Carpe diem!

marts 2021
P O T C P S Sv
« Feb    
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
293031  

Historia

Dāvids Grosmans

9789984237183_108Ir grāmatas, kas vairāk vai mazāk patīk. Ir grāmatas, pret kurām nav nekādu emociju. Tām laikam ir visneapskaužamākais status. Ir grāmatas, kas vairāk vai mazāk nepatīk. Dažas pat sadusmo. Un tad ir tādas grāmatas, ar kurām tu nevari tik skaidrībā. Patīk? Nepatīk? Aizrauj? Garlaiko? Iepriecina? Sadusmo? Tas tādēļ, ka, lasot šādu grāmatu, tu it kā izdzīvo visu iepriekšminēto. Līdz ar to vēl pēc izlasīšanas staigā lauzīdams galvu – Laba? Slikta? Ko man tā deva? Kāpēc nevarēju nolikt? Kas patika, kas nē? Tās ir negantas grāmatas, jo pēc pieredzes tās atceras visai ilgi.

Izraēlas rakstnieka Dāvida Grosmana romāns “Bārā ienāk zirgs” ir viens no šādiem darbiem. Autors ļoti prasmīgi aizved savu lasītāju uz bāru, kurā ar stendapu uzstājas viņa galvenais varonis. Tu nepaspēj ne aci nomirkšķināt, kad jau atrodies patumšajā lokālā un saod uz skatuves esošā mākslinieka sviedrus. Šis mākslinieks ņemas kā traks, lai noturētu publiku. Taču tajā visā jaušas tāds izmisum, ka jau pēc brīža gribi, līdzīgi kā daļa publikas, piecelties un doties prom. WTF! KAS TAS PAR SVIESTU! Trauksme, tāda kā panika, histēriskais izmisums, kas joņiem vien gāžas virsū no grāmatas lappusēm. Un tad tie patizlie un parupjie joki! Tie nomāc stāstu, kura dēļi ar grāmatas lapu starpniecību atrodies  tumšajā lokālā starp izbijušu tiesnesi un sirmu kundzīti – punduri. Taču tie paši tizlie joki un mežonīgie smiekli disonē ar neizsakāmajām skumjām, kas pārklāj un veido galvenā varoņa dzīvi. Pasmejies par sevi pats! Citādi par tevi pasmiesies vēl kāds! Smiekli un muļķošanās ļauj noslēpties ne tikai no citiem, bet arī no sevis. Tāpat kā aiz šķietamas  atklātības. Dodiet cilvēkiem to, ko viņi sagaida un neviens neievēros patiesību. Esmu savā laikā šo māku labi izkopusi. Varbūt tieši tāpēc lasot šo grāmatu man gribējās piecelties un aiziet. Ļaut, lai man aizejot uzvelk uz tāfeles sarkano strīpu. Es aizietu, ja līdzīgi kā palikušie negribētu dzirdēt Dova stāstu. Es paliku. Tagad mani vajā skumjas. Ikreiz, kad atceros par šo grāmatu.

Romāns, kas krata iekšas kā augstsprieguma trieciens un neļauj aizbēgt. Patika? To apgalvot nevaru. Nepatika? Tas arī neatbilstu patiesībai.  Iespaidoja noteikti. Sevišķi jau autora stils.

Mišela Marlī

9789934158650Es domāju, ka ir tikai retais, kurš neko nav dzirdējis par Koko Šanelu. Ja ne par viņu, tad vismaz par viņas radītajām smaržām “Chanel No 5″ vai mazo melno kokteiļkleitu noteikti ir dzirdēts. Koko Šanela ir sava laikmeta ikona, kas reiz radīja apvērsumu modes pasaulē un apliecinājums tam, ka arī sieviete, ne tikai vīrietis, spēj izveidot veiksmīgu, peļņu nesošu uzņēmumu. Tieši Koko un citas viņas līdzgaitnieces, pateicoties tam, ka bija tik drosmīgas un uzņēmīgas, lai piepildītu savu sapni par savu uzņēmumu, lauza iepriekš valdošo sabiedrības uzskatu, ka sievietes vietā ir mājās pie pavarda, bet galvenais dzīves mērķis – veiksmīgi apprecēties. Koko ir viena no pirmajām, kas pierādīja, ka sievietes nav bezpalīdzīgas būtnes. Taču kāda tad īsti bija Koko Šanela? Ir tik daudz nostāstu un leģendu, no kurām lielāko daļu radījusi pati Koko, sevišķi, ja runa bijusi par viņas izcelsmi un jaunību. Koko Šanelas noslēpums ir vilinājis daudzus, kas viņas stāstu centušies iedzīvināt gan literatūrā, gan kinematogrāfijā. Koko Šanelas noslēpumu savā romānā “Mademoiselle Koko und Duft der Liebe” cenšas atklāt arī Mišela Marlī, kuras grāmatu ar nosaukumu “Koko. Mīlestības smarža” izdevusi izdevniecība “Latvijas Mediji”. Lai arī Koko Šaneles atstātais ikoniskais “mantojums” ir ļoti bagātīgs, Mišela Marlī par sava romāna centrālo notikumu ir izvēlējusies leģendārā aromāta “Chanel No.5″ radīšanu.  Savas smaržas Koko nolemj radīt kā pieminekli savam traģiski bojā gājušajam mīļotajam Arturam Kepleram, kurš reiz viņai ieteicis radīt ekskluzīvas smaržas. Meklējot ideālo aromātu, Koko ļauj savā dzīvē ienākt jaunām attiecībām, kas palīdz viņai satikt ideālo smaržu radītāju Ernestu Bo. Viņu abu sadarbība ļauj piedzimt leģendārajam aromātam. Katrs jauns mīļākais ienes Koko dzīvē jaunas vēsmas, ko viņa ļoti prasmīgi izmanto, radot jaunus apģērbus un aksesuārus. “Koko. Mīlestības smaržas” ir Mišelas Marlī stāsts par Koko Šanelu, kas, manuprāt, izdevies ļoti gaumīgs un sataustāms, lai arī, kā pati autore saka, uz neapstrīdamu patiesību nepretendē, jo īstu skaidrību nav devusi pat deviņu šīs leģendārās dāmas biogrāfiju izlasīšana. Varbūt, ka tāda neapstrīdama patiesība nemaz nav nepieciešama, jo Koko ir tik spilgta un radoša personība, ka tas viņai nemaz nepiestāvētu.

