Carpe diem!

maijs 2019
P O T C P S Sv
« Apr    
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  

Historia

Imodžena Edvardsa

5772acdb-0e77-4e07-b35d-d0a3137eac3a20. gs. sākums. Krievijas impērijas tronī sēdies pēdējais Krievijas cars Nikolajs II. Cars, kuram pārmet kļūdainus lēmumus, norobežošanos no tautas un pakļaušanos sievai – tautā nemīlētai “vācietienei”. Sievai, kuru viņš pats nemaz nav izvēlējies, jo Krievijas impērijas troņmantniekam jāprec sieviete, ko par labu atzinuši vecāki. Patikšana un mīlestība šeit vērā ņemamu lomu nespēlē. Ja laulības laikā tā rodas – lieliski! Ja nē – samierinies!

Cars nav vienīgais, kuram jāsaista sevi uz mūžu ar vecāku izvēlētu dzīvesbiedru. Sanktpēterburgā ieradušās arī divas no Melnkalnes karaļa meitām, kuru likteni izlēmis cars un viņu tēvs. Visu nosaka abpusējs izdevīgums un aprēķins. Milicai un Stanai grūts ceļš priekšā, jo ne tikai jāatrod patikšana pret saviem topošajiem vīriem, bet arī jāiekļaujas tā laikā Krievijas aristokrātu vidū. Melnkalnes princeses Krievijas dižciltīgo acīs ir niecība, “kazu princeses” un raganas. Taču pats galvenais princešu uzdevums ir piekļūt caram, precīzāk, viņa armijai, kuras palīdzību un atbalstu alkst viņu tēvs.

Imodženas Edvardsas romānā “Sanktpēterburgas raganas” aprakstītais laika posms kaut kādā mērā līdzinās dzīrēm mēra laikā. Tauta slīgst nabadzībā, bet aristokrātija svin dzīvi. Bagātīgas maltītes, straumēm plūst šampānietis un opija tinktūra šo dzīvi padara krāsaināku, ļaujot aizmirst par raizēm. Gluži neviļus lasot to salīdzināju ar mūsdienu slavenību ballītēm. Paradumi līdzīgi tikai laikmets cits. Augstu vilni sit misticisms un ilgas pēc brīnuma. Skaudība, nievas, izsmiekls un atstumšana…  No tā neglābs ne tituls, ne labas attiecības ar caru, vai pareizāk sakot carieni, kura, grozies kā gribi tomēr šajā laulībā izrādās tā spēcīgākā. Nemīlēta, nicināta un apsmieta par nespēju dāvāt Krievijas tronim troņmantnieku, cariene ir gatava pieķerties pēdējam salmiņam, lai nostiprinātu savu statusu un liktu smējējiem apklust. Kurš nemīlētu carieni sapratīs vislabāk? Protams, ka tās, kas pašas tiek nicinātas – “kazu princeses”.  Atrodot atslēgu uz carienes sirdi un palīdzot sagādāt kāroto Krievijas troņmantnieku, māsām ir iespēja ne tikai apmierināt tēva vēlmes, bet arī pašām nostāties pretī uzpūtīgajiem Krievijas aristokrātiem. Tikai cik ilgi vara paliks viņu rokās un vai pašu veidotie ieroči nepavērsīsies pret viņām pašām?

“Sanktpēterburgas raganas” lasītāju aizved ceļojumā laikā. Autore lieliski ataino laikmetu, Krievijas aristokrātijas, paražas un dzīves stilu, spriedzi, ko izjuta pēdējais cars un viņa ģimene. Taču viskrāšņāk atainotas, protams, ir varas spēlītes, manipulācijas un otra vājību izmantošana, lai sasniegtu sev vēlamo.

Runājot par cara Nikolaja II ģimeni un viņu likteni, nekādi nevar iztikt bez kāda ļoti kolorīta tēla Krievijas vēsturē. Arī šajā grāmatā bez viņa neiztikt. Ļoti nozīmīgs tēls šajā romānā ir leģendām apvītais Rasputins. Ar šī tēla palīdzību autore vēl jo vairāk izceļ Krievijas galma divkosību, aprobežotību un lieliski parāda, kas notiek tad, ja pārvērtē savu ietekmi un neveiksmīgi sapinies paša izmestajos tīklos.

Lūks Alnats

300x0_mumspiederdebesis_978-9934-0-7868-2Angļu žurnālista un rakstnieka Lūka Alnata debijas romāns “Mums pieder debesis” ir viens no tiem īpašajiem romāniem, kas katram liek aizdomāties par dzīvi, par to, kam tajā vispār ir kāda vērtība un nozīme. Diemžēl mūsdienās ļoti daudz cilvēku to saprot tikai tad, kad viņus skar smaga nelaime. Līdz tam notiek dzīšanās pēc skaļas slavas, atzinības, mantiskajam vērtībām, kaut kādiem ideāliem, kas galu galā izrādās sabiedrībā valdoši stereotipi. Tam visam pa vidu tiek pazaudēts pats cilvēks un prieks dzīvot. Taču patiesības labad jāsaka, ka arī tie, kas dzīvo ar prieku, no likteņa spērieniem un nelaimēm nav pasargāti. Ne velti jau senie romieši, manīdami cilvēkam raksturīgo tieksmi sevi nedaudz iecelt Dieva lomā, ir teikuši “Memento mori” – atceries par nāvi jeb atceries, kas esi mirstīgs. Mums visiem ir zināms, ka gals pienāks jebkurā gadījumā un tikai mēs varam izvēlēties, kā mums doto laiku nodzīvot. Taču pats svarīgākais laikam ir apzināties un pieņemt mūsu dzīvē tās lietas, ko ietekmēt nespējam.

Romāna “Mums pieder debesis” galvenais varonis Robs visā visumā ir veiksminieks. Viņam ir viņa sapņu darbs, kas varbūt īsti neatbilst sabiedrības priekšstatam par to, ar ko vajadzētu nodarboties vīrietim. Robs ir laimīgs vīrs un mīlošs tēvs savam dēlam Džefam. Viņa dzīvē laimīgi rit savu ritējumu, līdz brīdim, kad viņa dēlam atklāj smadzeņu vēzi, kurš par spīti veiksmīgai operācijai atgriežas vēl agresīvākā formā kā iepriekš, Robam un viņa sievai Annai ir jāpieņem fakts, ka viņu dēls nav izārstējams.

