Carpe diem!

oktobris 2021
P O T C P S Sv
« Sep    
 123
45678910
11121314151617
18192021222324
25262728293031

Historia

Eva Hietamies

Tētis skolāManuprāt, viens no uztraucošākajiem gadiem ikviena vecāka dzīvē ir gads, kad bērndārznieks pārtop par pirmklasnieku. Pirmkārt, ja satraukums par to, vai bērnam skolā patiks, vai spēs apgūt visu to pašu ko pārējie un vai viņam izdosies veiksmīgi sadraudzēties ar pārējiem skolēniem. Tad vēl protams pagarinātās grupas jautājums, ārpusskolas pulciņu apmeklējumi un vēl daudz citu lietu, ko strādājošiem vecākiem nemaz nav tik viegli koordinēt. Vēl jo grūtāk to ir izdarīt, ja vecāks ir viens. Tas tiešām ir satraucošs dzīves posma gan vecākiem, gan tikko izceptajiem pirmklasniekiem.

Tieši tik satraucošs un vēl mazliet ir Evas Hietamies romāna “Tētis skolā” varoņu Anti Pasenena un mazā Pāvo pirmais skolas gads. Jau tas vien, ka mazajam Pāvo, kas tikko vēl ticis ik dienas aizvests un atvests no bērnudārza, tagad pašam jāspēj pamostos, pabrokastot un doties uz skolu ir satraucoši. Vēl viņam jāuzņemas atbildība par uzdotajiem mājāsdarbiem un savām lietām, jāiedzīvojas ne tikai skolā, beta arī pagarinātajā grupā, kura viņam nemaz nepatīk. Anti telefons zvana nepārtraukti un viņam jāskrien glābt dēlu, nonākot gan komiskās, gan ne tik komiskās situācijās.

Taču arī pieaugušo dzīvi neviens nav atcēlis. Anti jāstrādā, jāmaksā rēķini, jāuzņemas atbildību par jaunāko brāli Janni, kurš ir cilvēks ar īpašām vajadzībām un gatavojas kļūt par tēti. Notikums tiešām ir priecīgs, bet tā kā arī viņa draudzene ir cilvēks ar īpašām vajadzībām, ir tik daudzi, kas netic un iebilst, ka jaunie vecāki varēt audzināt savu bērnu. Bez Anti un viņa tēva, kas ir Jannes aizbildņi, tiek pieņemts lēmums mazuli atdot adopcijai. Tas sadusmo Janni un puisi aizbēg no pansionāta, kur mīt. Pavisam drīz pie Anti apmetas arī viņš un vientuļā tēva dzīve kļūst vēl satraucošāka. Vēl ir mīlestība, kurai viņi ar Enniju ļaujas. Taču viss beidzas pat īsti nesākoties, jo reizēm jau tā notiek, kad rūpes tiek pārprastas, un Anti zaudē ne tikai mīlestību, bet arī savu labāko draugu, jau otru reiz. Taču, lai arī cik sāpīga nebūtu šī pārdzīvojumi, viņam nav laika to apdomāt, jo dzīve pārvērtusies ripojoša sniega bumbā. Kā Anti tiks galā?

Vēl viens aizraujošs humora caurvīts romāns, kas pieskaras vairākām mūsdienu sabiedrībā ļoti svarīgām tēmām. Romāns liek smieties, reizēm pat gauži melni, bet tas arī liek aizdomāties un pārdzīvot līdz ar varoņiem viņu nedienas. Reizēm rodas vēlme grāmatas varoņus samīļot vai mesties tos aizstāvēt. Eva Hietamies ir izcila kā vienmēr.

Eve Hietamies

tetis-diviemVai jūs atceraties Anti Pasanenu? Vīrieti, kurš pārtikas veikalā mēģināja nopirkt mātes pienu, jo viņa sieva bija to pametusi pie dzemdību nama durvīm ar tikko dzimušo dēlu uz rokām? Jā, tas ir viņš, par kura priekiem un bēdām apvienojot gan tēva, gan mātes lomu varēja uzzināt somu rakstnieces Evas Hietamies romānā “Tētis uz pilnu slodzi”. Maldās tie, kas domā, ka Anti un Pāvo pēc tam dzīvoja ilgi un laimīgi. Tā tas nenotiek ne dzīvē, ne romānā, jo pie lasītājiem viens pēc otra dodas nākamie romāni  par abiem Pasenenu puišiem “Tētis diviem” un “Tētis skolā.”

Romāna “Tētis diviem” iznākšanu pat nezinu kādā vīzē veiksmīgi biju palaidusi garām un pie šī romāna tiku reizē ar pēdējo iznākušo šis sērijas grāmatu. Pirmajā brīdī nopriecājos, ka Anti beidzot paveicies mīlas dzīvē, jo diez vai tas otrs audzināmais bez sievietes klātbūtnes uzradies. Es jau pēc pirmās grāmatas cerēju, ka viņš saies kopā ar Enniju, bet liela bija mana vilšanās, ka tagad,  pat pēc diviem gadiem viņi ir tikai draugi, un situācijā, kad varbūt beidzot kaut kas varētu notikt, viņi nobīstas, sevišķi jau Ennija, kas man likās ļoti drosmīga un gudra sieviete. Abu pieaugušo bailes no mīlestības gandrīz izposta draudzību un no tā cieš ne tikai viņi paši, bet arī viņu bērni. Anti ir gatavs pieņemt notiekošo un to, ka viņa Ennijai ir attiecības ar citu, viņiem ar Pāvo ir savs dienas ritms, kā arī viņš ir vienmēr gatavs neordinārām situācijām. Taču kādu dienu atskan telefona zvans, kas sagriež viņa dzīvi vēl lielākā virpulī. Ennija ir cietusi negadījumā un uz nenoteiktu laikiem abiem Pasenenu vīriešiem pievienojas viņas piecgadīgā meita Tertu. Nekas vairs nav pa vecam, jo piecgadīgajai princesei ir savas prasības, noteikumi un ieradumi, ko abiem vīrieša cilvēkiem grūti saprast.

