Carpe diem!

janvāris 2018
P O T C P S Sv
« Dec    
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
293031  

Historia

Sofija Hanna

300x0_aizvertais_skirsts_mazvaksSofija Hanna ir angļu rakstniece, kurai ļauts kļūt par Agatas Kristi daiļrades turpinātāju, jo tieši viņu slavenās rakstnieces fonds ir aicinājis rakstīt turpinājumus par slaveno beļģu detektīvu – Erkilu Puaro. Bija laiks, kad ļoti cītīgi izlasīju visus Agatas  Kristi detektīvromānus latviešu valodā, tādēļ  ar lielu interesi ķēros klāt arī Sofijas Hannas jaunajam romānam par Erkilu Puaro.

Jāsaka bija visai interesanta sajūta. No vienas puses tu apzinies, ka autore ir pilnīgi cita, taču no otras… no otras puses tu ceri atrast otru Agatu Kristi. Agatu Kristi neatradu, bet jāatzīst, ka Sofija Hanna ir talantīga rakstniece, kas savā darbā veiksmīgi realizē  Agatas Kristi aizsākto detektīvžanra tradīciju.

Romāna “Aizvērtais šķirsts” darbība, kā jau tās raksturīgs darbiem par Erkilu Puaro notiek vietā, kur pulcējušies dažādi sabiedrības pārstāvji. Lēdija Atelinda Pleiforde, Anglijā pazīstama rakstniece, savā savrupnamā rīko viesības, kurās ielūgti arī Erkils Puaro un inspektors Edvards Kepčūls no Skoteljarda. Nevienam no viņiem nav skaidrs, kāpēc tikuši ielūgti, tādēļ pēc tam, kad cienījamā rakstniece nāk klajā ar visai dīvainu paziņojumu, abiem izmeklētājiem rodas aizdomas par to, ka viņas dzīvībai draud briesmas. Liels ir viņu pārsteigums, kad par slepkavības upuri kļūst kāds, kura dienas jau tāpat ir skaitītas, turklāt liecinieku sniegtās liecības ir visai pretrunīgas. Taču ģeniālajam detektīvam Erkilam Puaro neviena mīkla nav par grūtu.

Man grāmata visā visumā patika, lai gan sākums likās pārāk izstiepts. Abu detektīvu prātuļošana par to, kāpēc ataicināti, kas varētu notikt, citu viesu apspriešana, kā arī cienījamās rakstnieces un visu pārējo “spēlītes” vietumis sāka garlaikot, bet abu detektīvu mēģinājums pasargāt iespējamo slepkavības upuri visai neveikls. Tomēr brīdī, kad sākas izmeklēšana stāsts beidzot uzņem apgriezienus un Erkils Puaro atkal ir savā elementā, tāpat kā viņa draugs inspektors Kepčūls. Rakstniece centusies sekot Erkila Puaro radītājai, saglabājot tēla raksturu un īpatnības. Jāsaka, ka viņai tas izdevies visai veiksmīgi, lai gan ir skaidrs, ka šis tomēr ir cits Puaro… Un tas varbūt nemaz nav slikti, jo laika gaitā maināmies mēs visi. Kāpēc, lai nemainītos arī Erkils Puaro?

Dace Judina “Kad klusums kliedz”

1067244-01v-Kad-klusums-kliedzReizēm klusums ir skaļāks par vārdiem un pilnā balsī izkliegtām lamām. Mūsu tautai klusēšana nav sveša, jo bija laiki, kad stingri turējāmies pie sentēvu gudrības – klusēšana ir zelts. Klusējām, jo citas iespējas nebija, jo tos, kas neklusēja, – apklusināja. Mūsu vecvecāki un vecāki klusēja, jo nedrīkstēja runāt, jo baidījās, jo rūpējās par to, lai nākamā paaudze izdzīvotu, lai netiktu iznīdēta. Kamēr vien zaļo kaut viens no dzimtas zariem, dzimtai ir iespēja izdzīvot, tautai ir iespēja izdzīvot. Pat tad, ja izciešot neizsakāmas dvēseles sāpes, jāklusē par netaisnību, nodevību, slepkavību, izpostītiem likteņiem…

Latvijas iedzīvotāji klusēja, līdz klusums pats sāka līdzināties kliedzienam, kas pieprasa patiesību.

Par klusuma kliedzieniem, par patiesības atklāšanu, par savas dzimtas sakņu meklēšanu un vēstures apzināšanu – Daces Judinas Latvijas simtgadei veltītās tetraloģijas trešā grāmata “Kad klusums kliedz”.

Tas ir stāsts par apzinātu savas dzimtas izpēti, skeletu izvilkšanu no skapja un pamošanos, skaidra skata atgūšanu, kas ļauj pārvērtēt savas izvēles, un saprast – kas tad ir manas vērtības, kādu ziņu gribu atstāt nākamajai paaudzei? Ja pirmajās divās grāmatās dzimtas stāsti nāk caur simboliem – dzimtas māja, gredzens, tad trešajā grāmatā “Ozolu” saimniece Katrīna tiek lūgta izpētīt kādas citas dzimtas saknes vairākās paaudzēs. Ne lūguma izpaudējs, ne pati Katrīna un viņas mīļotais vīrietis Kaspars nenojauš, kādus atklājumus nesīs šis pasūtījums un cik lielā mērā tas ietekmēs viņus pašus.

Romānā “Kad klusums kliedz” Dace Judina lieliski parāda, ka dzimtas apzināšanai ir ļoti liela nozīme un ka jaunajai paaudzei ir svarīgi zināt to, ko viņu vecvecāki un vecāki gadiem noklusējuši. Viņi, jaunie, nemaz nav tik vārgi un saaudzējami stādiņi. Viņi spēj gan pārdzīvot kaunu un negodu, ko dzimtai nesis kāds no tās ģimenes locekļiem, gan lepoties ar savas dzimtas godavīriem.

Tiem, kuriem sava dzimta un ģimene ir svarīga, klusums kliedz griezīgi, neļaujot dzīvot mierā ar sevi un citiem. Tādēļ viņi grib zināt, grib saprast. Jo, tikai zinot, viņi spēj būt stipri un stāties pretī jebkuram apvainojumam un pazemojumam. Tikai zinot, viņi var izdarīt pareizās izvēles. Tikai tā mēs varam kļūt par stipru nāciju. Tieši to savā darbā pasaka Dace Judina. Tas IR jāpasaka, jo pēc piecdesmit klusēšanas gadiem, neskatoties uz to, ka jau vairāk kā ceturtdaļgadsimtu atkal esam brīvi, mēs vēl arvien klusējam.

Ne tikai par pagātni… Arī par tagadni.

