Carpe diem!

augusts 2016
P O T C P S Sv
« Jūl    
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
293031  

Historia

Ilze Eņģele “Solo vijolei un termometram”

300x0_solovijoleiuntermometram_978-9934-0-5810-3To, ka gribēšu izlasīt šo Ilzes Eņģeles darbu, zināju jau pirms grāmatas iznākšanas. Facebook pamanīju nelielu konkursiņu, kurā pēc neliela ieskata vienā no grāmatas nodaļām, ikvienam bija dota iespēja piedāvāt savu versiju par vēl neizdotās grāmatas nosaukumu. Pamanījos piedāvāt arī pāris savus variantus, bet jāatzīst, ka nosaukums “Solo vijolei ar termometru” ir visai intriģējošs un piemērots nosaukums šai grāmatai. Nevaru lielīties, ka esmu šīs autores daiļrades pazinēja, bet kāds Ilzes Eņģeles stāsts manā uzmanības lokā nonācis bija un arī atmiņā palicis kā visai interesants.

Tā kā ievāktā informācija un grāmatas apraksts liecināja, ka grāmata varētu būt diezgan aizraujošs smejamgabals ar medicīnisku piesitienu, šī bija viena no grāmatām, ko iebāzu somā dodoties uz “kūrortu” – slimnīcu. Doma vienkārša: davai, ka pasmiešos par spīti situācijai un vietai kur esmu nokļuvusi!  Jāatzīst – smieties traucēja pēcoperācijas drena sānos, bet šis tas, par ko iesmiet atradās.

“Solo vijolei ar termometru” tiek prezentēts kā dāmu romāns, kurš latviešu literatūrā pēdējā laikā it kā nav īpaši daudz pārstāvēts. Statistika man tiešām nav zināma un, tas tiesa – manis pašas grāmatu plauktā lielākoties atrodami šī žanra ārzemju autoru darbi. Tā kā pilnīgi iespējams, ka Ilze Eņģele ir viena no retajiem jaunākās paaudzes autoriem, kas pieķērusies šim žanram. Man pašai ar dāmu literatūru Latvijā vienmēr nez kādēļ vienmēr asociējušies Monikas Zīles darbi, kurus vienmēr esmu lasījusi ar lielu aizrautību. No ārzemju autoriem mani favorīti ir Sofija Kinsela un Zuzanna Kubelka. Vēl tagad atceros, kā pilnā balsī sāku smieties trolejbusā lasot Kubelkas “Ofēlija mācas peldēt” (pirmā no šis autores grāmatām, ko izlasīju). Līdzīgi bija ar Kinselas “Antimājsaimnieci”.

Par dāmu romānu “Solo vijolei ar termometru” viennozīmīgi var nosaukt. Darba centrā, kā jau tas piedienas īstam dāmu romānam ir sieviete, kuras dienas un nedienas tad arī tiek nodotas lasītāja vērtējumam. Lielākoties jau grāmatu varoņi savā veidā kaut kā atšķiras no pelēkās masas, kaut vai ar to, ka ir pelēkāki par par pašu pelēko masu. Grāmatas galvenā varone ir Gunta Nijole – hipohondriķe, kas ar savām iedomu slimībām ir nomocījusi ne tikai savus ģimenes locekļus, bet arī mīļoto vīrieti Māri, kuram ir ļoti grūti noskatīties, ka ziedošā, atraktīvā un seksuāli pievilcīgā sieviete, kuru viņš reiz iemīlējis ir pārvērtusies par vāju, izkāmējušu radījumu, kas visur saskata apdraudējumu savai veselībai un vairs nespēj priecāties par dzīvi. Māris šo Guntas stāvokli nespēj un negrib akceptēt, kas protams rada nesaskaņas viņu abu attiecībās. Tomēr sieviete Guntā Nijolē nav mirusi un, lai arī cik slima un vāja nejustos Gunta, viņa ir noskatījusi sev piemērotu dzīves partneri – kolēģi no darba, ar kuru bez liekām raizēm var apspriest visas kaites un dalīties savos pārdzīvojumos, jo Normunda veselība ir tikpat jūtīga, cik Guntas. Bet arī šeit liktenis Guntu nežēlo, jo viņai ir konkurente – pašas priekšniece, kura, lai arī burtiski plīst no veselības, met acis uz Normundu. Kā redzat situācija visai sarežģīta un vārgajai Guntai Nijolei ir jātiek ar to galā.

Cepure nost autorei par kolorītā Guntas tēla radīšanu un amaizantajām situācijām, kurās viņa nokļūst, tomēr man lasot grāmatu radās neskaidrības un jautājumi, uz kuriem tā kā skaidras atbildes neatradu. Teikšu atklāti, Gunta mani vienā brīdī mani nokaitināja ar savu ņemšanos veselības frontē, nevarēju sagaidīt, kad beidzot būs lūzuma punkts un viss mainīsies. Man lasot grāmatu īsti nebija saprotams, kas ir bijis par iemeslu tam, ka galvenā varone tik krasi ir mainījusies, jo kā vēsta pati Gunta viņa reiz bijusi ziedoša, seksuāla, atraktīva un piedzīvojumus alkstoša dzīvespriecīga sieviete. Vai pie vainas ir tas, ka viņa ir bijusi spiesta pamest iepriekšējo mājvietu un pārējie tā kā nav rēķinājušies ar viņas vēlmēm? Vai vainojamas darbabiedrenes, ar kurām viņa pavada kopā lielāko savas dienas daļu? Vai arī kas cits? Man grūti saskatīt iemeslu, jo viņai ir jauka ģimene, mīlošs vīrietis, neslikts darbs. Pēc loģikas vajadzētu būt kādam ļoti traumatiskam notikumam, lai tik ļoti mainītos cilvēka personība. Es nespēju saskatīt izteiktu iemeslu varones pagātnē, vismaz viņa tādu neatklāj. Man nācās diezgan grūti noticēt varones pēkšņai saslimšanai. Atveseļošanās proces mani pārliecināja, lai gan biju gaidījusi ko vairāk. Kādu krāsaināku notikumu. Pēdējā Guntas un Normunda saruna vīrieša kabinetā ir visai amizanta un vēdera krampjus izraisoša. Taču tas jau ir kulminācijas brīdis, kad pārmaiņas jau ir sākušās un attīstījušās. Vai tiešām viena enerģiska cilvēka iespraukšanās un iejaukšanās hipohondriķa dzīvē, spēj to mainīt? Vai arī tur jānotiek kam vairāk? Tās ir manas pārdomas, kas radās lasot grāmatu. Iespējams, ka roku par dziļu, jo tā grāmata visā visumā izklaidējoša, asprātīga un aizraujoša. Ja neievāc galvenās varones anamnēzi, tajā neiedziļinās un necenšas tēlot psihoterapeitu, gana labs smejamgabals brīžiem, kad īsti negribas pasmieties par sevi, bet gan par kādu citu. :)

