Carpe diem!

decembris 2021
P O T C P S Sv
« Nov    
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  

Historia

Zane Daudziņa “Dienasgrāmata”

300x0_dienasgramata-daudzinja-vaksVai jums lasot kādu grāmatu ir gribējies noslēpties, lai neviens netraucētu? Atrast ko līdzīgu buduāram, kur pazust, turot pa rokai smaržīgas tējas kanniņu un melnās šokolādes tāfelīti, jo gaidāma interesanta saruna ar grāmatas autoru?

Man tā bija ar aktrises un runas pedagoģes Zanes Daudziņas “Dienasgrāmatu”. Es šo grāmatu lasīju no rīta, ap pusastoņiem no rīta, pēc tam kad biju nosoļojusi savu ik rīta piecinieku un pirms bija jāmodina dēls. Šīs grāmatas lasīšana bija kā labas dienas garants, jo to pozitīvismu, mīļumu pret cilvēkiem, ko sajutu lasot šo dienasgrāmatu, apslāpēt nespēja nekādas nedienas.

Cilvēkam,  lai publicētu un arī lasītu dienasgrāmatu ir jāpiemīt zināmai drosmei, jo ikviena dienasgrāmata ir kā ļoti personiska un arī intīma saruna. Rakstītājam jābūt gana drosmīgam, lai atklātos, jo falšumam šajā žanrā nav vietas un tas nekavējoties tiktu atmaskots, bet lasītājam jābūt pietiekoši drosmīgam, lai uzklausītu to, kas autoram sakāms, jo kas zina, vai viņš maz šādai sarunai ir gatavs. Ļoti priecājos, ka Zane Daudziņa nenobijās un uzticējās, mums viņas “Dienasgrāmatas” lasītājiem. Es noteikti piekritīšu viņas vīram aktierim Vilim Daudziņam, ka autore ir lieliska rakstītāja un stāstītāja. Šī tiešām bija aizraujoša saruna, kas man kā lasītājam ļāva sajust aktrises ikdienu, gan “paviesojoties” lauku mājās Vallē, gan steidzīgā solī dodoties līdzi aktrises un runas pasniedzējas gaitās. Paldies aktrisei par iespēju ielūkoties viņas dzīvē un sajust siltumu, kas valda viņas ģimenē!  Un paldies par cilvēciskajām vājībām, bailēm un raizēm pandēmijas dēļ, ikdienas priekiem un ķibelēm! Paldies par sapņiem un iedvesmu! Tas viss bija tik atpazīstams un tuvs, jo man bija tāpat, jo es arī par to raizējos un arī man tā ir gadījies, arī man ir līdzīgi sapņi, utt… Tas radīja tādu kā kopības sajūt. Manuprāt, tieši cilvēciskums, kas plūst no katras lappuses ir vislielākās šīs grāmatas vērtība. Tajā nav ne smakas no augstprātības vai zvaigžņu slimības. Šī tiešām bija ļoti vērtīga, aizraujoša un iedvesmojoša saruna, kas līdzi nes mieru un tādu baltu, baltu laimes sajūtu. Šobrīd, stāvot konkrētajā manas dzīves nogrieznī, varu teikt, ka šodien Zanes Daudziņas “Dienasgrāmata” manā skatījumā ir izcila.

“Krustceles” un “Pārcēlājs” Dace Judina, Arturs Nīmanis

parcelajsDaces Judinas un Artura Nīmaņa sērijā “Laika stāsti” sarakstītos romānus “Krustcelēs” un “Pārcēlājs” izlasīju vienu pēc otra. Sākotnēji gribēju par katru no tiem rakstīt atsevišķi, taču tad sapratu, ka negribu tos atdalīt vienu no otra, jo abos jau stāsts ir par to pašu: par saknēm, par godprātu un izvēlēm, ko izdarām. Par to, ka laiki un situācijas ir ļoti dažādas, bet par savām izvēlēm un rīcību atbildi tu pats. Nezinu kā citiem, bet man šķita, ka šie abi romāni viens otru papildina un paspilgtina. Tad nu te manas pārdomas, kas radušās lasot šo abus darbu.

