijas karavīri varmācīgi viņas piesmēja. Vecākas sievietes steidza piedāvāt sevi jaunu meiteņu vietā, lai tikai pasargātu un paglābtu no tā, ko nacisti bija aiztaupījuši. Solītās brīvības vietā viņām nācās piedzīvot jaunu netaisnību. Ne viens viņas neaizstāvēja, bet varmākas nesodīti turpināja dzīvot. Kāds padomju armijas ģenerālis, pēc sūdzību saņemšanas, attaisnoja savus karavīrus, sakot, ka vīri sen nebija redzējusi un baudījuši sievieti, līdz ar to nostrādājuši dabiskie instinkti. Daudzas šo nesavaldīto instinktu rezultātā vēlāk laida pasaulē nemīlētus bērnus, bet citas sajuka prātā, bet citām nācās izdzīvot vēl vienu nometni.

Heteras Morisas romāns “Cilkas ceļojums” ir pirmais literārais darbs par holokausta tēmu, kur tiek runāts par to ebreju sieviešu likteni, kuras izdzīvojas nacistu koncentrācijas nometnē. Šī romāna galvenajai varonei Cecīlijai jeb Cilkai Kleinai Otrā pasaules kara beigas un atbrīvošana no koncentrācijas nometnes nav jaunas, laimīgas, cik nu tas ir iespējams pēc nometnē pieredzētā, dzīves sākums. Viņai jādodas uz nākamo nometni, kur nākas atcerēties un izjust no jauna necilvēcību, varmācību, izvarošanas  un visu pārējo, ko Cilka vislabprātāk būtu aizmirsusi. Cilkas vaina – dzīves alkas un prasme izdzīvot, pakļaujoties varmākam, jo citu iespēju jau nav. Nevienu neinteresē, ko pārcietusi šī jaunā sieviete, galvenais ir viņu sodīt, jo viņa izdzīvoja. Tagad, nonākot gulagā, viņa, atšķirībā no citām sievietēm, zina, kas viņas sagaida un tādēļ raisa neizpratni citās sievietēs, taču laika gaitā Cilka, pateicoties savai uzņēmībai, gaišajam prātam, labsirdībai un godīgumam iekaro ne tikai savas barakas, bet arī nometnes ārstu un vadības cieņu.  Šķiet viņu vada divi mērķi: izdzīvot un palīdzēt citiem, par spīti apkārt valdošajai tumsai, varmācībai un aukstumam.

Par spīti tam, ka grāmata skar ļoti smagu tēmu un pilnībā ataino gan koncentrācijas, gan gulaga nometnēs notiekošo, tā ir ļoti sirsnīga un gaiša. Es to pat nosauktu par cilvēkmīlestības manifestu. Viena no tām grāmatām, no kurām grūti atrauties, kamēr nav izlasīts pēdējai teikums. Noteikti iesaku izlasīt ikvienam domājošam cilvēkam, kas saprot, ka bez pagātnes nebūtu iespējama tagadne un arī nākotne. Stāsts par paaudzi, kam bija jāizcieš tik daudz, lai mēs būtu tie, kas esam. Tas nav tikai ebrejietes Cilkas stāsts, tas ir arī latviešu, lietuviešu, čehu, slovāku un citu deportēto sieviešu stāsts.

Jūlija Jakovļeva

Debesis dimantos_JakovlevaPagātne. Tagadne. Nākotne. Trīs lietas, ko nav iespējams šķirt. Laika sprīži, kas mainās gaismas ātrumā. Trīs māsas, kas pārdzimst viena otrā. Taču ir viena, ko daudzi cenšas noliegt, apslēpt vai aizmirst. Vai tas ir iespējams?

