Carpe diem!

decembris 2018
P O T C P S Sv
« Nov    
 12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930
31  

Historia

Daina Šadre

1182670-01v-Sens-attelsInteresantākie ir tie romāni, kuriem ir aizraujošs sižets un intriga. Pat ja tur nav nekādu superdziļo atklāsmju un domu, un visi beigās ir laimīgi. Bieži vien tie ir romāni par ģimenes noslēpumiem, par cilvēkiem, kurus liktenis saved kopā un atkal izšķir, lai pēc tam liktu satikties viņu pēcnācējiem. Šādos romānos ir viss. Mīlestība. Nodevība. Naids. Bez vainas vainīgie un noslēpumi, kuriem jātop atklātiem.

Latviešu rakstnieces Dainas Šadres grāmatu”Sens attēls” var uzskatīt par šādu darbu. Viss sākas ar kādu nekaunīgu lauku lūriķi, kurš no no Rīgas atbraukušai atpūtniecei uzglūn pēc pirts, brīdī kad viņa kaila peldas dīķī. Tobrīd ne Rīgas skaistule, ne nekauņa vēl nezina, ka nākotnē viņu ceļi krustosies. Viņiem pat nav ne mazākās nojausmas, kā viņus abus saista slepkavība nomaļā lauku mājā. Likteņu līkloči, traģiskais mijiedarbībā ar komisko, pagātne krustdūrienā ar tagadni un nākotni…

Jau ar pirmajām lappusēm grāmata paņem un nelaiž vaļā. Ļoti labs sižets, aizraujoši notikumi, intriga, kas tiek noturēta līdz grāmatas beigām. Man tiešām patika. Tikai uzskatu, ka varēja būt daudz, daudz labāk, ja autore tik ļoti nebūtu dzinusi uz priekšu notikumus. Šīs grāmatas lasīšana līdzinājās sprintam. Izlasīju to tieši stundā un piecdesmit minūtēs. Beigās viss it kā sakrita lielā čupā. Es būtu gribējusi, lai grāmatā tomēr būtu vairāk emociju, vairāk lirisku atkāpju. Es būtu vēlējusies šo grāmatu baudīt ilgāk. Patlaban tā man vairāk atgādina aizraujošu filmas scenāriju. Tā apliecina, ka rakstniece ir ļoti talantīga, ka spēj aizraut un apburt. Jo tieši tā tas notika ar mani, bet… Tas vairāk līdzinājās steidzīgai gardas, bet karstas zupas strēbšanai. Man būtu labāk paticis, ja to varētu baudīt lēnām un izbaudot katru karoti. Mīļā, mīļā, Daina Šadre, vai Jūs lūdzu, lūdzu varētu savas nākamās grāmatas rakstīt tik pat aizraujošas, bet vismaz trīs reizes biezākas?!

Kristīna Hārmeta

kanela-smarzaSaldenā vaniļa mijas ar pikanto kanēli. Rūgteni smaržo tikko malta kafija. Tveicīgi tvano no krāsns izvilkta ābolu strūdele. Mutē saskrien siekalas un gluži neviļus saproti, ka nevis kā iecerēts lasi grāmatu, bet virtuvē enerģiski kul krēmu, īgņojoties, ka mājās nav grāmatā atrodamajā receptē minētie produkti un nākas gatavot ko citu.

Man vienmēr ir patikušas grāmatas, kas ne tikai aizved neaizmirstamā ceļojumā, bet apbur ar aromātu, kas uzvirmo no ik lappuses. Šīs grāmatas smaržo ļoti dažādi. Kāda reibina ar spēcīgu rožu aromātu, cita pēc Chanel No. 5, bet vēl kāda smaržo pēc svaiga apmetuma un tikko krāsotas grīdas. Taču visvairāk mani apbur grāmatas, kas smaržo pēc tikko pagatavota ēdiena: grilēta bifšteka ar piparu garoziņu, rozmarīna, tikko ceptas maizes vai kūciņām. Ja vēl starp grāmatas lappusēm ir iespējams atrast pusdienu vai kāda našķa recepti, es bezmaz vai murrāju no labsajūtas. Nē, šoreiz runa nav par pavārgrāmatām. Visticamāk arī sliktu grāmatu neglābtu pat tas, ka tajā ievietotas pāris izcilas receptes. Es šoreiz runāju par grāmatām, kurās ir gan garša, gan smarža, gan sajūtas, gan aizraujošs sižets, no kura atrauties ļoti grūti. Viena no šādām grāmatām ir Kristīnas Hārmetas romāns “Aizmirstības kanēļa smarža”.

Romāna “Aizmirstības kanēļa smarža” pamatā ir kāds dzimtas noslēpums, kas līdzi nes neizmērojamas sāpes, zaudējumus un mīlestību mūža garumā. Mīlestību, kuras dēļ kāds varbūt ticis nemīlēts vai atstumts. Noslēpums, kura dēļ divu paaudžu sievietēm nav izdevies būt laimīgām. Noklusētais, kuram, ja godīgi, tādam nevajadzēja būt, jo pie tā kas noticis vainojams nav neviens no iesaistītajiem. Rakstniece lasītājiem servē ļoti aizraujošu stāstu, kas smaržo pēc kanēļa, vanilīna un kaltētām dzērvenēm, bet nevienā brīdī nekļūst salkani šķebinošs. Šeit mijas tagadne, pagātne un nākotne. Laikmets papildina laikmetu un patiesības meklējumi saliek visu pa plauktiņiem, liekot noticēt, ka dzīvē viss iespējams. Taču šis romāns nebūt nav brīnumpasaka no ikdienas nogurušajām. Visi notikumi ir loģiski pamatoti un saprotami. Autore nevairās runāt par skaudriem vēstures notikumiem, kas divdesmitā gadsimta sabiedrību izmainīja uz visiem laikiem. Viņa prasmīgi parāda kā paaudze atšķiras no paaudzes un cik liela vērtība tomēr ir ģimenei, pat tai, kas šķietami tikusi pazaudēta.

