Carpe diem!

decembris 2022
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
 1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031  

Historia

Automātisks melnraksts

Cilvēkiem un viņu stāstiem uzmanība tiek pievērsta dažādu iemeslu dēļ. Reizēm šie stāsti ir līdz galējībām atšķirīgi. Kāds uzmanības lokā nonāk sava statusa un greznā dzīvesveida dēļ, bet kādu pamana viņa ciešanu pilnā likteņa pēc. Šie stāsti ir ļoti dažādi, gan izjusti un līdz mielēm sajūtami, gan tādi, kuros jaušams falšums un samākslotība. Un vēl ir tādi, kuros nepamanīta nepaliek vēlme manipulēt ar lasītāju. Tas saistīts ar to, cik nu kurš ir gatavs izstāstīt, cik daudz tiek izskaistināts vai pārspīlēts, kas šai stāstā tiek izcelts un kāds, galu galā, ir stāstītāja mērķis.

Daces Judinas jaunās triloģijas „Inde vīna kausā” pirmā grāmata „Vēstule” ir stāsts par dzīvošanu un nepadošanos. Romāna galvenie varoņi jau pēc pirmajām lapaspusēm iekaro lasītāja simpātijas, jo vienkārši dzīvo nost, skaļi neraudot par neveiksmēm, kas ļautu sev apkārt pulcināt gaudu kori un nonākt uzmanības centrā. Viņi katrs cenšas nodzīvot savu dzīvi pēc labākās sirdsapziņas un katrā situācijā atrast labāko risinājumi. Neizpaliek puni, sirdssāpēs un vilšanās, bet tas stāsta varoņus padara tikai stiprākus un gudrākus, ļaujot kritiski paskatīties ne tikai uz apkārtējiem, bet arī uz sevi pašu. Pamanītais dod iespēju augt un apzināties, kā tu gribi dzīvot un kādas ir tavas vērtības. Nezinu, kā citiem, bet man pēdējā laikā pietrūkst šādu stāstu par cilvēkiem, kas vienkārši dzīvo nost, necenšoties par visu varu pievērst sev uzmanību un izcelt savu īpašo vai arī ne tik īpašo statusu. Ir vairāk vajadzīgi stāsti par savas dzīves sakārtošanu un sevis apzināšanu, pašapziņas audzēšanu, spēju novilkt robežas un neļaut tās pārkāpt nelūgtiem viesiem. Ja mēs ik katrs tā darītu, arī mūsu sabiedrība kļūtu labāka, godprātīgāka un pašapzinīgāka.

Džodžo Moja

Ja kādu varēto nosaukt par gaismas nesēju, tad tās ir britu rakstnieces Džodžo Mojas romāna “Zvaigžņu dāvātāja” varones. Autore mūs aizved nemaz ne tik senā pagātnē uz Kentuki mazpilsētu, kur drosmīgs dāmu bariņš iesaistījies projektā “Ceļojošā bibliotēka” un piegādā grāmatas apkaimes trūcīgajiem iedzīvotājiem.

Romāns balstīts uz patiesiem notikumiem, jo šādas bibliotēkas Amerikā tiešām darbojušās no 1935. -1943. gadam, un es nepārspīlēšu, ja teikšu, ka šī bibliotēka daudziem Amerikas mazturīgajiem iedzīvotājiem tiešām atnesa gaismu grāmatu veidolā. Sevišķi jau bērniem, kuriem grāmatas ļāva sapņot un tiekties pēc izglītības. Grāmatas bija tās, kas ne tikai izglītoja šos cilvēkus, bet arī kalpoja kā mierinājums un deva atelpu no ikdienas, kas lielākajai daļai bija ļoti smaga.