Jū Nesbē

300x0_tarakani_978-9934-0-5941-4Detektīvromāns “Tarakāni” bija mans otrais mēģinājums ķerties klāt šobrīd slavenākā un ražīgākā norvēģu kriminālromānu rakstnieka Jū Nesbē daiļradei. Pirmais no šī autora darbiem, ko izlasīju un kurā man bija tas gods iepazīties ar attapīgo, bet savā dziļākajā būtībā nelaimīgo detektīvu Hariju Holu bija grāmata “Sātana zvaigzne”. Atzīšos, šis darbs, lai gan uzrakstīts ļoti saistoši un aizraujoši, man likās ļoti brutāls un vietumis pat uzdzina nelabumu. Sapratu, ka autors tiešām ļoti talantīgs, bet atstāju viņa darbu lasīšanu uz vēlāku laiku, tā teikt, lai nelabums norimst.

Šovasar, pamanījusi grāmatnīcā Nesbē grāmatu “Tarakāni” nolēmu, ka pēc vairāku vasarīgu dāmu romānu izlasīšanas un melleņu kēksu baudīšanas pienācis laiks asiņainajam bifštekam, un ķēros pie lasīšanas. Nezinu, kas noticis… Varbūt pati tajā brīdī biju slepkavnieciski noskaņota, tomēr šoreiz man Nesbē nemaz nešķita tik brutāls, ja nu vienīgi pēdējās ainas, kur slepkava upurim norauj žņaugus, bet pats beidz dzīvi zem celtniecības perforatora. Šis romāns man tiešām likās mierīgāks, lai arī ne mazāk aizraujošs, un pat Harijs Hols harmoniskāks, neskatoties uz to, ka iekšējo velnu mocīts un dīdīts. Varbūt pie vainas tas, ka lieta tik delikāta. Kā nekā noslepkavots Norvēģijas vēstnieks Taizemē. Pašu Holu gan īpaši nepārliecina Ārlietu ministrijas pārstāvju minētie iemesli, kāpēc pie šīs lietas jāķeras viņam. Patieso iemeslu detektīvs atklāj pavisam drīz un par vilšanos tiem, kas viņu nosūtījuši uz Bangkoku, Harijs atklāj lietas, kas rīvētu kantes neviena vien Norvēģijas varas pārstāvja godam un slavai.  Liekulība kristīgās vērtības sludinošā partijā, pedofilijas skandālos iesaistīti ietekmīgi Norvēģijas pilsoņi, negodīgas mahinācijas ar finanšu līdzekļiem, korupcija. Tas viss iznirst dienasgaismā gluži kā tarakāni no tumsas. Un vēl jau ir slepkava… kurš uzskata sevi par gana rafinētu, lai spēlētos ar pašu detektīvu. Viņš ir aukstasinīgs, zina, ko vēlas un neviens viņam nestāsies pretī! Tomēr ar Holu nav tik vienkārši tikt galā. Vainīgais saņem savu tiesu. Tomēr jāatzīstas romān beigas mani mulsināja. Jā, un slepkavas gals arī bija bezgala brutāls.

Tovakar, kad beidzu lasīt “Tarakānus” aiz loga zibeņoja. Piegāju pie loga un man šķita, ka redzu pa ielu aizsoļojam Hariju Holu – skarbu, brutālu, arogantu, bet tajā pašā laikā tik sasodīti ievainojamu, vientuļu un iekšējo velnu mocītu.

Ar "Maģiskajām laivām" pa naksnīgo Rīgu

13710573_1066857090016321_9174045941712153403_oRīga ir ļoti skaista pilsēta. Es mēdzu apgalvot, ka Rīga ir kā skaista sieviete, kurai piemīt ļoti mainīga daba. Reizēm tā ļoti romantiska, reizēm – praktiska un nopietna, bet reizēm gluži otrādi – ļoti draiska un bezrūpīga. Rīga ir ļoti dažāda un tā sevi neatklāj uzreiz. Tikai tas kurš vērīgs un mīl šo pilsētu, spēj ieraudzīt tās dažādās sejas, arī tās, ko ikdienā nepamanām.

Es savu Rīgu atklāju ikdienas. Caur mājīgām kafejnīcām, gariem pārgājieniem, krāsainiem Tirgus stendien, zaļiem parkiem, tūristu pūļiem, brīvdabas koncertiem un filmu vakariem. Ik dienas es atklāju jaunu smieklu, rūpju vai prieka krunciņu šīs atraktīvās dāmas sejā. Pagājušo sestdienu man bija burvīga iespēja iepazīt maģisko Rīgu, kas savā pievilcībā un sajūtās, ko tā raisīja, pārspēja visu iepriekš redzēto. Mēs kopā ar savu tā vakara sabiedroto Anniju Goldbergu devāmies neaizmirstamā laivu braucienā, kas lika ne tikai aiz sajūsmas spiegt, bet arī kā ar roku aizslaucīja prom drūmu noskaņojumu. Paldies Annijai, kura tomēr nenobijās un devās šai braucienā kopā ar mani, lai arī nekad iepriekš nebija ko tādu darījusi.13723984_1066856750016355_1279443268909320096_o