lapas-lido-ligatne-2018 (1)Aizraujoša, vienkārši maģiska grāmata, kas gan grāmatas galveno varoni, gan lasītāju aizved uz Parīzi, liekot iemīlēt, pazaudēt un izsāpēt. Garlaicīgi nav ne mirkli un ik pa laikam mutē sariešas siekalas no burvīgā smalkmaizīšu aromāta, kas liek steigties uz virtuvi, ieslēgt cepeškrāsni un jaukt mīklu.

Klēra Makintoša

300x0_es_tevi_redzu_mazvaksDiendienā mēs ejam tos pašus ceļus. Kā ierasts noteiktā laikā izejam no mājām, braucam ar to pašu autobusu, vilcienu vai trolejbusu. Pērkam kafiju tajā pašā kioskā un iespējams paejam garām tiem pašiem cilvēkiem tos pat nepamanot. Tomēr kas notiktu, ja kāds pēkšņi krustotu jūsu ceļus nepārtraukti, ja atrastos tur, kur atrodaties jūs? Visticamāk jūs sajustos neomulīgi. Gluži tāpat kā Zoja no Klēras Makintošas romāna “Es tevi redzu”.  Tikai viņas gadījumā viss sākās ar kādu iepazīšanās sludinājumu, ko Zoja ierauga kādā avīzē. Fotogrāfijā viņa atpazīst sevi un jūtas ļoti pārsteigta. Par notikušo viņa pastāsta savai ģimenei, bet visi kā viens apgalvo, kā fotogrāfija nemaz nav viņas, turklāt norādītā mājaslapa neeksistē, bet telefona numurs ir nederīgs. Taču Zoju tas nepārliecina un viss kļūst vēl aizdomīgāk, kad viņa pamana, ka ar sievietēm, kuru foto parādījies avīzē līdzīgā sludinājumā notiek nepatīkamas lietas. Kāda tiek aplaupīta, bet kāda noslepkavota. Londonā sievietes vairs nav pasargātas, jo ir kāds, kas par viņām zina gandrīz visu. Ir kāds, kurš pārzina viņu ikdienas gaitas un par attiecīgo samaksu ir gatavs ar šo informāciju dalīties. Viņu neinteresē, vai šādi tiek satikta mūža mīlestība, seksa partnere vai arī varmācīgs noziedznieks sameklē savu potenciālo upuri. Visu izšķir naudas summa, azarts un neizmērojama varas sajūta, kas liek justies līdzīgam Dievam.

“Es tevi redzu” ir nervu kutinošs trilleris, kas aizrauj, neatlaiž un uzdzen visai dīvainu sajūtu. It kā tiek atklāti noslēpumi un atrasti vainīgie. Taču tas, kurš par notiekošo atbildīgs tik viegli rokā nedodas. Un kādā brīdī jau aizdomīgs šķiet ikviens, pat pats mīļākais. Īpaši “mīlīgu” sajūtu piedod vainīgā dienasgrāmata jeb jūsmošana par savu ģenialitāti un atzīšanos, ka pasargāts no viņa nav neviens. Tādēļ šī atzīšanās biedē vēl vairāk. Nevaru teikt, ka romāna atrisinājums nomierina lasītāju satrauktos prātus, jo brīdī, kad visi, lasītāju ieskaitot it kā uzelpo, autore no aproces izvelk melno zirdziņu, liekot saprast, ka patiesībā nekas nav beidzies. Patiesības labad gan jāsaka, ka tā viņa apstiprināja manas aizdomas. Līdz ar to apmierināta uzsitu sev pa pleciņu un piespraudu kartupeļu medāli par vērību un intuīciju. Visā visumā diezgan ievelkošs un viegli lasāms detektīvgabals ar psiholoģiska trillera piesitienu.

Ketija Kellija

viss-sakas-arpariziKādā lietainā un vējainā novembra dienā es pēkšņi iedomājos par pavasari un Parīzi. Šķiet akurāt biju sailgojusies pēc kāda mīlas stāsta. Tā jau tas daždien notiek, ja pašai vēderā nedejo traki taureņi, bet stiprais plecs un roka, kas gatava vadīt dzīves dejā līdz sirmam vecumam vēl arvien kaut kur kavējas. Tā nu manā uzmanības lokā nonāca jau gan pirms kāda laika apgāda “Kontinents” izdotā grāmata “Viss sākās ar Parīzi”.

Biju iedomājusies, ka nu tikai lasīšu par lielo skaisto mīlu, par pāri, kuru nespēs šķirt neviens un nekādi apstākļi. Grāmatas sākums par to arī liecināja. Jo kur nu vēl skaistāks brīdis. Parīze. Eifeļa tornis. Jauns sanervozējies puisis ar gredzenu bikšu kabatā. Viņa mīļotā un ziedošs pavasaris. Te nu tā bija -ielā mīla mūža garumā. Pat rēķinājos ar saldu mīlas marcipānu rozā krāsā. Taču saņēmu stāstu par grūtību pārvarēšanu, situācijas pieņemšanu un spēju piecelties, lai sāktu visu no jaunu, par spīti tam, ka tavi sapņi un ieceres sašķīduši drumslās.