A. Dž. Finns

sieviete-logaEs gribu atzīties grēkos. Visai necienīgā rīcībā – kaimiņu vērošanā. Tas gan bija sen un iespējams, ka mani grēki jau sen nomazgāti, bet… jā, es to esmu darījusi, pa logu vērojusi kā pretēja nama piektajā stāvā mani kaimiņi gatavojas naktsmieram. Kā nomet savu ikdienas ādu, paliekot pilnīgi kaili. Kaisls skūpsts, neķītrs glāsts, viņas galva viņa klēpī, šurpu – turpu, šurpu – turpu… Viņas triumfs Viņa sedlos… Viņi neslēpās un šķiet pat bija aizmirsuši par aizkaru esamību vai varbūt neiedomājās, ka kāds varētu vērot viņu dzīvi…

Arī A. Dž. Finna romāna galvenā varone Anna Foksa vēro savus kaimiņus. Viņa tos fotogrāfē. Izzina viņu noslēpumus. Nepastarpināti piedaloties viņu dzīvē. Pašu Annu pazīst tikai nedaudzi. Tie, kas vēl atceras, ka reiz viņa bijusi visai iecienīta bērnu psiholoģe. Tad Anna bija precējusies, viņai bija meita Olīvija un viņa spēja iziet no mājas. Tagad Anna ir viena un viņas vienīgā izklaides ir kaimiņu vērošana, melnbaltais kino, online šaha spēles un virtuālās konsultācijas tiem, kas slimo ar agrofobiju – bailēm pamest savu mājokli. Ak, jā, vēl viņa ik pa laikam sarunājas ar savu meitu un vīru.  Kaimiņi nāk un iet. Tikai Anna turpina vērot. Ik pa brīdim kāds jauši vai nejauši pieklauvē pie viņas durvīm. Tieši tā Anna iepazīstas ar savu jauno kaimiņieni Džeinu Raselu, kas nesen kopā ar vīru un dēlu apmetušies pretējā namā. Annai ļoti patīk Džeina un viņas dēls. Tikai ar ģimenes galvu kaut kas nav lāga. Vismaz Annai rodas iespaids, ka viņš ir varmāka. Pēc kāda laika Annas aizdomas apstiprinās, viņa redz, kā pretējā namā kāds nogalina Džeinu. Anna par spīti savām bailēm dodas glābt Džeinu, bet… Annas jau tā panikas caurvītā dzīve sagriežas ar kājām gaisā, jo Džeina izrādās nemaz nav Džeina. Pēc apkārtējo teiktā sieviete, kas kopā ar Annu pavadījusi jauku pēcpusdienu neeksistē, bet Annas redzētais ir tikai halucinācijas, ko radījis alkohola un spēcīgu antidepresantu kokteilis, kas jau kļuvis par viņas ikdienas uztura devu. Ja viņi vien zinātu… Ja lasītājs vien zinātu… Nekas šajā stāstā nav tā kā izskatās. Anna nav tāda kā sākotnēji liekas, arī viņas kaimiņi nē, pat ne Annas virtuālā draudzene. Rakstnieks ļoti veiksmīgi līdz pat romāna pēdējai nodaļai “čakarē” lasītāju, liekot pašam apšaubīt savas spriestspējas un loģiku. Tikko Tev liekas, ka esi iepazinis vienu vai otru varoni, ka vari paredzēt viņa rīcību, nākas vilties, jo, pēkšņi tev laipni tiek atklāta varoņa kāda rakstura nianse vai biogrāfijas sadaļa, kas tavus iepriekšējo pieņēmumus apgriež ar  kājām gaisā. Šajā romānā nevar būt drošs pilnīgi ne par ko. Spriedze, psiholoģiskas spēlītes, noslēpumi liek uz lasītāja pieres izspiesties baiļu sviedriem un piesaukt šausmu “tēvu” Hičkoku. Es  biju izvirzījusi savu hipotēzi par to, kurš iegrūda nazi Džeinas kuplajās krūtīs un… uzminēju. Taču tur vainīga Ieva no apgāda “Kontinents”, kas pasteidzās pateikt, ka beigas iebelzīšot pa smadzenēm…

Šis būs labs lasāmgabals tiem, kam patīk pakutināt nervus, analizēt varoņus un negaidīti pavērsieni.

Jākobs Vegēliuss

300x0_kapteina_pertikis_mazvaksTo, ka pie īstena jūras vilka tēla piedienas papagailis nevienam nav noslēpums. Šad tad literatūrā vai filmu industrijā parādās kāds pērtiķis kā pirātu komandas loceklis. Tomēr šoreiz stāsts nav par pirātiem un viņu mīluļiem. Jakoba Vegēliusa aizraujošais romāns “Kapteiņa pērtiķis “  ir stāsts par Salliju Džounsu. Sallija Džounsa ir ļoti gudra gorilla, ko no visai nožēlojama likteņa paglābis neliela kravas šonera kapteinis Henrijs, ko Sallija Džounsa sauc par Šefu. Šefs un Sallija Džounsa ir lieliska komanda. Šefs viņai ir iemācījis visu, ko prot pats un kopā viņi ceļo no ostas uz ostu. Šķiet, ka nekas viņus nespētu šķirt. Taču kādu dienu Šefs un Sallija Džounsa saņem ļoti izdevīgu darba piedāvājumu. Diemžēl šī piedāvājuma dēļ viņi abi nokļūst nāves briesmas, bet vēlāk Šefs nepatiesi tiek apsūdzēts par slepkavību, ko nav izdarījis. Pateicoties labiem cilvēkiem pati Sallija tik tikko paglābjas no linča tiesas un no drošas bada nāves vai nāves aiz skumjām. Sallija Džounsa maina daudzu cilvēku dzīves gluži neviļus padarot tā labākas, taču viņas mērķis ir pierādīt sava saimnieka nevainību.

Jākoba Vegēliusa “Kapteiņa pērtiķis” ir lielisks piedzīvojuma romāns, kuru es atļautos pielīdzināt gan Žila Verna, gan Roberta Luisa Stīvensona, gan citiem aizraujošiem piedzīvojumu romānu autoriem, kuru darbi pazīstami kā piedzīvojuma literatūras klasika. Tiem, kas kādreiz ar aizrautību lasīja tādas grāmatas kā “Astoņdesmit dienās apkārt zemes lodei”, “Bagātību sala” un “Robinsons Krūzo” šī grāmata būs kā atkalredzēšanās ar sen neredzētiem draugiem. Tāpat kā iepriekšminētajos romānos šeit ir runa par īstiem, neticamiem piedzīvojumiem, kas aizrauj un neatlaiž līdz neesi aizšķīris romāna pēdējo lapu. Šo grāmatu es ieteiktu visiem piedzīvojuma literatūras cienītājiem neatkarīgi no to vecuma. Ļoti ceru, ka šo grāmatu novērtēs jaunā paaudze, jo tad laikam manu sirdi sildītu apjausma, ka ir vērtības, kas paliek nemainīgas un ir būtiskas visos laikmetos. Viennozīmīgi šī ir viena no pēdējā laika labākajām grāmatām, ko esmu lasījusi. Tā šķiet tik laba, ka vienīgais ko varu pateikt: Izlasiet! Nenožēlosiet! :)

Kristofs Onodibio

300x0_ienirt_978-9934-0-6449-4Franču rakstnieka Kristofa Onidibio romāns “Ienirt” pilnībā attaisno savu nosaukumu. Šī bija no grāmatām, kuru nespēju palasīt savā ierastajā grāmatu lasīšanas režīmā – sabiedriskajā transportā, gaidot, kad beigsies bērna dziedāšanas vai peldēšanas nodarbībā, īsajos miera mirkļos starp skolēnu dzenāšanu pa klasēm. Šādā veidā šo grāmatu lasīt nebija iespējams, jo šķita, ka tā izrādu tai necieņu, ka nespēju līdz galam tajā iedziļināties un izbaudīt šo lielisko darbu, kurš ne velti ir saņēmis vairākas literārās godalgas. Šai grāmatai ir nepieciešams laiks, miers un pilnīga ieniršana tekstā. Tā ir grāmata, kuru lasot “jāatslēdz” ārpasaule un ikdiena.