“Maģiskās laivas” ir naksnīgs laivu brauciens, ko organizē www.dubulttrenins.lv un http://aktivalatvija.lv/ , kas ļauj Rīgu iepazīt no skatupunkta, kas ikdienā mums paliek slēpts. Tā ir lieliska iespēja līdz ar saulrietu doties absolūti maģiskā braucienā pa Daugavu un Rīgas kanāliem, tādējādi ļaujot ieraudzīt to, ko pārvietojoties pa sauszemi mēs neredzam. Protams, ikvienam ļauts doties iespējams tikpat jaukā un fascinējošā braucienā ar kanāla kuģīšiem, bet šī ir arī iespēja pašam būt aktīvam, fiziski izkustēties un mācīties sadarboties vienam ar otru, kā arī atcerēties kā ir būt bērnam. Priecāties, smieties, spiegt no sajūsmas un ākstīties. Tā arī ir iespēja iepazīties ar citiem cilvēkiem, ne tikai no Latvijas, bet arī no ārvalstīm. Pasākuma  organizētāji: Edgars, Kristaps (”Dubulttreniņš”) un Natālija, Inta (”Aktīvā Latvija”) lika ikvienam justies īpašam un uzturēja komandas garu, saliedējot visus, kas šajā vakarā Āgenskalna ostā bija sēdušies kopumā divdesmit laivās. Un mēs bijām komanda, tas nekas, ka dažs no Grieķijas, Baltkrievijas vai Francijas. Brauciena laikā tika organizētas dažādas aktivitāšu pauzes, bet īsi pirms noslēguma mums bija iespēja no Zaķusalas vērot Rīgas ugunis, cept desiņas, dzert tēju un baudīt omulīgas sarunas pie ugunskura. 13725001_1066856616683035_3759755628477728818_oDraudzīga pavilkšana uz zoba, uzmundrinājums, kāds jociņš, kopdziesma un improvizēts orķestris, dažādi atjautības uzdevumi bija lielisks papildinājums izgaismoto tiltu, strūklaku, krastmalas restorānu gaismām un omulībai, kas tā vien vilināja un atgādināja par sevi. Galvā gluži neviļus pavīdēja doma: Ha, es tur neesmu bijis, nemaz nezināju, ka te kas tāds ir, bet būtu jauki aiziet. Šis brauciens vēlreiz apstiprināja manu pārliecību, ka Rīga ir burvīga pilsēta, un radīja sajūtu, ka es gribu airēt laivu, gan tādu, kādā tobrīd sēdēju, gan savu dzīves laivu. Paldies organizētājiem, jo šis brauciens man atdeva dzīvesprieku, jeb kā manas draudzenes to definēja – Modžo (Tas esot kaut kas Ostina Pauera un Zelta locekļa vīzē, es gan nezinu par ko tieši ir runa, bet ideju laikam sapratu :D ). Iesaku ikvienam, ja ir brīvs brīdis starp ikdienas steigu, doties šādā vai citā “Dubultreniņa” un “Aktīvā Latvija” organizētajā laivu braucienā. Starp citu, nākamie braucieni gaidāmi 6. augustā – dienas brauciens un 19. augustā – “Maģiskās laivas”.

Roberts Džordans

300x0_pasaules_acsRoberta Džordana darbā “Pasaules acs” man bija iespēja nedaudz ielūkoties pirms grāmatas nonākšanas grāmatnīcu plauktā. Jau tad apjautu, ka no tās nāk tāds kā pamatīgums. Kad ieraudzīju 800 lpp. biezo grāmatu, pamatīguma sajūta tikai nostiprinājās. Noteikti labs pavadonis pastaigai pa tumšām ielām, ja nu gadās sastapt kādu Melndraugu. :D

Roberts Džordans savā grāmatā aizved lasītāju uz pasauli, kur notiek episka cīņa starp Labo un Ļauno, starp Gaismu un Tumsu.  Cīņa starp šim abām pusēm ir notikusi, notiek un notiks vienmēr. Vienmēr būs kāds, kas izvēlēsies nostāties Tumsas pusē, ļaujot sevi vadīt varas un slavas kārei, kāds kas būs gatavs uz visu naudas dēļ, kāds, kuru priecē cita sāpes. Taču vienmēr arī būs kāds, kas iestāsies par Gaismu: taisnīgumu, mīlestību, godīgumu, cilvēcību, labsirdību un godprātu. Šī cīņa ir mūžīga un tā  pastāvēs kamēr uz pasaules dzīvos kāda cilvēcīga būtne. Tā notiek arī mūsu ikdienišķajā dzīvē. Roberts Džordans vienkārši šo cīņu ir pārcēlis uz mītiskām būtnēm pilnu pasauli. Jāsaka, ka tādu esamība bija izbrīns arī trim grāmatas galvenajiem varoņiem: Randam, Matam un Perīnam, kuri būdami parasta lauku ciemata puiši, smējās par senajām leģendām, kas vēstīja par trolokiem, mīrdrāliem, sadejiem un citiem radījumiem, brālībām, leģendāriem tēliem, kuru nosaukumos un izcelsmē, ja godīgi, es mazliet apmaldījos. Tomēr gods, kas gods autoram, viņš lasītāju nostāda vienādā līmenī ar varoņiem, kam arī visi šie tēli ir atklājums. Jāsaka gan, ka autors īpaši nesaudzē lasītāju atmiņu, jo ar katru lapas pusi uzrodas arvien jauni radījumi, personāži, te labi, te ļauni, ir diezgan jāiespringst, lai saprastu, kurš te tas labais un kurš ļaunais. Lai lasīšana būtu vēl interesantāka, daži no personāžiem tiek apveltīti ar vairākiem vārdiem. Atzīšos, ka man bija grūti izsekot daudzajām leģendām, grāmatas beigās laikam atcerējos tikai pāris fragmentus no tām. Neskatoties uz šo tēlu, leģendu un dažādu personāžu mežģi, kas varbūt mazliet bremzēja grāmatas lasīšanu, tiku ar šīm 800 lappaspusēm galā 12 stundās. Labs lasāmgabals turp un atpakaļ ceļam uz Pjuhticas klosteri Igaunijā, kad saproti, ka grupas vadītāja visticamāk todien bija Melndraugs, kas nedara savu darbu kā vajadzētu, lai arī brauca uz vietu, kur dzimst Gaisma. :) Bet atgriežoties pie mītiskajiem tēliem grāmatā, jāsaka, ka var tikai apbrīnot autora fantāzijas plašumu, neskatoties uz to, ka reizēm šķita, ka visa kā ir par daudz..