Eva Hietamies lasītāju burtiski ierauj Anti Pasanena pasaulē, liekot smieties un pārdzīvot kopā ar viņu. Viņa nevairās aplūkot nopietnas tēmas, bet dara to caur humora prizmu. Taču nav tā, ka viss ir jautri, par visu tiek smiets. Romāna lappusēs jaušama arī smeldze un pārdzīvojumi, ko rada Pāvo mātes Pijas nespēju būt rūpīgai mātei, pat ja viņa to ļoti vēlas, kā arī par to, kā tas ietekmē mazo Pāvo. Tāpat starp lappusēm pazib vientulības sajūta, ko piedzīvo neviens viens vientuļais vecāks, par spīti tam, ka viņam ir radu, draugu un atbalstītāju loks. Tāpat kā pirmajā grāmatā autore veiksmīgi attēlo dažādus ikdienā sastopamus tipāžus, kā arī attiecības, kas veidojas viņu starpā. Vēl arvien savā koloritātē nepārspējams ir parkā iepazītais māmiņu pulciņš, kas kļuvušas par Anti ikdienas sastāvdaļu, taču arī citi tēli un tipāži ir ievērības cienīgi un ļoti niansēti aprakstīti, liekot pasmaidīt, jo saproti, ka viņi visi ir sastopami ne tikai Anti, bet arī tavā dzīvē.

Romāns, ko noteikti ieteiktu ikvienam, neatkarīgi no dzimuma, ģimenes stāvokļa vai statusa. Dzirkstošais humors, kas atrodams šajā grāmatā iespējams vismaz uz brīdi liks aizmirst par dīvainībā, kas pārņēmusi mūsu ikdienu, bet ja tomēr nē, tad pavisam noteikti liks uz notiekošo paraudzīties bez ierastās smagnējās nopietnības un visu uztvert nedaudz vieglāk.

Linda Šmite

akmens-peldesanaJa ir kāds autors, kas savus darbus darina noteiktā ritmā, tad tā noteikti ir rakstniece Linda Šmite. Viņa to izdara tik prasmīgi, ka lasītājam nākas dejot līdzi, neatkarīgi no tā vai  tas ir draiskas polkas vai liegana valša ritms. Jau ar pirmajiem teikumiem šis ritms tevi satver un neatlaiž līdz izskanējis pēdējais vārds. Romānā „Akmens peldēšana” ritms ir tik spēcīgs, ka lasot tas atbalsojas visdziļākajos dvēseles nostūros. Un kā nu ne, jo runa ir par tautasdziesmām. Par ritmu, kas  ierakstīts ikvienā latvietī. Atliek tik ieskanēties mazai četrrindei, un pasaule iezaigojas pavisam citās krāsās. Atvara Akmeņa mīļotā nolēmusi savu dzīvi veltīt latviešu tautasdziesmai. Viņu abu ikdiena paiet dainu ritmos. Jo kāds no abiem mīl vairāk un pielāgojas. Vai tas viņus padara spēcīgākus, labākus vai laimīgākus par citiem? Kā tas ir dzīvot tautasdziesmai? Šis Lindes Šmites romāns ļauj saskatīt to, kur slēpjas patiesais latvieša spēks, kas ļauj izdzīvot un kaut uz mirkli sajusties laimīgam. Romāns, kas apgalvo, ka akmens peld ūdens virsu, bet savu lasītāju ierauj dziļā atvarā, no kura nav vēlme izrāpties, līdz viss stāsts ir izskanējis.

Elizabete Gilberta

300x0_meitenu-pilsetaElizabetes Gilbertas romāns “Meiteņu pilsēta” aizved lasītāju uz Ņujorku 2. pasaules kara sākumā. Sākotnēji, zinot vēsturisko fonu, galvenās varones bezbēdīgā uzdzīve liek domāt par “dzīrēm mēra laikā”. Taču, ja pavisam godīgi, ir muļķīgi sagaidīt, ka deviņpadsmit gadus jauna meitene, tikusi vaļā gan no mācībām koledžā, kas viņu līdz nāvei garlaikojušas, gan no ģimenes modrās acs, nonākusi Ņujorkā varētu sērot par lietām, kas tieši viņu vismaz pagaidām neskāra. Ņujorka Vivianu apžilbina, tāpat kā viņas krustmātes burlesku teātra trupas meitenes. Šeit viņa pirmo reiz apjauš, ka drīkst, vēlēties, alkt un izbaudīt.  Viņa gūst pirmos panākumus un saprot, ka var dzīvot tā, kā pati to vēlas, un ka drīkst sapņot.  Tas ir laiks, kad sievietes arvien vairāk piesaka savas tiesības, kļūst par līdzvērtīgām konkurentēm vīriešiem, tomēr tai pašā laikā viņas vēl aizvien nav pasargātas no sabiedrības nosodījuma, ja nav uzvedušās atbilstoši pieņemtajām uzvedības normām.

Gilberta ļoti veiksmīgi ataino jaunas sievietes pieaugšanu, laikā, kad karš ir tik tālu un tajā pašā laikā tik tuvu. Šis ir stāsts par traukšanos debesīs, kritienu un lidojuma turpināšanu, bet jau ar zināmu pieredzes un zināšanu bagāžu.

“Meiteņu pilsēta” ir stāsts arī par mīlestību. Taču šajā mīlas stāstā neatrast klišejas un standarta mīlas stāstiem raksturīgas banalitātes.  Neatceros nevienu citu stāstu, kur mīlestība ir bijusi tik pieņemoša, bez pretenzijām, nosodījuma un liekām kaislībām. Lasot šo romānu sapratu, kas tieši šāda pieņemšana un otra cieņpilna akceptēšana trūkst mūsdienu sabiedrība, jo pēdējā laikā īpaši var manīt neiecietību vienam pret otru, atšķirīga viedokļa noniecināšanu un savu vērtību uzspiešanu, pasludinot citu cilvēku vērtības un pieredzi par greizu.

Krāšņs, aizraujošs un emocijām bagāts. Tāds ir šis romāns. Tajā ir kas džezisks un līdz sāpēm smeldzīgs, ar vieglumu par tik nopietnu lietu kā dzīve.