Ceļojošo bibliotekāru, kas bija sievietes, ceļš, lai realizētu šo ieceri, nebija zvaigznēm kaisīts, jo, pirmkārt, ik dienas ceļā bija jāpavada garas stundas, šķērsojot mežonīgus kalnu apvidus un upes. Vienīgais pārvietošanās līdzeklis bija zirgs, līdz ar to šis darbs sievietēm bija īsts izaicinājums. Otrkārt, ne visās mājās bibliotekāres tika laipni sagaidītas, un viena daļa sabiedrības pret sieviešu iesaistīšanos šajā projektā izturējās ļoti negatīvi. Biežie vien viņas neatbalstīja pat viņu vistuvākie ģimenes locekļi.

Man patīk, ka autore kā galveno šīs grāmatas vadmotīvu ir izvēlējusies ceļojošo bibliotekāru misiju nest cilvēkiem gaismu ar grāmatu un žurnālu palīdzību, taču tam apakšā slēpjas konkrētā laikmeta progress. Tas ir laiks, kad diezgan liela daļa Amerikas sabiedrības vēl arvien uzskata, ka sievietes vietā ir mājās pie plīts un bērniem, ka viņai jāuzvedas pēc noteiktiem priekšrakstiem un viņa nekādi nedrīkst iebilst savam vīram. Līdzīga attieksme ir arī pret tumšādainajiem, kas labi noder kā kalpotāji, bet, piemēram, viņi nevar apmeklēt tās pašas iestādes, ko apmeklē baltādainie. Cilvēka vērtību nosaka viņa izcelšanās un naudas maka biezums. Un ir ļoti daudzi, kuri ir pret trūcīgo izglītošanu, jo ir daudz vieglāk valdīt pār neizglītotiem cilvēkiem. Džodžo Mojo caur savu ceļojošo bibliotekāru stāstu atklāj arī mūsdienās aktuālu tēmu – emocionālu un fizisku vardarbību pret sievieti, kas sastopama ne tikai nabadzīgo un neizglītoto ģimenēs, bet arī bagāto greznajās savrupmājās, kur mītošie skaitās izglītoti un labi audzināti cilvēki. Sievietēm šajā laikā nav tiesību runāt par savām vēlmēm un vajadzībām, vai izvirzīt jebkādas pretenzijas savam laulātajam draugam. Ceļojošās bibliotekāres šajā grāmatā ir gaismas simbols, kas dāvājot zvaigznes citiem, arī pašas iepazīst sevi, ceļ savu pašapziņu un spēj atklāti nostāties pret netaisnību, grūtā brīdī atbalstīt viena otru, kā arī iedvesmot un iedrošināt spert soli pretim savam sapnim, lai kāds tas būtu.

Tā, protams, nebūs Džodžo Mojo, ja grāmatā neparādīsies kāds mīlas stāsts, taču tas nepavisam netraucē, bet iedvesmo, ļauj noticēt labajam un cilvēcībai pat ja viena daļa sabiedrības priekšroku nežēlībai un arogancei.

Šī ir no tām grāmatā, no kuras atrauties ir ļoti grūti, jo lasot tu saplūsti ar grāmatu un dodies ceļā kopā ar tās varoņiem, piedzīvojot un sajūtot to pašu, ko viņi. Pamēģiniet bez savainošanās nolekt no auļojoša zirga! Dies vai sanāks! Tikpat grūti ir pārtraukt lasīt šo grāmatu, un, ja arī to izdari, tās varoņi “staigā” tev nopakaļ, čukstot ausī simts un vienu versiju par to, kas notiek tālāk. Klausoties šajos “čukstos” var gadīties, ka katliņam pārskrien piens, bet vēršacs pārvēršam izstrādājumā kas līdzīgs gumijotai pazolei.

Mets Heigs

Vēl pavisam nesen nebiju lasījusi nevienu no rakstnieka Meta Heiga grāmatām, taču pēc “Pusnakts bibliotēkas” izlasīšanas bija skaidrs, ka šis autors ir kļuvis par vienu no tiem, kura grāmatas es lasīšu pati un ieteikšu arī citiem. Tādēļ ar jau pirms ķēros pie nākamās grāmatas “Cilvēki un es” lasīšanas izjutu tādas, ka nepacietīgas trīsas – tūlīt, tūlīt nonākšu brīnišķīga stāsta varā.