Romāns “Ienirt” ir stāsts par vīrieti un sievieti. Par mīlestību, kurai vajadzēja viņus vienot, bet to nespēja. To nespēja arī viņu dēls, lai arī stāsta galvenais varonis – vīrietis uz to ļoti paļāvās. Viņš viņu vienlaicīgi neizsakāmi mīl un ienīst. Jo viņa mīļotā sieviete un dēla māte viņu ir pametusi, lai arī viņai ir bijis viss, kas it kā būtu nepieciešams, lai cilvēks būtu laimīgs. Tā vismaz viņam šķita. Tikai Pasa tā nedomāja. Talantīgā un atraktīvā māksliniece, kura ar savām izstādēm bija pārsteigusi Eiropas sabiedrību bija devusies prom. Pazudusi no viņu dzīves ar solījumu atgriezties. Tomēr viens vienīgs telefona zvans un kļūst skaidrs,ka laimīgo “mēs” vairs nebūs. Viņam nākas doties ceļojumā, kurā viņš solījies nekad vairs nedoties. Lai viņa mazais dēls iepazītu savu māti, galvenais varonis stāsta viņam par viņa māti, par to kā viņi iepazinušies, kā mīlējuši viens otru un kā viens no otra attālinājušies.

Pasa un viņas mīļotais ir kā divas dažādas pasaules, kas satikušās, lai saplūsto vienā kopējā. Patiesībā jau tik dažādi viņi nemaz nav. Arī viņam reiz piemitis piedzīvojuma gars, vēlme atklāt ko jaunu. Taču viņa pieredze likusi viņu attiekties no ceļošanas uz zemēm, kur varētu būt bīstami. Savukārt viņa nav bijusi nekur tālāk par Eiropu. Viņi abi uzskata, ka Eiropa ir sapuvusi. Tikai viens tajā smok, bet otrs slēpjas kā siltā un drošā kūniņā. Neviens nav gatavs piekāpties, jo sajūtas un iekšējo nemieru jau nevar atslēgt. Šajā gadījumā mīlestība nepalīdz. Vienam tā kļūst par smacējošu rāmi, otram par neizsakāmu sāpju un ciešanu avotu. Šeit arī rodas jautājums par mīlestības jēgu un tās ilgtspēju mūsdienu pasaulē, kur bieži vien tradicionālais tiek uzskatīts par bremzējošu un smacējošu. Tas liek aizdomāties par to, kas rada šo nemieru, šo urdošo sajūtu, kura dzen uz priekšu, liek meklēt, pametot visu, kas tev pirms tam bijis svarīgs. Tas liek arī domāt par to, cik liela vara patiesībā ir bailēm. Kā tās mūs spēj ierobežot! Jo varbūt, ja viņš būtu stājies pretī savām bailēm, viņu stāsts būtu ar laimīgām beigām. Varbūt… Kas to lai zina. Ironiski, ka galvenais varonis jūtas drošs Parīzē un citur Eiropā, kur tagad notiek terorakti. Tieši tur, kur neviens tos negaida notiekam. Tā jau saka, ka mēs saņemam to, no kā visvairāk baidāmies. Grāmatas varonis baidās ceļot ārpus vecās Eiropas, baidās zaudēt mīļoto sievieti, baidās zaudēt mīlestību… Lai to nosargātu, viņš ir gatavs uz negodīgu rīcību, viņš mēģina ietekmēt viņas nākotni, nejautājot viņai. Viņš nespēj būt brīvs pats un nespēj dot brīvību viņai. Tikai caur sāpēm, dusmām un emocionālajiem pārdzīvojumiem, pārvarot savas lielākās bailes viņš spēj pieņemt to, kuru mīlējis un ienirt viņas pasaulē.

Ļoti emocionāls, ļoti jūtīgs un dvēseliski atkailināts stāsts, kas liek aizdomāties par mīlestības, dzīves jēgu un vērtībām, kas veido mūs dzīves uztveri.

Kad cerību zaudēs pēdējais dons Kihots...

lejupielāde (1)Es esmu pedagogs. Strādāju Rīgas Sanatorijas internātpamatskolā. Tajā pašā, uz kuru ved meža ceļš, kur reizēm lido krēsli un kā jau visiem ticis paziņots ne skolēni, ne skolotāji neievēro iekšējās kārtības noteikumus. Dienām ilgi visi, kam vien nav slinkums, ir izteikušies par mūsu skolu. Tagad pienākusi mana kārta. Es neesmu ne direktore, ne mācību pārzine, ne kāds cits no skolas administrācijas. Es esmu ierindas skolotājs. Es runāšu tikai savā vārdā un paudīšu savu viedokli. Un tās durvis… Tās durvis ir manas!

Es esmu tas Cerbers, kurš uzrej tiem, kas nosebojuši un nosaka, kam noteiktajā starpbrīdī ļauts laukā iet, kam nē. Es ielienu ik pasolē un kaktā, lai noķertu katru, kas paņēmis brīvsoli. Reizēm es ķeru lidojošus krēslus un kā lingu vicinot savu rokassomu (kurā vienmēr ir pāris pasmagi lasāmgabali) izšķiru kautiņus. Ziniet, man ir ļoti laba reakcija un atstrādāta tehnika! Es spēju noteikt, kurš jāsūta skriet ap skolu, lai nodzen tvaiku un kuram pēc iespējas ātrāk jātiek prom no visiem. Es pagaidām vēl spēju noturēt skolēnu afekta stāvoklī un vienlaikus bazūnēt, lai visi klātesošie ņem ļekas. Es protu pierunāt, uzslavēt, iedvesmot. Ja vajag, noglāstīt galvu vai pateikt ko izcili riebīgu. Man pat ir talants ar vienu sarunu panākt, lai skolēns sāktu sekot savai higiēnai. Vēl es dien dienā dzirdu stāstus, kuru dēļ man gribas kliegt un kādu piekaut. Pieaugušos, ne jau bērnus! Es iestāstu sev, ka katrs rupjš vārds izkausē vienu gramu mana liekā svara, bet aizvainojoši izteicieni liek maniem matiem izskatīties lieliski. Reizēm manas kabatas ir piebāztas ar konfektēm, jo tā ir mūsu skolas cietā valūta. Taču par tikpat labu mantu tiek uzskatītas tostermaizes un ķiploku grauzdiņi. Jums šķiet, es esmu neprofesionāla? Nāciet un izdariet labāk! Jo pie tām durvīm… tur, kur piekāva policistu divas dienas nedēļā stāvu es.

Es esmu audzinātāja un dežūrskolotāja (Nē, tajā liktenīgajā ceturtdienas priekšpusdienā es nestrādāju!).  Es esmu dons Kihots. Tāpat kā mani kolēģi. Un mēs cīnāmies ar vējdzirnavām, kuras neesam iegriezuši ne mēs, ne mūsu skolas vadība. Jo tas, ar ko mēs cīnāmies un par ko mēs cīnāmies ir Latvijas sabiedrības radītais galaprodukts. Tieši to, kuri mūsu skolas skolēnus lamā par dauņiem, kropļiem, izdzimteņiem un vēl kaut kādiem. Jo tieši šādu leksiku viena daļa mūsu bērnu dzird no savu radītāju mutēm. Tie, kas steidz slavināt padomju laikus un tur valdošo kārtību, neaizmirstiet – šie bērni ir padomju laikus piedzīvojušo bērni un mazbērni. Tieši Jūs esat tie, kas savu pieredzi nodevuši tālāk. Tātad, kā šo pagājušo laiku piekritēji, Jūs esat pēc šīs metodikas savus pēcnācējus audzinājuši. Jūs esat viņos ielikuši to sajūtu, ka pa lielam viņi nav nekas, dabas kļūdas, kas nepareizs un greizs, ko jāizlabo ar dunkām, sitieniem un lamām. Tieši Jūs no viņiem atpērkaties ar dārgiem gadžetiem, jo sarunai nav laika. Nemēģiniet man iebilst, ka es Jūs nepatiesi apvainoju, jo tieši jūs internetā kliedzat, ka mūsu skolas bērni ir jāizkastrē, jānošauj, jāatspārda, utt. Kā mežā sauc, tā atskan!