Viennozīmīgi šī ir grāmata, kas ļauj sajust leģendārās Koko Šanelas francisko šarmu, spēku, apķērību un nepārspējamo valdzinājumu tik ļoti, ka sāku apsvērt, vai tik manā garderobē nevajadzētu ieviest ko no Koko radītajiem apģērba gabaliem.

Dace Vīgante “Bumbulītis”

300x0_bumbulitis-dace_vigante_9789934089176Daces Vīgantes stāsti piestāv gadalaikiem, kas jauc pelēkos toņus. Rudens, ziema, agrs pavasaris. Laika posms, kad mirstot vecajam dzimst jaunais. Atvadu un gaidīšanas laiks. Laiks, kad trūkst krāsu un gribas izdzīvot ko dažādiem toņiem piesātinātu. Autores jaunākais stāstu krājums “Bumbulītis” ar tajā iekļautajiem 13 stāstiem pilnībā ļauj izbaudīt dažādus krāsu toņus, jo autore kā prasmīga māksliniece jauc ironiju, kaislības, humoru, apcerīgumu un citas dzīves nianses.

Ar autores pēdējo grāmatu satikos pāris dienas pirms sava dzimšanas dienas novembrī. Steidzīgi izrāvu cauri pirmos divus stāstus un noliku malā, apsolot, ka šī ir grāmata, ko negribu “aprīt”, lasot kā nemaņā, acīm negausīgi tverot katru nākamo rindiņu. Man Daces Vīgantes stāsti asociējas ar melnu, piesātinātu šokolādes gabaliņu, kas jāizbauda lēnām, ļaujot tam lēni izkust uz mēles. Tas nekas, ka tas reizēm pielīp pie smaganām un rūgtums rauj mēli čokurā. Apņēmos, viens stāsts dienā, lēni un izbaudot visu gammu.

Man un manai ģimenei laiks no novembra. līdz janvārim nav bijis tas vienkāršākais, tādēļ lasīšana, negribot ievilkās. Bet fons atbilstošs šim stāstu krājumam: miršana, dzimšana, skriešana pa dzīvi ar izkārtu mēli un galu galā lauzta kāja, kas arī nolika uz pauzes. Tā nu auklēju savu lauzto kāju un beidzot atradu laiku stāstiem.

Jāsaka, ka autore ar katru nākamo stāstu krājumu kļūst labāka un labāka. Tik prasmīgi izzīmētus tēlus, notikumus un vidi gadās redzēt reti. Teikšu godīgi, pārņem balta skaudība. Autore lasītājam liek sajust savus varoņus, sasmaržot viņu baiļu sviedrus, godkāri un rīta kafiju. Dace Vīgante ved lasītāju ceļojumā pa savu varoņu dvēselēm un ļauj kaut uz mirkli iejusties viņu ādā. Reizēm tas ļauj saprast, cik labi tomēr ir būt pašam savā ādā.

Manuprāt, Dace Vīgante un viņas stāsti pavisam noteikti var pretendēt uz to, ka tiks uzskatīti par sava laika klasiku.

Lūsinda Railija

saules-masaPamanīju viņu grāmatnīcā. Elegants vīrietis, zilā klasiska griezuma mētelī ar baltu lapu un pildspalvu rokā. Mūsdienu Ziemassvētku vecītis. Viņš darbojās mērķtiecīgi. Ar skatienu noskanēja grāmatu plauktus, sameklēja vajadzīgo un tad izsvītroja kaut ko no sava saraksta.  “Flirts virtuvē”, “Nekaunīgais pingvīns”,  nenovecojošā klasika “Krustēvs”, kaut kas ko Harija Potera sērijas… Labas izvēles!

Kaudzīte viņa priekšā auga un es mazliet sakaunējos, ka esmu ielūkojusies kādas ģimenes dāvanu maisā. Tādēļ cītīgi ņēmos pētīt savā priekšā esošo grāmatu plauktu. Tomēr paspēju pamanīt, ka viena no pēdējām Ziemassvētku vecīša izvēlēm bija Lūsindas Railijas “Saules māsa”. Neviļus pasmaidīju un sajutos kā slepenas biedrības dalībniece. Kādai, vai varbūt kādam, zem eglītes būs nolikta aizraujoša grāmata, kas aizvedīs neaizmirstamā ceļojumā ne tikai pa plašo pasauli, bet arī laikā. “Saules māsa” noteikti nebūs nejauša grāmata. Tā būs dāvana, kas piepildīs kādu konkrētu vēlēšanos. Vēlēšanos doties ceļojumā un izzināt sestās d’Aplijēzu māsas Elektras dzimšanas noslēpumu un izbaudīt ceļojumu uz kādu pasaules valsti, kur patlaban nokļūt nav iespējams.  Lūsinda Railija ir viena no lasītākajām pasaules autorēm, kura tulkota vairāk nekā trīsdesmit septiņās valodās un viņas darbi tiešām ir brīnišķīgi, taču domāju, ka daudzi no šīs autores daiļrades cienītājiem piekritīs, ka tieši Septiņu māsu sērija ir pati skaistākā un aizraujošākā. Tas, kas būs izlasījis pirmo šīs sērijas grāmatu, noteikti gribēs izlasīt un savā īpašumā iegūt arī pārējās. Tas, kurš vēlējās zem eglītes atrast “Saules māsu”, zināja, ka ne mirkli nebūs vīlies, saņemot šo grāmatu.