Grāmata ir ļoti emocionāla. Man jāpiekrīt tiem, kas apgalvo, ka šīs grāmatas autors apgāž visus līdz šim valdošos stereotipus, ka rakstnieki vīrieši emociju paušanā grāmatās ir daudz vēsāki un distancētāki kā sievietes. Autors ļoti prasmīgi parāda tās emocijas, kas vīrieti, tēvu pārņem brīdī, kad viņš uzzina, ka viņa bērns mirst. Neticība, bezspēcība, vēlme cīnīties, ko darīt, lai novērstu nenovēršamo un neizsakāmas bēdas ir Roba pavadones kopš mirkļa, kad uzzināta dēla diagnoze. Viņš nespēj pieņemt notiekošo un cenšas atrast brīnumlīdzekli, tērējot ģimenes budžetu un melojot pašam tuvākajam cilvēkam – savai sievai. Tas viņu tuvina ne tikai personīgajam sabrukumam, bet arī izjauc viņa laulību. Lai turpinātu dzīvot, Robam ir jānonāk savas dzīves zemākajā punktā. Taču mīlestība pret mirušo dēlu un dēla aizrautība ar fotografēšanu ir tas, kas Robam ļauj izrāpties no bedres, kurā viņš ir iekritis. Tā ļauj dzīvot un novērtēt mazos dzīves mirkļus un laiku, kas pavadīts kopā ar mīļajiem.

Ļoti skumjš, taču tajā pašā laikā ļoti gaišs romāns. Stāsts par notiekošā pieņemšanu un cīņu ar savu personīgo ego, kurš nevēlas piedzīvot pašu sāpīgāko zaudējumu, kurš ir nenovēršams. Tas, ko galvenais varonis tiešām nožēlo, ir laiks, ko viņš, dzenoties pēc brīnuma, neizbaudīja esot kopā ar dēlu. Mēs esam ļoti dažādi. Kāds skaudru nelaimi pieņem, akceptē un iekšēji sagatavojas nenovēršamajam, cits cīnās, plosās un cenšas rast risinājumu, vēl kāds kļūst emocionāli stings, viņš tās izslēdz, paliekot vēss un aukstasinīgs. Cilvēki ir dažādi un dažādas ir viņu reakcijas uz notiekošo, nav pareizu vai nepareizu variantu kā reaģēt. Tikai katrs pats, sev piemērotā veidā spēj tikt galā ar mīļa cilvēka zaudējumu, kādam no malas šeit ko teikt vai pamācīt nav tiesības. Apkārtējie var tikai sniegt nepieciešamo atbalstu.

Gunita Lagzdiņa

avots: liepajniekiem.lv

avots: liepajniekiem.lv

Sievietes sajūtas, emocijas un attiecību peripetijas ir lietas, kas interesē un piesaista sievietes. Lai cik mēs necenstos norobežoties no liekas informācijas par citu cilvēku dzīvēm, lai cik mēs skaļi nepostulētu, ka mūs interesē tikai mūsu pašu dzīve, sajūtas un emocijas, mums tik un tā saistoši ir citu sieviešu dzīves stāsti, kaut vai dažādu filmu vai grāmatu formātā. Jā tas tā nebūtu, diez vai tik pieprasīta būtu tā sauktā “dāmu literatūra”. Var jau sevi pasludināt par zvērinātu nopietnās literatūras cienītāju un tikai dziļu domu meklētāju, bet atzīstiet, ir taču tik patīkami, ik pa laikam paņemt, un izlasīt ko labi uzrakstītu un nepavisam ne sarežģītu. Ja vēl rakstītais saskan ar tevis pašas piedzīvoto, sajusto un izsapņoto, tad grāmata ne tikai aizrauj, bet arī iedvesmo un kalpo kā sava veida psihoterapija.

Gunitas Lagzdiņas stāstu krājums “Ieraudzīt varavīksni”, ir viena no šādam grāmatām. Grāmatā apkopoti septiņi stāsti, kuru galvenās varones ir septiņas dažādas sievietes. Katra no viņām ir ar savu raksturu, savu audzināšanu, dzīves pieredzi, attiecību bagāžu un situāciju, kurā viņas atrodas brīdī, kad stāsts sāk savu ritējumu. Gunita Lagzdiņa nekaunas savas varones nolikt tādu izvēlu priekšā, kas viņu turpmāko dzīvi var apgriezt ar kājām gaisā. Sekas šīm izvēlēm var būt visdažādākās. Kādai tās var izpostīt visu, kas līdz šim cītīgi būvēts, citai liktu izkāpt no ierastās komforta zonas, vēl kādai ļautu piepildīt sapņus. Izvēles nav ne pareizas, ne nepareizas. Šajā gadījumā ir runa par katra stāsta varones spēju izvērtēt, kas viņai pašai ir svarīgi, kā tad galu galā viņa vēlas dzīvot tālāk un vai viņa ir spējīga uzņemties atbildību par savām izvēlēm. Šeit runa ir nevien par atbildību pret savu ģimeni un līdzcilvēkiem, bet arī par atbildību pret sevi, saviem sapņiem un vēlmēm. Tas ir stāsts par spēju uzņemties atbildību par savu laimi, esošo vai iespējamo.

Gunita Lagzdiņa savos stāstos ieved lasītāju gan pazīstamās, gan nepazīstamās situācijās, liekot izvērtēt arī pašai sevi, personīgās vērtības skalas un pašas novilktās robežas, un to, cik gatavas mēs esam šīs robežas pārkāpt brīžos, kad to prasa kāda mūsu sapņu realizācija. Tas, kur mēs ieraudzīsim savu varavīksni un vai būsim gatavi tai pieskarties, ir atkarīgs tikai no mums pašām. Stāstu krājums “Ieraudzīt varavīksni” ataino atšķirīgus skatu punktus mēģinot katrai saskatīt savu varavīksni, kas dzīvi padara krāšņāku, un parāda vairākas iespējas, kā šai varavīksnei pieskarties vai nepieskarties, jo varbūt tas nemaz nav nepieciešams.

Viennozīmīgi burvīgs lasāmgabals nedēļas nogalei, atvaļinājumam vai kā manā gadījumā, braucot ceļojumā. Garlaicīgie ceļa gabali paskries nemanot.

Linda Šmite

Smite_4“Latvijas tauta” ir bijis viens no biežāk lietotajiem vārdu salikumiem pēdējā pusgada laikā. Vēlēšanas, ar to saistītās reklāmas, pārraides, uzrunas, mēļošana sociālajos tīklos. Pēcāk atkal rezultātu apspriešana, politiķu taisnošanās un visas citas peripetijas, kurās piesaukta “Latvijas tauta”, “latviešu tauta vai visa nācija”. Šī visa kontekstā, gluži neviļus rodas jautājums, kas tad ir šī nācija un tauta? Kas mūs veido un no kāda māla esam mīcīti? Cik lielu lomu tajā visā spēlē tautība? Un kā tad galu galā ir ar stereotipiem, aizspriedumiem un vēstures notikumu radītajiem nosacījumiem, kas svešos padara par savējiem un savējos par svešajiem?