Internātskola – tātad dauņi un noziedznieki!

Ļoti daudzi atļaujas viszinoši spriedelēt un gudri runāt par mūsu skolas skolēniem, viņu vecākiem un pedagogiem, bez iedziļināšanās skolas specifikā un programmā. Varu likt galvu ķīlā, ka neviens no “gudrajiem” komentētājiem, pat ne reizi nav ienācis mūsu skolā un redzējis kā norit ikdienas mācību darbs. Visticamāk viņi vispār nav bijuši nevienā skolā un nezina, kas tur notiek. Internātskola – tātad dauņi vai noziedznieki! Starp citu, tajos pašos dažu piesauktajos padomju laikos radīts stereotips. Plašsaziņas līdzekļiem esot informatīva un izglītojoša funkcija. Viņi esot mūsu ceturtā vara. Tikai, lai kā es nepūlētos, neatradu nevienu rakstu, kas pastāstītu to, kāds ir iemesls tam, ka bērns mācās tieši mūsu skolā. Pacentīšos paskaidrot to, ko mediji neizdarīja, publicējot vienu šausmu stāstu aiz otra:

1) skolēni mūsu skolā nonāk pēc speciālās medicīniskas un pedagoģiskas komisijas lēmuma. Visiem šiem bērniem ir ārstu noteiktas diagnozes. Bieži vien pēc tam, kad bērns jau ir izmētāts pa piecām, sešām standarta skolām. Mūsu skolas programma un specifika tādu iespēju kā skolēna izslēgšanu no skolas līdz 18 gadu vecumam nepieļauj. Pie reizes atgādinu, ka skolas pienākums ir nodrošināt izglītojamajiem izglītības programmas apguvi viņiem piemērotā veidā, nevis bērnus pāraudzināt. Bērnus audzina ģimene.

2) Mēs neesam palīgskola. Mūsu bērni apgūst valstī noteikto vispārīgo pamatizglītību. Viņu problēma ir nespēja iekļauties standarta masu skolās. Turklāt, viena daļa problēmu tieši tur arī ir radušās, ja runājam par ļoti pazeminātu pašvērtējumu, neticību saviem spēkiem un pedagoģisko ielaistību.

3) Pie mums nonāk bērni ar autismu, šizofrēniju, Aspergera sindromu, emocionāliem traucējumiem, kas radušies dažādu traumu rezultātā, hiperaktīvie, un daudzi citi, kuri savu veselības stāvokli nav izvēlējušies, bet saņēmuši šūpulī. Es neesmu ļauna, bet es tiešām novēlu šādu pašu dāvaniņu kā vecākiem vai vecvecākiem saņemt tiem, kas atļaujas izsaukāt mūsu skolas audzēkņus un viņu vecākus. Es novēlu tiem sajust to kā ir tad, kad jūsu bērnā vienlaicīgi mīt dievišķais un nelabais, kā ir tad, kad tu vienā brīdī ar savu bērnu bezgala lepojies, bet nākamajā jau esi gatavs viņu nogalināt. Es novēlu tiem sajust, kā ir tad, kad pašam jāsāk baidīties no sava bērna. Šīs slimības neizvēlas vai tu esi bagāts, nabags, ar pamatskolas, vai vairāku augstskolu izglītību. Tās var skart ikvienu. Es lepojos ar tiem mūsu audzēkņu vecākiem, kas nepadodas un cīnās par saviem bērniem, jo viņi zina, ka katrs mazākais solītis ir milzu panākums. Ne visiem pietiek spēka un padoma. Latvijas sabiedrība nav tā iekļaujošākā un integrējošākā, ko pierāda pēdējās nedēļas ažiotāža internetā.

4) Citu mūsu skolas kontingentu veido skolēni, kuru uzvedību un attieksmi pret dzīvi veido viņu sociālā pieredze. Emocionāls aukstums ģimenē, miris kāds no vecākiem, dzīvu vecāku bāreņi, darbos pārāk aizņemti vecāki, šķirtu vecāku bērni, kāds no vecākiem devies peļņā uz ārzemēm, arī sociāli nelabvēlīgu ģimeņu atvases, utt. Tie ir bērni ar psihozēm un citām dažādu emocionālu un fizisku pārdzīvojumu sekām. Šie bērni ir agresīvi, emocionāli, fiziski traumēti, ar ļoti zemu pašvērtējumu, nepareizu dzīves izpratni. Tā nav bērnu, bet pieaugušo atbildība. Šī ir tā skaistā buķete, ko spēj radīt tikai sabiedrība un tas, ka neviens laicīgi tam nav tam pievērsis uzmanību. Drīzāk vēl stereotipu vadīt viņu stāvokli pasliktinājuši, izsmejot, distancējoties, aprunājot un jau laikus norakstot. Ļoti daudziem ir vienalga, kas notiek aiz viņa nama durvīm, lielākā daļa izliekas neredzam, novēršas vai metas filmēt, cerot uz lētu slavu un klikšķiem internetā. Bieži vien par notikušiem negadījumiem un nelaimēm attiecīgajiem dienestiem paziņots netiek, bet paši lietas labā arī neko nedara, jo cer ka to izdarīs kāds cits.

5) Tas ko mēs savā skolā cenšamies izmainīt ir Latvijas sabiedrības radīts galaprodukts. Tādēļ balvu “Latvijas lepnums” visi kliedzēji un komentētāji var pasniegt tieši sev. To, kādi šie bērni ir kļuvuši, nevar izmainīt vienā dienā. Tas ir gadiem ilgs darbs, solīti, pa solītim. Kāds varbūt par mani smiesies, bet  es lepojos, ka mans skolēns pusstundu dusmu lēkmē vairs neskrien ap skolu spārdīdamies un skaļi lamājoties, bet pēc pāris minūtēm negāciju izlādēšanas spēj apstāties un saprast, ka atkal nav savaldījies. Viņš spēj arī atvainoties un izskaidrot, kāpēc sadusmojies.

6) Visi, kas te skaļi kliedz un prātuļo par viņiem nezina pilnīgi neko. Jā viņi lamājas, jā viņiem ir agresīva un izaicinoša uzvedība, viņi ar grūtībām iekļaujas sabiedrībā, bet paziņojums, esam mazgadīgo noziedznieku skola ir neadekvāts un nepatiess. Tas gluži tāpat kā visas rupjības, paziņojumi, ka pie mums tiek dzerts vienā laidā un ka skola to atbalsta, liek domāt, ka šī daļa komentētāju ir ar garīgās veselības problēmām. Visas pazīmes liecina par šizofrēniju izteiktā formā (vajāšanas mānija, melošana, rupjības, neveselīgas fantāzijas, ieciklēšanās un vienu lietu, viedokli).  Nelielai daļai mūsu skolas skolēniem ir likumpārkāpumi. Parasti tie ir vieni un tie paši personāži. Taču par likumpārkāpumiem un sekām atbild policija, tiesa, ne skola. Ja viņi par saviem pārkāpumiem sekas neizjūt, tā nav mūsu, bet sistēmas kļūda. Mūsu instrumenti ir darba terapija, uzvedības lapas, pēc kurām tiek noteikts, vai skolēns starpbrīdī var iziet laukā (tāda iespēja ir tikai divos starpbrīžos), pārrunas, darbs ar psihologu un psihiatru, sociālo pedagogu, vecāku informēšana, pārrunas ar vecākiem, dažādu dienestu iesaistīšana. Tie visi ir valsts noteikti un apstiprināti līdzekļi un citu mums nav, tāpat kā citās skolās. Neko pretlikumīgu mēs izmantot nedrīkstam. Mums nav tiesību pārmeklēt skolēna somas vai personīgās lietas. Un nebūsim liekuļi, arī citas skolas, arī prestižās, saskaras ar tādām pašām problēmām kā mūsu: smēķēšana, uz skolu atnests alkohols, fiziskas, vārdiska vardarbība, mobings pret skolasbiedriem un skolotājiem. Atšķirība ir tikai tā, ka ja mūsējie visu saka un dara pa tiešo, bet citās skolās tiek pielietotas smalkākas metodes.