Romāns “Saules māsa” vēsta par sesto no d’Alipjēzu māsām – Elektru. Elektra ir pieprasīta modele, kurai it kā ir viss: skaistums, bagātība un slava. Daudzi viņu apskauž, visi vēlas būt draugos ar viņu, taču tikai retajam ir nojausma par to, kādi dēmoni moka Elektru un cik trausla viņa ir patiesībā. Tikai retais pamana, cik tuvu bezdibeņa malai atrodas Elektra, kas ļoti rūpīgi slēpj savas sāpes, bailes, nepārliecinātību un pārdzīvojumus. Elektra ir vienīgā no māsām, kas ilgu laiku ignorējusi Pā Solta atstātās norādes par viņas izcelsmi. Taču, ja Elektra nedodas izzināt pagātni, pagātne ierodas pie viņas. Viņa saņem ziņu no sievietes, kas sakās esam viņas vecmāte. Viena tikšanās un lasītājs tiek aizvests divos neaizmirstamos ceļojumos.

Viens no tiem sākas nesenā pagātnē Ņujorkā, īsi pirms II pasaules kara sākuma. Jauna, izglītota sieviete Sesila Hantlija-Morgana tikko ir piedzīvojusi apkaunojumu, jo viņas līgavainis ir atcēlis saderināšanos un visur, kur viņa parādās neizpaliek sačukstēšanās un līdzcietīgi skatieni. Sesila labprāt iesaistītos tēva biznesā, strādātu pie rēķinu grāmatām un sekotu līdzi ekonomika rādītāju līknēm, bet  viņas vēlmi neatbalsta ģimene, jo tā nav pieņemts, un tādēļ viņa piekrīt doties līdzi savai krustmātei uz Keniju. Viss nenotiek kā sākotnēji tika plānots, bet gluži neviļus viņa jau ir kļuvusi Laimīgās ielejas kopienas daļu un paliek tur uz dzīvi. Sesilas stāsts visā krāšņumā ļauj izbaudīt mežonīgo Āfrikas dabu, iepazīts lepno masaju cilti, tā laika sabiedrības paražas un uzskatus, bohēmu un arī tolaik valdošo nostāju, ka melnādainie cilvēki ir zemāki par baltādainajiem. Nostāja, kuras sekas vēl arvien ļoti spēcīgi atbalsojas mūsdienu sabiedrībā. Sesila nav vienisprāt ar pārējo sabiedrības daļu, līdz ar to ģimene no viņas atsakās, bet viņa nonāk bīstamās situācijās. Diemžēl šis ir arī laiks, kad vīrieši un sievietes ģimenē nerunā atklāti par savām sajūtām, vēlmēm un vajadzībām, jo tā nav pieņemts, katram jāievēro noteikts uzvedības princips. Tas ļoti labi redzams Sesilas un viņas vīra Bila attiecībās, kuras varēja būt ļoti laimīgas ilglaicīgi, bet tā nav savstarpējā komunikācijas trūkuma dēļ. Lusinda Railija ļoti krāšņi ataino tā laika sabiedrību, tās paražas un dzīvesveidu, tikumus un netikumus, kā arī pārmaiņas, kas notiek sabiedrībā, runājot par jebkuru no cilvēktiesību jautājumiem.

Otrs ceļojums, kurā autore aizved lasītāju, ir ļoti intīms un personīgs. Elektra ir vienīgā no māsām, kura nedodas uz valsti, no kuras nākuši viņas priekšteči. Viņai jādodas svarīgākā ceļojumā – jāiepazīst sevi un jāatbrīvojas no atkarībām, kas izposta ne tikai pašu Elektru, bet dara raizes arī viņai ģimenei. Elektrai ir jāmācās atzīt savu vājumu, lūgt atbalstu, uzticēties cilvēkiem un arī pašai sev. Elektras stāsts ļauj saprast, ka mūsu spēks slēpjas mūsos pašos, ne tikai mūsu spēkā, bet arī mūsu vājumā, ka reizēs, kad paši vairs netiekam galā lūgt palīdzību nav vājuma pazīme. Tikai tad, kad esam palīdzējuši sev, mēs varam palīdzēt citiem.

Lūsinda Railija savā romānā “Saules māsa” nebaidās pievērsties mūsdienās tādām aktuālām tēmām kā atkarības, garīgā veselība un rasisms. Viņa ļoti saprotami ataino šo problēmu vēsturi un to, kā tas atbalsojas mūsdienu pasaulē. To visu viņa ļoti veiksmīgi ievij aizraujošā stāstījumā, kas tikai ar grūtībām ļauj atrauties no grāmatas lappusēm. Lieliska lasāmviela gan mājsēdes laikā, gan ziemas tumsas kliedēšanai. Man gan jābrīdina, ka ar to, ka autore atklāj pēdējās zināmās māsas likteni nekas nav beidzies, jo grāmatas noslēgumā tiek izmests kārtējais “āķis” un neatliek nekā cita, kā pacietīgi vai nepacietīgi gaidīt nākamo – septīto grāmatu.

Dace Judina

judinaTrīspadsmit ir skaitlis, kurš daudzus baida. Piektdiena trīspadsmitais. Velna ducis un daudz citu dažādu ticējumu, kas skaitlim trīspadsmit piešķir ne visai pozitīvu auru. Bet varbūt trīspadsmit ir šķīrējskaitlis – robežšķirtne starp veco un jauno. Tieši tāda sajūta pārņem, lasot Daces Judinas jaunāko -  trīspadsmito sērijas Anna Elizabete izmeklē romānu.