Lasot Laika stāstus, atcerējos, man reiz kāds teica, ka abu autoru grāmatās atkal un atkal tiekot cilātas vienas un pašas tēmas, tomēr vērojot to, kas patlaban notiek sabiedrībā un soctīklos, domāju, kas notiktu tad, ja nebūtu cilvēku, kas atkal un atkal atgādina un neļauj aizmirst to, kam pateicoties mēs šobrīd te esam un varam atļauties darīt to, ko mēs darām. Jo, ja nebūtu mūsu senču, tradīcijas un paaudzēs nodotās vērtības, ja nebūtu viņu upurēšanās, diez vai mēs tik brīvi un reizēm pat lielmanīgi varētu it visur paust savu viedokli, nedomājot, vai tas aizskar citus. Tad mēs nevarētu būt tik paštaisni. Visticamāk mūs nebūtu. Tāpēc jau ir nepieciešami tie, kas atgādina, kas neļauj aizmirst. Jo brīdī, kad aizmirsīsim visu to, ko savās grāmatās godā ceļ Dace Judina un Arturs Nīmanis, mūsu te nebūs, jo koks bez saknēm aiziet postā un cilvēks apmaldas pats sava prāta gaiteņos. Var nepatikt romānos apskatītās tēmas, tas, ka kā ar puļķi dur acīs un norāda uz mūsdienu sabiedrības netikumiem, ka spīvi par to paironizē, bet ja tādu urķētāju nebūtu, vai mēs aizdomātos un nokāptu no troņa, ko savā paštaisnumā esam sev uzcēluši? Es ļoti, ļoti šaubos, jo tas kas notiek šobrīd, kā cilvēki izturas viens pret otru, cik ļoti alkst otram uzgrūst savu vienīgo pareizo viedokli, gaumi un pārliecību, kā grib citus pāraudzināt, izcelties izsmejot un noniecinot, ja godīgi ir vājprāts. Tagad visprastākā ķēķī un mazmājiņā notikusi saruna ir kļuvusi par karstāko ziņu, kas tiek publicēta, pārpublicēta un simtkārt aktualizēta, lai tikai noķertu kādu grama popularitātes.  Tādēļ ir jāatgādina, jāurķē, jārunā atkal un atkal, lai vismaz kāds apdomātos un izvētītu, katrs pats sev, kas tad ir tas, kas man ir svarīgs, ko es varu nodot nākamajā paaudzē un par ko man nebūtu kauns. Tieši to ar saviem romāniem, neatkarīgi vai tie ir Laika stāsti, Annas Elizabetes sērija, Vakara Romāns vai Latvijas Simtgades stāsti dara Dace Judina un arī viņas vīrs Arturs Nīmanis – atgādina un liek pārvērtēt.

Eva Hietamies

Tētis skolāManuprāt, viens no uztraucošākajiem gadiem ikviena vecāka dzīvē ir gads, kad bērndārznieks pārtop par pirmklasnieku. Pirmkārt, ja satraukums par to, vai bērnam skolā patiks, vai spēs apgūt visu to pašu ko pārējie un vai viņam izdosies veiksmīgi sadraudzēties ar pārējiem skolēniem. Tad vēl protams pagarinātās grupas jautājums, ārpusskolas pulciņu apmeklējumi un vēl daudz citu lietu, ko strādājošiem vecākiem nemaz nav tik viegli koordinēt. Vēl jo grūtāk to ir izdarīt, ja vecāks ir viens. Tas tiešām ir satraucošs dzīves posma gan vecākiem, gan tikko izceptajiem pirmklasniekiem.

Tieši tik satraucošs un vēl mazliet ir Evas Hietamies romāna “Tētis skolā” varoņu Anti Pasenena un mazā Pāvo pirmais skolas gads. Jau tas vien, ka mazajam Pāvo, kas tikko vēl ticis ik dienas aizvests un atvests no bērnudārza, tagad pašam jāspēj pamostos, pabrokastot un doties uz skolu ir satraucoši. Vēl viņam jāuzņemas atbildība par uzdotajiem mājāsdarbiem un savām lietām, jāiedzīvojas ne tikai skolā, beta arī pagarinātajā grupā, kura viņam nemaz nepatīk. Anti telefons zvana nepārtraukti un viņam jāskrien glābt dēlu, nonākot gan komiskās, gan ne tik komiskās situācijās.

Taču arī pieaugušo dzīvi neviens nav atcēlis. Anti jāstrādā, jāmaksā rēķini, jāuzņemas atbildību par jaunāko brāli Janni, kurš ir cilvēks ar īpašām vajadzībām un gatavojas kļūt par tēti. Notikums tiešām ir priecīgs, bet tā kā arī viņa draudzene ir cilvēks ar īpašām vajadzībām, ir tik daudzi, kas netic un iebilst, ka jaunie vecāki varēt audzināt savu bērnu. Bez Anti un viņa tēva, kas ir Jannes aizbildņi, tiek pieņemts lēmums mazuli atdot adopcijai. Tas sadusmo Janni un puisi aizbēg no pansionāta, kur mīt. Pavisam drīz pie Anti apmetas arī viņš un vientuļā tēva dzīve kļūst vēl satraucošāka. Vēl ir mīlestība, kurai viņi ar Enniju ļaujas. Taču viss beidzas pat īsti nesākoties, jo reizēm jau tā notiek, kad rūpes tiek pārprastas, un Anti zaudē ne tikai mīlestību, bet arī savu labāko draugu, jau otru reiz. Taču, lai arī cik sāpīga nebūtu šī pārdzīvojumi, viņam nav laika to apdomāt, jo dzīve pārvērtusies ripojoša sniega bumbā. Kā Anti tiks galā?

Vēl viens aizraujošs humora caurvīts romāns, kas pieskaras vairākām mūsdienu sabiedrībā ļoti svarīgām tēmām. Romāns liek smieties, reizēm pat gauži melni, bet tas arī liek aizdomāties un pārdzīvot līdz ar varoņiem viņu nedienas. Reizēm rodas vēlme grāmatas varoņus samīļot vai mesties tos aizstāvēt. Eva Hietamies ir izcila kā vienmēr.