7) Mūsu skolas skolēni nav ne nespējīgi, ne netalantīgi. Vistiešākais pierādījums tam ir daudzas godalgotas vietas un atzinības raksti dažādos Latvijas skolu konkursos. Mūsu skolēni komponē, sacer dziesmas un dzeju. Dzied, glezno un spēlē teātri, reizēm tikai pēc lielas pierunāšanas un piespiešanas. Daudziem no viņiem ir milzīgs talants un potenciāls, bet nav vecāku ieinteresētības un vēlme atbalstīt savu bērnu.  Es un mani kolēģi zinām, ka visticamāk, ka pēc skolas viņi to vairs nedarīs, bet mēs tik un tā darām visu, lai kaut šo īso brīdi viņš šos savus talantus un potenciālus attīstītu. Varbūt tomēr kādreiz atcerēsies un izmantos to lietderīgi. Mans un manu kolēģu uzdevums ir palīdzēt šiem bērniem integrēties sabiedrībā. Taču tā ir cīņa ar vējdzirnavām un mēs esam doni Kihoti, kas ar tām cīnās, jo ne mūsu sabiedrība, ne izglītības sistēma, ne pati valsts nav šādu integrāciju veicinoša.

Jau vairākus gadus viens no mūsu valsts varas jājamzirdziņiem ir integrācija. Tiek veidoti visvisādi integrācijas plāni, sākot ar bēgļiem, beidzot ar likumpārkāpējiem. Tas viss ir ļoti labi un apsveicami. Es neesmu kompetenta izteikties par citām jomām, taču es atļaušos paust savu viedokli par integrācijas plāniem izglītībā. Uzskatu, ka mana izglītība, zināšanas, 15 gadu pieredze pedagoģijā, kā arī personīgā pieredze ir pietiekoša, lai es to varētu darīt.

No turienes Tu esi nācis un tur Tev jāpaliek!

Es uzskatu, ka mūsu valstī lietas nav tā sakārtotas, lai tiktu, piemēram, integrēti bērni no sociāli nelabvēlīgajām ģimenē. Tam kā laba ilustrācija varētu kalpot speciālajos izglītības kursos dzirdētais piemērs. Tātad speciālajā internātskolā sāk mācīties Jānītis no X ģimenes, kur vecāki ļoti draudzējas ar zaļo pūķi un nav tas labākais piemērs savam bērnam. Jānītis dzīvo internātā un skolas pedagogi dara visu, lai viņa dzīves uztvere mainītos un viņš spētu izvērtēt, kas ir pareizi, kas nepareizi. Brīvlaikā Jānītis dodas mājās un saprot, ka viņa vecāki nedzīvo īsti pareizi. Kad viņš viņiem mēģina to pateikt, dabū ka kaklu. Pēc tam Jānītis vairs uz mājām neraujas un cik nu ir iespējams dzīvo skolā. Ar laiku viņš ir atindējies no savas ģimenes nelabvēlīgās ietekmes, bet skolotāji ar raizēm skatās nākotnē, jo Jānītim jābeidz devīto klasi un tas nozīmē, ka skolas gaitas beigušās un jāatgriežas “mīlošās ģimenes” klēpī, kur viņu nekas labs negaida. Lai kaut kā paglābtu jaunieti no paredzamās nākotnes pedagogi vēršas vietējā pašvaldībā un bāriņtiesā, izsakot savas bažas un lūdzot rast kādu risinājumu. Uz ko saņem atbildi, ka jaunietim ir dzīvi vecāki, kam par viņu jārūpējas, līdz ar to neko darīt – Jānītim jāatgriežas vecāku mājās. Pēc izlaiduma Jānītis ar dažādu ziedotāju sarūpētu bagāžu dažādu mantu izskatā atgriežas mājās, kur viņu sagaida atplestām rokām. Pēc nedēļas visas viņa lietas ir notirgotas spirtotās dziras papildināšanas nolūkos, bet pats Jānītis 1. septembrī ir atpakaļ skolā un lūdzas viņu ņemt atpakaļ. Skola to nevar darīt un Jānītim vien jāatgriežas pie ģimenes un jādzīvo vidē, no kuras reiz izkļuvis. Šie bērni vēlākais pēc 2 gadiem salūzt un turpina dzīvot tāpat kā viņu vecāki. Tikai retajām izdodas no tā visa izrauties. Tātad valsts politika ir skaidri saprotama – no turienes Tu esi nācis un tur Tev jāpaliek!

Ārzemēs cilvēki ar speciālajām vajadzībām tiek integrēti visdažādākajos veidos, taču galvenais mērķis ir radīt sajūtu, ka viņi ir sabiedrībai noderīgi cilvēki. Tieši tāpēc ārvalstīs cilvēks, kas slimojis ar bērnu trieku var būt ģeniāls grāmatvedis, jo viņš ir saņēmis izglītību viņam piemērotā veidā, bet lai strādātu un nopelnītu sev iztikas līdzekļus, valsts viņu ir nodrošinājusi ar speciālu datortastatūru, kura ir domāta nevis strādāšanai ar pirkstiem, bet gan ar kulakiem. C līmeņa bērni, kam būtiskākais ir iemācīties parūpēties par sevi, skolā ir speciālas klases, kuras var atbilstoši pārveidot mācību tēmai: vannasistaba, virtuve, viesistaba, utt. Viņi neapgūst ne fizikas formulas, ne citas pārgudras lietas. Viņi mācas operēt ar sadzīves lietām un tehniku, viņi mācās dzīvot neesot atkarīgi no citiem. Savukārt paralizētie ar mutes palīdzību liek kastītēs skrūvītes, saņemot par to algu. Viņiem ne brīdi nav sajūta, ka būtu nevienam nevajadzīgi.

Netiec galā – neesi profesionālis!

Patlaban izskatās, ka vienīgais veids kā integrēt bērnus ar speciālajām vajadzībām, pēc mūsu valsts ierēdņu domām ir šādiem bērniem likt mācīties standarta skolā. Tikai par to, ka skolas tam nemaz nav gatavas, neviens nerunā. Skolotāji nav īsti sagatavoti, piemēram, darbam ar bērnu, kam ir psihozes. Ja netiec galā, tiek apšaubīta tava profesionalitāte. Bet kursi kas nepieciešami, lai strādātu ar šādiem bērniem maksā gana daudz un ne katrs pedagogs to var atļauties.  Bērniem ar mācību un uzvedības traucējumiem nepieciešama individuāla pieeja, ko nevar nodrošināt klasē, kur sēž trīsdesmit skolēni. Lai to nodrošinātu nepieciešami palīgskolotāji. Taču palīgskolotājiem, arī speciālajiem pedagogiem valsts budžetā naudas nav.  Arī tādām kā mūsu nav. Mazajām skolām, kas šādiem bērniem būtu piemērotākas pēc izglītības ministra teiktā televīzijā nākotnes nav. Zinot mūsu skolas kontingentu un vajadzības, droši varu apgalvot, ka viena daļa skolu neapmeklēs un izies ielās, jo nespēs turēt līdzi tempam, ko pieprasa darbs standarta klasē, kā arī bērni, kas nespēj nepārtraukti nosēdēt klasē. Citi, redzot, ka nespēj tikt līdzi citiem, zaudēs motivāciju. Pašapziņa vēl vairāk pazemināsies.  Tas viss izpaudīsies kā agresīva vai neadekvāta uzvedība, no kuras cietīs pārējie bērni, arī pedagogi. Nav noslēpums, ka jau tagad šādi notiek. Šādus bērnu patlaban mētā no skolas uz skolu, līdz beidzot viņi nonāk, piemēram, mūsu skolā. Ticiet man, “dāvaniņas”, ko saņemam pēc pedagoģiski medicīniskās komisijas ir neapskaužamas. “Lāča pakalpojumu” izdara arī savā laikā veiktā izglītības reforma “Nauda seko skolēnam”, kā arī mūžīgā cīņa par augstāku reitingu.