Izdevniecības “Latvijas Mediji” izdotā Lindas Šmites grāmata “Aizved mani uz Hiršenhofu!” ir viena no tām, kas liek par šo tēmu aizdomāties. Nav jau nekāds noslēpums, ka tīrasiņu latvieti mūsdienās pat ar uguni neatrast. Mūsu dzīslās tek asins kokteilis, kura sastāvdaļas var atrast visās pasaules malās. Kā te tikai nav? Poļi, zviedri, čigāni, ebreji, vāci, krievi, bulgāri, itāļi, angļi, grieķi, ukraiņi un daudz citi, ir atstājuši savus nospiedumus mūsu gēnos, ietekmējot gan uz mūsu izskatu, gan temperamentu. Tomēr neskatoties uz šo mūsos mītošo gēnu miksli, sabiedrībā valdošie stereotipi, kas saistīti ar cilvēka tautību ir gana spēcīgi. Daudziem ir neapstrīdams viedoklis par čigāniem, ebrejiem, krieviem, poļiem un visiem pārējiem, kas neietilpst kategorijā “latvietis”. “Savējo” un “svešo” esamība uzsvērta jau latvju dainās un tas ir saprotami, jo ņemot vērā vēsturiskos notikumu un situācija, dainas gadsimtiem ilgi kalpojušas kā latviešu nacionālās pašapziņas stiprinātājas un saglabātājas. Tomēr neskatoties uz to, ka laiki ir mainījušies un sen jau vairs nedzīvojam pēc dainās minētās kārtības, cilvēku dalīšana savējos un svešajos pie mums vēl arvien ir ļoti spēcīga. Bet ko darīt situācijā, kad atklājas, ka tas ko uzskatīji par svešu, patiesībā ir daļa no tevis?

Lindas Šmites darbs “Aizved mani uz Hiršenhofu” aizskar tēmu, par kuru nemaz tik plaši netiek runāts, par vācu kolonistiem Latvijā. Jā, mums ir zināms senais stāsts par vācu muižniekiem, bruņiniekiem, tirgotājiem un citiem inteliģences pārstāvjiem Latvijā, bet retāk tiek pieminēti vācu amatnieki un daudzi citi, kas Latvijas teritorijā apmetušies carienes Katrīnas II aicināti, un atšķirībā no šeit mītošajiem latviešiem saņēmuši diezgan lielas privilēģijas. Šādas privilēģijas nebūt neveicināja siltas attiecības latviešu un iebraucēju starpā. Turklāt atšķirīgā pasaules uztvere, tradīcijas un dzīvesveids nekad neļauj atbraucējiem šeit Latvijā kļūt par savējiem, neskatoties pat uz to, ka atbraucēji nav nekādi augstie kungi un dažs labs rocības ziņā pielīdzināms latvietim. Padomju laikā par šim kolonijām nerunāja vispār, tas bija noslēpums, ko glabāja šeit palikušie un atklāja tie izdzīvojušie kolonisti, kas Latvijā savas zaudētās dzimtenes meklējumos ieradās līdz ar neatkarības atgūšana.

“Aizved mani uz Hiršenhofu!” ir skaudrs dzimtas stāsts, kas jāceļ gaismā pirms pēdējie, kas to varētu izstāstīt ir pārcēlušies citā valstībā. Centrālās stāsta varones ir viena no bijušajām Iršu vācu kolonijas kolonistēm Roze Kalniņa un viņas mazmeitiņa Gabriela. Roze dzimusi Pirmā pasaules kara laikā Krievijā, kur varas spēļu un vēsturisko norišu rezultātā no Latvijas izsūtīti vācu kolonisti. Atgriešanās pēc Pirmā pasaules kara kā bērnam vecāku zaudētajā dzimtenē Iršos, ir pirmā, bet ne pēdējā reize, kad viņa šeit atgriežas. Roze savā mūžā piedzīvo gan Latvijas valsts piedzimšanu, gan okupāciju, gan izsūtījumu. Taču Roze ar saknēm ir ieaugusi Latvijas zemē. Šīs stiprās saknes viņas dzīvē ir nesušas daudz sāpju un zaudējumu, kā arī smagus noslēpumus, kurus viņa ir glabājusi garus gadus. Ne Rozes dēls Hermanis, ne mīļotā mazmeitiņa Gabriela, kur nu vēl kaimiņi nezina, ka Roze ir vāciete, ka patiesībā arī viņi ir vācieši. Viņiem nav ne mazākās nojausmas kā tas viss ietekmēs viņu un arī apkārtējo iedzīvotāju domas, sajūtas un rīcību. Gabrielai, kurai ir ļoti cieša saikne ar vecmāmiņu, jātiek galā ne tikai ar vecmāmiņas glabāto noslēpumu, bet arī pašai jāsaprot, kas tad viņa īsti ir? Latviete vai vāciete?

Jāsaka, ka šo grāmatu sākt lasīt ir diezgan grūti. Pirmajā brīdī ir ļoti grūti uztvert darba ritmu un tam pielāgoties. Taču kādā brīdī grāmata pārņem savā varā. Mijas laikmeti, mijas stāsta vēstītāji, sajūtas mijas ar notikumu izklāstu. Notiekošais netiek izklāstīts kā tradicionāls stāstījums. Tā drīzāk ir romāna varoņu apziņas plūsma, viņu sajūtas, pārdomas, emocijas, kas atklāj notiekošo. Katram varonim ir savs raksturs, dzīves pieredze un izglītības līmenis, katra stāsts skan atšķirīgi. Šajos stāstos iespējams sajust varoņu emocijas, rīcības vadmotīvus, izaugsmi. Autore ļoti labi parāda gan pagātnes, gan tagadnes notikumus aculiecinieka vērtējumā. Labi atainotas dažādu laikmetu politiskās norises, kā tas ietekmē un parāda Latvijas sabiedrību. Autore līdz kaulam ļauj izjust pagātnes notikumus un arī pašam lasītājam liek atgriezties, laikos, kurus viņš jau ir piedzīvojis, liekot iesaukties: “Hei! Tā tiešām bija! Šo es atceros!” Tas, ka autore par sevi un notiekošo liek runāt pašiem varoņiem, ļauj uz notiekošo palūkoties no ļoti atšķirīgiem skatupunktiem un jāsaka, ka tā ir visai iedarbīga metode, ja vēlas, lai lasītājs ieslīgtu diskusijā pats ar sevi un mainītu dažu labu iesīkstējušu viedokli vai stereotipu, pie kura līdz šim ir turējies.