Patiesības labad gan jāsaka, ka lasot pirmās simts lappuses, izjutu ko līdzīgu mērenam šokam vai šausmām. Heigs ir skarbs, jo viņš caur savu galveno varoni – citplanētieti kā uz delnas izliek visus cilvēces netikumus un norauj tai masku, ļaujot saskatīt visu, ko varbūt ikdienā cenšamies notušēt un visādos veidos attaisnot. Ir ļoti grūti viņam ko iebilst, bet tik un tā, pirmā sajūta, kas pārņem ir protests pret auksto aprēķinu un analīzi, bezkaislību, ar kādu šis citplanētietis šeit atsūtīts, lai izdzēstu dzīvības. Gribas iebilst iedomībai un pārākumam, ar kādu šīs būtnes raugās uz mums cilvēkiem. Tai pašā laikā nevar noliegt, ka tas viss ir pasniegts ar labu devu humora.

Taču tā ir tikai spēlītē, ko autors prasmīgi spēlē ar savu lasītāju, tāds kā māņu gājiens, jo, lai arī sākotnēji Heigs nošokē, pēcāk viņš ļoti uzskatāmi parāda, kāpēc  ir tik labi būt cilvēkam. Viņš liek saprast un atcerēties, kas ir tas, kāpēc mēs varam būt laimīgi, ka esam cilvēki, par spīti mūs vājībām, kas reizumis ir arī mūsu spēks. To Heigs liek mums apjaust  un novērtēt, un tas nekas, ka kādā supergudrā un attīstītā galaktikā mūs uzskata par nejēgām un muļķiem, kas atkal un atkal kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, nozilinot paši sevi zili melnus, gan tiešā gan pārnestā nozīmē. Jo cilvēkam būt ir tik SASODĪTI LABI!!! Ir tikai jāatceras, ka esi cilvēks.

Zane Daudziņa “Dienasgrāmata”

300x0_dienasgramata-daudzinja-vaksVai jums lasot kādu grāmatu ir gribējies noslēpties, lai neviens netraucētu? Atrast ko līdzīgu buduāram, kur pazust, turot pa rokai smaržīgas tējas kanniņu un melnās šokolādes tāfelīti, jo gaidāma interesanta saruna ar grāmatas autoru?

Man tā bija ar aktrises un runas pedagoģes Zanes Daudziņas “Dienasgrāmatu”. Es šo grāmatu lasīju no rīta, ap pusastoņiem no rīta, pēc tam kad biju nosoļojusi savu ik rīta piecinieku un pirms bija jāmodina dēls. Šīs grāmatas lasīšana bija kā labas dienas garants, jo to pozitīvismu, mīļumu pret cilvēkiem, ko sajutu lasot šo dienasgrāmatu, apslāpēt nespēja nekādas nedienas.