Ketijas Kellijas “Viss sākās ar Parīzi” protams ir stāsts par lielo mīlu, bet vairāk gan par brīdi, kad šī mīlā kādā brīdī beidzas, vai kā dažos gadījumos izrādās, varbūt ir bijusi tikai vienpusēja. Rakstniece prezentē plašu dažādu sieviešu plejādi, kas palikušas bez savām otrajām pusītēm. Kāda ir atraitne, kādu vīrs pametis, kāda ir šķīrusies, kāda saprot, ka jāšķiras, bet kādai noteikti jau sen vajadzēja no sava vīra izšķirieties. Katra no sievietēm uz esošo situāciju reaģē atšķirīgi. Viena dusmojas un nemana kā grauj sevi un savu bērnu dzīvi. Cita tikusi pāris sirdssāpēm sāk jaunu dzīvi. Vēl cita tik ļoti aizrāvusies ar pagātnes apraudāšanu pat nemana, ka laime ir tepat blakus, bet kāda ziedo sevi uz ģimenes altāra kaut arī ir dziļi nelaimīga. Šie stāsti caurvijas, satiekas un viens otru papildina. Šķiet Ketija Kellija šajā romānā nolēmusi apskatīt visus iespējamos sieviešu uzvedības modeļus, riskus un ieguvumus, ko nes līdzi šķiršanās. Kādā brīdī pat likās, ka mazliet par daudz notikumu un personāžu, jo bija ellīgi grūti izšķirties, kurš no varoņiem ir mans favorīts. Tomēr jāsaka, ka grozies kā gribi, vissvarīgākā lieta šajā stāstā tomēr bija ģimene. Kāzas un lielā mīla neizpalika. Tā uzplauka par spīti visam. Kā jau dzīvē tas daždien notiek. Kāds šķiras, kāds precas, kāds saka, ka nemīl, bet kāds atzīstas mīlestībā. Gan jau ikviena no mums kādā varonē atpazīs arī sevi un savus pārdzīvojumus.

Laura Vinogradova

izelpasLaikam jau oktobrī teicu, ka rudeni šogad derētu nodēvēt par stāsteni. Novembris jau atrodas savā finiša taisnē, bet arī šis rudens mēnesis nācis ar savu stāstu birumu. Šoreiz par latviešu autores Lauras Vinogradovas stāstu krājumu “Izelpas”.

Laura Vinogradova jau kādu laiku ir pazīstama kā bērnu grāmatu autore, taču šogad viņa debitē ar stāstu krājumu “Izelpas”. Ja jau rudens ir par stāstiem, tad jau par stāstiem. Tad nu 8. novembrī izmantoju iespēju un devos un viņas jaunākās grāmatas atvēršanas svētkiem grāmatu apgādā “Zvaigzne ABC”, lai aplūkotu autori dzīvajā.

Foto: Inese Kalniņa

Foto: Inese Kalniņa

Pasākums noritēja ļoti omulīgā gaisotnē, lai arī ne kā ierasti apgāda pagrabiņā. Grāmatas atvēršanas svētki notika star grāmatām, kas manuprāt ir veiksmīga izvēle, jo piesaistīja arī to pircēju uzmanību, kas varbūt vienkārši bija ienākuši pēc jaunas lasāmvielas vai kādas kancelejas preces. Domāju, ka daļa no viņiem aizgāja mājās ar grāmatu “Izelpas” somā. Grāmatas atvēršanas svētkos valdīja omulīga galotne. Autores balss mijās ar dziesmām un klausītāju pulciņš auga. Pavisam neviļus sapratu, ka visā šajā omulībā jau esmu sākusi lasīt grāmatu un izlasījusi vienu no stāstiem. Pirmais iespaids bija ļoti labs. Tādēļ domās jau rezervēju vakaru šī stāstu krājuma lasīšanai.

Stāstu krājumu “Izelpas” varētu nodēvēt par dzīvēm, kas ietvertas vienā izelpā. Īsi koncentrēti stāsti, kas ļoti skaistā veidā pasaka pašu būtiskāko. Apbrīnoju autores spēju tik mazā vārdu apjomā paust tik daudz un saglabāt stāsta sulīgumu, aromātu un garšu. Un šeit nav runa par turzu plūmju vai aprikožu, kad noreibsti tās pašas smaržas un garšas. Katram stāstam ir sava forma, garšas nianse un aromāts. Katrs stāsts nes līdzi jaunu pārdzīvojumu un pārdomas. Kāds iegriež skaudri dvēselē, kāds izvelk sen noglabātu sāpi, bet kāds liek pasmaidīt un neticībā nogrozīt galvu. Reiz kāds man teica: Nu, tā notiek tikai grāmatās! Jā, jo dzīvē notiek vēl trakākas lietas! Grāmatās dzīves realitāte tiek servēta skaistā vārdu ietērpā un viss nesaprotamais padarīt saprotams, un baudāms. Lauru Vinagradovu var droši uzskatīt par meistari nebaudāmas realitātes padarīšanā par baudāmu literatūru. Un atkal jau dvēselē nosmeldz un gribas kaukt pret pilnmēnesi caur cigarešu dūmu plīvuru. Latviešu autorēm šogad ir talants šīs sajūtas radīšanā un Laura Vinogradova nav izņēmums. Viņa droši var nostāties blakus Janai Eglei, Dacei Vīgantei un Ingai Gailei, kuru stāstu krājumus šogad klajā laiduši dažādi grāmatu apgādi un izdevniecības.