Šī grāmata ir viena no tām, kas raisa pārdomas un liek apzināties, cik patiesībā šaura ir tā pasaulīte, kurā mēs katrs dzīvojam un cik maz mēs zinām par to, kas atrodas aiz tās robežām. Man personīgi tās bija pārdomas par to, cik ļoti mēs latvieši uzsveram to, cik ļoti mēs esam cietuši dažādos vēstures griežos, taču aizmirstam, ka mēs nebijām vienīgie. Arī it kā svešajiem starp savējiem zaudējumi, sāpēs un pārdzīvojumi bija tieši tādi paši vai pat skaudrāki, jo savai izcelsmes zemei vairs nejutās īsti piederīgi, bet šeit par savējiem tā arī īsti netika pieņemti. Runājot vēstures kontekstā, domāju, ka sevišķi sāpīga šī apjausma cittautiešiem bija Ulmaņa uz latvietību vērstās politikas laikā pirms Otrā pasaules kara, kad viņu nepiederība šai zemei tika īpaši uzsvērta.

Dace Judina

Lasts_250x405_web„Vairs nekādas politikas!” Tieši tāda ir ikviena Pūču mājas iemītnieka, viņu draugu un paziņu apņemšanās. Pat  policijas priekšnieks Boze ir vienisprātis, ka Kaķīša komanda nopelnījusi atpūtu. Turklāt Annas Elizabetes vecmāmiņa nosūta ģimenes romantisko četrotni: Annu, Miku, Kārli un Ievu medusmēnesī uz Vec-vilku muižu. Diez vai viņi zina uz ko īsti parakstās… Tomēr Anna Elizabete zina – miera nebūs!  Ne velti tie asie kaķa nadziņi vēderā…

Arī ģenerālim Basam un kinologam Viktoram nav miera, bet Bozi mierā neliek Ģirta Meldera jaunā draudzene. Pazudis viņas brāļadēls. Gluži neviļus visi kā viens ir iesaistīti katrs savā izmeklēšanā. Šoreiz pat baronese Anna Roze, Omīte un Bišu Miķelis nepaliek malā. Viņu uznāciens ir Holivudas zvaigžņu cienīgs.

Daces Judinas jaunākais romāns „Lāsts” pirmajā brīdī rada mānīgu iespaidu, ka šeit viss būs mistikas pārpilns, ka autore metusi mieru kriminālo, sociālo nejaucību pētīšanai un bakstīšanai. Tā teikt, apmierinājusies ar cilvēku tuvredzību, viņa metusies pie melnajām zintīm un burvestībām. Tuvredzīgs noteikti ir tas lasītājs, kurš šiem autores pigoriem notic. Jāatzīst, ka mistikas romānā ir pārpārēm. Ziepniekkalnā gaisā izkūpējis jaunietis. Šalle un cimdiņi vien palikuši! Latgalē lielsaimnieks nošāvies aiz sirdēstiem par savu nekrietnību ierocim nepieskaroties, bet Anna Elizabete un „Ko” dzen pēdas īstam vilkacim. Termini, skaidrojumi, izvilkumi no folkloras pētījumiem tiešām liek noticēt, ka pie vainas nešķīstie spēki. Ja vien realitāte neizrādītos daudz banālāka. Taču šoreiz daži upuri ir sliktāki par nešķīstākajiem elles izdzimumiem. Nav brīnums, ka dabiskā taisnīguma vārdā kāds paliek nesodīts.

Lai nu kā, šeit mistika nav galvenais vadmotīvs. Visa pamatā ir centieni un vēlme noskaidrot, kur ļaunumam aug kājas un cik liela ir apkārtējo ietekme, lai šis ļaunums izplatītos un bez bailēm varētu realizēt savas ieceres. Šis ir stāsts par stāšanos vai nestāšanos pretī ļaunumam. Autore ļoti skaidri parāda, ka samierināšanās, bailes, arī sava veida vienaldzība, kā arī noslēpumi, ir tas, kas šim ļaunumam ļauj izplesties, dzīvot un uzvarēt. Skatoties mūsu valstī notiekošā kontekstā, romānu „Lāsts” varētu pielīdzināt baisam pareģojumam. Mierina vien fakts, ka vismaz romānā ļaundari saņem savu sodu. Šajā gadījumā dabū baudīt sava darba augļus. Nevienam nav pat iemesla žēloties, jo ALGA samaksāta pilnā apmērā!

Lasot Daces Judinas pēdējo darbu pamanīju, ka autore ļoti veikli mistikas pinekļos paslēpusi nākamā romāna tēmu. Diez vai tur politika izpaliks. Nav nekāds noslēpums, ka manipulēšana ar cilvēku prātu, masu ietekmēšanu ar pārgudriem semināriem, nevairoties izmantot ne neirolingvistiku, ne kādu citu apziņas programmēšanas metodiku, šobrīd ir ļoti modē. Tagad tas taču ir tik populāri! „Mēs iemācīsim jums sievišķību! Atklāsim jūsu neatklātos potenciālus! Parādīsim kā kļūt laimīgākam, mīlētākam un veiksmīgākam!”  Sauklis aiz saukļa, solījums aiz solījuma. Turklāt viss pamatots tik skaistā kalambūrā un tik prasmīgi spēlējot uz cilvēces spēcīgākajiem pirmkodiem, ka tiešām sāc justies nepilnvērtīgs un uzskatīt, ka ar tevi nav kas kārtībā. Tas rada sajūtu, ka konkrētā apmācība ir tavs vienīgais glābiņš. Parasti šādi kursi un semināri maksā daudz, bet nu kurš nepiekritīs apgalvojumam, ka vislabākais ieguldījums ir ieguldījums sevī. Tikai cik no šiem laimes solītājiem tiešām grib palīdzēt, cik iedzīvoties, bet cik kāro iegūt varu pār cilvēku pūļiem? Piemēri no vēstures domāju nevienam nav jāmin. Tikai vai mēs esam mācījušies un gana saprātīgi, lai pavisam nemanot nekļūtu par marioneti kāda cita rokās? Mēs taču pat samaksājam par to, lai tiktu mainīta un ietekmēta mūsu apziņa. Vai tas tiešām ir tā vērts? Vai nebūtu pēdējais laiks atcerēties par sentēvu gudrību – kur aitas, tur cirpēji?

Īsāk sakot, vēl viens pārdomas raisošs romāns Daces Judinas izpildījumā.

Kārena Vaita

velmjukoks_webPeldot pa facebook laika joslu kādu laiku atpakaļ manīju tur diezgan paprāvu amerikāņu rakstnieces Kārenas Vaitas cienītāju pulciņu. Nereti šo rakstnieci dēvē par mūsdienu Dafni di Morjē. Tādēļ, gluži likumsakarīgi, pamanot, ka iznācis šis rakstnieces romāns “Vēlmju koks”, nolēmu to izlasīt.