“Nauda seko skolēnam” un visuvarenais reitings.

Izglītības sistēma tiek reformēta nepārtraukti, solot lielāku algu skolotājiem un pilnvērtīgāku izglītību bērniem. Tikai realitātē tas izskatās citādāk.  Reforma “Nauda seko skolēnam” tika prezentēta kā liels ieguvums skolām un skolotājiem. Taču šī reforma ir viens no iemesliem, kāpēc sāka brukt man ideālisms un visas ilūzijas par izglītības sistēmu kā tādu. To, ka reforma nav bērniem draudzīga, sapratu strādājot vienā no Rīgas prestižajām skolām. Tā kā nauda seko skolēnam, jau tā lielajā skolā palielinājās  klašu skaits un vidusskolas desmitajā klasē tika uzņemti visi. Vairāk skolēnu – vairāk naudas. Mazāk skolēnu – slēgta skola. Kopš reforma sākusi savu darbību ik gadu tiek slēgtas vairākas skolas. Tas mazākām skolām liek trīcēt par katru skolēnu, bet lielās metas skrējienā pēc visuvarenā reitinga. Bilde veidojas visai savdabīga. Vidusskolās un ģimnāzijās 10. klasē tiek uzņemti skolēni, bet vēlāk 11. vai 12.klasē uz 1. semestra beigām, tad kad nauda jau piešķirta atbilstoši skolēnu skaitam, vecākiem iesaka pameklēt citu skolu, jo šo bērns sekmīgi nepabeigšot. Patiesais iemesls – bērna sekmju dēļ tiks bojāts skolas reitings. Es savā naivumā domāju, ka tas tā notiek tikai manā bijušajā darbavietā, bet alojos. Apmēram pusotru gadu atpakaļ dzīve mani saveda kopā ar rakstošiem cilvēkiem. Mūsu pulciņā visjaunākā bija vidusskolniece ar visai sarežģītu likteni, bet ļoti, ļoti talantīga meitene. Jau tolaik viņa bija vairāku literāro balvu laureāte. Atceros kā viņa ar sajūsmu stāstīja par skolu, kurā sākusi mācīties, par lieliskajām literatūras stundām. Liels man bija pārsteigums, kad apmēram pirms gada viņa paziņoja, ka viņai skola jāpamet. Viņai ticis pateikts, ka skolas top priekšmetā viņas vidējā atzīme ir 8,5, bet skolas reitingam nepieciešams 8,9, tādēļ viņai ieteikts pameklēt citu skolu, jo dēļ tāda un tāda priekšmeta viņu skolu nepabeigs. Tā kā meitenes māte viņai nebija nekāds atbalsts, meitene divpadsmito klasi pabeidza vakarskolā, bet naudiņa tika piešķirta iepriekšējai skolai. Meitenei ir mugurkauls un viņa tagad studē budžetā universitātē, viss viņas dzīvē lēnām sakārtojas. Viņa atkal ir dabūjusi balvu par savu stāstu un es viņai novēlu visu labāko. Tas par vidusskolām un reitingiem. Un galu galā vidējā izglītība nav obligāta. Taču mēs savā skolā šo reformu izjūtam ļoti. Septembrī, kad dala naudu, mums katru gadu ir mazāk skolēnu kā iepriekšējā gadā, kas atstāj iespaidu uz mūsu algām – tās samazinās. Oktobrī, smejies vai raudi, mums ir skolēnu pieplūdums.  Skolēnu skaits palielinās ,bet nauda palikusi tā pati. Un tā, kā teiktu mans kolēģis: Katru gad’ no jauna… Tad sakiet man par kādu integrāciju šeit vispār var būt runa.

Ik gadu skolās trūkst pedagogi. Arī standarta skola sastopas ar smēķēšanas, alkohola problēmām, vārdisku, emocionālu un fizisku agresiju no skolēnu puses. Ne vienmēr vecāki sadarbojas un bieži vien paši nezina ko darīt. Taču parasti tiek meklēta pedagoga vaina vai arī viņš neprofesionālis. Jau sen pagājuši tie laiki, kad pret pedagogiem izturējās ar cieņu. Pietiek palasīt sociālos tīklus. Arī valsts mērogā attieksme ir viennozīmīgs. Pedagogi, kam tuvojas pensija, sakož zobus un cenšas izturēt līdz pensijai, bet tie kam ap 30-40 gadiem, met mieru un pievēršas citām profesijām, jo ir sapratuši, ka cīnās ar vējdzirnavām. Un vēl ir doni Kihoti, kas cīnās idejas vārdā, bet es pat negribu iedomāties, kas notiks tad, kad cerību zaudēs pēdējais dons Kihots.

Rita Falka

300x0_mannaklimpuafera_978-9934-0-6225-4Brīžos, kad man gribas tā kārtīgi izsmieties, sameklēju grāmatu plauktā kādu no Ritas Falkas grāmatām (”Ziemas kartupeļu knēdeļi”, “Nūdeļu blūzs”, “Cūkgalva al dente”), kuru galvenais varonis ir idilliska Bavārijas ciematiņa lādzīgais policists Francis. Lasot par Franča piedzīvojumiem, viņa žiperīgo omīti un tēvu – hipiju, kuru Francim šad tad nākas pārmācīt ar dienesta ieroča palīdzību, smejos kā traka. Tādēļ jau laicīgi noskaidroju, ka Vācijā iznākušas jau astoņas šīs sērijas grāmatas. Taču nezinu kā  nebiju pamanījusi, ka jau pirms gada tepat Latvijā iznākusi vēl viena no Ritas Falkas grāmatām “Mannāklimpu afēra”. Ieraugot šo grāmatu grāmatnīcā, sapratu, ka jautrs vakars garantēts. Un Rita Falka kārtējo reizi nepievīla.