Cilvēkam,  lai publicētu un arī lasītu dienasgrāmatu ir jāpiemīt zināmai drosmei, jo ikviena dienasgrāmata ir kā ļoti personiska un arī intīma saruna. Rakstītājam jābūt gana drosmīgam, lai atklātos, jo falšumam šajā žanrā nav vietas un tas nekavējoties tiktu atmaskots, bet lasītājam jābūt pietiekoši drosmīgam, lai uzklausītu to, kas autoram sakāms, jo kas zina, vai viņš maz šādai sarunai ir gatavs. Ļoti priecājos, ka Zane Daudziņa nenobijās un uzticējās, mums viņas “Dienasgrāmatas” lasītājiem. Es noteikti piekritīšu viņas vīram aktierim Vilim Daudziņam, ka autore ir lieliska rakstītāja un stāstītāja. Šī tiešām bija aizraujoša saruna, kas man kā lasītājam ļāva sajust aktrises ikdienu, gan “paviesojoties” lauku mājās Vallē, gan steidzīgā solī dodoties līdzi aktrises un runas pasniedzējas gaitās. Paldies aktrisei par iespēju ielūkoties viņas dzīvē un sajust siltumu, kas valda viņas ģimenē!  Un paldies par cilvēciskajām vājībām, bailēm un raizēm pandēmijas dēļ, ikdienas priekiem un ķibelēm! Paldies par sapņiem un iedvesmu! Tas viss bija tik atpazīstams un tuvs, jo man bija tāpat, jo es arī par to raizējos un arī man tā ir gadījies, arī man ir līdzīgi sapņi, utt… Tas radīja tādu kā kopības sajūt. Manuprāt, tieši cilvēciskums, kas plūst no katras lappuses ir vislielākās šīs grāmatas vērtība. Tajā nav ne smakas no augstprātības vai zvaigžņu slimības. Šī tiešām bija ļoti vērtīga, aizraujoša un iedvesmojoša saruna, kas līdzi nes mieru un tādu baltu, baltu laimes sajūtu. Šobrīd, stāvot konkrētajā manas dzīves nogrieznī, varu teikt, ka šodien Zanes Daudziņas “Dienasgrāmata” manā skatījumā ir izcila.

“Krustceles” un “Pārcēlājs” Dace Judina, Arturs Nīmanis

parcelajsDaces Judinas un Artura Nīmaņa sērijā “Laika stāsti” sarakstītos romānus “Krustcelēs” un “Pārcēlājs” izlasīju vienu pēc otra. Sākotnēji gribēju par katru no tiem rakstīt atsevišķi, taču tad sapratu, ka negribu tos atdalīt vienu no otra, jo abos jau stāsts ir par to pašu: par saknēm, par godprātu un izvēlēm, ko izdarām. Par to, ka laiki un situācijas ir ļoti dažādas, bet par savām izvēlēm un rīcību atbildi tu pats. Nezinu kā citiem, bet man šķita, ka šie abi romāni viens otru papildina un paspilgtina. Tad nu te manas pārdomas, kas radušās lasot šo abus darbu.

Lasot Laika stāstus, atcerējos, man reiz kāds teica, ka abu autoru grāmatās atkal un atkal tiekot cilātas vienas un pašas tēmas, tomēr vērojot to, kas patlaban notiek sabiedrībā un soctīklos, domāju, kas notiktu tad, ja nebūtu cilvēku, kas atkal un atkal atgādina un neļauj aizmirst to, kam pateicoties mēs šobrīd te esam un varam atļauties darīt to, ko mēs darām. Jo, ja nebūtu mūsu senču, tradīcijas un paaudzēs nodotās vērtības, ja nebūtu viņu upurēšanās, diez vai mēs tik brīvi un reizēm pat lielmanīgi varētu it visur paust savu viedokli, nedomājot, vai tas aizskar citus. Tad mēs nevarētu būt tik paštaisni. Visticamāk mūs nebūtu. Tāpēc jau ir nepieciešami tie, kas atgādina, kas neļauj aizmirst. Jo brīdī, kad aizmirsīsim visu to, ko savās grāmatās godā ceļ Dace Judina un Arturs Nīmanis, mūsu te nebūs, jo koks bez saknēm aiziet postā un cilvēks apmaldas pats sava prāta gaiteņos. Var nepatikt romānos apskatītās tēmas, tas, ka kā ar puļķi dur acīs un norāda uz mūsdienu sabiedrības netikumiem, ka spīvi par to paironizē, bet ja tādu urķētāju nebūtu, vai mēs aizdomātos un nokāptu no troņa, ko savā paštaisnumā esam sev uzcēluši? Es ļoti, ļoti šaubos, jo tas kas notiek šobrīd, kā cilvēki izturas viens pret otru, cik ļoti alkst otram uzgrūst savu vienīgo pareizo viedokli, gaumi un pārliecību, kā grib citus pāraudzināt, izcelties izsmejot un noniecinot, ja godīgi ir vājprāts. Tagad visprastākā ķēķī un mazmājiņā notikusi saruna ir kļuvusi par karstāko ziņu, kas tiek publicēta, pārpublicēta un simtkārt aktualizēta, lai tikai noķertu kādu grama popularitātes.  Tādēļ ir jāatgādina, jāurķē, jārunā atkal un atkal, lai vismaz kāds apdomātos un izvētītu, katrs pats sev, kas tad ir tas, kas man ir svarīgs, ko es varu nodot nākamajā paaudzē un par ko man nebūtu kauns. Tieši to ar saviem romāniem, neatkarīgi vai tie ir Laika stāsti, Annas Elizabetes sērija, Vakara Romāns vai Latvijas Simtgades stāsti dara Dace Judina un arī viņas vīrs Arturs Nīmanis – atgādina un liek pārvērtēt.