Grāmata ir par kādu ļoti simpātisku sievieti – Lārkinu, kas aizvainojuma dzīta astoņpadsmit gadu vecumā ir pametusi savu dzimto pilsētu. Viņa strādā darbu, kas viņai ļauj iztikt, veselīgi ēd, sporto un slēpjas no citiem tērpjoties melnā apģērbā. Viss viņas dzīvē ir sakārtots, tikai tajā īsti nav prieka, nav krāsu un aizrautības, kādas viņai bija laikā, kuru Lārkina labprāt aizmirstu. Taču liktenim ir citi plāni, jo saņēmusi ziņu par savas mātes pazušanu, Lārkina ir spiesta atgriezties. Šī atgriešanās nes līdzi daudz vērtīgu atklājumu un atziņu.  Lārkina ne tikai pieaug, bet arī atklāj noslēpumus, ko slēpj Vēlmju koks.

Pirmais, kas nāk prātā pēc šī romāna izlasīšanas – pārāk gara, lai arī ļoti kvalitatīva, priekšspēle. Rakstniece nenoliedzami ir lieliska stāstniece, tomēr pirmā puse no daiļdarba man lasījās diezgan lēni un likās pārāk izstiepta. Nenoliedzami pa vidu bija arī pa rozīnītei un tīri atraktīvi momenti, kas atdzīvināja un it kā lika pamosties no diezgan rāmā stāstījuma, tā kā iedegties, bet tad jau atkal viss norima. Iespējams, ka tieši tāds arī ir autores nodoms, taču es ik pa brīdim svārstījos starp vēlmi grāmatu nolikt vai lasīt tālāk. Taču tad…, kad beidzot biju tikusi pāri pirmajai pusei, notikumi uzņēma apgriezienus un par kaut kādām šaubām vairs vispār vairs nevarēja būt runa. Spēju tikai noelsties: Sen jau tā vajadzēja! Īsāk sakot, ļoti garda un aizraujoša otrā grāmatas puse, kas zināmā mērā atsvēra pirmās puses lēnīgumu.

Pats romāna sižets ir saistošs ar to, ka rakstniece ļoti prasmīgi parāda to, kas ir ģimene, patiesa draudzība un īsta mīlestība. Kārena Vaita ļoti veiksmīgi sapludina pagātni ar tagadni. Viņa atklāj noslēpumus, izstāsta brīnišķīgus stāstus un smīdina, kā arī nebaidās savus varoņus nostādīt neērtās pozīcijās, liekot tiem saprast savas kļūdas.  Man ļoti patika tas kā autore ataino dažādus laikmetus, sabiedrību un konkrētajā laikā valdošos uzskatus. Kārena Vaita nebaidās ar pirkstu iebakstīt un parādīt savai galvenai varonei Lārkinai, cik viņai ir kļūdains priekšstats par saviem pašiem tuvākajiem cilvēkiem, cik viņa ir muļķīga un bērnišķīga savā aizvainojumā.. Skumji, ka, lai to saprastu, Lārkinai nākas tik daudz zaudēt. Tas liek aizdomāties par to, ka varbūt situācijās, kad runa ir par mums tuviem un mīļiem cilvēkiem, tēlot mazu aizvainotu bērneli īsti nav vietā un arī par to, cik svarīgi tomēr ir visu izrunāt, kā arī spēt uzklausīt otru.

Pārdomas raisoša grāmata par ģimeni, draudzību un mīlestību. Par dažādiem attiecību ceļiem un neceļiem, kas laimīgā kārtā tomēr sasniedz optimālāko mērķi, ļaujot piepildīties sapņiem un zust aizvainojumam.

Paula Hokinsa “Ūdenī”

300x0_udeni_978-9934-0-7843-9Neuzticies rāmajai ūdens virsmai. nekad jau nevar zināt, kas slēpjas dziļumā…

Upē tiek atrasta noslīkusi sieviete. Un viņa nav vienīgā… Pilsētiņā šķiet, katram ir kas slēpjams un dažs noslēpums ir ļoti, ļoti melns.

Vai jums ir gadījies lasīt grāmatu, kura izraisa tādus kā drebuļus, trīsas, nepatīkamu sajūtu pakausī? Tādas sajūtas, par kurām jaunieši saka – mazliet creepy. Tomēr par spīti šai nedaudz baisajai sajūtai un svīstošajām plaukstām tu šķir lapu pēc lappuses un nespēj apstāties, jo grāmata tevi burtiski ir pārņēmusi. Fascinējoši, vai ne?

Paulas Hokinsas romāns “Ūdenī”  tiešām ir ļoti fascinējošs literārs darbs, kuru lasot šī creepy sajūta pārņem jau ar pirmo lapaspusi. Jau ar pirmajām rindkopām autorei ir izdevies radīt viņas iecerēto noskaņu un šī noskaņa nezūd ne mirkli. Līdz pat pēdējai rindiņai no romāna dvesmo, kas baiss un nervu kutinošs. Šī sajūta nepazūd arī pēc grāmatas izlasīšanas un ir nepieciešams kāds brīdis, lai no šīs creepy sajūtas atbrīvotos. Ļoti meistarīgi un pārliecinoši. Ne visiem, kas ķērušies pie trillera rakstīšanas tas izdodas. Taču Hokinsa, manuprāt, ir ierindojuma starp trilleru lielgrandiem.

“Ūdenī” ir ļoti daudzslāņains darbs, kurš sevī slēpj tik daudz. Gluži kā romānā tik bieži pieminēti ūdeņi, kas aizrāvuši sev līdz ne vienu vien dzīvību. Pārpratumi, noslēpumi, ciešanas, noziegumi un aizliegta mīla… Lasītājam nav izvēles, viņam jāļaujas notikumu un atklājumu straumei, kurā to ierāvusi šī grāmata. Brīžiem pārņem sajūta: Ak, nē! Es negribu to zināt! Tomēr straume tevi nes tālāk un tālāk, atklājot arvien jaunus noslēpumus, attiecību mudžekļus un notikumus. Kādam tas nes sirdssāpes, kādam ciešanas, kādam sen nopelnīto sodu, bet… kādam jāsadzīvo ar savu sirdsapziņu.

Romāns tiem, kam patīk šķetināt noslēpumus, attiecību samezglojumus, atklāt noziegumus un aizrauj tā dīvainā sajūta, kad matiņi uz skausta saceļas stāvus paliekot šādā pozīcijā vēl brīdi pēc grāmatas izlasīšanas.

Džesika Tauzenda

apggPar to, ka Harijam Poteram uzradusies māsa biju dzirdējusi jau kādu laiku atpakaļ. Mani noteikti nevar pieskaitīt pie šī maģiskā jaunieša faniem, jo esmu izlasījusi tikai pirmo grāmatu un noskatīto filmu skaits arī apstājas pie trešās. Taču jāsaka, ka to, kas ir Harijs tomēr zinu gana labi. Tādēļ ziņu par Harija Potera māsas uzrašanos uzņēmu visai skeptiski un diezgan ātri par to aizmirsu, līdz šī gada sākumam, kad man ar izdevniecības “Latvijas Mediju” laipnību radās iespēja iepazīties ar Džesiku Tauzendu un viņas Nekadbiju. Jāsaka – iepazīšanās izvērtās diezgan aizraujoša.