Grāmata pati par sevi ir ievelkoša pateicoties sižetam un situācijām, kurās nokļūst tās varoņi. Ļoti labi parādīts, kā mainās katrs grāmatas varonis, ka meklē un pat gluži neviļus atrod sevi, kā cīnās ar Tumsu apkārt un sevī. Kāds no viņiem ir vājš, bet tajā pašā laikā tik spēcīgs savā vājumā. Kāds varbūt ir pārāk naivs, bet kādām ir jānoiet diezgan garš ceļš, lai viņš spētu pieņemt pats sevi un savu būtību. Ļoti krāšņi autors parāda cik daudzveidīga un reizēm pat mīlīga var būt Ļaunā seja, ka tā prot aijāt, noglāstīt, glaimot un pat glābt, lai tikai panāktu savu. Taču Tumsas spēki pretstatā Gaismas spēkiem ātri zaudē pacietību un parāda savu patieso dabu. Un vēl jau ir tie, kas iedomājas Gaismu nesam, bet savā paštaisnumā un varas apziņā sēj ļaunu, jo aizmirst, ka par to, kas notiek atbild augstāki spēki, šajā gadījumā Likteņa Rats, nevis parasti mirstīgie, kam tik ļoti gribas būt pasaules valdniekiem. Grāmatā man tuvāki ir tieši tie tēli, kas akceptē faktu, ka ikvienā cilvēkā, dzīvā būtnē norit cīņa starp Labo un Ļauno, ka nav tā, ka kāds ir tikai labs vai ļauns, ka būt labam vai ļaunam ir tava paša izvēlē, neskatoties uz to vai esi piedzimis par sadeju, vilku cilvēku vai kādu citu. Pēc grāmatas izlasīšanas tā varoņi lasītājam ir kļuvuši dārgi un jā… paliek jautājums: Kur viņu ceļš vedīs tālāk? Grāmatas autors acīm redzami, kā šīs pirmās grāmatas redzamāko tēlu ir izvirzījis Randu, bet lai cik man ļoti nesimpatizētu Rands, mans favorīts tomēr ir Perīns, kurš atklāj savu saikni ar vilkiem, ko ļoti daudzi uzskata par Melnā radīijumiem. Bet vilki ir vilki, ne labi ne ļauni. Viņi vienkārši ir vilki. Taču ir cilvēki uz kuriem gan grāmatas, gan reālās dzīves kontekstā var attiecināt seno latīņu teicienu Homo hominī lupus est. Spēcīgi un vērā ņemami ir arī autora radītie sieviešu tēli: Moirana, Egvēna un Nīneve. Autors ļoti veiksmīgi parāda to, ka šīm sievietēm ir atšķirīga dzīves pieredze, atbilstoša viņu vecumam. Moirana jau ir skolotāja, Nīneve jau ir pakāpi zemāk savā attīstībā, bet Evgēne ir pusaudzis, kam vēl daudz kas ir jāiemācās ne tikai kā jaunai sievietei, bet arī kā maģisku spēju pārvaldītājai. Grāmata starp citu ļoti labi parāda, ka Džordana radītajā pasaulē valda matriarhāts, ne velti visur parādās un daudzas lietas nosaka sievietes. Taču Likteņa Rats viennozīmīgi parāda, ka nu ir pienācis laiks, kad vīriešiem jāuzņemas atbildība, nevis jāklausās Sievu loka izvirzītajos noteikumos, jo viņš par izredzētajiem ir padarījis vīriešus nevis sievietes. Tomēr šis viennozīmīgi ir stāsts par stipriem vīriem un sievām, kas ir cienīgi nostāties viens otram blakus.

Pēc “Pasaules acs” izlasīšanas es sev esmu radījusi jaunu cilvēku kategoriju. Tagad man ir radi, draugi, paziņas, gaiši cilvēki, kas iedvesmo un… Melndraugi – tie, kam vienalga. Tie, kas slīgst paši savā pašapmierinātībā. Tie, kas sevi liek Dieva vietā. Tie, kas skauž, zog, dzīvo uz citu rēķina, nolād un priecājas par citu sirdssāpēm. Un lai mani uzskata par naivu optimisti, es ticu un esmu pārliecināta, ka to Gaišo ir un vienmēr būs vairākumā, jo kamēr vien ir kāds kas tic labajam, Ļaunais zaudē.


Keitija Forde

300x0_francudeka_978-9934-0-5524-9Kā man patīk grāmatas par Franciju! Šovasar tādas vien lasu. Vieglas un franciskas. Gribu izlasīt! Iedosi?- paziņoja mana draudzene ieraudzīdama manā somā Keitijas Fordes grāmatu “Franču dēka”.

Es gan nemetos viņai skaidrot, ka šoreiz gan stāsts ir par Anglijas laukiem un diviem, kuru asinīs nav ne smakas no Francijas, bet grāmata noteikti ir no tām ko lasīt vasarā, kad negribas galvu piebāzt ar gudru filozofiju un dzīves jēgas meklējumiem. Keitijas Fordes vārds jau pats par sevi nodrošina izklaidi, jo šī angļu rakstniece ir vairāk kā divdesmit izklaidējošu romānu autore, bet no 2011. gada viņa ir Romantisko romānu rakstnieku asociācijas prezidente (iepriekš nemaz nezināju, ka kas tāds eksistē :) ).

“Franču dēku” es nosauktu par pludmalē lasāmo grāmatu. Tā lieliski piestāvēs pludmales kleitai, saulesbrillēm, vieglam lakatam un vasarīgai cepurei ar platām malām. Viena no tām grāmatām, kas jau ar savu vāka noformējumu rosina atlaist ikdienu un kaut uz brīdi sajusties kā bezrūpīgai atpūtniecei. Vāks tiešām ir veiksmīgi izvēlēts, ļoti uzrunājošs sieviešu auditorijai.