Eva Hietamies

Tētis skolāManuprāt, viens no uztraucošākajiem gadiem ikviena vecāka dzīvē ir gads, kad bērndārznieks pārtop par pirmklasnieku. Pirmkārt, ja satraukums par to, vai bērnam skolā patiks, vai spēs apgūt visu to pašu ko pārējie un vai viņam izdosies veiksmīgi sadraudzēties ar pārējiem skolēniem. Tad vēl protams pagarinātās grupas jautājums, ārpusskolas pulciņu apmeklējumi un vēl daudz citu lietu, ko strādājošiem vecākiem nemaz nav tik viegli koordinēt. Vēl jo grūtāk to ir izdarīt, ja vecāks ir viens. Tas tiešām ir satraucošs dzīves posma gan vecākiem, gan tikko izceptajiem pirmklasniekiem.

Tieši tik satraucošs un vēl mazliet ir Evas Hietamies romāna “Tētis skolā” varoņu Anti Pasenena un mazā Pāvo pirmais skolas gads. Jau tas vien, ka mazajam Pāvo, kas tikko vēl ticis ik dienas aizvests un atvests no bērnudārza, tagad pašam jāspēj pamostos, pabrokastot un doties uz skolu ir satraucoši. Vēl viņam jāuzņemas atbildība par uzdotajiem mājāsdarbiem un savām lietām, jāiedzīvojas ne tikai skolā, beta arī pagarinātajā grupā, kura viņam nemaz nepatīk. Anti telefons zvana nepārtraukti un viņam jāskrien glābt dēlu, nonākot gan komiskās, gan ne tik komiskās situācijās.

Taču arī pieaugušo dzīvi neviens nav atcēlis. Anti jāstrādā, jāmaksā rēķini, jāuzņemas atbildību par jaunāko brāli Janni, kurš ir cilvēks ar īpašām vajadzībām un gatavojas kļūt par tēti. Notikums tiešām ir priecīgs, bet tā kā arī viņa draudzene ir cilvēks ar īpašām vajadzībām, ir tik daudzi, kas netic un iebilst, ka jaunie vecāki varēt audzināt savu bērnu. Bez Anti un viņa tēva, kas ir Jannes aizbildņi, tiek pieņemts lēmums mazuli atdot adopcijai. Tas sadusmo Janni un puisi aizbēg no pansionāta, kur mīt. Pavisam drīz pie Anti apmetas arī viņš un vientuļā tēva dzīve kļūst vēl satraucošāka. Vēl ir mīlestība, kurai viņi ar Enniju ļaujas. Taču viss beidzas pat īsti nesākoties, jo reizēm jau tā notiek, kad rūpes tiek pārprastas, un Anti zaudē ne tikai mīlestību, bet arī savu labāko draugu, jau otru reiz. Taču, lai arī cik sāpīga nebūtu šī pārdzīvojumi, viņam nav laika to apdomāt, jo dzīve pārvērtusies ripojoša sniega bumbā. Kā Anti tiks galā?