“Pēdas putekļos” ir romāns, kuru lasot, pārņem tāds kā nemiers, vēlme sabuntoties, vēlme kaut ko mainīt. Tā realitātes klātbūtne, kā arī atpazīstamās ikdienas situācijas mulsina un biedē, taču rodas sajūta, ka ar to nevar un nevajag samierināties. Notikumi savijas, ierauj un neatlaiž. Reizēm pat sāc svīst no notikumu versmes. Kā tik šeit nav? Smalki izplānota diversija, pazudusi maniaka krimināllieta, asfaltā ierullēts domes priekšsēdis un cita par citu neizprotamākas lietas.  Lasītājam ir ko turēt, bet pēc noziegumu atrisināšanas paliek sajūta, ka beidzot noticis attīrīšanās process. Beidzot ir atvemts, izspļauts un cerams arī noslēgts viss, kas saistīts ar partiju Māja un Ģimene. Kaut kā man šis iestādījums gadu gaitā ir pamatīgi uzkritis uz nerva, un es ceru, ka visi, kas ar to bijuši saistīti ir vai nu izlaiduši garu, vai saņēmuši pēc nopelniem. Gribu jaunus tipāžus, noziegumus un pavērsienus. Esmu pārliecināta, ka autorei noteikti aprocē paslēpts kāds jauns un aizraujošs trumpis. Viss par to liecina. Gaidu ar nepacietību! Taču daži no romānā aprakstītajiem notikumiem mani uzrunāja vairāk kā citi. Lai cik absurdi tas neizklausītos, tie ir saistīti tieši ar māju un ģimeni. Dace Judina atkal un atkal pievēršas šai tēmai, runājot par attiecībām, kas valda it kā tuvu cilvēku starpā. Cik no šīm attiecībām ir īstas un cik tīrs aprēķins? Kas meitai liek ienīst māti un māsai māsu? Kas ir tas, kas liek ienīst savus līdzcilvēkus un kārot tiem nodarīt ko ļaunu, pat pēc daudziem gadiem? Vai pie tā vainojama audzināšana, temperaments vai raksturs, vai arī problēma meklēja konkrēto cilvēku prātos. Cik daudzi no mums ir gatavi atzīt, ka tuvs cilvēks nav pie labas garīgās veselības, tā vēl vairāk pasliktinot jau esošu. Kāpēc mēs tik bieži sāpinām cilvēkus, kurus vajadzētu cienīt, mīlēt un saudzēt? Vai iemesls ir tas, ka uztveram viņus kā pārāk pašsaprotamu savu dzīves daļu un ka viņi jau nu gan no mūsu dzīves nepazudīs? Varbūt mums ir tā maldīgā pārliecība, ka tuvinieki visu sapratīs, aizmirsīs un piedos? Taču, cik daudz viens cilvēks var saprast, piedot un aizmirst? Cik daudz aizvainojumu norīt? Vai mēs neesam pārvērtējuši savu svarīgumu un nozīmību, vai no tā, kam jāciena, jāmīl un jāsaudzē neesam kļuvuši par manipulatoru, varbūt pat varmāku? Iespējams, ka mēs paši savā pārvērtētajā nozīmīgumā atrodamies ar vienu kāju vājprāta muklājā. Un tad… Tad tiek saņemta trīspadsmitā alga. Reizēm šī alga ir ļoti skaudra, bet visticamāk tā ir godam nopelnīta.

Dace Judina, kā jau ierasts norauj rūpīgi darinātās maskas, ļaujot ieraudzīt daudzu sejas visā to neglītumā. Mums var nepatikt tas, ko mēs redzam. Varam kliegt, ka tas viss ir nieki. Muļķības. Tukšas fantāzijas. Taču mēs ļoti labi zinām, kas no tā visa ir patiesība. Tā patiesība, kas skar konkrēti mūs. Tomēr sevi apmānīt ir ļoti grūti vai pat neiespējami. Ja nu vienīgi… Ja nu vienīgi mēs glābiņu meklējam neprātā. Neprāts ir lielisks sabiedrotais. Tas attaisno visu, pat noziegumus, par vainīgo pasludinot nozieguma upurus.

Par Latviju. Arī par varonību, Lāčplēsi, ordeņiem un kavalieriem.

cover_b190d169bb371c6a75ba53855104665cŠī nedēļa ir par Latviju. Sarkanbaltsarkanā lentītē Latvija savijas uzvarā pie blūzēm, žaketēm un mēteļu atlokiem. Tā rūgteni smaržo rubīnsarkanās un baltās krizantēmās. Iezaigojas sveču liesmās un aizvijas tautiskā rakstā mammas adītajā šallē. Šī nedēļa ir par Latviju un tiem, kas tai ļāva piedzimt un aizstāvēt. Šī nedēļa ir par Latviju un Lāčplēšiem, kas nebaidījās tikko dzimušas valsts brīvību likt lielākā vērtē kā savu dzīvību.