Eve Hietamies

tetis-diviemVai jūs atceraties Anti Pasanenu? Vīrieti, kurš pārtikas veikalā mēģināja nopirkt mātes pienu, jo viņa sieva bija to pametusi pie dzemdību nama durvīm ar tikko dzimušo dēlu uz rokām? Jā, tas ir viņš, par kura priekiem un bēdām apvienojot gan tēva, gan mātes lomu varēja uzzināt somu rakstnieces Evas Hietamies romānā “Tētis uz pilnu slodzi”. Maldās tie, kas domā, ka Anti un Pāvo pēc tam dzīvoja ilgi un laimīgi. Tā tas nenotiek ne dzīvē, ne romānā, jo pie lasītājiem viens pēc otra dodas nākamie romāni  par abiem Pasenenu puišiem “Tētis diviem” un “Tētis skolā.”

Romāna “Tētis diviem” iznākšanu pat nezinu kādā vīzē veiksmīgi biju palaidusi garām un pie šī romāna tiku reizē ar pēdējo iznākušo šis sērijas grāmatu. Pirmajā brīdī nopriecājos, ka Anti beidzot paveicies mīlas dzīvē, jo diez vai tas otrs audzināmais bez sievietes klātbūtnes uzradies. Es jau pēc pirmās grāmatas cerēju, ka viņš saies kopā ar Enniju, bet liela bija mana vilšanās, ka tagad,  pat pēc diviem gadiem viņi ir tikai draugi, un situācijā, kad varbūt beidzot kaut kas varētu notikt, viņi nobīstas, sevišķi jau Ennija, kas man likās ļoti drosmīga un gudra sieviete. Abu pieaugušo bailes no mīlestības gandrīz izposta draudzību un no tā cieš ne tikai viņi paši, bet arī viņu bērni. Anti ir gatavs pieņemt notiekošo un to, ka viņa Ennijai ir attiecības ar citu, viņiem ar Pāvo ir savs dienas ritms, kā arī viņš ir vienmēr gatavs neordinārām situācijām. Taču kādu dienu atskan telefona zvans, kas sagriež viņa dzīvi vēl lielākā virpulī. Ennija ir cietusi negadījumā un uz nenoteiktu laikiem abiem Pasenenu vīriešiem pievienojas viņas piecgadīgā meita Tertu. Nekas vairs nav pa vecam, jo piecgadīgajai princesei ir savas prasības, noteikumi un ieradumi, ko abiem vīrieša cilvēkiem grūti saprast.

Eva Hietamies lasītāju burtiski ierauj Anti Pasanena pasaulē, liekot smieties un pārdzīvot kopā ar viņu. Viņa nevairās aplūkot nopietnas tēmas, bet dara to caur humora prizmu. Taču nav tā, ka viss ir jautri, par visu tiek smiets. Romāna lappusēs jaušama arī smeldze un pārdzīvojumi, ko rada Pāvo mātes Pijas nespēju būt rūpīgai mātei, pat ja viņa to ļoti vēlas, kā arī par to, kā tas ietekmē mazo Pāvo. Tāpat starp lappusēm pazib vientulības sajūta, ko piedzīvo neviens viens vientuļais vecāks, par spīti tam, ka viņam ir radu, draugu un atbalstītāju loks. Tāpat kā pirmajā grāmatā autore veiksmīgi attēlo dažādus ikdienā sastopamus tipāžus, kā arī attiecības, kas veidojas viņu starpā. Vēl arvien savā koloritātē nepārspējams ir parkā iepazītais māmiņu pulciņš, kas kļuvušas par Anti ikdienas sastāvdaļu, taču arī citi tēli un tipāži ir ievērības cienīgi un ļoti niansēti aprakstīti, liekot pasmaidīt, jo saproti, ka viņi visi ir sastopami ne tikai Anti, bet arī tavā dzīvē.

Romāns, ko noteikti ieteiktu ikvienam, neatkarīgi no dzimuma, ģimenes stāvokļa vai statusa. Dzirkstošais humors, kas atrodams šajā grāmatā iespējams vismaz uz brīdi liks aizmirst par dīvainībā, kas pārņēmusi mūsu ikdienu, bet ja tomēr nē, tad pavisam noteikti liks uz notiekošo paraudzīties bez ierastās smagnējās nopietnības un visu uztvert nedaudz vieglāk.