Elizabete Nurebeka

saki-kaesi-manaPar mātes mīlestību parasti runā ar bijību, jo māte ir tā, kas bērnam dod dzīvību. Taču tā laikam ir mīlestība par kuru nevar runāt viennozīmīgi. Mātes mīlestība var padarīt bērnu par veiksmīgu un laimīgu cilvēku, tā zina, kad sniegt atbalstu un kad viņas atvase nonākusi nelaimē, bet tā var būt arī postoša, biedējoša un pat bīstama.

Elizabetes Nurebekas romāna “Saki, ka tu es mana”, galvenās varones ir trīs sievietes. Divas mātes un viena meita.  Izabella vēlas noskaidrot, kas viņa ir, jo viņas attiecības ar māti ir tik sarežģītas un biedējošas, ka jaunā sieviete jūtas apmulsusi un pazaudējusi sevi. Stella, veiksmīga psihoterapeite, pusaugu dēla māte, pēkšņi, nonāk aci pret aci ar pirms daudziem gadiem pazaudēto meitu. Vismaz viņa tā domā. Vai tā ir mātes sirds, kas to saka vai arī apmātība, ar kuru viņa nav tikusi galā? Savukārt Šestina darīs visu, lai meita no viņas neattālinātos. Viņa neatdos savu meitu nevienam, pat ja nāksies nogalināt, melot vai pat sagraut citu dzīves. Mātes mīlestība vai slima prāta radīta pieķeršanās, kas smacē un neļauj dzīvot? Kura melo un kura tiek padarīta par meli? Kāpēc?

Elizabete Nurebeka ir uzrakstījusi spriedzes pilnu trilleri, kas vietumis liek nelabumā noskurināties, jo, patiesībā, ir tik grūti pieņemt, ka mātes mīlestība robežojas ar neprātu. Plus punkts autorei par to, ka viņa diezgan prasmīgi maldina lasītāju un nemaz nav tik viegli uzreiz saprast, kurš ir kurš. Sižets ir tik prasmīgi savīts un aizraujošs, ka doma par mierīgu lasīšanu ar lielākiem pārtraukumiem jāatmet. Šī ir no tām grāmatām, kuru, ja lasa, tad lasa uzreiz un līdz galam.

Ruta Zimnoha

foto-sesijas-2018 (28)Lejas skolā  valdīja klusums. Aiz loga lielām pārslām krita sniegs, smaržoja pēc piparkūkām un viss liecināja par Ziemassvētku tuvumu. Prāts nesās uz kādu bezbēdīgu meldiņu. Ja vien viņa spētu tikt vaļā no kņudošās sajūtas pakausī, ka briest kas nelāgs! Šarlote zināja, ka šeit klusums ir mānīgs. Par klusu parastai dienai. No kādas klases atskanēja pa skaļākai balsij, bet nekā tāda, kam vajadzētu pievērst īpašu uzmanību. Lejas skolā klusums meloja. To viņa bija sapratusi diezgan ātri. Tāpat kā to, ka jābūt ļoti piesardzīgai. Uzticēties šeit varēja tikai retajam, bet naivums tika sodīts ar vilšanos vai vismaz tualetes podā noslīcinātiem zābakiem.

Šarlote Lejas skolā ieradās pirms trim gadiem. Tieši no prestižas ģimnāzijas. Divpadsmit gadi vienā darbavietā bija pārvērtušies nomācošā rutīnā. Viņa alka pēc jauniem izaicinājumiem. Lejas skolā par rutīnu un garlaicību nebija laika domāt,  un katra jauna diena bija kā izaicinājums. To Šarlote bija sapratusi savā pirmajā darba dienā. Pēc pirmās nodarbības. Kad aiz skolas zāles durvīm atstātos apavus nevarēja atrast ne uz nodarbību atnākušie skolēni, ne viņa pati. Puiku apavus kāds labvēlis bija  ieracis kupenā turpat pie skolas C korpusa durvīm. Taču Šarlotei Zābaku zaglis bija sagatavojis īpašu sveicienu. Lai saprot, ko viņš domā par teātra mākslu, kuru viņa šeit gatavojās ieviest. Viņas zābakus viens no puikām atrada zēnu tualetē. Podā. Toreiz visi, kas bija cietuši no Zābaku zagļa izrīcībām saskrēja skatīties, kā jaunā teātra pulciņa skolotāja vilks no poda laukā savus zābakus. „Fū!”, „Pretīgi!”, „Jūs tiešām vilksiet tos zābakus kājās?” Skolēnu izsaucieni un cimperlīgums vienu brīdi lika Šarlotei šaubīties, vai viņa tiešām sākusi strādāt skolā, kas paredzēta bērniem ar uzvedības un mācību traucējumiem, un kuras kontingentu lielākoties veidoja ne no tām labvēlīgākajām ģimenēm nākuši bērni. Puikas šķobīja seju, spieda ciet degunus un spiegdami atlēca atpakaļ, kad viens no zābakiem izslīdēja Šarlotei no rokām. Tādi kā cacas! Šarlotei, kas dzimusi un augusi laukos, šāda puišeļu ņemšanās raisīja smieklus. „Es esmu Netīrais zābaks, kurš tikko gardi papusdienojis tualetes podā. Nāciet nu, mani čabulīši, lai varu jums iedot bučiņu!” – pārvērstā balsī runādama Šarlote baidīja puikas ar zābaku. Viņa domāja, ka tas liks tiem smieties. Taču puikas spiegdami un kliegdami metās laukā pa C korpusa durvīm un pazuda galvenās skolas ēkas virzienā. Pēc šī atgadījuma Šarlote bija tikusi pie iesaukas Trakā.