Stāsts ir vairāk vai mazāk klasisks. Liktenis mirušās tantes Reinijas testamenta formā saved kopā divus ļoti feinus, bet ļoti atšķirīgus cilvēkus: Džeinu – enerģisku sabiedrisko attiecību speciālisti un Metjū – antīko lietu tirgotāju. Džeina ir pats sievišķības un emocionalitātes kalngals, kura gatava mesties palīgā ikvienam, meklējot izeju pat tur, kur valda šķietama bezizeja. Viņa ir cīnītāja. Savukārt Metjū iemieso klasisko vīrieti, kas aiz bezkaislīgas maskas slēpj to, cik emocionāls un jūtīgs patiesībā ir. Viņa trumpji ir racionalitāte un dzelžaina loģika, kas ir pilnīgi pretēja tiem principiem, pēc kuriem dzīvo Džeina. Viņi katrs pats par sevi dzīvo un izdzīvo,viņiem iet ne slikti, ne labi, bet vai viņi, tik atšķirīgi būdami, spēs tālāko dzīves ceļu iet kopā? Tas ir jautājums uz kuru atbildi var saņemt ļaujoties atvaļinājuma burvībai un izlasot šo grāmatu. Tiem kas fano par Franciju pačukstēšu: Ir, ir grāmatā par Franciju un francisko. Nedaudz, bet ir.

Mērija Simses

300x0_mellenu_vasara_mazvaksVasara ir laiks, kad rodas vēlme padzīvot vieglāk. Aizmirst par ikdienas raizēm, darbiem un tā kārtīgi izbaudīt saules starus. Saujām ēst sezonas gardumus, dirnēt piesaulītē un iegrimt kādā dāmu romānā. Viens no šādiem dāmu romāniem ir Mērijas Simesas “Melleņu vasara”. Stāsts par kādu ļoti senu mīlestību, kas kļūst par sākumu kādai citai mīlestībai, savedot kopā cilvēkus, kas citos apstākļos nemaz nesatiktos.

Romāna galvenā varone Elena Brenforda ir ļoti veiksmīga augstāko aprindu juriste, kuras dzīve ir izveidojusises atbilstoši sabiedrībā valdošajiem priekšstatiem par veiksmīgiem cilvēkiem. Labi apmaksāts darbs, slava,  līgavainis, kurš apņēmīgi bruģē savu ceļu politikā. Elenas dzīvē viss ir salikts pa plauktiņiem, saplānots un likumsakarīgs. Sports reizi dienā, veselīga pārtika un ierasts dienas ritms. Par laimi  vai nelaimi dzīvē ne visu var ieplānot. Elenas vecmāmiņa mirstot lūdz savu mīļoto mazmeitiņu uzmeklēt viņas jaunības dienu mīlestību un nodot tai vēstuli, ko uzrakstījusi īsi pirms nāves.  Tā Elena nokļūst Bīkonā Menas štatā, kur dzimusi un savu jaunību pavadījusi viņas vecmāmiņa. Viņas mērķi ir pavisam skaidrs – atrast Česteru Kamingu un nodot viņam vecmāmiņas vēstuli. Tomēr liktenim tīk izspēlēt nelāgu joku un pēc negribētas peldes Bīkonas līča ledainajā ūdenī Elenas dzīve sagriežas ar kājām gaisā. Izrādās, ka viņas nelaiķa vecmāmiņai ir savs noslēpums un ka pati Elena nemaz nav tāda, kādu domājusi sevi esam. Nākas pārvērtēt savas prioritātes un dzīves vērtības, atrast ceļu pašai pie sevis.

Ja meklē grāmatu, kas izklaidēs, liks pasapņot par romantiku un skaistu mīlestību, tad “Melleņu vasara” būs īstā. Jāsaka gan, ka vietumis man personīgi bija mazliet par saldu, bet tas visticamāk tāpēc, ka es skeptiķe nesen noticēju rozīgi saldai romantikai un vīlos, jo realitāte atsēdināja. Un jā… man radās jautājums. Kā tad tā? Bija citi sapņi, plāni, cilvēki un mīlestība, bet pēkšņi tas viss tapa nevajadzīgs? Kā tad tā? Vai tiešām var tā vienkārši aizlidot uz rozā romantikas mākoņa, mierīgi atstājot aiz sevis to, kas bijis, cilvēku ar ko esi plānojis kopēju nākotni un būvējis kopējus sapņus? Var jau būt, ka esmu Neticīgais Toms, bet man grūti noticēt. Lai gan… Kāpēc liegt sev sapņot? Cilvēks ir dzīvo kamēr sapņo.

Lai arī ir cilvēki, kas apgalvo, ka šogad jau nu mellenes būšot maz, manās iecienītajās melleņu vietās tās esot gana. Tad nu lai top melleņu kēksiņi un smaržo vīgriežu tēja un dāmām izdodas atrast laiku sev baudīt to visu kopā ar šo vasarīgo Mērijas Simses romānu.

Dace Judina

300x0_trisklikski_skice_e_vax_webIesākumā uzrakstīju garu ievadu par grāmatas atklāšanas svētkiem, skaisto muzikālo fonu, Daces Judinas un Artura Nīmaņa saskanīgo duetu un citiem blablablabla, bet tad sapratu, nav ko liet ūdeni, ķeršos pie lietas uzreiz.