Linda Šmite

akmens-peldesanaJa ir kāds autors, kas savus darbus darina noteiktā ritmā, tad tā noteikti ir rakstniece Linda Šmite. Viņa to izdara tik prasmīgi, ka lasītājam nākas dejot līdzi, neatkarīgi no tā vai  tas ir draiskas polkas vai liegana valša ritms. Jau ar pirmajiem teikumiem šis ritms tevi satver un neatlaiž līdz izskanējis pēdējais vārds. Romānā „Akmens peldēšana” ritms ir tik spēcīgs, ka lasot tas atbalsojas visdziļākajos dvēseles nostūros. Un kā nu ne, jo runa ir par tautasdziesmām. Par ritmu, kas  ierakstīts ikvienā latvietī. Atliek tik ieskanēties mazai četrrindei, un pasaule iezaigojas pavisam citās krāsās. Atvara Akmeņa mīļotā nolēmusi savu dzīvi veltīt latviešu tautasdziesmai. Viņu abu ikdiena paiet dainu ritmos. Jo kāds no abiem mīl vairāk un pielāgojas. Vai tas viņus padara spēcīgākus, labākus vai laimīgākus par citiem? Kā tas ir dzīvot tautasdziesmai? Šis Lindes Šmites romāns ļauj saskatīt to, kur slēpjas patiesais latvieša spēks, kas ļauj izdzīvot un kaut uz mirkli sajusties laimīgam. Romāns, kas apgalvo, ka akmens peld ūdens virsu, bet savu lasītāju ierauj dziļā atvarā, no kura nav vēlme izrāpties, līdz viss stāsts ir izskanējis.

Elizabete Gilberta

300x0_meitenu-pilsetaElizabetes Gilbertas romāns “Meiteņu pilsēta” aizved lasītāju uz Ņujorku 2. pasaules kara sākumā. Sākotnēji, zinot vēsturisko fonu, galvenās varones bezbēdīgā uzdzīve liek domāt par “dzīrēm mēra laikā”. Taču, ja pavisam godīgi, ir muļķīgi sagaidīt, ka deviņpadsmit gadus jauna meitene, tikusi vaļā gan no mācībām koledžā, kas viņu līdz nāvei garlaikojušas, gan no ģimenes modrās acs, nonākusi Ņujorkā varētu sērot par lietām, kas tieši viņu vismaz pagaidām neskāra. Ņujorka Vivianu apžilbina, tāpat kā viņas krustmātes burlesku teātra trupas meitenes. Šeit viņa pirmo reiz apjauš, ka drīkst, vēlēties, alkt un izbaudīt.  Viņa gūst pirmos panākumus un saprot, ka var dzīvot tā, kā pati to vēlas, un ka drīkst sapņot.  Tas ir laiks, kad sievietes arvien vairāk piesaka savas tiesības, kļūst par līdzvērtīgām konkurentēm vīriešiem, tomēr tai pašā laikā viņas vēl aizvien nav pasargātas no sabiedrības nosodījuma, ja nav uzvedušās atbilstoši pieņemtajām uzvedības normām.

Gilberta ļoti veiksmīgi ataino jaunas sievietes pieaugšanu, laikā, kad karš ir tik tālu un tajā pašā laikā tik tuvu. Šis ir stāsts par traukšanos debesīs, kritienu un lidojuma turpināšanu, bet jau ar zināmu pieredzes un zināšanu bagāžu.

“Meiteņu pilsēta” ir stāsts arī par mīlestību. Taču šajā mīlas stāstā neatrast klišejas un standarta mīlas stāstiem raksturīgas banalitātes.  Neatceros nevienu citu stāstu, kur mīlestība ir bijusi tik pieņemoša, bez pretenzijām, nosodījuma un liekām kaislībām. Lasot šo romānu sapratu, kas tieši šāda pieņemšana un otra cieņpilna akceptēšana trūkst mūsdienu sabiedrība, jo pēdējā laikā īpaši var manīt neiecietību vienam pret otru, atšķirīga viedokļa noniecināšanu un savu vērtību uzspiešanu, pasludinot citu cilvēku vērtības un pieredzi par greizu.

Krāšņs, aizraujošs un emocijām bagāts. Tāds ir šis romāns. Tajā ir kas džezisks un līdz sāpēm smeldzīgs, ar vieglumu par tik nopietnu lietu kā dzīve.

Elizabete Nurebeka

saki-kaesi-manaPar mātes mīlestību parasti runā ar bijību, jo māte ir tā, kas bērnam dod dzīvību. Taču tā laikam ir mīlestība par kuru nevar runāt viennozīmīgi. Mātes mīlestība var padarīt bērnu par veiksmīgu un laimīgu cilvēku, tā zina, kad sniegt atbalstu un kad viņas atvase nonākusi nelaimē, bet tā var būt arī postoša, biedējoša un pat bīstama.

Elizabetes Nurebekas romāna “Saki, ka tu es mana”, galvenās varones ir trīs sievietes. Divas mātes un viena meita.  Izabella vēlas noskaidrot, kas viņa ir, jo viņas attiecības ar māti ir tik sarežģītas un biedējošas, ka jaunā sieviete jūtas apmulsusi un pazaudējusi sevi. Stella, veiksmīga psihoterapeite, pusaugu dēla māte, pēkšņi, nonāk aci pret aci ar pirms daudziem gadiem pazaudēto meitu. Vismaz viņa tā domā. Vai tā ir mātes sirds, kas to saka vai arī apmātība, ar kuru viņa nav tikusi galā? Savukārt Šestina darīs visu, lai meita no viņas neattālinātos. Viņa neatdos savu meitu nevienam, pat ja nāksies nogalināt, melot vai pat sagraut citu dzīves. Mātes mīlestība vai slima prāta radīta pieķeršanās, kas smacē un neļauj dzīvot? Kura melo un kura tiek padarīta par meli? Kāpēc?