Grāmatas galvenā varone ir Morigana Kraukle, gandrīz vienpadsmit gadus veca meitene, kura tiek vainota visās tuvākajā apkaimē notiekošajās ligās un nelaimēs. Nomiris kaķis, nolūzis papēdis, zaudējums burtošanas sacensībās, sirdslēkme, slikti laika apstākļi… Tas ir viss, par ko vesela reģiona apkaimē tiek vainota Morigana un par ko viņai ir jāatvainojas. Viss tikai tāpēc, ka viņa piedzimusi ne tajā gadā un dienā. No Moriganas baidās, viņu ienīst un arī žēlo, jo nevienam nav noslēpums, ka drīz, pavisam drīz, viņa mirs. Moriganas īsā dzīve, par spīti tam, ka viņa ir paša kanclera meita, tiešām nav apskaužama. Tēvs viņu uzskata par lieku tēriņu radītāju un arī citi uz Moriganu raugās kā uz pārejošu parādību. Moriganai ir atlicis tieši viens gads. Vismaz viņa tā domā. Taču tad liktenis izspēlē joku un nāve pēc Moriganas ierodas gadu agrāk. Ar sava nākamā patrona Jupitera Ziemeļa gādību meitene ne tikai aizbēg pati no savas nāves, bet arī nokļūst brīnumainā pilsētā Nekadbijā. Taču arī šeit Morigana nav drošībā, jo vienīgā viņas iespēja palikt Nekadbijā ir izturēt četrus pārbaudījumus un kļūt par prestižās Brīnumainās Biedrības locekli. Tikai deviņiem no simtiem tiek dota šāda iespēja. Tikai daži Moriganu uzņem draudzīgi. Turklāt Moriganai nav ne mazākās nojausmas par to, kas ir viņas īpašais talants.

Lai arī lasot grāmatu ir iespējams vilkt paralēles ar Hariju Poteru (ģimenē nemīlēts bērns, brīnumskola, ļaundaris, kura vārdu nedrīkst minēt, kaut kāda galvenās varones saikne ar šo ļaundari, utt.), jāsaka, ka Morigana Kraukle noteikti nav Harija Potera sievišķā versija. Par spīti acīmredzamai Roulingas slavenā darba ietekmei,  Džesikai Tauzendai ir izdevies radīt šarmantu, pievilcīgu un ļoti godprātīgu sava darba galveno varoni, kura par Harija Potera esamību liek piemirst. Morigana Kraukle ir jaunkundze ar rozīnīti. Vēl viņai ir Nekabija, kas man tomēr šķiet aizraujošāka par Cūkkārpas visai drūmajiem un diezgan nemīlīgajiem mūriem. Varu tikai apbrīnot autores spēju radīt tik krāšņu, krāsainu un aizraujošu pasauli, kuras atklāšanas priekā Morigana dāsni dalās arī ar grāmatas lasītāju. No griestiem augošas lustra, kura mainās ik dienas, līdz atrod savu veidolu, istabas, kas pielāgojas savam saimniekam, milzu kaķi, pūķi, pegazi un daudz citi brīnumi, kas pārsteidz ik lappusē.  Pēc pirmās Nekabijas grāmatas izlasīšanas, salīdzinot Tauzendas un Roulingas brīnumainās pasaules, Tauzenda Roulingu pārspēj ar krāsainību, diezgan lielu devu viegluma (Poters man vienmēr ir licies diezgan smagnējs) un humoru. Man personīgi patīk tas, ka autore Moriganai nav uztiepusi upura un pārcēlas būtnes lomu. Kraukles jaunkundze diezgan labi spēj pieņemt un akceptēt situācijas, kurās nokļūst, turklāt viņai piemīt negantība veselīgās devās. Morigana ir no izdzīvotājām, no tām enerģiskajām. Bālās būtnes tēls, par spīti autores radītajam ārējam izskatam, viņai ir diezgan tāls. Man Morigana Kraukle šķiet dzīvelīgāka par Poteru, bet tas, protams, ir tikai mans personīgais viedoklis. Tikpat kolorīti un varbūt pat vēl krāšņāki ir arī visi pārējie grāmatas varoņi, kuri pārsteidz, sasmīdina, liek apbrīnot un nicināt.

Tiešām aizraujoša, labi uzrakstīta grāmata, kuras varoņos kūsā visa iespējamā emociju gamma. Maģiska pasaule, kolorīti un dzīvi varoņi, aizraujoši piedzīvojumi. Kas var būt labāks par šo? Ja nu vienīgi tuč, tuč sāls nākamajā grāmatā. :)

Vai tiešām esam dumjākie?

hqdefault“Skolotāj, es tiešām nesaprotu, vai viņi visu mācās vēlāk vai arī viņiem ir kaut kāda bremzēta domāšana? Labi es vēl tik labi neprotu valodu, bet matemātikā mēs to, ko viņi mācas septītajā klasē jau iemācījāmies piektajā. Un parasti mēs jau to zinājām pēc divām nedēļām, bet viņi to mācās vairāk kā mēnesi” – šādu atklāsmi telefona sarunas laikā pauda kāds mans bijušais skolēns, kurš šeit Latvijā nebūt nebija ģimnāzists vai prestižas skolas audzēknis. Visparastākais “Meža skolas” audzēknis, par kuras audzēkņu zināšanu līmenim dažās parastajās skolās jau ir uzlikts “štamps”, ka atzīmes dāvinātas un neatspoguļo patiesās zināšanas. Audzēknis principā ar gaišu galvu, bet ļoti emocionāls un diezgan temperamentīgu raksturu. Tāds kam Latvijas parastajās skolās integrēties būtu pagrūti. Bet par integrācijas tēmu varbūt kādu citu reizi. Taču jāpiebilst, ka jaunietis tagad nonācis valstī, kur realizēta mūsu Izglītības ministrijas tik ļoti slavētā kompetenču izglītība. Turklāt tur tā tiek kritizēta un atzīta par neefektīvu. Jāpiebilst, ka tās valsts valodu mācās pilnīgi no jauna un tikai pusgadu.

Šī saruna man atsauca prātā kādu citu sarunu pirms septiņiem gadiem, kad pēc devītās klases ģimnāzijā uz citām ārvalstīm bija devies kāds cits mans audzēknis. Ne tas čaklākais un ne tas apzinīgākais. Gudrs, bet diezgan paslinks. Tāds kura atestātā vairākos priekšmetos gozējās knapi “izvilkts” četrnieciņš. Viens no vājāk apgūtajiem priekšmetiem – fizika. Saruna līdzīga. Valodas dēļ, kuru arī apgūst no nulles, mācās klasi zemāk, bet fizikā mūsu Latvijas slaists uz klases fona bezmaz vai ģēnijs un fiziku jādodas apgūt pāris klases augstāk.