Atzīšos, Daces Judinas grāmatām ķeros klāt ar zināmu piesardzību. Tām vienmēr ir blakusefekti. “Mēnesis pie jūras” piespieda mani pāris dienas atteikties no mana lielākā kāruma – auksti kūpināta speķa, bet  ”Siers otrajai pelītei” pielipināja man izteicienu: Sabiedrība pati rada savus maniakus. “Trīs klikšķi līdz laimei” nebija izņēmums, jo pēc grāmatas izlasīšanas nakts vidū pamodos un sapratu, lieta taču nemaz nav atrisināta. Noķerti vien pāris mazi zirneklīši. Lasītājam aizmālētas acis ar laimīgo atrisinājumu un rozīgo ziemeļblāzmu, kas ik pa brīdim uzdzirkstī virs Annas Elizabetes un Mika Kaķīša galvām. Taču galvenais zirneklis sēž savā alā, vij tīklus un bez sirdsapziņas pārmetumiem aprij steidzīgos, kas aizmirsuši par piesardzību, morāles vērtībām un senču tikumiem, pēc iespējas ātrāk grib apmierināt savas vēlmes. Tā teikt steidz gūt ātru “orgasmu” bez liekas piepūles, neiedziļinoties un nedomājot, galvenais, ka nācis ātrais kaifs, ka pašam labi. Sena gudrība no mana veconkuļa mutes esot skanējusi apmēram tā: Ar urrāp.šanu pat lāgā bērnu uztaisīt nevar. Tomēr mūsdienu sabiedrībā visam jānotiek ātri un to mēs kultivējam arī savos bērnos, pārsātinot un pārkairinot viņa nenobriedušos prātus ar informāciju, emocijām, sajūtām, par kādām viņu vecumā mēs varbūt pat neko nenojautām. Un bērni notrulinās. Viņos vairs nerada prieku ne saule debesīs, ne bezdievīgi pogojošas lakstīgalas vasaras naktī. Divu stundu brauciens autobusā bez iespējas ielūkoties viedtālrunī vai planšetā, pasērfot internetā tiek uzskatīt par kaut ko nenormālu. Viņiem vajag asas izjūtas. Izsist sienā caurumu, mest otram ar krēslu, pievērst uzmanību ar izaicinošiem tekstiem un vecumam nepiemērotu uzvedību. Lamuvārdi ir ikdienas leksika, bet lai dzīve būtu skaistāka un izjūtas asākas talkā nāk dažādi palīglīdzekļi. Bet pāri visam valda Visuvarenais internets, kur  jau pēc trīs klikšķiem saņemsi kāroto: jaunu kleitu, baudu, ko esi guvis kādu noķengājot, dīlera kontaktus, lai saņemtu savu dienišķo devu. Tur var dabūt un darīt visu, ko vien sirds kāro, bet pats galvenais… neviens nevienu nekontrolē. Vecāki lielākoties nav ne jausmas kādiem nolūkiem atvases izmanto viņu pašu dāvātos jaunākos viedtālruņus un planšetes, galvenais, ka tik miers mājās, bet viena daļa skolotāju, jau apnikuši karot pret to lietošanu stundā, atmet ar roku un paši ienirst interneta dzīles pēc savas devas kaifa. Tieši par šo nespēju dzīvot bez kārtējās kairinājuma devas, bez adrenalīna, bez ātras baudas, kā arī par neizsakāmu varaskāri un vēlmi kontrolēt citus savā darbā “Trīs klikšķi līdz laimei” runā Dace Judina.

Ar katru nākamo grāmatu Judina kļūst arvien skarbāka. Viņa kā ar līku pirkstu baksta un norāda uz lietām, kas mūsu sabiedrībā nav kārtībā. Tankš! Ar pirkstu taisni acī skaistuma kulta un stereotipu pielūdzējiem. Tankš! Otrā acī vecākiem, kam nav laika saviem bērniem un kuri atpērkas ar dārgu tehnoloģiju un šmotku palīdzību. Arī tiem, kuri pakļaujas savu drostaliņu kaprīzēm un nespēj novilkt robežu. Ar visiem pieciem pirkstiem ģīmī tiem, kas atbalsta savu bērneļu slimos “varoņdarbus” pret saviem vienaudžiem. Ar kulaku tiem, kas paliek vienaldzīgi. Judina bez žēlastības urķējas ikviena sirdsapziņā, liekot katram aizdomāties par to, kā viņš dzīvo un kas ir tas, kas viņu motivē. Nauda? Ātra bauda? Slava? Varaskāre? Vai tomēr vecās labās senču senču izlolotās vērtības? Rodas jautājums, kas galu galā mani dzen uz priekšu un vai tiešām man tas viss ir vajadzīgs, vai arī tā ir tāda kā plūšana pa straumei, līdzi pelēkajai masai, ko manīgi savos tīklos savijis kāds trekns zirneklis. Ko galu galā es iemācu saviem bērniem un vai es pats neesmu tas, kurš viņu iegrūž kāda briesmoņa ķetnās?

Šī grāmata noteikti atšķiras no agrākajām autores grāmatām, kas reiz tapušas ar domu sarakstīt vieglu dāmu detektīvu. Jau pēdējo triju grāmatu ietvaros Anna Elizabete ir ļoti mainījusies. Jā viņa ir tā pati, nedaudz raganiņa, nedaudz zintniece, ar nagiem iekrampējusies dzimtas vērtībās un atstātajā mantojumā, bet arī viņa kļūst skarbāka un splīnāka, tai pašā laikā vēl jo vairāk saaudzējama un sargājama. Labi, ka ir arī draugi, kas to saprot un nāk talkā grūtā brīdī, nevis iegrūž dunci mugurā.

Savā bezmiega naktī nācu pie secinājuma (autore to arī pati apstiprināja), ka “Trīs klikšķi līdz laimei” ir tikai sākums kaut kam, kas turpināsies Daces Judinas nākamajā grāmatā “Ceturtais kauliņš”. Būs vien jāgaida. Lai autorei viegli rakstās! Es noteiktu piederu pie to pulciņa, kas uzskata, ka Annai Elizabetei reiz vajadzētu parādīties TV ekrānos. Domāju, ka tas būtu reti labs skatāmgabals.

Linda Nemiera

300x0_sofijasnoslepums_978-9934-0-6073-1Jaunākā latviešu rakstnieces Lindas Nemieras grāmata “Sofijas noslēpums” manu uzmanību piesaistīja pateicoties žanram, pie kura tas tiek pieskaitīts. Par tādu literatūras žanru kā kriptoromāns dzirdēju pirmo reizi un ja godīgi, tad nezināju, kas tas par zvēru un ko šis ziemā ēd. Nagi tā vien niezēja atbildi meklēt pie tik ļoti populārās un tautā mīlētās Googlestantes, tomēr nolēmu mest sev izaicināju, izlasīt grāmatu un pašai izvirzīt savu teoriju par tēmu: kas tas tāds – kriptoromāns? Jāatzīstas gan, ka nedaudz blēdījos. Manas 4 gadus ilgās klasiskās filoloģijas studijas nebija bijušas veltas, manas aizdomas, ka vārds kripto nāk no sengrieķu valodas izrādījās pamatotas, jo mana studiju laiku bībelē – vārdnīca skaidri un gaiši vēstīja κρύπτός – noslēpts, apslēpts, noslēpumains. Tātad izvirzīju tēzi, ka romāns ir saistīts ar kāda noslēpuma atklāšanu. Mana tēze tika apstiprināta, jo tas, kas pirmajā brīdī izskatījās pēc jaunās raudzes dāmu romāna, izvērtās par aizraujošu piedzīvojumu,ar atbilstošu briesmu devu mēģinot atklāt pagātnes noslēpumus un atrast “zelta grālu”, šajā gadījumā nogrimušo Atlantīdu.