Elizabete Nurebeka ir uzrakstījusi spriedzes pilnu trilleri, kas vietumis liek nelabumā noskurināties, jo, patiesībā, ir tik grūti pieņemt, ka mātes mīlestība robežojas ar neprātu. Plus punkts autorei par to, ka viņa diezgan prasmīgi maldina lasītāju un nemaz nav tik viegli uzreiz saprast, kurš ir kurš. Sižets ir tik prasmīgi savīts un aizraujošs, ka doma par mierīgu lasīšanu ar lielākiem pārtraukumiem jāatmet. Šī ir no tām grāmatām, kuru, ja lasa, tad lasa uzreiz un līdz galam.

Ruta Zimnoha

foto-sesijas-2018 (28)Lejas skolā  valdīja klusums. Aiz loga lielām pārslām krita sniegs, smaržoja pēc piparkūkām un viss liecināja par Ziemassvētku tuvumu. Prāts nesās uz kādu bezbēdīgu meldiņu. Ja vien viņa spētu tikt vaļā no kņudošās sajūtas pakausī, ka briest kas nelāgs! Šarlote zināja, ka šeit klusums ir mānīgs. Par klusu parastai dienai. No kādas klases atskanēja pa skaļākai balsij, bet nekā tāda, kam vajadzētu pievērst īpašu uzmanību. Lejas skolā klusums meloja. To viņa bija sapratusi diezgan ātri. Tāpat kā to, ka jābūt ļoti piesardzīgai. Uzticēties šeit varēja tikai retajam, bet naivums tika sodīts ar vilšanos vai vismaz tualetes podā noslīcinātiem zābakiem.

Šarlote Lejas skolā ieradās pirms trim gadiem. Tieši no prestižas ģimnāzijas. Divpadsmit gadi vienā darbavietā bija pārvērtušies nomācošā rutīnā. Viņa alka pēc jauniem izaicinājumiem. Lejas skolā par rutīnu un garlaicību nebija laika domāt,  un katra jauna diena bija kā izaicinājums. To Šarlote bija sapratusi savā pirmajā darba dienā. Pēc pirmās nodarbības. Kad aiz skolas zāles durvīm atstātos apavus nevarēja atrast ne uz nodarbību atnākušie skolēni, ne viņa pati. Puiku apavus kāds labvēlis bija  ieracis kupenā turpat pie skolas C korpusa durvīm. Taču Šarlotei Zābaku zaglis bija sagatavojis īpašu sveicienu. Lai saprot, ko viņš domā par teātra mākslu, kuru viņa šeit gatavojās ieviest. Viņas zābakus viens no puikām atrada zēnu tualetē. Podā. Toreiz visi, kas bija cietuši no Zābaku zagļa izrīcībām saskrēja skatīties, kā jaunā teātra pulciņa skolotāja vilks no poda laukā savus zābakus. „Fū!”, „Pretīgi!”, „Jūs tiešām vilksiet tos zābakus kājās?” Skolēnu izsaucieni un cimperlīgums vienu brīdi lika Šarlotei šaubīties, vai viņa tiešām sākusi strādāt skolā, kas paredzēta bērniem ar uzvedības un mācību traucējumiem, un kuras kontingentu lielākoties veidoja ne no tām labvēlīgākajām ģimenēm nākuši bērni. Puikas šķobīja seju, spieda ciet degunus un spiegdami atlēca atpakaļ, kad viens no zābakiem izslīdēja Šarlotei no rokām. Tādi kā cacas! Šarlotei, kas dzimusi un augusi laukos, šāda puišeļu ņemšanās raisīja smieklus. „Es esmu Netīrais zābaks, kurš tikko gardi papusdienojis tualetes podā. Nāciet nu, mani čabulīši, lai varu jums iedot bučiņu!” – pārvērstā balsī runādama Šarlote baidīja puikas ar zābaku. Viņa domāja, ka tas liks tiem smieties. Taču puikas spiegdami un kliegdami metās laukā pa C korpusa durvīm un pazuda galvenās skolas ēkas virzienā. Pēc šī atgadījuma Šarlote bija tikusi pie iesaukas Trakā.