„Čau, Trakā! Pa purnu sen neesi dabūjusi! Ka tūlīt iepisīšu, vairs negribēsi!” – tā ik rītu viņu sagaidīja Edijs no 6.b. Augumā sīkais puišelis, bija Šarlotei knapi līdz degunam. Blatnijs. Sejas izteiksme, gaita kādā Edijs pārvietojās, gaisā paceltais kulaks, liecināja, ka puika nejoko. Ne reizi vien Šarlotei bija nācies Ediju atraut no kāda, kuru viņš bija nolēmis pārmācīt. Iemeslu pārmācīšanai Edijam nevajadzēja. Atlika tikai kādam uzsākt kašķi, iedunkāt vienam otru vai arī tikai veltīt pa kādam „laipnākam” vārdam, kad Edijs bija klāt un lika lietā dūres. „Nositīšu tevi, suka!” – viņš darīja zināmu upurim, ka labāk padoties un sākt skaļi raudāt. Tas gan nenozīmēja, ka mazais agresors liksies mierā un nelaimīgo palaidīs vaļā. Parasti šādi Edija cīņas prasmes demonstrējumi beidzās ar to, ka Šarlote, kamēr jauneklim noiet tvaiks, turēja viņu piespiestu pie sienas, vai bīstamākās situācijas lika lietā reiz studentes gados apgūtās brīvās cīņas paņēmienus. Ticis vaļā no viņas kampiena, Edijs nekad neaizmirsa piedraudēt, ka izrēķināsies ar viņu, bet vēl pēc brīža, viņš, nevainīgu sejas izteiksmi, stāvēja pretī Šarlotei un izstiepis roku vissaldākajā balsī čukstēja: „Končiņu iedosi?” Un Šarlote lūkoja, vai somā nav aizķērusies kāda ledene.

Šorīt Edijs uz Šarlotes sveicienu bija atbildējis ar pastrupu – „..brīt!”, un aizslājis skolas ēdnīcas virzienā. Līdz trešajai stundai viņš nebija piekāvis nevienu pašu. Pat ne pirkstu piedūris kādam. Justiņš no tās pašas 6.b. arī nebija saņēmis savu dienišķo dunku devu. Šarlote redzēja, kā viņš līdzīgi apnicīgai nāvei sekoja Edijam un neatstājās ne par soli. Taču Edijs izlikās viņu neredzam un nedzirdam. Tikai kaut ko neskaidri ņurdēja zem deguna.

Justs bija mūžīgais skolas cietējs. Visi viņu iekaustīja, iedunkāja un apsaukāja. Vienmēr atradās kāds, par kuru Justam bija iemesls pasūdzēties, par kura pāridarījumiem nobirdināt rūgtu asariņu. Visbiežāk Justu slānīja tieši Edijs. Reizēs kā šī, kad neviens Justu neaiztika, viņš nejutās savā ādā un izpaudās kā vien spēja. Saukāja klasesbiedrus par stulbeņiem, smadzenēs izpistajiem un aborta paliekām. Rakstīja aizvainojošas zīmītes un pastāstus par stulbajiem skolasbiedriem. Ne viens vien skolas pedagogs atzina, ka dienās Justs varētu kļūt par labu rakstnieku vai runas vīru. Zēnam tiešām piemita talants izteiktie vārdos un rakstos. Tomēr visbiežāk viņš šo talantu lika lietā, lai kaitinātu savus klasesbiedrus.  Kāds vienmēr neizturēja un pēc brīža Justs jau joza uz sociālā pedagoga kabinetu vai meklēja klases audzinātāju, lai sūdzētos par pāridarītāju.

Šarlotei par brīnumu pēc kāda brīža Justs no Edija atkāpās. Nē, šodien kaut kas nav lāga! Edijs nekaujas un arī Justs neuzprasās uz jauniem zilumiem. Pat nemēģina saņemt brāzienu no Šarlotes vai klases audzinātājas, kuras bieži vien nevis pažēloja, bet vēl sarāja par uzprasīšanos uz nepatikšanām. Tādās reizēs Justam vismaz bija iemesls pasūdzēties par neiejūtīgajiem pedagogiem vai paziņot Šarlotei, ka viņa ir vissliktākā dežūrskolotāja skolas vēsturē.

Šķita, ka Lejas skola dusēja dīvainā Ērkšķrozītes miegā. Krēsli nelidoja, neviens negrūstījās, nekāvās, nelamājās un kolēģi par nevienu nesūdzējās. Pat Fredis no 8.a. klases bez ierunām bija devies uz stundu. „Ko Jūs man piepisāties?!” – bija Freda standarta frāze, ikreiz, kad Šarlote viņu lūdza doties uz nodarbību. Nelīdzēja ne lūgšanās, ne draudi, ne pierunāšana. Būdams divas galvastiesas garāks par Šarloti, Fredis viņu viegli pabīdīja malā, ikreiz, kad Šarlote mēģināja viņu atturēt no vazāšanās pa skolu. Vienīgi reizēs, kad Šarlote izbūra no  somas kādu konfekti, tostermaizi vai ko citu ēdamu, Fredis, laikam juzdamies tā kā Šarlotei parādā, bez liekas tielēšanās aizslāja uz stundu.

Lejas skolas dārgumiņi, kā savus skolēnus dēvēja Šarlote, īpaši savu leksiku necenzēja. „Aizpis muti! Ej dirst! Izpistā vāverīte! Stulbā kuce!” – bija pērles, kas no Šarlotes audzēkņu mutēm bira bez pārtraukuma. Par tradicionālo bļaģ, suka, nahuj vai pohuj vispār nebija jēgas ko bilst. Šie vārdi jau pilnīgi dabiski bija iekļāvušies Lejas skolas skolēnu leksikā neatkarīgi no dzimuma vai vecuma. Tomēr pieklājības normas lejieši zināja. Lai cik dusmīgi uz citiem, sevi, pasauli un dzīvi skolēni nebūtu, vēršoties pie pedagogiem, lielākā daļa no viņiem neaizmirsa, ka skolotāji jāuzrunā uz Jūs. „Atpisieties taču beidzot! Kas Jūs galvā izdrāzta, ka neko nerubijat? Pisieties dirst!”  Šarlote pa šiem gadiem bija iemācījusies uz šādiem skolēnu izteikumiem reaģēt ar humoru vai vienkārši nereaģēt. Taču šodien neviens pat nelamājās. Šarlote nesaprata kā tas iespējams. Ne jau Lejas skolā!