Vēl viens aizraujošs humora caurvīts romāns, kas pieskaras vairākām mūsdienu sabiedrībā ļoti svarīgām tēmām. Romāns liek smieties, reizēm pat gauži melni, bet tas arī liek aizdomāties un pārdzīvot līdz ar varoņiem viņu nedienas. Reizēm rodas vēlme grāmatas varoņus samīļot vai mesties tos aizstāvēt. Eva Hietamies ir izcila kā vienmēr.

Eve Hietamies

tetis-diviemVai jūs atceraties Anti Pasanenu? Vīrieti, kurš pārtikas veikalā mēģināja nopirkt mātes pienu, jo viņa sieva bija to pametusi pie dzemdību nama durvīm ar tikko dzimušo dēlu uz rokām? Jā, tas ir viņš, par kura priekiem un bēdām apvienojot gan tēva, gan mātes lomu varēja uzzināt somu rakstnieces Evas Hietamies romānā “Tētis uz pilnu slodzi”. Maldās tie, kas domā, ka Anti un Pāvo pēc tam dzīvoja ilgi un laimīgi. Tā tas nenotiek ne dzīvē, ne romānā, jo pie lasītājiem viens pēc otra dodas nākamie romāni  par abiem Pasenenu puišiem “Tētis diviem” un “Tētis skolā.”

Romāna “Tētis diviem” iznākšanu pat nezinu kādā vīzē veiksmīgi biju palaidusi garām un pie šī romāna tiku reizē ar pēdējo iznākušo šis sērijas grāmatu. Pirmajā brīdī nopriecājos, ka Anti beidzot paveicies mīlas dzīvē, jo diez vai tas otrs audzināmais bez sievietes klātbūtnes uzradies. Es jau pēc pirmās grāmatas cerēju, ka viņš saies kopā ar Enniju, bet liela bija mana vilšanās, ka tagad,  pat pēc diviem gadiem viņi ir tikai draugi, un situācijā, kad varbūt beidzot kaut kas varētu notikt, viņi nobīstas, sevišķi jau Ennija, kas man likās ļoti drosmīga un gudra sieviete. Abu pieaugušo bailes no mīlestības gandrīz izposta draudzību un no tā cieš ne tikai viņi paši, bet arī viņu bērni. Anti ir gatavs pieņemt notiekošo un to, ka viņa Ennijai ir attiecības ar citu, viņiem ar Pāvo ir savs dienas ritms, kā arī viņš ir vienmēr gatavs neordinārām situācijām. Taču kādu dienu atskan telefona zvans, kas sagriež viņa dzīvi vēl lielākā virpulī. Ennija ir cietusi negadījumā un uz nenoteiktu laikiem abiem Pasenenu vīriešiem pievienojas viņas piecgadīgā meita Tertu. Nekas vairs nav pa vecam, jo piecgadīgajai princesei ir savas prasības, noteikumi un ieradumi, ko abiem vīrieša cilvēkiem grūti saprast.

Eva Hietamies lasītāju burtiski ierauj Anti Pasanena pasaulē, liekot smieties un pārdzīvot kopā ar viņu. Viņa nevairās aplūkot nopietnas tēmas, bet dara to caur humora prizmu. Taču nav tā, ka viss ir jautri, par visu tiek smiets. Romāna lappusēs jaušama arī smeldze un pārdzīvojumi, ko rada Pāvo mātes Pijas nespēju būt rūpīgai mātei, pat ja viņa to ļoti vēlas, kā arī par to, kā tas ietekmē mazo Pāvo. Tāpat starp lappusēm pazib vientulības sajūta, ko piedzīvo neviens viens vientuļais vecāks, par spīti tam, ka viņam ir radu, draugu un atbalstītāju loks. Tāpat kā pirmajā grāmatā autore veiksmīgi attēlo dažādus ikdienā sastopamus tipāžus, kā arī attiecības, kas veidojas viņu starpā. Vēl arvien savā koloritātē nepārspējams ir parkā iepazītais māmiņu pulciņš, kas kļuvušas par Anti ikdienas sastāvdaļu, taču arī citi tēli un tipāži ir ievērības cienīgi un ļoti niansēti aprakstīti, liekot pasmaidīt, jo saproti, ka viņi visi ir sastopami ne tikai Anti, bet arī tavā dzīvē.