Franciska Ermlere “Bliks”

bliksFranciska Ermlere ir Latvijā pazīstama rakstniece, dramaturģe, dzejniece, atdzejotāja un scenāriju autore. Taču daudzu Latvijas lasītāju sirdis viņa ir iekarojusi tieši ar savu “Rīgas detektīvu”romānu sēriju. Pavisam nesen izdevniecība “Latvija mediji” izdevusi pēdējo šīs sērijas grāmatu “Bliks, kas lasītājus ieved kino industrijas aizkulisēs.

Godīgi jāatzīstas, ka līdz šim nebiju lasījusi nevienu no Franciskas Emleres  darbiem, tādēļ “Bliks” bija mana pirmā satikšanās ar šis rakstnieces daiļradi. Šo tikšanos tiešām varētu salīdzināt ar pirmo randiņu. Iesākumā tā mazliet neveikli, taustoties, mēģinot saprast kas ir kas, vai saruna vedas vai tomēr nē. Tad tiek atrasts kas kopīgs, saistošs un tad… tad jau iemirdzas acis, no aizrautības sārtojas vaigu gali un vienā brīdī saproti… Jā! Ir! Ir īstais! Un tad jau pienācis laiks pēdējām kafijas malkam, smaidam, acu skatienam, kad katram jāpošas savā dzīvē, lai pēcāk atkal satiktos.

Sākot lasīt romānu “Bliks” nedaudz  apmulsu. Autores stils tiešām atšķiras no citiem šī žanra pārstāvjiem. It kā neitrāls, taču tajā pašā laikā vīd intriga, kas īsti grāmatu neļauj nolikt malā. Es pat teiktu, ka man iesākumā gribējās romānu salīdzināt ar fiksētiem filmas kadriem, ko kāds sastindzinājis fotogrāfijā un ar knaģīšiem piekabinājis pie istabai pārvilktas šņores. Es kā lasītājs stāvu šajā istabā un pētu kadru pēc kadra, taču es neesmu viena, jo man līdzās šos foto pēta romāna galvenais varonis – detektīvs Andrejs, kuram kinopasaule arī ir kas pilnīgi jauns un neierasts.

Andrejs saņem uzdevumu atrast pazudušu filmu, kas kādam bagātam investoram izmaksājusi diezgan lielu naudas summu. Otrs investors – kāda bagāta dāma filmēšanas laikā mirusi visai mīklainos apstākļos.  Vai tiešām kino industrijā strādā sapņotāji, kam nauda ir tikai tukša skaņa, bet viss tiek darīts idejas vārdā? Kas vainojams Rīgas miljonāres nāvē un kur palikusi filma? Kopā ar detektīvu lasītājam nākas atklāt, kas tad īsti ir noticis un kāpēc? Ja citos detektīvromānos lasītājam ir iespējams izteikt kādus pieņēmumus par vainīgo un vēl beigās sajūsmā izsaukties: Es taču zināju!!! Tad Franciska Ermlere viņam neļauj sevi pasludināt par pašu gudrāko, jo nākas visu atklāt tikai soli pa solim, kopā ar ar galveno varoni, nevis minūti pirms viņa.

Lielākā daļa grāmatas sižeta, ja neskaita vienu absurdu pēc otra, šķiet visai mierīgs un bez trakotiem pavērsieniem, kaut kādā mērā pat salīdzināms ar rāmo meža ezeriņu, ko galvenais varonis redz sapņos. Tomēr šo it kā ieaijājošo rāmumu atsver visi iesaistītie varoņi, kas ir ļoti kolorīti. Savu varoņu personības un īpatnības Franciska Emlere ir izzīmējusi ļoti filigrāni, līdz smalkākajai rakstura un rīcības niansei. Tas gan lasītājā rada diezgan lielu apjukumu, jo šeit nav iespējams stereotipu vadītam izvēlēties vienu vai otru vainīgo. Katrs no tēliem var būt gan vainīgais, gan upuris. Tieši romāna varoņi, pat vispelēkākie no visa krāšņā varoņu klāsta, bija paši interesantākie un saistošākie. Varu tikai autori apbrīnot par viņas spēju likt viņas varoņiem būt tik dzīviem, par spīti tam, ka reizēm šķiet: nu šis gan jau ir par traku!

Kronis visam ir romāna noslēgums, tas kā viss atrisinās. Varu autorei tikai paspiest roku. Ne velti grāmatas nosaukums ir “Bliks”. Jāsaka, ka autore ar “blikiem” neskopojas. Līdz ar to sajūta, ka kaut kas nav pamanīts vai ir palaists garām, lasītāju neatstāj ne mirkli. Pat tad, kad beidzot tu domā, ka viss beidzot notiek tā kā jānotiek, nāk “Grande finale”, pēc kura galvenajam varonim un man kā lasītājam neatliek ne kā cita kā tikai noplātīt rokas. :)