Iečīkstējās kādas klases durvis. Šarlote palūkojās koridorā. Viņas virzienā slāja Dins no 6.b. Lidojošu krēslu puisis! Šarlotei vēl tagad spilgti atmiņā palikusi pirmā darba diena kā dežūrskolotājai. Tad viņai likās, ka pēc diviem gadiem šajā skolā, viņa ir redzējusi un dzirdējusi gana daudz. Taču lidojošajiem krēsliem viņa vēl nebija bijusi gatava. Tos Dins vienu pēc otra raidīja nopakaļus no klases bēgošajiem klasesbiedriem un skolotājai. Toreiz Šarlotei gandrīz bija izdevies zēnu  pierunāt iziet no klases un doties nelielā pastaigā ap skolu, lai nomierinātos. Diemžēl ieradās kolēģu izsauktā ārstu brigāde un ducīgi vīri policijas formās. Tas izraisīja jaunu krēslu lidojumu. Kopš tās reizes bija pagājis gandrīz gads un, ja ar kādu no skolēniem Šarlotei bija izveidojies labs kontakts, tad tas bija Dins. Šarlote ļoti ar to lepojās.

„Din, kāpēc neesi klasē?”

„Ai, es visu jau izdarīju! Mums šodien ieskaite. Skolotāja atļāva.”

Tā tas varēja būt, jo lai nu kāds, bet dumjš Dins nebija. Nebūtu sprādzienbīstamā rakstura, Dins mierīgi varētu mācīties parastā skolā.

„Skolotāj, vai Jūs esat facebook?”

„Jā. Kāpēc jautā?” – Šarlote pajautāja, lai gan bija pilnīgi bija pārliecināta, ka vēlākais šovakar saņems no Dina virtuālu uzaicinājumu, kļūt par viņa facebook draugu. Lejas skolas skolnieki nebija augstprātīga tauta un labprāt sociālajos tīklos draudzējās ar saviem skolotājiem. Ar tiem pašiem, ko ikdienā dēvēja par vecajām vafelēm, izdrāztajām kucēm un maukām.

Šarlote nebija gaidījusi belzienu. Cietais grāmatas vāks atsitās pret viņas degunu, brilles aizlidoja kaut kur sāņus. Caur miglu Šarlote pamanīja Dina rokās matemātikas grāmatu. Viņa seju rotāja plats smaids.

„Tagad Jūs esat iesejota matemātikā!” – Dins jautri iesmējās un metās prom pa koridori.

Šarlote nezināja, ko darīt. Smieties! Raudāt! Dusmoties! Taču viens bija skaidrs. Lejas skolā viss ir kārtībā!

Mets Heigs “Pusnakts bibliotēka”

hegsVai ir daudz lietu, ko savā dzīvē nožēlojat? Neizmantotas iespējas, piedāvājumi, apzinīgi nerealizēts laiks, un vēl daudz citu lietu, par kurām lauzāt galvu un domājat: Kā būtu, ja būtu?

Jā, kā tad būtu? Vai tiešām konkrētā izvēle būtu novedusi līdz tādai dzīvei, kādu mēs to iztēlojamies? Vai tiešām mūsu pašreizējā dzīve ir tik nepareiza un nebaudāma, vai arī mēs vienkārši nenovērtējam sevi, savu dzīvi un savas izvēles? Vai likteņa “triecieni” ir sods, vai arī tikai līdzeklis, lai mēs izkustētos un darītu pašu svarīgāko – DZĪVOTU.

Ja saka, ka grāmatas iedvesmo, ārstē un liek saskatīt tev piederošās vērtības, ko pats savā sulā vārīdamies nepamani, tad Meta Heiga romāns “Pusnakts bibliotēka” ir tieši šāda grāmata. Tā iedvesmo, liek novērtēt un saprast, ka neviena no izdarītajām izvēlēm nav viennozīmīga. Heigs sava romāna galvenajai varonei Norai, kuras dzīve kļuvusi tik nepanesama, ka viņa nolemj mirt, liek nokļūt Pusnakts bibliotēkā – vietā, kur viņai tiek dota iespēja ielūkoties  savās dzīvēs, kādas tās būtu izvērtušās, ja viņa būtu citu izvēli: aprecējusies nevis atraidījusi savu līgavaini, kļuvusi par peldēšanas čempioni vai ledāju pētnieci, neizlaidusi no mājas kaķi un to neviens nenobrauktu. Norai ir iespēja nokļūt jebkurā no savām iespējamajām dzīvēm, taču viņa tā arī nevar atrast to īsto. Pat tad, kad viņa ir tikusi pie savas sapņu dzīves. Līdz saprot, ka pareizā un īstā dzīve ir tā, no kuras nolēmusi atteikties. Tikai laiks jau ir beidzies… Vai Nora paspēs dzīvot?

Kā jūs domājat, kura grāmata Noras dzīves bibliotēkā bija visbiezākā? Tāds kārtīga vairākus kilogramus smags klucis? Nožēla. Man tas lika aizdomāties un es sapratu, ka varu pavisam droši “uzsist sev uz pleciņa” un teikt, ka esmu “malacīte”. Es nevaru izdomāt, kura lieta būtu tā, ko es savā dzīvē tiešām nožēloju. Jā ir bijušas iespējas, par kurām nodomāju – žēl, ka neizdarīju, vai varbūt kādi notikumi, par kuriem man ir žēl, ka tas tā izvērties, bet apgalvot, ka to ļoti nožēloju un pārdzīvoju… tā tas nav. Man jau liekas, ka tā mana Nožēlu grāmata būtu plānas burtnīciņas apmērā, bet varbūt es alojos, iespējams, ka  manī, kaut kur dziļi apraktas slēpjas kaudzīte noignorētu nožēlu. Bet tad es pavisam noteikti izvēlos tās neatrakt un netraucēt. Lai dus vien netraucētas tālāk.