“Par Latviju. Lāčplēša Kara ordenis, tā kavalieri un Lāčplēša diena ” ir tā grāmata, kura ļoti piestāv tieši šai nedēļai, kad svinam Lāčplēša dienu un godinām brīvības cīnītājus. Grāmatas autoru pulciņš ir kupls un gribas uzteikt viņus par ļoti labi paveiktu darbu. Patika ļoti pārdomātais grāmatas satura plānojums. Autori pievērsušies gan varonības kulta attīstībai pasaulē un Latvijā, gan tam, kādēļ šāds ordenis nepieciešams un kāpēc, par spīti visiem iebildumiem un diskusijām šīs ordenis tika izveidots. Tāpat aplūkots, kā tad jaunajai valdībai gāja ar šī ordeņa nolikuma un statūtu izveidi, kuri mākslinieki piedalījās konkursā par ordeņa izstrādi, kādi komentāri un viedokļi tika ņemti vai neņemti vērā, veidojot šo ordeni. Grāmata lieliski parāda, cik daudz cilvēku bija iesaistīti ordeņa izveidē, to dažādie viedokļi, kam ordenis būtu jāsaņem, kā arī kā tika noteikts, vai apbalvojumam izvirzītā persona atbilsta visām prasībām, kas ļauj to saņemt. Ļoti patika tas, ka tika aplūkoti dažādi ordeņa kavalieri un viņu likteņi, ne tikai augstākie armijas virsnieki, tas padara grāmatu interesantāku un aizraujošāku. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri ir tik atšķirīgi: zemnieki, karavīri, sievietes, dēkaiņi, cittautieši, veselas ģimenes, utt. Priecē, ka grāmatā nav jālasa par jau pazīstamiem un dzirdētiem Lāčplēša Kara ordeņa saņēmējiem, bet tiek aplūkots viss sabiedrības kolorīts. Domāju, ka šī grāmata varētu būt labs iedvesmas avots tādām biogrāfiska un vēsturiska žanra lietpratējām kā rakstniecei Ingunai Bauerei vai Lindai Šmiti, kuras romāns “Aizved mani uz Hiršenhofu” likās ļoti labs vēsturiskās reālijas atspoguļojums daiļliteratūrā. Nezinu vai abas dāmas man piekritīs, bet es domāju, ka viņām abām sanāktu labi romāni par kādu no grāmatā pieminētajiem Lāčplēša ordeņa kavalieriem. Likteņstāsti, grāmatā publicētās fotogrāfijas, vēstules un citāti no dažādu aktīvistu. politiķu, diplomātu teiktā, kā arī svētku svinēšanu tradīciju izklāsts ļauj iejusties laikmetā un sajust to. Viena no interesantākajām šāda veida grāmatām, ko esmu lasījusi. Domāju, ka šī grāmata būtu labs materiāls vēstures skolotājiem un ļautu skolēniem labāk izprast Lāčplēša dienas nozīmi un svinēšanas tradīcijas. Turklāt grāmatā atrodamais materiāls ļauj to darīt interesantā veidā, izmantojot to radoši. Tāpat tā būs interesanta ikvienam, kas vēlas vairāk uzzināt par šo apbalvojumu un svētkiem, kā arī par tā laika sabiedrību, jo ordeņa kavalieri bija būtiska šīs sabiedrības daļa.

Par Latviju. Par Tevi. Par Mani. Par Mums.

Pandēmijas ziemas sezona #2

AgendaZiniet, kurā brīdī es pirmo reizi piedzīvoju tādu kā šoku. Sajūtu, ka īsti nezini ko darīt. Tā it kā tava dzīve būtu izjukusi un tu nezini, no kura gala tai pieķerties. Man tā bija 2018. gada marta beigās. Es aizgāju no darba. It kā nekā īpaša. Es no darba biju aizgājusi jau iepriekš. Vairākkārt. Vienmēr pēc tam izjutu tādu kā uzrāvienu. Tā sajūta, kad viens darbiņš pabeigts un priekšā kas jauns. Taču 2018. gadā aiziešana no darba bija citāda. Es tam nebiju gatava. Notikumi sakrita tā, ka citu variantu nebija, lai arī darba devējs manu atlūguma parakstīja negribīgi. Es vienkārši vairs nevarēju! Biju uz izdegšanas robežas un dabūju tā saukto Lielo belzienu no Visuma. Pēc tam uz darbu varēju aiziet tikai pēc 3 cigarešu izsmēķēšanas (šis grēks man nav svešs, bet tas noteikti nekad nav bijis manas dzīves būtiska sastāvdaļa) un 20 minūšu riņķošanas ap darbavietu. Aiziet bija prātīgākais, ko varēju darīt savā un dēla labā. Taču es tam nebiju gatava. Te nu es biju. Bez darba, kas pēdējos sešu gadus bija kalpojis kā rāmis manai ikdienai. Man, protams, vēl bija mana sirdslieta – gida darbs. Taču… sezona vēl īsti nebija sākusies un es ar to nodarbojos brīvajā laikā, pielāgojot pamatdarbam. Līdz ar to nebiju šo rūpalu vēl attīstījusi tik tālu, lai mans plānotājs būtu pilns. Tādēļ mani pārņēma tāda kā panika. Kas rezultētajās ar to, ka vienīgais ko varēju gulēt gultā saritinājusies zem segas un nedarīt pilnīgi neko. Šajā nodarbē es gan biju jau praktizējusies visu pēdējo gadu. Brīvdienās, kad bērns nebija mājās. Un tad, kad man uz darbu bija jāiet pēcpusdienā. Tā ir tāda jocīga sajūta. Tu it kā visu dienu guli, bet tik un tā esi noguris. Jūties slikti un tevi viss kaitina. Pat bērna apkampiens. Tādēļ tu jūties vēl sliktāk. Tik slikti, ka vienīgais ko vari darīt – gulēt.

No šīs stadijas toreiz mani izvilka sezonas sākšanās un gandarījums par to, ko tas sniedza.  Un tā nu es kļuvu par pašnodarbinātu personu. Ar labiem ienākumiem sezonā un ne tik labiem nesezonā. Vasarā veidoju krājumus, bet ziemā no tiem iztiku. Arī šajā laikā neiztiku bez gulšņāšanas periodiem. Tie aktivizējās pavasarī, kad krājumi izsīka, bet sezona vēl tikai gaidāma.