Stāsts aizsākas tepat Rīgā, visparastākajā vasaras dienā, kad vēsturniecei un gidei Veronikai piezvana viņas draudzene Maruta, un aicina uz meiteņu pasēdēšanu kādā no Rīgas kafejnīcām. Abu jauno dāmu pasēdēšana beidzas Veronikas dzīvoklī vīna glāzē slīcinot Marutas bēdas par neuzticīgo mīļoto, kurš viņai salauzis sirdi. Galvas izvēdināšanas nolūkos Maruta aicina draudzeni doties ceļojumā uz tveicīgo Stambulu, aizmirstot gan pateikt, ka patiesais ceļojuma mērķis ir cits. Tikai lidmašīnā, kad atpakaļceļa vairs nav Veronika uzzina par patieso viņu ceļojuma mērķi. Viņas draudzenei no mīlas raizēm prātiņš sašķobījies – Maruta cer atrast zudušo Atllantīdu. Taču prātiņš nav sašķobījies tikai Marutai, jo ar to pašu reisu uz Stambulu dodas kāds, kas darīs visu, lai abas sievietes nesasniegtu iecerēto mērķi. Tā nu jaukais atvaļinājums pārvēršas par noslēpuma medībām, kuru laikā abas jaunkundzes ne vienu reizi vien nokļūst briesmās, jo kāds ir nolēmis viņas apturēt.

Lindas Nemieras “Sofijas noslēpums” ir aizraujoša lasāmviela tādām vasarām kā šī, kad ārā termometra stabiņš uzkāpj virs +30, nav grūti iedomāties, ka atrodies Stambulā vai Sofijā un dzenies pakaļ gadsimtus veciem noslēpumiem. Pēc apsvilušiem pleciem arī nav tālu jāmeklē. Romāns ir intriģējos, dzīvespriecīgs un liek lasītājam pašam līdz ar galvenajām varonēm kļūt par mīklas atrisinājuma meklētāju. Interesanti, ka tieši Veronika, kas grāmatā atainotā kā Neticīgais ir tā, kura brīdī, kad liekas – šeit ir strupceļš un tālāk vairs nav kur, atrod tik ļoti meklētās norādes. Abu varoņu atšķirīgā dzīves uztvere, ka arī daži citi kolorīti tēli, kas ievirpuļo viņu dzīvē, liek pasmaidīt un uzsit mazliet arī asini, padarot romāna sižetu dzīvāku. Savu asumiņu piedod arī noslēpumainā ordeņa klātbūtne, kas liek lietā visus iespējamos līdzekļus, lai atturētu  dāmas no viņu ieceres. Femina nihil pestilentius ( nav nekā postošāka par sievieti) – tā reiz teicis Homērs un uzrakstīja savu Iliādu. Tā nodomāja arī Linda Nemiera un uzrakstīja “Sofijas noslēpumu”, ļaujot abām atraktīvajām dāmām atklāt gadsimtiem glabātu noslēpumu.

Starp citu, visu par Marutu, Veroniku un Sofijas noslēpumu ikvienam ir iespējams uzzināt no pirmavota – pašas Lindas Nemieras, jo šo ceturtdien, 30.06. plkst. 17.00 ikviens interesents ir laipni gaidīts Zvaigzne ABC Valdemāra ielā 6 uz Lindas Nemieras romāna “Sofijas noslēpums” atvēršnas svētkiem. Manuprāt lieliska iespēja redzēt autori vaigā, uzdot jautājumus un tikt pie autogrāfa.

Inguna Bauere

300x0_greksudze-vaks-1Ingunai Bauerei patīk noslēpumi, senču atstātais mantojums un dzimtu sāgas. Un vēl viņai patīk mācītāji. Ja ne patīk, tad vismaz patīk viņus kā nākas paķidāt, parādot gan no labās, gan ne no tik labās puses, parādot cilvēku tādu kāds tas ir, neatkarīgi no ieņemamā amata un statusa. Tikko vēl februārī pie lasītājiem nonāca Ingunas Baueres grāmata “Herhūtiešu meitas”, kas bija turpinājum vēl pirms gada iznākušajai “Mācītās un viņa dēls”, bet jau vasaras sākumā lasītāju vērtējumam nodota nākamā grāmata “Grēksūdze”, kurā viens no spilgtākajiem tēliem atkal ir mācītājs. Ne jau šāds tāds mācītājs, bet gan lāga vīrs, kuram diemžēl ir ļoti bīstams noslēpums. Viņš nav vienīgais, kura dzīve norit noslēpumu ēnā. Dzimtu noslēpumi savijas ņudzeklī, te saskaroties viens ar otru te atkal attālinoties. Cilvēki nomirst, bet noslēpumi paliek un tos nākas atšķetināt viņu pēcnācējiem. Par to arī stāsta Ingunas Baueres jaunākais darbs “Grēksūdze”, kas teju vai nelīdzinās detektīvam.