Mana māsīca aizprecējusies uz Vāczemi, kur kā nav noslēpums, kompetenču izglītība tiek jau diezgan ilgi realizēta un nu jau domāts par atteikšanos. Viņa pavisam nopietni ar šausmām gaida brīdi, kad meita uzsāks skolas gaitas. Kā personāldaļas darbiniece, kam nākas pieņemt darbā jaunus cilvēkus, kas kā reiz ir kompetenču izglītības galaprodukts, viņai jāsecina, ka potenciālo darbinieku, kuru izglītības līmenis ir ļoti zems un skatījums uz lietām ļoti šaurs ir nomācoši daudz.

Tai pašā laikā radio ziņo, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, ja runa ir par ES un politiskā notiekošo, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm ir ļoti labi izglītoti. Cilvēki, dažādos sabiedrības līmeņos, ļoti labi orientējas un izprot politiskos procesus, spēj tos analizēt un ir labi informēti par ES notiekošo. Tāpat ik pa laikam tiek ziņots par starptautiskām balvām, ko ieguvuši gan mūsu valsts skolēni, gan studenti. Mums ir talantīgi zinātnieki, mūziķi, inženieri, ārsti un citi jauni speciālisti. Un es atļaušos apgalvot, ka mūsu mazizglītotais jeb tas, kam ir tikai pamatizglītība, tomēr zināšanu līmeņa un pasaules skatījuma ziņā ir daudz vispusīgāks, kā tādu pašu izglītības līmeni guvušais ārvalstīs. Pie mums, par laimi nedarbojas, piemēram, Vācijā un Nīderlandē spēkā esošā sistēma, kad bērna tālākās izglītības liktenis tiek izlemts 5. klasē, kur bērnus sadala pēc viņu vidējās atzīmes, no kuras tad arī atkarīgs, kurš tālāk tiek virzīts kā potenciālais augstskolas absolvēts, kurš kā vienkāršā darba darītājs, līdz ar to tiek mācīts atbilstoši kompetencēm. Pamatojums, tie kas līdz šim nav sasnieguši konkrēto izglītības līmeni, nesasniegs to arī turpmāk. Nopietni? To var spriest par 12 gadus vecu  bērnu, pusaudzi, kurš gan psiholoģiski, gan emocionāli ir ļoti nestabils un kurš vēl pat īsti nesaprot, kas ar viņu notiek? Mana 16 gadu pieredze pedagoģijā rāda, ka tieši 5. klasē vērojama diezgan krasa sekmju un uzvedības pasliktināšanās. Ļoti liela daļa tādu kā atklāsmi par mācībām un to nozīmīgumu gūst tieši pēc 7. klases,kad hormoni kaut nedaudz pierimuši. Dažs savus talantus un spējas atklāj tikai 9. klasē. Ja mūsu izglītības sistēmām notiktu šāda šķirošana 5. klasē, domāju, ka mēs zaudētu daudz izcilu un talantīgu speciālistu, jo viņu potenciāls tiktu ierobežots jau 12 gadu vecumā.

Gluži likumsakarīgi man rodas jautājums: Vai tiešām esam dumjākie? Vai tiešām mūsu izglītības līmenis ir tas sliktākais? Man kā Latvijas izglītības sistēmas galaproduktam tā nešķiet. Kā cilvēks, kas ļoti daudz komunicēju ar cilvēkiem no ārvalstīm, vienmēr saņemu komplimentu par to, ka esmu vispusīga un spēju orientēties ļoti dažādās jomās. Vai tas nav tieši tas, ko pārmet patreizējai izglītības sistēmai? Ja jau ir tik slikti, kāpēc mūsu pamatskolniekiem un vidusskolniekiem nav īpašu problēmu turpināt mācīties ārvalstīs. Kāpēc mums ir tik daudz ārvalstu studentu no attīstītajām Eiropas valstīm? Zinātniskie atklājumi, sasniegumi IT un tehniskajās jomās. To taču ir gana daudz. Ir reta valsts, kuras iedzīvotāji pārvalda mazākais divas svešvalodas. Tieši tas ir tas, par ko mūs apbrīno ārvalstīs. Vai tieši izglītības līmenis nav tas, kas mums ļauj būt vispusīgiem, diezgan fleksibliem un spējīgiem iekļauties gan profesionāli, gan sociāli Eiropas sabiedrībā? Tad kāpēc mums stāsta, kas viss ir slikti, ka viss jāreformē, jāpārņem kas svešs un par neefektīvu atzīts? Vai lielie reformātori nav pamanījuši, ka lielākā daļa pedagogu,kas iet līdzi laikam jau sen izmanto kompetenču metodes ļoti labi  iekļaujot tās patreizējā izglītības sistēmā? Tie, kas to nedara, atvainojiet, to nedarīs nekad!

Vērojot to, kas patlaban notiek izglītībā, mani neatstāj sajūta, ka dotajā brīdī tiek darīts viss, lai pēc kāda laikā mūsu tautas izglītības līmenis un skatījums uz lietām tiešām būtu šaurs. Tiek reformēts tas, ko varbūt nemaz tik ļoti nevajadzētu reformēt, bet tajā pašā laikā īsti netiek pievērsta uzmanība tam, lai bērni ar īpašām vajadzībām saņemtu savām spējām atbilstošu izglītību un apgūtu nepieciešamās prasmes, lai iekļautos sabiedrībā. Tādā veidā viņi jau savlaicīgi tiek norakstīti un viņiem nemaz nav dota iespēja gūt labu izglītību. Es šajā gadījumā pat nedomāju par cilvēkiem ar garīgo atpalicību. Runa ir par bērniem ar disleksiju, autismu, arī tiem, kam ir dažādi fiziska rakstura traucējumi un nepieciešami asistenti, kā arī viņu vajadzībām pielāgotas telpas. Tieši šie, manuprāt, ir jautājumi, kuru risināšanai būtu bijis nepieciešams piesaistīt Eiropas naudu.