Brašajam Francim savā iecirknī vienmēr ir darba pilnas rokas, tomēr viņš šad un tad, pašam par lielām errastībām tiek nozīmēts palīgos kolēģiem Landhūtes policijas iecirknī. Kolēģiem un Landhūtei jau nu nebūtu nekādas vainas. Re, Štoperu Karls, pat Franci uzaicinājis uz kāzām! Visas lietas var sarunāt un nokārtot, un neviens tīšuprāt Francim sprunguli ratu riteņos nemetīs. Viss ar tiem ladhūtiešiem būtu kārtībā, ja ne vien Landhūtes policijas priekšnieks Baršls, kas spētu noorganizēt nervu krīzi pat vismierīgākajam vīram. Un Franci Baršls necieš ne acu galā! Kad nu nevar savādāk ieriebt, tad ļauj sev pārgriezt rīkli tajās pašās Štoperu Karla kāzās! Turklāt rīkli negantnieks ļāvis sev pārgriezt ar Franča lielisko nazīti. Pirkstu nospiedumu protams nav, bet brašā Franča domstarpības ar Aršļu, pt,pt, tas ir Baršļu, par galveno aizdomās turamo padara Franci. Labi, ka Francim draugos parts tiesnesis Moračeks, citādi cietums būtu kā likts. Taču pagaidu brīvība krietno policistu nemaz nepriecē, jo laiks iet, bet tie slīmesti Landhūtē nemaz nesteidzas atrast īsto vainīgo. Turklāt ap Franci sāk lakstoties ellīgi seksīgā Brašla kundze, nu jau cienījama atraitne, kas situāciju nemaz nepadara vienkāršāku. Līdz ar to Francim pašam nākas ķerties pie sava ienaidnieka slepkavības izmeklēšanas. Viņam jāatrod ne  tikai slepkava, bet arī jātiek galā ar vētru paša mājās, kas radusies pēc Omes jaunības dienas mīlestības uzrašanās. Francim tiešām nav laika sēdēt rokas klēpī salikušam, bet lasītājam krietna devu smieklu garantēts.

Aiz kraujas rudzu laukā (2017)

RebelInTheRye_670Nu jau aptuveni trīs nedēļas Latvijas kinoteātros ir iespējams noskatīties filmu “Aiz kraujas rudzu laukā”, kuras galvenais varonis ir viens no vispretrunīgāk vērtētajiem 20. gadsimta amerikāņu autoriem Dž. D. Selindžeru. Filma ir autobiogrāfisks stāsts, kas skatītājam ļauj ielūkoties Dž. D. Selindžera dzīvēs gājumam un izprast viņa lēmumu vairs nerakstīt, lai arī viņa romāns “Uz kraujas rudzu laukā” bija kļuvis par tā laika grāvēju un tiek uzskatīts par darbu, kas izmainīja 20. gs. amerikāņu literatūru.

Filma “Aiz kraujas rudzu laukā” iepazīstina mūs ar jaunu censoni Dž. D. Selindžeru (Nikolas Hoults), kuram ir talants izteikties gan vārdos, gan rakstos. Tomēr līdz šim neviens jauno censoni nav ievērojis, bet paša tēvs viņa uz viņa centieniem raugās skeptiski, jo viņš savam dēlam ir iecerējis citu nākotni. Selindžeram jākļūst par jākļūst par desu magnātu. Iespējams, ja ne mātes uzstājība un vajadzīgo diedziņu paraušana, Amerika būtu tikusi pie grāvēja pārtikas jomā – desas Selindžera gaumē. Tā noteikti būtu kārtīgi savircota, jo Selindžers jau no agras jaunības ir dumpinieks, ko lieliski parāda viņa diskusijas ar universitātes radošās rakstīšanas pasniedzēju (Kevins Speisijs), kas noved ne tikai pie pirmo Selidžera darbu publicēšanas, bet arī ciešas draudzības, kas diemžēl abiem nes vilšanos, nesaprašanos un zaudējums. Vairāk ne pašu vainas, bet laikmeta, situācijas un apstākļu dēļ. Manuprāt filmā lieliski parādīts tas, kā Selindžers top par vērā ņemamu balsi amerikāņu literatūrā. Kā tiek lauzti viņa paša stereotipi par sevi un kā viņš no rakstīšanas censoņa kļūst par cilvēku, ko var saukt par autoru. Zināma loma jaunā autora izaugsmē ir viņa un slavenā dramaturga O’ Nīla meitas Ūnas O’ Nīlas (Čarlija Čaplina pēdējās sievas) ne visai veiksmīgajām attiecībām, jo tieši pateicoties sarežģījumiem šajās attiecībās, piedzimst romāna “Uz kraujas rudzu laukā” galvenais varonis Holdens Kolfīlds. Tomēr vislielākā loma Selindžera kā rakstnieka izaugsmē ir tieši 2. pasaules karam. Tieši pārdzīvotās kara šausmas, paša Selidžera centieni atrast veidu, kā pēc visa piedzīvotā izdzīvot un nesajukt prātā, ir tas kas ļauj piedzimt romānam, kurš ātri vien ierindo Selindžeru starp pasaules literatūras klasiķiem.

Diemžēl autors īsti vairs nespēj iekļauties sabiedrībā, nespēj līdz galam uzticēties cilvēkiem un tādēļ norobežojas no sabiedrības kā tādas, arī no savas ģimenes. Apliecinājis sev un citiem, ka ir talantīgs un spējīgs rakstnieks, Selindžers apklust uz visiem laikiem un kopš 1965. gada nav publicējis ne vārda. Šī rakstnieka norobežošanās gan raisīja nesapratni un izbrīnu literārās sabiedrības kuluāros, taču autors bija nelokāms. Selindžeram norobežošanās no sabiedrības, slavas un ikdienas kņadas bija vienīgā iespēja izdzīvot. Tas parāda, cik patiesībā jūtīgs šis autors bija, ka asā mēle un bravūra patiesībā vienmēr ir bijusi tikai maska. Manuprāt filma labi parāda ne tikai Selindžera attiecības ar ģimeni, sabiedrību, bet arī pašam ar sevi.

Man filma “Aiz kraujas rudzu laukā” patika. Nezinu, cik liela vai neliela ir biogrāfisko faktu sakritība, tomēr šī, manuprāt, ir viena no filmām, kas ļauj iepazīt personību, šajā gadījumā Selindžeru.  Lai arī filmā skartas nopietnas tēmas, nevar teikt, ka tā ir drūma. Filmā ir gana daudz humora, kas ļauj pasmieties, kā arī atklāt varoņu personības. Pēc filmas noskatīšanā nolēmu, ka noteikti izlasīšu arī pašu romānu un… jā tā mudināja mani pieķerties maniem puspabeigtajiem stāstiem, kas datorā jau sākuši apvilkties ar zirnekļa tīkliem.

Sūzena Elizabete Filipsa “Mana spožākā zvaigzne” jeb stāsts par “kruto” Pelnrušķīti

mana-spozhaka-zvaigzneSūzenas Elizabetes Filipsas romāns “Mana spožākā zvaigzne”, kuru pavisam nesen klajā laidis apgāds “Kontinents” noteikti ierindojams pie tiem sieviešu romāniem, kuros apspēlēts Pelnrušķītes stāsts. Tā teikt veca mūzika jaunās skaņās. Ja ne miljonais, tad noteikti simttūkstošais aranžējums. Un var jau smieties par pasakām, to naivumu, tomēr tas ir zinātniski pierādīts, ka ikvienas tautas pasaka nes sev līdzi būtiskus pirmkodus, mācības, kas iedarbojas uz ikvienu. Ne velti pasaku motīvi tik bieži tiek izmantoti reklāmās, kino industrijā, literatūrā, dramaturģijā un citur. Ja tā labi ieskatās, pat visskarbākajos trilleros, iespējams atrast kaut ko, kas raksturīgs pasakām. Un, ja tā godīgi, tas pats “Cietais rieksts”, nav nekas cits kā visparastākā varoņsāga. Daža laba latviešu tautas pasaka ir baisāka par baisāko trilleri. Var jau prezentēt sevi kā visskarbāko ciniķi, tomēr ikviens no mums kaut nedaudz tic brīnumam un pasakām.