Romāns, ko noteikti ieteiktu ikvienam, neatkarīgi no dzimuma, ģimenes stāvokļa vai statusa. Dzirkstošais humors, kas atrodams šajā grāmatā iespējams vismaz uz brīdi liks aizmirst par dīvainībā, kas pārņēmusi mūsu ikdienu, bet ja tomēr nē, tad pavisam noteikti liks uz notiekošo paraudzīties bez ierastās smagnējās nopietnības un visu uztvert nedaudz vieglāk.

Linda Šmite

akmens-peldesanaJa ir kāds autors, kas savus darbus darina noteiktā ritmā, tad tā noteikti ir rakstniece Linda Šmite. Viņa to izdara tik prasmīgi, ka lasītājam nākas dejot līdzi, neatkarīgi no tā vai  tas ir draiskas polkas vai liegana valša ritms. Jau ar pirmajiem teikumiem šis ritms tevi satver un neatlaiž līdz izskanējis pēdējais vārds. Romānā „Akmens peldēšana” ritms ir tik spēcīgs, ka lasot tas atbalsojas visdziļākajos dvēseles nostūros. Un kā nu ne, jo runa ir par tautasdziesmām. Par ritmu, kas  ierakstīts ikvienā latvietī. Atliek tik ieskanēties mazai četrrindei, un pasaule iezaigojas pavisam citās krāsās. Atvara Akmeņa mīļotā nolēmusi savu dzīvi veltīt latviešu tautasdziesmai. Viņu abu ikdiena paiet dainu ritmos. Jo kāds no abiem mīl vairāk un pielāgojas. Vai tas viņus padara spēcīgākus, labākus vai laimīgākus par citiem? Kā tas ir dzīvot tautasdziesmai? Šis Lindes Šmites romāns ļauj saskatīt to, kur slēpjas patiesais latvieša spēks, kas ļauj izdzīvot un kaut uz mirkli sajusties laimīgam. Romāns, kas apgalvo, ka akmens peld ūdens virsu, bet savu lasītāju ierauj dziļā atvarā, no kura nav vēlme izrāpties, līdz viss stāsts ir izskanējis.

Elizabete Gilberta

300x0_meitenu-pilsetaElizabetes Gilbertas romāns “Meiteņu pilsēta” aizved lasītāju uz Ņujorku 2. pasaules kara sākumā. Sākotnēji, zinot vēsturisko fonu, galvenās varones bezbēdīgā uzdzīve liek domāt par “dzīrēm mēra laikā”. Taču, ja pavisam godīgi, ir muļķīgi sagaidīt, ka deviņpadsmit gadus jauna meitene, tikusi vaļā gan no mācībām koledžā, kas viņu līdz nāvei garlaikojušas, gan no ģimenes modrās acs, nonākusi Ņujorkā varētu sērot par lietām, kas tieši viņu vismaz pagaidām neskāra. Ņujorka Vivianu apžilbina, tāpat kā viņas krustmātes burlesku teātra trupas meitenes. Šeit viņa pirmo reiz apjauš, ka drīkst, vēlēties, alkt un izbaudīt.  Viņa gūst pirmos panākumus un saprot, ka var dzīvot tā, kā pati to vēlas, un ka drīkst sapņot.  Tas ir laiks, kad sievietes arvien vairāk piesaka savas tiesības, kļūst par līdzvērtīgām konkurentēm vīriešiem, tomēr tai pašā laikā viņas vēl aizvien nav pasargātas no sabiedrības nosodījuma, ja nav uzvedušās atbilstoši pieņemtajām uzvedības normām.