Lorina Grofa

300x0_gaismaunniknums_978-9934-0-7186-7“Likt cilvēkam sevī iemīlēties nav grūti, grūti ir viņu mīlēt.” Reiz, vismaz gadus divdesmit atpakaļ šo atziņu starp eļļā čurkstošām cūkādiņām un Korejas burkānu salātu sīvumu uz mēles pavisam parasta lielveikala virtuvē izmeta kāds pavisam jauniņš zēniņš. Dzīve rāda, ka šķietami bezrūpīgajam puisim, kurš to izteica bijusi taisnība. Uzplaucēt taureņus, aizraut neprātīgā dejā, likt smieties un nemierīgi mīņāties gaidot nākamo tikšanos nemaz nav tik grūti. Grūti ir pieņemt to, kad taureņi norimst un parādās pirmie neglītie kāpuri. Grūti ir sagaidīt, kad tie pārvērtēsies kokonā, bet vēl grūtāk ir pacietīgi gaidīt, kad no kokonas beidzot izšķilsies jauns taurenis. Dzīvē un arī mīlestībā viss notiek pa spirāli. Īsta mīlestība jautri aizspurdz ar taureņu bariem, tā apmīļo un apčubina ik kāpuru, lai cik tas neglīts nebūtu un tā nekad nebeidz ticēt, ka no necilajām kokonām izšķilsies jauni taureņi – daudz krāšņāki un spēcīgāki par iepriekšējiem.

Par iepriekšminēto atziņu un taureņiem man bija jādomā lasot amerikāņu rakstnieces Lorinas Grofas romānu “Gaisma un niknums”. Šo darbu pavisam droši var uzskatīt par sava veida pieminekli mīlestībai divu laulāto starpā.  Šis darbs nav par dedzīgu kaisli, taureņu radītām trīsām vēdera apvidū un un bezgalīgu romantiku. Šeit varoņiem nav jānostājas pret visiem savas mīlas vārdā un nerodas nepārvarami šķēršļi, ko mīlas spārnu nesti tie veiksmīgi pārvar un beidzot ļaujas mežonīgam vai glāsmaini maigam seksam gremdējoties viens otra dzīlēs. Seksa gan šeit ir daudz un tam ir gana noteicoša loma abu galveno varoņu attiecībās, bet tas noteikti nav šī stāsta sāls. Romāns ir par laulāto attiecībām. Tas ir stāsts par to, kas notiek pēc tam, kad mīti gredzeni un draugi pēc kāzu svinībām devušies prom. “Gaisma un niknums” lieliski parāda attiecības starp laulātajiem pēc tam kad ballīte ir beigusies, kad sākas ikdiena un kopdzīve, kas varbūt nemaz nav tik vienkārša kā no malas izskatās. Šis ir stāsts par kāpuru lološanu pēc tam, kad taureņiem nokrituši spārni un par neizmērojamu pacietību, kas nepieciešama, lai sagaidītu izšķiļamies jaunus taureņus. Es lieliski saprotu, kāpēc šī grāmata 2015. gadā bija Baraka Obamas mīļākā grāmata. Visticamāk bijušais Amerikas prezidents lasot šo grāmatu vilka paralēles ar savu laulības dzīvi. Es domāju, ka nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka romāna galvenā varone Matilde, viņas mīlestība, rūpes un upurēšanās sava vīra labā Barakam Obamam asociējās ar viņa pašu sievu Mišelu. Ne velti saka, ka aiz izcila vīra stāv izcila sieviete.

Grāmatai ir divas daļas. Pirmā runā galvenā varoņa Loto balsī. Šur tur, ko iestarpināt ļauts arī viņa bērnības draugam Čolijam un māsai Reičelai. Bet pamatā Loto jeb Lanselots dzied slavas dziesmu savai vienīgajai un mīļotajai sievai, kuru uzskata par savu Gaismu. Šīs Gaismas dēļ viņš atteicies no seksa dieva troņa un kritis mātes nežēlastībā. Matilde pašaizliedzīgi pilda viņai uzticēto lomu rūpēdamies un atbalstot viņu gan tad, kad nākas krimt bada maizi, gan tad, kad viņš kļuvis par slavenu dramaturgu. Viņa ir Loto balsts, sargs un iedvesmotāja, lai kādi laiki nāktu. Ne kur nav teikts, ka laulības dzīve ir viegla. Tā var būt laimīga, bet tai ir kāpumi un kritumi. Mīlēt cilvēku visā viņa neglītumā un dailē nav viegli. Taču Matilde to dara ar tādu spītību un niknumu, ka reizēm viņas dzīvesdraugs sabīstas. Tomēr viņas mīlestība ir neizmērojama un pašaizliedzīga. Tādēļ Loto paliek tur, kur ir – blakus Matildei un liek viņai mirdzēt, padarot gandrīz par svēto.

Tiem, kas vēro laulību no malas par to ir savs priekšstats un tas mēdz atšķirties no realitātes. Tomēr laulībā tiek savienotas divas atšķirīgas dzīves un divi pavisam atšķirīgi cilvēki. Laulība ir arī stāsts par kompromisiem un reizēm arī par ziedošanos otra labā. Tomēr diez vai kādam var ienākt prātā, ka pat divu dziļi mīlošu cilvēku skatījums uz viņu laulību un kopdzīvi var būt ļoti atšķirīgs un ka tur, kur šķietami dzīvo atklātība, blakus mīt arī noslēpumi. Pats lielākais paradoks laikam ir tas, ka tas, kas mīl, to ko mīl redz citādāku nekā sevi redz pats mīlas objekts. Šo atšķirīgo sevis un sava laulātā uztveri Lorina Grofa savā romānā ļoti lieliski nodemonstrē grāmatas otrajā daļā ļaujot runāt pašai Matildei. Tā nav liega, mierinoša un iedvesmojoša sievietes balss. Šī balss ir pilna bēdu, niknuma un vilšanās. Tā izskaidro un pamato visu, kas palika neskaidrs pēc Loto patosālās slavas dziesmas sievai un viņas mīlestībai. Tā atklāj pašu Matildi, kura pirmajā grāmatas daļā šķiet bija izšķīdusi savā vīrā. Tā parāda Matildes spēku un vājumu. Tieši grāmatas otrā daļa ļoti labi parāda, cik liela vara pār vīrieša dzīvi var būt mīļotajai sievietei. Tā viņu var pacelt virsotnēs, bet ja gribētu, varētu satriekt pīšļos. Loto reiz uzskatīja, ka ir talantīgs aktieris, bet viņš pat nenojauta, cik talantīga aktrise ir viņa sieva, jo to Niknumu, ko sevī slēpa Gaisma, viņš savas dzīves laikā tā arī nepieredzēja. Ik krāšņi rozei ir asi dzelkšņi, tā vienlaicīgi spēj reibināt un sāpīgi ievainot, bet prasmīga dārznieka rokās tās uzplaukst vēl krāšņāk, jo dārznieku dzelkšņu atstātās rētas nebiedē. Par spīti niknumam, Matilde ir tā, kas abu varoņu laulībā Mīlestībai ļauj uzplaukt, sazarot un krāšņi ziedēt. Tieši tāpēc pēc vīra nāves viņas Niknums kļūst nevaldāms.