Žanis Lodēns ir mākslinieks restaurators ar ļoti traumatisku bērnības pieredzi. Viņa brālim, kurš piedzimis pēc varmācīgā tēva nāves nav ne mazākā nojausma par to, ko savā laikā nācies piedzīvot viņa mātei un brālim Žanim, jo te jau atkal pāri visam valda lielais noslēpums un kauns, lietas par ko ne viņš, ne viņa māte nespēj  runāt, pat ne ar trešo ģimene locekli. Patiesībā absurds. Jo ja jaunākajam brālim Imantam tēvs ir gaišais tēls, kurš traģiski gājis bojā, tad Žaņa dzīvē viņš ir palicis kā briesmonis, kas nežēlo ne raudošo sievu, ne mazo dēlēnu. Žanis nemaz nenojauš, ka piekrītot atjaunot dzimtās puses baznīcas altārgleznu viņš uzdursies ļaunuma saknei jeb ļaunu gēna nesējam, kurš savu mantojumu nodevis tālāk paša Žaņa dzimtā. Līdz ar dzimtas nostāstiem un leģendām atklājas gadsimtu veci tīši un netīši noziegumi, pašnāvības, liekot Žanim un viņa jaunajai draudzenei Valdai teju kļūt par detektīviem.

Paralēli gadsimtu veciem notikumiem norisinās paša Žaņa dzīve. Līdz ar piedāvājumu atjaunot altārgleznu viņam paveras iespēja mainīt savu dzīvi. Attiecības ar patstāvīgo un nepakļāvīgo Valdu un noslēpumu šķetināšana liek pašam Žanim pārskatīt savi dzīvi, ielūkoties acīs tālākai un tuvāki pagātnei, savām bailēm un rast ticību labākai nākotnei. Tā ir viņa iespēja darīt ko jēdzīgu ar savu dzīvi, iespēja izrauties no ērtās un ierastās ikdienas un nostāties aci pret aci ar pagātnes rēgiem un savām bailēm.  Jo patiesībā jau visa šī “Grēksūdze” ir stāsts par mīlestību, nesaprastu, neatbildētu, aizliegtu un iznīcinošu. Tas ir stāsts par grēku nožēlu un spēju piedot ne tikai citiem, bet arī pašam sev. Nav bargāka biktstēva un sevis nosodītāja kā pats cilvēks, bet tikai mīlestība ir tā, kas spēj atlaist grēkus un piedot.

Ingūna Bauere kā jau ierasts skrupulozi attēlo pagātnes varoņus, piešķir tiem atbilstošu izturēšanos, runas veidu un raksturu. Var just, ka rakstniece dievina pagātnes elpu, jo mūsdienīgie tēli, lai arī gana spilgti, tomēr ir blāvāki kā no pagātnes izkāpušie.  Autorei izdevies uzburt aizraujošu stāstu, kas ļaus aizlavīties prom no ikdienas un ielūkoties svešos noslēpumos, kā arī aizdomāties par vērtībām, kuras mums pašiem ir svarīgas.

Ieva Samauska

300x0_kadaizmukb_978-9934-0-5481-5Vai zinājāt, ka buru dzīve nemaz nav tik vienkārša kā mums šķiet? Tā tikai liekas, ka ar vārdiem un burtiem viss ir skaidrs un viss ir kā tajā vairākus gadsimtus senajā romiešu teicienā – Verba volant, scripta manent (vārdi aizlido, bet rakstītais paliek). Arī Ievas Samauskas uzrakstītais noteikti paliks un priecēs ne tikai mūsu bērnus, bet arī viņu bērnus. Tādu dzīvesprieku, rotaļīgumu un aizrautību kā Ievas Samauskas pēdējā darbā “Kad aizmūk B un iemīlas Z. 10 patiesi stāsti par burtu dzīvi ” sen nebiju pamanījusi nevienā bērnu grāmatā. Jāsaka gan, ka lai nu kurš, bet burti šajā grāmatiņā nav tie pastāvīgākie. Viņu starpā valda īstas kaislības. Tie iemīlas, krīt depresijā, nav apmierināti ar vietu, kurā tie atrodas, piedalās talantu šovos, veic dažnedažādus pētījumus, dodas apceļot pasauli un pat aplaupa banku. Izrādās, ka lielākā daļa no viņiem ir īsti egoisti un dēkaiņi, kas bez liekiem sirdēstiem dodas prom no vārda, kurā atrodas. Tā teikt, aiz manis kaut vai plūdi. Viņiem maza bēda, ka pēc viņu aiziešanas no vārds paliek par tādu kā pusvārdu vai nevārdu. Labi, ka ir draugi – vārdi, kuri ir ar mieru palīdzēt nelaimē nonākušajam vārdiņam un padalīties ar kādu no saviem burtiem. Un tas nekas, ka JAUNS kļūst par AUNS. Un vēl jau ir vientuļie burti, kas reiz pazaudēti, aprakti, nozagti vai aizpūsti ar vēju. Tie tikai priecājas saņēmuši uzaicinājumu pievienoties citiem. Nav jau brīnums, ka galu galā BUTE kļūst par TINTESZIVI, bet UTS vietā uzrodas MAMMUKS.

Manuprāt Ieva Samauska ir radījusi grāmatu, kas aizrauj ne tikai ar savu dzīvesprieku un rotaļīgumu, bet māca mazajiem lasītājiem virknēt vārdus, spēlēties ar tiem, padarot ne tikai interesantu šīs grāmatas lasīšanas procesu, bet arī pašos rosinot vēlmi radīt jaunus vārdus. Pieķēru sevi mēģinām uzminēt, kāds tad varētu būt nākamais vārds, kad esošo bija pametis kāds no burtiem.

Interesants ir arī grāmatas noformējums, jo vārdi un burti spraucas āra no rindkopām tērpušies zilos uzvalciņos. Šis piesaistīja arī mana topošā pirmklasnieka uzmanību, kurš nobrāķējis, ka burti esot pārāk mazi, metās lasīt tos, kas lielāki izmērā un īsti izlēcēji, jo ne par ko negribēja saplūst ar pārējo burtu un vārdu masu. Tā nu viņš tur sēdēja, lasīdams frāzi aiz frāzes un skaļi ķiķinādams ieraugot kādu interesantāku vārdu vai frāzi. Jauno cilvēku ļoti uzrunāja arī krāšņās Katrīnas Avotiņas ilustrācijas, kas tika aplūkotas pilnīgi visas rūpīgi pāršķirstot lapu pēc lapas.

Ievai Samauskai ir izdevies radīt grāmatu, kas rosina bērnus darboties ar valodu, vārdiem, spēlēties ar tiem tādā veidā veicinot prasmi izteikties un bagātinot bērnu vārdu krājumu.