2020. gadam vajadzēja būt ļoti veiksmīgam. Beidzot biju ieskrējusies un plānotājs bija piepildījies decembra beigās. Turklāt darbs nedaudz turpinājās arī ziemā un sezonai vajadzēja sākties jau 18. martā. Pandēmijas izsludināšana 14. martā tam visam pārvilka treknu svītru. Un te jau tā atkal bija. Šī šokējošā sajūta.  Zināju, ka gulšņāt nevaru atļauties. Sevišķi jau tāpēc, ka dēlam, kurš ir noteiktas kārtības un rituālu cienītājs, attālinātais mācību process ar guļšņājošu māti varētu būt traumējošs. Tādēļ pirmais ko izdarīju – sastādīju dienas plānu. To, kas noteikti jāizdara, arī aktivitātes svaigā gaisā un ēdienreizes. Taču, lai nesajuktu prātā no pašas radītās rutīnas, kas grozies kā gribi, iznāca diezgan vienveidīga, nolēmu pabeigt iesākto romānu (tobrīd bija uzrakstītas 40 lapas no 120). Tas bija mans glābiņš, jo pandēmija sākās ar brīvlaika nedēļu un brīvlaikā režīms nesanāk. Šis lēmums un arī tas, ka līdz romāna konkursa beigām bija palikušas tikai divas nedēļas, ļāva man neiekrist jau tik zināmajos sedziņas apkampienos un jāsaka, ka tālāk galā tiku diezgan labi, jo maksātie nodokļi atmaksājās un turēšanās pie režīma nomierināja.

Tagad atkal esmu tur, kur biju martā. Tikai viss izskatās bailīgāk. Uzkrājumu nav nekādu, par pēdējo algu samaksāju pusi no rēķiniem. Nezinu, kas būs un ko darīt ar otru pusi, bet no rītiem velku sevi laukā no gultas. Iestāstu, ka tikai dēlu pavadīšu līdz skolai, bet tad nākšu atpakaļ un gulēšu. Tikusi līdz skolai, pierunāju sevi paiet vēl mazliet tālāk. Un tā veselu stundu. Pēc tam jau gulēt iet liekas kaut kā stulbi. Un vēl es izvilku uztura režīmu. To pašu, kuru marta sākuma man izrakstīja uztura speciālists, bet kuru jau pirmajā nedēļā izbojāju. Izrādās, arī tas labi palīdz savākties un sajusties labāk.  Taču tas galīgi netraucē mani sadusmoties. Bet tas varbūt ir labāk kā būt kamoliņam zem segas. Ja godīgi, nezināju, ka manī slēpjas tik daudz agresivitātes. Pavasarī es dusmojos uz kaimiņiem,  kas bija tik bieži sākuši pīpēt dārzā, ka nevarēju tur vienatnē kā iecerēts izdzert savu rīta kafiju. Veikalā man gribējās lamāt mātes, kas velk līdzi savus bērnus, bet kad maijā visi kļuva mazliet vaļīgāki, mani tracināja cilvēku daudzums veikalā un es biju gatava uzrakstīt sūdzību policijai par to, ka lielveikalā trīs dienas pie durvīm nebija uzpildīts dezinfikators. Šobrīd es saprotu, ka dusmas ir tepat. Tikai vēl nezinu, kā tās lietderīgāk izmantot.

Pandēmijas ziemas sezona #1

boosEs aizvakar nenormāli sadusmojos. Tā, ka bija jāraud. Manējie uzskata, ka es raudu daudz. Patiesībā, es nevaru paraudāt. Vismaz tad, kad vajadzētu nevaru. Izraudies! Attīries! Izlaid ārā! Tas man galīgi neder! Zem segas vai vienatnē es raudu reti. Tad, kad tiešām viss sakrājies tā, ka jūtos kā ūdensmuca kurā ar lielu švunku iekritis akmens vai kāds dzelzs gabals. Ūdens lielām šaltīm izskrien no mucas un atbrīvojas vieta. Tikai to akmeni neviens neizvelk. Tas paliek mucā. Krājas kopā ar ūdeni. Līdz nākamajam akmenim. Reizēm es prātoju: Kurā brīdī ūdensmuca pārtaps par akmeņu mucu? Bet ūdeni jau laikam varēs ieliet vienmēr. Tikai vajadzēs mazāk laika, lai tas sāktu skriet pāri mucas malām. Visbiežāk es raudu no dusmām. Raudu, bet vēlos sist, plēst, lamāties un teikt nežēlīgus vārdus. Raudu, jo tas ir mazāk postoši. Es gan mēdzu arī kliegt un šņākt. Tad man esot slepkavniecisks skats. Tāds briesmīgs. Patiesībā, tā ir tikai acs, kas dusmu brīžos sāk šķielēt.