Es teiktu, ka šī ir ļoti īpaša grāmata par laulību, par tās skarbumu un krāšņumu, par mīlestības spēku un prasmi mīlēt, jo “likt cilvēkam sevī iemīlēties nav grūti, grūti ir viņu mīlēt.” Šī noteikti nav ātri izlasāma grāmata. Viena no tām, kas pieprasa, lai tās lasīšanai tiktu veltīta visa lasītāja uzmanību.

Makaronu ēdieni. Vienkārši un gardi.

300-ieobTZĒdiens vienmēr ir bijusi viena no manām kaislībām. Es dievinu gardas maltītes un man patīk gatavot. Ne velti pirmā profesija, ko apguvu bija pavārs. Tie bija četri gardi gadi. Smejos, ka mani var uzpirkt ar gardu maltīti. Nezinu gan vai man mīlestība gluži kā vīrieti iet caur vēderu, bet kas zina, iespējams. Nav bijusi iespēja pārbaudīt. Taču es ik pa laikam izmēģinu dažādas receptes.  Tādēļ dažādām pavārgrāmatām manā dzīvē ir īpaša vieta. Ļoti priecājos, kad manā īpašumā nonāca izdevniecības “Latvijas mediji” izdotais recepšu krājums “Makaroni”, kurā apkopoti simts dažādi makaronu ēdieni.

Grāmatai ir četras daļas: Makaroni ar dārzeņiem. Makaroni ar sieru, olām un krējumu. Makaroni ar gaļu un zivīm. Cepeškrāsnī cepti makaroni. Īsāk sakot nelielajā, bet krāšņi ilustrētajā recepšu krājumā var atrast ko gardu katrai gaumei. Bez rūpnieciski gatavotiem makaroniem ikviens var iemēģināt roku un pagatavot makaronus pats. Personīgi mani šī grāmata iedvesmoja pagatavot gnoči, kas tradicionāli tiek gatavoti no kartupeļiem, bet šī grāmata piedāvā citu gnoči variantu ar rikotu. Gardi!!!

Spageti ar maltās gaļas ragū jeb kad aizstāj to kā nav ar to, kas ir :)

Spageti ar maltās gaļas ragū jeb kad aizstāj to kā nav ar to, kas ir :)

Makaroni ir ēdiens, ko var pagatavoti diezgan īsā laikā. Turklāt labi pagatavot pasta vienmēr ir cieņā. Lieliskākais ir tas, kas šīs receptes var kombinēt, jo ja mājās nav kāds no konkrētajā receptē minētajiem produktiem, var izmantot produktus no citas receptes. Taču pats labākais ir tas, ka pastas gatavošana neaizņem daudz laika un neaizraujoties ar treknām mērcēm, tā ir veselīga.

Šī grāmata noteikti ir lielisks iedvesmas avots gardām maltītēm. Izmēģinātās receptes tiešām bija gardas. Ieskatam pati vieglākā, bet ļoti garda recepte:

Spageti ar ķiplokiem un eļļu (4 porcijas)

400 g spageti, sāls, 5 ķiploka daiviņas, 1 pētersīļu saišķis, 1/2 svaigas, sarkanas čili pāksts, 1 kaltēta čili pāksts.

Spageti ar ķiplokiem un eļļu

Spageti ar ķiplokiem un eļļu

Spageti vāra sālsūdenī kā norādīts uz iepakojuma. Tikmēr nomizo ķiploku un sagriež plānās šķēlītēs. Pētersīļus nomazgā un sasmalcina. 1 ēdk. pētersīļu noliek malā.  Svaigo čili nomazgā, izņem sēklas un sagriež plānās strēmelītēs.

Lielā pannās lēnām sakarsē eļļu un čili strēmelītes cep 2 minūtes. Pievieno ķiplokus un turpina cept apmēram 1 minūti. Ķiplokus pārāk nesabrūnina, citādi tie kļūst rūgti. Sadrupina kaltēto čili pāksti un samaisa.