„Čau, Trakā! Pa purnu sen neesi dabūjusi! Ka tūlīt iepisīšu, vairs negribēsi!” – tā ik rītu viņu sagaidīja Edijs no 6.b. Augumā sīkais puišelis, bija Šarlotei knapi līdz degunam. Blatnijs. Sejas izteiksme, gaita kādā Edijs pārvietojās, gaisā paceltais kulaks, liecināja, ka puika nejoko. Ne reizi vien Šarlotei bija nācies Ediju atraut no kāda, kuru viņš bija nolēmis pārmācīt. Iemeslu pārmācīšanai Edijam nevajadzēja. Atlika tikai kādam uzsākt kašķi, iedunkāt vienam otru vai arī tikai veltīt pa kādam „laipnākam” vārdam, kad Edijs bija klāt un lika lietā dūres. „Nositīšu tevi, suka!” – viņš darīja zināmu upurim, ka labāk padoties un sākt skaļi raudāt. Tas gan nenozīmēja, ka mazais agresors liksies mierā un nelaimīgo palaidīs vaļā. Parasti šādi Edija cīņas prasmes demonstrējumi beidzās ar to, ka Šarlote, kamēr jauneklim noiet tvaiks, turēja viņu piespiestu pie sienas, vai bīstamākās situācijas lika lietā reiz studentes gados apgūtās brīvās cīņas paņēmienus. Ticis vaļā no viņas kampiena, Edijs nekad neaizmirsa piedraudēt, ka izrēķināsies ar viņu, bet vēl pēc brīža, viņš, nevainīgu sejas izteiksmi, stāvēja pretī Šarlotei un izstiepis roku vissaldākajā balsī čukstēja: „Končiņu iedosi?” Un Šarlote lūkoja, vai somā nav aizķērusies kāda ledene.

Šorīt Edijs uz Šarlotes sveicienu bija atbildējis ar pastrupu – „..brīt!”, un aizslājis skolas ēdnīcas virzienā. Līdz trešajai stundai viņš nebija piekāvis nevienu pašu. Pat ne pirkstu piedūris kādam. Justiņš no tās pašas 6.b. arī nebija saņēmis savu dienišķo dunku devu. Šarlote redzēja, kā viņš līdzīgi apnicīgai nāvei sekoja Edijam un neatstājās ne par soli. Taču Edijs izlikās viņu neredzam un nedzirdam. Tikai kaut ko neskaidri ņurdēja zem deguna.

Justs bija mūžīgais skolas cietējs. Visi viņu iekaustīja, iedunkāja un apsaukāja. Vienmēr atradās kāds, par kuru Justam bija iemesls pasūdzēties, par kura pāridarījumiem nobirdināt rūgtu asariņu. Visbiežāk Justu slānīja tieši Edijs. Reizēs kā šī, kad neviens Justu neaiztika, viņš nejutās savā ādā un izpaudās kā vien spēja. Saukāja klasesbiedrus par stulbeņiem, smadzenēs izpistajiem un aborta paliekām. Rakstīja aizvainojošas zīmītes un pastāstus par stulbajiem skolasbiedriem. Ne viens vien skolas pedagogs atzina, ka dienās Justs varētu kļūt par labu rakstnieku vai runas vīru. Zēnam tiešām piemita talants izteiktie vārdos un rakstos. Tomēr visbiežāk viņš šo talantu lika lietā, lai kaitinātu savus klasesbiedrus.  Kāds vienmēr neizturēja un pēc brīža Justs jau joza uz sociālā pedagoga kabinetu vai meklēja klases audzinātāju, lai sūdzētos par pāridarītāju.

Šarlotei par brīnumu pēc kāda brīža Justs no Edija atkāpās. Nē, šodien kaut kas nav lāga! Edijs nekaujas un arī Justs neuzprasās uz jauniem zilumiem. Pat nemēģina saņemt brāzienu no Šarlotes vai klases audzinātājas, kuras bieži vien nevis pažēloja, bet vēl sarāja par uzprasīšanos uz nepatikšanām. Tādās reizēs Justam vismaz bija iemesls pasūdzēties par neiejūtīgajiem pedagogiem vai paziņot Šarlotei, ka viņa ir vissliktākā dežūrskolotāja skolas vēsturē.

Šķita, ka Lejas skola dusēja dīvainā Ērkšķrozītes miegā. Krēsli nelidoja, neviens negrūstījās, nekāvās, nelamājās un kolēģi par nevienu nesūdzējās. Pat Fredis no 8.a. klases bez ierunām bija devies uz stundu. „Ko Jūs man piepisāties?!” – bija Freda standarta frāze, ikreiz, kad Šarlote viņu lūdza doties uz nodarbību. Nelīdzēja ne lūgšanās, ne draudi, ne pierunāšana. Būdams divas galvastiesas garāks par Šarloti, Fredis viņu viegli pabīdīja malā, ikreiz, kad Šarlote mēģināja viņu atturēt no vazāšanās pa skolu. Vienīgi reizēs, kad Šarlote izbūra no  somas kādu konfekti, tostermaizi vai ko citu ēdamu, Fredis, laikam juzdamies tā kā Šarlotei parādā, bez liekas tielēšanās aizslāja uz stundu.

Lejas skolas dārgumiņi, kā savus skolēnus dēvēja Šarlote, īpaši savu leksiku necenzēja. „Aizpis muti! Ej dirst! Izpistā vāverīte! Stulbā kuce!” – bija pērles, kas no Šarlotes audzēkņu mutēm bira bez pārtraukuma. Par tradicionālo bļaģ, suka, nahuj vai pohuj vispār nebija jēgas ko bilst. Šie vārdi jau pilnīgi dabiski bija iekļāvušies Lejas skolas skolēnu leksikā neatkarīgi no dzimuma vai vecuma. Tomēr pieklājības normas lejieši zināja. Lai cik dusmīgi uz citiem, sevi, pasauli un dzīvi skolēni nebūtu, vēršoties pie pedagogiem, lielākā daļa no viņiem neaizmirsa, ka skolotāji jāuzrunā uz Jūs. „Atpisieties taču beidzot! Kas Jūs galvā izdrāzta, ka neko nerubijat? Pisieties dirst!”  Šarlote pa šiem gadiem bija iemācījusies uz šādiem skolēnu izteikumiem reaģēt ar humoru vai vienkārši nereaģēt. Taču šodien neviens pat nelamājās. Šarlote nesaprata kā tas iespējams. Ne jau Lejas skolā!