“Pusnakts bibliotēka” ir no tām grāmata, kas dod mieru un liek saprast, ka nav jau tādu pareizu vai nepareizu izvēļu, ja tās izdarītas pēc labākās sirdsapziņas.  Tā liek aizslaucīt šaubas un nožēlu, liekot ieskatīties vērīgāk, kādas iespējas sniedz tieši konkrētā izvēle. Šī grāmata ir izcila savā nesarežģītībā, gaišumā un viedumā.

No Jaunmēness līdz Jaunmēnesim jeb kā es pēc Mēness ritmiem ēdu.

ritmiVakar mēness atkal uzsāku jaunu ritējumu. Un šis būtu brīdis, kad vislabāk izdarīt  secinājumus par manu eksperimentu – ēšanu pēc Mēness ritmiem, kurai par pamatu bija Jarinas Perepeļicas grāmata “Ēdam pēc mēness ritmiem”.

Pirmkārt, par to kā man veicās. Principā sekot autores norādījumiem, ko ievērot konkrētajā mēneša fāzē, atbilstoši  valdošajai horoskopa zīmei nav grūti. platsmaizeViss ir saprotami izskaidrots, tā kā atliek tikai sagādāt sev kalendāru, kur redzamas gan mēness fāzes, gan konkrētās zodiaka zīmes, kuras konkrētajā dienā ietekmē ne tikai cilvēka fizisko, bet arī emocionālo pašsajūtu. Es gan šī ēšanas režīma ceturto līmeni – ēšanu atbilstoši mēness dienām atstāju citai reizei, bet papētot secināju, ka sastādot ēdienkarti, piemēram, nedēļai, vadoties pēc mēness dienām, varētu gan ietaupīt ģimenes budžetu, gan uzlabot pašsajūtu.

picaOtrkārt, par receptēm. Tās bija gardas, īpaši neskādēja maciņam, viegli pagatavojamas un pakļāvās dažāda veida improvizācijām, kā arī iedvesmoja pamēģināt ko jaunu. Visi ēdienu, ko izmēģināju bija pietiekoši sātīgi un nebija nekādas vajadzības lūkoties pēc papildus uzkodas. Man patīkams pārsteigums un atklājums bija “Kukurūzas miltu pica”, kuras gatavošanā izmantoju kukurūza putraimus. Tāpat bija patīkami, ka situācija, kad neesi bijis veikalā un arī nevēlies tur doties, atradās receptes, ko varēja pagatavot vienkārši no tā, kas atrodas mājās.

sampinjoni-ar-sezonas-darzeniemTreškārt, kā tad man gāja? Pirmās divas Mēness fāzes pagāja diezgan mierīgi, bet tad sākās trakotais karstums un bieži vien zuda vēlme vispār kaut ko gatavot vai ēst, kas varbūt nav visai labi, jo ēšanas režīmam ir nozīmes. Bija dienas, kas atļāvos ko neatbilstošu, bet mierināju sevi ar autores teikto, ka viss jādara ar baudu un prieku. Tādēļ ignorēju jebkādus vainas apziņas uzplūdus. Galu galā jāsecina, ka šī eksperimenta laikā esmu pazaudējusi 1, 5 kg, kas manuprāt nemaz nav slikts rādītājs, ņemot vērā, ka tas noticis bez kaut kādas lielas piepūles un sevis ierobežošanas.

pankukasGrāmata noteikti var kalpot kā palīgs ceļā uz veselīgāku ēšanu. Tā ir gana iedvesmojoša un var noderēt, ja nepieciešams pagatavot ko gardu un atšķirīgāku, kā ierastā ēdienkarte. Starp citu, grāmatā aprakstītajam principam var pielāgot arī savu ierasto ēdienkarti, protams, ja tā nav pārblīvēta ar tiešām neveselīgu ēdienu.

No Jaunmēness līdz Jaunmēnesim, ēdot pēc Mēness ritmiem:5.-8.diena

ritmiVakar no rīta iestājās Augošā mēness fāze bet mazliet pēc vienpadsmitiem jutelīgā Jaunava pamāja ardievas Mēnesim, kas nu jau nonācis Svaru pārziņā. Tad nu jau otro dienu tiek svērts un mērīts, ko Augošā Mēness fāzē likt uz šķīvja. lai pēc tam nav sev jāpārmet, ka organisms piepačkāts ar ko pavisam neveselīgu, jo, galu galā, šajā laikā vislabāk tiek uzņemts, viss kas nepieciešams normālai organisma funkcionēšanai vesela mēneša garumā. Taču par to nākamajos aprakstos. Šoreiz par to, kā Jaunmēness laikā sadzīvoju ar ugunīgo Lauvu un tam sekojošo Jaunavu. Protams arī secinājumi pēc mana eksperimenta pirmajām  astoņām dienām.

Pirmdien un otrdien Mēness bija Lauvas zīmē un kā jau tas Lauvam piedienas cieņā ir dažādos veidos uzņemtas olbaltumvielas. Jāsaka, ka šoreiz, darbojoties ar Jarinas Perepeļicas grāmatu “Ēdam pēc mēness ritmiem”, sanāca apmēram tā: paskatieties ledusskapī, tad skapīšos, konstatējiet, ka nekā lāga jau nav un būtu jāiet uz veikalu, bet… negribas nekur iet un arī skopums kabatu žmiedz. Tad atveram pavārgrāmatu un… Volā, te ir ēdieni, ko pagatavot bez došanās uz veikala! Veselīgi, gardi, sātīgi un konkrētajiem Mēness ritmiem atbilstoši ēdieni. Tajā brīdī tas man likās grāmatas lielākais bonuss. Lauvas temperamentam atbilstošais lieliskais četrinieks bija šāds:

kotletiteTeļa gaļas gaļas kotletītes ar dārzeņiem. Man gan uzreiz jāatzīstas, ka šeit mazliet šmaucos. Man maltas teļa gaļas ledusskapī neatradās, bet bija diezgan liesa cūkgaļa. Tāpat nebija gandrīz neviens no receptē minētajiem dārzeņiem. Bija tikai burkāni, sīpoli un saldētavā sviesta  pupas. Tā nu teļa gaļas kotletītes ar dārzeņiem pārtapa par liesām cūkgaļas -burkānu kotletītēm, kuras servēju ar apceptiem burkāniem un sviesta pupiņām. Ceru, ka autore pret šo viņas receptes improvizāciju neiebildīs, bet man likās, ka tas ir ļoti labi, ja ēdiens sanāk garšīgs pat novirzoties no noteiktās receptūras.