Spageti notecina sietā un ieliek pannā pie eļļas-ķiploku maisījuma. Kārtīgi samaisa. Pēc garšas pievieno sāli un piparus un dekorē ar atlikušajiem pētersīļiem. Lai labi garšo! :)

Svešinieka skaujās jeb Sajūtu randiņi acīm ciet

kiss-me-now-meet-me-laterCilvēki satiekas dažādi. Kāds norunā randiņu internetā. Cits ļaujas draugu savešanas mēģinājumiem. Kādam paveicas satikt gaišu smaidu pielijušā dienā. Vēl kāds satiekas darot to, kas viņam patīk. Iepazīšanās stāsti ir ļoti dažādi un neiepazīšanās stāsti arī. Iepazīšanās, iešana uz randiņu, mīlestība un attiecības pašas jau par sevi izaicinājums. Taču vēl lielāks izaicinājums ir iepazīties nestandarta situācijās. Piemēram, iepazīties sajūtot, sadzirdot, saožot, bet neredzot otru.

“Sajūtu pasākumi” ir Kārļa Laizāna ideju realizācija, kuras mērķis ir savest kopā cilvēkus, lai komunicētu mazliet dziļāk, patiesāk un cilvēcīgāk. Kādam tas varētu šķist lieki un nevajadzīgi, taču mēs ļoti liekuļotu paši sev, ja neatzītu, ka laikmetā, kad savu uzvaras gājienu svin dažādas tehnoloģijas un tik daudz ko var izdarīt attālināti, arī mēs paši esam attālinājušies. Kaut kur ir pazudušas cilvēcīgās sarunas, diskusijas vienkārša kopā būšana bez tehnoloģiju starpniecības. Pat ģimenes ietvaros reizēm iztrūkst pieskārieni, apskāvieni un cilvēcīgas sarunas. Paliek bezgala skumji, kad redzi uz randiņu atnākušus cilvēkus, kas katrs iegrimuši savā viedierīcē. Es negribu apgalvot, ka mūsdienu sarunas ir seklas, bet… Jā, mēs vairs neprotam parunāt vienkārši tāpat pār varītēm nemeklējot zemtekstus un zemūdens akmeņus. Mēs gribam paspīdēt ar savu gudrību, gribam pierādīt ka neesam sekli un virspusēji vai parasti, ka esam kas īpašs un vienreizējs. Sevišķi, ja otrs cilvēks šķiet vizuāli simpātisks un interesants. Mēs gribam pierādīt, aizmirstot būt paši. Mēs runājam par algoritmiem, augsto mākslu un to, kas ir aktuāls, bet labprātāk varbūt atrastu kādu, kam varētu pastāstīt par smieklīgo vārnu, kas mīt kokā pie tava mājas loga. Tādēļ Kārļa ideja par dziļākām, patiesākām un cilvēcīgām sarunām ir ļoti apsveicama iniciatīva.

Kārlis jau ir organizējis vairākus “Sajūtu pasākumus” savedot kopā, ja ne mīlētājus, tad vismaz domu biedrus vai tos, kam svarīgas sarunas un omulīga kopā būšana. Pasākumu mērķis ir sajust sevi un citus, izkāpjot no ierastā dzīves ritma, esot šeit un tagad ar tiem ar ko tajā brīdī esi kopā un justies labi. Līdz šim nevienu no tiem nebija sanācis apmeklēt, bet vakar nolēmu mest izaicinājumu sev un doties uz “Sajūtu pasākumi” organizētajiem “Sajūtu randiņiem acīm ciet.”

Pirmajā brīdī sajutos kā bērnībā, kad ar draugiem spēlējām aklās vistiņas. Brīdī, kad ienācu telpā un man tika aizsietas acis, gluži instinktīvi gribējās ķert ciet tuvāko klātesošo un mēģināt uzminēt, ko esi noķēris. Taču… Ak, vai! Tas nemaz nebūtu iespējams, jo pustumšajā telpā tika ievesti pa divi un četri un vienīgā iespēja aplūkot kādu no potenciālajiem randiņu biedriem bija kāpņu telpa, kur brīdi nācās uzkavēties, bet tā… varēja pat gadīties, ka tev nav ne mazākās nojausmas ar ko esi atnācis uz aklo randiņu, iespējams ar labi pazīstamu kolēģi vai pat paša brāli vai māsu. Man gan jāatzīstas, ka redzēju visu klātesošo zeķes, taču mans mēģinājums sasaistīt konkrētas zeķes ar konkrētu cilvēku beidzās ar fiasko, jo prātam un kontrolei šajā pasākumā tiešām nebija vietas. Šī bija viena no tām retajām reizēm, kad sajūtas samulsināja prātu. Pat brīdī, kad šalles krita, prāts apmulsis klusēja un tikai vēroja: kur šis viss aizvedīs? Taču sajūtas… Šis tiešām bija sajūtām pilns vakars!