Pagātne mūs veido. Tā padara mūs par tiem kas mēs esam. Tā veido mūsu tagadni, tātad arī nākotni. Arī tad, ja šodien tas, ko darījām vakar ir kļuvis par kaunu un negodu. Arī tad, ja to nožēlojam vai vēlamies aizmirst. Pagātne ir tā, kas ļauj tagad un rīt kļūt par labākiem vai arī … sliktākiem. Tas  atkarīgs tikai no mums pašiem un tā, ko mēs ar šo bagāžu darām. Vismaz situācijās, kad tas tiešām ir atkarīgs no mums pašiem. Taču ne vienmēr tas tā ir. Vēsture, un arī šodien notiekošais rāda, cik viegli dažs labas spēlējas ar tautu likteņiem, brīvību un cilvēku dzīvībām. Tad pienāk brīdis, kad tava pagātne tevi var iznīcināt.

To zina arī Jūlijas Jakovļevas retro romānu sērijas “Glabāt mūžīgi” galvenais varonis – Sanktpēterburgas milicijas izmeklētājs Vasīlijs Zaicevs, kurš savu pagātni noslēpis tik rūpīgi, ka pat šīs romānu sērijas pēdējā grāmata “Debesis dimantos” to neatklāj un atstāj lasītāju ilgās pārdomās par to, kas tad īsti ir šis varonis, vai viņš ir tas, par ko uzdodas. Taču viens ir noteikti ir skaidrs – Zaicevs cīnās pret netaisnību un tiem, kuru dēļ dzīvību zaudējis kāds cits. Viņš meklē slepkavu. Arī tad, ja viņiem to neviens to nelūdz. Taču šoreiz viņam jāatrod arī noslepkavotas kinoaktrises dienasgrāmata, par kuru interesējas ne tikai viņa priekšnieks, bet arī valsts drošības iestādes. Kas izlasāms šajā dienasgrāmatā un kurš noslepkavojis vēl pavisam tik slaveno aktrisi Varju Meteļu? Vai pie vainas mantkāre, mīlas kaislības? Vai varbūt jaunās valsts dibinātāju noslēpumi?

Jūlijas Jakovļevas trešais šis sērijas romāns turpina niansēti skicēt jaunās Padomju Krievijas portretu. Tas nav smalks, romantiski aizplīvurots attēls. Tas ir skaudrs, reālismā balstīts portretējums, kas ļauj saskatīt gan neglītas kārpas, gan rētas, gan ciešanu un skumju ievilktas rievas, un ļaunā smīnā sastingušu vienaldzību, varas un atriebības kāri. Taču ja jau pagātne, tad pagātne. Romānā iespējams ieraudzīt arī laiku īsi pirms. To atklāj mirušās aktrises dienasgrāmata, kas ļauj ieskatīties Krievijas impērijas norieta fāzē. Tā ļauj saskatīt pagātnes vaibstus, uz kuriem veidojusies valsts jaunā seja. Smaržo pēc cigāriem, izsmērētas lūpu pomādes un alkām pēc greznības, sakariem, varas.

Autore ļauj ieskatīties tā laika kino industrijā notiekošajā, kur vējo nežēlīga konkurence ne tikai režisoru un aktrišu starpā. Šajā konkurences cīņā viss notiek gluži tāpat kā jaunajā valstī. Liela nozīme ir blatam un ietekmīgiem kontaktiem varas gaiteņos. Gaisā virmo Holivudā pabijušā Sergeja Eižensteina vārds un ļoti daudzi vēlas ja ne viņu pārspēt, tad vismaz būt vienā līmenī ar viņu. Taču tikpat sajūtami kā iepriekšējos romānos parādās fakts, ka cilvēks ir bezvērtīgs un to nemaina ne  jautras filmas uzņemšana, ne slavenu vārdu piesaukšana. Tas ir tikai milisekundes jautājums. Jebkurš, kam rokās nonāk atbilstoša informācija, sevišķi jau pagātnes noslēpumi, var kļūt par citu cilvēka likteņu lēmēju.  Un katrs šai valstī grib izdzīvot. Jautājums – par kādu cenu?

Man romāns patika. Autore spēj noturēt lasītāja interesi. Taču mazliet esmu dusmīga. Viņa ļauj izgaist visām sievietēm kas kaut kādā veidā parādās Zaiceva dzīvē. Šajā romānā vispār neparādās. Ļoti cerēju, ka iepriekšējā romānā iepazītā Zoja paradīsies arī šajā romānā, bet autore, it kā kaitinādama, vienā teikumā piemin viņas vārdu un viss. Palika tāda dīvaina nepierakstītas lapas sajūta.