Bet kāpēc es sadusmojos? Ja godīgi, es jau dusmojos visu nedēļu. Uz sevi, jo nepārlasīju tik daudz kartupeļu, cik gribēju. Uz kaķi, jo tas nepārtraukti vēra vaļā dzīvokļa durvis un dieba prom, augšā pa trepēm līdz pat bēniņu stāvam, kur pilnā augumā nostāties pagrūtāk.  Uzskrien. Noguļas un gaida. Domā, ka skriešu pakaļ. Lai tak iet …! Es biju dusmīga! Taču visvairāk es dusmojos uz valdību. Ta ne jau par ārkārtas stāvokli! Par to, ka grib piespiest mani atzīt, ka esmu nabadze! Man vajagot sociālās korekcijas, jo gribu darīt to, kas man patīk. Tad vēl izbeidzās pēdējo mēnešu peļņas avots. Ārkārtas stāvokļa gaidās. Dabūju parādu piedziņas rakstu. Jo par piecām dienām nokavēju terminpagarinājumu lūgumu. Nezināju. Ignorantia non est argumentum. Arī fakts. Labi, ka VID ierēdne sakarīga. Zvanīja, lai nenobīstos, ka aktam sekos prasītais nomaksas grafiks un pagarinājums.  Taču nodokļu maksātaja biogrāfija samaitāta. Tad nu sadusmojos par visu, apraudājos un uzrakstīju pusotru lapu par to, kāds kretīns ir Reiris, Petraviča un visi pārējie. Tad nomierinājos un visu izdzēsu. Lai tak iet…! Upura loma mani kretinē vēl vairāk. Tādēļ nosūtiju CV un pieteikuma vēstuli četriem darba devējiem. Diez Reiris ir paskatījies, kam Nodarbinātības aģentūras lapā tiek piedāvāta alga 1000 un vairāk? Es kā radošais ar 3 augstākajām sev atbilstošā un interesējošā jomā atradu lielāko samaksu 700 eiro pirms nodokļu nomaksas. Prasība augstākā un pieredze, bet cipars šāds. Apsvēru iespēju strādāt par vilciena konduktoru. Varbūt atrastos materiāls vēl vienam romānam. Radošā konduktore/kontroliere – skan labi un neviens nevarēs piesieties sociālo korekciju. Tikai, kas bērnu audzinās, ja man mēnesi 12 naktis var būt komandējumi. Vēl viens iemesls korekcijai – nedzīvo ar vīrieti tikai tāpēc, lai būtu vīrietis blakus. Ir ko koriģēt, lai saprotu, ka nav ko no rāmja laukā līst. Viss taču manis pašas labā! Zelta cilvēks tas Reiris!

Pirmdien… Laikam mēģināšu beidzot izkrāmēt plauktus un notirgot dažas grāmatas. Dienišķajiem nodokļiem. Pirms sākusies lielā koriģēšanas akcija. Vēl varētu cept un tirgot maizi, vai uzadīt cimdus. Bet varbūt labāk vienkārši saēsties kūkas? Ja viņiem trūkst maizes, lai ēd kūkas! Kaut ko noteikti darīšu. Ja neko citu, tad vismaz stāstu uzrakstīšu.

Melisa Harisone

300x0_zeltainsmiezulauks_978-9934-0-8855-1Vai esat kādreiz vērojuši labības lauku? Zeltainās vārpas, kas līgani šūpojas vējā, solot izauklēt maizes klaipu pusdienu galdam un biezas putas miestiņam? Labības laukos jaušas kas pamatīgs un nomierinošs. Tie it kā apliecina, kādu sen zināmu kārtību un vērtības, kura esamība it kā nomierina un “pietur pie zemes”. Bet vai tas tiešām tā ir? Vai šķietamajā mierā neslēpjas graujošs nemiers?

Eiropas Savienības literatūras balvas ieguvēja Melisa Harisone savā romānā “Zeltains miežu lauks” apraksta lauku dzīvi kādā Anglijas provincē. Viņa mūs aizved uz 1935.gadu, uz kādu lauku ciematiņu. Uz vienu no tiem, kur lēnām ienāk progress, bet vēl arvien saglabājušās senās tradīcijas un kārtība, ko tēvs nodevis dēlam un tas atkal tālāk saviem pēcnācējiem. Šajā ciematā vēl arvien valda patriarhālie principi, kas nosaka arī ciematiņa iedzīvotāju sadzīvi un ikdienu. Šeit sievietes zina savu vietu un lomu. Bet vai viņas ar to ir mierā? Enerģiskās un pēc vīriešu modes tērptās rakstnieces-pētnieces Konstances ierašanās šeit tiek uzlūkota ar nelielu skepsi. Taču Konstances šarms apbur gandrīz ikvienu. Jo īpaši Gobu fermas jaunāko atvasi Edīti. Pavisam drīz abas kļūst nešķiramas. Taču… vai viss tiešām ir tik nevainīgi kā izskatās? Ko slēpj šķietamais lauku miers un vai Konstances nolūki ir tik nevainīgi kā izskatās?

Man Melisu Harisoni gribētos nodēvēt par mākslinieci ar pildspalvu. Viņa tik niansēti zīmē lauku dzīves ainiņas, ka reizēm, lasot, pēkšņi atjēdzies uz ēnainas meža takas un dzirdi kā zem kājām čab rudens vēja norautās lapas, sajūti rudenīgo trūdu aromātu un atver plaukstas retajām lietus lāsēm, kas pakšķēdamas sitas pret zemi. Romāns ir kā krāšņu pastorālu lauku ainiņu krājums, kas lasītāju it kā nedaudz iemidzina. Grāmata ir no tām, par kurām saka: “Kaut kā lēni lasās!” Lēni, bet krāšņi! Mūsdienās, kad cilvēki pieraduši pie draiva, pie tā, ka lietas notiek pēc pāris pirksta kustībām, būs tādi, kas kliegs: “Kādēļ tik daudz vārdu? Kas tā par wikipediju? Garlaicīgi! Vajag īsāk, konkrētāk un ātrāk!” Nē, nevajag! Jo tieši šajā lēnumā, rimtumā un detaļu izzīmēšanā slēpjas autores spēks, un romāna sāls. Rakstot par pastorālo lauku dzīvi, autore lieliski ataino vairākas laikmetam būtiskas norises, kam ir nozīmīga loma pasaules vēsturē un sabiedrības attīstībā. Tas pirmkārt jau ir jaunas sievietes pieaugšanas stāsts, kas ir īpašs, jo it kā pavisam nemanāmi tiek aplūkota cilvēka garīgā veselība un tas, kas to ietekmē. Tikai mazliet, pavisam mazliet autore pieskaras liktenim, kas tajā laikā sagaidīja cilvēkus ar garīgās veselības problēmām, bet vajadzīgo reakciju no lasītāja viņa panāk. Tāpat romānā parādās problēma, kuru, izņemot Vāciju un Hitleru, visās citās Eiropas valstīs noliedza, bet tas nenozīmē, ka tās nebija. Runa ir par antisemītismu, par vēršanos pret ebrejiem kā rasi. Pat mazajā, visu aizmirstajā ciematiņā tā iedīgļi bija vērojami un ieinteresētu personu mērķtiecīga darbošanās to varēja pārvērst tādā pat ugunsgrēkā kādā pārvērtās Gobu fermas miežu raža. Nav tādu valstu, kur pirms II pasaules kara nefigurētu antisemītisma idejas. Arī Latvija tādas bija. Un Latvijas ebreji to izjuta uz savas ādas, lai arī tas bija aizliegts un izpaudās it kā pavisam nevainīgi. Tāpat kā Anglijā, Zviedrijā un citur.