Romantiska pustumsa, mūzikas, šur tur neliela gaismiņa un cilvēki tev blakus, kurus nevar novērtēt ar skatienu. Pirmā iespaida likums te nedarbojas. Kāds satraukti elpo, kādam blakus dauzās sirds, bet iespējas tā ir tavējā. Kāds izmet pa neveiklam jociņam, bet kāds tā triec, ka tiek noturēts par vakara vadītāju. Klusa ķiķināšana, krekšķis un neziņa par to, kas sagaida. Tev pašam jāzina, kas tev ir pieļaujams, kas nē. Taču mēs esam drošās rokās, jo Kārlis kā vienīgais “redzīgais” visu koriģē un variantu jau nav jāuzticas viņam, sev un kaimiņam blakus. Saskaras pirkstu gali, plauksta piekļaujas plaukstai. Kluss kompliments par labām smaržām un apskāviens aiz apskāviena. Kārlis godīgi atzinās, ka vakara gaita būs brīva viņa improvizācija, jāsaka diezgan veiksmīga, lai gan brīžiem bija sajūta, ka process tiek mazliet paātrināts. Tomēr jāņem vērā, ka bijām vairāk kā trīsdesmit cilvēku, no kuriem lielākā daļa bija puiši. Jāsaka, ka šāds randiņš ar aizsietām acīm ir diezgan atbrīvojošs. Kaut kur pazūd stereotipi un atbildība, ko uzliektu vizuālais iespaids. Pēkšņi vairs nav svarīgi, ko par tevi padomās, jo tu neredzi un pats neesi neredzams. Ne brīdi nebija sajūta, ka kas ir nepareizi vai nepieņemami. Šķita tik dabiski apkampt otru un saņemt apskāvienu, ieelpot smaržu, klausīties sirdspukstos un elpā. Tajā visā bija kas atbrīvojošs, omulīgs un priecīgs. Tumsa nav tikai auksta un nomācoša. Tumsa nomierina, silda atbrīvo un saved kopā. To apliecināja vakara dalībnieku vēlme pēc šaļļu krišanas vakara saviesīgo daļu turpināt pustumsā. Neviens prom nesteidzās. Krūzēs tvanoja tēja, piparkūku šķīvī smaržoja Ziemassvētki, raisījās sarunas, skanēja smiekli un šķiet laiks ritēja lēnāk kā ierasts.

Vai kāds šajā vakarā atrada savu otro pusīti? Tiešām nezinu. Domubiedrus, paziņas? Gan jau. Taču apskāvienu terapiju saņēma ikviens. Pēc zinātnieku apgalvojumiem, lai izdzīvotu, cilvēkam nepieciešami četri apskāvieni dienā, lai dzīvotu – astoņi, bet, lai augtu un attīstītos – divpadsmit. “Sajūtu randiņā ar aizsietām acīm” apskāvienu skaits sasniedza vismaz trešo desmitu katram. Tad nu secinājumus izdariet paši. :)

Šis tiešām bija ļoti īpašs pasākums. Paldies Kārlim un viņa komandai par īpašo vakaru. Lai iedvesma jauniem aizraujošiem piedzīvojumiem!!!

Dace Vīgante

viganteDārza tumsa smaržo pēc rudens, uzšvirkst sērkociņš un izgaismo dūmu grīsti, kas tiecas pēc debesīm. Nekas nav kā bijis. Vēl pāris gadus atpakaļ līdz ar tumsas iestāšanos motora rūkoņa apklusa un te dārzā varēja meditēt sienāžu orķestra pavadījumā. Nekas vairs nebūs kā bija. Ar katru dienu viņa arvien vairāk jutās kā sentimentāla sala. Kaut kur starp auto rūkoņas, būvniecības trokšņiem un vecajām fabrikas būvēm, kas šai apkaimei piedeva īpašu auru. Daļa šīs salas drīz zudīs. Tā piekāpsies asfaltam un milzīgai tilta kājai. To noliks taisni tur, kur pavasarī kā traks tvano ceriņš, vasarā lapu pēc lapas raisa sārti krēmīgā puķu karaliene – roze, bet augustā puteņo baltā hortenzija. Nekas nebūs kā bija un ir! Kā būs? Tad redzēs…

“Tad redzēs” ir arī Daces Vīgantes jaunākā stāstu krājuma nosaukums.  Daces Vīgantes pirmo stāstu krājumu “Ledus apelsīns” uzskatu par vienu no veiksmīgākajām debijām un vēl arvien iesaku to izlasīt ikvienam, kas apjautājas par labu literatūru. Jāsaka, ka autore ar savu pirmo stāstu krājumu pati sev uzstādīja diezgan augstu latiņu un mani tiešām interesēja, vai otrs stāsta krājums būs tikpat labs kā pirmais un vai autore vēl arvien spēj izrakstīt tik smalkus, psiholoģiski un emocionāli pilnasinīgus tēlus kā pirmajā stāstu krājumā. Jāsaka, ka spēj gan. Vēl vairāk, viņas “otas” triepiens kļuvis daudz līdzenāks un precīzāks.

Lai arī jaunās grāmatas prezentācijā Dace Vīgante rakstniekus, arī sevi salīdzināja ar mēslu bambāli, kas vaigu sviedros veļ savu “mēslu bumbu” un pēc tam ar lepnumu sirdī prezentē to citiem, viņas “mēslu bumbā” nav nekā lieka un nepiemērota. Stāstu krājums “Tad redzēs” nav gara vāvuļošana par un ap tēmu. Tie ir konkrēti, reizēm pat īsi stāsti, kas atmetot liekvārdību un citus nevajadzīgus krāmus lasītājam atklāj Vīgantes stāstu varoņu dvēseles faunu, floru, ģeoloģiju un dendraloģiju. Daces Vīgantes rokraksts ir palicis daudz drošāks un izsmalcinātāks, varoņi atpazīstamāki un empātiskāki. Viņas “mēslu bumba” ļoti stabili turas kopā un visi deviņi stāsti, lai arī ir atšķirīgi, kaut kādā veidā viens otru papildina un stāstu “Tumsa”, viennozīmīgi var uzskatīt par šī krājuma kulmināciju.

Man ļoti patika un priecēja tas, ka autores izaugsme ir acīmredzama, bet “Ledus apelsīns” tomēr būs un paliks mana pirmā mīlestība. Grāmata tiem, kurus aizrauj labā literārā valodā izrakstīts cilvēku psiholoģiskais un emocionālais portretējums. Vai patiks, aizraus un gribēsies pārlasīt vēlreiz? Tad redzēs…