Tāpat diez vai izglītības līmeni veicinošs ir apstāklis, ka ekonomisku apsvērumu labad skolotāji tiek spiesti strādāt milzīgās klasēs, bet mazākās skolas tiek slēgtas. Par kādu individuālo pieeju, par kādu diferenciāciju, par kādu uz bērnu orientēta izglītība šeit var būt runa? Neiespējamā misijā! Paveiksies, ja izdosies disciplīnu nodrošināt! Kā reiz nesen dzirdēju divu vidusskolnieku sarunu par to, cik cool ir latviešu valodas stundā ar austiņām skatīties Netflix. Diez vai mazākā klasē šāda dzimtās valodas apguve būtu iespējama. Un es lieliski saprotu kā skolotāja, kaut ko tādu var nepamanīt vai arī kāpēc, varbūt mīļā miera labad, izliekas ko tādu neredzam. Palīgskolotāji vai skolotāju asistenti, kas varbūt būtu risinājums strādājot ar lielām klasēm? Tam mums nav naudas. Tiek runāts par skolotāju novecošanu un trūkumu, bet arī pārprodukciju, jo visu priekšmetu skolotājiem nesanāk pietiekoša slodze. Varbūt būtu lietderīgāk tieši reformēt šo un šos skolotājus nodarbināt kā palīgskolotājus vai skolotāju asistentus, ja jau mazās skolas ir tik neizdevīgas? Tas noteikti nāktu par labu skolēnu izglītības līmenim!

Disciplīnas jautājumi ir tie, kas traucē apgūt izglītību ne tikai tiem, kas negrib mācīties, bet arī tiem, kas to grib. Vai taisot lielās reformas nevajadzētu ko darīt valstiskā līmenī, izstrādājot kopējus noteikumus, kā strādāt ar bērniem, kas traucē mācību apguvei. Citās Eiropas valstīs, piemēram, par skolēna publiku paziņojumu, ka viņš nemācīsies nekādu “sūda fiziku”, skolēnu uz laiku izslēdz no skolas un vecākiem ar bērnu jāapmeklē psihologs, kā arī informē bāriņtiesu, telefonu un citu ierīču lietošana skolas telpās liegta, ir tā sauktie “lidojošie skolotāji”, kas jebkurā brīdi izņem no klases bērnu, kurš traucē mācību procesu, ir dažādi citi valstiskā līmeni izveidoti instrumenti, kas liek apzināties savas uzvedības sekas. Turpretī pie mums skolotājam izsaka rājienu par to, ka viņš licis savam audzēkni uzrakstīt eseju par lamuvārdu, kurā viņš nosaucis citu skolēnu. Vai nevajadzētu beidzot padomāt par skolotāja profesijas prestiža celšanas pasākumiem valstiskā līmeni, radot instrumentus, kas nodrošina arī skolotāja, ne tikai bērnu tiesības? Jo tagad pat brīdī, kad skolotājs cietis no skolēna fiziska uzbrukuma un ir bijis upuris, pret skolotāju automātiski ierosina lietu un ir jāpierāda, ka viņš nav bijis vardarbīgs. Tajā pašā laikā nevienu nesatrauc tas, ka izmeklēšanas laikā neviens no bērna vecākiem, ne arī pats bērns uz nevienu aicinājumu ierasties konkrētajā valsts institūcijā nav ieradies. Neviens neizmeklē un necenšas noskaidrot, kas notiek skolēna ģimenē, kāpēc viņš ir bijis agresīvs. Diez vai ārvalstīs kas tāds notiktu. Emocionāla un fiziska vardarbība pret skolotāju nav nekas jauns. Alojas tie, kas domā, ka tādas lietas notiek tikai speciālajās skolās. Tās vairāk par to runā, tās mēģina to kā risināt un saņem mājienus, ka pašiem vien jātiek galā, jo nākamais skandāls novedīs pie slēgšanas. Mobings pret skolotāju, skolotājs, kas atrasts klasē ar lauztu galvaskausu, skolēns, kas triecis skolotāju pret sienu… Man zināmi gadījumi, kas notikuši parastās un pat prestižās skolās. Tikai tas tiek noklusēts, par to nerunā un to noslēpj, jo neviens negrib nekādas izmeklēšanas, aizrādījumus, skandālus un ķengāšanos medijos. Skolu vadības reakcija pavisam loģiska, labāk saglabāt veselu savu un savu darbinieku nervu sistēmu. Ja taisot reformas pieķertos pie šī jautājumu, valstiskā līmenī strādātu arī ar vecākiem, garantēju, izglītības līmenim tas tikai nāktu par labu.

Var man piekrist, var nepiekrist, bet es uzskatu, ka mēs neesam tie dumjākie un mums nav tā sliktākā izglītība, un ka dižo reformu vietā varbūt tomēr beidzot būtu jārisina tās lietas, kas tiešām ir būtiskas.

Inguna Dimante

VR_paslepta_dziveAr sniegiem, saliem un lediem ir atnācis februāris. Zaigo lāstekas, kokos pūkojas sniegs un pavisam nemanot rodas sajūta, ka dzīvo ikdienas realitāšu caurvītā pasakā. Par savdabīgu, dažādu dzīves reālijām caurvītu pasaku var uzskatīt arī jaunāko izdevniecības “Latvijas Mediji” “Vakara romāna” sērijas jaunāko Ingunas Dimantes romānu “Paslēptā dzīve”.

Šis romāns ir no tiem literārajiem darbiem, kur kopā savijas tagadne un pagātne, nostāsti mijas ar patiesību, bet visam par cēloni ir divu cilvēku kaislība vienam pret otru. Tiek atklāti noslēpumi, personības, cilvēki un to talanti. Dažs atklājums visnegaidītākajā brīdī pārsteidz ne tikai grāmatas varoņus, bet arī lasītājus.

Romāna centrālais tēls ir Agneta, kuru jau agrā jaunībā dzīve savedusi kopā ar cilvēkiem, kuri piedzīvojuši ko neparastu. Arī pati Agneta gluži neviļus attopas kāda maģiska spēka ietekmē. Tieši šis maģiskais spēks, vēsturiskie nostāsti un noslēpumi, kas tos apvij ir tas, kas ļauj Agnetei tikt galā ar pašas pārdzīvojumiem un skumjām, ko radījusi pašas neveiksmīgā pirmā mīlestība, mīļotā puiša un draudzenes nodevība. Dzenot pēdas Zīres hercoga meitas liktenim Agneta, ne tikai atklāj noslēpumus, bet arī atrod savu nākotnes profesiju. Agnetai viņas mazais projektiņš palīdz iepazīt pašai sevi, sadziedēt mīlas radītās rētas un ļauj viņas dzīvē ienākt mīlestībai, kaislei un arī apkārtējo atzinībai. Taču vai Zīres hercogienes noslēpums tiešām ir atrisināts?

“Paslēptā dzīve” ir labs romāns sava žanra ietvaros. Tas ir viegli izlasāms, aizraujošs un intrigu saturošs darbs, kurš pārsteidz visnegaidītākajā brīdī. Labs ceļabiedrs kādā ceļojumā vai labs veids kā pavadīt vakaru omulīgā kompānijā ar grāmatu. Tieši tā omulīgs veids, jo, ja neskaita dažus ļoti neomulīgus notikumus, romāns tāds arī ir.