Šis noteikti ir viens no tiem romāniem, kas atstāj jūtamu pēcgaršu un liek par sevi domāt arī pēc tā izlasīšanas. Man atkal un atkal nācās domāt par to, vai mūsdienās ir citādi, kā bija 1935. gadā, kurš bija laiks pirms viena no postošākajiem kariem pasaules vēsturē. Varbūt esmu pesimiste, bet ir jomas un lietas, kur mēs vēl arvien esam turpat un tādā pašā līmenī. Diemžēl. Visi, kam nav slinkums kliedz par brīvību, ko it kā ierobežo mazs lupatas gabaliņš, bet ir gatavi aplaudēt tiem, kas ar finanšu un likuma rīkiem vēlas liegt  vienai daļai no sabiedrības piepildīt savus sapņus un darīt to, kas viņiem patīk, pat ja samaksa ir neliela. Lai tak strādā normālu darbu! Nav ko dzīvot uz citu rēķinu! utt. Žēl, ka viena daļa brīvības ierobežojumus saskata mazā lupatiņā, bet ar lielāko prieku ieliktu rāmītī tos, kas varbūt nedzīvo klišejisku standarta dzīvi. Brīvība nomirst brīdī, kad nomirst izvēles iespēja darīt to, kas tev patīk un liek justies laimīgam. Tāpat vēl arvien aktuāla ir garīgās veselības tēma un sabiedrības attieksme pret cilvēkiem, kam ir šādas saslimšanas. Tā ir graujoša, jo ļoti daudziem liekas, ka tādi cilvēki mums nav vajadzīgi. Ir dzirdētas runas par piespiedu sterilizāciju, ieslodzīšanu un vēl briesmīgākas lietas. Tā vietā, lai izdomātu, ka likt cilvēkiem zemoties un pasludināt sevi par nabagiem, varbūt būtu vērts pievērsties šai un citām tēmām, kuras varas gaiteņos gadiem tiek ignorētas.

Mariana Lekija

Lekija_5Kad Zelma teica, ka naktī sapnī redzējusi okapi, mēs bijām droši, ka vienam no mums jāmirst, turklāt nākamo divdesmit četru stundu laikā …

Tā sākas vācu rakstniece Marianas Lekijas romāna “Ko var redzēt no šejienes” 1. nodaļa. Stāsts par Zelmu, Luīzi, Mārtiņu,  Aļasku, kluso Optiki, neganto Palmu un vienmēr skumjo Marlīzi. Un kāds tiešām mirst. Nāvei šajā stāstā ir sava loma. Tāpat kā dzīvei un mīlestībai. Tās visas mājo mazajā Vestervaldes ciematiņā, uz kuru savus lasītājus aizved romāna autore. Lakoniski, bez garas spriedelēšanas viņa iepazīstina ar ciematiņa iedzīvotājiem, kas ir diezgan kolorīti personāži. Tas ir pavisam parasts ciematiņš. Viens no tiem, kur viens otru pazīst un pieskata. Arī tos, kas varbūt nav paši jaukākie un gudrākie cilvēki. Šeit pieskatītas ir pat stirnas.

Katram no ciematiņa iedzīvotājiem, pat pelēkam noplukušam sunim,  ir sava loma ciematiņa ikdienā, kas nav mazsvarīga. Tādēļ okapi Zelmas sapnī visus padara uzmanīgus. Kāds ieliekas gultā un ar ilgošanos gaida nāvi, cits steidz atklāt noslēpumus, vēl kāds atzīties mīlestībā. Cilvēki steidz izvērtēt būtiskāko un darīt to,  ko līdz šim atlikuši. Ja nu nepaspēs, ja nu nāve atnāks un aizraus tieši viņu. Taču tam nav nozīmes.

Nāve lielākoties atnāk, tad kad to negaida un paņem tos, kas to negaida. Gluži kā mīlestība. Tā vienkārši atnāk. Visdažādākajos veidolos, visnegaidītākajos brīžos. Zelmas mazmeitai Luīzei tā atnāk kādā pelēkā novakarē. Tērpusies budista mūka ietērpā. Neiespējamais  kļūst iespējams un iespējamais neiespējams. Optiķa mīlestība pret Zelmu ir skaidri redzama, taču viņam šķiet, ka tas ir noslēpums. Elizabete zina kā to pieburt. Teodoram liekas, ka tā ir neiespējama. Marlīze par mīlestību nedomā, drīzāk par nāvi. Bet dzīve mazajā ciematiņā rit savu ritējumu. Kādu tas smacē, bet cits nevar iedomāties, ka varētu doties prom. Viņiem visiem ir taisnība. Jo katrs dara to, kas viņam jādara. Un tikai tas ir svarīgi.

Lakonisks, ievelkošs un pārdomas rosinošs romāns, ko vēl aizraujošāku padara kolorītie tēli un kuriozas situācijas. Romānam piemīt kas meditatīvs un nomierinošs. Pēc izlasīšanas paliek pēcgarša, kas tik drīz neatlaiž. Mieriņš. Kaut kas pelēks un pūkains. Okapi. Neiespējami skaists.