Iečīkstējās kādas klases durvis. Šarlote palūkojās koridorā. Viņas virzienā slāja Dins no 6.b. Lidojošu krēslu puisis! Šarlotei vēl tagad spilgti atmiņā palikusi pirmā darba diena kā dežūrskolotājai. Tad viņai likās, ka pēc diviem gadiem šajā skolā, viņa ir redzējusi un dzirdējusi gana daudz. Taču lidojošajiem krēsliem viņa vēl nebija bijusi gatava. Tos Dins vienu pēc otra raidīja nopakaļus no klases bēgošajiem klasesbiedriem un skolotājai. Toreiz Šarlotei gandrīz bija izdevies zēnu  pierunāt iziet no klases un doties nelielā pastaigā ap skolu, lai nomierinātos. Diemžēl ieradās kolēģu izsauktā ārstu brigāde un ducīgi vīri policijas formās. Tas izraisīja jaunu krēslu lidojumu. Kopš tās reizes bija pagājis gandrīz gads un, ja ar kādu no skolēniem Šarlotei bija izveidojies labs kontakts, tad tas bija Dins. Šarlote ļoti ar to lepojās.

„Din, kāpēc neesi klasē?”

„Ai, es visu jau izdarīju! Mums šodien ieskaite. Skolotāja atļāva.”

Tā tas varēja būt, jo lai nu kāds, bet dumjš Dins nebija. Nebūtu sprādzienbīstamā rakstura, Dins mierīgi varētu mācīties parastā skolā.

„Skolotāj, vai Jūs esat facebook?”

„Jā. Kāpēc jautā?” – Šarlote pajautāja, lai gan bija pilnīgi bija pārliecināta, ka vēlākais šovakar saņems no Dina virtuālu uzaicinājumu, kļūt par viņa facebook draugu. Lejas skolas skolnieki nebija augstprātīga tauta un labprāt sociālajos tīklos draudzējās ar saviem skolotājiem. Ar tiem pašiem, ko ikdienā dēvēja par vecajām vafelēm, izdrāztajām kucēm un maukām.

Šarlote nebija gaidījusi belzienu. Cietais grāmatas vāks atsitās pret viņas degunu, brilles aizlidoja kaut kur sāņus. Caur miglu Šarlote pamanīja Dina rokās matemātikas grāmatu. Viņa seju rotāja plats smaids.

„Tagad Jūs esat iesejota matemātikā!” – Dins jautri iesmējās un metās prom pa koridori.

Šarlote nezināja, ko darīt. Smieties! Raudāt! Dusmoties! Taču viens bija skaidrs. Lejas skolā viss ir kārtībā!

Mets Heigs “Pusnakts bibliotēka”

hegsVai ir daudz lietu, ko savā dzīvē nožēlojat? Neizmantotas iespējas, piedāvājumi, apzinīgi nerealizēts laiks, un vēl daudz citu lietu, par kurām lauzāt galvu un domājat: Kā būtu, ja būtu?

Jā, kā tad būtu? Vai tiešām konkrētā izvēle būtu novedusi līdz tādai dzīvei, kādu mēs to iztēlojamies? Vai tiešām mūsu pašreizējā dzīve ir tik nepareiza un nebaudāma, vai arī mēs vienkārši nenovērtējam sevi, savu dzīvi un savas izvēles? Vai likteņa “triecieni” ir sods, vai arī tikai līdzeklis, lai mēs izkustētos un darītu pašu svarīgāko – DZĪVOTU.

Ja saka, ka grāmatas iedvesmo, ārstē un liek saskatīt tev piederošās vērtības, ko pats savā sulā vārīdamies nepamani, tad Meta Heiga romāns “Pusnakts bibliotēka” ir tieši šāda grāmata. Tā iedvesmo, liek novērtēt un saprast, ka neviena no izdarītajām izvēlēm nav viennozīmīga. Heigs sava romāna galvenajai varonei Norai, kuras dzīve kļuvusi tik nepanesama, ka viņa nolemj mirt, liek nokļūt Pusnakts bibliotēkā – vietā, kur viņai tiek dota iespēja ielūkoties  savās dzīvēs, kādas tās būtu izvērtušās, ja viņa būtu citu izvēli: aprecējusies nevis atraidījusi savu līgavaini, kļuvusi par peldēšanas čempioni vai ledāju pētnieci, neizlaidusi no mājas kaķi un to neviens nenobrauktu. Norai ir iespēja nokļūt jebkurā no savām iespējamajām dzīvēm, taču viņa tā arī nevar atrast to īsto. Pat tad, kad viņa ir tikusi pie savas sapņu dzīves. Līdz saprot, ka pareizā un īstā dzīve ir tā, no kuras nolēmusi atteikties. Tikai laiks jau ir beidzies… Vai Nora paspēs dzīvot?