Lūsinda Railija

300x0_taurenuistaba_978-9934-0-8879-7Jau kādu laiku mājaslapā nepacietīgi pētu Zvaigznes ABC drīzumā izdodamo grāmatu katalogu. Gaidu. Bet pagaidām vēl nav. Īru rakstnieces Lūsindas Railijas Septiņu māsu sērijas sestā grāmata “Saules māsa” visticamāk vēl jāpagaida. Taču šovasar pie lasītājiem devies cits šis pašas autore darbs “Taureņu istaba”. Romāns, kas lieti noderēs kādā lietainākā dienā un aizvedīs lasītāju uz kādu vecu, bet ļoti skaistu muižu.

Taureņu istaba – izklausās pavisam romantiski. Gluži neviļus jādomā par ziediem un zaļumiem pilnu istabu, kur brīvi laidelējas brīnumskaisti tauriņi. Mazā Pozija neizsakāmi mīl savu tēvu un tic, ka viņas un tēva noķertajiem tauriņiem Tauriņu istabā ierīkots kas līdzīgs viesnīcai, kur mazie skaistuļi īsu brīžu atpūšas, lai pēc tam dotos tālāk. Neizsakāma ir viņas vilšanās, kad viņa pavisam nejauši šajā istabā atklāj stiklotu, mirušu tauriņu piepildītu stendu. Atklājums liek viņai šausmās un riebumā iet šai istabai iet ar līkumu gandrīz visu viņas dzīvi. Līdz brīdim, kad Taureņu istabas durvis tiek atdarītas un top skaidrs, ka šī telpa slēpj kādu vēl šausmīgāku noslēpumu. Viņai nav ne jausmas, cik ļoti šis noslēpums ietekmējis visu viņas dzīvi!

“Taureņu istaba” ir vēl viens aizraujošs romāns, kas iepriecinās visus Lūsindas Railijas cienītājus. Romāns uzrakstīts tikpat interesanti un aizraujoši, ka visi iepriekšējie. Railija arī šajā darbā liek satikties tagadnei un pagātnei, risinot divas dažādas sižeta līnijas un ļaujot tām saskarties. Šoreiz gan tā vairāk ir viena varoņa – Pozijas tagadne un pagātne, taču tādēļ tā nav mazāk interesanta. Šajā savā darbā autore pieskaras arī tādām tēmām, kā atkarība, līdzatkarība, emocionālā un fiziskā vardarbība. Tāpat tas ir stāsts par mīlestību, kas izdzīvojusi cauri gadiem. Taču tas, kas mani uzrunāja, bija cieņpilnā attieksme pret abu šķirto mīlnieku partneriem. Autore varoņiem pēc šķiršanās liek satikties brīdī, kad viņi abi ir brīvi un bez saistībām. Nav nodevības, dzīvesbiedru pievilšanas un sāpināšanās. Ir tikai pagātnes noslēpums, kas jāatklāj. Tas piešķīra romānam tādu kā nosvērtību, mieru un stabilitāti. Jā, tas laikam bija tas, kas man patika visvairāk – tas, ka varoņi izvēlējās stabilitāti un būt godīgi. Dažiem, gan bija jāsaņem drosme, lai būtu godīgi un atklāti, taču viņi izdarīja pareizo izvēli. Tāpat šis romāns ļauj noticēt līdzcietībai, atbildībai un labsirdībai, kas mājo cilvēkos un ļauj mums ikvienam padarīt šo pasauli labāku.

Man šis romāns, lai arī nemazināja manas ilgas pēc Septiņu māsu sērijas turpinājuma, bija jauka satikšanās ar autori, viņas talantu, kā arī ceļojums laikā, vietā un telpā. Labs lasāmgabals arī lasīšanai šūpuļtīklā, dārzā piesaulītē vai kādā kafejnīcā, kur laiks aizrit nesteidzīgāk kā citur.