biezpienkurkumaGraudainā biezpiena un linsēklu kārtojums ar kurkumu. Šis bija vēl viens ēdiens, varēja bez lieka satraukuma pagatavot no tā, kas bija mājas. Jāsaka gan, ka manai gaumei klāt prasītos vēl šķipsniņa karija un ķiplociņš. Kā ātri pagatavojams brokastu ēdiens, kas pietiekoši remdē izsalkum un dod enerģiju manā gadījumā pat ļoti piemērots.

nudeluzupaOlu nūdeļu zupa ar Briseles kāpostiem. Te jau veikala apmeklējums bija kļuvis neatliekams un pēc ātrās omletes pusdienās, vakariņās tapa šī aromātiskā zupa, kura pēc receptes tika pasniegta ar vārītām paipalu oliņām. Man gan mazliet paslīdēja roka un zupai pievienoju nedaudz sojas mērces, ka nevien padarīja to pikantāku, bet arī mainīja tās krāsu. Šis mana vienpadsmitgadīgā dēla vārdiem, esot bijis līdz šim pats labākais ēdiens.

biezpiensMaigs biezpiena krēms ar augļiem, ogām un riekstiem. Lauvas laikā velkot uz ballīti. šī tad bija arī mūsu ballīte. Augļu un ogu vietā izmantoju gan tikai zemenes, bet bija ļoti garšīgi. Vienīgi varbūt vajadzētu izvēlēties pavasara vai vasaras ziedu medu, kam ir maigāka graša. Man mājās bija viršu medus, tāpēc bija jūtama diezgan spēcīga medus garša. Viegls, aromātisks deserts ar medainu piesitienu.

Trešdien Mēness sāka draudzēties ar Jaunavām. Šajā laikā esot jūtīgs gremošanas trakts un ieteicams uzturā lietot termiski apstrādātus produktus, ne tikai dārzeņus, bet arī augļus. Jaunavai par godu gatavoju jau iepriekš iepazītos ēdienus no pavārgrāmatas, bet izmēģināju divus, manuprāt Jaunavas jūtīgajai dabai ļoti piemērotus ēdienus:

blodaBļoda jeb bowl. Savā grāmatā autore piedāvā vairākas salātu bļodas, kuras gatavojot bagātīgi tiek izmantoti dažādi dārzeņi, kam var pievienot gan vistas fileju, tunci, vai ko citu katra gaumei un garšas izjūtai atbilstošu. Bļodas var pagatavot gan kā svaigus, gan kā siltus salātus. Tā nu nu mūsmājās Jaunavai par godu tapa siltā Bļoda. Vienreiz tikai ar dārzeņiem, bet citu reizi dažādībai tiem pievienoju kuskusu. Vienkāršs, ātri pagatavojams, sātīgs un veselīgs ēdiens, ko katrs var pielāgot sava ledusskapja un virtuves skapīšu saturam.

cepti-aboliCepti āboli ar riekstiem un žāvētiem augļiem. Arī Jaunava ir ko pelnījusī uz kāra zoba un ja arī augļus iesaka lietot termiski apstrādātus, tad šis deserts ir tieši laikā. Prasīto vīģu vietā biju nolēmusi izmantot dateles. Taču vecums nenāk vien un nācās konstatēt, ka nav ne vīģu, ne dateļu. Pirktas kā dateles no veikalā mājās bija atceļojušas žāvētās plūmes. Taču tas ātrumu nemazināju un izmantoju tās pašas plūmes. Manuprāt, ļoti laba garšu kombinācija un ēdiena struktūra. Ļoti liels plus, ka ātri pagatavojams, noderēs negaidītu viesu gadījumā.

Secinājumi Jaunmēnesim aizejot un Augošam Mēnesim atnākot – esmu zaudējusi pa šīm dienām nepilnu kilogramu, kas manuprāt nav slikti un nepārkāpj veselīgās ēšanas principus. Pašsajūta laba, noskaņojums optimistisks un līdz šim nav piemeklējušas histēriskas ēšanas lēkmes pievakarēs, bet es, protams, nezinu, kas šajā ziņā būs sakāms Augošajai Mēness fāzei. Autore brīdina, ka šajā laikā var gadīties, ka lietā jāliek pašdisciplīna un priekšā ēdieniem bagātais Jāņu laiks.

No Jaunmēness līdz Jaunmēnesim jeb ar Jarinas Perepeļicas pavārgrāmatu azotē: 1.-4. diena

ritmi“Nu vēl vienu gabaliņu jau var…”

“Tās gardās speķmaizītes vai lūdzas, lai viņa apēd…”

“Nu nekas briesmīgs jau tas nav, ja pirms gulētiešanas apēd sešās rupjmaizes rikas ar sviestu un gurķi. Sviesta jau nemaz  tik daudz tur nebija un pārējais ir veselīgs.”

Vai jums reizēm izvēršas šāda veida diskusijas pašiem ar sevi? Man visai bieži. Pat ļoti veselīgi produkti manā vēderā nonāk visneveselīgākajā veidā. Vispār jau pie tā vainīga Klāras tante. Tā es dēvēju to manas visai saprātīgās personības daļu, kas nepārtraukti stiepj roku pēc ēdamā, ja vien tas atrodas tuvāk par pieciem metriem. Klāras tante ir tā, kas reizēm piestūķē kuņģi ar dažāda veida ēdmaņām, līdz tas nabadziņš sāk konvulsīvi raustīties. Taču tieši tāpat viņa ir tā, kas citu dienu par ēšanu un padzeršanos pirmo reizi atceras tikai sešos vakarā un viņa ir arī tā, kas pēc desmitiem vakarā nervozi sāk virināt ledusskapja durvis un ja tur nekā uzreiz apēdama nav, ņem un izcep biskvītkūku. Taču, ja ir slinkums – der arī ķiplokmaizēs pārvērsts puskukulis.