Gilberta ļoti veiksmīgi ataino jaunas sievietes pieaugšanu, laikā, kad karš ir tik tālu un tajā pašā laikā tik tuvu. Šis ir stāsts par traukšanos debesīs, kritienu un lidojuma turpināšanu, bet jau ar zināmu pieredzes un zināšanu bagāžu.

“Meiteņu pilsēta” ir stāsts arī par mīlestību. Taču šajā mīlas stāstā neatrast klišejas un standarta mīlas stāstiem raksturīgas banalitātes.  Neatceros nevienu citu stāstu, kur mīlestība ir bijusi tik pieņemoša, bez pretenzijām, nosodījuma un liekām kaislībām. Lasot šo romānu sapratu, kas tieši šāda pieņemšana un otra cieņpilna akceptēšana trūkst mūsdienu sabiedrība, jo pēdējā laikā īpaši var manīt neiecietību vienam pret otru, atšķirīga viedokļa noniecināšanu un savu vērtību uzspiešanu, pasludinot citu cilvēku vērtības un pieredzi par greizu.

Krāšņs, aizraujošs un emocijām bagāts. Tāds ir šis romāns. Tajā ir kas džezisks un līdz sāpēm smeldzīgs, ar vieglumu par tik nopietnu lietu kā dzīve.

Elizabete Nurebeka

saki-kaesi-manaPar mātes mīlestību parasti runā ar bijību, jo māte ir tā, kas bērnam dod dzīvību. Taču tā laikam ir mīlestība par kuru nevar runāt viennozīmīgi. Mātes mīlestība var padarīt bērnu par veiksmīgu un laimīgu cilvēku, tā zina, kad sniegt atbalstu un kad viņas atvase nonākusi nelaimē, bet tā var būt arī postoša, biedējoša un pat bīstama.

Elizabetes Nurebekas romāna “Saki, ka tu es mana”, galvenās varones ir trīs sievietes. Divas mātes un viena meita.  Izabella vēlas noskaidrot, kas viņa ir, jo viņas attiecības ar māti ir tik sarežģītas un biedējošas, ka jaunā sieviete jūtas apmulsusi un pazaudējusi sevi. Stella, veiksmīga psihoterapeite, pusaugu dēla māte, pēkšņi, nonāk aci pret aci ar pirms daudziem gadiem pazaudēto meitu. Vismaz viņa tā domā. Vai tā ir mātes sirds, kas to saka vai arī apmātība, ar kuru viņa nav tikusi galā? Savukārt Šestina darīs visu, lai meita no viņas neattālinātos. Viņa neatdos savu meitu nevienam, pat ja nāksies nogalināt, melot vai pat sagraut citu dzīves. Mātes mīlestība vai slima prāta radīta pieķeršanās, kas smacē un neļauj dzīvot? Kura melo un kura tiek padarīta par meli? Kāpēc?

Elizabete Nurebeka ir uzrakstījusi spriedzes pilnu trilleri, kas vietumis liek nelabumā noskurināties, jo, patiesībā, ir tik grūti pieņemt, ka mātes mīlestība robežojas ar neprātu. Plus punkts autorei par to, ka viņa diezgan prasmīgi maldina lasītāju un nemaz nav tik viegli uzreiz saprast, kurš ir kurš. Sižets ir tik prasmīgi savīts un aizraujošs, ka doma par mierīgu lasīšanu ar lielākiem pārtraukumiem jāatmet. Šī ir no tām grāmatām, kuru, ja lasa, tad lasa uzreiz un līdz galam.