Manā skatījumā Filipsas grāmata “Mana spožākā zvaigzne” ir stāsts par veco labo Pelnrušķīti, kura gan ir ļoti labā fiziskajā formā un spēj uz lāpstiņām nolikt ne tikai kādu, kas sadomās nolaupīt viņas ķirbi, bet arī pašu princi, ja tās nemācēs uzvesties kā princim klājas. Romāna Galvenā varone Paipere Dava kā jau kārtīgai Pelnrušķītei pienākas ir bārene. Viņas māte gājusi bojā bumbas sprādzienā un viņu uzaudzinājis tēvs. Jāsaka gan ka tēvs kaut kādā mērā šajā literārajā darbā ir iemiesojies gan ļauno māsu, gan pamātes lomu, jo savā audzināšanā bijis visai skarbs un izaudzinājis Paiperi par ļoti spēcīgu sievieti, kura spēj aizstāvēt ne tikai sevi, bet arī citus. Raudāt, izrādīt emocijas šai Pelnrušķītei nav atļauts. Taču tajā pašā laikā viņai jāprot viss, ko prot jaunas sievietes. Par savu sapni – kļūt par detektīvi un turpināt tēva biznesu, viņai ir jāaizmirst. Tēvs to nemūžam nepieļaus. Līdz ar to ir piedzimusi sieviete, kas no vienas puses ir ļoti spēcīga, inteliģenta un arī pievilcīga, taču tajā pašā laikā mokās ar mazvērtības kompleksiem un nav pārliecināta, ka arī viņai var paveikties. Tikai pēc tēva nāves “krutajai” Pelnrušķītei ar lielām grūtībām izdodas atpirkt tēva detektīv-biroju no skaudīgās pamātes. Jo pamāte viņai ir, kā jau katrai kārtīgai Pelnrušķītei. Tas gan noved pie tā, ka Paiperei jābaidās par savu eksistenci. Un tad… Volā! Atnāk Labā Feja – bagātas, skaistas, inteliģentas klientes izskatā, kuras pasūtījums aizved mūsu Pelnrušķīti pie Prinča izbijuša futbola superzvaigznes Kūpera Greiema. Un šeit lūk sākas viņu deja, kuras laikā abi varoņi prastā valodā runājot “mērās ar krāniņiem”, cenšoties viens otram pierādīt, kurš te vada parādi. Protams, kā jau kārtīgā romānā šeit neiztikt bez nelabvēļiem un bīstamiem piedzīvojumiem, taču kad izskan pēdējās dejas taktis, atskan kāzu maršs un Pelnrušķīte ir dabūjusi savu Princi vai Princis Pelnrušķīti, tas atkarīgs no tā, kā lasītājs pats šo stāstu interpretē.

Manā skatījumā aizraujošs, viegls un izklaidējošs lasāmgabals, kas palīdz atslēgties no ikdienas. Nekādu dziļo jēgu tur nevajag meklēt, bet iespējams, ka arī tā sauktās stiprās sievietes saskatīs šajā “krutajā” Pelnrušķītē sevi un spēs noticēt, ka kaut kur mīt arī Princis, ar kuru iespējams izveidot līdzvērtīgas attiecības. Un… Reizēm vienkārši vajag pasapņot, pat ja šis sapnis nav garāks par 416 lpp. :)

Arvīds Ulme

300x0_pasakaparatsledzinu_978-9934-0-6141-7Viņš teica, lai es noteikti par viņu uzrakstu. Par to kā satikāmies. Laikā kad dārzos zied starainas asteres un zaigo dāliju bumbas. Tur viņš nāca pa Ojāra Vācieša ielu bārdai un garajiem baltajiem matiem plīvojot. Kungs labākajos gados un formā. Mākslinieciski uzliktā berete un smaids sejā mani pārliecināja, ka šis Ziemassvētku  vecītim līdzīgais kungs noteikti zina ceļu uz Jāņa Akurātera muzeju, kur teju bija jāsākas dzejnieka Arvīda Ulmes grāmatas “Pasaka par atslēdziņu” atvēršanas svētkiem. Uzzinājis manu galamērķi, kungs aicināja mani līdz – abiem esot viens gājums. Tūlīt gan vaicāja, vai es dzejniekam rada, vai drauga. Uzzinājis, ka esmu grāmatu blogeris, kunga steidza taujāt, kas tas par zvēru un ko ziemā ēd. Saņēmis atbildi bija mierā un pieteica, lai es noteikti par viņu uzrakstu.

IMG_20170915_170715Septembra sākumā piektdienas pēcpusdienā Jāņa Akurātera muzejā pulcējās Arvīda Ulmes radi un draugi, lai kopā ar cienījamo dzejnieku svinētu viņa grāmatas atvēršanas svētkus. “Pasaka par atslēdziņu” ir dzejolis sešdesmit pantu garumā, ko kā vakara pasaciņu pirms daudziem gadiem Arvīds Ulme sacerējis un veltījis savai meitai Unai Ulmei. Savā laikā šo dzejoli iestudējis Latvijas Valsts Leļļu teātris, taču tagad šis darbs beidzot izdots arī grāmatā. Grāmatas atvēršanas svētkos savās atmiņās par dzejoļa tapšanu dalījās dzejnieka meita Una. Viņa arī pastāstīja par grāmatas tapšanas garo ceļu. Savs vārds bija sakāms arī pašam dzejniekam un grāmatas māksliniecei Anitai Jansonei – Zirnītei, kas ir dzejnieka laba paziņa. Pasākums noritēja ļoti omulīgā un ģimeniskā gaisotnē un īpašu auru tam piedeva tieši prezentācijai izvēlētā vieta – Jāņa Akurātera nulle atjaunotais muzejs. Taču vēl omulīgāku to padarīja vēl vien Ziemassvētku vecītis, kurš gan nebija manis sastaptais Viktors (pavisam nejauši padzirdēju sava pavadoņa vārdu), bet gan komponists un mūziķis Haralds Sīmanis, kurš Arvīda Ulmes sarakstīto pasaciņu realizējis muzikālā versijā. Haralds Sīmanis ir ļoti roķīgs Ziemassvētku vecītis, kas pats izteicās, ka dzejolim ir ļoti labs ritms, kas atvieglo komponista darbu. IMG_20170915_170826
IMG_20170915_171217

“Pasaka par atslēdziņu” ir grāmata, kas raiti lasās un sagādās prieku daudziem pasaku cienītājiem. Tas ir stāsts par cīņu starp labo un ļauno, starp Gaismu un Tumsu. Šī pasaka liek saprast, ka bez gaismas nav tumsas un otrādi. Filozofiski raugoties uz šo Arvīda Ulmes darbu, jāsaka, ka tas ir arī stāsts par cīņu ar saviem pūķiem, par to iepazīšanu, atzīšanu un neitralizēšanu, Bērni to uztvers kā aizraujošu pasaku, ko vēl krāšņāku un aizraujošāku padara šīs grāmatiņas ilustrācijas (Nu, gluži kā no manas bērnības! Iesauksies daudzi, kam tagad ap četrdesmit un vairāk) un grāmatas PIEVIENOTĀ VĒRTĪBA -  muzikālais disks, kas manuprāt neatstās vienaldzīgu nevienu labas mūzikas cienītāju, neatkarīgi no tā vecuma. Tas, kā Haralds Sīmanis izdzied un izspēlē Arvīda Ulmes “Pasaku par atslēdziņu” ir kaut kas vienreizējs un dzirdēšanas vērts. Es neesmu nekāds mūzikas speciālists, bet man topošais mūzikas izpratējs, kam pašam diendienā flauta jāpūš, savos astoņos gados ļoti nopietni noteica: “Mammu, šis disks gan ir ļoti labs, tā skaņa ir tik laba un tā dziedāšana riktīgi forša!” Un prom viņš bija dziedādams gabalu no “Atslēdziņas”.