Tagad pandēmijas laikā, pēdējo pusgadu nodarbojos ar Klāras tantes pievēršanu veselīgam uzturam. Pirmkārt drēbju skapja saturs sāka boikotēt manus apmērs, otrkārt lauztās kājas dēļ uz trim mēnešiem biju spiesta samierināties ar supermazkustīgu dzīvesveidu. Apzinīgi izgāju divus uztura klubiņus un par savu ikdienas ritma daļu ieviesu četras ēdienreizes, taču, ak vai, lai cik gardi un tiešām sātīgi ēdienu nebūtu, negausīgas rīšanas epizodes atkārtojās vismaz reizi mēnesī. Nekādi izsalkuma remdināšanas veselīgie paņēmieni neiedarbojās, drīzāk radīja vēl lielāku bada histēriju. Vienīgais secinājums, ka tas varētu būt saistīts ar kaut kādām dabas norisēm. Tādēļ, kad pamanīju, ka iznākusi Jarinas Perepeļicas pavārgrāmata “Ēdam pēc mēness ritmiem”, nolēmu ļauties nelielam eksperimentam un izmēģināt grāmatā publicētās receptes, kā arī autores ieteikumus, balstoties uz pašas pieredzi un zināšanām.

Man paveicās, ka grāmata manās rokās nonāca tieši pusstundu pēc Jaunmēnes iestāšanās, kas arī ir Mēness kalendāra diena. Tā kā puse dienas jau bija nodzīvots, šo dienu veltīju grāmatas un recepšu izpētei. Autore apraksta 4. posmu, kuri būtu pakāpeniski jāiziet, lai ēšanu par mēness ritmiem padarītu par savu ikdienu. Tad nu nolēmu, ka būšu saprātīga un pieturēšos pie ieteiktā pakāpeniskuma un apvienošu 1. posmu, kas nosaka, ko ievērot katras Mēnesfāzes laikā un 2. posmu, kas pievērš uzmanību stihijai, kura tobrīd ir valdošā. atbilstoši stihijām: Zeme, Gaiss, Ūdens un Uguns, pēc kurām sadalās horoskopa zīme.

1. – 3. eksperimenta diena. Godprātīgi uzkāpju uz svariem, lai saprastu, kā šis eksperiments iedarbosies uz manu svaru. Secinājums – svars nevien iesprūdis pie 85 kg, bet klāt nākuši vēl 2 kilogrami pēc Klāras tantes pēdējo dienu rabarberkūku, desiņu un gurķmaizīšu izpriecām. Vēl arvien ir Jaunmēness, bet kā valdošā horoskopā zīme sevi nākamajā divarpus dienām sevi piesaka Ūdens stihijas pārstāvis – Vēzis. Jaunmēness laikā ieteicams atteikties no alkohola un cigaretēm, daudz dzert ūdeni vai zāļu tēju, ieturēt gavēni un samazināt pārtikas apjomu, bet tam atrodoties Ūdens stihijas zīmē organismam vislabāk uzņemt ogļhidrātus.  Tādēļ nolemju turpmākās dienas, līdz svētdienas vakaram, kad sāksies Lauvu laiks, atturēties no gaļas un nevairīties no ogļhidrātiem. Un šeit laiks atvērt pavārgrāmatu “Ēdam pēc mēness ritmiem”. Autore iesaka izmēģināt jaunus ēdienus un tos iekļaut savā ikdienas ēdienkartē.

maizitesPar šo dienu lielisko brokastu ēdienu kļuva “Rupjmaize ar avokado un pupiņām”, kas ir gana sātīga un garda. Kopā ar zaļajiem lapu salātiem tās veido veselīgu brokastu kombināciju. Maizītes viegli pagatavojams, gana ātri pagatavojamas un tiešām ir veselīgas. Manā gadījumā tās izkonkurēja “Auzu pārslu biezputra ar mandeļu pienu, dzērvenēm un datelēm”, kas ir garšas ziņā interesantāk un garšām bagātāks tradicionālās auzu putras variants. Jebkurā gadījumā arī paliekoša manā ēdienkartē.putra

Viens no ēdieniem, kas akurāt iederējās Latvijas mainīgajā vasarā un atbilda konkrētajiem mēneša fāžu kritērijiem bija sildošā, garšas un krāsas ziņā krāšņā “Lēcu zupa ar tomātiem un kurkumu”. Tieši tas, kas nepieciešams brīdī, kad tevi pārsteidzis vasaras negaiss.  Taču lielāku izsalkumu remdēs “Auzzirņi ar kvinoju, baklažāniem un kivi”, kas ir bagātīgs olbaltumvielu un spēs remdēt pat ļoti lielu izsalkumu.   Vēl viens ļoti viegls, bet ļoti gards un izsalkumu remdinošs ēdiens ir “Brokoļu biezzupa ar fetas sieru”.  Maigā brokoļu biezzupa ļoti labi saskaņojās ar pasāļo un nedaudz pikanto fetas sieru bija labāko restorānu cienīga.zupa-lecu

Secinājumi pēc pirmajām trim dienām Jaunmēness un Vēža zīmes tandēmā:

Nepavisam nebija grūti iztikt bez gaļas, lai gan svētdien, man nedaudz paslīdēja kāja brāļa dzimšanas dienas vakariņās un vienā maltītē gaļa izpalika, bet tā kā autore min, ka viss jādara pakāpeniski un ar mēru.

Īpašu izsalkumu nesajutu un viss bija ļoti garšīgs.

Pašsajūta šīs dienas bija laba, bija gan daži brīži, kad pēc maltītes jutos nedaudz piekususi, bet iespējams vajadzēja ēst vēl mazliet mazāk.

Vakar vakarā pienāca Lauvu laiks, kas kā jau plēsējam pienākas lūko pēc olbaltumvielām bagātākas barība, bet par to pēc pāris dienām.