Kā jūs domājat, kura grāmata Noras dzīves bibliotēkā bija visbiezākā? Tāds kārtīga vairākus kilogramus smags klucis? Nožēla. Man tas lika aizdomāties un es sapratu, ka varu pavisam droši “uzsist sev uz pleciņa” un teikt, ka esmu “malacīte”. Es nevaru izdomāt, kura lieta būtu tā, ko es savā dzīvē tiešām nožēloju. Jā ir bijušas iespējas, par kurām nodomāju – žēl, ka neizdarīju, vai varbūt kādi notikumi, par kuriem man ir žēl, ka tas tā izvērties, bet apgalvot, ka to ļoti nožēloju un pārdzīvoju… tā tas nav. Man jau liekas, ka tā mana Nožēlu grāmata būtu plānas burtnīciņas apmērā, bet varbūt es alojos, iespējams, ka  manī, kaut kur dziļi apraktas slēpjas kaudzīte noignorētu nožēlu. Bet tad es pavisam noteikti izvēlos tās neatrakt un netraucēt. Lai dus vien netraucētas tālāk.

“Pusnakts bibliotēka” ir no tām grāmata, kas dod mieru un liek saprast, ka nav jau tādu pareizu vai nepareizu izvēļu, ja tās izdarītas pēc labākās sirdsapziņas.  Tā liek aizslaucīt šaubas un nožēlu, liekot ieskatīties vērīgāk, kādas iespējas sniedz tieši konkrētā izvēle. Šī grāmata ir izcila savā nesarežģītībā, gaišumā un viedumā.

No Jaunmēness līdz Jaunmēnesim jeb kā es pēc Mēness ritmiem ēdu.

ritmiVakar mēness atkal uzsāku jaunu ritējumu. Un šis būtu brīdis, kad vislabāk izdarīt  secinājumus par manu eksperimentu – ēšanu pēc Mēness ritmiem, kurai par pamatu bija Jarinas Perepeļicas grāmata “Ēdam pēc mēness ritmiem”.

Pirmkārt, par to kā man veicās. Principā sekot autores norādījumiem, ko ievērot konkrētajā mēneša fāzē, atbilstoši  valdošajai horoskopa zīmei nav grūti. platsmaizeViss ir saprotami izskaidrots, tā kā atliek tikai sagādāt sev kalendāru, kur redzamas gan mēness fāzes, gan konkrētās zodiaka zīmes, kuras konkrētajā dienā ietekmē ne tikai cilvēka fizisko, bet arī emocionālo pašsajūtu. Es gan šī ēšanas režīma ceturto līmeni – ēšanu atbilstoši mēness dienām atstāju citai reizei, bet papētot secināju, ka sastādot ēdienkarti, piemēram, nedēļai, vadoties pēc mēness dienām, varētu gan ietaupīt ģimenes budžetu, gan uzlabot pašsajūtu.

picaOtrkārt, par receptēm. Tās bija gardas, īpaši neskādēja maciņam, viegli pagatavojamas un pakļāvās dažāda veida improvizācijām, kā arī iedvesmoja pamēģināt ko jaunu. Visi ēdienu, ko izmēģināju bija pietiekoši sātīgi un nebija nekādas vajadzības lūkoties pēc papildus uzkodas. Man patīkams pārsteigums un atklājums bija “Kukurūzas miltu pica”, kuras gatavošanā izmantoju kukurūza putraimus. Tāpat bija patīkami, ka situācija, kad neesi bijis veikalā un arī nevēlies tur doties, atradās receptes, ko varēja pagatavot vienkārši no tā, kas atrodas mājās.

sampinjoni-ar-sezonas-darzeniemTreškārt, kā tad man gāja? Pirmās divas Mēness fāzes pagāja diezgan mierīgi, bet tad sākās trakotais karstums un bieži vien zuda vēlme vispār kaut ko gatavot vai ēst, kas varbūt nav visai labi, jo ēšanas režīmam ir nozīmes. Bija dienas, kas atļāvos ko neatbilstošu, bet mierināju sevi ar autores teikto, ka viss jādara ar baudu un prieku. Tādēļ ignorēju jebkādus vainas apziņas uzplūdus. Galu galā jāsecina, ka šī eksperimenta laikā esmu pazaudējusi 1, 5 kg, kas manuprāt nemaz nav slikts rādītājs, ņemot vērā, ka tas noticis bez kaut kādas lielas piepūles un sevis ierobežošanas.

pankukasGrāmata noteikti var kalpot kā palīgs ceļā uz veselīgāku ēšanu. Tā ir gana iedvesmojoša un var noderēt, ja nepieciešams pagatavot ko gardu un atšķirīgāku, kā ierastā ēdienkarte. Starp citu, grāmatā aprakstītajam principam var pielāgot arī savu ierasto ēdienkarti, protams, ja tā nav pārblīvēta ar tiešām neveselīgu ēdienu.